Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning
Jānis Krastiņš. Mainīgie modernisma ideāli: Brīvības iela Rīgā
veidots modernās konstrukcijās ar vienādu konstruktīvo soli un arhitektonisko risinājumu, var izmantot līdzīgi universālajiem cehiem rūpniecības ēku arhitektūrā jebkuram uzdevumam: kafejnīcai, salonam, veikalam, demonstrāciju zālei utt.” [turpat]. Klasisks modernās kustības arhitektūras piemineklis, kura apjomu kompozīciju veido virs plašāka divstāvu paviljona novietota augstceltne, ir biroju nams Lever House Ņujorkā (1952, arhitekts Gordons Banšafts, Gordon Bunshaf). Tas kļuva par paraugu daudzām jaunceltnēm un pilsētvides pārveidojumiem, tostarp arī vienam no tipiskākajiem – Hötorgscity Stokholmā (1952–1956, arhitekti David Helldén, Anders Tengbom, Sven Markelius, Erik Lallerstedt, Backström & Reinius). Acīmredzot to bija pamanījuši arī Brīvības ielas pārveidošanas projekta autori, apgalvojot: „šāds paņēmiens ir viens no visraksturīgākajiem mūsdienu arhitektūrā” [10, 5]. Projektā bija paredzēts nojaukt daudz veco, it īpaši mazstāvu koka ēku, paplašināt iekškvartālu telpu un tur „uzbūvēt daudzstāvu ēkas (12 līdz 16 stāvu), kas patīkami kontrastēs ar zemo, mierīgo un vienveidīgo (izcēlumi mani – J.K.) ielas apbūvi” [turpat]. Tika izstrādātas vairāku ielas posmu konkrētas apbūves vīzijas (1.–3. attēls). Līdzīgas pilsētvides pārveidojumu ieceres šajā laikā tapa daudzās pilsētās, piemēram, Ņūkāslā (Anglijā), kur 1963. gadā izstrādāja Northumberland un Percy ielas attīstības projektu [9, 190]. Brīvības ielas pārveidošanas projektā bija paredzēta ielas paplašināšana uz esošo ietvju rēķina, gājēju plūsmas novirzot zem ēkām (kā tas jau 19. gadsimtā ir darīts, piemēram, Boloņā un Turīnā). Saglabājamo esošo ēku pirmajos stāvos šajā nolūkā būtu jāizlauž gājēju tuneļi, kas, protams, stipri deformētu šo celtņu arhitektūras kvalitāti. Zināmā mērā atzinīgi vērtējama ir projekta autoru iecere uzlabot apbūves sanitāri higiēniskos apstākļus. Šajā nolūkā bija paredzēts apzaļumot paplašināmos iekšējos pagalmus un tajos izvietot dažādas ārtelpu detaļiekārtas. Kaut arī projektā mēģināts ievērot perimetrālo apbūves veidu, tomēr nepārprotami jūtamas idejas galvenā autora G. Melberga simpātijas pret jaunajiem lielmēroga dzīvojamajiem rajoniem, kas esot „veidoti pēc jaunākajiem pilsētbūvniecības zinātnes atzinumiem – ar plašiem zaļumu masīviem un racionālu apkalpojošo iestāžu tīklu” [10, 6], tāpēc esot jānovērš „pretruna starp šiem jaunajiem rajoniem un veco pilsētas centrālo daļu, kur apbūve pārblīvēta un saspiesta ap maziem, šauriem pagalmiņiem un «gaismas akām» bez zaļumiem” [turpat]. Lai to sasniegtu, vēsturiskajā centrā vajagot slēgt satiksmei nenozīmīgas šķērsielas, vairākus kvartālus apvienot mikrorajonos un iekškvartālu telpu atbrīvot no mazsvarīgas dzīvojamās apbūves. Tādā veidā arī pilsētas centrālos rajonus varēšot „tuvināt tiem sadzīves apstākļiem, kādi ir jaunajos dzīvojamos rajonos” [turpat]. III. Projekta īstenošana
Ielas pārveidošanas projekts tīri ekonomiskā ziņā bija utopija, kas tiešā veidā nekad arī netika īstenota. Tomēr, atsevišķās vietās būvējot jaunceltnes, tika ņemti vērā projekta galvenie principi, tiesa, jau deformētā veidā. Ielas posmā pilsētas viduslaiku daļā, kur projektā bija noteikts uzdevums „pēc iespējas saudzēt Vecrīgas īpatnējo raksturu”
2010
Volume 4
[10, 5], tika izveidota sabiedriskā transporta tranzītplūsma (trolejbusa līnija abos virzienos). Tāpēc vairāku ēku pirmajos stāvos (Skārņu ielas stūrī, Krievu Drāmas teātrī u.c.) izlauza gājēju tuneļus, kā to saskaņā ar projektu bija paredzēts darīt citos ielas posmos (starp Elizabetes ielu un Gaisa tiltu), ne Vecrīgā. Tur praksē rīkojās pēc jau daudz senāk diezgan plaši izmantota paņēmiena, jaunceltnes vienkārši atvirzot no esošās apbūves frontes. Tā tas tika izdarīts arī Vecrīgā, atjaunojot karā nopostīto apbūvi pilsētas galvenās maģistrālē starp Vaļņu ielu un tagadējo Aspazijas bulvāri (1987–1992, arhitekti Edvīns Vecumnieks, Viktors Zilgalvis, Dainis Bērziņš, Jānis Kārkliņš u. c.). Ja vēl sešdesmitajos gados valdīja uzskats, ka „nelielais laukums pie Vaļņu ielas jāsaglabā” [4, 8], tad astoņdesmito gadu nogalē par atjaunojamās apbūves apjoma risinājumu izvērtās asas diskusijas. Īstenotā atkāpe no bijušās apbūves līnijas galvenokārt ir toreizējās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts Celtniecības komitejas administratīvā diktāta rezultāts. Korekto ielas fronti tagad iezīmē masīvu gaismas ķermeņu virkne ēkas priekšā. Tālākajā ielas posmā no apbūves frontes atvirzīta ir, piemēram, neizteiksmīgā dzīvojamā ēka Brīvības ielā 60 (1960, arhitekts Vladimirs Šervinskis). Arī biroju nama Brīvības ielā 78 (1967– 1971, inženieris Eduards Jākobsons) fasāde neveikli novirzīta no iedibinātās būvlaides. Vairums jaunceltņu, kas Brīvības ielas labajā pusē tapa vēlāk, jau precīzi iekļautas esošajā „ielas sienā”, piemēram, biroju nams Brīvības ielā 48/50 (1976–1979, arhitekts Juris Enriko Soroko). Šīs ēkas tapa nojauktu koka ēku vietā. 20. gadsimta septiņdesmito gadu beigās nojauca arī arhitektoniski augstvērtīgās koka ēkas Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī, bet to vietā joprojām ir tukšums. Vairākas jaunas lielceltnes – viesnīca „Latvija” Elizabetes ielā 55 (1967–1978, arhitekti Artūrs Reinfelds, Aija Grīna, Valters Maike un Ilmārs Paegle), Sadzīves pakalpojumu nams Brīvības ielā 49/53 (1968–1972, projekts izstrādāts Valsts rūpniecības uzņēmumu projektēšanas institūtā) un Dailes teātris Brīvības ielā 75 (1959–1976, arhitekti Marta Staņa, Imants Jākobsons, Haralds Kanders u. c.) – Brīvības ielas kreisajā pusē tapa 20. gadsimta sešdesmito gadu nogalē. Divas pirmās ir augstbūves, kas paceļas virs divstāvu paviljoniem. Arī teātra ēkas priekšā stiepjas uz stabiem pacelts būvapjoms, kurā atrodas teātra foajē telpas (4.–6. attēls). Vairākas citas lielas publiskās ēkas – biroju augstceltnes Šarlotes ielas stūrī (tām vajadzēja publiskajai ārtelpai Dailes teātra priekšā nodrošināt laukuma kvalitāti), modeļu nams pie Jaunās Ģertūdes baznīcas u.c. – palika vienīgi atsevišķās projektu vīzijās. Viesnīca ar saviem 24 stāviem ir ievērojami augstāka nekā projektā paredzētā desmit stāvu ēka. Bija pamatots iemesls runāt „par šī milzeņa nevēlamo iespaidu centra panorāmā un tuvākajā apkārtnē” [4, 8], taču vides mērogam neatbilstošas augstceltnes bija vispārēja sešdesmito gadu mode gandrīz visā Eiropā. Acīmredzot Rīga negribēja atpalikt. Jaunceltnes kvartālā tika nojaukta visa esošā apbūve, izņemot ēku Baznīcas ielā 4 (1901, arhitekts Konstantīns Pēkšēns). Divstāvu paviljona tipa apjoms, virs kura paceļas augstceltne, tika atvirzīts no visām vēsturiskajām apbūves līnijām. Līdz ar to radās ne tikai no visas apkārtējās vides principiāli atšķirīgs mērogs, bet arī apbūves veids.
126