Page 1


ISSN 1691-4333 SCIENTIFIC JOURNAL OF RIGA TECHNICAL UNIVERSITY RĪGAS TEHNISKĀS UNIVERSITĀTES ZINĀTNISKIE RAKSTI

SERIES 10 10. SĒRIJA

ARCHITECTURE AND URBAN PLANNING ARHITEKTŪRA UN PILSĒTPLĀNOŠANA VOLUME 4 4. SĒJUMS

RĪGA, RTU IZDEVNIECĪBA, 2010


Editor in Chief – Galvenais redaktors Jānis Krastiņš, Dr. habil. arch., Professor, Riga Technical University, Riga, Latvia Editorial Board – Redkolēģija Uģis Bratuškins, Dr. arch., Assoc. Professor, Riga Technical University, Riga, Latvia Jānis Briņķis, Dr. arch., Professor, Riga Technical University, Riga, Latvia Claes Caldenby, PhD, Professor, Chalmers University of Technology, Gotheborg, Sweden Frank Eckardt, PhD, Professor, Bauhaus Universität Weimar, Weimar, Germany Arild Holt-Jensen, PhD, Professor, University of Bergen, Bergen, Norwey Mart Kalm, PhD, Professor, Estonian Academy of Arts, Tallinn, Estonia Ojārs Spārītis, Dr. art., Professor, Art Academy of Latvia, Riga, Latvia Gintaras Stauskis, PhD arch., Assoc. Professor, Vilnius Gediminas Technical University, Vilnius, Lithuania Ivars Strautmanis, Dr. habil. arch., Professor, Riga Technical University, Riga, Latvia Pēteris Šķiņķis, Dr. geog., Assoc. Professor, University of Latvia, Riga, Latvia Sandra Treija, Dr. arch., Assoc. Professor, Riga Technical University, Riga, Latvia Aija Ziemeļniece, Dr. arch., Assoc. Professor, Latvia University of Agriculture, Jelgava, Latvia Jānis Zilgalvis, Dr. arch., Assistant Professor, Riga Technical University, Riga, Latvia Secretary & Digital Layout – Sekretārs, datorsalikums Arne Riekstiņš, M.Sc.arch., M.BioDigi.arch., Riga Technical University, Riga, Latvia Address of the Editorial Board – Redkolēģijas adrese Faculty of Architecture and Urban Planning Riga Technical University Āzenes iela 16, Riga, LV-1048, Latvia Fax: +371 67089130 E-mail: arne.riekstins@rtu.lv The submitted articles are peer-reviewed. Rakstus recenzē saskaņā ar izdevuma «RTU Zinātniskie raksti» recenzēšanas noteikumiem. Articles from selected series of the journal and abstracts of all articles published in The Scientific Journal of Riga Technical University are also included in EBSCO Host, ProQuest and in VINITI information databases. Izdevumā «RTU Zinātniskie raksti» publicētie raksti tiek ievietoti EBSCO Host, ProQuest un VINITI datu bāzēs.

Read our scientific journal in Issuu – the leading digital publishing platform. Lasiet mūsu zinātniskos rakstus interneta vietnē Issuu – vadošajā digitālās izdevniecības platformā.

http://issuu.com/apf.lv

© Rīgas Tehniskā universitāte, 2010


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Introduction

Priekšvārds

Architecture and Urban Planning is an annual edition of scientific proceedings in Latvian architecture where both experienced lecturers and new scientists – PhD students of the Faculty of Architecture and Urban Planning of Riga Technical University – publish their research materials. For the second year, the compilation is international in scope as it also publishes articles written by foreign colleagues. These are published only in English, while the articles of local authors are available in English and Latvian. The authors present the content of their articles at the annual scientific and technical conference held annually at RTU, in October, thus celebrating the foundation anniversary of the university. For several years now the colleagues from Finland, Estonia, Lithuania and other countries have been taking part in these conferences. Like in 2009, the illustrations included in the compilation are only black-and-white, since the scanty budget allocated to the university prevents it from printing a coloured edition as it was back in 2007 and 2008. The editorial board, however, expresses the hope that, figuratively speaking, the compilation has not lost its colour, since the scope of analysed themes, when compared to the relatively large number of PhD students at the faculty, is extremely vast. This, obviously, is directly linked with the economic situation, as interest in science has significantly increased over the past two years. If once it was quite difficult to find people willing to study in PhD programmes, the tables have turned and for the second year in a row seven to eight candidates apply for three available PhD vacancies. The young scientists are constantly expanding their range of interests. The articles focus on the issues of contemporary architectural theory and history, preservation of architectural heritage, architectural styles, history of urban planning, spatial planning, landscape architecture, perception of urban environment and cultural landscape, specific features of creative process, as well as environmental quality and its semantic importance. The themes of studies performed abroad fall in the same categories. These articles will be a useful supplementary aid in professional creative work of specialists in architecture and urban planning, as well as for institutions responsible for preservation and protection of cultural heritage. Architecture is an art, which, unlike any other form of visual art, affects human subconsciousness regardless of individual preferences or prior intent. Therefore, this compilation would be of great benefit to those who are interested in Latvia’s environment and its cultural values.

”Arhitektūra un pilsētplānošana” ir Latvijas arhitektūras zinātnes gadagrāmata. Tajā savus pētījumus publicē gan RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes pieredzējušie mācībspēki, gan jaunie zinātnieki – doktorantūras studenti. Jau otro gadu krājumam ir starptautisks aptvērums: tajā publicēti arī ārzemju kolēģu raksti. Tie ir tikai angļu valodā. Pašmāju veikums prezentēts gan angliski, gan latviski. Par savu rakstu saturu to autori nolasa ziņojumus ikgadējā RTU zinātniski tehniskajā konferencē, kas katru gadu notiek oktobrī, atzīmējot augstskolas dibināšanas gadskārtu. Tajā nu jau vairākus gadus piedalās arī kolēģi no Somijas, Igaunijas, Lietuvas un citām zemēm. Tāpat kā 2009. gadā, krājumā iekļauto rakstu ilustrācijas ir tikai melnbaltas, jo augstskolas pašreizējais trūcīgais finansējums joprojām nedod iespēju iespiest pilnkrāsainu izdevumu, kā tas izdevās 2007. un 2008. gadā. Redkolēģija tomēr izsaka cerību, ka pārnestā nozīmē krājuma krāsainība nav zudusi, jo tajā analizēto tēmu spektrs, atbilstoši relatīvi lielajam doktorantu skaitam fakultātē, ir neparasti plašs. Arī tās acīmredzot ir tiešas sekas ekonomiskajai situācijai: pēdējos divos gados ievērojami pieaugusi interese par zinātni. Ja kādreiz bija zināmas grūtības atrast studēt gribētājus doktorantūras studiju programmā, tad tagad jau otro gadu pēc kārtas uz trīs studiju vietām doktorantūrā ir septiņi līdz astoņi pretendenti. Jauno zinātnieku interešu loks aizvien paplašinās. Raksti veltīti mūsdienu arhitektūras teorijas un vēstures, arhitektūras mantojuma saglabāšanas, arhitektūras stilistikas, pilsētbūvniecības vēstures, teritoriju plānošanas, ainavu arhitektūras, pilsētvides un kultūrainavas uztveres, radošo procesu specifikas, kā arī vides kvalitātes un tās semantiskās nozīmes jautājumiem. Tematiski ar tiem cieši saskanīgi ir ārzemēs veiktie pētījumi. Krājumā iekļautie raksti būs noderīgs palīglīdzeklis profesionālajā radošajā darbā gan arhitektūras un pilsētplānošanas speciālistiem, gan par kultūras mantojuma saglabāšanu un aizsardzību atbildīgajām institūcijām. Arhitektūra ir māksla, kas, atšķirībā no jebkura cita vizuālo mākslu veida, objektīvi iedarbojas uz cilvēka zemapziņu neatkarīgi no katra indivīda vēlmēm vai iepriekšēja nolūka. Tāpēc krājums noderēs arī jebkuram, kam nav vienaldzīga Latvijas vide un tajā esošās kultūras vērtības.

J. Krastiņš

J. Krastiņš

3


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Contents Agrita Tipāne

Motifs of Nature in Riga Art Nouveau Museum ............................................................................................. 6 Jānis Zilgalvis

A Lost Masterpiece of Religious Architecture in Jelgava ............................................................................. 14 Jana Jākobsone

Historical Environment Renovation and Preservation in Kuldīga in Functional Context .......................... 18 Aija Ziemeļniece

The Development of Cultural Historical Space as One of the Factors for the Preservation of Local Landscape Originality ................................................... 25 Jānis Krastiņš

Changing Ideals of Modernity: Brīvības iela in Riga ..................................................................................... 30 Agate Eniņa, Jānis Krastiņš

Creative Work of the Architect Daina Danneberga in the Context of Architectural Heritage of the Soviet Period . .................................................................. 36 Sandra Treija, Uģis Bratuškins, Edgars Suvorovs

The Use of Public Open Spaces in Large-scale Housing Estates in Riga . ...................................................... 44 Ilze Rukmane-Poča, Jānis Krastiņš

The Tendencies of Formal Expression of 21st Century Architecture ........................................................... 50 Māra Liepa-Zemeša

The Creation Conditions of City Visual Integrity ......................................................................................... 57 Jānis Briņķis, Oļģerts Buka

Urban Planning Aspects of the Synthesis of Architectural and Spatial Environment ................................ 62 Uģis Bratuškins, Sandra Treija

Structural Integrity of Urban Environment in the Impact Area of Railway Circle in Riga ....................... 68 Dace Kalvāne, Jānis Krastiņš

Space of the Daugava within the Cityscape of Riga ........................................................................................ 73 Robert Brown

Andrejsala is not an Island – Joined-up Approaches to the Layered City .................................................... 78 Gintaras Stauskis

Architectural Concepts for Transformation of Health Care Facilities in Vilnius and Riga . .................... 84 Arne Riekstiņš

Fluid Urbanism .................................................................................................................................................. 90 Ilze Paklone, Ivars Strautmanis

Characteristics and Practical Use of ESPON 2013 Computer Supported Visualization Applications ....... 95 Roberts Riekstiņš, Ivars Strautmanis

Architectural Shaping Potential in Energy Efficiency Provision of Buildings ..........................................100 Pēteris Strancis

Integrated Water Planning System ................................................................................................................106 4


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Saturs Agrita Tipāne

Dabas motīvi Rīgas jūgendstila muzejā ........................................................................................................... 113 Jānis Zilgalvis

Par kādu zudušu sakrālās arhitektūras meistardarbu Jelgavā .................................................................... 116 Jana Jākobsone

Vēsturiskās vides atjaunošana un saglabāšana Kuldīgā funkcionālā kontekstā . ...................................... 118 Aija Ziemeļniece

Kultūrvēsturiskās telpas attīstība kā viens no faktoriem vietējās ainaviskās savdabības saglabāšanā . ..................................................................................................122 Jānis Krastiņš

Mainīgie modernisma ideāli: Brīvības iela Rīgā ..............................................................................................125 Agate Eniņa, Jānis Krastiņš

Arhitektes Dainas Dannebergas daiļrade

padomju laika arhitektūras mantojuma kontekstā

. .......................................................................................128

Sandra Treija, Uģis Bratuškins, Edgars Suvorovs

Publiskās ārtelpas izmantošanas problemātika Rīgas lielmēroga dzīvojamajos rajonos . ...........................131 Ilze Rukmane-Poča, Jānis Krastiņš

21. gadsimta arhitektūras formālās izteiksmes ievirzes ................................................................................134 Māra Liepa-Zemeša

Pilsētas vizuālās viengabalainības veidošanas nosacījumi . ...........................................................................137 Jānis Briņķis, Oļģerts Buka

Arhitektoniski telpiskās vides sintēzes pilsētplānošanas aspekti ..................................................................141 Uģis Bratuškins, Sandra Treija

Pilsētvides strukturālā integritāte Rīgas dzelzceļa loka ietekmes telpā . .................................................144 Dace Kalvāne, Jānis Krastiņš

Daugavas telpa Rīgas pilsētvidē ......................................................................................................................147 Robert Brown

Andrejsala is not an Island – Joined-up Approaches to the Layered City .................................................... 78 Gintaras Stauskis

Architectural Concepts for Transformation of Health Care Facilities in Vilnius and Riga . .................... 84 Arne Riekstiņš

Integrētā pilsētplānošana ...............................................................................................................................150 Ilze Paklone, Ivars Strautmanis

ESPON 2013 lietojumprogrammu vizualizēšanas īpatnības un praktiskā pielietojuma iespējas ....................153 Roberts Riekstiņš, Ivars Strautmanis

Arhitektūras formveides iespējas ēku energoefektivitātes nodrošināšanā ..................................................157 Pēteris Strancis

Integrētā ūdens plānošanas sistēma ...............................................................................................................161 5


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Motifs of Nature in Riga Art Nouveau Museum Agrita Tipāne, Riga Technical University At the end of the 19th century and beginning of the 20th century Art Nouveau appeared in architecture introducing a contemporary system of styles. The architect Jānis Krastiņš writes: “The creative principle of Art Nouveau was an artistically expressive interpretation of the utilitarian elements of the building i.e. functional planning, structural elements, building materials etc. Art Nouveau features very different formal artistic varieties (eclectically decorative, rationalistic, national romanticism). The essence of style is not in ornamental décor, however a number of Art Nouveau buildings bear ornamentation, peculiar only to this style” [4, 3].         At the beginning of the 20th century the ornamental décor in the Art Nouveau architecture was still seen as a criterion of beauty. The Art Nouveau ornament had a characteristic innovative treatment of shapes. “Any décor, no matter how abstract it might be, needs a theme that can be developed into a generalised image or symbol, it needs a prototype for stylisation. Stylisation was free and creative, it retained a rather associative relationship with the original image” [2, 16]. Stylised elements of nature were among the most popular motifs in the Art Nouveau décor. During the Art Nouveau period, the aesthetics of symbols was formed. Various elements, things and items, also colours were treated as symbols. In the early 20th century the Art Nouveau architecture had typical features of romanticism manifesting in a desire to get rid of reminiscences of the previous historical styles and create their own artistic world and symbols [5, 36]. Mostly this tendency was seen in the treatment of massing and façades of buildings, as well as in the interior decoration. Buildings had intricate compositions of volumes – they began to look like fairytale castles and fortresses. Façades were asymmetrical,

Abstract – The paper analyzes interior of Konstantīns Pēkšēns’ apartment in Alberta iela 12, with special attention paid to symbolism of color and floral elements. Riga Art Nouveau museum currently resides in this house. Interior of museum provides evidence of interiors in Riga at the beginning of 20th century. Interiors are being analyzed, drawing parallels with works of other European architects. Keywords – history of architecture, interior.

Art Nouveau in the architecture of Riga started developing in the early 20th century, when the city experienced economic growth facilitated by industry and trade. The number of population in Riga rapidly increased – if in 1887 there were 255,879 inhabitants in Riga, then in 1913 the number of population had doubled and there were 517,264 inhabitants residing in the city [1]. Ethnic composition of population changed and the proportion of Latvians considerably increased. Economic growth also contributed to development of construction. Over one year about 150 to 200 new buildings were constructed in Riga. These all were multistorey apartment houses which “reflected the ideals of the society of that time. Everything in them was intended for ostentatious luxury” [2, 16]. Mostly local architects worked in Riga, who had acquired education at Riga Polytechnic Institute where the school of architecture was opened in 1869 [3, 14].

Fig. 2. Project of Alberta iela 12.

Fig. 1. Alberta iela 12. Architects K. Pēkšēns and E. Laube.

6


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Agrita Tipāne. Motifs of Nature in Riga Art Nouveau Museum

2010

Volume 4

Fig. 3. Portico of main entrance in Alberta iela 12 and of main entrance of Rappaport’s house in Lodz.

that it formed only in the second half of the 19th century. Therefore, the principal element of the coat of arms – the shield – is empty because the owner of the house was not of noble descent. From both sides the shield is held by griffins which symbolise Vidzeme – one of Latvia’s regions – and tell about Pēkšēns’ family roots. Above the shield there is a wreath woven from pine needles and decorated with cones – a symbol of Latvian nature. The symbols in this coat of arms tell that Konstantīns Pēkšēns had acquired good education and had become a wealthy man, and that he was proud of his homeland (Figure 4). The main entrance of the building is accentuated with a portico the ionic capitals of which are decorated with an ornament of fir needles and cones. Such a treatment of order elements is characteristic of the early Art Nouveau period when the elements of previous styles were used. A similar portico finish can be found in other European cities as well, e.g. in Lodz, in the mansions designed by architect Gustaw Landau-Gutenteger for Rappaport and Kindermann in 1904 [6, 131]. The decorative finish of the portal includes motifs of pines and vines which are symbolically associated with the Paradise Garden (Figure 3). The motifs of vines are also found in the architecture of other countries, e.g. in Ryabushkin’s villa in Moscow that was designed by architect Feodor Shehtel [5, 19].

accentuated with bay windows, balconies, various structural elements and pediments. Towers, which often were topped with interesting weather-vanes, formed the silhouette of the building. The house at Alberta iela 12 which belonged to the great Latvian architect Konstantīns Pēkšēns (1859–1928) also displayed features of Art Nouveau’s romanticism. The house was designed by Pēkšēns in 1903 in collaboration of the then student of architecture Eižens Laube (1880–1967) [2, 78]. The building stands out with its exceptionally impressive massing and expressive silhouette. The architectural form masterfully incorporates ornamental reliefs with stylised motifs of local plants – pine needles and cones. As the house belonged to the Latvian architect, mostly motifs of Latvian nature were used in the decorative finish of its façade and interior. A pine is one of the most common trees in Latvia and it symbolises invariability and stability. Ornamental reliefs are also supplemented with some popular elements of Latvian fauna – birds and squirrels (Figure 1 and 2). The façade of the house includes a heraldic decoration – a coat of arms. Its analysis gives us interesting information about the architect and the owner of the house Konstantīns Pēkšēns. The coat of arms tells about the history of Latvian nation and the fact

7


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Agrita Tipāne. Motifs of Nature in Riga Art Nouveau Museum

2010

Volume 4

Fig. 4. Coat of arms in façade of Alberta iela 12.

Fig. 5. Staircase in Alberta iela 12.

Fig. 6. Stenciled roses from hall in Alberta iela 12.

Fig. 7. Office with nature motifs from office in Alberta iela 12.

In the Art Nouveau buildings “creation of special, artistic world” continued also in the interior. Interiors were colourful with a saturated decorative finish. Colours were often used to convey a symbolic meaning, like in the hall at Alberta iela 12. The lower part of the hall is rusticated and painted in a saturated red colour. Murals can be seen in the upper part of the wall in the hall and in concave arches. Four landscapes are of high artistic quality – seascapes and Dutch scenery. Ornaments of stylised stencilled plants are seen under the landscapes and on concave arches. They depict the same elements that are displayed on the façade – needles and cones. Reliefs, which are similar to the portal relief, add ornamentation to the hall interior. There as well motifs of pine needles and cones prevail, while the console is decorated with a motif of vines. Motifs of pine needles and cones were popular not only in Riga, but also in the architecture of Lodz, e.g. they can be seen in Kindermann’s mansion in Lodz designed by architect Gustaw Landau-Gutenteger [6, 128]. In the house at Alberta iela 12 there is a winding staircase with the ornamental ceiling mural that was probably inspired by the sketches of the great Latvian painter Janis Rozentāls. This Art Nouveau

staircase is not only one of the most expressive ones in Riga, but also in Europe. The staircase finish displays stylised elements of flora and fauna. The walls are decorated with a stylised cornucopia symbolising harvest, fertility and prosperity. The ceiling is adorned with various stylised floral motifs associated with earth, water and sky. Most expressive is a stylised representation of a ladybird. A ladybird is a symbol of good works and success, therefore it is located in the staircase as a friendly welcome to all inhabitants of the house. The stylised elements of the fauna are lavishly supplemented with floral motifs. Once the staircase had had stained glass windows, unfortunately they disappeared in later periods. In the early 20th century stained glass became very widespread. Quite often stained glass windows were used in staircases of apartment houses, making them more luxurious, bright and jovial. Usually floral motifs, like different flowers, twigs, leaves and fruits, prevail in stained glass (Figure 5). Riga Art Nouveau Museum, which was opened on 23 April 2009, is located on the ground floor of the building. It is arranged in the apartment where the famous Latvian architect Konstantīns Pēkšēns had lived and worked together with his wife Anna until 1907. The layout of the apartment is rational and comfortable. 8


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Agrita Tipāne. Motifs of Nature in Riga Art Nouveau Museum

2010

Volume 4

Fig. 8. Interors from Wyrzykowsky’s house. Architect Max Scherwinsky, Riga.

rose motif stands for love and harmony. Rose motifs were very popular during the Art Nouveau period and many architects and artists used them, e.g. Arthur Richter, the artist from Dresden, made sketches of stylised roses in 1904 [7, 402]. The use of floral elements in decoration of anterooms or halls was widespread all over Europe. Thus, in the early 20th century the magazine Moderne Bauformen that was published in Stuttgart included several projects where floral elements were shown as samples, e.g. in the mansion near the Rhine of the German architect F. W. Jochem and in Edgar Wood’s house in Manchester [8, 50]. The hall was often used also as a waiting room, as it led to the study where the architect met with his clients. This room was his workplace and it had to tell about his social status. Therefore the walls are toned maroon, but the plinth is slightly darker. Brown is a colour of earth and simplicity, while red symbolises success. The placid colours of the room created a favourable atmosphere for talks. At the top of the wall there are stylised ornaments – large stalks of plants with fan-shaped flowers – hemlocks (Figure 7). The features of national romanticism can be discerned in stylisation of this plant and flower. Later, several times the walls had been covered by wallpaper, and these layers give an insight into the development of wallpaper from the first half of the 20th century until the 1990s. Stylised motifs of plants prevail also in wallpaper patterns. Farther on the hall leads to the central room of the apartment – the drawing room. Its walls have regained their previous blue colour symbolising placidity and intellect what fully corresponds to the function of the room. The interior of the drawing room boasts elegantly arranged floral elements inspired by Latvian nature. Floral ornaments were widespread in the interiors of other houses in Riga as well, e.g. in the drawing room of Viganovskis’ house designed by Max Scherwinsky [9, 170] (Figure 8). The top of the walls in Pēkšēns’ drawing room is adorned with an ornamental frieze and daisy motifs. A daisy is one of the most common plants in Latvia blooming all through the summer. It also symbolises the sun and summer solstice when the Midsummer’s Day is celebrated in Latvia and women adorn their heads with wreaths made of flowers, mostly daisies. This motif is also used in a stucco décor on the ceiling where bunches of daisies are bound together with decorative, expressively shaped bands (Figure 9).

Fig. 9. Drawing room with daisy motifs in Alberta iela 12.

The hall leads to the study and to the stately part of the apartment – the drawing room, the salon and the dining room that are arranged in enfilade. The apartment was also the place where the architect worked. The bedroom was located in the remotest part of the apartment. There were also all possible amenities of that time, i.e. the bathroom and the toilet. The kitchen with a pantry and the maid’s room were located at the second entrance of the apartment. The apartment covers the area of 208 square meters, and in the museum, now arranged there, the authentic interior of 1903 has been restored. In 2007 the survey of the rooms began, revealing the original interior design and recording it. Restoration was performed between 2008 and 2009 under the guidance of restoration expert Gunita Čakare. Floral motifs and elements prevail in the decorative finish of the museum. The first room in the apartment is the hall which tells a lot about the owners. Its walls are light blue with a band of stencilled roses. Blue symbolises purity, wisdom and intelligence, while a

9


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Agrita Tipāne. Motifs of Nature in Riga Art Nouveau Museum

2010

Volume 4

Daisy motifs were used in other interiors in Riga as well, e.g. the interior design by Jūlijs Madernieks for F.Albert’s drawing room [10, 117]. A band with stylised rose buds can be seen on the ceiling in Pēkšēns’ drawing room. A rose motif, which was very popular in the Art Nouveau period, was also used by many foreign architects and artists. It was also published in albums of sample drawings. The architect Charles Rennie Mackintosh particularly favoured rose motifs and used them in the interiors as well as for decoration of individual elements [11, 65]. The accent of the room is the recess that is separated from the drawing room with a wooden décor designed in characteristic Art Nouveau shapes. Such décors were also used by many foreign architects, e.g. in Ryabushkin’s villa “Black Swan” (1903) designed by Adamovich and Mayatma in Moscow [12, 21­–22] (Figure 10). Such recesses were also used as winter gardens where live plants brightened rooms and supplemented decorative elements of the interior. The next room in the apartment is the fireplace room, which is also located in the central part of the apartment, and is usually used as the salon. Its walls have also regained their previous green colour. Green is a symbol of life, hope and happiness. It is a perfect colour for the function of the room, since the salon predisposed for leisurely talks by the fireplace. Floral motifs also prevail in the interior of this room, drawing inspiration from the diversity of Riga’s trees. An ornamental frieze with motifs of chestnut leaves and fruits runs at the top of the walls (Figure 11). A stucco décor adorns the ceiling with a diamondshaped rosette placed in the centre of the composition, but an ornamental ribbon-like band is arranged along the perimeter as a decorative element with chestnut leaves. In the Art Nouveau architecture, chestnut leaves, fruits and flowers are among the most popular and favoured motifs. Stucco décors with the motifs of chestnut leaves, fruits and flowers were also used by architect Gustav Landau-Gutenteger on the ceiling of Kindermann’s villa in Lodz (Poland). In the salon of Riga Art Nouveau Museum there is the fireplace made in the Riga factory “Zelm und Behm”. The fireplace has glazed green tiles that are decorated with motifs of chestnut leaves and flowers. Similar motifs are also used in the decorative finish of Benih’s Palace in Lodz [6, 248]. Floral motifs were often used in the decorative finish of salons, like in Suur-Merijoki country house designed by architect Eliel Saarinen [8, 27]. The most luxurious room in the apartment is the dining room where both formal dinners and ordinary meals were served. Its finish includes wooden panels in the lower part of the room and decorative wooden beams for the ceiling. Application of decorative panels and beams in the finish of dining rooms was a popular technique at the beginning of the 20th century (Figure 12). Designing the dining room interior for the Rigan, lawyer F. Alberts, the artist Madernieks also used panels in the wall finish [10, 117]. The interior demonstrated at Riga’s 700th anniversary exhibition intends panelling in the lower part of the walls and decorative beams for the ceiling finish [9, 169]. The Russian architect Shehtel also used decorative beams for the dining room in his house [12, 266]. The lower part of the walls of the dining room at Riga Art Nouveau Museum is made of green wooden panels, which symbolise youth, hope and joy. The decorative

Fig. 10. Ryabushkin’s villa “Black Swan” in Moscow. V. Adamovich and V. Mayatma, 1903.

Fig. 11. Fireplace room with chestnut motifs in Alberta iela 12.

10


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Agrita Tipāne. Motifs of Nature in Riga Art Nouveau Museum

2010

Volume 4

Fig. 12. Dining room with stenciled pine motifs in Alberta iela 12.

Fig. 13. Stained glass window of dining room in Alberta iela 12 and stained glass window by Jacques Gruber, 1905. Nancy Museum.

Gruber in 1905 for Nancy mansion [13, 92] (Figure 13). Elements of nature also prevail in the works of Louis Comfort Tiffany, the founder of the stained glass technique of the Art Nouveau period [14, 110]. The symbolism of trees and their representation in Riga Art Nouveau Museum is very interesting – the foliage of the chestnut is intertwined with the laurel, a symbol of immortality and victory. The lower part of the stained glass is also impressive. Irises, one of the most common flowers in Art Nouveau works, are sprouting from the grass. In ancient Greek mythology the iris was associated with the underworld. It was also associated with mysticism that was popular at the beginning of the 20th century. In their turn, water lilies growing in water and reedmaces, as well as a frog symbolise fertility. The water lily can be considered a symbol of the Latvian Art Nouveau, which, similarly to a lotus, blossoms in bogs and is pure and unblemished. In its essence the water lily is a flower of perfection. While the floral elements of the stained glass are related to the aesthetics of symbols, in its deepest essence the stained glass functions as a successful supplement and an accent to the room.

ceiling beams, the door and the window are also green. The wall is painted purple and it symbolises wealth and luxury. All these symbols tell about the wealthy family of the Latvian architect. Stencilled pine motifs adorn the upper part of the walls. Many Latvian folk songs tell about the pine-tree and its stability and resistance. The pine is a symbol of immortality, while pine cones symbolise fertility both in ancient Greek and Latvian mythology. Murals with motifs of pines can be seen also on the ceiling adorned with two still lifes – one depicting game and the other – seafood. The dining room is the only room of the apartment with stained glass windows, which bring colours and buoyancy into the room. Usually stained glass depicts motifs of nature – trees, plants and natural landscapes. The composition of stained glass is usually symmetrical and develops from the bottom up. The stained glass of Riga Art Nouveau Museum also features trees. A chestnut and a laurel tree frame the stained glass window where its middle section depicts landscape with irises, water lilies and reedmaces. This composition is similar to the stained glass created by Jacques

11


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Agrita Tipāne. Motifs of Nature in Riga Art Nouveau Museum

Volume 4

Fig. 15. Interior design of bedroom. Jindrich Eck, Prague.

Fig. 16. Interior design of bedroom. Magazine “Fashion and Home”, beginning of 20th century.

at Riga’s 700th anniversary exhibition [9, 167]. In the bedroom interior mostly floral décors were used, e.g. in the bedroom design by Czech architect Jindrich Eck [8, 56] (Figure 15). At the beginning of the 20th century the art of interior designing became the world of the ladies and fashion magazines started publishing articles and pictures showing what the bedroom interior should look like (Figure 16). The main decorative elements in these interiors were floral motifs which adorned walls, ceilings and textile materials [16]. An important part in the apartment is its amenities which are arranged at the internal corridor where the only ornament is a decorative band with a stylised floral décor. The interior of Riga Art Nouveau Museum gives evidence of the art of interior designing in the early 20th century. Many new findings were made during its restoration prompting a need for the research of interiors of this particular period in Riga.

Fig. 14. Bedroom with rose motifs in Alberta iela 12.

The bedroom was located in the private part of the apartment. Here the owners of the apartment enjoyed a good night’s sleep after an intense and active day. Bedroom walls have regained their initial maroon colour. The wall is divided into two parts – having a darker and a lighter shade of maroon. Brown is associated with earth, while red means passion – it was perfect for the room’s function. At the top of the walls there are horizontal lines of a lighter maroon shade with evenly arranged stencilled stylised wreaths of roses. Each wreath is supplemented with a drapery (Figure 14). The rose motif is used here as a symbol of love and rebirth. Many Latvian folk songs refer to roses and rose wreaths that were used also in the Art Nouveau decorative finish. The rose motif was one of the most popular ones and it was also included in albums of sample drawings [15, 30]. A sample of a bedroom interior and furniture with floral and rose motifs was demonstrated

References 1. 2. 3. 4.

12

Rīga. 1960-1917. Rīga: Zinātne, 1978, 493 lpp. Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1980, 221 lpp. Krastiņš J. Rīgas jūgendstila ēkas. Art Nouveau Buildings in Riga. Rīga: 2007, 408 lpp. Krastiņš J., Tipāne A. Jūgendstils Rīgā. Art Nouveau in Riga. Rīga: Rīgas Jūgendstila centrs, 2008, 31 lpp.


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Agrita Tipāne. Motifs of Nature in Riga Art Nouveau Museum

5. 6. 7. 8. 9. 10. 11. 12. 13. 14. 15. 16.

Николаева С. И. Эстетика симбола в архитектуре русского модерна. Москва, 2003, 191 c. Jordan W. W Kregu Lodzkiej Secesji. Lodz: Literatura, 2006, 431 s. Jugendstil in Dresden. Aufbruch in die Moderne. Dresden: Minerva, 1999, 467 S. Moderne Bauformen. Monatshefte fűr Architektur. Herausgegeben von M. J. Gradl. Stuttgart, 1905, S. 96. Scherwinsky M. Die Rigaer Jubiläums-Ausstellung 1901 in Bild und Wort. Riga: Jonck & Poliewsky, 1902, 267 S. Jūgendstils. Laiks un telpa. Art noveau. Time and space. Rīga: Jumava, 1999, 295 lpp. Hackey F. & I. The Art of Charles Rennie Mackintosh. Leicester: Silverdale Books, 2004, 127 p. Нащокина M. Сто архитекторов московского модерна. Творческие портреты. Москва: Жираф, 2000, 302 c. Buffet-Challié L. Art nouveau Style. London: Academy Editions, 1982, 176 p. Baal-Teshuva J. Louis Comfort Tiffany. Köln: Taschen, 2008, 359 p. Belanger Grafton C. Treasury of Art Nouveau Desing & Ornament. New York: Dover Publications, 1980, 137 p. Mode und Haus. Illustriertes Moden und Familien Jornal, Berlin, 1908, 21 S.

Volume 4

Agrita Tipāne, Architect (1982), MA (1994), Dr.Arch. (2009). MANAGING DIRECTOR of Riga municipal agency “Riga culture agency” – Riga Art Nouveau Centre (Alberta iela 12, Riga, LV-1010). ASSOCIATE PROFESSOR ar Riga Technical University, faculty of Architecture and Urban Planning. DIRECTOR at Riga Tourism Coordination and Information Centre (2002–2004). LEADING SPECIALIST at State Inspection for Heritage Protection (1991–2002). Scientific research “Stylistic of churches in Kurzeme un Zemgale” (1999–2005). Description of approximately 100 objects for “Encyclopedia of Latvia” vol. I, II and III (2002–2005). Co-author of a book: • Tipāne A., Zilgalvis J., Banga V., Levina M. u.c. Rīgas dievnami. Arhitektūra un māksla / Die Kirchen Rigas. Architektur und Kunst / Riga’s Churches. Architecture and Art. Rīga: Zinātne, Mantojums, 2007, 748 lpp. • Levina M., Zilgalvis J., Tipāne A. u.c. Sakrālās mākslas un arhitektūras mantojums Rīgā [Mākslas pieminekļi Latvijā]. Rīga: Neputns, 2010, 472 lpp. Research interests: Art Nouveau, cultural heritage, historic monument’s protection and tourism development.

Contact Data

Agrita Tipāne Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Address: Āzenes iela 16, Riga, LV-1048, Latvia Phone: +371 26320731 E-mail: agrita.tipane@riga.lv www.jugendstils.riga.lv

Agrita Tipāne. Dabas motīvi Rīgas Jūgendstila muzejā Rīgas arhitektūrā jūgendstils sāka attīstīties 20. gadsimta sākumā, kad pilsēta piedzīvoja ekonomisko uzplaukumu, ko sekmēja rūpniecības un tirdzniecības attīstība. Rīgā galvenokārt strādāja vietējie arhitekti, kas izglītību bija ieguvuši Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē. Latvijā tāpat kā citur pasaulē viens no visizplatītākajiem motīviem jūgendstila dekorā bija dabas elementi, kuri tika pakļauti stilizācijai un bieži vien tika lietoti arī kā lietu simboli. Jūgendstila periodā izveidojās simbolu estētika, kuras ietvaros tika traktēti dažādi elementi, priekšmeti, kā arī krāsas. 20. gadsimta sākuma Jūgendstilam raksturīgās romantisma tendences un dabas motīvu lietojums izpaudās arī izcilā latviešu arhitekta Konstantīna Pēkšēna (1859–1928) personīgajā namā Alberta ielā 12. Nama projektu K. Pēkšēns izstrādāja 1903. gadā kopā ar toreizējo arhitektūras studentu Eiženu Laubi (1880-1967). Pašreiz šajā namā iekārtots Rīgas Jūgendstila muzejs, kura interjers sniedz liecības par iekštelpu veidošanas mākslu Rīgā 20. gadsimta sākumā. Darbā izanalizēts interjers K. Pēkšēna dzīvoklī Alberta ielā 12, īpašu vērību veltījot krāsu un florālo elementu simbolikai. Darba ietvaros veikta Rīgas interjeru analīze, velkot paralēles ar citu Eiropas valstu arhitektu darbiem. Agrita Tipāne. Motifs of Nature in Riga Art Nouveau Museum Riga’s Art Nouveau architecture began to develop at the very beginning of 20th century, when the city enjoyed an economic boom, which led to industrial and commercial development. They were local architects, who had acquired education in the Riga Polytechnical Institute Faculty of Architecture, who worked in Riga. One of the most common motifs of art nouveau décor in Latvia, as elsewhere, were elements of nature, which were subject to stylization, and were often used as symbols of things. Art Nouveau period formed the symbol aesthetics, in which various elements, objects, and colors were handled. Tendencies of romanticism, so inherent to Art Nouveau of beginning of the 20th century, and use of floral motifs were manifested also in the personal house of the great Latvian architect Konstantin Pēkšēns (1859-1928) on Alberta iela 12. Project of Alberta iela 12 was developed by K. Pēkšēns in conjunction with architecture student Eugene Laube (1880-1967) at 1903. Riga Art Nouveau museum currently resides in Alberta iela 12. Interior of museum provides evidence of interior’s art in Riga at the beginning of 20th century. The paper analyzes interior of K. Pēkšēn’s apartment in Alberta iela 12, with special attention paid to symbolism of color and floral elements. Lecturer analyses the interiors of Riga, drawing parallels with works of other European architects.

13


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

A Lost Masterpiece of Religious Architecture in Jelgava Jānis Zilgalvis, Riga Technical University The altarpiece ‘Christ appears to Mary Magdalene’ (1910) was by painter Aleksandrs Romans (1878–1911), whose work shows a close similarity to the work of J. Rozentāls and J. Valters. He was particularly accomplished as a portraitist, but his landscapes are no less important. The clocks atop the church tower (1923) were made (or donated) by Eduards Eilenbergs [1; 2, 160]. The pipe organ was made in 1908 by the P.Grīnebergs Company of Szeczin. Because of its large dimensions, the church, which could seat 1500, contrasted markedly with the surrounding single-storey and two-storey houses (Figure 2). In the urban landscape the church rivalled the Catholic Church of St George (1904–1906, architect: K. E. Strandmann) and the Holy Trinity Church of the German congregation (1592–1615). In this way, the Latvian Lutheran congregation demonstrated its growing

Abstract – The synthesis of Gothic forms and the so-called Brick Style found expression in the construction of a new Lutheran Church in Jelgava (1904–1907, architect Konstantīns Pēkšēns, assisted by architect Aleksandrs Vanags). The decoration of the church exteriors is very restrained, testifying to Art Nouveau influence. There is some interesting evidence of the 1930s Neogothic furnishings in the Holy Trinity Church in Jelgava. Had this Neogothic church survived up to the present day, being a gem of the Eclecticism of that time, it would rank alongside outstanding churches in other styles, for instance, Dome and Riga St James Roman Catholic Church, both being monuments of Romanesque and Gothic. Keywords – architectural history, ecclesiastical buildings, Jelgava architecture, lost buildings.

In the 1830s the Neogothic, one of the formal stylistic movements within Eclectisicm, started to become established in Latvia. Gothic forms were utilised in religious buildings, manor buildings, townhouses, park architecture and elsewhere. This movement retained its popularity in the early 20th century, becoming closely intertwined with the so-called Brick Style. This style, in turn, relates to the expression of rationalist ideas in European architecture in the mid-19th century. Building material was recognised as being equally important to the architectural and artistic decoration, with the potential of replacing or augmenting the latter. Brick buildings became a symbol of the practical strivings of the age, and this material began to determine the artistic image of buildings of various functions. The synthesis of Gothic forms and the Brick Style found expression in the construction of a new Lutheran Church in Jelgava, at the corner of Dīķa iela and Mātera iela (Figure 1). The Church of St Anne in Jelgava (built 1638–1641, tower built in 1649) historically had two separate congregations: the Morning or Rural Congregation, and the Evening or Town Congregation. By the early 20th century the church had become too small for both congregations. Construction of a new church began in 1904, and the new church was consecrated in 1907. It was the largest Lutheran church in the Zemgale region. Originally, it was known as the Church of St Nicholas, in honour of Tsar Nicholas, but in 1937 it was renamed the Holy Trinity Church. The church was designed by architect Konstantīns Pēkšēns (1859–1928), assisted by architect Aleksandrs Vanags (1873–1919). The work was carried out by building contractor Ludvigs Neiburgs. Lithuanian artist Petrs Kalpoks designed the stained glass windows. (Together with many Latvian artists, such as K. Cīrulis, J. Jaunsudrabiņš, P. Kaleve, P. Krastiņš and others, P. Kalpoks (1880–1945) had studied at the V. Blūms Riga School of Drawing and Painting. Together with artists Jānis (Johans) Valters and Vilhelms Purvītis, in the early 20th century he lived and painted on the estate of Kazdanga in the Kurzeme region, the guest of the manor owner K. W. von Manteuffel).

Fig. 1. Jelgava Holy Trinity Church. [3]

14


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jānis Zilgalvis. A Lost Masterpiece of Religious Architecture in Jelgava

2010

Volume 4

Fig. 4. Design for the altar of Jelgava Holy Trinity Church. [6]

established Soviet regime afford to rebuild such a church? Of course, under the post-war conditions, it was an impossible task for the congregation. And so it was demolished: essentially we can say that this was demolition of a church, not of a ruin. A publication by A. Tomašūns includes a unique view of the destroyed church [4, 84]. In 2001, a house was built on the site of the church. All that remains of the church today is a memorial plaque kept in the Church of St John in Jelgava (1845–1847, 1881–1882). The plaque states: To the honour of God and the benefit of the Jelgava Latvian Town Congregation, construction of the Church of St Nicholas commenced in 1904. The work was completed and the church consecrated on 4 Nov. 1907. Building committee: Berris, Biseneeks, Landsbergs, Mühlenbachs, Pauluks, Pastor Reinhards, Baron M. v. d. Ropp, Dr. Strautsels, Weiklewitz, Weissmanis, Weisbergs. At first sight, the church appears traditional from the outside: the nave has a steep ridged roof, a transept with an impressive gable and a tower with a high pyramidal steeple that seems to grow out of the building. However, on closer inspection, several distinctive features can be identified in the architecture of the church, features that cannot be seen in any other Neogothic church. These include the west front, with very tall structures on both sides of the tower that visually reduce the verticality of the tower. There are lower projecting structures at the ends of these structures. The result is a massive façade in which the tower is only distinguished by projecting buttresses, such as are also placed on both side of the splayed doorway, which is of impressive height. The unusual façade is clearly seen in a picture dated 1913 [5, 14]. The decoration of the church exteriors is very restrained, testifying to Art Nouveau influence. The exterior decoration is limited mainly to arcading along the cornice, and some decoration beneath the windows. Unfortunately, we have very limited information about the original interiors and furnishings.

Fig. 2. Jelgava Holy Trinity Church. [3]

Fig. 3. Jelgava Holy Trinity Church after the air raid of 1944. [3]

power within what was still a predominantly German city, and in relation to other denominations. In 1944, in a Soviet air raid, the church burned down along with all its furnishings (Figure 3). The historical photographs made immediately after the fire show that the church could still have been rebuilt, especially since the masonry structures had survived. However, the church was a testimony to the might of the Jelgava Lutheran Congregation and a source of pride for the local population. Could the newly15


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Jānis Zilgalvis. A Lost Masterpiece of Religious Architecture in Jelgava

Volume 4

interior furnishings, for example a chair, utilising Gothic forms [6, 1246/k2] (Figure 5). Had this Neogothic church survived up to the present day, being a gem of the Eclectic style of that time, it would rank alongside outstanding churches in other styles, such as the Romanesque and Gothic buildings of the Dom and the Church of St James in Riga. References 1. 2. 3. 4. 5.

6.

Grosmane E. Jelgava: arhitektūras un mākslas virtuālā rekonstrukcija [CD]. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2008. Mašnovskis V. Latvijas luterāņu baznīcas. Rīga: DUE, 2006, 2. sēj., 486. lpp. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrs. Lieta ”Jelgavas Sv. Vienības baznīca” Tomašūns A. Jelgavas novada vēstures ainas. Jelgava: Izglītība, 1993, 122. lpp. Schmidt E., Woischwill F. Mitau und Umgegend mit den Kurischen Herzogsschlössern in Wort und Bild. Riga: Ernst Plates, 1913, S. 70. Latvijas arhitektūras muzejs.

Jānis Zilgalvis (born in Riga, 1955). Dr. arch. Graduated from the Faculty of Architecture of Riga Technical University (1979). Defended a doctoral thesis on the subject Manor architecture in Latvia in the second half of the 19th and early 20th century (1990). Employed at the Art History Section of the Institute of Literature, Folklore and Art of the University of Latvia (1987­–2007). Head of the Architecture Section of the State Inspection for Heritage Protection (Since 1995). associated professor at the Faculty of Architecture and Urban Planning of Riga Technical University (since 2001). Senior researcher at the Institute of Art History of the Latvian Academy of Art. Author of more than 200 academic and popular science publications. These include the books Pastorages in Latvia. Architecture and Culture-Historical Developments (Rīga, 2002, Elpa, 222 p.), The Neogothic in Latvian Architecture (Rīga, 2005, Zinātne, 359 p.), Dikļi Manor in Vidzeme. History, Architecture and the Present Day (Rīga, 2007, AGB, 112 p.). Corresponding Member of the Latvian Academy of Sciences (2007). Member of the Latvian Association of Architects (1989) and the Latvian Scientists’ Union (1992). His current research interests relate to the study of 18th to early 20th century rural architecture in Latvia, and issues of the utilisation and preservation of the architectural heritage.

Fig. 5. Design for a chair in Jelgava Holy Trinity Church. [6]

The apse had a stellar vault with decoratively formed responds. The roof of the nave was supported by exposed wooden roof trusses, permitting the creation of a very high and broad space. The decoration of the interiors was in general very restrained. There was a rhythmically arranged simple design around the arch separating the nave from the apse; the ceiling had bands of ornamentation in a linear arrangement; the end walls on both sides of the organ prospect were adorned with rosettes, and the upper part of the panel of the nave ended in a band of decoration. The galleries likewise had simple, but tasteful decoration. As can be seen in photographs from the 1930s, the windows of the nave had no stained glass. The stained glass windows were probably located in the apse and were particularly ornate. We know that the scene depicted in one of these was ‘The Descent from the Cross’ [2, 160]. The artistically elaborate painting was framed by a band of decoration. There is some interesting evidence of the 1930s Neogothic furnishings in the Holy Trinity Church in Jelgava. Thus, we have designs for three variants of the altar, by architecture student Arnolds Krastiņš, which are now located in the Latvian Museum of Architecture. The first of these, from 1936, utilises a tripartite aedicule-type arrangement of the altar retable, eclectically uniting elements of the classical orders with Neogothic elements on the attic. The other two designs, from 1937, are completely Neogothic. One of these, the one actually implemented, shows the intended design of the chancel as a richly decorated ensemble. At its centre is a tripartite retable, augmented at the sides with a decorative wall and delimited at the front by an openwork rail [6, 1245/k2] (Figure 4). The second variant is a similar design, but less richly decorated. A. Krastiņš also designed other

Contact Data

Jānis Zilgalvis Assistant profesor, Dr. arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban planning Address: Āzenes iela 16, Riga, LV-1048, Latvia Phone: +371 29451090 E-mail: janis.zilgalvis@inbox.lv

16


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jānis Zilgalvis. A Lost Masterpiece of Religious Architecture in Jelgava

2010

Volume 4

Jānis Zilgalvis. Par kādu zudušu sakrālās arhitektūras meistardarbu Jelgavā Gotikas formu un t. s. ķieģeļu stila sintēze izpaudās Sv. Vienības luterāņu baznīcas Jelgavā (1904. – 1907. arh. K. Pēkšēns, piedaloties arh. A. Vanagam) arhitektūrā. Tā bija lielākā luterāņu baznīca Zemgalē. Būvdarbus izpildīja būvuzņēmējs L. Neiburgs. Lietuviešu mākslinieks P. Kalpoks darināja metus vitrāžu gleznojumiem. Altārgleznas ”Kristus parādās Marijai Magdalēnai” (1910) autors bija gleznotājs A. Romans, savukārt baznīcas ērģeles 1908. gadā bija izgatavotas B. Grīneberga firmā Štetinā. 1944. gadā dievnams, padomju armijas lidmašīnu uzlidojuma laikā ar visu iekārtu izdega. Ēku bija iespējams atjaunot, taču tas nenotika - baznīcas sienas tika nojauktas un 2001. gadā dievnama vietā uzcelta jauna dzīvojamā ēka. Baznīcas arhitektūrā vērojamas vairākas īpatnības. Neparasta ir galvenā fasāde - abās pusēs tornim veidoti izteikti augsti apjomi, kuri vizuāli mazina torņa vertikalitāti. Šiem apjomiem galos vēl atrodas arī zemāki izvirzījumi. Rezultātā izveidojusies masīva fasāde, kurā tornis akcentēts tikai ar izvirzītiem kontrforsiem. Tādi atrodas arī iespaidīgi augstā ieejas perspektīvā portāla abās pusēs. Baznīcas fasādes dekorētas ļoti atturīgi, kas liecina par jūgendstila laiku. Interesanta liecība par gotikas formu izpausmēm 1930. gados ir A. Krastiņa darinātie trīs altāra variantu meti. Kopumā var teikt, kā šī Jelgavas baznīca bija viena no eklektisma stila pērlēm. Jānis Zilgalvis. Au sujet de chef-d’œuvre de l’architecture sacrale disparu à Jelgava La synthèse des formes gothiques et du „style des briques„ se manifestait dans l’architecture de l’église luthérienne de Jelgava (1904-1907, architecte K. Pēkšēns avec la participation de A. Vanags ). C’était la plus grande église luthérienne en Zemgale. Les travaux de construction étaient dirigés par L. Neiburgs. Artiste lithuanien P. Kalpaks a fait les esquisses des vitraux. L’auteur de la peinture d’autel „Jésus Christ apparaît à Marie-Madeleine” était A. Romans. L’orgue était fabriqué à Szczecin par „Grüneberg” en 1908. L’eglise a été détruite lors des bombardements de l’aviation soviètique en 1944. Il était possible de reconstruire cet édifice mais ce n’était pas fait: les murs étaient démolis en 2001 et au lieu de l’église un nouveau immeuble de rapport était construit. On voit dans l’architecture de l’église plusieurs singularités. La façade principale est particulière: de deux côtés de la tour il y a des hauts volumes qui diminuent visuellement la verticalité de la tour. Au bout de ces volumes il y a des avancées plus basses. Tout cela forme une façade massive où la tour n’est accentuée que par des contreforts avancés. On les voit aussi de deux côtés du portail. Les décors de la façade sont modestes ce qui témoigne de l’époque Art Nouveau. Le témoignage intéressant de l’emploi des formes gothiques dans les années 30 est les trois esquisses de l’autel faites par A. Krastiņš. Cette église était une des perles de l’éclectisme. Янис Зилгалвис. Об утерянном шедевре сокрального зодчества в Елгаве В архитектуре елгавской лютеранской церкви Св. Единства (1904-1907, арх. К. Пекшэнс, при участии арх. А. Ванагса) гармонично объединились формы готики и так называемого «кирпичного стиля». На время постройки, церковь являлась самым большим лютеранским храмом в Земгале. Строительные работы были выполнены подрядчиком Л. Нейбургсом. Эскизы для росписи витражей созданы литовским художником П. Калпоком. Автором главного алтарного полотна «Явление Христа Марии Магдалине» (1910) являлся живописец А. Романс, церковный орган в 1908 году был изготовлен фирмой Б. Гринберга в Штетине (теперешний Щецин). В 1944 году, во время авио-налета советских войск, храм сгорел. Несмотря на возможность восстановления здания, стены церкви были разрушены, а в 2001 году на ее месте построили новый жилой дом. В архитектуре церкви наблюдались некоторые особенности. Необычным было решение главного фасада - по обе стороны центральной башни (звонницы) размещались высокие объемы, которые зрительно уменьшали высоту самой башни. Эти боковые обемы по краям завершались еще более низкими выступами. В результате был созданн массивный фасад, где центральная башня акцентировалась лишь выступающими боковыми контрфорсами. Подобные парные контрфорсы украшали впечатляющий перспективный портал главного входа. На присутствие эпохи стиля модерн (югeндстиля), указывает очень скромное декорирование боковых фасадов церкви. Интересным свидетельством интерпретации готических форм во времена 30-ых годов прошлого столетия являются сохранившиеся три варианта эскизного решения алтаря, которые были исполнены А. Крастыньшем. Безусловно, можно утверждать, что церковь Св. Единства является одной из утерянных жемчужин стиля эклектизм в нашем регионе.

17


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Historical Environment Renovation and Preservation in Kuldīga in Functional Context Jana Jākobsone, Riga Technical University of historical buildings and town environment in general. To preserve the values what have mentioned inhabitants, specialists and tourists, sustainable development has to be considered. First of all values has to be defined, then most important functional elaborations and after that – borderlines has to be set to find the possibilities to implement.

Abstract – Author reviews Kuldīga property owners’ wishes to improve historical buildings and environment functionality and it’s possible influence on historical environment. Environment and cultural landscape is perceived as important value in planning preservation activities, but requirements of nowadays society determines necessity of functional elaborations of historical buildings and town environment in general. Examples of improvements in Kuldīga old town buildings – improvement of energy efficiency, building extensions, construction of lofts etc. – are analyzed. Keywords – values, historical environment, improvement, responsibility for architecture.

II. Values of Kuldīga Old Town

To set the acceptable functional historical environment elaborations, cultural values have to be defined, what has to be preserved and cannot be changed. Structure of Kuldīga old town environment has some typical features: • Roof landscape, what shows chronologically different building, planning structure and typical differences (materials, color etc.); • Character of street building: compactness, scale, specific environment components; • Composition, proportions, traditional building materials, color schemes and textures of size and facades; • Medieval town street planning. The content of Kuldīga cultural heritage is made from protectable and preservable features: • All component parts are authentic, including later layers, what has no destructive impact; • Space structure: silhouettes and panorama, sight perspectives, street network, reallotment, historical building, its scale and proportions, water drains and watercourses etc.; • Cultural layer of archeology; • Interaction of arts: ornamental art, artifact of building craft, technologies, local traditional materials, color, texture;

functional

I. Introduction

To develop historical centre of the town Kuldīga in the way “nowadays needs satisfaction does not affect needs to be satisfied for next generations” [1], sustainable planning principles has to be considered. Aims of sustainable environment are: preservation of cultural heritage, rational exploitation of buildings, improvement of public space, promotion of cultural interaction and integration of society, improvement of living space and conditions. There are three dimensions for sustainable environment – economical, social and environmental -, and its development has to be planned in balance [1]. The development strategy of Kuldīga is “..to preserve its unique cultural heritage – complex of old town and nature..” says in town development program [2]. At the same time balance between environment and cultural heritage preservation and economical development of territory is needed. Although cultural environment, cultural landscape is perceived as important value in planning preservation activities, however requirements of nowadays society determines necessity of functional elaborations

Fig. 1 and 2. Hotel “Metropole” – from the point of Kuldīga inhabitants, the best renovated building in old town. In accordance with building terminology – renovated building.

18


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jana Jākobsone. Historical Environment Renovation and Preservation in Kuldīga in Functional Context

2010

Volume 4

• Improvement of public space: landscape architecture, street greenery, street and square covering and surface engineering structure; • Cultural landscape, what has formed from human and nature interaction; • Interiors. In total such values forms unique historical town environment, what cannot be radically changed, otherwise contextual balance would be destroyed. In relation to Kuldīga historical centre values, such elements have to be mentioned: • structure of medieval town planning; • river Venta, ancient valley and waterfall (important geological and geomorphologic object) and Venta channel; • ancient brick vault bridge; • red clay tile roof landscape; • medieval historical centre around river Aleksupite; • details of buildings: elements of building joinery (doors and ventilation panes above them, windows, jagged classifieds), entrance steps (perrons), hammered work (vanes, handrails, gates). The value of Kuldīga historical centre is formed by landscape, where testimonials are remained as from human intentions to change the nature, as well from different ages describing cultural heritage objects. The value of Kuldīga old town, as well as any other value of artwork, inhabitants define from the criteria understandable for themselves. For someone Venta waterfall with brick Vault Bridge is a value, for others – particular wooden cladding doors of an ancient building. The survey from 2009 shows, understanding of inhabitants is different from the specialists (heritage explorers and preservers) in this matter. For example, there answer of inhabitants on the question “Which of the buildings is the best renovated?| was “it is a hotel Metropole”, but actually in the reconstructions there are no rules followed for principles of preservation of historical buildings. This building is built as new (Figures 1 and 2) [3]. While Kuldīga museum, what historical building conservation and renovation principles are followed, is mentioned by three inhabitants. Restored building shown in Figure 3 [3]. The result of survey shows – continuous society education is needed to renovate cultural heritage environment with important functional improvements, in accordance with principles, materials and methods of historical building preservation. In the answer on question about Kuldīga old town most important values, inhabitants mostly mentioned generally recognized ones, which are advertised as a part of the town image, for example, ancient brick vault bridge and Venta waterfall, old town with its small streets and backyards, red clay tile roofs (Figure 4) [3]. In these answers details of buildings are not mentioned – like doors, transoms, woodcuts etc., which defines characteristics of historical buildings. Its uniqueness is expressed as craftsman hand work in particular building. In many Kuldīga old town buildings such details are authentic with natural patina. Places inhabitants like and dislike, are showed in survey’s “map of feeling” in Figure 5. It shows that the values of Kuldīga old town are concentrated around brick Vault Bridge and Venta

Fig. 3. Kuldīga municipality museum renovated according with conservation principles of historical buildings. In accordance with building terminology – restored building.

Fig. 4. Values of Kuldīga old town from inhabitant’s point of view.

Fig. 5. Map of feeling, what shows (according to the opinions of inhabitants) most valuable, pleasant, unpleasant, authentic and best renovated places in the old town. [4]

19


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jana Jākobsone. Historical Environment Renovation and Preservation in Kuldīga in Functional Context

waterfall. As authentic objects are mentioned: brick Vault Bridge, Kalna and Rumba street, square of town hall. These places have to be preserved and renovated with a special care and understanding about historical values [4]. Is it functional improvement because of accessibility of nowadays technologies and materials or subjective emotional caprice of inhabitants to submit craftsman made ancient doors to plastic doors? In case of Kuldīga old town, the answer on this question is found in normative document – town building rules, that define possible improvements of historical buildings and environment. Getting acquainted with these rules, what has to be followed in renovation process of historical buildings, very often inhabitants are not satisfied. According to citizen opinion – if they live in such unique place, the municipality and government has to provide financial support for building renovations. The answers to question – would you like to live in buildings that are built according to modern requirements, like – would you like to move to the many store block house outside the centre? – mostly were negative. The reasons are various: do not want to live in a block house; high expenses for heating; like to live in old town etc. On other hand, those who would like to move to block house outside the old town, mentioned reasons: there would not be bureaucratic obstacles; in the old town there is a lack of facilities and exists wooden heating etc [3]. III.

Functional

Improvement of Historical and Environment

2010

Volume 4

part of building from mid 19th century. Historical environment is protected by normative documents: the historical centre of the town is monument of town building and archeology (protected from 1969), where separate monuments of architecture, history, art and archeology are situated. Town building rules strictly define requirements for environment preservation. Political position of town council for many years has been to preserve and popularize cultural heritage. It is included in the town development program, where the main strategic guidelines are mentioned: “..to preserve its uniqueness of cultural heritage – complex of old town and nature” [2]. Historical centre is included in world heritage (UNESCO) temporary list of Latvia and has received award of European heritage. Assessing these aspects and Kuldīga cultural environment, author has concluded that according to normative documents what regulates old town renovation processes, mostly restoration should be used – “renovation of building’s historical form, based on scientific research of historical information” [5], with small exceptions renovation is possible – “buildings or parts of them (capital repairs) to renovate buildings or their parts by replacing outworn bearing elements or constructions, as well as implementation of focused functional or technical improvements for the building without changing its size and function” [5]. Preferable functional improvements of owners of the buildings and other inhabitants mostly are related to renovation of building leaving town environment to the municipality. Working in municipality and hearing daily desires of owners about functional improvements of buildings, author concludes that most recognized are: • increasing thermotechnic’s stability: heat insulation, replacing of windows and doors; • modern communications: central water pipe, sewerage system, heating, internet, satellite TV; • improvement of building’s visual and technical condition – replacement of bearing constructions, decoration of facade, roof change; • function change for building or group of premises; • enlargement of buildings – block up of outbuildings or increasing the number of stores; • building the roof store; • accessibility for disabled persons; • visual communication objects (advertisement, information etc.).

Buildings

There are different ways of environmental renovations and elaboration of historical town centers. They are defined by different town development aspects: • preserved the environment without essential substance loses, for example, Kuldīga and Cēsis, or an environment, where are big original substance loses (buildings, even blocks lost in the war), like Dobele, Talsi; • historical environment legal frame – regulations, which regulates requirements of preservation, protection and renovation; • political position – understanding of town council about necessity to preserve cultural heritage. Kuldīga old town according with mentioned aspects is preserved without big subsistence losses – with medieval planning and a big

Fig. 6 and 7. On the left – roof building does not respond to historical environment. On the right – building responds to environment.

20


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jana Jākobsone. Historical Environment Renovation and Preservation in Kuldīga in Functional Context

IV. Examples of Kuldīga Old Town Building Reconstructions, by Assessing Desires of Owners to Improve Functionality

2010

Volume 4

they are not planned with a respect to the heritage of the past and if principles of historical building renovation are obeyed, undesirables and permanent marks can be brought to the historical environment. There are examples witnessing. To build the roof store, it has to be lightened up. To preserve the Kuldīga old town traditional red clay tile roof landscape, it is prohibited to use plastic windows on the roof, but is allowed to build a roof store: “Building of reconstructed building roofs are formed with symmetric two slope or convex roof according to particular building’s architectural style and block context.” [6] In Figure 6 roof building can be seen as a result of wrong insulation, does not fit to building’s architectural style, block context and is not characteristic to historical environment. In Figure 7 historically based roof building can be seen (from the analogue examples of old town from the beginning of 20th century). To improve energy efficiency of windows, building owners mostly desires to replace them with plastic frame windows with double glazed units. Until 2007 there was a compromise in the town – it was allowed to replace inside window frame (Figure 8). Such solution preserved outside window frames and improved heat stability. Still, allowing this activity, some solutions of window frames of particular buildings and ages were lost. Windows are one of the unique values of town building, because there are authentic, craftsman made window frames with hammered work details preserved in some buildings. To preserve total historical environment, it should not be replaced. To improve window energy efficiency, they should be regularly maintained: cleaned, painted and, if it is possible, to pack with rubber. Insulation of historical building facades from outside is prohibited not only because of losing authentic decorations, but also because it is impossible to ensure cornice solution with jagged classifieds (Figure 10) characteristic for Kuldīga old town. In Figure 9 the building that is insulated from outside and where instead of cornice characteristic to Kuldīga old town, is constructed “wind box”. It should not be promoted to extend the buildings in historical environment, where the main values are planning, buildings, which are preserved from the beginning of 19th century and its backyards, because that would destroy historical and traditional

Summarizing the desires of building owners and assessing their implementation, it may be concluded: even so old town building regulations define strict requirements for renovation of historical environment and buildings, still functional improvement, if

Fig. 8. Improvement of window energy efficiency: replacement of inside wooden frame with plastic frame and double glazed units. Inside sash is without split and with wide part of frame, without profiling – that does not fit to historical wooden building facade overview.

Fig. 9 and 10. On the left – insulated building, where instead of cornice is constructed “wind box”. On the right – cornice with jagged band peculiar to Kuldīga old town. Buildings can be insulated only from inside not to lose cornice solutions and brick elements.

21


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jana Jākobsone. Historical Environment Renovation and Preservation in Kuldīga in Functional Context

planning, compactness of buildings. For example, assessing to extend the town hall, there were couple of projects defined. One of them was to extend the building, from the point of authors, less harmful for historical environment – outbuilding on the basement level, that could not been seen from the street, meanwhile it would destroy traditional landscape of the backyard. Appraising this way and the situation in the nature, the best solution was found – to rebuild subsidiary building of town hall – garage adapt as administrative space (Figure 11). To find the place for all functions, the existing buildings in the old town should be used. Changes of building or space functions should be planned in the way auxiliaries needed for providing functions would be “hidden”. For example, planning cafe in the historical gallery type shed, the place for switching substation box, air conditioner and other technical matters should be foreseen so it does not disturb the landscape of backyard, as it is showed on Figure 12. Mostly such devices should be placed in subsidiary buildings or in roof store, not to be next to facade. Improvement of historical town environment in most cases is a responsibility of municipality. It is renovation of streets and squares, small architecture forms: lighting, flower boxes, indications etc. Municipality specialists work out or approve guidelines for renovation of historical environment, and these guidelines are considered in each project implemented. For last few years special attention is paid to the environment available for disabled persons: blind, deaf and with movement defects, as well for mothers with a baby carriage and cyclists. In historical environment theses requirements can be considered partly because of creative projecting, for example, convex ramp in Figure 13 or transferable ramp at entrance to the building. Nowadays we may see layers from 50th and 60th in town environment that physically and ethically are old. Sometimes dismantling is not an option because they have become technical necessity for the buildings. For example, fastening wall of Venta riverside next to ancient brick Vault Bridge. There was a solution found to improve the functionality of this wall, modifying it as recreational terrace and view point (Figure 14 and 15). It is important to consider environment style, materials, language of forms when you choose improvement elements. V. Esthetical

2010

Volume 4

former owners had no money to renovate and replace. If they find finances, according to owners, building has to be renovated in modern style. Interests of owners meet requirements of cultural

Fig. 11. Historical depot, what will be rebuilt for administrative use, to avoid building outbuilding to town hall (in background).

Fig. 12. Cooling device next to historical gallery type shed where café is situated.

Professional Responsibility Planning Historical Environment

and

Planning in historical environment has to recognize responsibility that is defined by ethical and professional aspects. It is not enough to look at particular building or place to build. To understand specific and protected values of environment, place has to be observed in wide context, get acquainted with building style. Client’s requirements can’t affect projecting personnel so far that they ignore values and characteristics of particular place. Designer has to try to find common solution among client and specifics of the environment. Environment features and it’s requirements has to be explained, has to try to find possibilities to implement the clients requirements in respect to cultural heritage. Client mostly has no understanding about common values of old town and that his building is a part of complex. Owners think that authentic parts are preserved only because of

Fig. 13. Convex ramp (on the left) provides accessibility to the places of different levels, at the same time it is an element that fits into the old town environment.

22


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jana Jākobsone. Historical Environment Renovation and Preservation in Kuldīga in Functional Context

environment protectionists, but specialists assess environment as a whole, including particular building for renovation. Heritage of Kuldīga old town is protected already for a long time, therefore new regulations should not be defined or from political position should not be decided to preserve historical environment or not. Requirements are included in town building rules: “..in case of lost or destroyed buildings it is prohibited to form parks, squares or parking lots instead, but the building should be renovated in its historical place and size..” [6]. Designer is a professional mediator between client, his desires and protectors of monuments, whose interest is to preserve context of historical environment. In case the designer with essential responsibility has no understanding about common features of environment and specific requirements, then it is difficult to reach results appropriate to historical environment. New formations in historical environment cannot be appraised by principle “like – dislike”, “nice – not nice”, but according to authentic criteria. It’s appraisal in scale of point or “positive – negative” system can relatively objective show appropriation of planned object. Important, that professional working on tasks of planning and architecture, considers the same principles. Then, apprising project conception and drafts according to the task and terms, it is quite objective to assess [7]. In historical environment, where are small original substance loses (like in Kuldīga), modern architecture should not be created as a contrast to historical buildings, because it may destroy perspective of streets and backyards, and roof landscape. In such environment, buildings as author’s copyright that shows specific authors manuscript. Building has to be projected according to building traditions as for size as for materials and details. Such approach should be used in renovation of Kuldīga old town buildings.

4.

5. 6.

7.

2. 3.

Kuldīgas novada pašvaldība. Aptauja „Kuldīgas vecpilsētas ielu, ietvju un laukumu segumi”. Kuldīga, 2009. Pieejama Kuldīgas novada pašvaldības būvniecības nodaļas arhīvā. Vispārīgie būvnoteikumi. Ministru kabinets, 2010. [Tiešsaiste 05.04.2010.]. http://www.likumi.lv/doc.php?id=42807 Kuldīgas pilsētas teritorijas plānojums un apbūves noteikumi. Kuldīgas pilsētas dome, 2007. [Tiešsaiste 20.03.2010.]. http://85.15.207.186/portal/ lv/DevProg/index2.htm Blūms P. Dažas atziņas par galvenajiem mūsdienu vēsturiskās pilsētvides saglabāšanas un attīstības principiem. Ziņojums konferencē „Kuldīgas vecpilsēta šodien, rīt – Latvijā, Eiropā”, 2004. [Elektronisks resurss, pieejams Kuldīgas novada pašvaldības Būvniecības nodaļas arhīvā]

Jana Jākobsone. Mgr. arch. in Riga Technical university, faculty of Architecture and Urban planning. (2008), nascent Dr. arch. DIRECTOR of Town planning department, CITY ARCHITECT, Kuldīga City Council (since 2006); Project leader “Restauration of Kuldīga old brick bridge (2007–2008); ARCHITECT / CITY PLANNER of Town planning department, Kuldīga City Council (2005–2006); ARCHITECT in planning Bureau “Arho” – (2001–2005). Previous publications: • Jākobsone J. Value of cultural heritage in human value system. Kuldīga Old Town as an Example. The International Scientific Conference “The European Cultural Heritage: Hansa Window”. Reader. Great Novgorod, Russia. 21.–30.pp. (15.06.2009.) • Strautmanis I., Jākobsone J. Cultural heritage protection, preservation and development in historical centres of modern towns. In context of Kuldīga, Europe, Nordic countries. The International Conference „YOCOCU 2010, Youth in the Conservation of Cultural Heritage”. Reader. – Palermo, Italy, 2010. • Jākobsone J. Kuldīga Old Town in Venta River Valley – Problems and Experience to Preserve Cultural and Natural Heritage. The International Scientific Conference “PECSRL The permanent European conferene for the study of the rural landscape 24th session living in landscapes knowledge, practice, imagination”. Book of abstracts. Liepāja, Latvija, 2010.

References 1.

2010

Volume 4

Contact Data

Trušiņš J. Labdabīga un ilgtspējīga pilsētu attīstība. Koncepcijas un principi. Rīga: RTU, 2000, 7. lpp. Kuldīgas pilsētas teritorijas attīstības programma. Kuldīgas pilsētas dome, 2007. [Tiešsaiste 05.01.2009.]. http://www.kuldiga.lv/index.php?cat=199 Kuldīgas novada pašvaldība. Aptauja „Kuldīgas novada iedzīvotāju viedoklis par Kuldīgas vecpilsētu”. Kuldīga, 2009. Pieejama Kuldīgas novada pašvaldības būvniecības nodaļas arhīvā.

Jana Jākobsone Kuldīga Regional government, Department of town planning Address: Baznīcas iela 1, Kuldīga, LV-3301, Latvia Phone: +371 26474315 E-mail: jjakobsone@gmail.com

Fig. 14 and 15. Elements of town environment – supporting wall of Venta riverside – functional transformation providing recreational terrace.

23


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jana Jākobsone. Historical Environment Renovation and Preservation in Kuldīga in Functional Context

2010

Volume 4

Jana Jākobsone. Vēsturiskās vides atjaunošana un saglabāšana Kuldīgā funkcionālā kontekstā Raksts tapis, lai izvērtētu īpašnieku vēlmes pēc vēsturisko ēku un vides funkcionālajiem uzlabojumiem un to iespējamo ietekmi uz vēsturisko vidi kopumā. Kuldīgas attīstības stratēģija ir “..saglabāt tās vienreizējo kultūrvēsturisko mantojumu – vecpilsētas un dabas kompleksu..”, teikts pilsētas attīstības programmā [2]. Vienlaicīgi nepieciešams līdzsvars starp vides un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un teritorijas ekonomisko attīstību. Kaut arī Kuldīgā kultūrvide, kultūrainava tiek uzskatīta par nozīmīgu vērtību, plānojot konkrētus pasākumus tās saglabāšanai, tomēr mūsdienu sabiedrības prasības nosaka nepieciešamību funkcionāli uzlabot gan vēsturiskās ēkas, gan pilsētvidi kopumā. Lai gadiem ilgi saglabātu vērtības, kuras minējuši pilsētnieki, speciālisti un tūristi, nepieciešams ievērot līdzsvarotu attīstību un vispirms definēt vērtības, tad svarīgākos funkcionālos uzlabojumus, kas ļautu sabiedrībai komfortabli dzīvot vēsturiskajā vidē, un tikai tad noteikt robežas, kādās uzlabojumi iespējami. Rakstā analizēti Kuldīgas vecpilsētā realizēti vēsturisko ēku uzlabošanas piemēri: energoefektivitātes paaugstināšana, ēku paplašināšana, jumta stāva izbūve u.tml. Rakstā izvērtēta arī Kuldīgas iedzīvotāju aptauja par vecpilsētas vērtībām un viņu izpratne par tām, par pareizu atjaunošanu un nepieciešamību saglabāt. Rakstā analizēta Kuldīgas kultūrvēsturiskā vide un definētas tās vērtības autores skatījumā. Apskatīts arī jautājums par arhitektu ētisko un profesionālo atbildību, projektējot vēsturiskā vidē. Jana Jākobsone. Historical Environment Renovation and Preservation in Kuldīga in Functional Context Article is written to assess owner’s desires to improve historical buildings and environment functionality and it’s possible influence on historical environment in total. The development strategy of Kuldiga is “..to preserve its unique cultural heritage – complex of old town and nature..” says in town development program [2]. At the same time balance between environment and cultural heritage preservation and economical development of territory is needed. Although cultural environment, cultural landscape is perceived as important value in planning preservation activities, however requirements of nowadays society determines necessity of functional elaborations of historical buildings and town environment in general. To preserve the values for long time that inhabitants, specialists and tourists mentioned, sustainable development has to be considered and first of all values has to be defined then most important functional elaborations that would allow society to live comfortably in historical environment and after that - borderlines has to be set to find the possibilities to implement. There are examples analyzed about improvements of Kuldiga old town buildings: improvement of energy efficiency, extension of buildings, building of roof store etc. in the article. There is evaluation of Kuldiga inhabitant’s survey about values of old town and their understanding about them, about right renovation and necessity to preserve in the article. Kuldiga cultural environment is analyzed and defined its values from point of view of author. Question about architect’s ethical and professional responsibility is touched, when the planning is done in historical environment. Яна Якобсоне. Обновление и сохронение историческои среды в Кулдиге в функциональном контексте Статя написана что бы оценить желания владельцев улучшить исторические здания и функциональность окружающеи среды и их потенциальное воздействие на историческую среду в целом. Для конкретного города – Кулдига – исторический центр планируется и разработан таким образом, что “сегодняшние потребности не подвергает опасность будущих поколений удовлетворять их” [1], принимая во внимание принципы планирования устойчивого развития. Задачами устойчивовои среды являются: содействие сохранению культурного наследия, рационального использования здании, улучшению общественного пространства, развитие культурного взаимодействия и интеграции общества, улучшение жизненново пространство и условий. Она имеет три измерения – экономическое, социальное и экологическое - и их развитие должно быть сбалансированным [1]. Стратегия развития Кулдиги “..сохранить уникальное культурное наследие – комплех старого города и средыю..”, говорится в программе развития города [2]. В то же время требуется баланс между окружающей среды и сохранения культурного наследия и экономического развития територии. Хотя в Кулдиге культурная среда, культурный ландшафт рассматривается как важное значение при планировании конкретных мер по его сохранению, но и требования современного общества устонавливают необходимость повышения функциональных и исторических зданий и городской среды в целом. Для того, что бы на протяжении многих лет сохранить ценности, которые были определены жителями города, специалистами и туристами, необходимо следовать сбалансированного развития и во первых определить значение наиболее важных функциональных улучшений, которые позволят обществу жить с комфортом в исторической среде, а затем определить, в каких пределах улучшения возможны. В статье анализируются примеры улучшения исторических зданий в старом городе Кулдиги: энергоэффективность, строительство расширение, строительство мансарды и т.д. В статье также рассматриваются обзор населения Кулдиги как они воспринимают старые ценности города, и их представление о них, для правильного восстановления и необходимости сохранить их. В статье анализируются культурно-историческая среда Кулдиги и определяет значения мнение автора. Кроме того, рассматривается вопрос о этики и профессиональной ответственности архитекторов, работая в исторических условиях.

This work has been supported by the European Social Fund within the project «Support for the implementation of doctoral studies at Riga Technical University».

24


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

The Development of Cultural Historical Space as One of the Factors for the Preservation of Local Landscape Originality Aija Ziemeļniece, Latvia University of Agriculture divided from the total context of the landscape space. Often a situation in created when the historical landscape may soon be covered up by new buildings usually connected with the production load of agriculture or industry in the territories of rural municipalities. More often near to the historical space a new agrotechnological infrastructure begins its development connected with the connection to the existing underground engineer-technical comminacations [1]. One example is the recently built new stand of biogas production in the foreground of the silhouette of Vecauce castle. In contrast to the historical park, the size of the castle building and its tower in the principal sight lines the large scale of the building of agricultural production of biogas with a wide location of the service zones may be seen. The distance accepted in the legislation is used but the pictorial expressiveness of the sight lines is frustrated. At the same time, in the opposite-northern part of the castle, the sight lines are covered up by manystoried living houses. Therefore a dense ring-formed building has been formed round the historical zone. A supplementary load is made by the existing transit road at the park pond. Next to it the stand of agricultural technical equipments and the zone of mechanical workshops built during 60ties and 70ties opposite the park create, a strange scale and harmony of landscape. More often near to the historical space a new agrotechnological infrastructure begins its development connected with the connection to the existing underground engineer-technical comminacations [1].

Abstract – Reserch focus: context problem in contemporary urbanism and the impact of market economy in the historical cultural landscape. Research methods: as the continuous areas of agrolandscapes grow smaller, the transformation of agricultural territories (fertility 50–60 force) and new detailplannings are formed which often create continuous building zones and new production territories. Results: the formulated length of the protection zone (100 m or 500 m) in the law is often too small. Conclusions and recommendations: the preservation of the cultural historical landscape, the determination of the protection zones and the estimation of sight lines are the principal study object of the landscape space to carry out before the elaboration of the detail planning. Keywords – cultural historical landscape, transformation of agricultural territories, agrolandscape.

The landscape relating to the history of civilization in rural environment is often defined in united harmony with the estate building, its part of the park and the elements of green field. The old roal bed of the estate with a tree line or the plantation of lanes may be considered too. The old estate parks in Zemgale are often developed in such a way that their oblong axis or some of their cross axis melt with the forest landscape in their more distant composition (Vilce, Lielauce, Franksesava estates) or pass over with the field landscape in a slow connection too. A particularly pictorial compositional solution of Zemgale estate parks is the inclusion of the relief or river flow – as the moments of surprise in distant sight lines (Mūrmuiža at Svēte river, Zaļā estate), or as a culmination element while estimating the landscape of river banks (Lielsvēte, Dandāles estate, Tetelminde estate). The perception of rural landscape relating to the history of civilization in the principal sight lines or sight points is often from the roads. The expression of the visually esthetic quality of the landscape space in influenced by the length of the sight line, the width of the sight angle and the side wings of a specific sight point. The sight lines or the perspectives are visually very suscetible and fragile where this expressiveness may be lost particularly quickly by including unattentively new building scales and propotions in the landscape or by developing new groups of tree and bush plantations. Although in the territorial plannings of rural municipalities there are defined the places of the monuments relating to the cultural history as well as their protection zones it is often only a formal presumption. The formulated length of the protection zone in the law (100 m or 500 m) is often too small. This problem is discussed for a rather long time and its is found that the value of architectural monument must not be

Fig. 1. Lielsvēte estate and garden (park) territory.

25


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Aija Ziemeļniece. The Development of Cultural Historical Space as One of the Factors for the Preservation of Local Landscape Originality

2010

Volume 4

more expressive, particularly the sight lines from the old road beds. Due to the character of the spring floods of the river left bank, the western landscape space of the castle is remained safe and it is not covered with buildings, and is not covered up by large trees and brushes from the side of the historical road bed. The new urbanism has entered in the rural landscape too. As the continuous areas of agrolandscapes grow smaller, the transformation of agricultural territories and new detailplannings are formed which often create continuous building zones and new production territories. It relers to agricultural territories having the coefficient of land fertility lower 50–60 force, and they have not been attributed the protection status of agricultural territories having state national significance. Therefore the features of green field character are very often the main indicator forgetting the common context of cultural landscape space. A striking example is the landscape of Iecava left bank near the former Ozolmuiža park. The street net of cottage building having a linear character which as sharp angles meet at crooked bank lines, has decreased the expressiveness of the rural landscape [4]. The centre of rural municipality with a school,folk house or the board of pagasts is often located in the territory of the old estate building. For example, the eastern part of Vilce estate park during the 80ties of the 20th century a kindergarden was built, but later near to it a new sport hall having the outer appearance of a modern industrial building. In this case the new building objects are located along the central oblong axis of the glade which in the southern part joins the right bank of Vilce river glen. In summer when the trees and brushes of the park are bursting into leaf, in the principal sight lines of the new building silhouette a little stilles. The landscape park of the iestate in the southern and western parts pass over to a very pictorial landscape of a forest park. The principal sight lines from the walk paths are supplemented by several glades, steep relief play and crooked river flow with steep banks. Approximetely after 1 km the forest farm landscape in the western part joins the Mūrmuiža building of space relating to the cultural history having nice sight lines from old road on bank the lines of Vilce and Svēte confluence and the forest landscape which is compositionally joined by a relief expression. The historical building has disappeared in this place and visually its compositional structure is not to be read. It is partly referred to the park part. The steep relief as the element of green field has let to preserve only the expression of the space relating to the cultural history. In the principal sight lines at the eastern part of Vilce estate parks only separate narrow passages of sight points have remained., which are bordered limited by many storied and low storied dwelling houses (60ties – 70ties, 20th century). The oblong axis of the compositions of the iestate ensemble the continuation of which is the Vilce river bed, is seen in the zone of a small angle from the rooad of the watermill. A serious analysis of the landscape space is necessary for the perspective building of the village and its detail planning in order not to let new plantings of trees or building in the historical landscape. In studying the cultural landscape, those historical spaces are distinguished the expressiveness of which in the green field has remained and may be perceived in sight perspectives. A positive indicator for preserving the originality of the landscape in the Zemgale plain in the river bottomland meadows on the banks of

Fig. 2. Vilce estate cultural historical landscape and essential sight line.

The hierarchic relations of settlementts determined by the market economy seldom respect the historical values. It refers to the territorial plannings of the rural municipalities which have a great interest for entrepreneurs in the infrastructure of the settlements, but the historical value of existing landscape space is less studied and considued. It is a sore subject if the production zone having a huge building location is included (developed) in the territory of a historical estate ensemble park or garden. One example is the Lielsvēte estate ensemble of the former Kurland dukedom. It has the historical road to the castle along the left river bank, as well as the former place of the bridge across botromland. From the old road the castle building may be perceived from afar where in the foreground of the sight line is the river flow and its bottomland on the both banks. In the 20ties of the 20th century a new transit-road bed has been formed along the right bank of the river which has split the park from the inner courtyard of the castle. The courtyard has had the connections with the castle garden. The castle itself has been rebuilt repeatedly (architectonical study materials by I. Dirveiks). The Lielsvēte garden along the perimetre was encircled by line lanes [2] which possibly connected the cross lanes having disappered already during the post-war years. At present a part of the castle garden is occupied by the production zone building and storehouses but a many-storied living house has been built juust at the castle. At present a tree line and lane plantations in the park borderline has remained, as well as partly the net of the park ditches. Behind the lime lane secluding the garden zone, approximately in the distance of 500 m – there is a slope having a characteristic height for Zemgale. 17 meter above the sea level. In a far sight perspective the crowns of large trees may be perceived from the slope which mark the location of the old castle garden. The compositional image of the landscape relating to the cultural history at present is difficult to perceive because of the building material production stand, many-storied living houses and the loed of transit road located in the garden territory of the castle. The castle building is located in the pictorial place of Svēte river right bank having for sight lines in the northern direction. The river bank forms hillside along the oblong facade of the castle which has changed its line under the influence of melioration works in the course of time. It refers to the flow of the river bed which has changed and is easily perceived while comparing with the historical materials. In spring while the river floods wide bottomland meadows are formed which makes the landscape

26


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Aija Ziemeļniece. The Development of Cultural Historical Space as One of the Factors for the Preservation of Local Landscape Originality

2010

Volume 4

Fig. 3. The spatial structure of the cultural historical landscape in the Staļģene.

has come in too, which in the principal sight perspectives more and more stresses the compositional unbalance and the disharmony of the linear structure. The cultural historical spaces of the mosaic line plain landscape are located close to each other approximately in the distance of 4–8 km. Approximately such is the distance of the dense net of small rivers of Zemgale plain on the left bank of Lielupe basin. Therefor often the compositional structure of the location of the historical building is in harmony to the character of water course. It is best of all seen in Kroņvircava estate the park of which is developed in the compositional building characteristic to baroque on the opposite bank of Vircava river. The river as one of the play elements is used to divide the park space from the building of the estate ensemble. It is possible that at the same time it is also a visual connection with the part of the park by accentuating the opposite bank with the form off an elegant little bridge. At the same time in the near sight lines from the castle the pond system in the centre of the park as well as the semicircle forms of walk bridges as a compositional element could be seen expressing the invitation in the park space. In the southern part the old park locks up to a wide agrolandscape characteristic to Zemgale letting to perceive both in the near and the far sight lines the park silhoutte and its coloration particularly in autumn. Above along the river bed the location of the old bridge and road may be seen in the perspectives of sights. Besides the historical building and the landscape of the river have remained in the park in the lower reaches of the river. When restoring the location of the

which building is not possible. An example is Staļģene estate and park where Lielupe flood waters sometimes reach even the park pond. Staļģene estate and parks on the landscape of Lielupe left bank may be seen at the distance of several kilometers from the Salgale side. In the village silhouette the green space contrasts well with the near existing agricultural production building. The expressiveness of the eastern part of the estate park is increased by the wide open space of bottomland and the traquility of Lielupe bed flow. In the western part of cultural historical landscape there is the village centre with its building of social character which lock up perimetraly both the park part and the old building. In the northern part – there is a new administrative building, in the western part – a reconstructed former farm hands house, in the southern part – a new extension of the school building. The iestate masters house is seen only in spring and late autumn when in the transparency of the park the building is seen together with the territory of bottomland meadows and park. Historically the landscape park of the estate has been connected with the forest park landscape in the northern part to which an agrolandscape characteristic to the plain lock up. During the post war years the western part of the forest park has been done away, and a wide school stadium has been developed, as well as a parking zone. In total the scale and proportion of the huge opened space area are exaggerated and compete with the silhouette scale of the historical landscape as groups of tree plantings step back in the part of the village centre near the wide sport ground the agrolandscape

27


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Aija Ziemeļniece. The Development of Cultural Historical Space as One of the Factors for the Preservation of Local Landscape Originality

2010

Volume 4

and part of the park have disappered from the courtyard. During the 80ties a 2-storied school has been built up to the building in a L-line planning in such a way to extend the oblong axis of the old building which cover the bottomland meadows of the both banks of Vircava river from the principal road for driving up. Unfortunately while transforming the function of the monument in the protection in the final lake zone behind which the historical space has been hidden. The new industrial zone has a characteristic large height which exceed the height of the lane trees. Its location 100 m from the parade countyard suppresses the expression of the principal sight lines from the lane. Lielplatone estate like Lielvircava has a long lane of old trees the expressiveness of which is emphasized by a small relief rise of the road. At the end of the road the lane converges with a huge landscape park stretching to the right bank of Platonīte. In the near sight line the huge crowns of the trees at the contrast of a wide agrolandscape surprise the spectators and invite in the park space. Lielplatone is one of the rare cultural historical structures having the old building scale of the contyard and tree groups as well as walk paths of the park, glades and principal sight lines, which has not lost harmony in the principal sight lines, because during the post war years the new village building has been located outside of the protection zone of monuments and does not compete visually. The northern part of park is at Platone river where the sight lines pass over to a wide landscape of field plain. From Lielplatone in the soulh direction 5km is Eleja estate ensemble which is the most expressive from Eleja highway parallel to the oblong axis of the landscape space composition. Its northern part begins with Vaitkūnu large farm building to which in the southerm part the composition oblong axis in the middle span is connected with a planted historical birch grove [3]. It is a uniting landscape element connecting with a tree group and including the zone of the estate place of burial the configuration of plan is made by regular geometric form grave system, as well as a pompons gate showing the entrance. To the northern part of the castle park (100 m long) there is a meadow where in far sight lines Sesava church and park silhouette of parsons estate are seen particularly expressive sight lines are in the plays of autumn colours. The oblong axis of the landscape composition includes the fourth part of the park, castle building and wide parade courtyard which in the southern part crosses with the lane cross axis. The further development in the southern part historically has beenn as a conneection to the forest landscape. The development load of Eleja building structure during the 60–80ties has removed the forest territory which at present forms a breach of the oblong axis of the historical composition which united the estate landscape with that of the forest. At present the southerm part of the estate ensemble is connected with the infrastructure of the town building, the scale of which is in a noticeable contrast with the next existing historical landscape. It is seen by the exaggerated width of the street at the estate cross lane next tto the elegant form of entrance semicircle of the parade contyard. In the sight line from Sesava church is seen the common composition axis of the large farm and the iestate. The most expressive sight lines are particularly picitoorial in the morning sun. The perception of the visually esthetic qualities of the landscape are suppressed by the location of agricultural production buildings in the foreground of

Fig. 4. Kroņvircava estate historical spatial structure and park next to the Vircava river.

Fig. 5. Elejas estate and Vaitkūnu estate historical development and park.

old bridge in the sight lines the western part of the park will be seen which at present in the sight perspectives from the river meadows is particularly beautiful in the light of the evening sun. The park has not suffered so dramatically as the other landscape of Svēte castle garden belonging to the dukedom, however the park composition has neffered by the road bed built in 1927. The new village building has not touched the zone of the historical monument and the development of the detail planning has been done radially from the castle centre to the outside. A similar cultural historical lanndscape having the building and park on the left bank of Vircava river is Lielvircava estate (4 km above from Kroņvircava) where a small continuation of a part of the landscape park on the opposite part of the river. An agrolandscape includes the estate building and a park on large areas which visually closely encircles the historical environment. A majestatic old tree lane approximately 1 km long help to feel the emotional expression of the cultural landscape on the largest scale which neeps in the axis of the composition the moment of intrique and surprise for perceiving the cultural historical space. The lane has no connection with the estate park but with the parade courtyard of the masters house the form and perimetral building of which have disappeared in the course of time. The tree and bushes groups providing the connection with the lane

28


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Aija Ziemeļniece. The Development of Cultural Historical Space as One of the Factors for the Preservation of Local Landscape Originality

the eastern part of the park silhouette. These buildings are located next to the lane plantings of the park. Some years ago there was the estate pub. In the southern part in front of the iestate brewery building there is the zone of complete deforstation with of a wide farm belonging to a peasant farm. During the agrarian land reform territories of farmsteads are developed in the western part of the estate park.The zone of the perspective development of building structure is developed in the southern part of the estate ensemble which is at a sufficient distance from the cultural historical space [2]. The oblong axis of the estate ensemble in the south is connected with the old Vilku forest. While the urban space develops the forest landscape is lineary teared off and exaggeratedly removed thrus losing the landscape uniformity and accordance. A wedgeline breach with the small garden zone and its low ethetic quality visually hard to be brings a scale in the landscape which as connected with the historical space. The preservation of the cultural historical landscape the determination of the protection zones and the estimation of sight lines are the principal study object of the landscape space to carry out before the elaboration of the detail planning. In rural municipalities such an information is necessary to be discussed publicly. The new administrative territorial reform is a hopeful time to find out and retrieve the lost cultural landscape values.

Aija Ziemeļniece (born in 1955). Bachelors degree in architecture (1979). Masters degree in science in pedagogy (1996). Doctors degree in architectural science (1999), “Transformation processes of Zemgale rural culture landscape”. ARCHITECT, project office “Komunālprojekts” (since 1980, Zemgales prospekts 3, Jelgava). ASSOCIATED PROFESSOR in the study programme of Landscape architecture of Latvia University of Agriculture (LLU, since 2000). Publications: Lecture conspectus in lecture course “Landscape development problems” (LLU, 1998). “The visually esthetic quality of landscape space of Zemgale plain” (RTU, 2009). “Transformation processes in the landscape of cultural heritage” (Saint-Petersburg, 2010). Participation in architectural project competitions of state significance and victory of obtaining rights to elaborate technical projects: New building of Special Boarding – school in Pelči (2001); Reconstruction of Dobele City High-school (1997) and renovation of primary school (2001); Sports hall in Grobiņa (2005); Reconstruction of hospital “Gintermuiža” complex at Jelgava; Jelgava school No 4; Reconstruction proposals of Čakstes bulvāris at Jelgava; Design proposals of Sv. Trisvienība church at Jelgava; Building of kindergarten at Jelgava. Member in Latvian Society of Architects and Latvian Society of landscape Architects.

Contact Data

Aija Ziemeļniece Latvia University of Agriculture Address: Akadēmijas iela 19, Jelgava, LV-3001, Latvia Phone: +371 29156945 E-mail: aija@k-projekts.lv

References 1. 2. 3. 4.

2010

Volume 4

Briņķis J., Buka O. Development of regional and context of prognostic the city planning. Riga: RTU, 2008, 123.–129. lpp. Janelis I. M. Gardens and parks. Riga: Neputns, p. 2010, 22–29; 51–57; 148–155. Janelis I. M. Old country parks. Riga: Zinātne, 1981, p. 20–24; 45–52; 73–75. Teivens A. Country pubs and roads of Latvia. Rīga: Māksla, 1995, p. 77–95.

Aija Ziemeļniece. Kultūrvēsturiskās telpas attīstība kā viens no faktoriem vietējās ainaviskās savdabības saglabāšanā Kultūrvēsturiskā ainava lauku vidē visbiežāk ir definējama vienotā harmonijā ar muižu apbūves, tās parka daļu un dabas pamatnes elementiem. Te būtu pieskaitāma arī vecā muižas ceļa gultne ar koku rindu vai aleju stādījumiem. Veco muižu parki Zemgalē vēsturiski ir daudzviet veidoti tā, ka to garenass vai kāda no šķērsasīm savā kompozīcijas tālākajā punktā saplūst ar meža ainavu, vai arī pāriet lēnā kopsaskaņā ar tīrumu ainavu. Īpaši gleznains kompozicionālais risinājums Zemgales muižu parkiem ir reljefa vai ūdensteces spēles ienešana - kā pārsteiguma momentu tālās skatu līnijās,vai arī kā kulminācijas elementu ievērtējot upju krastu ainavu. Kultūrvēsturiskās lauku ainavas uztvere galvenajās skatu līnijās jeb skatu punktos ,visbiežāk ir pamanāmas no ceļiem. Ainaviskās telpas vizuāli estētiskās kvalitātes izteiksmi ietekmē skatu līnijas garums, skatu leņķa platums un konkrētā skatu punkta sānu kulises. Skatu līnijas jeb perspektīves vizuāli ir ļoti jūtīgas un trauslas, kur īpaši ātri to izteiksmīgumu var zaudēt, neuzmanīgi ienesot ainavā jaunās apbūves mērogu un proporociju, vai arī veidojot jaunas koku un krūmu stādījumu grupas. Lai arī lauku pašvaldību teritoriālajos plānojumos ir definētas kultūrvēsturisko pieminekļu vietas un to aizsargzonas, taču bieži tas ir tikai formāls pieņēmums. Aizsargzonas formulētais garums likumā (100m vai 500m) ir bieži par mazu. Jau ilgāku laiku par šo problēmu notiek diskusijas, konstatējot, ka arhitektūras pieminekļa vērtība nav atņemama no kopējā ainaviskās telpas konteksta. Aizvien biežāk veidojas situācija, kur vēsturisko ainavu drīz vien sāk aizsegt jauni būvapjomi, kas parasti lauku pašvaldību teritorijās ir saistīti ar lauksaimniecības vai industriālās ražošanas slodzi. Visbiežāk līdzās vēsturiskajai telpai attīstību aizsāk jaunā agrotehnoloģiskā infrastruktūra, ka ir saistīta ar pieslēgumu esošajām pazemes inženiertehniskajām komunikācijām. Kultūrvēsturisko ainavu saglabāšana, aizsargzonu stingra noteikšana un skatu līniju ievērtēšana ir galvenais ainavisko telpu izpētes darbs, kas ir veicams pirms detālplānojumu izstrādes. Lauku pašvaldībās šāda veida informācijai ir papildus vajadzīga arī publiskā apspriešana. Jaunā administratīvi teritoriālā reforma ir cerīgs laiks, lai apzinātu un atgūtu zaudētās kultūrainaviskās vērtības. Aija Ziemeļniece. The Development of Cultural Historical Space as One of the Factors for the Preservation of Local Landscape Originality The landscape relating to the history of civilization in rural environment is often defined in united harmony with the estate building, its part of the park and the elements of green field. The old roal bed of the estate with a tree line or the plantation of lanes may be considered too. The old estate parks in Zemgale are often developed in such a way that their oblong axis or some of their cross axis melt with the forest landscape in their more distant composition or pass over with the field landscape in a slow connection too. A particularly pictorial compositional solution of Zemgale estate parks is the inclusion of the relief or river flow-as the moments of surprise in distant sight lines or as a culmination element while estimating the landscape of river banks. The perception of rural landscape relating to the history of civilization in the principal sight lines or sight points is often from the roads. The expression of the visually esthetic quality of the landscape space in influenced by the length of the sight line, the width of the sight angle and the side wings of a specific sight point. The sight lines or the perspectives are visually very suscetible and fragile where this expressiveness may be lost particularly quickly by including unattentively new building scales and propotions in the landscape or by developing new groups of tree and bush plantations. Although in the territorial plannings of rural municipalities there are defined the places of the monuments relating to the cultural history as well as their protection zones it is often only a formal presumption. The formulated length of the protection zone in the law (100m or 500m) is often too small. This problem is discussed for a rather long time and its is found that the value of architectural monument must not be divided from the total context of the landscape space. Often a situation in created when the historical landscape may soon be covered up by new buildings usually connected with the production load of agriculture or industry in the territories of rural municipalities. The preservation of the cultural historical landscape the determination of the protection zones and the estimation of sight lines are the principal study object of the landscape space to carry out before the elaboration of the detail planning. In rural municipalities such an information is necessary to be discussed publicly. The new administrative territorial reform is a hopeful time to find out and retrieve the lost cultural landscape values.

29


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Changing Ideals of Modernity: Brīvības iela in Riga Jānis Krastiņš, Riga Technical University World War II not only left ruins but also facilitated implementation of large-scale urban transformation projects. New buildings, which usually differed from the urban scale and context of the surrounding area, appeared instead of the destroyed houses. Thus many cities, for example Warsaw in Poland or Jelgava in Latvia have simply become urban territories with scattered impersonal box-like structures. The main argument was improvement of sanitary and hygienic conditions. Along with the changes to the historic urban environment, which today are regarded as negative, the construction projects of that period also produced new residential districts and important public buildings, especially health and educational complexes that were constructed in the previously vacant territories. The 21st century has introduced certain changes to the quality assessments of the environment that was previously regarded as good and modern. It refers not only to the changes that had affected the historic urban environment over the 1960s-80s, but also to the so-called new housing estates built in that period. These estates mostly comprise large residential buildings, yet despite the good intentions there is a catastrophic lack of public service infrastructure. The buildings that are free-standing and spatially scattered fail to create an impression of a precisely organized environment, although they may form nice ornaments on the plans produced by urban planners. The public open spaces that are essential for the recreational needs of the population usually are not well defined – inner courtyards between the buildings although mostly being visually open lack a clear social status. Void of any attractive landscape elements these public open spaces are very often used as transit corridors for pedestrian and vehicle flows and more or less show gradual degradation. Usually the territories of these housing estates are utilised inefficiently and their architectural and visual quality is also far from satisfactory. This situation has prompted a reassessment of the postulates of “modern” architecture and urban planning. The 21st century has shown an increasing tendency towards creating multifunctional and spatially saturated built-up areas, which apparently is the main factor ensuring the quality of urban environment in future.

Abstract – The article examines attitude towards the urban environment reflected in the changes of the streetscape of Brīvības iela in Riga. In 1960ies, the project of the transformation of the street, following the international models of high-rise buildings on two-storey pavilion type platforms, was worked out. The principles of the project were implemented in several areas when constructing new buildings. In the 21st century, new buildings were constructed, meeting historic building regulations and principles of traditional development. The quality of the urban space is determined by harmonious balance of individual elements of the built-up environment. Keywords – architecture of the 20th century, transformation of urban environment.

I. The Modern Movement before and after World War II

The Modern Movement or Functionalism with its simplified vocabulary of architectural forms frequently described as scanty emerged into modern history with a nihilistic attitude not only towards the modern architectural heritage but also towards the urban planning traditions, altogether rejecting the building pattern of tight perimeter blocks which mostly determines the appearance of the historic urban environment. After World War II architects and urban planners continued to develop those urban planning methods that had been quite clearly established already in the pre-war period. They were considerably affected by the principle of functional zoning and differentiation of the territory laid down in the Athens Charter in 1933. Already back then a myriad of drastic urban transformation visions were produced, while free-standing, well-insolated buildings became the ideal of future construction. Impressive urban transformation projects were produced also in Riga. It was intended to do away with the seclusion of the medieval core of the city, to raze the ramparts of Bastejkalns spatially blending Old Riga with the surrounding boulevards, and to erect monumental high-rises on Esplanade Square. The author of this urban transformation vision, which was never realised, was the architect Pauls Kundziņš [5]. However, several blocks between the House of the Blackheads and the Daugava riverfront were demolished. The bulky administrative building that was going to appear instead of these blocks was not constructed because of the war. Theoretical arguments were also used to substantiate the ideas. The periodicals from the 1930s contain interesting articles where the need for colossal transformations was justified by improvement of the sanitary and hygienic quality of the built-up area [7; 8], the respectable face of the capital city [2; 3] and considerations for creating imaginary “Latvian” environment [1]. It was also intended to gradually broaden all streets in the central part of the city. Urban planners drew lines of new developments over the existing buildings in their plans, thus practically sweeping away everything that was created by previous generations. These plans were abandoned only at the end of the 20th century.

II. The project for transformation of Brīvības iela

The attitude of the Modern Movement towards the urban environment has been clearly reflected in the changes affecting the streetscape of Brīvības iela – the main street of Riga – over the last fifty years. The first idea for transformation of this street, which during the Soviet times had acquired the name Leņina iela, was suggested in 1961. At that time, the architects of the newly established Office of Riga’s General Plan Aldona Berķe, Raitis Lelis, Gunārs Melbergs, Lidija Muntere and Ivars Strautmanis elaborated a comprehensive development project for Brīvības iela. The basic principle of this project was to make the street “a part of the social and commercial centre of the city”, to create “an interesting showcase” that would demonstrate “achievements

30


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jānis Krastiņš. Changing Ideals of Modernity: Brīvības iela in Riga

in industry, art and culture” [10, 4]. For this purpose it was intended to fill the stretch of the street in the central part of the city with new forms, transforming the historic houses according to the new requirements so that they could be used as a background for the new structures. Specifying the methods to be employed for achievement of these generalized principles, usually the spatial structure of the existing streetscape referred to as “a street-corridor” was a priori assumed to be bad and cumbersome. According to one of the authors of the project, it was characteristic of “street planning pattern of the capitalism period when the height of the buildings aligning the street was equal to the width of the street” [10, 5]. Thus, in order “to eliminate this unpleasant legacy (my emphasis – J.K.), a two-storey pavilion-type structure raised on the poles at the ground floor level became the principal element of the new streetscape. According to the authors, such a building structure with modern constructions, the same structural approach and architectural solution may be used like universal workshops in the architecture of industrial buildings for any purpose: as a café, a showroom, a shop, a demonstration hall etc.” [10, 5]. The Lever House in New York (1952, architect Gordon Bunshaf) with its massing consisting of a high-rise placed above a wider two-storey pavilion is a typical landmark and architectural monument of the Modern Movement. Afterwards many new buildings and urban transformation projects were designed in the same vein, like one of the most typical examples Hötorgscity in Stockholm (1952–1956, architects David Helldén, Anders Tengbom, Sven Markelius, Erik Lallerstedt, Bäckström & Reinius). Evidently the authors of the transformation project for Brīvības iela also got inspired by this design, maintaining that “such an approach is one of the most characteristic in modern architecture” [10, 5]. According to the project, it was intended to demolish many old, low-rise buildings, particularly wooden houses, to extend the area within the block and “to build there multi-storey buildings (with 12 to 16 floors) that will make a pleasant contrast with the low, sober and homogeneous (my emphasis – J.K.) streetscape” [ibid]. Explicit development visions were produced for several segments of the street (Figures 1–3). That time similar ideas for urban transformation were put forward in many cities, for example in Newcastle (England) where in 1963 the development project for Northumberland and Percy Streets was elaborated [9, 190]. The transformation project for Brīvības iela intended to broaden the street reducing the width of the existing pavements diverting pedestrian flows under the buildings (as it was already done in the 19th century, for example, in Bologna and Turin). For this purpose, pedestrian tunnels had to be constructed on the ground floors of the existing buildings what would have severely affected their architectural quality. To a certain extent, the authors’ intention to improve the hygienic and sanitary conditions of the built-up area deserves appreciation. To achieve this, it was planned to expand the inner courtyards, plant there trees and shrubs and supplement the yards with various elements of street furniture. While the project seeks to respect the building pattern of perimeter blocks, it clearly shows the Melbergs’, who was the author

Fig. 1. The corner of Brīvības and Elizabetes iela (street). Fig. 2. Brīvības iela between Dzirnavu iela and Blaumaņa iela. Fig. 3. The corner of Brīvības and Ģertrūdes iela. (Visualisations by Ivars Strautmanis, 1961)

2010

Volume 4

of the project’s main idea, fascination for the new large-scale housing estates that “had been designed according to the latest findings in the science of urban planning – with spacious green areas and an efficient network of service objects” [10, 6], therefore “the contradiction between these new districts and the

31


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jānis Krastiņš. Changing Ideals of Modernity: Brīvības iela in Riga

III. Implementation of the project

2010

Volume 4

In terms of economy, the project for transformation of the street was a pure utopia that was never realised. However, in some areas when constructing new buildings the main principles of the project, although is a slightly distorted way, were taken as a basis. In the street section in the medieval part of the city, where the task of the project was “to preserve as much as possible the specific nature of Old Riga” [10, 5], a transit flow of public transport (trolley-bus movement in both directions) was established. Therefore, according to the project on the ground floors of several buildings (on the corner of Skārņu iela, in the Russian Drama Theatre, etc.) pedestrian tunnels were constructed, as it was intended in other street sections (between Elizabetes iela and the overpass), but not in Old Riga. A number of new structures were simply recessed from the building lines – a method that had been used quite often before. This was also done in Old Riga, reconstructing the houses destroyed during the war along the main street of the city between Vaļņu iela and the present-day Aspazijas bulvāris (1987–1992, architects Edvīns Vecumnieks, Viktors Zilgalvis, Dainis Bērziņš, Jānis Kārkliņš and others). If in the 1960s there still prevailed an opinion that “the small square at Vaļņu iela should be preserved” [4, 8], then in the late 1980s the restoration plan for the built-up area became a controversial issue. This recess from the former building line was mostly the result of the authoritative direction from the then State Committee for Construction of the Latvian Soviet Socialist Republic. A row of lighting columns in front of the building now marks the proper street front. In the next street section the inexpressive residential building at Brīvības iela 60 (1960, architect Vladimirs Šervinskis) is also recessed from the street. The façade of the office building at Brīvības iela 78 (1967–1971, civil engineer Eduards Jākobsons) as well is awkwardly moved away from the established building line. Most of the new buildings constructed later on the right side of Brīvības iela were already precisely included in the existing “wall of the street”, e.g. the office building at Brīvības iela 48/50 (1976–1979, architect Juris Enriko Soroko). These buildings were erected instead of the demolished wooden houses. In the late 1970s, the architecturally valuable wooden houses on the corner of Brīvības and Dzirnavu Streets were also pulled down. This gap has not been filled yet. Several new large buildings – the Hotel Latvija at Elizabetes iela 55 (1967–1978, architects Artūrs Reinfelds, Aija Grīna, Valters Maike and Ilmārs Paegle), the Consumer Services Building at Brīvības iela 49/53 (1968–1972, the project developed at the State Institute for Designing of Industrial Enterprises) and the Dailes Theatre at Brīvības iela 75 (1959–1976, architects Marta Staņa, Imants Jākobsons, Haralds Kanders and others) – were constructed on the left side of Brīvības iela in the late 1960s. The first two of them are high-rises surmounting the two-storey pavilions. In front of the theatre building as well, the volume, which houses a foyer, is raised on the poles (Figures 4–6).  However, there are also several project visions that were not implemented like office towers on the street corner of Šarlotes iela (they should have made the public open space in front of the Dailes Theatre function as a square), the House of Models at New St Gertrude Church and so on.

Fig. 4. The Hotel Latvija. A view from the corner of Dzirnavu and Baznīcas iela. Fig. 5. The Consumer Services Building at Brīvības iela 49/53. Fig. 6. The Dailes Theatre at Brīvības iela 75. (Photos by Jānis Krastiņš, 1978)

old central part of the city where houses are cramped around small, narrow courtyards and “light wells” without greenery” [ibid] had to be eliminated. For this purpose, the minor sidestreets in the historic centre had to be closed to traffic, several blocks could be combined into housing estates and the area of inner courtyards could be freed from unimportant dwelling houses. In such a way central districts of the city could be “brought closer to those living conditions that are in the new housing estates” [10, 6].

32


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jānis Krastiņš. Changing Ideals of Modernity: Brīvības iela in Riga

2010

Volume 4

Fig. 8. A view to the centre of Riga from the roof of the Dailes Theatre. On the left – the Consumer Services Building and the Hotel Latvija. On the right there are two other high-rises – the Preses Nams building at Balasta dambis 3 (1973–1978, architects Jānis Vilciņš and Ābrams Misulovins) and the administrative building in the area of Citadeles iela, 1968 – 1978, architects Artūrs Reinfelds, Valērijs Kadirkovs and Valters Maike) – under construction (Photo by Jānis Krastiņš, 1975).

Fig. 9. A view to the high-rises in the centre of Riga from the building of the Latvian National Museum of Art. From the left: the Consumer Services Building, the publishing house and office building at Dzirnavu iela 57 (1939, architect Alfrēds Birkhāns) and the Hotel Latvija (Photo by Jānis Krastiņš, 1999).

Fig. 7. A view to the centre of Riga from the tower of St Peter’s Church. The Hotel Latvija and the Consumer Services Building under construction. (Photo by Jānis Krastiņš, 1970).

The hotel with its 24 floors was significantly higher than the 10-floor structure envisaged in the project. There was a justified reason to talk about “the adverse effect this giant may have on the city skyline and the surrounding area” [4, 8], nevertheless, the high-rises conflicting with the scale of the neighbourhood were the 1960s fashion trend almost all over Europe. Apparently Riga did not want to lag behind. All existing houses in the block around the new building except the house at Baznīcas iela 4 (1901, architect Konstantīns Pēkšēns) were pulled down. The two-storey pavilion-type structure with the high-rise towering above it was recessed from all historic building lines, thus, creating not only a scale that differed from the entire surrounding cityscape but also a completely different type of urban development. The second high-rise – the Consumer Services Building in Brīvības iela was criticised as “a much more unreliable” architectural solution. It was also built instead of the demolished two-storey wooden house. The low two-storey part was recessed from the building line by at least five meters with a 10-floor volume designed in primitive forms rising over it slightly deeper within the block. As a result, the architecturally significant historic building on the corner of Brīvības and Lāčplēša Streets (1908, architect Eižens Laube) appeared to be “an unwanted

foreign body in the streetscape”, giving an impression “that the house has been retained only temporarily” [4, 9]. Thus, during the implementation of the project for transformation of Brīvības iela “serious deviations were made allowing the authors to be released from moral responsibility for their erroneous assumptions” [6, 181]. Each urban or architectural solution reflects the level of professionalism and general views of the respective period. Yet it is obvious that the high-rises in Brīvības iela stand out as foreign bodies in the harmoniously homogenous historic centre of the city (Figures 7–9). Meanwhile, the public open space, which is incorrectly referred to as a square, in front of the Dailes Theatre lacks any architecturally definable spatial framework. IV. Transformations of Brīvības iela in the 21st century

The last decade of the 20 th century brought drastic changes to the social and political system of the state as well as to the architecture and urban planning. The first ten years after the restoration of independence in Latvia (in 1990) were mostly devoted to the improvement of the environment that was neglected during the Soviet period. Around the turn

33


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Jānis Krastiņš. Changing Ideals of Modernity: Brīvības iela in Riga

Volume 4

At the same time the interest in cultural heritage grew. In 1997, the historic centre of Riga, which covers 430 ha, was inscribed on the UNESCO World Cultural Heritage List, recognizing that Riga had the finest collection of Art Nouveau buildings in Europe. Continuing urban development, it gave not only a moral but also a legal basis to return to the basic principles of developing of the historic spatial structure in line with the building regulations which were adopted in the second half of the 19th century and strictly adhered to in Riga until the Soviet occupation in 1940. This resulted in a homogeneous, harmonious and spatially balanced built-up area. The first changes in the streetscape of Brīvības iela affected both high-rises. The façade of the Consumer Services Building facing Brīvības iela acquired a panorama lift already in the late 1990s, but the Hotel Latvija (now the Reval Hotel Latvija) was completely transformed in the winter of 2000-2001 (architects Juris Poga, Jānis Norde, Visvaldis Sarma and others), slightly changing the spatial configuration of building volumes. Then the next transformation phase followed. New buildings were constructed along Brīvības, Dzirnavu and Baznīcas Streets, complying with all historic building regulations, having appropriate heights and fitting within the historic building lines (Figures 10 and 11). Respecting the historic building line, a new office building was also constructed on the corner Brīvības un Ģertrūdes Streets (Brīvības iela 51, 2002–2004, architect Inese Maurāne). It was designed taking into account a possibility to replace the recessed two-storey part of the adjoining former Consumer Services Building with the volume that would fit more appropriately into the urban environment (Figure 12). The question remains open about the so-called square in front of the Dailes Theatre. In fact, spatially it is a disintegrated place that is defined as “public space, which is not to be constructed on” [11] in the existing regulations. Evidently, in this case as well, first we need to create legal and then economic preconditions for harmonious integration of this place into the existing environment. It cannot be achieved without at least some new buildings on this “square”. Although the quality of architecture of the Dailes Theatre is sufficiently high, the quality of the urban space is not determined by the value of individual elements of the built-up environment but rather by their harmonious balance and clearly perceptible interrelations. References 1. Fig. 10. A view to the Reval Hotel Latvija from the corner of Brīvības and Dzirnavu iela. Fig. 11. A view to the Reval Hotel Latvija from the corner of Dzirnavu and Baznīcas iela. Fig. 12. The former Consumer Services Building and the office building at Brīvības iela 51. (Photos by Jānis Krastiņš, 2010)

2. 3. 4.

of the century construction became more intensive. This period also coincided with the changes in the prevailing architectural style. Postmodernism was replaced with the so-called neo-minimalism which, in fact, was a superficial reincarnation of the means of expression employed already in the 1980s.

5. 6. 7. 8.

34

Dreijmanis P. Kā jāveidojas Rīgas celtniecībai. Brīvā Zeme,  1936, 25. janv. Dreijmanis P. Monumentālu celtņu loks ap Iekšrīgu. Rīts, 1936, 26. janv. Dreijmanis P.  Jauns laikmets galvas pilsētas celtniecībā.  Latvijas Arhitektūra. 1938, Nr. 1, 3. lpp. Holcmanis A. Kā piepildās ieceres pilsētas galvenās maģistrāles izbūvē. Pārdomas par Ļeņina ielas telpisko kompozīciju. Literatūra un Māksla, 1968, 2. marts, 8.–9. lpp. Latvijas Arhitektūra, 1938, Nr. 6., 226. lpp. Lejnieks J. Rīga, kuras nav. Rīga: Zinātne, 1998, 400 lpp. Liepiņš  R. Galvas pilsētas Rīgas izbūve un saimniecība. Rīga, 1937, 3. lpp. Liepiņš  R. Rīgas sasniegumi divdesmit gados. Sējējs,  1938, Nr.  11, 1158. lpp.


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Jānis Krastiņš. Changing Ideals of Modernity: Brīvības iela in Riga

McCombie G. Newcastle and Gateshead (Pevsner Architectural Guides). New Haven, London: Yale University Press, 2009, 308 p. 10. Melbergs  G. Ļeņina iela nākotnē. Zinātne un Tehnika, 1964, Nr. 2, 4.–6. lpp. 11. Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumi. Latvijas Republikas MK 2004. gada 8. marta noteikumi Nr. 127. Latvijas Republikas likumi un normatīvie akti kultūras pieminekļu aizsardzībā. Rīga: Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, 2008, 49.–57. lpp.

Volume 4

Publications: more than 640 items, published in Austria, Belgium, Czech Republic, Denmark, Iceland, Estonia, Finland, France, Germany, Latvia, the Netherlands, Norway, Poland, Portugal, Russia, Spain, Sweden, Turkey, United Kingdom and the United States of America, including 24 books. The first of them are: JŪGENDSTILS RĪGAS ARHITEKTŪRĀ, Rīga, 1980, 224 lpp. (Art Nouveau in the Architecture of Riga, in Latvian) and EKLEKTISMS RĪGAS ARHITEKTŪRĀ, Rīga, 1988, 280 lpp. (Eclecticism in the Architecture of Riga, in Latvian). The recent books are: RĪGAS ARHITEKTŪRAS STILI / ARCHITECTURAL STYLES IN RIGA / APХИТЕКТУРНЫЕ CТИЛИ PИГИ, Rīga: Jumava, 2005, 240 lpp.; RĪGAS JŪGENDSTILA ĒKAS. CEĻVEDIS PA JŪGENDSTILA METROPOLES ARHITEKTŪRU / ART NOUVEAU BUILDINGS IN RIGA. A GUIDE TO ARCHITECTURE OF ART NOUVEAU METROPOLIS, Rīga: ADD projekts, 2007, 408 p. (in Latvian and English) and ARHITEKTS JĀNIS ALKSNIS 1869– 1939 ARCHITECT, Rīga: ADD projekts, 2009, 400 p. (in Latvian and English). Professional awards: Förderungsbeitrag des Camillo Sitte-Fonds (Austria, 1985), Jānis Baumanis award in Architecture (Latvia, 1989), Fulbright award (USA, 1994), Great medal of the Latvian Academy of Sciences (1998), Baltic Assembly award (1998), Riga-award (2002), Cultural heritage award (Latvia) of 2004.

9.

Jānis Krastiņš, architect. Born 23.06.1943. in Riga. 1967 – graduated Riga Polytechnic institute (now Riga Technical University; RTU); 1973 – Doctor of Architecture, 1991 – habilitated Doctor of Architecture (Dr.habil.arch.); 1994 – full member of Latvian Academy of Sciences. Since 1972 – ASSOCIATED PROFESSOR, since 1992 – PROFESSOR at RTU, Head of the Department of History of Architecture and Theory of Architectural Design. Have been visiting scholar at Vienna Technical University (1987) and Columbia University, New York (1994), visiting professor at Yuan-Ze University, Chung-li, Taoyan, Taiwan (2000) and guest lecturer in Finland, Sweden, Belgium, Germany, Poland, Austria, Canada and other countries.

Contact Data

Jānis Krastiņš Professor, Dr.habil.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Address: Āzenes iela 16, Riga, LV-1048, Latvia Phone: +371 67089256, +371 67089115 Fax: +371 67089130 E-mail: krastins@bf.rtu.lv

Jānis Krastiņš. Mainīgie modernisma ideāli: Brīvības iela Rīgā Modernā kustība jeb funkcionālisms mūsdienu vēsturē ienāca ar nihilistisku attieksmi gan pret arhitektūras mantojumu, gan arī pret pilsētvides veidošanas tradīcijām. Otrā pasaules kara postījumi vienlaikus atviegloja un veicināja plašu pilsētvides pārveidojumu īstenošanu. Vides kvalitātes vērtējumos noteiktas izmaiņas ienesis 21. gadsimts. Aizvien noteiktāk iezīmējas tendence veidot daudzfunkcionālu un telpiski piesātinātu apbūvi. Modernās kustības attieksme pret pilsētvidi uzskatāmi atspoguļojas izmaiņās, kas pēdējā pusgadsimta laikā skārušas Rīgas galvenās maģistrāles Brīvības ielas apbūvi. Pirmā šīs ielas apbūves pārveidošanas ideja tapa 1961.  gadā. Tika paredzēts ielas posmu pilsētas centrālajā daļā piepildīt ar jaunām formām, bet vēsturiskās ēkas pārveidot atbilstoši jaunajām prasībām un izmantot tās vienīgi kā fonu jaunceltnēm. Ielas pārveidošanas projekts tīri ekonomiskā ziņā bija utopija, kas tiešā veidā nekad arī netika īstenota. Tomēr, atsevišķās vietās būvējot jaunceltnes, tika ņemti vērā projekta galvenie principi, tiesa, jau deformētā veidā. 20. gadsimta sešdesmito gadu nogalē tapa viesnīca „Latvija”, Sadzīves pakalpojumu nams Brīvības ielā 49/53 un Dailes teātris Brīvības ielā 75. Viesnīca ar saviem 24 stāviem ir ievērojami augstāka nekā projektā paredzētā desmit stāvu ēka. Sadzīves pakalpojumu nams vismaz piecus metrus atvirzīts no apbūves līnijas. Brīvības ielas augstceltnes harmoniski viengabalainajā pilsētas vēsturiskajā centrā ir svešķermeņi. 20.  gadsimta pēdējā desmitgade iezīmējās ar krasām izmaiņām arhitektūras un pilsētbūvniecības nostādnēs. Pastiprinājās interese par kultūras mantojumu. Pirmās izmaiņas Brīvības ielas apbūvē skāra abas augstceltnes. Pie viesnīcas „Latvija” tika uzcelti vēsturiskajiem būvnoteikumiem atbilstošā augstumā veidoti un vēsturiskajās apbūves līnijās iekļauti jauni būvapjomi. Jauna biroju ēka, ievērojot vēsturisko apbūves līniju, uzcelta arī pie Sadzīves pakalpojumu nama. Pilsēttelpas kvalitāti nosaka atsevišķo apbūves elementu harmonisks līdzsvars un skaidri uztveramas kopsakarības. Jānis Krastiņš. Changing Ideals of Modernity: Brīvības iela in Riga The Modern Movement or Functionalism emerged into modern history with a nihilistic attitude not only towards the architectural heritage but also towards the urban planning traditions. World War II not only left ruins but also facilitated implementation of large-scale urban transformations. The 21st century has introduced certain changes to the quality assessments of the environment. An increasing tendency towards creating multifunctional and spatially saturated built-up areas becomes most popular. The attitude of the Modern Movement towards the urban environment has been clearly reflected in the changes affecting the streetscape of Brīvības iela – the main street of Riga – over the last fifty years. The first idea for transformation of this street was suggested in 1961. It was intended to fill the stretch of the street in the central part of the city with new forms, transforming the historic houses according to the new requirements so that they could be used as a background for the new structures. In terms of economy, the project for transformation of the street was a pure utopia that was never realised. However, in some areas when constructing new buildings the main principles of the project, although is a slightly distorted way, were taken as a basis. Several new large buildings – the Hotel Latvija, the Consumer Services Building at Brīvības iela 49/53 and the Dailes Theatre at Brīvības iela 75 – were constructed on the left side of Brīvības iela in the late 1960s. The hotel with its 24 floors was significantly higher than the 10-floor structure envisaged in the project. The Consumer Services Building in Brīvības iela was recessed from the building line by at least five meters. The high-rises in Brīvības iela stand out as foreign bodies in the harmoniously homogenous historic centre of the city. The last decade of the 20th century brought drastic changes to the architecture and urban planning. The interest in cultural heritage grew. The first changes in the streetscape of Brīvības iela affected both high-rises. New buildings were constructed around the Hotel Latvija complying with all historic building regulations, having appropriate heights and fitting within the historic building lines. Respecting the historic building line, a new office building was also constructed also next to the former Consumer Services Building. The quality of urban space is determined by the harmonious balance and clearly perceptible interrelations of individual elements of the built-up environment. This article has been written with the support of research “Identity of Riga Architecture and Urban Space in the XX and XXI Century” within the State Research Program Nr. 3 “National Identity” Project 9 “National Identity and Communication”.

35


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Creative Work of the Architect Daina Danneberga in the Context of Architectural Heritage of the Soviet Period Agate Eniņa, Riga Technical University, Jānis Krastiņš, Riga Technical University One of the possible ways how to preserve and develop properly the architectural heritage of the Soviet period and popularise it would be raising public awareness of the personality of individual architects and their professional achievements, and thus also identification of architecture as a form of art. The post-war period was marked by social changes which accounted for a new, unprecedented social phenomenon – women-architects who have created many high-quality buildings and have left a strong urban imprint in the architecture. Several women-architects like Lidija Hofmane-Grīnberga (1898–1983) and Elza Meldere-Ziemele (1900–1990) were much respected in the professional circle already in the 1930s. During the Soviet period Marta Staņa, who designed the building of the Daile Theatre (1959–1976), the Spartaks Cinema (1967) and Zvejniekciems School (1955–1959), Ausma Skujiņa, who was the author of residential buildings in the Lauma Quarter in Liepāja (1975) and in Mārupe (1980–1990), Daina Danneberga and other architects were significant contributors to the Latvian building art.

Abstract – The objective of this research refers to the summarization of creative work of architect Daina Danneberga, which enables the preservation of versatile cultural heritage and facilitation of succession, as well as the acknowledgement of the importance of the Soviet-time architecture. The most important pieces of work of the architect Daina Danneberga refer to the building of the Association of Fishing Collective Farms of Latvian SSR in Riga, Jauniela 13, the Riga Polytechnic Institute campus in Ķīpsala, the Jugla Sanatorium Wood School complex in Stopiņi district, the Trade Union Training Centre in Riga, Augusta Deglava iela 41a and Bulduri Collective Farm Technical School in Jūrmala, Viestura iela 6 (co-author architect Anda Ārgale). They manifest a significant element of cultural and historical heritage, which is important for the purposes of definition of the value and future development guidelines. Keywords – contemporary architecture, cultural heritage, history.

I. Aspects of Architectural Heritage of the Soviet Period

Although the ruins left by WWII and the subsequent fifty years of Soviet rule had drastically affected Latvian architecture, they had also made a significant contribution. Several important public buildings, new housing estates, impressive engineering structures and other significant objects were constructed. At the same time the traditional rural landscape was profoundly changed, several towns like Jelgava, Gulbene and others were almost destroyed. Today the urban layers left by the Soviet years have become part of Latvia’s scenery, and new generations of architects, historians and the public at large should take responsibility for its development. In the context of preservation and development of the Soviet heritage several problematic issues have to be established: • the psychological and political prejudices prevailing in the society make it difficult to assess objectively the significance of the buildings constructed during this period; • the role of these buildings in accumulation of the world cultural heritage of the respective period has not been ascertained; • for a long time the architecture of this period was associated with the worst manifestations of the regime, detachment from the global context and cultural stagnation; • the quality of buildings and sustainability of constructions are not always satisfactory; • the declared position that “there are no handicapped people” in the country has resulted in inaccessibility of environment that still today causes problems; • due to the fact that buildings are relatively new (no older than 50 years), they are not considered to be the heritage.

II. Biography of the Architect Daina Danneberga

The architect Daina Danneberga was born on 25 March 1929, in Riga. Together with her husband she had enrolled in the Faculty of Architecture of the Latvian State University, yet she could not complete the studies because in 1950 due to ideological reasons the faculty was closed (Figure 1). At the same time her husband, who had allegedly “secretly taken his own work” [1], was also expelled from the university in a melodramatic manner. Daina Danneberga left Latvia and continued studies in Leningrad (now Saint Petersburg) Institute of Civil Engineering.

Fig. 1. The last day of the Faculty of Architecture at Raiņa bulvāris 19. [2]

36


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Agate Eniņa, Jānis Krastiņš. Creative Work of the Architect Daina Danneberga in the Context of Architectural Heritage of the Soviet Period

2010

Volume 4

Fig. 4. A bird’s eye view on Ķīpsala after construction of dormitory buildings. [2]

Fig. 5. A model of the RPI campus in Ķīpsala. [2]

For many years Danneberga had worked as a chief project architect in the Latvian Institute for Urban Construction (“Pilsētprojekts”). In 1994 she began working at Riga Technical University, and in 2004 she retired. III. Creative Achievements

Fig. 2 and 3. The building of the Union of Fishermen Collective Farms in Riga, at Jauniela 13, 1967. [2]

Already one of the first works of the architect – the building of the Union of Fishermen Collective Farms of the Latvian SSR in Riga, at Jauniela 13, which faces Dome Square (1967), surprises with its context-sensitive approach and Nordic robustness (Figures 2 and 3). It adjoins the 18th century residential building at Jauniela 11. The building of the Union of Fishermen Collective Farms can be compared with several other buildings ‘set’ within the perimeter blocks of the historic centre of Riga, e.g. with the extension to the Development Centre of Riga Special Elementary School at Matīsa iela 37/39 and the extension to Riga Ukrainian Secondary School at Visvalža iela 4. This building is a good example how under limited circumstances modernist architecture can be integrated into the historic environment. The edifice was highly appreciated in the Soviet period: in 1967 the architect received a diploma for the best design in the regional architecture of the USSR. It is amazing, inspiring and enlightening how different layers of urban fabric created in different periods of economic, political and ideological conditions are coexisting on Dome Square, creating expressive and amazing urban scenery and enriching the unique identity of the site.

In 1957, she received a diploma in architecture there and later returned to Latvia. In the 1960s, after returning from Leningrad, the architect and her husband actively participated in various architectural design competitions, including for the best design proposal for a farmstead. In 1962, under the guidance of the architect Oļģerts Krauklis, she worked in Tselinograd (now Astana), Kazakhstan, where the Latvian architect was designing a panoramic cinema. This, according to Daina Danneberga, was a real “school of life” [1]. After her husband’s death, she alone took care of their two daughters. The seventies and eighties were particularly productive periods in the architect’s career when her most remarkable designs were created – for the building of the Union of Fishermen Collective Farms of the Latvian SSR in Riga, at Jauniela 13, the campus of Riga Polytechnic Institute (RPI) in Ķīpsala, Sanatorium Forest School in Jugla and the building of Bulduri Technical School.

37


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Agate Eniņa, Jānis Krastiņš. Creative Work of the Architect Daina Danneberga in the Context of Architectural Heritage of the Soviet Period

2010

Volume 4

Fig. 6. A project drawing of the RPI campus in Ķīpsala with the dormitory buildings arranged along Balasta dambis. Around 1968. Architect Jānis Vilciņš. [3]

Fig. 7. The master plan for RPI in Ķīpsala, a sketch design. 1970. Co-author – architect Kārlis Alksnis. [2]

Only few examples of perimeter blocks originating from the Soviet period have been preserved. In this regard, the building of the Union of Fishermen Collective Farms has a special merit. In the context of development of the historic urban environment it is necessary to assess the future process for regeneration of the post-war perimeter blocks. Today the Sports Palace in Krišjāņa Barona iela has been demolished as well as laboratory buildings of Riga Technical University in Old Riga. It is easy to destroy the seeming “non-values”, however, it is necessary to assess the quality of these buildings so that in future these years would not become blank spots in the history of architecture. There is a need for a programme for survey and inventory of architectural attributes of the Soviet period with guidelines how to continue popularising and raising public awareness of this heritage. The temple of knowledge or the university campus of Riga Polytechnic Institute in Ķīpsala (Figures 4 and 5) became the most remarkable achievement in the architect’s career and the most familiar constructed object. The first master plan for the construction of the campus in Ķīpsala was elaborated by the architects Jānis Vilciņš and Voldemārs Zaķis [3]. The axis of the prospective Daugava Northern Crossing and the site for the river shipping complex foreseen in the development plan were taken into consideration. According to the initial project concept it was intended to position school buildings in the middle of Ķīpsala, and to arrange high-rise dormitories along Balasta dambis, planning to demolish wooden houses of the historic fishermen village (Figure 6). Since the architect Vilciņš was also designing other significant public buildings in Riga (the building of the press (Preses nams) and the building of the Central Committee of the Communist Party), Daina Danneberga became chief architect of the project. Retaining the initial typological concept of ‘the carpet principle’ for the university campus (Figure 7), the location of the dormitories was changed and separate blocks of faculties were designed (Figures 8 and 9).

Fig. 8 and 9. The RPI campus in Ķīpsala. Project drawings. 1970. Co-author – architect Kārlis Alksnis. [2]

Only some faculty buildings have been constructed from the entire grandiose project. One of the reasons why the project was not implemented in full was a complicated coordination process of the project. The Latvian SSR could approve only such projects where the total construction costs did not exceed 2.5 million roubles; therefore the entire project was divided into phases where separate buildings were erected. Several episodes give evidence of the complicated construction procedure in the Soviet Union. For example, skylight windows for drawing workshops could not be obtained anywhere. Kaspars Rutks, head of the Capital Construction Division at RPI, managed to find like a needle in a haystack a Jewish roofer, who had practiced back in the times of the first Latvian Republic. At first this roofer made one sample surface from flat glass, and later made the rest of the windows for the roof of the new RPI building. Similarly it was almost impossible to design a staircase with freestanding steps so that it would convey an impression of monumentality and solemnity. Only the architect’s spitefulness prevented it from being constructed with the ordinary slanted beams [1]. Such a detail, which being simple is also quite significant for architectural quality, is highly regarded also today. In 1975, the construction of the building of the Faculty of Civil Engineering began (the project was developed in 1972). The architecture of the building reflected typical trends of Late

38


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Agate Eniņa, Jānis Krastiņš. Creative Work of the Architect Daina Danneberga in the Context of Architectural Heritage of the Soviet Period

2010

Volume 4

Fig. 12. Construction of Jugla Sanatorium Forest School. [2]

Fig. 13. Façade drawings of Jugla Sanatorium Forest School. 1971. [2]

After restoration of independence of the Latvian Republic the spatial regeneration of the territory of the campus and modelling of its development continued. A number of competitions and workshops have been held, e.g. the competition for transformation of the block which houses a university canteen, designed by architect Zigurds Lazdiņš, into the building which would contain the Faculty of Architecture and the Institute of Textile Material Technologies and Design. So far the efforts have not been successful. The metamorphosis of Ķīpsala has left a deep impression on the overall development of the architecture of Pārdaugava. The spatially incomplete campus of RPI (now Riga Technical University) has been expecting changes and continuation for three decades. In recent years the idea of continuing the development of the campus has been reconsidered planning to concentrate higher education in technical fields in Ķīpsala [4]. Unfortunately, the ownership relations in the surrounding territory of Ķīpsala do not allow considering the viability of such an idea optimistically. The architect Danneberga has also designed many other important public objects. The complex of Jugla Sanatorium Forest School (now Jugla Sanatorium Elementary Boarding School) in Stopiņi area (1971–1976) is the most impressive and convincing. The lot of the school (Figures 12, 13, 14 and 15) covers the area of 8.14 ha, and the total area of the premises is 11,500 square meters. The design of the forest school was inspired by a well-known pattern of school layout resembling “the carpet principle” that was used for the RPI campus.

Fig. 10 and 11. RPI dormitory buildings in Ķīpsala. A general view and a standart floor plan. 1981. Co-author – architect Baiba Maike. [2]

Modernism. The five-storey building is designed in a form of a box with ribbon-like windows lighting up lecture rooms and corridors. Certain three-dimensional picturesqueness is achieved by positioning a drawing workshop on the fifth floor, which is designed as a volume imitating roof planes with a deflection from the wall constructions of other floors. In 1979, the second phase of construction was finished, altogether constructing three fiveand four-storey buildings. The dormitories were last to be built for the university campus (Figures 10 and 11). Daina Danneberga elaborated the project in collaboration with the architect Baiba  Maike in 1981. The third dormitory building remained unfinished, it was reconstructed, by converting it into a hotel (architect Ieva Bērziņa), though preserving the initial framework of the building. Today it is also clear that the idea of relocating the RTU administration to a single building in the western part of Ķīpsala has to be abandoned. Regardless of the letters of protest and administrative intrigues, another shopping centre of Riga has been constructed on this site.

39


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Agate Eniņa, Jānis Krastiņš. Creative Work of the Architect Daina Danneberga in the Context of Architectural Heritage of the Soviet Period

2010

Volume 4

Fig. 14. The master plan for Jugla Sanatorium Forest School. [2]

Fig. 18. A model of the building of Bulduri Technical School. 1989. Co-author – architect Anda Ārgale. [2]

Fig. 15. The ground floor plan of Jugla Sanatorium Forest School 1971. [2]

Fig. 19. Construction of the building of Bulduri Technical School. [2]

Fig. 16 and 17. The Trade Union Training complex in Riga, Augusta Deglava iela 41a. (Photos by Agate Eniņa)

Fig. 20 and 21. The building of Bulduri Technical School. 1989. Co-author – architect Anda Ārgale. (Photos by Agate Eniņa)

40


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Agate Eniņa, Jānis Krastiņš. Creative Work of the Architect Daina Danneberga in the Context of Architectural Heritage of the Soviet Period

Fig. 22. Row houses for teachers of Bulduri Technical School, 1989. [2]

2010

Volume 4

Fig. 24. Inturist training complex with dormitories in Jūrmala, Dubulti, 1983. Scale model. [2]

Fig. 23. Dormitories of Bulduri Technical School. Project, 1989. [2]

Freestanding buildings are connected by passages. Building volumes are evenly and delicately ‘set’ among shadeproviding trees and within the riverbank scenery of the Jugla. Classrooms are located on the ground floor; rooms for boarders and the rest area are arranged on the second and third floors, providing all what is necessary for children’s health. The inner courtyard, which is located in the place where the blocks of pre-school classrooms and secondary school classrooms meet, creates the culmination of emotional expression. A freestanding fireplace – a symbolic bonfire – adjoins the courtyard. Structurally substantiated aesthetics of the entire building and the logical rhythm of façade arrangement convincingly reveal professional maturity of the architect. It is profound, explicit and elaborate architecture. Experience in school designing also showed in two other buildings constructed in the 1980s – the Trade Union Training complex in Riga, at Augusta Deglava iela 41a (now Riga Purvciems Trade School, 1983) and Bulduri Technical School in Jūrmala, Viestura iela 6 (now Horticultural Secondary School, 1989, co-author the architect Anda Ārgale). The Trade Union Training complex (Figures 16 and 17) is a refined periphrasis of cubic shapes – dark, patterned planes interchange with white, plastered surfaces, while window openings are arranged asymmetrically with strongly protruding terraces and balconies. The trends of Late Modernism are also reflected in the building of Bulduri Technical School (Figure 18). Cubic volumes containing classrooms adjoin the yard, but the part where the main entrance is located displays filigree motifs of

Fig. 25. Competition proposal for the House of Composers in Jūrmala, Melluži.1967. Co-authors the architect Andris Purviņš and the student of architecture Zigurds Lazdiņš. Scale model. [5]

Postmodernism (Figures 19, 20 and 21). The building with its original design smoothly blends within the refined architectural scenery of Jūrmala and perfectly coexists with the cluster of houses of horticultural school built by Pēteris Dindonis in the early 20th century which are situated in the foreground of the complex. Unfortunately, the terraced garden that was planned around the building was not arranged. At the same time with the construction of the school complex it was also planned to improve the quality of life of teachers and students. For this purpose dwelling houses for teachers (Figure 22) and dormitories for students were designed. The dormitory project (Figure 23) was not implemented as a result of political changes in the 1990s. Another two more spacious building complexes in Jūrmala were not built either – the project developed in 1983 for Inturist training complex with dormitories in Dubulti (Figure 24) and 41


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Agate Eniņa, Jānis Krastiņš. Creative Work of the Architect Daina Danneberga in the Context of Architectural Heritage of the Soviet Period

2010

Volume 4

Society “knowledge of cultural heritage should be developed as a resource to facilitate peaceful co-existence by promoting trust and mutual understanding with a view to resolution and prevention of conflicts” [6]. Thus, it is necessary to assess also the value of the heritage of the Soviet period in the context of the overall cultural heritage and viewing it as a significant potential for promotion of tourism. Campaigns for popularisation of heritage values could attract those who want to learn about the traditions and culture of the respective period and those for whom it arouses nostalgic memories. Open-type museums can be established, i.e. museum rooms that exist within the public buildings with different functions. Such, for example, may be a typical flat of a Soviet proletarian, a workplace, a desk, an empty shop with references to the long queues, a canteen, etc. Paragraph 7.3 of the Cabinet Regulation on Registration, Protection, Utilisation and Restoration of Cultural Monuments, the Right of First Refusal of the State and the Granting of the Status of an Environment-degrading Object defines that buildings “which are examples of internationally or nationally significant historical styles or buildings of rare types (older than 50 years)” shall be included on a list of cultural monuments [7]. In a few years the RTU campus in Ķīpsala (the only university campus in Latvia) will be such an object as well as the building of the Union of Fishermen Collective Farms on Dome Square. The question about preservation of interiors of important public objects remains open. So far the preservation and development process has been sufficiently transparent. There is an impressive compilation of historical and informative materials. It is very important to retain unchanged not only the buildings but also their interiors and facilities. It is quite likely that sometimes ostentatious, yet innovative ideas of Late Modernism of the 1970s and 1980s or Postmodernism, which today are often scorned, one day will be trendy again. References 1. 2. 3. 4.

Fig. 26 and 27. Project for the House of Theatrical Society in Riga, at Līvu Laukums (square). 1980s. Scale model and a third floor plan. [2]

the proposal of design competition for the House of Composers in Melluži (1967), which was developed together with the architect Andris Purviņš and the then student of architecture Zigurds Lazdiņš. The competition proposal had won a shared second and third prize (Figure 25). The project for the House of Theatrical Society in Riga, at Līvu Laukums (square), which was developed in the 1980s, has been preserved in a form of a vision (Figures 26 and 27). IV. Problems Associated with Architectural Heritage Soviet Period

5. 6.

7.

of the

A sufficient time interval today allows assessing the architecture of the Soviet period more objectively than ten or fifteen years ago. According to the Council of Europe Framework Convention on the Value of Cultural Heritage for

42

Facts of memories of Daina Danneberga. Material from personal archives of an architect Daina Danneberga. Top pilsēta studentiem. Zvaigzne, 1977, 8. aprīlis, 22.–23. lpp. RTU informācijas centrs. RTU vadība piedāvā pārstrukturizēt universitātes pa zinātņu virzieniem. [Tiešsaiste 20.04.2010.] http://www.rtu.lv/content/ view/3296/1661/lang,lv/ Holcmanis A. Jaunrades laboratorijas. Māksla, 1967, Nr. 2, 17.–19. lpp. Council of Europe Framework Convention on the Value of Cultural Heritage for Society [Tiešsaiste 15.04.2010.] http://www.mantojums. lv/?cat=596&lang=lv CM Regulations No. 747 dated August 26, 2003 “Regulations on the accounting, protection, use, restoration of cultural monuments, pre-emptive rights of the state and award of the environment degradation status”. [Tiešsaiste 15.04.2010.] http://www.mantojums.lv/?cat=596&lang=lv


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Agate Eniņa, Jānis Krastiņš. Creative Work of the Architect Daina Danneberga in the Context of Architectural Heritage of the Soviet Period

2010

Volume 4

Contact Data

Agate Eniņa, MArch. Qualification of an architect (2008). Master of Science in Architecture (2009). Doctoral studies in History of Architecture and Restoration of Cultural Monument Professor group at the Faculty of Architecture and Urban Planning of Riga Technical University (since 2010). Main line of research refers to the architecture of buildings of cultural and educational institutions in Latvia. ARCHITECT of an architect bureau RR.ES Ltd (since February 2007). Since 2008 the author has participated in a number of scientific and research projects in the field of preservation of cultural heritage. In 2010 joined the DOCOMOMO (the International Committee for Documentation and Conservation of Buildings, Sites and Neighbourhoods of the Modern Movement) task group. Published articles: • Eniņa A. Campus of the Riga Polytechnic Institute in Ķīpsala. Living and Dying in the Urban Modernity. Denmark. Estonia. Finland. Iceland. Latvia. Lithuania. Norway. Sweden. Nordic-Baltic Experiences. Docomomo. Published by the Royal Danish Academy of Fine Arts, School of Architecture in cooperation with Chalmers University of Technology, 2010, – p. 101–103. • Eniņa A. Latviešu biedrību nami 20. gadsimta sākumā. Latvijas Arhitektūra, 2010, Nr. 90 (augusts/septembris), 66.–71. lpp. (Buildings of Latvian Societies in Early 20th Century; in Latvian)

Agate Eniņa Mgr.arch., architect SIA „RR.ES” Address: Tērbatas iela 32–5, Riga, LV-1011, Latvia Phone: +371 28380477; E-mail: agate.enina@inbox.lv www.rres.lv Jānis Krastiņš Professor, Dr.habil.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Address: Āzenes iela 16, Riga, LV-1048, Latvia Phone: +371 67089256, +371 67089115 Fax: +371 67089130 E-mail: krastins@bf.rtu.lv

Agate Eniņa, Jānis Krastiņš. Arhitektes Dainas Dannebergas daiļrade padomju laika arhitektūras mantojuma kontekstā Pēckaru perioda sociālās pārmaiņas radīja jaunu un nebijušu sociālu fenomenu – arhitektes-sievietes, kuras atstājušas kvalitatīvu un kvantitatīvu ēku pienesumu pilsētvidē un nozīmīgu būvniecisku otas triepienu arhitektūras kopainā. Padomju laika arhitektūras mantojumā nozīmīga vieta ir arhitektes Dainas Dannebergas daiļradei. Īpašs uzplaukums arhitektes daiļradē jūtams septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kad tapuši nozīmīgākie darbi – Latvijas PSR Zvejnieku kolhozu savienības valdes ēka Rīgā, Jaunielā 13 un Rīgas Politehniskā institūta mācību komplekss Ķīpsalā. Līdztekus RPI projektēšanai arhitekte izstrādājusi Juglas Sanatorijas mežaskolas kompleksu Stopiņu novadā (1971–1976). Skolu projektēšanas pieredze atspoguļojās arī pēdējās divās astoņdesmitajos gados projektētajās ēkās – Arodbiedrības kursu kompleksā Rīgā, Augusta Deglava ielā 41a (tagad Rīgas Purvciema amatu skola, 1983) un Bulduru kolhoztehnikumā Jūrmalā, Viestura ielā 6 (tagad Bulduru Dārzkopības vidusskolā, 1989, līdzautote arhitekte Anda Ārgale). Var prognozēt, ka pēc dažiem gadiem šos darbus varēs kvalificēt kā nacionāli nozīmīgus sava laika arhitektūras stila paraugus un iekļaut kultūrvēsturiskā mantojuma reģistros. Agate Eniņa, Jānis Krastiņš. Creative Work of the Architect Daina Danneberga in the Context of Architectural Heritage of the Soviet Period Social changes of the post-war period accounted for a new, unprecedented social phenomenon – women-architects who have created many high-quality buildings and have left a strong urban imprint in the architecture. Daina Danneberga was a significant contributor to the architectural heritage of the Soviet period. The seventies and eighties were particularly productive periods in the architect’s career when her most remarkable designs were created – for the building of the Union of Fishermen Collective Farms of the Latvian SSR in Riga, at Jauniela 13, the campus of Riga Polytechnic Institute (RPI) in Ķīpsala and the complex of Jugla Sanatorium Forest School in Stopiņi area (1971–1976). Her experience in school designing also showed in two other buildings constructed in the 1980s – the Trade Union Training complex in Riga, at Augusta Deglava iela 41a (now Riga Purvciems Trade School, 1983) and Bulduri Technical School in Jūrmala, Viestura iela 6 (now Horticultural Secondary School, 1989, co-author the architect Anda Ārgale). It can be expected that in the nearest future these works could be classified as examples of nationally significant architectural styles of the respective historical period and included on the cultural heritage lists. This article has been written with the support of research “Identity of Riga Architecture and Urban Space in the XX and XXI Century” within the State Research Program Nr. 3 “National Identity” Project 9 “National Identity and Communication”.

43


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

The Use of Public Open Spaces in Large-scale Housing Estates in Riga Sandra Treija, Riga Technical University, Uģis Bratuškins, Riga Technical University, Edgars Suvorovs, Riga Technical University it found a more radical expression. The International Congress of Modern Architecture (Congres International d’Architecture Moderne, CIAM) organised several international congresses that had the most direct impact on large-scale construction. In 1930, at the third CIAM Congress it was postulated that the old and dirty city should be replaced with a new and healthy one. The new city: “It will not be created for an observer, pleasant sights or a dilettantish tourist, but for the prosperity of people who live, work and relax in this city” [9]. At this congress Le Corbusier presented his famous concept of a radial city as a universal solution to the housing problems in Europe. Le Corbusier proposed a new urban construction principle – multi-storey apartment buildings located within a green nature area, freely accessible for fresh air and sunlight. Le Corbusier’s ideas became very popular in many parts of the world. According to estimate data in Europe approximately 40 mill inhabitants are living in large scale housing estates [11]. Also, in many cities of the former Soviet Union, large-scale residential areas are the dominant type of living environment. In the period between 1971 and 1980 as many as 37.8 million square meters of living areas were constructed in the Baltic Republics, i.e. 19.4 million square meters in the Lithuanian Soviet Socialistic Republic (SSR), 10.9 million square meters in the Latvian SSR and 7.4 million square meters in the Estonian SSR [13]. Today large-scale housing estates are considered to be a serious problem involving spatial, social and economic issues with technical (high energy losses, corrosion of concrete structures, lack of proper maintenance of buildings over the years, poor quality of ventilation), aesthetic (dull, uninteresting architecture) and social aspects (lack of communication between neighbours, local governments and building managers, inactivity of residents, poor social infrastructure). All these aspects are reflected in the problems pertaining to the public open spaces of the housing estates. The construction boom of multi-apartment buildings in Latvia and also in Riga began in the late 1950s and continued until the beginning of the 1990s. About 40 % of the existing housing stock of Riga was constructed in this period. This housing stock mostly consists of slab apartment blocks. These huge large-scale housing estates are a phenomenon of the Soviet era the establishment of which was determined by political, social and economic factors. The thirteen districts of Riga acquired an urban structure that was new by content and form. Every resident within the boundaries of the housing estate was provided with all necessary public services. According to the architect Gunārs Melbergs, who had designed several large-scale housing estates in Riga: “the layout scheme of housing estates, which originated in England, derived from the situation when construction was quite extensive with the height

Abstract – The paper explores planning principles, development features and current status of public open space in large-scale housing estates. A study carried out analysis of design project for typical courtyard in Purvciems, cartographic materials, field studies, as well as the public opinion survey results. In the first decade of 21st century public open space of large-scale housing estates of Riga has lost its meaning, which was planned in the original projects of the area, both quantitative and qualitative aspects. Keywords – public open space, large-scale housing estates, quality of living space.

A readily accessible public open space is a centre of public activities that may affect the everyday life of people and development of the entire neighbourhood. The public open space is beyond the control of individuals, it is an element linking the private living spaces of inhabitants and it is used for different functional and symbolic purposes [6]. Public open spaces of the living environment are an essential component of a home, “an extension” of the personal living space outside [9]. It is an environment where everyone expands their understanding of a home, through daily activities transferring it from their flats to public open spaces. As the inhabitants are actively using these spaces, they “are appropriating” this physical space and this feeling of intimacy allows people to identify this place as their own, giving a sense of identity [1]. Gradually people are trying to seize control over it – whether through legal actions or active utilisation or a controlled access for “strangers”, attempting to transform public open spaces into public/private spaces [3]. There is a close relationship between the character of the built-up area and human lifestyle, since the surrounding environment largely determines the processes of human life. In many cities large-scale housing estates, originally aimed at creation of a green public open space, are the prevailing type of residential construction. Although the majority of large-scale housing estates in Europe were built after 1960, the idea of large-scale development finds roots in the second half of the 19th century when mass industrialization resulted in mass urbanization. In many parts of Europe, blocks of residential buildings provided dwellings fast and in large quantities. Very often these residential areas were of poor quality, with unhealthy environment. This situation prompted a need for a healthier living environment leading to an idea of the Garden City at the turn of the 19th and 20th centuries, which was based on the principle of combining the best of “urban and rural” [2]. Among other urban planning principles a requirement was set to ensure high hygienic and insolation standards what is complicated and sometimes even infeasible task in the cities. The idea of the Garden City spread to several other European countries, until in the 1920–30s, owing to economic and political conditions,

44


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Sandra Treija, Uģis Bratuškins, Edgars Suvorovs. The Use of Public Open Spaces in Large-scale Housing Estates in Riga

not exceeding four floors and where all everyday processes actually took place in one horizontal level. The underlying principle of this system allowed children to reach educational establishments; schools and playgrounds without parents’ assistance and without a need to use transport and cross the streets, besides all their movements could be observed through the apartment’s window.” The architect also stated that the organization of the built-up area was substantially affected by the requirement to ensure optimal microclimate and sanitary conditions, as well as to arrange public open spaces right next to the dwellings for recreational needs [7]. In the new districts, the traditional pattern of perimeter blocks with corridor-like streets was replaced with free-standing buildings amid the greenery. Plantations became an important element of residential districts. They were essential for creation of a microclimate and sanitary conditions, for establishment of a recreational environment and an expressive urban landscape. Although having been based on a number of ambitious ideas, soon after implementation, the concept of large-scale housing estates was much criticised in Europe. In the article published in 1979, Gunārs Melbergs also expressed doubts about sustainability of the implemented housing policy: “the scale of residential construction in our country has reached such a level (9 flats per 1000 inhabitants a year) that it prompts a need for serious reassessment of the quality standards applied in this sector” [7]. Plantations in these districts covered 40–45 % of the territory, therefore it was important to find out how intensively these areas were used for everyday leisure activities, and whether inhabitants were satisfied with the greenery and landscape elements. The survey conducted under the guidance of the architect Modrīte Lūse already in 1967 and 1968 showed that inhabitants of the new housing estates in the Latvian SSR did not use much the green areas of inner courtyards. On average 87.85 % of respondents expressed desire to spend leisure time in the green areas of the housing estates, while only 37 % of respondents actually did it. The main reason was dissatisfaction with the arrangement of these areas, which did not correspond to the concept of well-planned plantations that the inhabitants had, and which were not appealing either aesthetically or functionally. As a result, large urban territories, where immense resources were invested, were not fully utilised and the invested funds did not pay off. The decisive factor in increasing utilisation intensity of residential districts appeared to be the type and appearance of plantations. Utilisation intensity grew faster in the areas where plantations included mature trees with large crowns. Most of inhabitants wanted to devote their efforts to improvement of plantations in residential districts. To involve as many people as possible in this work and to use the time and energy devoted efficiently, Modrīte Lūse suggested various forms for organisation of community work [5]. As a result of denationalisation and privatisation processes (1992–2005), the original spatial composition of the districts was disarranged, thus creating a legal basis for new construction in the public open spaces of large-scale housing estates. The economic growth between 2001 and 2007 increased the demand for housing in Riga. It is estimated that over five years about 50 residential

2010

Volume 4

Fig. 1. Greenery design project, 1968. [8]

buildings with more than 1000 apartments have been built in the public open spaces of large-scale housing estates. Following the protests of inhabitants of surrounding buildings, in 2006 the Riga City Council imposed a moratorium on construction in inner courtyards. The moratorium refers to approximately 1700 plots of land in inner courtyards, what is almost five per cent of the total area of the city. In December 2009 due to changes in Riga’s Building Regulations, a moratorium on building courtyard was canceled. In the initial phase of large-scale residential construction a spacious courtyard surrounded by standard multi-storey apartment blocks was seen as the most important element of a public open space [12]. Purvciems – one of the largest residential districts, which was built between 1965 and 1975 in Riga, is a typical example of large-scale housing estates constructed that time (architects G. Melbergs, R. Paikune, M. Medinskis and others) [4]. The spatial plan of Purvciems bristles with pararegular (derived from regular, complex – authors’remark) and polygonal layout structures. The spatial plan of the district is based on a regular 1200 module network where a five-storey residential building forms each side of a hexagon. The main streets and centres of public activities are supplemented with separate rows of ninestorey buildings. The spacious inner courtyards are intended for recreation of inhabitants. The analysis of a typical courtyard in Purvciems in a time frame illustrates the development of events. In 1968, a project for improvement of the territory was elaborated for a group of buildings in the area between Vaidavas and Ūnijas iela (street) at the design institute Latgiprogorstroi (authors A. Fogele, I. Drande,

45


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Sandra Treija, Uģis Bratuškins, Edgars Suvorovs. The Use of Public Open Spaces in Large-scale Housing Estates in Riga

2010

Volume 4

Fig. 2. Courtyard in 1999. [10]

Fig. 3. Courtyard in 2004. [10]

N. Kirjuhina) [8]. It was intended to arrange a hierarchically organised network of pedestrian paths in the spacious public open spaces. In the courtyard enclosed by 6 five-storey buildings of Series 467 with 60 flats, a basketball court, a gym area, an area for table tennis, groups of 8 seats for quiet relaxation and 3 playgrounds were planned for leisure activities. It was also intended to have two sheds for drying laundry and an enclosed area for waste containers. It was planned to plant 42 trees (12 different species), a considerable number of shrubs (also 12 species) and perennials, to sow a lawn, and to retain the existing fruit-trees in the courtyard. Plantations were going to create a landscape of the courtyard environment, separate different functions, and show directions of pedestrian paths. It was also intended to plant rose bushes at the entrances to the buildings to accentuate their location (Figure 1). The situation observed in 1999 (Figure 2) shows the state of the courtyard after 30 years. The constructed network of pedestrian paths only partially corresponds to the initial plan. The courtyard area is evenly overgrown with trees and shrubs, the remnants of one playground and one group of seats envisaged in the 1968 plan can be barely discerned. In 2004 (Figure 3), a six-storey residential building with 47 flats was constructed in the courtyard. The house is located on a fenced-off plot of land with an area of 3585 m2 beside a parking lot for 30 cars and a driveway. The analysis of the information acquired as a result of the study of a project for a typical courtyard in Purvciems, cartographic material and a site visit lead to a conclusion that most of the originally planned landscape elements and plantations had not been arranged. Smaller architectural elements of the public open space – benches and parts of the playground – have deteriorated or have disappeared altogether. Plantations have been preserved partially. The new building and its fenced-off territory covers

more than a quarter of the courtyard what may lead to spatial as well as social conflicts. In the autumn of 2008, as part of the project Utilisation Intensity of Inner Courtyards in Purvciems – a Large-scale Housing Estate in Riga a poll was organised in order to find out public opinion about the importance and role of public open spaces in the assessment of the quality of life in largescale housing estates. As many as 246 people were questioned who resided in the northern part of Purvciems, in the territory bordering on Vaidavas, Dzelzavas and Stirnu iela. The basic built-up structure consists of sections of 9-storey buildings as well as four and six sections of 5-storey buildings arranged along one side of the street. The five-storey buildings are positioned at an angle of 120 degrees in the plan, forming hexagonal inner courtyards. New buildings have appeared in almost all inner courtyards in the quarter bordering on Ūnijas, Stirnu, Dzelzavas and Vaidavas iela (Figures 4–6). The main built-up area consists of 17 four-section five-storey buildings, 3 six-section five-storey buildings and sections of 9-storey buildings (altogether 20 sections) aligning the main arterial road – Dzelzavas iela in a stretch from Stirnu to Vaidavas iela. A kindergarten is located in one of the inner courtyards, and several multi-storey apartment buildings have been constructed in five courtyards. Three public buildings have been built in the courtyard opening towards Vaidavas iela: a shop selling building materials, a grocery store and a pharmacy, a café and a hairdressing saloon. In the area surrounding the territory several public and service objects are located – schools, sports centers, a supermarket, a health centre, shops, etc. Most of these objects are concentrated directly around this quarter where the intensity of new development is higher. Public transport (buses, trolley buses and mini buses) runs along Vaidavas, Dzelzavas and Stirnu iela, along the perimeter

46


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Sandra Treija, Uģis Bratuškins, Edgars Suvorovs. The Use of Public Open Spaces in Large-scale Housing Estates in Riga

2010

Volume 4

Fig. 5. Private fenced off area around the newly erected building in the yard. (Photo by Edgars Suvorovs)

Fig. 4. The old playground next to the new building. (Photo by Edgars Suvorovs)

of the quarter there are 13 public transport stops. Every day the movement in inner courtyards is very intensive, as people cross them walking to and from service objects. The residents of standard-type buildings park their cars along the roads in inner courtyards and on the green belts along the roadsides, as well as in the area in front of the staircases. The residents of the new courtyard buildings can use private car parks. Only in one of the inner courtyards, near the new residential buildings there is a separate parking lot, which is arranged in the place of a former sports ground. A quantitative direct (face-to-face) method of interviewing was used in the survey, focusing on several objectives: 1. to determine the overall assessment of large-scale housing estates; 2. to find out how satisfied are the residents of large-scale housing estates with different aspects of the living environment; 3. to ascertain the role of public open spaces in establishment and maintenance of social contacts among inhabitants. The survey polled 246 people. Predominant number of respondents – 92% were residents of multi-storey buildings. Among the respondents, 68% were women, 32% – men. The majority of respondent’s age group was people aged 35-54 years. 28% of respondents represented households with children. Respondents were mostly people who lived in the area 10 years and more (47%). The new occupants, who live in the current dwelling for less than one year, were only 7%. The results of the study proved that the assessment of large-scale housing estates is relatively high. According to the survey, overall 72% of the population like the district, mentioning a shop or any other service object, as well as the number and location in the area of educational establishments as the most appealing qualities. 68% of the population are satisfied with public transport services in the

Fig. 6. Newly created freely accessible playground next to the new building. (Photo by Edgars Suvorovs)

district. Most satisfied with their district are inhabitants in the age group over 70, and least satisfied with their district are people aged 18-34. Most of respondents (63%) are not satisfied with the level of safety in the district what is mainly caused by poor lighting in the evenings and a number of gaming clubs located in the vicinity. When answering questions related to the improvement quality of the residential district, most satisfied were inhabitants in the age group over 70. Overall, the majority or 67% of respondents were dissatisfied, mentioning as a reason the untended courtyards and plantations, destroyed and neglected landscape elements, lack of benches and playgrounds. 34% of respondents used the courtyard only for parking of cars, 26% admitted that they did not use the courtyard at all. 78% of inhabitants said that they were not familiar with their neighbours – inhabitants of the adjacent buildings. Inhabitants were also dissatisfied with poor parking options near their homes. The conducted study leads to a conclusion that in the first decade of the 21st century the public open spaces of large-scale housing estates of Riga have lost their meaning originally planned in the initial projects. Although public open spaces are treated as an important element of the living environment, their utilisation considerably differs from the intended one. The reasons are associated with social as well as economic aspects. In most cases landscape elements and greeneries planned in the original projects were not arranged, open

47


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Sandra Treija, Uģis Bratuškins, Edgars Suvorovs. The Use of Public Open Spaces in Large-scale Housing Estates in Riga

spaces were not regularly tended and renewed, what led to their degradation. As a result, they have created an image of a neglected, unsafe, unappealing environment which today is often simply treated as an unused potential of the territory where new houses are constructed, thus irretrievably losing the public open spaces of the large-scale housing estates envisaged in the original plans. In the first decade of the 21st century the public open spaces of large-scale housing estates of Riga have lost their meaning originally planned in the initial projects. Although public open spaces are treated as an important element of the living environment, their utilisation considerably differs from the intended one. The reasons are associated with social as well as economic aspects. In most cases landscape elements and greeneries planned in the original projects were not arranged, open spaces were not regularly tended and improved, what led to their degradation. As a result, they have created an image of a neglected, unsafe, unappealing environment which today is often simply treated as an unused potential of the territory.

Sandra Treija, Architect (1992), MA (1997, ) Dr. Arch. (2006), Riga Technical University (RTU). Research fields: sustainable housing, regeneration of neighbourhoods, sustainable urban development. Work experience: ARCHITECT-PLANNER, PROJECT LEADER in Planning Office, City Develepment Department, Riga City Council (1998-2002). ASSOCIATED PROFESSOR (2008), DEPUTY DEAN (2001), Faculty of Architecture and Urban Planning, Riga Technical University (RTU). Member of Editorial Board of the Scientific Journal of Riga Technical University “Architecture and Urban Planning”. More than 40 scientific publications, including: • Treija S., Trušiņš J. New Urbanism and its Interpretations in Latvia / Jaunais urbānisms un tā interpretācijas Latvijā. RTU Zinātniskie raksti. 10. sērija: Arhitektūra un Pilsētplānošana, Rīga: RTU, 2008, 2. sējums, 204.–213. lpp. • Treija S. Housing and Social Cohesion in Latvia. Urban Sustainability and Governance. New Challenges in Nordic Baltic Housing Policies. New York: Nova Science, 2009, p. 197–207. • Treija S. Housing Estate Mežciems and Gaiļezers Hospital. Living and Dying in the Urban Modernity. Denmark. Estonia. Finland. Iceland. Latvia. Lithuania. Norway. Sweden. Nordic-Baltic Experiences. Docomomo. Published by the Royal Danish Academy of Fine Arts, School of Architecture in cooperation with Chalmers University of Technology, 2010, p. 88–92. Current research interest: regeneration of large scale housing areas, quality of living environment. Membership: LAS (Latvian Union of Architects), IFHP (International Federation for Housing and Planning), coordinator of DOCOMOMO (International Commitee for Documentation and Conservation of Buildings, Sites and Neighbourhoods of Modern Movement) Latvian working group.

References 1.

2. 3. 4. 5. 6. 7. 8. 9.

10. 11. 12. 13.

2010

Volume 4

Belanger H. Public Spaces in Gentrifying Neighbourhoods: Conflicting meanings? European Network for Housing Research [Online 12.04.2010.] http://www.enhr2007rotterdam.nl Howard E. Garden Cities of To-Morrow. Massachusetts: The M. I. T. PRESS, 1965, 168 p. Kearns A., Parkinson M. “The Significance of Neighgourhood”, Urban Studies, 38(12)/2001, p. 2103–2110. Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: Baltika, 1998, 312 lpp. Lūse M. Latvijas pilsētu dzīvojamo kvartālu apstādījumu izmantošana. Arhitektūra un pilsētbūvniecība II. Rīga: Zinātne, 1971, 159.–176. lpp. Madanipour A. Public and private spaces of the city. London & New York: Routledge, 2003, 264 p. Melbergs G. Dažas mājokļu celtniecības problēmas pilsētekoloģijas skatījumā. Latvijas PSR pilsētu arhitektūra. Rīga: Zinātne, 1979, 132.–139. lpp. Mikrorajona Purvciems I labiekārtojuma projekts. 1968, pieejams a/s „Pilsētprojekts” arhīvā. Rapoport A. Thinking about Home Environments. In Altman I. & Werner C. M. (eds) Home Environments, New York, Plenum Press, 1985, p. 287–309 Rīgas Ģeogrāfiskās informācijas sistēma. Rīgas pilsētas dome [Tiešsaiste 04.04.2010] http://www.rigis.lv Turkington R., van Kempen R., Wassenberg F. High–rise Housing in Europe. Current Trends and Future Prospects. Delft: Delft University Press, 2004, 284 pp. Страутманис И., Бука О., Крастыньш Я., Асарис Г. Архитектура Советской Латвий. Москва: Cтройиздат, 1987, 320 стр. Трушиньш Е., Пиешиньш Я. Современные жилые комплексы в Прибалтике. Москва: Государственный комитет по гражданскому строительству и архитектуре, 1984, 53 стр.

Edgars Suvorovs. Obtaining higher education at the Faculty of Architecture and Urban Planning of Riga Technical University. B.Arch. (2006), Dipl.Arch. (2008), M.Sc.Arch. (2009, “Energy Performance Factors in Architecture”). Currently 2nd year of doctoral programme at the Faculty of Architecture and Urban Planning of Riga Technical University. ARCHITECT in the architectural design at a company RR.ES Ltd, Tērbatas iela 32-5, Riga, Latvia (since 2006). The main line of research refers to the principles of implementation of a sustainable development idea in architecture.

Contact Data

Sandra Treija Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Address: Āzenes iela 16, Riga, LV-1048, Latvia Phone: +371 67089116 E-mail: sandratreija@yahoo.com Edgars Suvorovs Address: Ropažu iela 76-29, Riga, LV-1006, Latvia Phone: +371 28632291 E-mail: edgars.suvorovs@rtu.lv Uģis Bratuškins Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Address: Āzenes iela 16, Riga, LV-1048, Latvia Phone: +371 29424496, +371 67089116 E-mail: ugis.bratuskins@rtu.lv

48


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Sandra Treija, Uģis Bratuškins, Edgars Suvorovs. The Use of Public Open Spaces in Large-scale Housing Estates in Riga

2010

Volume 4

Sandra Treija, Uģis Bratuškins, Edgars Suvorovs. Publiskās ārtelpas izmantošanas problemātika Rīgas lielmēroga dzīvojamajos rajonos Lielmēroga dzīvojamo rajonu publiskās ārtelpas ir nozīmīgs dzīvojamās vides kvalitātes indikators. Šo rajonu būvniecības sākuma posmā kā nozīmīgākais publiskās ārtelpas elements tika plānots plašs pagalms, ap kuru grupējās tipveida daudzstāvu dzīvojamie nami. Tipiska Purvciema pagalma labiekārtojuma projekta, kartogrāfiskā materiāla un vietas apsekojuma laikā gūtās informācijas analīze ļauj secināt, ka no oriģināli plānotajiem labiekārtojuma elementiem un stādījumiem lielākā daļa nav tikusi realizēta, bet projekta īstenotie elementi ir nolietoti un nekopti. Jaunā apbūve un tās nožogotā teritorija aizņem ievērojamu daļu no origināli plānotās apzaļumotās teritorijas, radot gan telpisku un sociālu konfliktu draudus. Iedzīvotāju aptaujas rezultāti liecina par iedzīvotāju neapmierinātību ar publisko ārtelpu kvalitāti Purvciemā. Pētījuma rezultātā jāsecina, ka 21. gs. pirmajā dekādē Rīgas lielmēroga dzīvojamo rajonu publiskās ārtelpas ir zaudējušas to nozīmi, kas tika plānota rajonu oriģinālajos projektos. Lai arī publiskās ārtelpas kalpo kā nozīmīga dzīvojamās vides sastāvdaļa, to izmantošana ievērojami atšķiras no iecerētā. Mūsdienās tās ir ieguvušas pamestas, nedrošas, neestētiskas vides tēlu, kas šodienas kontekstā bieži tiek vienkāršoti uzlūkots kā neizmantots teritorijas resurss un tiek apbūvēts, līdz ar to neatgriezeniski zaudējot oriģināli plānotās lielmēroga dzīvojamās vides publisko ārtelpu kvalitātes. Sandra Treija, Uģis Bratuškins, Edgars Suvorovs. Problems of Use of Public Open Spaces in Large-scale Housing Estates in Riga Public open space of large scale housing areas are an important indicator of quality of living environment. In the initial phase of large-scale residential construction a spacious courtyard surrounded by standard multi-storey apartment blocks was seen as the most important element of a public open space. The analysis of the information acquired as a result of the study of a project for a typical courtyard in Purvciems, cartographic material and a site visit lead to a conclusion that most of the originally planned landscape elements and plantations had not been arranged, but developed elements have deteriorated or have disappeared altogether. The new building and its fenced-off territory covers big part of the courtyard what may lead to spatial as well as social conflicts. The results of resident’s survey show dissatisfaction with quality of public open space. In the first decade of the 21st century the public open spaces of large-scale housing estates of Riga have lost their meaning originally planned in the initial projects. Although public open spaces are treated as an important element of the living environment, their utilisation considerably differs from the intended one. Today they have created an image of a neglected, unsafe, unappealing environment which today is often simply treated as an unused potential of the territory. Сандра Трейя, Угис Братушкинс, Эдгарс Суворовс. Проблеми использование общественных открытых пространств крупномасштабных жилых районов города Риги Общественные открытые пространства крупномасштабных жилых районов являются важным показателем качества жилой среды. В начальном этапе строительства этих районов в качестве основного элемента общественного открытого пространства запланирован просторный двор, вокруг которого группируются многоэтажные дома. Данные, полученные в ходе анализа проекта благоустройство и картографических материалов типичного двора в районе Пурвциемс города Риги, предполагают, что большенство из первоначально планированных элементов благоустройство не были реализованы, а реализованые - изношены и неухоженны. Новое здание и огороженная территория занимают значительную часть первоначального планированного общественного открытого пространства, в результате возникают угрозы пространственных и социальных конфликтов. Обследования показывают недовольство населения по поводу качества открытых пространств района Пурвциемс. Исследование показало, что в течении первого десятилетия 21-го века общественные открытые пространства крупномасштабных жилых районов города Риги потеряли свое исходное значение. Хотя общественные открытые пространства являются важным компонентом жилой среды, их использование значительно отличается от предполагаемого. В настоящее время эти пространства обрели образ заброшенной, небезопасной и неприглядной среды, которая в современных условиях часто упрощенно рассматривается в качестве неиспользованного ресурса и застраивается, тем самым необратимо теряя первоначально планированные качества общественных открытых пространств крупномасштабных жилых районов.

49


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

The Tendencies of Formal Expression of 21st Century Architecture Ilze Rukmane-Poča, Riga Technical University, Jānis Krastiņš, Riga Technical University The 21st century is the time of expansion of three-dimensional modeling based on „cyberarchitecture” or virtual architecture created in CAD software [4]. It opens as of yet unexplored possibilities for architectural design. Experiments are carried out with data, time, space and the creation of a virtual environment that may be implemented in reality. The potential of the computerized environment is expressed in two different ways – as the projection of the virtual space in the human consciousness, i.e., the possibility to model a space that does not really exist, and as an irreplaceable aid for designing and implementing complex spatial structures. This is reflected in the work of many modern architects. For example, Jean Nouvel uses multimedia screens instead of traditional facades, Frank Gehry creates sculptural, futuristic forms, while in the work of Daniel Liebeskind the limits of space and time disappear. The projects of Rem Koolhaas, similarly to cinema, posit a conception of real life as a room from which a window leads to the cyberworld. In the environment created by Zaha Hadid, the borderline between building and sculpture is torn down. The project of the NOX architecture office The water pavilion (H2Oexpo) [11] can be interpreted as an example of total cyberarchitecuture [4] where imagined art takes on an architectonic form. These are only some examples that suggest the huge influence of the information century on architecture and the other visual arts, as well as show the broad possibilities of their interaction. Modern architecture evidences manifold formal tendencies. The three most important are sculptural architecture, surface architecture and kinetic architecture. Sculptural architecture (or Archisculpture) [12] is a tendency that puts the principal focus on the sculptural form of the building. It was introduced by deconstructivism, bionic architecture and other well-known tendencies. Both the interior and the exterior submit to the rules of the building-sculpture. Architecture of this kind is impressive and attractive, arousing passions both in the adherents of sculptural architecture and its opponents. It is this tendency that F. Gehry, Z. Hadid and R. Koolhaas belong to. The famous Norwegian architecture office Snøhetta frequently creates buildings of this type.

Abstract – For centuries, architecture has served as a mirror of the esthetic requirements of the society of the specific period. Regardless of various styles and stylistic tendencies, the demand for esthetically valuable architecture remains. Nowadays in particular, the increasing tendency in architecture is integration of various forms of art. Looking through the last ten years of the 21st century architecture, the article outlines the main trends of the evolution of modern architecture: sculptural architecture, surface architecture, kinetic architecture. Keywords – 21st century architecture, history of architecture.

For centuries, architecture has served as a mirror of the esthetic requirements of the society of the specific period. The 21st century, along with technological achievements and universal globalization opens wide opportunities for the development of architecture and the synthesis of arts. Modern architecture develops after the postmodern period. Postmodernism was the last defined style that developed since the 1970’s as a counter reaction to modernism [1]. Beginning with the 1990’s, innovative opportunities for the expression of new architecture have been intensively sought. The tendencies that have achieved the most significant level of popularity are neomodernism, deconstructivism, High-Tech, bionic architecture, etc. In architecture, diversity of opinions is the norm. Ideas expressed by the Austrian architect Adolf Loos in his 1908 essay Ornament and Crime, and later developed by the GermanAmerican architect, modernist Ludwig Mies van der Rohe with his well-known slogan „Less is more”, are still popular. Equally relevant is the opposite slogan of the postmodernist Robert Charles Venturi, „Less is a bore”. After a longer pause, the ornament is returning to architecture. It may be interpreted as subtle architectonic finish details according to the Mies van der Rohe’s maxim „God is in the details” [7], or as ornamental decorations on the building facades where the formal language of the buildings may be very simple, even as the „decorated shed”) [8]. The 21st century, thanks to the development of technology, may is capable of uniting these radically opposing tendencies. Architecture creates works of art. Art Architecture is the new identity of 21st century architecture. The term „Art Architecture” has not been precisely defined, however, it is frequently used in the Internet [9] when talking about the latest modern architecture. Art architecture reflects the fact that the building follows art, while art is determined by society. Several social and interest groups that follow the Art Architecture principle are currently active worldwide. Usually they are interdisciplinary creative collectives that aim for creativity, innovation and experiments in their projects [10]. When architecture interacts with other arts, interdisciplinary evolution takes place.

Fig. 1. Guggenheim Museum Bilbao, Spain. 1997. F. Gehry. [14]

50


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Ilze Rukmane-Poča, Jānis Krastiņš. The Tendencies of Formal Expression of 21st Century Architecture

2010

Volume 4

Fig. 3. The Platine Saint Etienne, France. 2009. LIN architects. [18]

Fig. 2. MAXXI Museum in Rome, Italy. 2009. Z. Hadid. [15]

One of the first widely-known projects that introduced sculptural architecture as effective means of marketing was the Guggenheim museum in Bilbao, Spain, designed by F. Gehry [13] (Figure 1). It attracted attention and tourists to the city. Worldwide, this strategy is now known as the „Bilbao effect” [12]. Many architects in their work have followed this example of sculptural architecture. Buildings of this type are, for example, the Casa da Musica designed by R. Koolhaas in Porto (Portugal), the residential building Turning Torso designed by Santiago Calatrava in Malme (Sweden), and the Science Centre of Z. Hadid in Wolfsburg (Germany). These buildings mainly are public objects whose expressivity corresponds to the significance of the building and creates accents in the specific urban environment. One of the latest examples of sculptural architecture is the MAXXI museum in Rome designed by Z. Hadid (Figure 2), which was opened in November 2009. The building was opened without any exhibited works of art, thereby positioning the building itself as a work of art that the viewers may interpret as a landscape that liberates and inspires [5]. Surface architecture reflects the interaction of 21st century technology and architecture where neither architecture nor technology dominates or is independent. The architecture professors David Leatherbarrow and Mohsen Mostafavi in their studies of Surface architecture emphasize the autonomy of the

Fig. 4. Polish Pavilion EXPO 2010, Shanghai, China. Project. V. Kakowski, N. Paszkowska, M. Mostafa. [19]

limiting surfaces of the building (free façade), distinguishing between the bearing and nonbearing constructions of the building. The “skin” of the building becomes independent of its structure, or hangs on it as a curtain, or, for example, clothes [2]. The most important property of the surface is determined by the material and it creates the spatial influence with which the architecture communicates. The surface is the means through which the building manifests both its autonomy and its participation in the urban environment. The first impression of surface architecture as simply a „generalized” architecture of forms with ornamental suspended facades is erroneous. The architect and theoretician Daniel Willis in his review of the D. Leatherbarrow and M. Mostafavi book Surface Architecture in the Harvard journal Design writes: „Surface architecture proves that attention to surfaces does not necessarily imply an absence of architectural depth” [16]. Reviewing the work of worldfamous architecture offices and their leading architects, one may conclude that architects use the language of a multiplicity of forms, both subduing the ornament on the background of complex

51


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Ilze Rukmane-Poča, Jānis Krastiņš. The Tendencies of Formal Expression of 21st Century Architecture

2010

Volume 4

Fig. 7. Iceland Pavilion EXPO 2010, Shanghai, China. Project. 2010. [22]

Fig. 8. OCAD’s sharp Design Center Toronto, Canada. Model. 2000. W. Alsop [23].

Fig. 5. Sinosteel Office building Tangin, China. Project. 2006. MAD architects. [20]

architecture, and, on the contrary, emphasizing or showing it as an important element of the building. Detail analysis shows that the types of expression of surface architecture are very diverse and different means of producing visual effects are employed. In the 21st century, five types of this architecture have come to the forefront: ornamental architecture, pictorial surface architecture, ornamental-sculptural surface architecture, textile architecture and kinetic architecture. Ornamental architecture is a formal tendency of surface architecture that puts the main focus on the graphic finish of ornamental facades. The surfaces of these types of buildings are created with graphic means – overprints or carved patterns, also stained glass (Figures 3, 4 and 5), emphasizing polychromy and graphic elements in objects and directing attention to surface textures or materials that create certain associations. Examples of ornamental architecture include several buildings in the EXPO 2010 in Shanghai, China. Among architects, one of the „hits” is the Poland exhibition hall that was designed by the architects Wojciech Kakowski, Natalia Paszkowska and Marcin Mostafa (Figure 4). In the Internet, this object is called over-ornamented architecture [17], where the entirety of the surface of the building is covered with ornamented patterns. Digital technologies, 3D scanners, laser technologies and other technical means allow the architect to implement the seemingly most impossible ideas. Currently only a small part of these technological possibilities is used in order to create facade surfaces in a delicate, ornamental pattern finish. Several world-famous architecture offices work in this direction, for example, Herzog & de Meuron, MAD architects, LIN architects, ECDM architects and WWAA works.

Fig. 6. Skyscraper Torre Agbar Barcelona, Spain. 2005. J. Nouvel. [21]

52


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Ilze Rukmane-Poča, Jānis Krastiņš. The Tendencies of Formal Expression of 21st Century Architecture

2010

Volume 4

Fig. 10. Office building. Paris. Project, façade detail. 2009. RH+architects. [25]

Fig. 9. West Coast Pavilion. Architectural Biennale 2006, Beijing, China. E Manferdini. [24]

A tendency where the surfaces of the delimiting constructions of the building are created with pictorial artistic means, is called the surface pictorial architecture. It is characterized by surfaces that are „played with” using ornamental pictorial means, murals, graffiti elements as well as photography. In this formal direction polychromy is very strong. In facades, color tones, halftones, contrasts and chiaroscuro effects are used, creating the building facade as a „painting”. Architects working in this direction include, for example, Z. Hadid, W. Alsop, G. Nouvel, JR architects etc. (Figures 6, 7 and 8). Frequently in building architecture the pictorial and ornamental expressive elements manifest themselves simultaneously. This is the surface ornamental-sculptural architecture. The finish materials used in buildings of this type most frequently include printed glass, as well as colored, matt glass or curved forms or perforated metal. The sculptural forms of the objects are emphasized by the decorative ornaments used in the building facades, creating an imposing total impression. Experiments are made both with the building form and with finish materials. Convincing objects in this direction have been created by the architecture offices Snøhetta, RH + architects, Sako architects etc. (Figures 9, 10 and 11). Sometimes visual effects in Surface architecture is created with finish materials, associatively recreating another material, including textiles, emphasizing the texture or other physical properties of the material. This direction is sometimes called Textile architecture or Architextile. In the Internet Architextile is frequently mentioned in connection with projects where architects cooperate with fashion designers. The new high-technology acoustic textile products may be used as wall covers, or to create partitions or create autonomous interior objects. These materials are three-dimensional, they have a highly bold surface texture created by means of patented weaving technologies [26]. Various source materials may be used, for example, metal. All of this creates a possibility to implement revolutionary effects, synthesizing the results produced by textile designers and architects. Architextile mainly is surface sculptural-ornamental architecture at the same time. The difference is in accents – the main emphasis is on the materials and technological innovations (Figure 13). Architextile works have been created by several reputed architecture offices –

Fig. 11. Mosaic. Shopping center, Tokio, Japan. Interior. 2009. Sako Architects. [26]

Fig. 12. “40-bond - gate 2”, The gate of dwelling house, Via CoolBoom. New York. 2008. Herzog & de Meuron. [27]

Fig. 13. The part of façade. Experimental model. 2006. Herzog & de Meuron. [28]

53


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Ilze Rukmane-Poča, Jānis Krastiņš. The Tendencies of Formal Expression of 21st Century Architecture

2010

Volume 4

Fig. 14. Burg Pavilion. Bruges, Belgium. 2009. Toyo Ito. [29]

Fig. 16. Quadracci Pavilion. Milkovi Art Museum. Milkovi, Wisconsin, ASV.2001. S. Calatrava. [32]

Fig. 15. Children’s Museum. Pitsburg, USA. 2005. H. Koning, J. Eizenberg. [31]

OMA, Peter Testa, Herzog & de Meuron etc. (Figures 12 and 13). Important contributions have been made by Japanese architects as well. Architects working in this direction include Jun Aoki, Makoto Yokomizo, and Toyo Ito (Figure 14). The rapid development of modern technologies allow designing and implementing not just static architectonic objects, it also allows creating visually as well as physically mobile buildings, using multimedia walls or creating moving building parts. This architecture tendency is called Kinetic Architecture. It is „mobile, transformable architecture that is capable of adapting to human needs. It is a method of design that puts the emphasis on the possibilities of physically transforming parts of buildings or constructive systems” [30]. The use of mechanics, as well as robots and electronics creates a new contribution for the development of architecture. In kinetic architecture, the transformations of the spatial structures occur according to the changes of climatic conditions or certain requirements or with the goal of achieving specific goals. The transformations may be minor, moving or changing separate elements of the facade (Figures 15 and 17), or they may be substantial, transforming entire parts of the facade or even the entire building (Figure 16). An interesting idea of kinetic architecture is used in the Institut du Monde Arabe building in Paris, designed by J. Nouvel. The lenses built into the facade

Fig. 17. Institut du Monde Arabe. Paris.The part of façade. 2006. J. Nouvel. [33]

react to lighting and transform themselves accordingly, always providing the necessary amount of light to the building. This is a striking example of both kinetic and ornamental architecture, since the facade uses Arab ornamental patterns. Architecture changes and transforms along with the changes in social-economic processes. The attitude of each individual towards architecture may serve as impulse for innovation. The clearest proof for this may be found in the digital sphere where the developments in one field open broad possibilities for progress in a completely different field. Such points of indirect contact between various disciplines form a reference system for

54


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Ilze Rukmane-Poča, Jānis Krastiņš. The Tendencies of Formal Expression of 21st Century Architecture

new developments. If currently architecture cannot be imagined without unique technologies and various integrated multi-art trends, then in the future the inexhaustible potential of the digital environment will open unimagined possibilities for development where the main driver of architecture will still be society as its main consumer. The trends reviewed in this publication form only a part of the search for a new expression of modern architecture. The most important problem of the formal tendencies of modern architecture is the semantics of buildings. This will clearly be one of the most disputed issues. Whether 21st century architecture is on the threshold of a new system of styles or has reached a dead-end, will only become clear with time and will be judged by future generations.

21. Torre Agbar. Architectureweek, The new magazine of design and building. Nouvel’s Torre Agbar. [Online 13.07.2010.] http://www. architectureweek.com/cgi-bin/awimage?dir=2006/0823&article=design_12.html&image=13172_image_7.jpg&return=index.html 22. Iceland pavilion. Arch daily. Iceland Pavilion for Shanghai World Expo 2010. [Online 15.07.2010.] http://www.archdaily.com/54124/icelandpavilion-for-shanghai-world-expo-2010/eev6va/ 23. OCAD’s sharp centre. Designboom, Daily Coverage. Will Alsop: OCAD, an urban manifesto’at the canadian centre for architecture. [Online 13.07.2010.] http://www.designboom.com/weblog/cat/9/view/3161/will-alsop-ocadan-urban-manifesto-at-the-canadian-centre-for-architecture.html 24. West coast pavilion. Atelier Manferdini. Projects. Institutional. Beijing. [Online 13.07.2010.] http://www.ateliermanferdini.com/ 25. La ruche active. Rh+architecture. [Online 13.07.2010.] http://www.rhplusarchitecture.com/index.php?/bureaux/ruche/ 26. Architextile. Materia. Materialize the Future. [Online 13.07.2010.] http://www.materia.nl/575.0.html?&user_material[material_uid]=1342 27. 40-bond – gate 2. [Online 13.07.2010.] http://coolboom.net/en/wp-content/ uploads/2008/03/40-bond-gate2.jpg 28. Herzog and de Meuron façade. Flickr. [Online 13.07.2010.] http://www.flickr.com/photos/ovlov/315150098/ 29. Burg Pavilion. Danda. [Online 13.07.2010.] http://www.danda.be/gallery/ brug_pavilion/1/ 30. Kinetic architecture. [Online 16.07.2010.] http://en.wikipedia.org/wiki/ Kinetic_architecture 31. Children’s Museum of Pittsburgh. A Daily Dose of Architecture. [Online 13.07.2010.] http://archidose.blogspot.com/2005_08_01_archive.html 32. Hansen K. What Makes Milwaukee Like No Place Else. HGTV’s Frontdoor. [Online 13.07.2010.] http://www.frontdoor.com/City-Guide/MilwaukeeWI-USA/Milwaukee-Like-No-Place-Else 33. Institut du Monde Arabe. Some thoughts on Responsive Kinetic Arhitecture. [Online 16.07.2010.] http://www.interactivearchitecture.org/ index.php?s=umbrella&searchbutton=Go!

References 1. 2. 3. 4.

5. 6. 7. 8. 9. 10. 11. 12. 13. 14. 15. 16. 17. 18.

19.

20.

2010

Volume 4

Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: Baltika, 1998, 226.–237. lpp. Leatherbarrow D., Mostafavi M. Surface Architecture. London: MIT Press, 2002, 257 p. Moffett M., Fazio M., Wodehouse L. World History of Architecture. London: Laurence King Publishing, 2003, p. 477–549 Saulespurēna N., Krastiņš J. Kiberarhitektūras formas un tēli mūsdienu apziņā. 43. studentu zinātniskā un tehniskā konference. Rīga: RTU, 2002, 232.–233. lpp. Sībruks Dž. Abstrakcioniste. Rīgas Laiks, 2010, marts, 33.–43.lpp. Einkaufszentrum mosaic, Peking. AIT, 2009, September, S. 082–084. Ludwig Mies van der Rohe. [Online 15.07.2010.] http://en.wikipedia.org/ wiki/Ludwig_Mies_van_der_Rohe Robert Venturi. A Second Controversial Book. [Online 15.07.2010.] http://www.answers.com/topic/robert-venturi Art Architecture. Art arhitecture limited. [Online 15.07.2010.] http://www. artarchitecture.co.uk/ Art Architecture. DALA art architecture for social change. Dala verb to make/create. [Online 15.07.2010.] http://www.dala.org.za/ The Water pavilion. NOX Machining Arhchitecture. By Lars Spuybroek. [Online 15.07.2010.] http://www.arcspace.com/books/nox_book/nox_book1.html Sungur, E. Dialogues between Architecture and Sculpture. Dexigner. [Online 13.07.2010.] http//www.dexigner.com/architecture/news-g6570.html Frank Gehry. [Online 16.07.2010.] http://en.wikipedia.org/wiki/Frank_Gehry Guggenheim Museum Bilbao. [Online 16.07.2010.] http://en.wikipedia.org/ wiki/File:Guggenheim-bilbao-jan05.jpg MAXXI. Zaha Hadid Architects. Maxxi: Museum of XXI Century Arts. [Online 13.07.2010.] http://www.zaha-hadid.com/ Daniels Willis. The MIT Press. Surface arhitecture. Reviews. [Online 15.07.2010.] http://mitpress.mit.edu/catalog/item/default.asp?tid=8802&ttype=2 Polish Pavilion. Ella’s posterous. Over-Ornamented arhitecture? [Online 15.07.2010.] http://ella.posterous.com/over-ornamented-architecture LIN Architects. Designboom, Daily Coverage. LIN architects: cite du design. [Online 16.07.2010.] http://www.designboom.com/weblog/cat/9/ view/8587/lin-architects-cite-du-design.html Polish – pavilion. Dezeen design magazine. Polish pavilion for Snanghai World Expo 2010. [Online 13.07.2010.] http://www.dezeen.com/2008/01/06/ polish-pavilion-for-shanghai-expo-2010/ MAD architects. Designboom, Daily Coverage. MAD architects studio visit: sinosteel international plaza. [Online 16.07.2010.] http://www. designboom.com/weblog/cat/9/view/8274/mad-architects-studio-visitsinosteel-international-plaza.html

Ilze Rukmane-Poča, Architect (2002), MA (Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning, 2004). DIRECTOR and member of the Board in Architects office “Balta istaba” Ltd (since 2008). ARCHITECT – PROJECT MANAGER, Architects office “Balta istaba” Ltd (since 2007). ARCHITECT, Architects office “Postform Projekts Rīga” Ltd (1998– 2007). Certified architect (certificate No. 10 – 1109). LECTURER in Riga Technical University, Faculty of Architecture and City Planning, specialisation – architectural design (since 2009). Research interests – synthesis of architecture and visual arts, architecture of the 21st century.

Contact Data

Ilze Rukmane-Poča Address: Rūpniecības iela 22, Riga, LV-1010, Latvia Phone: +371 26334545, +371 67323636 E-mail: ilze.baltaistaba@inbox.lv Jānis Krastiņš Professor, Dr.habil.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Address: Āzenes iela 16, Riga, LV-1048, Latvia Phone: +371 67089256, +371 67089115 Fax: +371 67089130 E-mail: krastins@bf.rtu.lv

55


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Ilze Rukmane-Poča, Jānis Krastiņš. The Tendencies of Formal Expression of 21st Century Architecture

2010

Volume 4

Ilze Rukmane-Poča. 21. gadsimta arhitektūras formālās izteiksmes ievirzes Gadsimtiem ilgi arhitektūra ir bijusi konkrētā laika sabiedrības estētisko vajadzību spogulis. Sabiedrība ir tā, kas tieši un netieši ietekmē arhitektūru un tās attīstības tendences. Neskatoties uz dažādiem stiliem un stilistiskajām ievirzēm, pieprasījums pēc estētiski augstvērtīgas arhitektūras saglabājas arī mūsdienās, īpaši paspilgtinoties tendencei arhitektūrā integrēt dažādus mākslas veidus. Mūsdienu arhitektūras evolūcijā iezīmējas trīs galvenās ievirzes: • Skulpturālā arhitektūra (celtnēm raksturīgs skulpturāls tēls. Ievirzei pieskaitāms arī dekonstruktīvisms, bioniskā arhitektūra utt.); • Virsmu arhitektūra (raksturīgs dažādu vizuālo mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu lietojums ēkas virsmu apdarē un interpretācijā); • Kinētiskā arhitektūra (kustīga, pārveidojamu virsmu un apjomu arhitektūra). Visas šīs arhitektūras formālās izteiksmes ievirzes attīstās, galvenokārt pateicoties digitālā laikmeta neierobežotajām tehnoloģiskajām iespējām. Virtuālās vides lietojums kļuvis neaizvietojams ikvienā projektēšanas stadijā, sākot ar projekta idejas ģenerēšanu, projektēšanu un beidzot ar ēkas realizēšanu. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj īstenot unikālas arhitektu idejas, kas citos apstākļos nebūtu iespējams. Vai 21. gadsimta arhitektūra ir uz jauna stilu sistēmas sliekšņa vai ievirzījusies strupceļā, to rādīs laiks un varēs noteikt nākamās paaudzes. Ilze Rukmane-Poča. The tendencies of formal expression of 21st century architecture For centuries, architecture has served as a mirror of the esthetic requirements of the society of the specific period. Society directly and indirectly influences architecture and its development trends. Regardless of various styles and stylistic tendencies, the demand for aesthetically valuable architecture remains in our day as well, particularly with the increasing tendency for architecture to integrate various forms of art. Three main trends may be noted in the evolution of modern architecture: • Sculptural architecture (buildings are characterized by a sculptural form. This trend includes deconstructivism, bionic architecture etc.); • Surface architecture (characterized by the use of the various visually expressive means in the finish and interpretation of building surfaces); • Kinetic architecture (architecture of mobile, transformable surfaces and masses). All these tendencies of formal expression of architecture develop mainly owing to the unlimited technological possibilities of the digital age. The use of the virtual environment has become irreplaceable at every stage of design, starting from generating the project idea, design and ending with the implementation of the building. Modern technologies allow architects implementing unique ideas that otherwise would’ve been impossible. Whether 21st century architecture is on the threshold of a new system of styles or has reached a dead-end, will only become clear with time and will be judged by future generations.

56


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

The Creation Conditions of City Visual Integrity Māra Liepa-Zemeša, Riga Technical University urban environment are Kevin Lynch, Christopher Alexander and Robert Venturi. Works of these authors represent the view that social power is what forms a physical city. The most important precondition for design and dimension designating for all forms of architecture and building organization is their cognition, based on human perception, which is psychologically constructed [15, 301]. Viewing an object without direct information provided by visual organs in the cycle of perception and procession of information knowledge (awareness) about the object acquired through experience is automatically included; the total stock of memories, human cultural level and mental structure is also important [12, 10]. Human assesses the space around him, intuitively looking for an aliment that could stabilize his internal environment’s mental and physical comfort [12, 22].

Abstract – aesthetical quality of the environment can be improved by urban design, evaluation of which is based on formal and symbolical qualities of the object. Shaping of the cityscape can be improved by clear summarizing of criteria that define aesthetic quality. These criteria are: integrity, semantics, orientation, image and diversity. The article in particular examines integrity having major impact on aesthetically formal qualities of the urban environment. Keywords – urban design, aesthetical quality of the environment, human perception, semantics, orientation, image, scale, context.

Urban fabric is made over centuries and it is made by various societies. It is created not only to satisfy practical needs, but also public and aesthetical requirements. Nowadays it is difficult to find inhabited localities that fully satisfy their users’ aesthetical requirements. It is much easier to find built-up areas, which were built before 1950s. Most studies about landscapes view historical cities, old farmer regions, primitive or virgin territories. Apparently, inhabited localities that have no planning or old districts are visually more attractive than newly projected city parts. There are many individual objects that were built in nowadays and can be characterized as aesthetically qualitative, but there are no cities with have visually qualitative, completed space. Many urban complexes are not in harmony with their surroundings because of their location, planning and design. Until society had not identified problems connected to aesthetics of the urban environment, planning of the urban design was viewed as a task, which can be implemented in itself, directing planning into more abstract sphere, including economic, social and environmental conditions. In recent years, it has caused counter-reaction in many countries and solutions, based on characteristics of aesthetical quality of the environment for urban improvement are being sought.

II. Criteria, characterizing aesthetical quality

Urban design is a discipline that deals with different issues to achieve visual targets clarity of conformity, to form the city’s threedimensional composition’s integrity and to create positive and pleasant organization of elements of the urban environment. This discipline can improve aesthetical quality, which is characterized by following criteria, which are key to human perception of the urban environment: 1. Integrity: City is an organic formation. This criterion is discussed separately in the next section of the article. 2. Semantics: spatial structure is subjected to a certain function. Every object has some meaning in relation to the observer, which is either practical or emotional. Semantics represents the harmony between purely formal environmental structure with non-spatial structure. The match of the place’s abstract shape with the abstract form of its functions or characteristics of the society that lives there [9, 138]. It is important that the users could perceive it clearly and mentally abstract and structure in space and time. It must be linked to the values of residents. If the city loses its notional unity and accuracy, it becomes more difficult to be understood [12]. 3. Orientation: explanation of the city order. It is essential for a user of an inhabited locality to identify his location in the concrete environment, achieving it with consciousness of relative direction or distance, determining landmarks, which determine his relative position in a spatial organization [14, 399]. Landmarks are the main orientation threads, which make the city order clearer, emphasizing diversity of the city structure as well as noting areas, which are functionally essential. People accept landmarks, which appear in activity centres, thus creating clarity about the city structure [8, 387]. Not all landmarks are buildings. They may also have a symbolic meaning.

I. Aesthetical quality of the environment

Aesthetical quality of the environment is assessed, basing on two key elements: • Formal qualities, which are focused on the object’s physical features and how they contribute aesthetical reaction, such as size, shape, scale, etc. • Symbolic or associative qualities examine factors, which make secondary meaning through experience, such as apprehension, clarity, identity, etc. Environmental aesthetics represents two research fields, which explain relationships between physical stimulus and human reaction. These are empirical aesthetics and environmental psychology. Empirical aesthetics is related to art (painting, music, literature and dance), but environmental psychology is a practical field, related to the improvement of human residence. This field is studied by several authors: architects, sociologists, psychologists, as well as interdisciplinary researchers. The most influential authors who have studied visual scope of the 57


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Māra Liepa-Zemeša. The Creation Conditions of City Visual Integrity

4. Image: impression about the physical structure Image about the place can be an impression about something or an impression, which it creates. It reflects identity of the place, which is a degree in which a person can recognize or recall the place as different from others by virtue of its special character [9, 131]. Landscape develops in time during the accumulation of historical significance [5, 512]. City is a place of collective memory and the relationship between physical reality and public opinion becomes dominant in the process of landscape perception. Image is characterized by both: subjective knowledge, perceived by an individual and how society in general perceives the place. Image of an inhabited locality cannot be the same all the time as it will not be the same for all people [11, 45]. 5. Diversity: options. Diversity gives surprising experience to the users by providing options. Visual diversity is created by high density building, small scale blocks, environmental art, etc. In the same way urban environment needs buildings that are different by age. City parts that were built at the same time are physically unable to change. It does not cause gradual aging, but aging of the district as a whole. In most cases, although original structure has been popular among the citizens, it gradually loses its value in their eyes [8, 187–199]. Criteria given above cannot exist by themselves. Making the assessment and planning of urban landscape they need to be viewed in one context because only by joining the meanings it is possible to obtain comprehensive assessment of urban spatial environment. Significant criterion, which is sensitive to aesthetically formal qualities, is integrity of the place. Although urban form does not have purely visual character because it is rich with perceptions, atmospheres, functional and socials qualities, which form entirety when combined, integrity of the place is a base criterion that makes description of an inhabited locality’s physical shape possible; for this reason is it discussed below separately.

2010

Volume 4

So there is a relationship and context in which the whole is not just a product of the parts and the way in which they are joined, but all parts are defined by structural laws that administer the whole. It means that qualitative features of the whole cannot simply be taken from its parts. But urban environment often is not perceived as a whole but as a compilation of its parts, which are arranged in a particular order. Christopher Alexander describes integrity as follows [2, 23]: 1. Integrity or coherence is an objective part of spatial configuration, which, in greater or lesser degree, can be found in any part of the given space and can be measured. 2. The structure that forms integrity is always specific regarding to its components and therefore nothing has the same shape twice. 3. The conditions of integrity are always produced in a single well-defined process. This process is working increasingly, gradually forming the structure, defined as „field of centers” in the space. 4. Field of centers is made by increasing creation of centers, one by one, based on the special circumstances. As mentioned before, one of the most important indicators of city quality is understanding of its planning structure and good orientation options in its complex spatial environment, which allows to link the parts into a unified system. Structure, which for small places is a feeling that they fit together, but for large sites it is orientation: to know where someone is located and it also includes knowledge about how other places are linked to this place [9, 134]. To create a structure in their mind, people tend to use different references, recognizing forms and actions, consecutive links, directions, time and distance, symbols, continuation of paths or borders, slopes, panoramas and many other things in the urban environment [9, 135]. It is hierarchy of the urban environment that organizes urban elements into a unified system. It may play a diverse visual role because a single physical element may be perceived as both: a landmark or an element of diversity, depending on its relationship with the observer and the physical environment. Similarly, this element has its own image and level of semantic preciseness. This means that each growth of the construction must be constructed so that it would heal the city [2, 22] because it must create a structure of continuity to the whole around it. To create a unified image for the site, following ways can be used: 1. Hierarchically constructed model, which is organized by dividing this integrity into smaller, subordinated parts. These smaller elements are satellites of the larger ones. 2. The model forms from several smaller elements, which are combined using one dominating element. Neighbourhood is an inhabited territorial unit in the city with its own crew, identity and character, which arises from its building type, physical borders, landscapes and inhabitants sense of community. Physically neighbourhood can be described as an area with homogenous character, which can be recognized through the threads, which pervade the whole city and do not continue anywhere else. Homogeneity can have spatial character. Homogeneity can be created by recurrence of colour, texture,

III. Integrity of the place

When we look at historical cities, which are acknowledged as the world’s most beautiful man-made places, we have a feeling that these places are organic in something. This feeling characterizes an inhabited locality’s structural quality, which is inherent to these old cities. Each of these cities grew as a whole under the laws of integrity [2]. This integrity can be seen not only in a large scale, but also in details. At the beginning of the twentieth century a new deviation in psychology called gesthaltherapy appeared, which investigates structures and images of consciousness. Its guideline is that phenomena as a whole is not simply the sum of all parts. Gesthaltpsychologists compare human behaviour not with mathematics, but with music where music organization is the most important of all, thereby creating the meaning for each element and its layout in a unified system. Viewing this psychological and philosophical approach to urban planning, it is possible to see the shape of an inhabited locality in a unified way. It is combined of a wide range of significantly different elements: from the smallest details of street furnishing to giant elements of urban panorama.

58


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Māra Liepa-Zemeša. The Creation Conditions of City Visual Integrity

road’s surface or scale, facade’s detail, lightning, greenery or silhouette. The more these features overlap, the stronger is the impression of a unified region [10, 103]. To identify the surrounding area, three or four such thematic signs of unity can be used, marking the neighbourhood territory as close as possible to the geographical and historical borders. Strength of the borders is the key in the locality. If the border will be weak, the locality will not be able to keep its own character [4, 87]. For creation of a unified locality is it necessary [9, 147]: • to create strong visual identity; • to create visible borders for them; • to build active centers with characteristics; • to form visible and audible border marks in a strategic place and time; • to use and intensify natural features; • to retain and improve the existing character of the urban environment. In the forming process of each element of the urban environment’s hierarchy it must be taken into account that success of each design starts with healthy success between two elements: the shape in the question of its context [3, 15]. Any spatial formation whether it is a city, a separate building or architectonically sculptural ensemble, is visually conjoined in an inseparable unit with the spatial surrounding that encompasses it [12]. Viewing what it means to locate a building in accordance to basic principles it simply means that the placement of each building has a positive effect on the surroundings. It completes the surrounding, protects its structure, makes it deeper, makes it better, creating strong centres in and adjacent to it. If this would be done, each new building would be a good neighbour. Instead of causing damage, as many buildings do today, instead of quiet isolation, each new building should fit in its context, making large areas more complete and increasing their image [1, 154]. I. Strautmanis has defined principal options of the co-existence of architecture and the environment: • Integration – the landscape is not destroyed, but converted to interact with the new spatial structure to achieve the highest degree of harmonious unit. • Subordination – when the landscape components are formally subjected to characteristics of the new building structure. • Integration – integrating all major urban factors. The same object may be physically different in one place, because its use is significant in given context, while undistinguished in other surrounding where its use is the norm, not the exception. Object’s appearance must include its relationship with inhabitants of the locality and other objects. Urban design is quite new and urban planners must learn how to implement it in life. The character of urban landscape may also include a form of economic development in the city. Creation of the urban landscape is important in the strategies of economic development, particularly in the cities, which try to achieve a higher level. For example, many European cities now support large-scale urban projects in existing city structure as a symbol of identity. Degraded territories are modified or the outdated use was changed, thus supporting the economy. Inhabited localities,

2010

Volume 4

described with high aesthetical quality, were created gradually. This is because it is the only way in which a link with the past can be attained. Nowadays it is difficult to create good examples, because designers often have no understanding about the new scale’s interruption into the present one. What makes small towns attractive? It is scale [13, 90]. Scale is an important feature in urban landscape building. The environment in an inhabited locality can be from very small, tangible qualities to the environment that can be viewed from afar. The second type macro environment may be missing the same visual qualities as less design objects, but their organization and spatial layout is not less important in relation to human functions and behaviour [6, 2]. Scale is appropriate ratio of parts of one to another and for all with the size issue. Exactly what this standard should be depends on the individual case. It is generally accepted that it should be regulated by human scale, which is the output area in the perception of architectural objects. Referring in general about the object whether it is large or small in the scale, people think of its parts, which appear as big or small in their physical dimensions. Standard, associated with these current dimensions, is fixed with the purpose or unwinding comparison, which is made between the subject and objects around it - items that we know or accept as actual physical size. Large-scale object is not necessarily physically large, but it is constructed with elements that are often large and highlighted in comparison to human body or objects near it, such as other buildings, natural elements, etc. Parallel to the dominating perception of architecture dimensions, relationship of distance, intensity, intimacy and warmth are also important in various contact situations. In towns and sites with short distances, narrow streets and small squares, buildings, construction details and people that are there act in close collaboration and surprisingly intense. These towns and places are perceived as intimate, warm and personal. By contrast, projects with large rooms, big streets and high buildings are often perceived as cold and impersonal [7, 71]. Intimacy is associated with city squares and streets, which remain the reality of personal contacts, the possibility of closer look at details, facture and nuances. By contrast, the urban space that makes impossible visual contacts between people is usually perceived as disproportionate. Human perceptual organs are designed to capture impressions in the human natural physical movement speed. When movement speed increases, the perceived amount of information about the details is shrinking. When a human moves faster, perceptible objects must be significantly enlarged, which means that city building for motorists and pedestrians will be different. Building around highways can be larger in scale and poorer in details because it is not intended for a special viewing, while building streets for pedestrians building techniques that correspond to human real ability to perceive and feel the space must be used. Streets for pedestrians must be very intimate, spatially saturated and emotionally active. In such places people have a real opportunity to come into closer contact than on highways and squares. It is not surprising that quite often a prototype for them is the same narrow medieval street [12].

59


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Māra Liepa-Zemeša. The Creation Conditions of City Visual Integrity

According to the above, to assure aesthetical quality in urban planning scale selection must meet landscape in the context of the inhabited locality, users behaviour in the place and composition of the object. For instance, skyscrapers are high or relatively high in relation to the environment, but absolutely high in relation to human scale, so in an inhabited locality, regardless to building density, it is recommended to construct buildings that have four or five floors. According to the above-described factors, it is possible to define following guidelines for improvement of aesthetical quality of urban landscapes regarding to the creation of city integrity: 1. City structure forms from separate of its elements. Each new building must be designed with an aim to complement this structure. Urban environment must be created with gradual increase pre-determining which will be the key element and which will be supporting structures. 2. Each urban structure must be a defined centre that not simply a place but is also the core of the place. 3. Urban structure and its elements must be created according to clear, pre-determined concept. 4. Structure of each building must comply with the urban structure around it. 5. Each building must be created with an intent to create qualitative public outdoor for urban users.

Volume 4

References 1. 2. 3. 4. 5. 6.

7. 8. 9. 10. 11.

IV. Conclusions

12. 13.

Aesthetical quality of the city consists of a combination of mind and the environment. To achieve it, two major components – changing urban form and changing mental conceptions – must be taken into account. Any inhabited locality has its own physical structure and symbolical identity, which may be weak, but urban landscapes is what often form the city’s uniqueness, therefore great importance is given to the creation of aesthetical quality of the urban environment. The city has to be flexible in relation to perception habits of the users and change of the functions and meaning. The city is a seamless and complex form, which, at the same time, is changing and chaotic. Ready system, structured in levels, is not characteristic to it. All elements are arranged in a complex structure, which may be understood as individual local systems that are interrelated to some extent. Although each element has its own complex parts, interaction of these countless elements is what creates this overall pattern. Each part has its own formal and symbolic qualities and their perception is changing when arriving from one part to another. Each element has information about its local context and the whole. In big and complex inhabited localities the arrangement in levels is necessary to create organization of the structure for users of the urban environment. Urban environment becomes a noticeable and recognizable place if it is designed clear and understandable for the users, so that they can give their own meaning and connection to the surrounding to it. To create integrity of an inhabited area, the aesthetical quality of spatial form is dependent on the scale of the shape. Different approach must be used when designing city building for motorists and pedestrians. Having knowledge about human behaviour in the urban environment designers can better plan, develop design and manage adaptation of the environment for activities of its users. It is one of the prerequisites to increase the quality of life.

14.

15.

Alexander C. A Vision of a Living World. The Nature of Order. California: The Center for Environmetal Structure, 2005, 697 p. Alexander C., Neis H., Anninou A., King I. A New Theory of Urban Design. New York: Oxford University Press, 1987, 251 p. Alexander C. Notes on the Synthesis of Form. Cambridge: Harvard University Press, 1997 (1964), 216 p. Alexander C. Pattern Language. New York: Oxford University Press, 1977, 1171 p. Banerjee T., Southworth M. City Sense and City Design. London: The MIT Press, 1990, 853 p. Bechtel R. B., Marans R. W., Michelson W. Methods in Environmental and Behavioral Research. Florida: Robert E. Krieger Publishing Company, 1990, 415 p. Gehl J. Life Between Buildings. Using Public Spaces. Copenhagen: The Danish Architectural Press, 2001, 202 p. Jacobs J. The Death and Life of Great American Cities. New York: Vintage Books Edition, 1992 (1961), 458 p. Lynch K. A Theory of Good City Form. Cambridge: The MIT Press, 1982, 514 p. Lynch K. The Image Of the City. Cambridge: Cambridge Mass, 1960, 188 p. Pagano M. A., Bowman A. M. Cityscapes and Capital. The Politics Of Urban Development. London: The Johns Hokins University Press, 1997, 190 p. Strautmanis I. Dialogs ar telpu. Rīga: Liesma, 1977, 136 lpp. Whyte W. H. The Social Life of Small Urban Spaces. Washington: The Conservation Foundation, 1980, 125 p. Lozano E. E. Visual needs in urban environments and physical planning. Environmental Aesthetics. Cambridge: Cambridge University Press, 1988, p. 395–421. Nasar J. L. The effect of sign complexity and coherence on the perceived quality of retail scenes. Environmental Aesthetics. Cambridge: Cambridge University Press, 1988, p. 300–320. Māra Liepa-Zemeša (born in 1982). After getting master degree in 2007 continued studies in doctoral program at the Faculty of Architecture and Urban Planning, RTU. Simultaneously BA studies at the Faculty of Law, School of Business Administration „Turība”. Her PhD project deals with problems related to the planning of Riga’s physical environment. Chief Territorial Planner – Project Manager in the Riga City Council, City Development Department (since 2004). ARCHITECT at the Office for Metropolitan Architecture, Rotterdam (2006). ARCHITECT in SIA Arhitekta K. Rukuta birojs (2002–2004).

Contact Data

Māra Liepa-Zemeša Mgr. arch., Chief Urban Planner – Project Manager Riga City Council, City Development Department Address: Amatu iela 4, Riga, LV-1004, Latvia Phone: +371 29299493 E-mail: mara.liepa@riga.lv

60


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Māra Liepa-Zemeša. The Creation Conditions of City Visual Integrity

2010

Volume 4

Māra Liepa-Zemeša. Pilsētas vizuālās viengabalainības veidošanas nosacījumi Pilsētas struktūra tiek radīta, lai apmierinātu gan cilvēku praktiskās vajadzības, gan arī sabiedriskās un estētiskās prasības. Pilsēttelpas plānošana ir disciplīna, kas nodarbojas ar jautājumiem, lai panāktu vizuālo mērķu saskaņas skaidrību, radītu pilsētas trīsdimensionālās kompozīcijas viengabalainību un izveidotu pilsētvides elementu labvēlīgu un izskatīgu izkārtojumu. Ar šo disciplīnu var tikt uzlabota vides estētiskā kvalitāte, kura tiek vērtēta balstoties uz vērtējamā objekta formālajām un simboliskajām īpašībām. Apkopojot šīs īpašības ir iespējams definēt pilsētas estētisko kvalitāti raksturojošus kritērijus, kas var tikt izmantoti, lai uzlabotu pilsētas fiziskās formas veidošanu. Šie kritēriji ir: viengabalainība, semantika, orientēšanās, tēls un dažādība. To izmantošana pilsētplānošanā ir jāveic kompleksi, tos apskatot vienotā kontekstā. Rakstā atsevišķi apskatīta vietas viengabalainība, jo tai ir vislielākā ietekme uz pilsētvides estētiski formālajām īpašībām, raksturojot apdzīvotas vietas fizisko formu. Vietas viengabalainība ir apdzīvotas vietas strukturālās kvalitātes raksturlielums. Pilsētvides elementu kopums nav tikai daļu produkts un veids, kādā tās savienotas, bet gan to daļām ir jāatbilst strukturāliem likumiem pārvaldot kopumu. Jebkura arhitektoniski telpiska objekta veidošanas priekšnoteikums ir tā formas, gabarītu un izkārtojuma atbilstība cilvēka uztveres principiem. Pilsēta visbiežāk netiek uztverta kā veselums, bet gan kā tās daļu sakārtojums noteiktā secībā. Izpratne par pilsētas plānojuma struktūru un labas orientēšanas iespējas, kas ļauj pilsētas atsevišķās daļas sasaistīt kopējā sistēmā, ir būtisks pilsētas kvalitātes rādītājs. Pilsētvides hierarhijas procesā būtiskas ir formas īpašības tās kontekstā. Liela nozīme ir mēroga izvēlei, kas gan ir atkarīgs no konkrētā gadījuma, bet vienmēr tam būtu jābūt regulētam ar cilvēcisko mērogu, ņemot vērā lietotāja uzvedību konkrētajā vietā. Rakstā definētas vadlīnijas pilsēttelpas estētiskās kvalitātes uzlabošanai attiecībā uz pilsētas viengabalainības radīšanu. Māra Liepa-Zemeša. The Creation Conditions of City Visual Integrity City structure is generated to meet both: human practical needs and social and aesthetical requirements. Urban design is a discipline that deals with issues in order to achieve harmonic clarity of visual targets, create three-dimensional compositional integrity of the city and create more positive and enjoyable layout of urban elements. With this discipline aesthetical quality of the environment can be improved, which is evaluated basing on formal and symbolical qualities of the object. Summarizing these qualities it is possible to define criteria, characterizing aesthetical quality of the city, which can be used to improve creation of the city’s physical shape. These criteria are: integrity, semantics, orientation, image and diversity. Their use in urban planning must be complex, viewing them in a unified context. The article separately examines integrity because it has major impact on aesthetically formal qualities of the urban environment, characterizing the physical shape of an inhabited locality. Integrity of the place is a structural characteristic of an inhabited locality. The whole of urban elements is not just a product of its parts and the way in which they are connected, but their parts must comply to structural laws directing the whole. Pre-requisite for creation of any architectonical spatial object is compliance of its shape, dimensions and layout to principles of human perception. The city often is not perceived as a whole, but as an arrangement of the parts in a certain order. Understanding about the structure of urban planning and good orientation capability, which allows to link individual parts of the city in an overall system, is an important indicator of the quality of the city. In the process of urban hierarchy qualities of the shape in its context are essential. Wide choice is important although it depends on an individual case, but it always has to be regulated by human scale, taking into account the user’s behaviour in a given place. The article defines guidelines for improvement of aesthetical quality of the urban environment in relation to creation of the integrity of the city.

This work has been supported by the European Social Fund within the project «Support for the implementation of doctoral studies at Riga Technical University».

61


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Urban Planning Aspects of the Synthesis of Architectural and Spatial Environment Jānis Briņķis, Riga Technical University, Oļģerts Buka, Riga Technical University artistic value of a small town and the villages associated to it may be determined by one building complex whereas for medium-size and large cities, a full-fledged architectural and artistic potential and unity is achieved only by a spatially unified system of several building complexes within the framework of regional development plans and master plans of urban development. Economy, politics and proper administration ensure and facilitate functioning of building complexes. Regardless of the spatial scale of population distribution, a well-balanced and sustainable social, economic and environmental complex of territorial planning ultimately displays in the visual image of the territory to be designed and developed (Figure 3). It should be noted that the regional and architecturally compositional environment of building complexes in residential areas to a large extent is made up of historically established spatial structures of urban and rural residential areas, buildings and individual objects which on the whole embody local traditions, culture, architecture, scale of buildings and feeling of proportion [1]. The first goal of the functional organisation and architectural synthesis of the territories of regions and cities as well as building complexes is to rationally divide the territory into corresponding zones for distribution of production units, warehouses, transport structures, residential and service buildings, educational and medical establishments, green recreational areas and engineering communications.

Abstract – Subject of the article is urban construction aspects of spatial synthesis of building complexes in the context of urban planning. It is emphasized that spatial planning of urban environment in the process of spatial synthesis creates primary guidelines. Several ways of functional and architectural spatial transformations for balanced development that would provide favorable living, work and recreation conditions in all populated places irrespective of their largeness are suggested. The article also analyses architectural and spatial composition of urban environment and their visual perception. Keywords – spatial planning, regeneration of architectural space.

One of the very prospective development directions for urban environment and its structural forms in modern architecture is associated with active and continuous spatial synthesis of residential building complexes in the course of their design and construction. The synthesis of the spatial environment of built-up areas in architecture covers a set of specific spheres, including urban planning. It should be emphasised that urban spatial planning and construction employing the processes of architectural and spatial synthesis constitute the primary guidelines for the process of urban design (Figure 1). Looking back at the past, we can see that the architectural building complex has a common origin which emerged in the primitive society along with the basic processes of life. As the historical epochs changed, the harmonious coexistence of the scale of building complexes is continuing through the centuries until this day. The tendencies of rationalism and commercialism which dominate in architecture today and which are based on the progress of science and technology, prompt a need for architects and urban planners to co-operate in designing of territorial development plans, in order to bring residential building complexes even closer to a rational and compact layout adapted for everyday life. The scale of the planning levels of building complexes and their interrelation can be seen in Figure 2. The task of the synthesis of spatial environment of an architectural building complex is to determine more precisely the spatial scale, content and shape of architecture, augment its emotional potential by finding ways towards the psychological perception of the person who is the user of the environment. Building complexes in urban environment emerge in a number of ways. Some complexes are built as completed urban ensembles, based on one plan and a certain architectural idea. Others grow over a long period of time, by developing gradually on the basis of a common compositional idea. Notwithstanding the social and economic traits of various epochs, the main condition which ensures continuous development of a building complex is the harmony of spatial scale, rhythm and planning module. The architectural and

Fig. 1. A methodological model of the synthesis of urban planning complexes and architectural and spatial environment.

62


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jānis Briņķis, Oļģerts Buka. Urban Planning Aspects of the Synthesis of Architectural and Spatial Environment

2010

Volume 4

Fig. 2. Planning levels of building complexes and interrelation of planning scales.

of the principal built-up areas; these are determined by the size of the city and its economic profile. In order to bring workplaces closer to residential areas, they are planned close to such industrial objects that do not emit harmful substances and do not create discomfort in residential environment. Whereas the layout of the built-up area should create rational detailed interactions between different areas of urban environment as in a single spatial organism in all its main stages of development. Nowadays in urban planning practice urban layouts are classified by four typological features characterising the overall shape of a city, transport communications and possibilities for spatial development: 1. statically closed – radially centric, radially combined, orthogonally closed; 2. dynamically open – linear, linearly divided and linearly branch-like; 3. combined – with statically closed and dynamically open layout elements; 4. free – landscaped spatial, structurally zoned (Figures 4 and 5). In the structure of urban environment, residential complexes with residential quarters are the main form of modern residential construction, when creating new residential areas and when renovating the existing built-up areas. It should be noted that residential and public buildings, roads and greenery, all of which can form various compositional and spatial units, are the key components in the plan of a residential area. The units of a building complex have a ramified subordination of planning elements of a spatial environment in the process of structural synthesis.

Fig. 3. A methodological basis for the analysis of visual image of the urban environment and the layout of a building complex.

A proper functional zoning of the territory ensures a reasonable distribution of inhabitants, creation of the necessary amenities, complying with the sanitary requirements as well as economical use of the territory by inhabitants. This means that spatial development of cities shows quite different layouts

63


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jānis Briņķis, Oļģerts Buka. Urban Planning Aspects of the Synthesis of Architectural and Spatial Environment

2010

Volume 4

Fig. 4. Disharmony of structural and spatial extensive and intensive construction of building complexes and quarters in Iļģuciems, in Riga.

Fig. 6. The analysis of a functional layout and spatial structure of a building complex at a detail design level.

Fig. 5. A panorama of homogeneity of building complexes of Riga’s old town and centre from a bird’s eye view, 18th–19th century.

Residential houses of different typology in building complexes are chosen taking into consideration ecological conditions in the region, location and size of the built-up area, specific conditions for housing the residents, demographic composition and other social factors. Creating residential complexes usually different types of buildings are chosen. After an appropriate grouping, the buildings are capable of meeting the needs of people belonging to different demographic groups and creating pleasant living environment and hygienic and sanitary conditions. Different types of residential buildings together with cultural and public buildings allow forming various spatial compositions in the residential built-up area. Progressive modern trends in designing and construction of residential complexes, as well as the main tasks during the project development should be adequately substantiated. It should be noted that a three-stage analysis should be observed when designing a building complex. This analysis involves a conceptual solution of the built-up area, development of

Fig. 7. A computer graphic analysis of visual perception of multi-storey residential buildings and landscape elements.

64


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jānis Briņķis, Oļģerts Buka. Urban Planning Aspects of the Synthesis of Architectural and Spatial Environment

2010

Volume 4

The planted areas have an important and multifaceted role in the diverse development of urban and building complex structures and in the synthesis of spatial environment. It should be emphasised that the spatial structure and organization of urban green areas involve three basic functions in a single spatial system: 1. organization of recreation and sports; 2. improvement of urban sanitation condition; 3. aesthetic improvement of urban environment. Planted areas in urban environment have to create a spatially uniform system where wider greened areas (a forest park, a park) are wedged into residential and central parts of a city. This system must also be linked with the urban building complexes, sports and industrial parks, and industrial areas. The diversity of greened areas is closely associated with such structures as forest parks, parks, gardens, public gardens and boulevards. They provide long-term and short-term recreation for all groups of population. Landscape architecture derives its importance as an independent type of spatial art in those multistage levels. Architecture is postulated as an art that creates materially efficient and sustainable spatial environment for human life, work and leisure, according to certain aesthetic and artistic requirements. Social demand determines functional and ideological tasks of the architecture, material and technical possibilities of their solution and aesthetic ideals. The most characteristic architectural qualities – functional, constructive, artistic (usefulness, durability, beauty) are in dialectic interaction, which contributes to the evolution of architecture. New functional and constructive solutions change the traditional architectural forms, but the desire for the artistic image of aesthetically expressive architecture contributes to colonisation of space, including also urban space. We could mention three architectural and spatial basic categories of aestheticism, which are reflected in architecture depending on the social tasks: • in buildings and structures; • in urban construction; • in landscape of nature and built-up area [4]. It should be noted that specific features of architectural and spatial quality of a building or a structure and its image can be fully ascertained only when its place and role in the urban environment – within a block or building complex – has been understood as a whole. Architecture finds its highest form of expression in urban planning. Today the problem of creating architectural and artistic image of urban building complexes should be considered as a priority in theoretical, methodological and practical work. By applying the results of scientific and technological progress, populated areas should be made comfortable not only in functional, sanitary and hygienic aspects, but they should also have a harmonious architectural image. The image of urban environment includes the concept of its external visual appearance. It is a differentiated materialized spatial complex that is emotionally perceived by a human being. Building complexes have great effect on people’s notions about the living environment and associations. Therefore, in urban planning theory and practice this problem is solved on the basis of accumulated experience, extensive technical facilities and community-based ideals [5].

Fig. 8. A theoretical planning model for social, economic, ecological, architectural and spatial complex of urban environment development.

a layout design and demonstration of a visual and spatial image of the built-up area (Figures 6 and 7) [2]. Transport organization is also one of the important aspects in planning of modern building complexes. For transport organization in building complexes large areas for distribution of traffic that are located in an appropriate distance from the street line are required. Therefore, urban planners should look for new types of residential and centre districts which would retain the spatial integrity of the city and ensure harmonious coexistence of the old and the new urban areas. Street network of historical towns and building complexes often divides the residential area into small perimeter blocks. The urban structures of such cities stand out with their even, non-differentiated pattern of the street network which often requires complex reconstruction measures. Roads and streets resemble channels which ensure aeration of the city. Efficiency of aeration also depends on the quality and quantity of greenery. Many transport arteries of the city are continuations of the highways connecting this city with other populated areas, and very often they underlie the formation of the urban structure [3]. Spatial planning for city centres, districts and building complexes is a very important sphere of designing, since developed social and public functions dominate in the urban environment: 1. trade and public catering is an important function of a public centre; 2. a public centre provides business and consumer services functions; 3. a public centre of a city and a district had an administrative function; 4. public centres are venues for cultural life of the city; 5. centres function and traffic hubs; 6. greenery and recreation are also important in city centres. Schematized solutions and their repetitions must not be used in creation of a public centre. Each building complex has its own peculiar territorial features and economic significance.

65


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jānis Briņķis, Oļģerts Buka. Urban Planning Aspects of the Synthesis of Architectural and Spatial Environment

One of the most significant problems of urban planning is structural and spatial analysis and further development of the existing social and economic potential and the related building complexes. The social and economic situation in environmental planning and urban development is largely determined and formed by five factors – population, production, services, administration and politics. The most important issue to be addressed in building complexes is the composition of population (the number, demography). It should be noted that political guidelines, programmes and their consistent implementation are an important driving force in a purposeful functioning of the social and economic development of the territories not only in the next foreseeable period (4–12 years) when the current elected local government holds power but also for a longer period (20–25 years), see Figure 8. Urban regeneration, which is one of the today’s most complicated problems in urban planning, is important in the development of urban environment. This process is associated with the existing building complex and transformation of its parts. The task of regeneration is not only to provide lighting, air and greenery for the old blocks and to demolish the buildings that are not suitable for living, but also to remove the barriers diminishing transport capacity. As a result of the environment regeneration process all residents of the city should have equal living conditions, i.e. comfortable residential buildings with public and service objects meeting the contemporary architectural and spatial requirements. Regeneration of the built-up area cannot be considered completed without solving the above mentioned task [6]. Cities and old towns, their building areas regardless of the size of territories, the number of population and importance differ in composition of material funds and qualities of the built-up area. In one case, there is a dense urban environment, in the second – extensively built-up territories. The regeneration process of the housing stock is specific in different building complex conditions, as it is related to maximal retention of the existing built-up area, architectural and spatial quality and singularity of the new and old buildings. The existing building complexes have a different historical and urban construction value. Regeneration aims to improve engineering facilities in the old residential buildings and organizational level of apartment planning in a modern urban environment [7].

Jānis Briņķis, Dr. Arch. (1998). PROFESSOR (2004), Head of the Department of Architecture and Urbanism (2004). Lecturing in Architecture and Urban Planning. More than 60 scientific publications, including co-authorship of the text-books together with Oļģerts Buka: • Briņķis J., Buka O. Teritoriālā plānošana un pilsētbūvniecība. Mācību grāmata. Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte, 2001, 219 lpp. ISBN 9984681-58-0. • Briņķis J., Buka O. Pilsētu un lauku apdzīvoto vietu kompleksu arhitektoniski telpiskā plānošana: Mācību grāmata. Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte, 2006, 235 lpp. ISBN 9984-32-180-0. • Briņķis J., Buka O. Reģionālā attīstība un prognostika pilsētplānošanas kontekstā: Mācību grāmata. Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte, 2008, 195  lpp. ISBN 978-9984-32-255-1. Creative work: architect and co-author of more than 20 architectural designs and urban planning projects. Research interests: regeneration of living and public space of urban and rural environment. Membership: The Latvia Association of Architects (LAS), Latvian Academy of Regional Architecture (LRAA). Oļģerts Buka, Doctor of the Arch. (1992), Prof Emerit. (2004). Lecturing in Urban Planning. More than 90 scientific publications, including coauthorship of the text-books together with Jānis Briņķis (see above). Creative work: architect and co-author of more than 65 architectural designs and urban planning projects. Research interests: regeneration of living and public space. Membership: honorary member of The Latvia Association of Architects (LAS), Latvian Academy of Regional Architecture (LRAA).

Contact Data

Jānis Briņķis Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Address: Āzenes iela 16, Riga, LV-1048, Latvia Phone: +371 67089114 Fax: +371 67089130 E - mail: janis.brinkis@rtu.lv Olģerts Buka Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Address: Āzenes iela 16, Riga, LV-1048, Latvia Phone: +371 67089114 Fax: +371 67089130 E-mail: olgerts.buka@apollo.lv

References 1. 2. 3.

4. 5. 6. 7.

2010

Volume 4

Strautmanis I. Dialogs ar telpu. Rīga: Liesma, 1977, 136 lpp. Strautmanis I., Briņķis J. Telpiskās vides silueta un plastiskās uzbūves vizualizācija. Rīga: RTU, 2000, 20 lpp. Treija S., Bratuškins U. Lielmēroga dzīvojamo rajonu attīstības problēmas Rīgā. Arhitektūra un būvzinātne. Rīgas Tehniskās universitātes zinātniskie raksti. 2. sērija. 2003, 4. sējums, 77.–83. lpp. ISSN 1407-7329. Ward S. Planning the Twentieth–Century City. New York: John Wiley & Sons, 2002. 470 p. Alison J., Brayer M., Migayrou F., Spiller N. Future City. Experiment and Utopia in Architecture. London: Thames&Hudson LTD, 2007, 336 p. Sarma & Norde. Attīstības plāns teritorijai Vienības gatve – Ozolciema iela Rīgā, 2004–2007, pieejams arhitektu birojā Sarma & Norde. Krastiņš J. Latvijas Republikas būvmāksla. Rīga: Zinātne, 1992, 236 lpp.

66


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jānis Briņķis, Oļģerts Buka. Urban Planning Aspects of the Synthesis of Architectural and Spatial Environment

2010

Volume 4

Jānis Briņķis, Oļģerts Buka. Arhitektoniski telpiskās vides sintēzes pilsētplānošanas aspekti Rakstā analizēti pilsētvides apbūves kompleksu telpiskās sintēzes pilsētbūvnieciskie aspekti teritoriālās plānošanas kontekstā. Publikācijā uzsvērts, ka pilsētvides teritoriālā plānošana telpiskās sintēzes procesos veido primārās pamatnostādnes. Uzsvērts, ka apbūves kompleksi pilsētvidē konkretizē arhitektūras telpiskā mēroga saturu un formu, kas veidojas dažādos procesos. Vieni tiek celti kā mūsdienīgi nobeigti pilsētbūvniecības kompleksi, citi top ilgā laika posmā, attīstoties uz vēsturiski vienotas kompozīcijas bāzes. Vides sintēzes pilsētplānošanas aspekti aptver virkni svarīgu projektēšanas nostādņu. Pie primārām tiek pieskaitīti pilsētvides zonēšanas un strukturēšanas darbības sfēras. Kā svarīgi un specifiski projektēšanas aspekti tiek analizēti: 1) dzīvojamie rajoni un apbūves kvartāli, to attīstība; 2) transporta sistēma – maģistrāles, ielas un ceļi; 3) apkalpes centru specifiskā daudzpakāpju organizācija; 4) apzaļumoto teritoriju attīstība pilsētvidē un apbūves kompleksos. Raksta nobeigumā analizēti pilsētvides arhitektoniski telpiskās kompozīcijas un vizuālās uztveres jautājumi. Jānis Briņķis, Oļģerts Buka. Urban Planning Aspect of the Synthesis of Architectural and Spatial Environment The article deals with the urban construction aspects of spatial synthesis of building complexes in the context of urban planning. It is emphasised that spatial planning of urban environment in the process of spatial synthesis creates primary guidelines. Building complexes in urban environment determine more precisely the spatial scale, content and shape of architecture, formed in a number of ways. Some complexes are built as completed urban ensembles, others grow over a long period of time, by developing gradually on the basis of a common compositional idea. The urban planning aspects of environmental synthesis cover a number of important designing guidelines where zoning and structuring of urban environment are among the primary ones. The following criteria: 1) residential districts and built-up areas, their development; 2) transportation system – highways, streets and roads; 3) specific multistage organization of service centres; 4) development of greened areas in urban environment and building complexes are analysed as important and specific designing aspects. The article also analyses architectural and spatial compositions of urban environment and their visual perception. Янис Бринкис, Ольгертс Бука. Градопланировочные аспекты синтеза архитектурно пространственной среды В статье, в контексте териториального планирования и строительство городских комплексов, проведен анализ градостроительных аспектов в синтезе архитектурно-пространственой среде. Подчеркнуто, что в процессе пространстверого синтеза городской среды градостроительные аспекты являются первостепенными. Также отмечено, что комплексы застройки в городской среде конкретизируют содержание масштаба, форму среды и рзвиваются весма различно. Одни из них строятся современно, как завершонные комплексы застройки, другие завершатся в длительных временых отрезках, развиваясь на единой исторической базе. Градостроительные аспекты синтеза пространствеой среды охватывают ряд важных постановок проектирования. К первоначальным причисляются – зонирования городской среды и среда структуро образования. Как специфические аспекты проектирования анализируются: 1) жилые районы и кварталы застройки, их ступенчетое развитие; 2) транспортная система – магистрали, улицы и дороги; 3) центры обслуживания, их специфическая многоступеньчетая организация; 4) развитие територий озеления в городской среде и комплексов застройки. В завершение статьи также проведен анализ вопросов архитектурно пространственой композиции и визуальной восприемственности.

67


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Structural Integrity of Urban Environment in the Impact Area of Railway Circle in Riga Uģis Bratuškins, Riga Technical University, Sandra Treija, Riga Technical University since in the Middle Ages, was abolished, but in 1866 the existing restrictions on the activities of an industrial character and activities of craftsmen were removed [19]. As a result, the cities along the railways quickly acquired new factory buildings and warehouses [2]. In 1864, there were 92 enterprises in Riga, in 1879 their number increased up to 145, but in 1890 – up to 228 [19]. In the last decade of the 19th century, industrial growth subsided, while maintaining a progressive tendency, and by the end of the century the number of enterprises increased up to 244 [20]. The connection to the railway immensely contributed to the development of such enterprises like the Russian–Baltic Carriage Factory “Fēnikss” (later Riga Carriage Building Factory), the electro-mechanical plant “Unions” (VEF), Kuznetsov’s Porcelain and Faience Factory (Riga Porcelain Factory). A convenient transport infrastructure and introduction of the latest manufacturing technologies in the factories led to an explosion-like development of industry in Riga. If over 36 years the number of manufacturing enterprises in Riga increased by 2.6 times, then the number of workers they employed grew from 5.6 thousand in 1864 to 43.5 thousand in 1900, thus increasing by 7.8 times, but the value of the output grew respectively from 4.9 million roubles to 85.2 million roubles, i.e. by 17.4 times. Thus, Riga took the leading position in the industry of Russia, being way ahead of both Petersburg and Moscow. The number of population in Riga grew proportionally with the industrial development. Thus, in 1856 there were 70.5 thousand inhabitants residing in the city, by 1897 this number quadrupled and reached 282.2 thousand, and by 1913 it increased even more to 517.3 thousand [6, 10]. Economic growth also had a positive impact on the city budget. Between 1860 and 1900 it grew by 5.7 times, and by 1913 it increased even more by 3.1 times [12]. (The number of population shown in table 1 is in Riga and its rural area (Landvogtei or patrimonial district). Territories of the area were governed by the city, yet they had separate administrative and judiciary authorities. Different territories were not united. Suburbs of Riga started forming there and in the 19th century these were the territories where the main industrial enterprises were established.) Urban growth was also reflected in the spatial configuration of the city. If until the mid-19th century Riga’s urban sprawl was more or less kept within the borders approved back in 1828, then in the second half of the century several projects for expansion of city boundaries were elaborated. Though, due to the dawdling of the government and municipal authorities and inconsistency of their actions their implementation was only partial. Although legally until the end of the 19th century the city covered the area of 5.2 ha, its actual territory was 9.0 ha [10]. Despite the lack of legal framework for city boundaries, the proportion of built-up areas increased considerably (almost three times). However, construction was not developing as dynamically as the industry and periods of more rapid growth alternated with periods of depression. The number of

Abstract – Article is focused on theoretical justification of the necessity of identification and maintenance of diversity of various existing urban patterns of city testifying the development of it in order to maintain the structural integrity of the place. That would contribute to preservation of the evidence of historical growth of the city in the up-to-date process of transformation of urban spaces. The article by comparatively analysis discusses the development aspects of Riga city railway circle as the case study. It is recommended to create the boulevard circle in that space to combine public train and tram services, cyclist routes and landscaped pedestrian promenades for intense public use. Keywords – impact area; urban environment; structural integrity; landmark.

The city of Riga experienced a real development boom in the second half of the 19th century and early 20th century. To a great extent it was facilitated by the development of traffic infrastructure, especially railways. The first railway was built in the territory of Latvia in 1860, and it was the section Rītupe–Daugavpils on the railway line St Petersburg–Warsaw. A year later a railway track was built from Daugavpils to Riga, resulting in a rapid development of the railway junction of Riga. In 1868 Riga was connected with Jelgava and in 1872 a bridge was built across the River Daugava [19]. It increased the capacity of railway infrastructure – in the early 1870s railway lines were built to Mangaļi and Bolderāja in Riga to facilitate development of the port, in 1877 the Riga–Tukums line and in 1889 the Riga–Pskov line were opened [2]. Overall, at the end of the 19th century and beginning of the 20th century the area covered by the railway tracks in the city of Riga doubled [10]. Development of traffic infrastructure boosted industrial growth. Within a short period, several business-facilitating laws were passed – in 1861 the monopoly of burghers (city dwellers who had acquired the rights laid down by local law [10]) on the purchase of goods brought to the city, which had existed in Riga

Fig. 1. Development conditions of railway impact area are not firmly defined yet.

68


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Uģis Bratuškins, Sandra Treija. Structural Integrity of Urban Environment in the Impact Area of Railway Circle in Riga

Volume 4

Table 1 Growth of Riga at the end of the 19th and beginning of the 20th century [10, 11, 12, 19, 20]. Period

Number of population, thousand

Industry Number of enterprises

Number of workers, thousand

Output, mil. RBL

City budget, mil. RBL

until 1860

70.5

92

5.6

4.9

0.7

1861–1880

102.6

145

12.1

18.7

1.8

1881–1890

193.9

228

17.0

27.9

2.7

Construction of residential buildings Wooden houses

Masonry houses Low-rise (1–3 fl.)

329

179

High-rise

36

1891–1900

282.2

244

43.5

85.2

4.1

1425

311

140

1901–1913

517.3

341

83.2

216.5

12.8

1929

390

1023

residential buildings constructed over one year between 1879 and 1913 varied from 32 to 397 [11]. Although mostly low-rise wooden houses were still built in Riga, at the same time construction of multistorey masonry buildings began, especially in the early 20th century [11], particularly in the city centre inside the railway circle [8], reserving the territory outside it for industrial development. Exactly in the second half of the 19th century central parts of the city acquired the spatial structure that has been preserved up to this day with an appropriate spatial and visual image [6]. If the architectural heritage characterising aesthetic, technical and functional qualities of the respective period is highly appreciated and Riga has become one of the UNESCO World Cultural Heritage sites, ensuring at least its moral preservation for the next generations, then the place of landmarks left by the industrial growth – factory buildings and railway tracks – have escaped proper appreciation in the cityscape, and importance of their preservation in Riga’s urban fabric has not been adequately assessed. The list of cultural heritage sites of national and local importance includes several architecturally valuable buildings, yet the integrity of the site with infrastructure objects is not actually maintained. (Integrity – a term used in computer science to designate protection of a system, a programme and data against any accidental or malicious damaging or alteration. In this article the term is used to describe the structural integrity of the city and coherence of its separate elements, author’s comment.) In view of the recent active conversion of industrial objects and radical transformation of industrial territories, particularly pressing becomes the issue of integration of the signs of urban history into the spatial plan of the territories to be transformed. One of the forms of manifestation of urban identity is the structural identity, and the railway circle with the adjoining industrial territories appeared in the spatial structure of Riga largely owing to the economic growth of the city experienced at the turn of the century. Today several factors are indicative of the threat to the structural integrity of the impact area of the railway circle. In an attempt to shift from the industry, the Riga Development Plan for 2006–2018 intends to transform many industrial territories into the areas of centre construction or areas of mixed construction [14]. Neither the development plan as such, nor assignments of detail designs for individual sites include conditions for preservation of the structural precision of the layout. Thus, each author’s understanding and not the city guidelines determine the principles of urban and spatial development in the projects for transformation of the environment, e.g. Riga Freight Station No 1 in the area of Ganību dambis, Pulkveža Brieža iela, Hanzas iela and Skanstes iela has almost completely lost railway structures

and tracks. Currently a detail design is being elaborated for this territory, and the prepared drawing shows no traces of its former functional utilisation. The linear structure characteristic of railway tracks has been replaced in the new urban design with an impersonal, semicircular “boulevard” differing from the site context and history. Several streets connecting radially to this boulevard divide the territory into several segments [5]. To preserve the impact area, a slightly more successful solution has been found for the historically active railway infrastructure in the development concept for Andrejsala. In its original version, the architectural office “OMA” from Rotterdam (The Netherlands), proposed a dense construction with an accentuated height [13], later during the elaboration of the detail design the office “Grupa 93” from Latvia toned down the solution taking into account opinions of competent institutions and results of the public discussion [1]. The development concept for Andrejsala was elaborated as part of the development concept Riga Port City commissioned by the company “Jaunrīgas attīstības uzņēmums” by the Rotterdam architectural office “Office for Metropolitan Architecture” under the guidance of Rem Koolhaas in partnership with the engineering company “Ove Arup & Partners Ltd” from London and the office of landscape architects “Inside Outside” from Amsterdam [1]. As a result, a dynamically contrasting image of the historical spatial structure was softened, thus also giving lesser emphasis to the importance of Andrejsala power station and elements of its service infrastructure in the era of Riga’s economic growth. The elaboration of the detail design has begun for the territory of the chemical factory “Nitra” (Riga Varnish and Paint Factory) that was founded in 1898 and is located between the Zunda Channel and Daugavgrīvas iela in Pārdaugava. It is also intended to transform considerably the territories of the former factory “Omega” (“Ērenpreiss”, “Sarkanā Zvaigzne”) and the factory “Unions” (VEF). The urban structure can preserve landmarks of historical development for centuries, and the conveyed message, for instance, that can be seen in the street network or configuration of the builtup area, allows understanding artistic and aesthetic priorities of the economic and social life and of the living environment of the respective period [3]. Since up to 70% of all the variety of surrounding spatial forms people perceive unconsciously, and the impact of the diversity of forms on the person’s subconsciousness is an essential aspect of information perception [17], protection of the signs of urban history and information encoded in them is crucial for preservation of integrity and identity of urban environment, as well as for maintaining the public interest 69


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Uģis Bratuškins, Sandra Treija. Structural Integrity of Urban Environment in the Impact Area of Railway Circle in Riga

2010

Volume 4

Fig. 2–4. Linearity of railway tracks and functional features of buildings nearby have strongly affected the character of surrounding space.

in its preservation. Ignoring this fact and placing new spatial structures above the previous layers, changing them radically or even destroying, it is much likely that the new urban formations would give semantic information completely differing from the logical development of the place and space. Thus, a similar status of protection like that which is determined for individual historically valuable buildings, their groups or structures of builtup areas should also be applied to the characteristic elements of urban spatial structure. The viability of this approach at a regional level is proved, e.g. by the German experience how to preserve the landmarks of their golden era of industrialization in the Ruhr Basin turned today into the degraded territories. Thus, as part of the 4th International Building Exhibition (Internationale Bauaustellung) of 1989– 1999 the project of the Emscher Landscape Park (Emscher Landschaftspark) was implemented, which, on the one hand, became the main activity of the exhibition [4], but on the other hand, demonstrated the ability to attract attention for a longer period, becoming a popular visitor attraction. On a local scale, the importance of the structural integrity of historical urban landmarks show, e.g. transformation projects for Hafen City in Hamburg (Germany) or Canary Wharf in London (Great Britain), which intensively using opportunities provided by modern technologies and adequate techniques of spatial expression, both semantically and structurally have incorporated landmarks left by the previous periods that were significant for urban development, turning them into impressive features characterising our era. The intricate signs of urban history are discernable in the project for regeneration of the environment of Potsdam Square in Berlin (Germany), the impact area of the former Berlin Wall, where the new spatial structure incorporates the identity created by the new landmarks, completely abandoning the idea of restoring the pre-war urban structure and leaving vacant a large, bleak space void of any public activities, carrying on the depressing atmosphere of the split city that had prevailed there for several decades. Thus, on the one hand, the structural integrity of urban environment ensures preservation of historical information, and on the other hand, provides vast opportunities for development, applying modern means of spatial and formal expression. Today urban processes include both tendencies of urban sprawl and urban shrinkage. Quite often a comfortable living space for an individual means a mansion in the suburban area, and this notion has led to emergence of parasite-villages which only satisfy the need for a dwelling, but do not make available everyday social services, vegetating at the expense of nearby

towns and cities. Although already in the first quarter of the 20th century theoretical guidelines of the so-called New Urbanism [16] specified disadvantages of urban sprawl and defined basic principles of a sustainable living space, they are not consistently implemented in practice because of differing interests of various local governments and insufficient coordination among them, as well as due to the absence of a regional planning authority. In this situation options should be found for development of high-quality living spaces within the cities, and one of the solutions would be reassessment of the potential of former industrial territories and possibilities of their functional transformation. According to the studies, historical centres are the most popular visitor attractions in the cities, partly because of the multi-layered nature of structural or spatial information conveyed by the landmarks of history and partly because of intensification of public life in the places abounding in information and functions. Viewing critically the over-commercialization of the urban environment [21], it has to be admitted that “as opposed to commercialized objects of historical architecture [as risky] is the architecture of derelict factories, desolate areas and so on, where the forms of life have not changed to such an extent or have simply disappeared, without new and different human activities forming instead” [18]. Since normally newly created environment development projects cannot stand out in a new site with these qualities, their capability of visitor attraction is significantly lower. Consequently, preservation of the signs of history in environment transformation projects, also considering attraction of new public activities, can produce a sustainable and high-quality urban environment meeting the actual needs and interests of the society. Such an approach should be defined in the urban development documents in the first place. Although “The Riga Long-term Development Strategy until 2025” includes sections “Urban Environment – the Basis of Riga’s Development”, “Strategic Objectives for Urban Environment” and “Guidelines for Spatial Planning in Riga” defining factors that facilitate and impede development, as well as the main tasks for the future [15], they fail to mention anything about the necessity to review the efficiency of utilisation of urban territories and focus on industrial territories, including the potential utilisation of the railway impact area in order to create a sustainable living environment. Updating and supplementing the existing urban development documents or drafting new ones, it is necessary to determine the approach to the role of signs of history in the structural integrity of the city, as well as to specify priority areas for which 70


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Uģis Bratuškins, Sandra Treija. Structural Integrity of Urban Environment in the Impact Area of Railway Circle in Riga

2010

Volume 4

Fig. 5–7. Weak relation between historical and up-to-date structural elements does not provide adequate information of development consequences in the area.

special regulations of protection should apply. First of all, such regulations should be applied to the railway circle of the city and its impact area on both sides of the Daugava. Today the spatial environment of the railway circle in the centre of Riga offers a unique opportunity to create the second Boulevard Circle in Riga which could combine public train and tram services, cyclist routes and landscaped pedestrian promenades. That would be a project continuing traditions of the spatial transformation project for the city centre developed by J. D. Felsko and O. Dietze in 1857, and projects for greenery and landscaping of the canal banks elaborated by A. Vendt in 1859 and by G. Kuphalt in 1880 [7]. The next step of such development is preservation of structural and spatial identity of industrial territories adjoining the railway circle in transformation projects.

15. Rīgas ilgtermiņa attīstības stratēģija līdz 2025. gadam. [Tiešsaiste 16.04.2010.] http://www.rdpad.lv/uploads/rpap/Rigas_ilgtermina_attistibas_ strategija_2025.g.pdf. 16.04.2010. 16. Steuteville R., Langdon P. A Better Way to Plan And Build 21 st Century Communities. The New Urbanism. [Online 31.03.2010.] http://www.newurbannews.com/AboutNewUrbanism.html 17. Strautmanis I. Arhitektūra kā informācija. Latviešu arhitektu teorētiskie raksti un manifesti 20. gadsimtā. Rīga: Mantojums, 2007, 42.–47. lpp. 18. Taurens J. Domas un būves. Latviešu arhitektu teorētiskie raksti un manifesti 20. gadsimtā. Rīga: Mantojums, 2007, 7.–13. lpp. 19. Vilka B. Rīgas rūpniecība 19. gs. 60.–80. gados. Rīga. 1860–1917. Rīga: Zinātne, 1978, 33.–45. lpp. 20. Vilka B. Rīgas rūpniecības attīstība 90. gadu kāpinājuma posmā. Rīga. 1860–1917. Rīga: Zinātne, 1978, 45.–51. lpp. 21. Zvirgzdiņš A. Telpa – publiskā pret privāto. Latvijas Arhitektūra, 2004, Nr. 3(53), 6.–7. lpp.

References 1. 2. 3. 4.

5.

6. 7. 8. 9.

10. 11. 12. 13. 14.

Uģis Bratuškins, Architect (1984), MA (1992), Dr. Arch. (2006). Associate Professor at the Faculty of Architecture and Urban Planning of Riga Technical University, Dean of the Faculty. Membership: The Latvia Association of Architects (LAS), member of the Council of LAS; Editorial Boards of the scientific journal of Riga Technical University “Architecture and Urban Planning” (Riga, Latvia, ISSN 1691-4333), quarterly scientific magazine “Urbanistika ir Architektūra” (Vilnius, Lithuania, ISSN 1392-1630) and bi-monthly professional magazine “Latvijas Arhitektūra” (Riga, Latvia, ISSN 1407-4923). Consultant of the Editorial Board of magazine “Illustrated World History” (Riga, Latvia, ISSN 1691-4732). Research interests: public use of urban space, quality features of public open spaces.

Andrejsalas detālplānojums. [Tiešsaiste 03.04.2010.]. http://www.andrejsala.lv/data/file/1.pielikums_Teritorijas_planota_izmantosana.pdf Altbergs T., Augustāne K., Pētersone I. Dzelzceļi Latvijā. Rīga: Jumava, 2009, 200 lpp. Asaris G., Strautmanis I. Rīga 21. gadsimtā ieejot. Rīga: RTU izdevniecība, 2010, 90 lpp. Bothmann F., Auer S. The New Emscher Valley – Reshaping an Urban Landscape Creates Regional Identity. [Online 31.03.2010.]. http://www.corp.at/corp_relaunch/papers_txt_suche/CORP2009_158.pdf Detālplānojums teritorijai starp Pulkveža Brieža, Sporta, Skanstes un Hanzas ielām. [Tiešsaiste 03.04.2010.] http://www.rdpad.lv/detalplanojumi_ tabula/faili/dp_robeza_skanstes.pdf Krastiņš J. Latvijas pilsētu attīstība XIX gs. otrajā pusē. Latvijas reģionālā arhitektūra. Rīga: RTU, 1992, 24.–48. lpp. Krastiņš J., Strautmanis I. Lielais Rīgas arhitektūras ceļvedis. Rīga: Puse, 2002, 376 lpp. Krastiņš J., Vasiļjevs J. Rīgas izbūve un arhitektūra 19. gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā. Rīga. 1860–1917. Rīga: Zinātne, 1978, 413.–450. lpp. Latviešu konversācijas vārdnīca. 18. sējums, 35967.–35970. sleja. [Tiešsaiste 02.04.2010.] http://www.historia.lv/alfabets/R/ri/rigas_patrim_ apg/encik/rpa_lkv.htm Mieriņa A. Rīgas teritorija un iedzīvotāji 1960.–1917. gadā. Rīga. 1860– 1917. Rīga: Zinātne, 1978, 7.–30. lpp. Ozoliņa Dz. Dzīvokļu jautājums. Celtniecība uz pilsētas zemes fonda. Rīga. 1860–1917. Rīga: Zinātne, 1978, 101.–106. lpp. Ozoliņa Dz. Pilsētas finanses. Rīga. 1860–1917. Rīga: Zinātne, 1978, 93.–101., 187.–196. lpp. Riga Port City attīstības koncepcija. [Tiešsaiste 03.04.2010.] http://www.andrejsala.lv/42/ Rīgas attīstības plāns 2006. – 2018. gadam. [Tiešsaiste 03.04.2010.] http://www.rdpad.lv/rpap/plans_downloads/

Contact Data

Uģis Bratuškins Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Address: Āzenes iela 16, Riga, LV-1048, Latvia Phone: +371 29424496, +371 67089116 E-mail: ugis.bratuskins@rtu.lv Sandra Treija Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Address: Āzenes iela 16, Riga, LV-1048, Latvia Phone: +371 67089116 E-mail: sandratreija@yahoo.com

71


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Uģis Bratuškins, Sandra Treija. Structural Integrity of Urban Environment in the Impact Area of Railway Circle in Riga

2010

Volume 4

Uģis Bratuškins, Sandra Treija. Pilsētvides strukturālā integritāte Rīgas dzelzceļa loka ietekmes telpā Straujākos attīstības tempus pilsētas vēsturē Rīga piedzīvoja XIX gadsimta otrajā pusē un XX gadsimta sākumā. Lielā mērā to sekmēja satiksmes infrastruktūras, īpaši dzelzceļu attīstība, kas veicināja rūpniecības uzplaukumu. Ērta satiksmes infrastruktūra savienojumā ar jaunāko ražošanas tehnoloģiju ieviešanu uzņēmumos nodrošināja Rīgā rūpniecības sprādzienveida attīstību. Pilsētas izaugsme tieši atspoguļojās tās telpiskajā veidolā. Tieši XIX gadsimta otrajā pusē pilsētas centrālās daļas ieguva līdz mūsdienām saglabājušos plānojuma struktūru ar atbilstošu telpiski vizuālo veidolu. Pilsētas uzplaukumu veicinošās saimnieciskās darbības atstātās zīmes mūsdienās nav pienācīgi apzinātas, un to kā Rīgas pilsētbūvniecības vēstures zīmju vieta nav novērtēta. Ievērojot, ka pēdējā laikā notiek intensīva rūpniecības objektu transformācija un to aizņemto teritoriju radikāla pārveidošana, jautājums par pilsētas vēsturiskās struktūras zīmju iestrādāšanas pārveidojamo teritoriju plānojumā un telpiskajā veidolā iegūst īpašu aktualitāti. Pilsētas plānojuma struktūra var saglabāt vēsturiskās attīstības zīmes gadsimtiem ilgi, un vēstījums, kas nolasāms, piemēram, ielu tīkla rakstā vai apbūves kārtojumā, ļauj izprast gan konkrētā vēstures posma saimnieciskās un sociālās dzīves, gan sabiedrībā valdošās dzīves telpas veidošanas mākslinieciski estētiskās prioritātes. Tādējādi pilsētas plānojuma struktūras raksturīgajiem elementiem kopumā būtu jāpiemēro līdzīgs aizsardzības statuss kā tas tiek īstenots atsevišķām vēsturiski nozīmīgām ēkām, to grupām vai apbūves struktūrām. Vēstures zīmju saglabāšana vides pārveides projektos kontekstā ar jaunu sabiedrisko aktivitāšu piesaisti var nodrošināt ilgtspējīgas un kvalitatīvas pilsētvides veidošanos atbilstoši aktuālajām sabiedrības vajadzībām un interesēm. Rīgas centra dzelzceļa loka telpiskās vides potenciāls piedāvā mūsdienās unikālu iespēju izveidot Rīgā Otro bulvāru loku, kas varētu apvienot starppilsētu un pilsētas sliežu transporta, veloceliņu satiksmes un izvērstas labiekārtotas gājēju promenādes kvalitātes. Šādas attīstības nākamais solis ir dzelzceļa lokam pieslēdzošos rūpniecības teritoriju strukturālās un telpiskās identitātes saglabāšana to pārveides projektos. Uģis Bratuškins, Sandra Treija. Structural Integrity of Urban Environment of the Impact Area of Railway Circle in Riga The most rapid pace of development in the history of Riga the city experienced in the second half of the 19th and early 20th century. To a great extent it was contributed to the development of traffic infrastructure, especially railways, which promoted the growth of industry. Convenient transport infrastructure, combined with the latest manufacturing technologies in the factories provided exploding industrial development in Riga. Urban growth was directly reflected in the spatial form of the city. The central part of Riga since that time has kept the present day spatial structure with the corresponding visual layout. The urban signs left from the time of economic flourish are not properly identified at present and the place of them as landmarks of Riga urban tissue are not assessed. As far as process of intensive transformation of the former industrial areas is going on, the issue of incorporation of the marks of urban historic structure in the new urban patterns and spatial forms takes on special urgency. Urban planning structure can maintain the signs of historical development for centuries, and the message, that may be read, for instance, in the street network or building layers, allows to understand both the historical stage of economic and social life of the community as well as the dominating artistic and aesthetic priorities. Thus, similar protection status as it is implemented in historically significant buildings, groups of buildings or urban structures should be applied to the inherent urban design elements of the structure as a whole. Preservation of the historical signs in the transformation projects of former space in the context with new public activities can provide sustainable and high quality urban environment in accordance with current social needs and interests. The spatial environmental potential of the city center railway ring offers a unique opportunity to create a second circle of boulevards in Riga, which would combine the intercity and urban rail transport, bicycle paths and traffic-spaced landscaped pedestrian promenade qualities. Next step of such development is maintenance of the structural and spatial identity of the industrial zones in the transformation projects of areas next to the railway circle. Угис Братушкинс, Сандра Трейя. Структуральный интегритет городской среды в зоне воздействия железнодорожного круга в Риге Наиболее высокие темпы развития в истории Риги город пережил во второй половине 19-го и в начале 20-го века. В значительной степени это способствовало развитие транспортной инфраструктуры, особенно железных дорог, что создало благоприятные условия росту промышленности. Удобная транспортная сеть в сочетании с новейшими технологиями производства на заводах способствовали взрыв промышленного развития в Риге. Рост города непосредственно отражался в пространственный образ города. Именно с тех времен центральная часть Риги сохранила свою пространственную структуру и характерный визуальный образ. Градостроительные знаки время экономического расцвета в настоящее время достаточно не определены и место их в качестве ориентира в городской ткани не оценена. Учитивая, что в последнее время происходит процесс интенсивного преобразования бывших промышленных зон, вопрос о включении знаков городской исторической структуры и пространственных форм в новых планах развития приобретает особую актуальность. Градостроительная структура может сохранить знаки исторического развития на протяжении многих веков, и сообщение, которое может быть прочитана, например, в уличной сети или в сочетание элементов застройки, позволяет понять приоритети как экономической и социальной жизни общества, так и доминирующие художественные и эстетические принципы данной эпохи. Таким образом, характерным элементам градостроительной структуры в целом необходимо присвоить подобный статус защиты, как это осуществляется с отджельными исторически значимыми зданиями, их группами или фрагментами городских структур. Сохранение исторических знаков в проектов преобразования бывшего пространства в контексте новых общественных активностей может обеспечить формирование устойчивой и высококачественной городской среды в соответствии с действующими социальными потребностями и интересами. Пространственный потенциал железнодорожного кольца центра города Риги предлагает уникальную возможность создать второй круг бульваров, которое может сочетать потоки междугородних и городских железнодорожных перевозок, велосипедных дорожек и ландшафтные качества с благоустроенным и озелененным пешеходным променадом. Следующий шаг такого развития является обеспечение структурной и пространственной идентичности промышленных зон прилегающих к железнодорожному кругу в проектах трансформации. This article has been written with the support of research “Identity of Riga Architecture and Urban Space in the XX and XXI Century” within the State Research Program Nr. 3 “National Identity” Project 9 “National Identity and Communication”.

72


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Space of the Daugava within the Cityscape of Riga Dace Kalvāne, Riga Technical University, Jānis Krastiņš, Riga Technical University Abstract – The article examines the role of the river Daugava in the cityscape of Riga. The space of the Daugava, defined by its aquatorium and the adjacent embankment territories, nowadays physically and psychologically is not perceived as a part of the city forming unified urban environment. The article provides analyses of the international competitions and workshops organized in Riga, where the main issues of workshops were the development of the space of the Daugava and modern urban environment. The conclusions of the project competitions and workshops should be integrated in the Long-term Riga city Development Strategy. Sustainable and harmonious development of the space of the Daugava can be carried out only according to proper planning documents. Keywords – cityscape, waterfront, landscaping, publice space, urban environment.

Fig. 1. The concept for the prospective vision on Mukusalas Street by the Belgian architects office 51N4E, 2006–2007.

The space of the Daugava covers a very large territory in the total cityscape area. Over the centuries the city has developed spreading along the riverbanks. Daugava was mostly used for trade and transport. The growth of the city was based on a hydrological system that determined spatial and social structure of urban environment. The river in the city is not only one of the essential elements of the urban development, it also determines the planning structure and spatial identity of the city. Over the centuries the role of the Daugava in the urban infrastructure of Riga has changed. Already in the 13th century, the merchants of Riga created a bustling trade center in the city connecting seafaring with river navigation using barges for transportation on the Daugava. In the 19th century, as a result of industrialisation, the islands, waterfronts and distributaries of the Daugava were considerably transformed, because on the embankments the port facilities with railway networks were developed, warehouses and industrial objects were built. The Port of Riga became one of the major ports of Russia. At the beginning of the 20th century part of it was still situated right opposite Old Riga along the present 11. novembra krastmala. Both the harbor and the market were eliminated there only in 1930 when the Central Market was found. Accordingly in the centre there was provided a spacious public space. During the World War II the Daugava riverbank was devastated. It was restored in 1949, adjusting it basically for the transport needs as well as for the recreation. The harbor developed more in the lower Daugava, closer to the Bay of Riga. Straightening the riverbanks and developing industrialized sites along the river, there appeared architecturally unappealing and for wider public inaccessible territories. Today Riga is developing on both riverbanks of the Daugava, yet the river itself is as if excluded from the public life of the city. Crossing the river via the existing bridges is causing traffic jams in rush hours. The space of Daugava, defined by its aquatorium and the adjacent riverbanks, physically and psychologically it is not perceived as a part of the city forming

a unified urban environment. Being the basic element of the urban development and spatial composition, the Daugava River can be seen as ‘the river of possibilities’. The space of the Daugava creates broad view perspectives and foreground for the city silhouette. The embankment of the Daugava might provide people with opportunities for recreation and interaction with the waterfront, however, access to water is provided only in some places. The dominant elements of infrastructure – arterial roads and bridge access ramps – prevent access to the embankment. Pedestrian paths and recreation zones are separated from the river by busy traffic. The network of cyclist routes is not developed along the Daugava River. Squares and promenades created through historic development have lost their significance. The urban life has literally turned its back on the Daugava, developing on both banks but without connection to the river. The long-term development strategy for Riga till 2025 [1] envisages that the city will recover the connection to the Daugava and that Riga will have a lively, active waterfront. Therefore the diverse stretches of the riverside from the container port to Old Riga or from the warehouse area to the almost natural environment in the southern part of the city suburbs should be developed thematically, planning sites for tourism, recreation and commerce. A continuous pedestrian and cyclist road along the waterfront beginning from the suburban area and leading to the city centre would be an attractive infrastructure element. The establishment of the Daugava space and highquality modern urban environment as well as the problems of development have been the main questions in several international workshops and competitions organised by the City of Riga: • International Competition of Ideas for Young Architects Europan 7 about the development of the northern part of Ķīpsala (in 2002) and Europan 10 about the future development of Rumbula (in 2009) ; • International Workshop for Architects and Urban Planners “Future Development Visions for Ķīpsala” (in 2003),

73


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Dace Kalvāne, Jānis Krastiņš. Space of the Daugava within the Cityscape of Riga

2010

Volume 4

Fig. 2. Development vision for the waterfront in Ķengarags by architects office Valeinis & Stepe, 2006.

Technical University, a modern shopping centre and a planned high-rise office area. The workshop participants for the urban development in Ķīpsala proposed: • to retain and develop the authentic urban landscape of Ķīpsala – the green territory of the island with wooden houses; • to improve the waterfront along the Daugava providing access to the water, building a marina and piers, developing a recreational area and opening sight lines towards the port and Old Riga; • to re-organise the traffic flow and to provide a new Zunda canal crossing possibility in addition to the exclusive access road in the southern part of the island; • to respect the Old Riga skyline and create a visual link with the old town, while constructing the administrative centre and high-rises in the southern part of Ķīpsala. The winning entry at the competition “The prospective construction concept and visions in the area bordering on Mūkusalas Street, Buru Street un Kīleveina Ditch” by the architect Uģis Šēnbergs and Belgium architect office 51N4E proposed concepts [3] envisaging formation of a multifunctional public space – an open square towards the Daugava, in a form of a slanting plane. The square, which ends at Mūkusalas iela, optically and functionally continues the public open space also in the waterfront area. The suggestion of the architects [4] is one of the possible variants how to reduce traffic intensity by simple means, such as light signals, as well as by remodelling traffic lanes, thus reducing the transport intensity and allowing pedestrians to cross a busy street and get to the riverside (Figure 1). The international workshop “Development Visions for the Daugava Waterfront and Environmental Design in Ķengarags” [5] focused mainly on the public open space problems. Despite the fact that the embankment fortifications have become morally and physically obsolete and that the riverbank has been damaged by erosion and is partially overgrown, for inhabitants of Ķengarags the waterfront promenade is practically the only place near the water of this type and scale. The workshop participants recommended launching a pilot project that could be also used for improvement of other waterfronts in Riga, recommending:

“Development Prospects for the Daugava Waterfront” (in 2003), “Future Development Visions for the Area in Moscow suburb” (in 2004), ”Development Visions for the Daugava Waterfront and Environmental Design in Ķengarags” (in 2006), ”Future Development Visions for Warehouse (Spīķeri) Area (in 2006) and “Future Development Visions for Mangaļsala” (in 2007); • International competitions “The prospective construction concept and visions in the area bordering on Mūkusalas Street, Buru Street un Kīleveina Ditch” (in 2006-2007) and “Establishment and Improvement of the Spatial Structure of Strēlnieku Laukums (Riflemen Square)” (in 2007); • International Seminar for Architects and Urban Planners “Improvement of the Daugava Waterfront in the Stretch from Railway Bridge to Salu Bridge” (in 2008). In the International Competition for Young Architects Europan 7 in Ķīpsala [2] the main attention was focused on creation of an urbanised environment in the northern part of the island. Swedish architects from the office Urban Phases of Dynamics proposed to retain the scale of the built-up area characteristic of Ķīpsala and its green areas, and also try to give back to Ķīpsala its historical fishing function that has been lost in the course of time, while creating a structure of a new residential district. The architects suggested to develop the street network on the island, to build a new bridge across Zunda Channel connecting the Northern part of Ķīpsala with Daugavgrīvas iela. It was proposed to adjust Ķīpsala waterfront for the recreational function with piers, jetties, riverside promenades, cyclist roads and to provide relaxation at the water. The international workshop for architects and urban planners “Future Development Visions for Ķīpsala” highlighted the prospective development of the left riverbank of the Daugava and Ķīpsala. Ķīpsala has a specific context which differs from the Old Riga context. Two centuries ago Ķīpsala consisted of several islands which merged forming the present identity of the island. The identity of the island is defined by its infrastructure and functional zoning. There are located small wooden houses, as well as the complex of Riga

74


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Dace Kalvāne, Jānis Krastiņš. Space of the Daugava within the Cityscape of Riga

2010

Volume 4

Fig. 3. Danich architects office PLOT proposal to dive the traffic into the underwater tunnel along the 11. novembra krastmala from the railway bridge to Vanšu bridge (2006).

• to develop the Daugava waterfront promenade, creating appealing scenery with improved recreational functions (Figure2); • to extend the cyclist roads and create a promenade in the direction of Old Riga; • to build jetties, boat rentals and comfortable swimming places; • to install all necessary lighting for the promenade and waterfront. The purpose of the international workshop for architects and urban planners “Improvement of the Daugava Waterfront in the Stretch from Railway Bridge to Salu Bridge” [6] was to achieve the program for active and attractive urban environment development in the area, optimising traffic intensity, creating waterfront promenades with cycling routs, as well as arranging angling sites and establishing new functions on the waterfront, like, water transport that provides new connections with other districts and sport activities and recreation. The seminar participants suggested to find solutions for the public open space, creating infrastructure and adapting it to the city needs, restoring the traffic in the canal connecting the city waterfront in the historic centre with the active Spikeri waterfront which provides cultural and entertaining activities. In addition it was proposed to divide the waterfront into active and quiet areas, linking the street level with the embankment by means of stairs and ramps. It was noted at the international workshop Development Visions for the Daugava Waterfront [7] that it was one of the most important public open spaces in the centre of Riga. Today the Daugava waterfront that used to be a meeting place and a link with the river, due to intensive traffic along 11. novembra krastmala (street) and Krasta Street, has become almost inaccessible. The streets disarranged after World War II are crammed with vehicles restricting the movement of pedestrians and disabled people, leaving no place for public activities. The workshop participants recommended for the 11. novembra krastmala: • to reduce the intensive traffic flow along the embankment by embedding the underwater carriageway along the riverbank (Figure 3); • to create a new bridge running parallel to the railway bridge in order to relieve the city centre from traffic;

Fig. 4. Danish architects office PLOT vision for the public space arrangement on the 11. novembra krastmala (2006).

• to close Krasta iela and 11. novembra krastmala for the transit traffic; • to raise up the railway on overpasses, thus functionally and optically connecting 11. novembra krastmala with the waterfront at Spīķeri area; • to provide water transport and recreation functions on and at the water (Figure 4); • to develop the city beach. Analysis of the competition and workshop materials confirms that the public space is not only connected to the political, social, economic and historic urban environment, it could be as some kind of accelerator for the changes in development of unused or forgotten waterfront. The rise in cultural activity contributes directly to the growth of public awareness of social and cultural heritage. Thus, it leads to a conclusion that public space is bound not only to political, social, economic and historical environment of a particular society, but its role can change on a city level or macro scale, or on a local level or micro scale. Macro level is defined 75


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Dace Kalvāne, Jānis Krastiņš. Space of the Daugava within the Cityscape of Riga

by the infrastructure and functional zoning, but the micro level – with high quality landscaping and the people communication possibilities. Public space that is saturated with content could act as some sort of a catalyst for a change – establishment of the waterfront which is now neglected and abandoned. Significant aspects in creation of the public space along the Daugava River include activation of the visual and physical relationship between the riverbanks, development of tourism and recreational opportunities. The rise in cultural activity directly contributes to the growth of public awareness, social and cultural heritage. The principles for prospective development of the public open space of the Daugava are very close to the document “10 Principles for Sustainable Waterfront Development” that were drawn up at international seminars promoted by Wasserstadt GmbH, Berlin and approved at the conference United Nations Urban 21 [8]. Principle 2 expresses an essential point of view that “Waterfronts are part of the existing urban fabric”. It is pointed out that: “New waterfronts should be conceived as an integral part of the existing city and contribute to its vitality. Water is a part of the urban landscape and should be utilised for specific functions such as waterborne transport, entertainment and culture”. It is also underlined by Principle 3 that “The historic identity gives character” and that “Collective heritage of water and city, of events, landmarks and nature should be utilised to give the waterfront redevelopment character and meaning. The preservation of the industrial past is an integral element of sustainable redevelopment.” According to Principle 4 “Mixed use is a priority”, where “Waterfronts should celebrate the water by offering a diversity of cultural, commercial and housing uses. Those that require access to water should have priority.” One of the most important urban conclusions is expressed in the Principles 5 “Public access is a prerequisite“namely “Waterfronts should be both physically and visually accessible for locals and tourists of all ages and income. Public spaces should be constructed in high quality to allow intensive use where it does not disturb work in progress”. The document provides a summary of the basic guidelines stating that cities should benefit from sustainable waterfront development not only in ecological and economical terms but also socially. Waterfronts need to be redeveloped step by step so the entire city can benefit from their potentials. Public administration must give impulses on a political level to ensure that the objectives are realised independently of economic cycles or short-term interests. All master-planning must be based on the detailed analysis of the principle functions and meanings the waterfront concerned. The embankments should be developed gradually so that this development would be of benefit to the whole city. The urban planning should be based on detailed analysis of the functional principles and of the significance of the embankment relations. The international guidelines for urban planning, as well as the conclusions of specific project competitions and workshops should be included in the Riga Development Plan 2006–2018, and in the Long-term Development Strategy. Sustainable development of the public space of the Daugava is possible with determined implementation of only the worthy planning documents.

2010

Volume 4

References 1.

2. 3.

4. 5. 6. 7. 8.

Long-term Development Strategy for Riga till 2025. Riga City Council. [Online 14.01.2010.] http://www.rdpad.lv/uploads/rpap/Rigas_ilgtermina_ attistibas_strategija_2025.g.pdf Rebois D. Sub-urban challenge, urban intensity and housing diversity: Europan 7: European results (Europan Europe). Paris: Europan, 2004, p. 298–299. City of squares, city of towers. 51N4E. [Online 20.10.2009.] http:// www.51n4e.com/sites/default/files/087_CityOfSquaresCityOfTowers_201 00110_0.pdf City of squares, city of towers. 51N4E. [Online 20.10.2009.] http:// www.51n4e.com/project/city-squares-city-towers# International architects workshop in Kengarags. A plus. [Online 05.11.2009.] http://aplus-international.com/workshops/workshops.html International architects workshop Spikeri. A plus. [Online 05.11.2009.] http://aplus-international.com/workshops/workshops.html Kalvāne D. 2. international archtiect’s workshop Daugava embankment, Rīga: Latvijas karte, 2004, p. 6, 18, 20–48. 10 principles for Sustainable Urban Waterfront Development. [Online 12.11.2009.] http://www.waterfront-net.org/services/documents.htm

Dace Kalvāne, (Riga, 1963). Architect (Riga Polytechnical institute, 1986), MA (Riga Technical University, 1994), Fulbright scholarship (1994). Teacher at Liepāja School of Applied Arts (1987– 1988), Lecturer at RTU (since 1989), guest lecturer in Sweden, Germany, Norway, Holland. Around 20 scientific publications, published in Estonia and Latvia, including: • Kalvāne D. Europan 10 Rumbulā. Latvijas arhitektūra, 2010, Nr. 88, 88–89. lpp. (Europan 10 in Rumbula; in Latvian) • Kalvāne D. Tallinas pilsētas forums. Latvijas arhitektūra, 2010, Nr. 90, p. 84–85. (Tallinn city forum; in Latvian) • Kalvāne D. Competition of spatial planning of the Tamula Lakeside area Voru. MAJA. Estonian Architectural Review, 2008, Nr. 4 (58), p. 66–69. Chief editor of catalogues of eleven international competition and workshop results. A number of presentations at international seminars and conferences. Professional awards: Letter of appreciation from the Latgale District Directorate of the Riga City Council for professional work in organisation and administration of two international workshops (2007), Project implementation of the village “Zaļās salas” received highest award in the nomination “Best Residential Village” at the competition for evaluation of the new immovable properties “Best New Design” (2007), Nomination “Best Village 2007” in the competition “Home, Environment, People” organised by the newspaper “Diena” (2008). Membership: Münsterländer Architekten- und Ingenieurverein (MAIV, since May 2010), the Latvia Association of Architects (LAS, since 1999, member of the board, 1999–2000).

Contact Data

Dace Kalvāne “Arhitektūras un dizaina firma A plus” Cēsu iela 31, 2. k., Riga, LV-1012, Latvia. Phone: +371 29480702 E-mail: Dace.Kalvane@aplus.lv

Jānis Krastiņš Professor, Dr.habil.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Address: Āzenes iela 16, Riga, LV-1048, Latvia Phone: +371 67089256, +371 67089115 Fax: +371 67089130 E-mail: krastins@bf.rtu.lv

76


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Dace Kalvāne, Jānis Krastiņš. Space of the Daugava within the Cityscape of Riga

2010

Volume 4

Dace Kalvāne, Jānis Krastiņš. Daugavas telpa Rīgas pilsētvidē Daugavas telpa Rīgas pilsētvidē aizņem lielu teritoriju no pilsētas kopējās platības. Gadsimtu gaitā pilsēta ir attīstījusies un veidojusies gar upes krastiem. Mūsdienās Rīga attīstās abos Daugavas krastos, bet upe no pilsētas publiskās aprites ir izslēgta. Upes šķērsošana pa esošajiem tiltiem transporta noslodzes stundās rada sastrēgumus. Daugavas telpa, ko jāsaprot kā akvatoriju un tai pieguļošās krastmalu teritorijas, fiziski un psiholoģiski nav izjūtama kā vienota pilsētvide. Daugavu, kas ir Rīgas pilsētbūvnieciskās kompozīcijas pamatelements, var uzskatīt par „iespēju upi”. Daugavas krastmala varētu nodrošināt cilvēkiem plašas rekreācijas iespējas un ar ūdeni saistītas aktivitātes, taču piekļuve ūdenim ir nodrošināta tikai atsevišķās vietās. Dominējošie infrastruktūras elementi – maģistrālās ielas un tiltu pievedceļi – traucē piekļūt krastmalai. Gājēju celiņus un rekreācijas zonu no upes nodala intensīva autosatiksme. Veloceliņu tīkls gar Daugavu nav attīstīts. Vēsturiski izveidotie skvēri un promenādes gar Daugavas krastmalu mūsdienās ir zaudējušas savu aktualitāti. Pilsētas dzīve burtiski pagriezusi muguru Daugavai, attīstoties abos upes krastos, bet ne saistībā ar upi. Rīgas pilsētas ilgtermiņa attīstības stratēģija līdz 2025. gadam paredz, ka pilsētas dzīve atgūs saikni ar Daugavu un Rīgai būs aktīva krastmala. Rakstā analizēti Rīgas pilsētas organizētie starptautiskie konkursi un plenēri, kur Daugavas telpas un kvalitatīvas mūsdienu pilsētvides izveide un attīstības problemātika bija galvenie apskatītie jautājumi. Plenēros un konkursos iegūtie materiāli apliecina, ka publiskā telpa ir saistīta ne tikai ar politisko, sociālo, ekonomisko un kultūrvēsturisko pilsētvidi, bet tā var būt sava veida katalizators izmaiņām neizmantotas vai aizmirstas ūdensmalas izveidē. Būtiski Daugavas telpas identitātes aspekti ir krastu vizuālā un fiziskā saikne un jaunas, izglītojoša rakstura tūrisma un rekreācijas iespējas. Vietas kultūras aktivitāšu intensitāte tieši ietekmē sabiedrības sociālo apziņu un kultūras mantojuma nozīmes izpratni. Krastmalas ir jāattīsta pakāpeniski tā, lai šī attīstība dotu labumu visai pilsētai. Pilsētas teritoriālplānošana jābalsta uz detalizētu funkciju principu un krastmalas attiecību nozīmes analīzi. Gan starptautiskajās plānošanas vadlīnijās izteiktās, gan atsevišķajos projektu konkursos un plenēros iegūtās atziņas būtu lietderīgi iekļaut arī Rīgas attīstības plānā 2006.–2018. gadam un ilgtermiņa attīstības stratēģijā. Daugavas publiskās telpas kvalitatīva un ilgtspējīga attīstība ir iespējama, mērķtiecīgi īstenojot vienīgi pilnvērtīgos plānošanas dokumentos paredzēto. Dace Kalvāne, Jānis Krastiņš. Space of the Daugava within the Cityscape of Riga The space of the Daugava covers vast territory within the urban environment of the total area of Riga. For centuries the city has been developing on the riverbanks. Nowadays Riga is developing and growing on both riverbanks of the Daugava, yet the river itself is as if excluded from the public life of the city. Crossing the river via the existing bridges is causing traffic congestions in rush hours. The public space of the Daugava, defined by its aquatorium and the adjacent embankment territories, physically and psychologically it is not perceived as a part of the city forming a unified urban environment. Being the basic element of the urban development and spatial composition, the Daugava River can be seen as ‘the river of possibilities’. The embankment of the Daugava might provide a wide array of recreation possibilities and water-related activities, however, access to water is provided only in some places. The dominant elements of infrastructure – arterial roads and bridge access ramps – prevent access to the embankment. Pedestrian paths and recreation zones are separated from the river by busy traffic. There is no bike route network along the Daugava. Squares and promenades created through historic development have lost their significance. The urban life has literally turned its back on the Daugava, developing on both banks but without connection to the river. The Long-term Development Strategy of Riga until 2025 provides that the urban life will recover the connection to the Daugava and that Riga will have an active embankment. This article provides analysis of the international competitions and workshops organized in Riga, where the development of the public space of the Daugava and modern urban environment, as well as the problems thereof were the main issues covered. Analysis of the competition and workshop materials confirms that the public space is not only connected to the political, social, economic and historic urban environment, it could be as some kind of accelerator for the changes in development of unused or forgotten waterfront. The rise in cultural activity contributes directly to the growth of public awareness of social and cultural heritage. The embankments should be developed gradually so that this development would be of benefit to the whole city. The urban planning should be based on detailed analysis of the functional principles and of the significance of the embankment relations. The international guidelines for urban planning, as well as the conclusions of specific project competitions and workshops should be included in the Riga Development Plan 2006-2018, and in the Long-term Development Strategy. Sustainable development of the public space of the Daugava is possible with determined implementation of only the worthy planning documents. Даце Калване, Янис Крастиньш. Пространство Даугавы в городской среде Риги Пространство Даугавы в городской среде Риги занимает большую территорию от общей площади города. В течение столетий город развивался и образовывался вдоль берегов реки. Современная Рига развивается на обоих берегах Даугавы, но река исключена из общественной инфраструктуры города. Пересечение реки по существующим мостам в часы транспортной перегрузки создает пробки. Пространство Даугавы, которое необходимо понимать как акваторию и территории прилегающих к ней берегов, физически и психологически не воспринимаются как единая городская среда. Даугаву, которая является основным компонентом городской строительной композиции Риги, можно считать «рекой возможностей». Побережье Даугавы могло бы обеспечить для людей широкие возможности рекреации и мероприятия, связанные с водой, однако доступ к воде возможен только в отдельных местах. Доминирующие элементы инфраструктуры  – магистральные улицы и подъездные пути к мостам – мешают попасть на побережье. Пешеходные дорожки и зоны рекреации от реки отделены интенсивным автомобильным сообщением. Сеть велосипедных дорожек вдоль Даугавы не развита. Исторически созданные скверы и променады вдоль побережья Даугавы потеряли свою актуальность. Городская жизнь буквально перерезана Даугавой, она развивается на обоих берегах реки, но не связана с рекой. Стратегия долгосрочного развития города Рига до 2025 года предусматривает, что городская жизнь получит связь с Даугавой и у Риги снова будет активное побережье. В статье анализируются международные конкурсы и пленэры, организованные городом Рига, где проблематика пространства Даугавы, а также создание и развитие качественной городской среды были главными рассмотренными вопросами. Материалы, полученные на пленэрах и конкурсах, подтверждают, что публичное пространство связано не только с политической, социальной, экономической и культурно-исторической городской средой, оно также может быть своего рода катализатором для изменений в образовании неиспользуемого или заброшенного побережья. Существенные аспекты пространства Даугавы – это визуальная и физическая связь берегов и новых возможностей туризма образовательного характера и рекреации. Интенсивность культурных мероприятий места прямо влияет на социальное сознание общества и понимание значения культурного наследия. Побережье необходимо постепенно развивать так, чтобы данное развитие приносило пользу всему городу. Территориальное планирование города необходимо основывать на детальном функциональном принципе и анализе значения отношений побережья. Мнения, высказанные как в основных положениях международного планирования, так и полученные в отдельных проектных конкурсах и пленэрах было бы целесообразно включить также в план развития Риги на 2006 –2018 годы и в стратегию долгосрочного развития. Качественное и долгосрочное развитие публичного пространства Даугавы возможно при целесообразной реализации только предусмотренного в полноценных документах по планированию.

77


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Andrejsala is not an Island – Joined-up Approaches to the Layered City Robert Brown, University of Plymouth II. A critique of the current situation

Abstract – This paper proposes a joined up approach to the making of the city. This attitude is grounded in an understanding of the city as a palimpsest, comprising cultural, ecological, economic, political and social forces. This strategy acts upon the convergences and divergences between these layers, not merely as a formal proposition but equally to develop synergies with the non-physical. This agenda explicitly engages with the multiplicity of the city, and serves as a critique of singular readings of the city as formed in representations of the global city.

The “global city” has in recent years become intrinsic to the language of urbanism. They exist primarily as places of business, tied into a global network of exchange, not only of goods, but everincreasingly (and significantly) as the locus of a concentration of financial capital. Operating at a transnational scale, they act as strategic places in the world economy [1]. Yet they are not only about the exchange of finance, services and goods, but also the exchange of ideas. Embedded within this context is an economy of culture which plays a significant role in the conceptualisation, self-identification, and formation of these urban constructions. As Zukin notes, “Global cities share...a common cultural strategy that imposes a new way of seeing landscape; internationalizing it, abstracting legible image from the service economy, connecting it to consumption rather than production” [2]. Intrinsic to this shift is the appeal that the global city makes to tourists [3]. One only need look at cities which have recently sought to place themselves firmly on the world stage to see evidence of how they have used culture as a form of capital to generate economic activity and investment; modelling themselves on the “Bilbao effect”, they place centre stage a proposal for a major cultural institution, not only as a panacea for driving forward regeneration, but as an immediately recognisable icon through which the city might project an image of being cosmopolitan, cultured, sophisticated and educated – all of which are attributes that might stimulate both cultural tourism and business investment. What contemporary art that is to go there is typically not defined until the institution is already fixed in the master plan, not that it matters. The primary aim of this pre-requisite component of the global city is to act as a generator of economic activity through the sale of culture-related merchandise and the eating and drinking to be enjoyed in cafes and restaurants within the arts venue; equally, its intention is to serve as a symbol to project a sense of culture and so encourage potential investors and tourists of the worthiness of investing in and visiting the city (The effectiveness of this projection draws on a definition of culture

Keywords – global city, palimpsest, joined-up thinking.

I. Introduction

Andrejsala is, of course, not an island; true, this port and industrial area of Riga, and most recently the locus of a massive mixed-use regeneration proposal of housing, offices, retail, leisure and cultural facilities, was once the site of a shifting sandbar in the Daugava River. Since at least the late 1800s it has however been connected to the mainland, forming part of the river’s eastern bank. In many other respects however Andrejsala is an island. Economically, it is one of a number of industrialised spaces which have historically fragmented the city’s physical fabric. Simultaneously, projected on to it have been the objectives and ideologies of the various political powers that have ruled over the city; these projections have been conveyed through not only the ownership of the site and activities that have been prioritised or restricted, but equally through the area’s perceived accessibility. This disparateness has been accentuated by the presence of a broad width of busy roadway and railroad tracks, which together have acted to distance Andrejsala despite its proximity to the city centre. Today this sense of isolation continues, represented in the master plan prepared by the architectural office of OMA. Imposed on the “island” within its urban syntax, the proposition’s selfisolation is founded upon various theoretical, economic, political values. In opposition to the singular thinking which underpins the scheme, this paper will explore approaches to the regeneration of Andrejsala based on the principle of joined-up thinking; intrinsic to such an agenda is an understanding of Andrejsala not as an isolated element, but instead as a contiguous part of both the Daugava River and the city of Riga. In doing so it will critique the existing master plan by examining the concept of the global city, and intrinsic constructs of economics, culture and image, which underpin the OMA proposition; concurrently discussed will be the failings of spatial representations of the global city. This paper will put forward in place of such thinking a proposition grounded in an understanding of the city as a palimpsest. The joined-up thinking which informs this approach will be illustrated by recent design studio work carried out by University of Plymouth Master of Architecture students.

Fig. 1. City as image and site as tabula rasa. (C. Lingham image)

78


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Robert Brown. Andrejsala is not an Island – Joined-up Approaches to the Layered City

as “enlightenment and excellence of taste acquired by intellectual and aesthetic training, acquaintance with and taste in fine arts, humanities, and broad aspects of science...” [4]). A companion element of culture is the exchange centred on leisure. Nourished in recent years by increased disposal income (at least for that segment of society which has benefitted from the growth experienced in the economy of the global city), this cosmopolitan lifestyle is lived out in an abundance of museum and gallery-going, dining and drinking, and massspectator sporting and cultural events. As Zukin [2] suggests, this economy of culture is utilised as a form of capital, acting as “...a currency of commercial exchange and a language of social identity.” The overall effect is one of “transforming themselves into museal environments for an increasingly globalized cultural tourism” [3]. The intertwined primacy of economic and cultural capital that underpins the global city is grounded in a new landscape which projects a privileged view of the city as a place of cultural and economic vitality. The image of the global city is bold, dynamic and most of all new. Casting off any remaining vestiges of a rusting, decaying fabric associated with an industrial past, however re-useable it may be, the global city offers us the mostup-to-date branded version of urbanity as envisioned by one of the more fashionable (and sellable) star-architects. Central to this attitude is a tendency to look forward to a new and better life enabled by innovative forms of architecture, representing the city and the life it will structure as they presumably ought to be. (Lost in this of course is the irony that these innovative urban forms tend to look alike.) This approach to the landscape of the global city is dependent upon a tabula rasa; i.e., a sterilized site free of the limitations imposed by the actual conditions of existing places and acts of inhabitation. Within this purified ground the global cities’ proponents can then “...write in cement the composition created in the laboratory...” [5]. In place of the existing environment they seek to impose an image; not an actual milieu with all its workings, but rather an “objectified scene” [6]; what is generated is an aesthetic reflecting the prevailing interests and values of those who have economic, political and social power [7]. What they most want is to attract economic activity, in terms of investment and touristic activity. Within this model consumption, whether as physical objects or events, is prioritized. In practise however this emphasis is not able to tolerate other discourses – notably cultural, ecological, political and social ambiguities and complexities which might conflict with and/or compromise economic aims which have been granted primacy. This prioritisation is manifested in dialectics of extremes in the city’s formation and appropriation, including: the global / local, empowered / disenfranchised, modern / traditional, corporate / immigrant, and transitory / embedded [8]. Too often absent from discussion is consideration of alternative values (and those who hold them and the settings in which they are emplaced), typically those marginalized from the prevailing and hegemonic cultural establishment. The corollary is that intrinsic to the global city is a focus on a particular socio-economic group – i.e., those who can afford it and are deemed “cultured-enough” to partake in it.

2010

Volume 4

An underlying though critical question is what happens not only to those existing spaces, but equally what has occurred there? Indeed, the vision that politicians and society prioritise is that of new buildings and modern construction, which it is argued represent progress and an advanced economy, while other forms of space and economic activity are relegated [8]. This inability to deal with the reality of the condition, to overlook the complexity of life and to instead conceive of cities as works of art is, as Jacobs and Sennett have noted, a failure of idealised cities [9]. What is emphasised is the city not as lived space, but as image; this image prioritises formal composition – i.e., an absolute, Cartesian space [10] which projects a privileged view of the city as a place of cultural and economic vitality. They are as Kahn suggests homogenized, totalizing city representations which offer an aestheticized simulacrum of the city [11]. As de Certeau further argues, these utopias produce their own space in their own time, repressing the spatial and temporal-based actions carried out by their users. This negation means that these places are both no-where and no-when; i.e., unconnected with the context within which they sit and the real lives of their inhabitants [10]. Further integral to the global city’s composition is the role that the private sector plays in not only its formation, but equally in the definition of its space. As cities struggle with their finances, they have progressively turned to the private sector to help finance not only new initiatives, but equally day-to-day operations of the delivery of essential services and management of infrastructure. Included in this has increasingly been a tendency to hand over land that was once in the public domain. What we are seeing is a loss of conventional notions of public space, a shift from civic to commercial “public” space. Though the gated community or the shopping mall are two familiar examples, increasingly it is the domain of the street and square that is now under private management [12]. This shift in spatial operations and definition has helped cities overcome budgetary constraints; moreover, the conceptualisation and physical formation of the city as a singular representation is reflective of much prevailing discourse on the city. Massey notes how such singular definitions of space have historically been positioned as a way of taming the spatial, a way of handling “out there” [13]. Lefebvre further notes a tendency of hegemonic forces to bestow a cohesive totality, and to evince a desire for a unitary theory [14]. The recent economic crisis has clearly demonstrated however that a singular approach to the making and governance of the city founded on a capitalistic model of continual inward investment and surplus production is vulnerable. Lacking the presence of any parallel alternatives, a singular approach is limited in what it can offer in the face of less than buoyant economic conditions. What is necessary is to, as Massey suggests, expose and thus undermine singular geographies which would exclude other considerations [13]. This critique is not however to be pursued purely within its own self-referential framework; it must engage explicitly with those forces which it sets out to critique. What is similarly necessary is to understand that the city is not a singular thing. Instead, readings of the city must recognise the multiplicity of conditions and forces at play.

79


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Robert Brown. Andrejsala is not an Island – Joined-up Approaches to the Layered City

2010

Volume 4

Fig. 2. City as palimpsest. (J. Pickford and J. Poland image)

III. Palimpsest

as

an

alternative

discourse

and

agenda

for the city

What is proposed is a metaphorical reading of the contemporary city as palimpsest, a proposition that understands the city as a multilayered representation, including cultural, ecological, economic, political and social conditions and agendas. Palimpsest has its roots in the ancient use of parchments for writing; too valuable to be discarded, they were re-used, with previous writing scraped / rubbed-out and new writing written on top of the still-faintly visible previous writing. The use of the word here draws upon its figurative definition: “something reused or altered but still bearing visible traces of its earlier form” [15]. In positing the city as palimpsest it is important to emphasise that this reading should not be limited to its representation in the physical fabric of the city; rather this conceptualisation is grounded in a much broader understanding of the city as being composed of various layers including cultural, ecological, economic, political and social. Moreover, we need to understand that these layers are not separate and fixed strata, but rather are in a continuous state of flux. In this condition occur both overlaps and gaps, and equally connections, conflicts, merging and flows between the various layers. Together they provide opportunity for interventions in and connections between the convergences and divergences of these layers. Translating the reading of the city as palimpsest to an agenda for its formation, what is proposed is a joined-up approach that aims to both work off existing conditions and generate new possibilities within that context. Feeding off of, as well as literally building off of, existing frameworks and previous successes, later projects assimilate lessons generated through the planning,

Fig. 3. Proposition for a connected riverbank. (K. Parsons and P. Woodford image)

implementation and use and operation of previous projects. Equally significant, projects grounded in a joined-up approach are easier and less costly to put in place [16]. This approach to city-making recognises that the city’s formation is the result of the interaction of an infinite number of factors, including representations and perceptions as well as the actual physical context [17]. It equally reflects existing discourse that critiques narrow readings of the city and the related processes by which the built environment is generated. As Cuff and Gutman point out, it is vital to recognise the multiplicity inherent in the nature of putting in place the built environment – notably, economics, means of production including both the range of processes and contributors to these processes, and political considerations (both legislation and power relationships) [18]. This argument is further extended in Heynen’s stance that architecture (i.e., the making of the built environment) is not an autonomous act, but rather is linked to a range of economic, political and social forces [19]. IV. Joined-up propositions for the city as palimpsest

The construct of the city as palimpsest has been the subject of an extended inquiry over the last few years in the Master of Architecture design studio at the University of Plymouth. This inquiry has been pushed via two related components of the

80


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Robert Brown. Andrejsala is not an Island – Joined-up Approaches to the Layered City

same trajectory; the first consists of both individual and group investigations of the city, drawing on the students’ experience of both familiar and previously unknown environments. In these investigations students have explored themes including the city as image, home and the city, the hidden city and spatial narratives. Integral to each has also been a testing of the means by which we represent the city. The second and primary component of this agenda has been the main design project of the year, set in the context of a live regeneration programmes in the UK and continental Europe. The work includes the generation of both an urban strategy and a building proposition in the context of that urban strategy. These design propositions are supported by various studies and include context analysis, dialogue with the local community, the identification and development of project briefs and the identification of a specific site for their project. Within this format and the context of working in Riga students took the OMA master plan for Andrejsala as a prompt for their project work. Prompted by the construct of the city as palimpsest, students have pursued joined-up approaches to Andrejsala’s regeneration, with several of these are outlined in the discussion (The work discussed and illustrated here draws upon urban strategy work already completed; the students’ proposals for an individual building were still in progress at the time of finalising this paper). K. Parson’s and P. Woodford’s proposal for a “connected riverbank’ both connects the eastern bank of the Daugava River to the fabric of the city, and simultaneously manipulates this edge to weave this fabric together. Their proposal recalls Riga’s history and development along the river. In so doing, it recognises that this edge was artificially cut off from the city for political reasons during the Soviet occupation; this, in conjunction with a restriction on private boat ownership, ensured the disconnection of the river’s edge from the city. Their proposal reconciles this condition through the articulation of development corridors which build off existing streets and key nodal points of activity within the city fabric. These moves are strengthened by reinforcing these corridors as places of movement, focusing on enhancing public transportation while not excluding the use of car. Central to their proposal is recognition of the value the Latvian people place on a sense of connection to the landscape, and re-envisions the water’s edge as a shared space which enables a connection to the landscape of the river, notably through leisure and recreation. Their proposal equally recognises the more recent history of the city, and posits the river’s edge as communal ground to link together different areas and ethnic groups within the city. While operating at a socio-cultural and physical level, these moves also act economically; along with opening up the riverbank for redevelopment, the connectivity of the river’s edge with key nodal points via development corridors will enhance the perceived accessibility and consequently activity at these locations. P. Clark’s and R. Simmonds’ proposal embraces the Daugava River as an ecosystem, and Andrejsala’s role within this. This approach evokes precedents in which ecological and economic initiatives operate across international boundaries, enabled by

2010

Volume 4

Fig. 4. Proposition for an ecosystem. (P. Clark and R. Simmonds image)

political recognition of the benefits of such cooperation. Central to their proposition is an understanding of Andrejsala’s past as represented in the built environment; it equally recognises this history is marked in the geotechnical formation of the riverbanks and surrounding land, as various layers builtup and eroded through natural occurrence and man-made interventions. Their proposal respects this history through a simultaneous revealing of and addition to these layers. This approach is mirrored in a regeneration of both prior and current economic activity, and through new interventions, that understand the river as an ecosystem; initiatives include fish farming and aquatic and land-based agricultural production, both supported by and in turn informing ecological research embedded in Riga’s major universities. Their proposal builds off an awareness of Riga as a centre for education, and ties into existing European Union funding programmes for ecological, economic and educational development. This approach of working-off existing frameworks is echoed physically in their adaptive re-use of existing buildings, infrastructure elements and underlying ground conditions. Overlapping their

81


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Robert Brown. Andrejsala is not an Island – Joined-up Approaches to the Layered City

2010

Volume 4

V. Conclusion

The paradigm of the global city has in recent years come to permeate through discourse on urbanism, and in turn increasingly inform propositions for the making of the cities. Grounded in singular definitions of the city which emphasise economics, the role of other considerations such as culture and place are subsumed within and subservient to image. This vision is intended to portray economic vitality and attract further economic investment in the forms of financial capital and consumption, the latter not only through day-today consumer activity but more notably through tourism. The recent economic crisis has however called into question the validity of this model; the singularity of the approach on which this model is founded is equally open to question for its negation of the multiplicity inherent in the city. In contrast to the singular approach of the global city what is proposed is a reading of the city as palimpsest, and an agenda for its formation founded on this reading. Working with the gaps and overlaps between the various layers found within the city, this strategy of palimpsest pursues a joinedup approach to the regeneration of the city. It seeks to enable synergies between cultural, ecological, economic, political and social conditions and activities, and generate a proposition which simultaneously recognises and builds upon the diversity and ambiguities of the city. References Sassen S. Analytic Borderlands: Race, Gender and Representation in the New City. Re-Presenting the City – Ethnicity, Capital and Culture in the 21st Century Metropolis. New York: New York University Press, 1996, p. 183–202. 2. Zukin S. Space and Symbols in an Age of Decline. Re-Presenting the City – Ethnicity, Capital and Culture in the 21st Century Metropolis. New York: New York University Press, 1996, p. 43–59. 3. Huyssen A. Present Pasts – Urban Palimpsests and the Politics of Memory. Stanford: Stanford University Press, 2003. 4. Merriam-Webster Online Dictionary, “Culture”, 2009. [Online 21.02.2010.] http://www.merriam-webster.com/dictionary/culture 5. De Certeau M. The Practice of Everyday Life. Berkeley: University of California Press, 1984. 6. Corner J. Introduction – Recovering Landscape as a Critical Cultural Practice. Recovering Landscape. New York: Princeton Architectural Press, 1999, p. 1–26. 7. Dutton T., Mann L. H. Introduction – Modernism, Postmodernism and Architecture’s Social Project. Reconstructing Architecture - Critical Discourses and Social Practices. Minneapolis: University of Minnesota Press, 1996, p. 1–26. 8. Sassen S. Rebuilding the Global City: Economy, Ethnicity and Space. RePresenting the City – Ethnicity, Capital and Culture in the 21st Century Metropolis. New York: New York University Press, 1996, p. 23–42. 9. Jacobs, J. The Death and Life of Great American Cities. New York: Random House, 1961.; Sennett, R. The Uses of Disorder – Personal Identity and City Life. London: Faber and Faber, 1996. 10. De Certeau, Dovey K. Framing Places – Mediating power in built form. London: Routledge, 1999.; Lefebvre, H. The Production of Space. Trans. Donald Nicholson-Smith. Malden: Blackwell, 1991 (1974). 11. Kahn A. Imaging New York. The Urban Lifeworld – Formation, Perception, Representation. London: Routledge, 2002, p. 237–251. 12. Minton A. Ground Control. London: Penguin, 2009. 1.

Fig. 5. Proposition for an armature. (J. Pickford and J. Poland image)

proposal for a reinvigorated economic utilisation of the site is an appropriation of open spaces within working areas for simultaneous recreational use. J. Pickford’s and J. Poland’s proposal is for an armature which acts not only physically but also strategically to connect existing and new facilities on both sides of the Daugava. While providing a much needed additional crossing point over the river, equally significant is how their device ties together cultural, economic and social activities, enabling a synergy to develop between them. This works partly through the armature serving as a movement and gathering space. The armature also acts to collect activities occurring alongside it, and serves as base from which to make departures to connect to events and spaces further away; in a similar way the armature acts to generate new activities, serving as framework off which things might be built. Central to their proposition is an intention to reinvigorate the timber industry in Latvia; embedded within the armature will be relevant activities including not only a centre for timber processing and shipping, but also small scale spaces for the production of building components and furniture. Also integral to their proposal are educational facilities to train carpenters and craftsman for these reinvigorated industries. These new skills and technologies would concurrently be employed in the construction of refurbished and new facilities feeding off the armature.

82


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Robert Brown. Andrejsala is not an Island – Joined-up Approaches to the Layered City

2010

Volume 4

Robert Brown. Bachelor of Science Architectural Studies, 1984, Master of Architecture, 1988, University of Illinois. ASSOCIATE PROFESSOR, MASTER OF ARCHITECTURE PROGRAMME LEADER, University of Plymouth, Plymouth, UK. LECTURER, Universities of East London. ARCHITECT, Levitt Bernstein Architects, Tigerman McCurry Architects. Previous publications: • Brown R. A Critique of Origins, or, the Case of Palimpsest. Nu-topia – A Critical View of Future Cities. Plymouth: University of Plymouth Press, 2011. • Brown R. The Elusiveness of Culture. Intercultural Interactions. Cardiff: Centre for Education in the Built Environment, 2010. • Brown R., Maudlin D. Concepts of the Vernacular. Handbook of Architectural Theory. London: Sage Publications, 2010. Current research focuses on cultural/social identity, urbanism and architectural pedagogy. Registered Architect, UK, USA. RIBA.

13. Massey D. For Space. London: Sage, 2005. 14. Lefebvre H. The Production of Space. Cambridge, Mass: Blackwell, 1991. 15. Pearsall J. (ed). The New Oxford Dictionary of English. Oxford: Oxford University Press, 1998. 16. Brown R., Kalra R., Theis M. Community Asset Management. London: Max Lock Press, 2005. 17. Madsen P. Introduction. The Urban Lifeworld – Formation, Perception, Representation. London: Routledge, 2002, p. 1–41. 18. Cuff D. The Story of Practice. Cambridge: MIT Press, 1998, 6th ed. [1991]; Gutman R. Architectural Practice. A Critical View. New York: Princeton Architectural Press, 1988. 19. Heynen H. Architecture and Modernity – A Critique. Cambridge: MIT, 1999.

Contact data

Robert Brown School of Architecture, Design and Environment, University of Plymouth Address: Drake Circus, Plymouth PL4 8 AA, United Kingdom Phone: 44-(0)1752-585150 Email: r4brown@plymouth.ac.uk Robert Brown. Andrejsala is not an Island – Joined-up Approaches to the Layered City This paper proposes a joined up approach to the making of the city. It stands in opposition to singular narratives of the city, notably those formed in representations of the global city which emphasise economic agendas while marginalising other concerns. The critique of the global city presented draws upon an examination of pre-existing propositions for the regeneration of Riga’s seemingly redundant port area of Andrejsala, measured in the context of current discourse on the global city and a tabula-rasa approach to urban design. The joined-up approach advocated here is grounded in an understanding of the city as a palimpsest, a layering of spatially and temporarlly constituted cultural, ecological, economic, political and social forces. Convergences and divergences within these layers provide a site for design activity, offering scope not only for formal propositions but more significantly opportunities to develop synergies between those layers, building off of existing linkages and/or generating new ones. These tactical moves enable connections to be made between the physical, programmatic intentions and socio-economic and political considerations. The constructs of palimpsest and joined-up thinking were the focus of a design-based inquiry, carried out by University of Plymouth Master of Architecture students. This study focused on an investigation of Andrejsala and an exploration of alternatives for its regeneration. Fostered through an initial dialogue with client, government, professional and educational partners in Riga, propositions were developed for an urban strategy for the area and the design of an individual building within the context of that strategy. These proposals were considered in light of how they might contribute to cultural, ecological, economic, political and social livelihoods. This agenda serves as a critique of singular readings of the city, and explicitly engages with the multiplicity of the city. It posits that proposals that build off-of and join-up various forces acting within and on the city offer a way forward, moving beyond totalizing narratives which are vulnerable to external impacts. In their place if proffers a multifaceted, syncretic approach that is more dynamic and resilient, and thus more responsive to the diversity and ambiguity that is the contemporary city. The author would like to thank 2009–2010 Master of Architecture Year 2 students, especially P. Clark, C. Lingham, K. Parsons, J. Pickford, J. Poland, R. Simmonds and P. Woodford, for the use of their images in this paper, and together with fellow staff member Krzysztof Nawratek for discussions raised in numerous seminars and tutorials that are pertinent to this paper.

83


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Architectural Concepts for Transformation of Health Care Facilities in Vilnius and Riga Gintaras Stauskis, Vilnius Gediminas Technical University of a European Research Project “Network for Future Regional Health Care”. Initially drafted as a medically oriented activity very soon the whole operation raised very strong regional and urban planning requirements and resulted in an outline for future development of health care services in Vilnius County and Vilnius City as well as in the other European regions. Following the draft of that project Antakalnis hospital is marked as a middle cross of three little ones in the right centre (Figure 1). The presented plan reveals very strong urban importance of Antakalnis hospital for the residents of Vilnius City and the residential area that it is located in. It should continue providing high level professional health care services for the residents of a major central and western parts of Vilnius city. The plans state its secondary rank meaning it is not an acute care hospital with regional scope of services, but a powerful city hospital where a perfect layout, proper functional coordination with the rest city hospitals and strong community integration is radically need [6]. Similar planning activities have been happening in health care circles of Riga City. Though the decisions were never given a comprehensive plan or a draft form probably because of the limits of a working group, the location and distribution of health services has been clearly structured in the “Eastern Union” with a total capacities of 2080 hospital beds, “Western Union” with 1200 beds, to which Pauls Stradiņš’ hospital was assigned as well, and the “Central Union” with 1050 hospital beds. The plans were believed to come true until now but global economical turbulences have inevitably slowed down the whole process. It comes true from the plan that Pauls

Abstract – The planned network of health care services in Vilnius County foresees urban strategy for developing coherent and accessible health infrastructure. Strategies for integration and coordination are planned for Riga hospitals as well. Based on the scope of services that city hospitals should provide for city residents their planning should be changed and adjusted to the overall strategies. The article presents analysis of proposals of two recent architectural competitions in Vilnius and in Riga on how a centrally located city hospital should be transformed. Vilnius City University Hospital and Riga Pauls Stradiņš hopsitals being different urban complexes and architectural sites feature quite similar problems for their future transformation and integration into the urban layout of the city and pose interesting and comparable responses to that problem. Keywords – architecture, urban integration, regional network, health care, hospital, social services, urban community.

I. Problem definition

Health care systems have emerged in European cities centuries ago as a social service institution demonstrating the care of local communities for the weaker and the disadvantaged. Being strongly integrated within the religious institutions and convents and monasteries health system at the same time was a consistent part of a city meaning urban integrity, aesthetical dominance and functional coherence to the surrounding community context [5]. Along to the development of industry and spread of functional zoning ideas in urban planning hospitals grew bigger sweeping off the smaller communitybound institutions on their way and gradually became huge multi-professional medical industry giants spreading on the vast lands in a city. Vilnius City University Hospital named locally “Antakalnis Hospital” is a good illustration of the above described development and serves as a good case for analysing in the light of possible urban, volumetric and functional transformations in Vilnius. The international architectural design idea competition has been organized for that in Vilnius in 2009. Similar attempts were planned in central Riga in 2006 where Pauls Stradiņš’ hospital is facing challenges of future redevelopment as a centrally located hospital with additional flavours of preserving architectural heritage. Entries of these two architectural competitions for transforming the mentioned hospital campuses will be structured and analysed in the paper in a search of better and more progressive architectural concepts and solutions for health care facilities and namely city hospitals of different ranks. II. Regional health networks emerging in Vilnius and in Riga

The plan for regional network of health care services has been drafted by the author of present paper in 2006 in the frame

Fig. 1. Network of acute care hospitals in Vilnius City. Arch. Dr. G. Stauskis.

84


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Gintaras Stauskis. Architectural Concepts for Transformation of Health Care Facilities in Vilnius and Riga

Stradiņš hospital in certain reasonable period should become a “Clinical University Hospital” and along with Riga’s 2-nd hospital take the lead of a “Western Union” health district. More to the national activities in Vilnius and Riga it is proper to note a wide international discourse ongoing about quality and efficiency of hospital design. A group of selected authors have deeply analysed economical aspects of public and private investments in health care facilities, especially underlining that quality of design is greatly important for the overall successful operation of any health care facility [4, 205–246]. Design tendencies and traditions in particular have been analysed by Hennu Kjisik in his favourite thesis monograph “The Power of Architecture” [3] that is solely devoted to architectural processing of complicated and constantly changing medical functions, processes and technologies in modern health care environment.

2010

Volume 4

Fig. 2. Location of Antakalnis hospital site in Vilnius. Satellite image.

III. Architectural competitions for hospital redevelopment

Similarities of the two architectural ventures arise from the common regional programs for the selected health facilities that was presented in the previous chapter. The differences are also quite noticeable. In Vilnius case Antakalnis hospital served as a basis prototype for restructuring a centrally located hospital in a European City without emphasising Vilnius and Lithuania’s specifics. Being a principal decision of organizers of the competition it also gave more liberty to architect’s minds and created more generally applicable proposals on “idea design” stage. An open competition for architect’s with free registration of junior colleagues it has called out a lot of interest throughout the Europe and beyond. The number of participants was probably limited by quite requiring programme and specific medical functions of the intervention. In spite of that a wide range of different concepts was presented to the jury including the author of this paper. At the same time in Riga’s hospital competition case a real technical redevelopment proposals were expected from the invited authors for a further possible turn into technical projects for construction. And it went this way, most of the entries elaborated with the specific problems of the site and within the buildings. In Vilnius case construction plans are still quite far away but thirst for innovative and progressive ideas is very high among health authorities and architects. The abovementioned differences will explain the diverse nature of entries presented at both competitions. And to reasonable sake this still keeps it possible to compare the concepts that authors from different European countries have been proposing for the future of both hospitals. Even more, a central location, a historic imprint of existing buildings, a very strong community integration expected in both cases makes the comparison more than possible and really needed. On the other hand the author of present paper could hardly resist a temptation of drawing common comparison lines between the two international level ventures coincidentally organized in a similar time frame in our neighbouring countries. With very similar architectural missions in a unique field of health care design both ventures invited architects to compete in the arena where architects recently are called on so occasionally at least in our countries. The conclusions of this experimental

Fig. 3. Antakalnis hospital in Vilnius. Site plan – top left, location map – right, main views – bottom left.

analysis exercise will speak out about its efficiency in a meaning of the learnt lessons and future benefits for patients of our city communities. Organised in Riga as a week-long idea workshop and subsequent competition of the group of invited Finish, Danish, German, UK, Dutch, Norwegian and two Latvian architect’s teams wellestablished in health design sector the competition produced nine entries that differ in their approaches to redevelopment ideas and by the proposed project solutions. The international jury of 17 members comprising of health officials, hospital administrators, architects and academics have selected the prize winners and placed the critics on the entries. IV. Health care transformation ideas in competition entries

The site in Vilnius is a real hospital campus where the first post-war hospital was constructed in 1950. The site is in a central part of Vilnius in a residential area on the main Antakalnis Street and close to Neris River to which it has no direct links. Formerly neglected and recently treated almost as a heritage the U-shape totalitarian architecture block from 60-ies dominates in the plot and forms the main street development. Still in 1970 new big volumes of three blocks in a shape of that period tradition have been added to the site. There is still a lot of free space available on the plot; part of it has been sliced off for new housing blocks just behind the hospital site during a pre-crisis construction boom (Figures 2 and 3).

85


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Gintaras Stauskis. Architectural Concepts for Transformation of Health Care Facilities in Vilnius and Riga

2010

Volume 4

As the program for architectural intervention on the hospital site was quite liberal allowing keeping or demolishing the existing structures on the plot, this almost unrealistic liberalism encouraged and produced many innovative and bold ideas on future of the hospital. Selected as a case object in Vilnius Antakalnis hospital is in many ways rather a typical example of a hospital with usual development problems. Turning Antakalnis hospital site into a rural type health generating facility with many semi-public activities in semiprivate spaces was a popular concept manifested in many proposals. The idea of radical transformation of hospital site by reducing its scale to human dimensions and enjoying urban dynamism in dense and diverse spaces were raised boldly and with different professionalism. For high quality of the latter the entry “MosaiCity” has earned the best appraisal of the jury (Figure 4). The ideas of patient-centred design raised in several proposals were attempting to fully exploit the potentials of a park-like hospital site and to bring more public life and personal privacy to each patient’s separate room entered directly from outside by his own front door. Long anonymous corridors were to be replaced by park-type walks leading to patient’s rooms turning their inside interiors onto outside landscapes. By these measures local community members are encouraged to come and use some of the existing buildings for primary health, long term care and the other related health activities. The entry in Figure 5 was awarded the second prize. Probably the size and appearance of some huge hospital blocks has inspired some designers to offer an idea to break a big hospital into small peaces and to give separate individual building structures to all possible care models and services. Starting with Long Care to Short Care, Care Core, Do Care and Don’t Care functional prototypes were developed as new typology units using the existing buildings for a long term treatment and putting the other care services into separate extravagant shapes for relaxation, communication, recuperation and even entertainment of patients, visiting guests and local residents. It was expected to create more individual space and environment of a real hospitality in this way. The entry fragmented in Figure 6 is strongly manifesting these ideas and it was awarded a third prize. Affiliation to European urban development tradition where built layers cover and replace each other but not occupy free green spaces and other un-built areas was demonstrated in several successful proposals. In this way flexible and organic development is using all the features of the site, respecting the landscape, creating a human scale and spreading everyday urbanism tradition into a hospital site. Integration to the neighbouring development was raised by many as a key task and proper solutions were found in some projects. The entry “Vital Village” (Figure 7) integrates existing structure from the 50-ties into the health mainstream by assigning it for an outpatient care, whereas human and intimate spaces are created by adding new low-rise units to the existing blocks. This entry was honourably mentioned. The concept of spreading primary health care from a central hospital to the surrounding district was proposed by some authors by planning certain social infrastructure network of health services provided by hospital, pharmacies and “health kiosks” located in

Fig. 4. “MosaiCity”. Arch. Marie Perin, arch. Gregoire Barraud, UK/ France.

Fig. 5. “Inside Out”. Arch. Paulien Bremmer, Jarrik Ouburg, The Netherlands.

Fig. 6. “Hospitotality”. Arch. Diana Ponec. The Netherlands.

Fig. 7. “Vital Village”. Arch. Kirsti Siven, Asko Takala, Finland.

86


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Gintaras Stauskis. Architectural Concepts for Transformation of Health Care Facilities in Vilnius and Riga

residential area of the actual district. The drafted health network (Figure 8) is sounded like a “health guarantee” for residents with lots of physical exercise and balanced nutrition services offered in the area called to enhance person’s health and to minimise the need of radical medical interventions. The above entry indeed bravely demonstrates a possibility to employ simple design techniques to include health care as a daily question to human life. For this reason health clubs and gym facilities are located at the main entrance to the hospital site to deliver positive ideas of healthy life on the very first approach to the hospital. The proposed high rise tower features patient rooms with good daylight and attractive views to the surrounding landscapes. It also makes very strong architectural statement about a hospital as an iconic value of the city. At the same time this idea is strongly doubtful as it could pose certain social problems for community integration in the taken area. Possibilities of realisation of these ideas in a number of construction stages as well as further extensions are well appreciated and were honourably mentioned by the jury. On a Latvian side Pauls Stradiņš’ hospital in Riga is located in the urban block amongst Ventspils, Liepajas and Atpūtas streets and could be described as a densely built-up area with a complex of building blocks in the city centre with multiple development, context, logistics and related problems on its site. The blocks of buildings are from different historical periods ranging from the really valuable 1910, pre-war blocks of 1930 in the middle of the plot and to the replicated additions in 80’ies and later with low general functionality and even less urban integrity (see Figures 9 and 10). All entries represent admirably different views on urban and volumetric as well as functional organisation of Pauls Stradiņš’ hospital’s future. A “lingering snake” shape (Figure 11) introduces a new archetype for health buildings. Providing flexible and adaptable environment with good possibilities of orientation and daylight as well as possibilities to realise the project in certain time phases easily without interruption of existing health activities were strongly stated and well designed in the competition winning entry “Garden Walk”. The site idea is well caught; future image of the campus will still keep the “hospital in a park” idea. The central square adjoins three styles of buildings from three different historical and stylistic periods and forms a lovely public space, as in Figure 11. Good grasp of the spirit of a place is vitally important for any new intervention and especially on a historical hospital ground. These ideas were successfully implemented in the proposal in Figure 12 which presents an environment of improved spirit and the character of what the best exists and is present today on Pauls Stradiņš’ plot. The required extension program was housed in new big structures, plug-in of which to the existing buildings is quite problematic both technically and historically. The ideas of structural contextualism were well appreciated by the jury and the entry (recalling ”Vital Village” on Figure 7) earned the second prize. The complexity of urban and architectural context and mixture of different functions in the existing volumes and spaces brings an architect into a temptation of simply designing a good new building within a hospital campus. The proposal on Figure 13 is a project of one well planned building, but just a building. It is creating a new axis in site perpendicular to the existing axis formed by volumes of the last century. If this idea is released it

2010

Volume 4

Fig. 8. “Brave New World”. Network concept – above, main entrance view – below.

Fig. 9. P. Stradins’ hospital site in Riga. Aerial view.

is quite natural to fell into another problems in the context of the existing development whereas the “New good buildings” often cut the present hospital site space into the halves and peaces that are so difficult to stick back together. Correspondence of new proposed buildings to the existing historical context is another inevitable danger undermining the whole concept of a “New good beauty”. Strong Austrian urban draft has been awarded the third prize – see Figure 13.

87


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Gintaras Stauskis. Architectural Concepts for Transformation of Health Care Facilities in Vilnius and Riga

2010

Volume 4

Fig. 12. “Avenue Completed”. Arkitektfirmaet C.F.Moller (Norway/ Denmark). Model view. Fig. 10. Evaluation of architectural and heritage qualities of P. Stradins’ hospital buildings.

Fig. 12. “Avenue Completed”. Arkitektfirmaet C.F.Moller (Norway/Denmark). Model view.

of our days as well as inspiring designers, commissioners and even students to take part in this discourse were another callouts to professional communities and wide public in both countries – Lithuania and Latvia. V. Conclusions

Based on the presented analysis of the entries of both architectural competitions on transformation of health facilities in city hospitals in Vilnius and in Riga the following conclusions could be drawn, outlining the conceptual trends and architectural concepts for future of hospital as a health service facility with strong social status and importance for urban development of the city area that it is located on. 1. Integrating hospital with the surrounding urban context – wide and deep integration of hospital site and its services with the surrounding district in two dimensions: inviting more people to come to a hospital campus for services other than just medical procedures; and taking out some primary health services from a hospital and locating them in a wider neighbouring district area; 2. Structuring between public, semi-public, semi-private and private spaces and services as a way to integrate more social functions to a hospital: culture, physical exercise, commerce and the other health-related social services and activities could attract

Fig. 11. “Garden Walk”. JKMM Architects (Finland). Passage view (top), master plan (bottom).

In both Vilnius competition and in Riga workshop competition entries were judged on the basis of originality and daring of the visions, design quality of manifesting that visions, attention to the needs of patients and positive sustainability impacts on a site and the neighbouring community in certain economical constrains. Stimulating professional debate on the futures of the existing hospital facilities in rapidly changing conditions

88


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Gintaras Stauskis. Architectural Concepts for Transformation of Health Care Facilities in Vilnius and Riga

2010

Volume 4

References 1.

2.

3. 4. 5. Fig. 14. Architects are in constant search of balance between the public and the private spaces and interests in health facilities.

more population from the surrounding areas and make hospital a popular daily destination (Figure 14); 3. Patient-centred design was a key concept raised in many entries in Vilnius and in Riga competitions. Starting with patient rooms to the core medical areas and public spaces on a hospital site – all these elements have to be planned and designed having a personal needs of patients and visitors as a basic ground for functional and aesthetic solutions. 4. Transformation in several construction phases and possibilities of further extension poses requirements for flexible and adaptable planning and volumetric solutions. Flexibility on a timeline to accommodate to dynamism and diversity of sociocultural, economical and technology changes is a must feature for all modern health care projects. 5. Creating an architectural icon of the city on a hospital site is being more and more exploited by planners and designers as a drastic urban and architectural concept of hospital design and transformation. This could be considered to be a proof of raising awareness of urban and social importance of a hospital as multifunctional socio-cultural complex with its diverse functions and services for a wide urban community and the whole city.

6.

The Future Visions of the Pauls Stradiņš’ University Hospital Riga, Latvia. [Online 09.08.2010.] http://aplus-international.com/workshops/ workshops/2006/stradini/index.html The Transformation of Healthcare. International Architectural Ideas Competition. Jury Report. [Online 10.08.2010.] http://www.tno.nl/ downloads/transformation_health_care_jury_report_260509.pdf Kjisik H. The Power of Architecture. Helsinki: Helsinki University of Technology, 2009. ISSN 978-952-248-033-0. Rechel B. Investing in Hospitals of the Future. Copenhagen, 2009. ISSN 978 92 890 4304. Stauskis G.. Architectural Development of Historic Health Care Institutions in Vilnius City. Town Planning and Architecture. 2010, Vol. 34, No. 1, p. 54–63. ISSN 1392-1630 (print), ISSN 1648-3537 (online) (SCOPUS, ICONDA, CSA, EBSCO, INDEXCOPERNICUS) Stauskis G. Optimization of Urban Planning Model for Developing Health Care Network in Vilnius Regional Area. Town Planning and Architecture. 2005, Vol. XXIX, No. 1, p. 41–46. ISSN 1392-1630 (ICONDA, EBSCO, CSA).

Gintaras Stauskis (Vilnius, 1963), Architect (Vilnius Gediminas Technical University, 1986), PhD Arch. (1994). Associate Professor of Vilnius Gediminas Technical University conducting academic and research activities at the Department of Urban Design (since 2006). Involved in the EU research programs (since 1998). Current research fields: modern health care networks, transformation of health care facilities, sustainable urban mobility, accessibility of environment, recreation and urban health. Research results are presented in numerous national and international publications and conferences.

Contact Data

Gintaras Stauskis Department of Urban Design, Vilnius Gediminas Technical University Address: Trakų g. 1/26, Vilnius, LT-10223, Lithuania E-mail: gintaras.stauskis@vgtu.lt

Gintaras Stauskis. Architectural Concepts for Transformation of Health Care Facilities in Vilnius and Riga Investigation of regional location of health care provision along with demographical and economical data allows creating proposals for regional health care network plans. In Vilnius County the plan for the network of regional health care has been developed by the author of this paper. It covers regions of primary health care centres, former district hospitals converted into community health centres and highly specialized acute care centres. The scope of provided health services is adjusted to the actual needs and the future of the institution is planned depending on its role in the regional health care network. In Vilnius City transformation policy actions are to develop as follows: primary health centres are grouped into primary regions close to the places of residence of potential patients; a new type of hospital – community health care centre should evolve by transforming existing district hospitals and city hospitals; highly specialized care will concentrate in two acute care hospitals and one city hospital sites. Hospitals have historically appeared in cities as facilities to satisfy the social needs of local communities for care of the sick and the disadvantaged. On the urban layout hospitals recently have lost their social integrity with the city and have become closed and isolated medical industry reservations. On the other hand the scope of provided medical services does not meet the requirements of the surrounding residential communities. The article demonstrates and discusses proposals of European architects to transform the site and the existing premises of Vilnius City University Hospital, named as “Antakalnis hospital”. Search of ideas of integrating a hospital in general and the mentioned site in particular as a social and health promoting facility into urban layout of the city was one of the goals of the international competition “Transformation of Health Care in Eastern And Central Europe” recently organized by the Dutch research centre TNO on Antakalnis hospital site in Vilnius. Similar international competition with identical objectives focused around urban reconstruction of Paul Stradins hospital in central Riga some time ago. Variety of proposals reveals the wide range of possibilities in creating better integrity of modern health centres with the proper health-promoting functions into the urban communities and demonstrates several urban and volumetric transformation trends to be analysed and revealed further on in the paper.

89


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Fluid Urbanism Arne Riekstiņš, Riga Technical University Either way, directions to new form-finding, mostly inspired from nature and decoding its processes have been around for almost a century, but only now in recent technological age of digital tools these ideas are being carried out in an unseen and sometimes scandalous ways.

Abstract – This paper reviews the futuristic approach to urban planning – Fluid Urbanism. Research focuses on case cities of London, Istanbul and Turin (Torino) to reveal the theory and practice behind approaches to design in a before unseen ways, using parametric animation software and programmed scripts. This enables to keep the surrounding urban context untouched, implementing new grids and systems in the city fabric, seamlessly designing by new strategies in architectural design. Author explains his own project, revealing details of 3D modeling and animation with fluids to obtain the desired result – contemporary master plan in an existing urban surrounding.

II. Pioneer of the Architecture Virtuality

Architect Marcos Novak, graduating from Ohio University with a specialization in computer-aided architecture, has remained faithful to his field. He has managed to convey his futuristic ideas wherever he could. His work has been essentially virtual. It is so advanced in this field that he is regarded as the “pioneer of the architecture virtuality” according to the organizers of the international Architecture Exhibition in Venice. He is known for projects, which in their name give hint that they consist of a futuristic element (Figure 1). “Sensor Space”, “Transmitting Architecture”, “Liquid Architectures”, “Metadata Visualization”, ”Echinoderm”, “AlloBio” and “Alienwithin” just to name a few. Marcos Novak became the most visible proponent of cyberspace as an autonomous architectural field of inquiry. His greatest achievement is his use of non-Euclidean spatial concepts with the idea of algorithmic unfolding, that is, mathematical modeling of data space navigable computer environments to create unexpected futuristic forms. In other words, the animated mathematical forms created in the virtual reality by Marcos Novak, derive from the manipulation of mathematical fields. All these technical terms mean that throughout his immense body of work he attained forms that are “out of this world”. Forms, which resemble some neo-biological creatures floating in the extraterrestrial seas, or science-fiction beings roaming the universe. Marcos Novak’s liquid architecture seems to combine the opposite, soft with hard, real with virtual, masculine with

Keywords – animation, fluid urbanism, liquid architectures, scripting, three-dimensional modeling.

I. Introduction

People have been designing our World since the times of the Ancient empires. The utmost accumulation of design in a broader scale is being seen as urban architecture. Historically, also the theories behind urban planning have been developing, but still architecture is one of the slowest to be moved along with the latest achievements in all other design industries. The reason for it is the scale and existing built structures in contemporary cities. Most large developments have happened during dynamic booming of economies. We must also be aware that incredibly complex processes of artistic expression, politics, finance, as well as most public and private interests nowadays affect any design decision. According to Karl Chu (as he said in lecture on February 29, 2008 at UIC ESARQ, Barcelona), the founder of theory on genetic architectures, we have exhausted what we have been doing. We have somehow limited the boundaries of what architecture is. Luckily, a number of architects are pushing the boundaries of contemporary architecture well into the future. Some are working on the mathematical and technological levels and others are working on philosophical and esthetical ones. Whatever the stage, they are exploring possibilities for architecture never ventured before. Some of them undertake projects that are a long way from realization but they manage to widen our architectural horizons [1]. Using the latest contemporary computational systems designers are trying to expand the field of architecture. To understand the reasons of this being happening, one must look in a broader scale how architecture has started to become mixed up with other design fields. Long time architects have been tied to their tools – drawing boards, rulers etc. Since the age of digitalization not only the speed of an architect’s work but also results of his work have changed a lot. We have been overwhelmed with developments in many industrial fields that shows us there are much more aspects that influence architecture as well. Architecture nowadays links to and can be linked to almost anything. The thrill of controlling form in a way computers can do it has become spectacular.

Fig. 1. Paracube, a six parametric surface conceptual object by Markos Novak, designed in 1997. [2]

90


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning Arne Riekstiņš. Fluid Urbanism

2010

Volume 4

Fig. 2. Large-scale urban development on river Thames estuary, London. [3]

Fig. 3. Kartal-Pendik master plan. [4]

feminine and mathematical with poetical, to create third or “alien” condition. He seeks nothing less than warping into alien territory, into unpredictable conceptual spaces, into new states of being of the future. Back in 1995 in an interview [2] with Marcos Novak, he was asked: “As opposed to literature and music, the architectural milieu is extremely academic. What kind of sentiments are dominant regarding your and others’ talk of these liquid architectures? What kinds of critiques are coming out against you?” He replied: “Indeed, architecture has been the slowest to respond. I regret to say this, since I love architecture, but it is true. To be fair, though, there are at least two architectures, the architecture of accommodation, and the architecture of excess. Accommodation produces buildings, excess produces “Architecture”. This is not a question of extravagant expense, but one of vision and generosity. The architects of excess have always been leading visionaries of their times. The trouble is that we live in a world where accommodation outnumbers excess and generosity, as training outnumbers education and learning. I have had to fight with this all my life, and I expect that this will not change, since I am committed to keeping myself open and agile. The critiques are predictable and banal, on the order of “this is not architecture”. What is worth noting, however, is that the critiques do not change: the same fears are articulated again and again, true to the tiresomeness of the thinking behind them, with only the name of the “enemy” changing. The fear of computer-aided design has been replaced by the fear of cyberspace, but the negative rhetoric is identical. If I had a few more lives to spare, I’d write a history of fears. It would be very unimaginative, tedious, and repetitive.” Extending these ideas to urban planning gives us architecture, which blends in, weaves together, expands, syncs, contextualizes, interferes and dialogues with the city canvas. In other words it may be referred as Fluid Urbanism.

Form Informing Urbanism - Parametric Urbanism is an animated film created by Zaha Hadid Architects for the Global Cities exhibition at museum Tate Modern in London. The film presents a range of experimental design solutions for the Thames Gateway regeneration corridor to the east of London, based on parametric techniques pioneered in urban planning by Zaha Hadid (Figure 2). Architects Zaha Hadid and Patrik Schumacher have chosen the Thames Gateway as a testing ground in which to evolve new ways of approaching large-scale urban developments. The Thames Gateway is an area stretching eastwards from East London on both banks of the river Thames; it has been hailed as Europe’s largest urban regeneration project. Driven by architectural rather than town-planning concerns, Hadid and Schumacher have used a series of new and powerful digital design techniques to develop an approach to urban regeneration which they call “Parametric Urbanism” [3]. Another great example is the Kartal-Pendik master plan, a winning competition proposal for a new city centre on the east bank of Istanbul (Figure 3). It is the redevelopment of an abandoned industrial site into a new sub-centre of Istanbul, complete with a central business district, high-end residential development, cultural facilities such as concert halls, museums, and theatres, and leisure programs including a marina and tourist hotels. The site lies at the confluence of several important infrastructural links, including the major highway connecting Istanbul to Europe and Asia, the coastal highway, sea bus terminals, and heavy and light rail links to the greater metropolitan area. The project begins by tying together the basic infrastructural and urban context of the surrounding site. Lateral lines stitch together the major road connections emerging from Kartal in the west and Pendik in the east. The integration of these lateral connections with the main longitudinal axis creates a soft grid that forms the underlying framework for the project. Locally, this net can be bundled to form areas of higher programmatic intensity as well as a vertical build-up of the city fabric. In certain areas the net rises up to form a network of towers in an open landscape, while in other areas it is inverted to become a denser fabric cut through by streets, and at other times may completely fade away to generate parks and open spaces. Some areas extend out into the water, creating a matrix of floating marinas, shops, and restaurants.

III. Examples of Fluid Urbanism

Big architectural firms design in expressing the utmost accumulation of capital and its vast influence over the traditions. This can be best seen in urban design. New inter-disciplines arise and the canvas of old historical sites is being opened up to new fields of experimentation.

91


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning Arne Riekstiņš. Fluid Urbanism

2010

Volume 4

The fabric is further articulated by an urban script that generates different typologies of buildings that respond to the different demands of each district. This calligraphic script creates open conditions that can transform from detached buildings to perimeter blocks, and ultimately into hybrid systems that can create a porous, interconnected network of open spaces that meanders throughout the city. Through subtle transformations and gradations from one part of the site to the other, the scripted fabric can create a smooth transition from the surrounding context to the new, higher density development on the site. The soft grid also incorporates possibilities of growth, as in the case where a network of high-rise towers might emerge from an area that was previously allocated to low-rise fabric buildings or faded into open park space. The master plan is thus a dynamic system that generates an adaptable framework for urban form, balancing the need for a recognizable image and a new environment with a sensitive integration of the new city with the existing surrounds [4]. The Kartal-Pendik waterfront regeneration plan is Turkey’s most important urban infrastructure project ever undertaken. Covering an area of 3.5 million sqm in eastern Istanbul, it is also one of the largest developments of its kind worldwide. IV. Academic Experiments and Approaches to Fluid Urbanism

Fig. 4. Aerial view of the master plan, indicating the post-Shanghai Expo proposal for the site. [5]

Design Research Laboratory at Architectural Association, London has been the leading research base for experiments related to Associative Urbanism [5]. One reason for that is the presence of Patrick Schumacher as a design tutor in the laboratory. In a joint student group they have developed a master plan proposal for the post-Shanghai Expo, once the international exhibition will be over and temporary structures removed (Figure 4). The design includes three primary architectural typologies – fields of differentiated towers; low density yet permanent Expo and cultural facilities; and landscape spaces, also reserved for further development. Design development was obtained with fluid simulations in Maya (Figure 5), followed by successive stages of design development and post-production scripting and modeling, increasingly resolving and refining the model as a design proposal informed by other spatial, structural and circulatory parameters. Author has participated in an international biennale “Advanced Architecture Settimo Tokyo” workshop “Design with Maya, MEL script and plug-in”, held in Italy, in June 2009. In the final design task author made an academic cooperation project with Matteo Lo Prete, an architect from Italy to design an addition for Torino Lingotto master plan, originally designed by architect Massimiliano Fuksas. Workshop tutors represented two leading project architects of Zaha Hadid Architects, London – Fulvio Wirz and Ludovico Lombardi. Design involved several consecutive design steps and lots of modeling, programming scripts and setting parametric relations. Whole task was to experiment and find if there is any limit of possibilities in Fluid Urbanism approach using latest computational tools and theory behind generative design. Initial stage was to import existing urban canvas and street network of the Torino Lingotto area as a 3D model. After that, a new grid was formed which later on will be used to manipulate geometries and affect unexpected form solutions, obtained by previously defined and set-up design decisions. At this point

Fig. 5. Series of diagrams describing the design development of initial fluid simulations in Maya. [5]

92


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning Arne Riekstiņš. Fluid Urbanism

2010

Volume 4

Fig. 8. Secondary control grid revealing landscape architecture details. [7]

Fig. 6. Virtual fluid simulation defining building typologies. [7]

Fig. 9. Final rendering of Torino Lingotto master plan addition. [7]

(Figure 7). New high-rise buildings were adjusted to fit in major viewpoints and panoramic silhouettes. Authors did several smoothing operations and modeled the highrises to suit aerodynamic and esthetic conditions, whereas lower level of the grid was converted into landscape architecture (Figure 8). As authors made a decision to run all traffic underground, this decision freed up whole street level to pedestrians allowing new park structure to flow into area. This experiment has proven that Fluid Urbanism approach may be obtained with various computer tools that derive from non-architectural fields. Today we can handle urban dynamics in animation softwares that have been developed for the use in Hollywood and other movie industries. Cleverly linking contemporary theories and visualization possibilities we may come up to the extension of the classic urban planning, that is being slowly pushed into futuristic trends and new horizons. In the design process of Fluid Urbanism there are practically no limits. We may already say that architects have a great influence on cities that evolve and are in constant developments towards the needs of modern society. Urban planning architecture is gaining a new horizon and becoming a playground for new possibilities we never thought about before, rejecting the tired standards reserved for building and compels us to reflect on the architect’s role as it is being reprogrammed by technical evolutions [6, 134]. Fluid Urbanism is ultimately balanced between radical progress, considered inquiry and poetic reflection of urbanization.

Fig. 7. Vertical elevation of high-rise structures. [7]

authors set up programmatic rules for virtual fluid emissions in various colors that would define how the programmed script would express building typologies (Figure 6). Three main zones were chosen and defined: blue – high-rise area, red – low-rise area and green – park area. The zones were chosen manually only defining the emission points, regarding future needs for them in the context of the planning addition. The emissions were calibrated so that they disperse in the territory taking into consideration existing built structures as obstacles to flow around them. Authors then programmed a behavioral script that would stretch and squeeze previously set up grid to correspond the emitted flows. The new grid with its structures and street network seamlessly continued to surrounding blocks of the city leaving no traces of joining points, because any transformation that was happening inside of the new grid was still linked to surrounding area. Once the grid was animated and the right variant chosen from the sequence of possibilities that, according to authors, suited the best – vertical elevation of new structures was modeled

93


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Arne Riekstiņš. Fluid Urbanism

References

Volume 4

projects, including: The Possibilities for Application of Imitation Models in Education and Practice of Spatial Planning, The Approbation of Landscape Ecological Modeling Systems in GIS, The Graphical Analysis of Planning and Binding Spatial Factors – Structural Plan and Interpretation (2006–2008). SECRETARY and DIGITAL LAYOUT DESIGNER of the Scientific Journal of RTU, Architecture and Urban Planning (since 2009). Private architect and owner of Hybrid Space architecture (since 2006). Participant of various scientific conferences and author of more than 10 scientific publications, including a book. • Riekstiņš A. Arquitectura Aberrante. Madona: Hybrid Space publishing, 2008, 150 p. • Riekstiņš A. The Unlimited Possibilities of Genetic Architecture. Scientific Journal of Riga Technical University, 2008, Series 10, Volume 2, pp. 194–203. • Riekstiņš A. Overcoming the Third Dimension. Преодолевая третье измерение. Project Baltia, 2010, 04/09 01/10, pp. 50–52. Current and previous research interests: parametric architecture, genetic architecture, biomimetics, digital tools in architecture, CNC systems and rapid prototyping, three-dimensional modeling, synthesis aspects of architecture, sustainable high-rise buildings. Awards: Archiprix 2007 Shanghai, nomination for best diploma project in World’s architecture, with project Ecologically sustainable high-rise building in Ķīpsala, being exhibited in Beijing, Shanghai and Rotterdam (2006). Prize of Guntis Bole, award for excellent studies and highly professional course projects (2005). Memberships: Association of Latvian Young Scientists (2009), member in Organizing Committee of Yearly Scientific Conference of Architecture in RTU (since 2009).

Kozak P. Does the new architecture, as represented at ArchiLab 2004 and Venice Biennale, offer solutions to some of the challenges of our contemporary built environment? [Online 29.05.2010.] http://www.wkozak. com/paulkozak/architecture_files/essay_files/essay.doc 2. Mork K. Interview with Marcos Novak 1995. [Online 29.05.2010.] http:// www.altx.com/int2/marcos.novak.html 3. Fairs M. Thames Gateway – the Movie by Zaha Hadid Architects. [Online 10.06.2009.] http://zahahadidblog.com/movies/2007/06/22/121 4. Zaha Hadid Architects, Kartal – Pendik Masterplan. [Online 15.04.2010.] http://www.arcspace.com/architects/hadid/kartal_pendik/kp.html 5. Experiments in Associative Urbanism. [Online 15.04.2010.] http://shiftboston.blogspot.com/2009/07/experiments-in-associative-urbanism.html 6. Zellner P. Hybrid Space – new forms in digital architecture. London: Thames & Hudson, 1999, 191 p. 7. Authors’ visualizations. 1.

Arne Riekstiņš (Riga, 1982), B.Arch. (2004), M.Sc.Arch. (Riga Technical University, 2007), M.BioDigi.Arch. (Universitat Internacional de Catalunya, 2008), PhD student, research subject – New Digital Systems in Contemporary Architecture, tutor Prof., Dr.Arch. Jānis Briņķis (since 2007). Lecturer at Faculty of Architecture and Urban Planning, Riga Technical University (RTU, since 2006). Guest lectures held also in universities in Trondheim, Norway and Oulu, Finland. Author of a full semester course of RTU Continuing Education Program in Architecture, The Computer Modeling of Urban Development. Tutor of RTU International Summer School for Architects (2006, 2007). Researcher in various scientific

Contact Data

Arne Riekstiņš Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Address: Āzenes iela 16, Riga, LV-1048, Latvia Phone: +371 29235265 E-mail: arne@hybridspace.eu www.hybridspace.eu www.twitter.com/hybridspace/

Arne Riekstiņš. Integrētā pilsētplānošana Liels skaits arhitektu mūsdienu arhitektūras robežas ir paplašinājuši tālu nākotnē. Visaugstākās pakāpes projektēšanas koncentrācija plašākā mērogā var tikt apskatīta kā pilsētplānošana. Markosam Novakam ir izdevies aprobēt savas futūristiskās idejas visur, kur vien iespējams, pēdējo divdesmit gadu laikā. Viņa darbi bijuši fundamentāli virtuāli un viņu uzskata par arhitektūras virtualitātes aizsācēju digitālajā laikmetā, runājot par “amorfajām arhitektūrām” un citiem futūristiskiem kibertelpas projektiem. Arhitektūra, kas saplūst, saauž kopā, paplašina, sinhronizējas, kontekstualizē, iejaucas un ir dialogā ar pilsētas audeklu. Citiem vārdiem sakot – integrētā pilsētplānošana (Fluid Urbanism – angļu val.) jau pieņemta lielākajos arhitektu birojos, izpaužot maksimālo uzkrāto kapitālu un tā plašo ietekmi pār tradīcijām. Autors apraksta integrētās pilsētplānošanas piemērus, kurus īstenojuši Zaha Hadid Architects Londonā un Stambulā, kā arī akadēmiskos eksperimentus, kas veikti Londonas arhitektūras skolas Architectural Association projektēšanas pētniecības laboratorijā, un savus eksperimentus Turīnā, Itālijā. Pilsētplānošanas arhitektūra atraida nogurdinošos standartus, kas paredzēti būvniecībai, un liek mums pārdomāt arhitekta lomu, kura tiek pārprogrammēta līdz ar tehnisko evolūciju. Arne Riekstiņš. Fluid Urbanism A number of architects are pushing the boundaries of contemporary architecture well into the future. The utmost accumulation of design in a broader scale is being seen as urban architecture. Marcos Novak has managed to convey his futuristic ideas wherever he could for almost last two decades. His work has been essentially virtual and he is known as the pioneer of architecture virtuality in digital age, talking about “liquid architectures” and other futuristic cyberspace projects. Architecture, which blends in, weaves together, expands, syncs, contextualizes, interferes and dialogues with the city canvas – in other words – Fluid Urbanism, already picked up by major architectural firms, expressing the utmost accumulation of capital and its vast influence over the traditions. Author explains examples of Fluid Urbanism approaches by Zaha Hadid Architects in London and Istanbul, and academic experiments done at Design Research Laboratory at Architectural Association and by himself in the case city of Turin (Torino), Italy. Urban planning architecture is rejecting the tired standards reserved for building and compels us to reflect on the architect’s role as it is being reprogrammed by technical evolutions. Арне Риекстиньш. Текучий Урбанизм Многие архитекторы расширяют границы современной архитектуры далеко в будушее. Предельная концентрация “архитектуры” в широком смысле видится как проектирование в масштабе города или градостроительство. Маркус Новак умело передавал свои футуристические идеи повсеместно за последние два десятка лет. Его работы в высшей степени виртуальны, рассуждая о “текучей архитектуре” и других футуристичных киберпространственных проектах, он известен как пионер виртуальной архитектуры в цифровую эпоху. Архитектура смешивается, сплетается, расширяется, синхронизируется, контекстуализируется, скрещивается и вступает в диалог с городской тканью. Другими словами это Текучий Урбанизм, который уже принят крупнейшими архитектурными студиями, выражая предельную концентрацию капитала и широкое архитектурное влияние преодолевая “традиции”. Автор раскрывает особенности подходов Текучего Урбанизма на примерах работ студии Zaha Hadid Architects в Лондоне и Стамбуле и учебных экспериментов, выполненных Проектно-исследовательской Лабаратории (Лондон, AA) и автором на примере города Торино в Италии. Городское планирование отвергает устаревшие стандарты ограничивающие строительство, и вынуждает размышлять о роли архитектора перепрограмируемой технической эволюцией.

This work has been supported by the European Social Fund within the project «Support for the implementation of doctoral studies at Riga Technical University».

94


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Characteristics and Practical Use of ESPON 2013 Computer Supported Visualization Applications Ilze Paklone, Riga Technical University, Ivars Strautmanis, Riga Technical University between the tests in both disciplines. Zeisel defines the design as a research with spiral structure in which empirical knowledge is derived from the visualization, testing and re-visualization. [4] Similar structure of information visualization can be recognized in computer supported applications and their data analysis. EU and Latvian legislation defines the outcome format of urban planning. However it does not provide the format how information should be processed, visualized and presented during the urban planning working phases. At the present moment concept that clearly states participation of an architect in spatial planning – visual spatial analysis during development of urban planning proposals – has not yet been developed in Latvia. It is important to emphasize that the planning process is an open communication in order to agree on a common, socially important long-term goal that requires a responsible and informed decision-making at each stage of urban planning. Communication only in the form of regulatory documentation is inconclusive and insufficient instrument for participation. Visualizations of every phase in urban planning provide reasoned communication. Thus visualizations become main document to discuss. Interactive computer supported applications are good examples of visualization tools in urban planning process. Most of the applications to structure and display the data in planning process are at the experimental stage and the joint approach to visual expression is still being processed and tested. However, applications are evidences of cross-referenced disciplines and illustration of direction to conceptualize spatial urban planning. An application can initiate and channel a new planning paradigm and become a participatory format and communication protocol in planning process. Applications extend their traditional limits and become initiators of a dialog, balancing the different interests of various participants, goals, opportunities, empirical conclusions of various researches with spatial urban possibilities. Applications are an opportunity to exercise planning process openly and consistently as wellgrounded visual spatial analysis and long-term decisionmaking. Applications are also an overview of information related to spatial planning – theory, practice, information analysis, formation of scientific base, reorganization of information, communication methods in urban planning, collaboration and innovative networking. Possibilities of digital technologies and information processing concepts in urban planning are implemented in some of the ESPON 2013 (European Observation Network for Territorial Development and Cohesion) [5] projects and several independent studies of interactive applications for visual information research. This work aims to summarize and analyze the theoretical and practical possibilities and

Abstract – ESPON 2013 (European Observation Network for Territorial Development and Cohesion) tests a number of applications that can become guidelines to unified visual language to communicate European territorial policy. The target of the work is analyzing the theoretical and practical possibilities and visualization features of those applications. The main focus is on several aspects: application as a tool for input, structuring and visualization of information; application as a tool to integrate geographic, cartographic, and architectural research languages; application as an interactive communication platform. Keywords – ESPON 2013, applications, urban planning, visualization methods.

I. Necessity for visualisation methods

In relation to the extensive amount of information to be processed European spatial development strategies need easily understandable visualization language. Considering Latvia as a member of EU and consequently its engagement into EU spatial politics it is a necessity to react and orient to both, the EU spatial planning issues, requirement of unique local architectural solutions and to manage strategies of common databases and their research applications. The digital technologies provide support to develop applications for rapid large-scale information processing, research and communication. Visual expression has always been the primary language of architecture. Digital technologies only offer an opportunity to combine two-dimensional and three-dimensional architectural graphics with other databases (texts, tables, graphs, images, audio and video layers) and interactive communication. Densely layered information obtained with the assistance of applications, allows focusing primarily on decisionmaking, search for alternative proposals and representation of ideas. John Thackara, a consultant of new media policy implementation in the Netherlands, states, “Modelling of urban environment is transformed accordingly to the potential of communication technologies. The decision on who and how will use this modelling is equally a political issue and matter of design.” [11]. Use of applications considering this aspect becomes a complex process that combines both, structuring of information, simulations of urban planning strategies and simultaneous public process of communication. Methodological approach of design and research as directed parallel processes is already extensively studied in the 20th century, 80s by John Zeisel, professor of sociology. His research is focused on exploring relationship between design and research processes in order to make deliberate changes or improvements in both, design and research processes. Zeisel states that there is a distinct link between the design of images and concepts of research, design presentations and research hypotheses, and

95


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Ilze Paklone, Ivars Strautmanis. Characteristics and Practical Use of ESPON 2013 Computer Supported Visualization Applications

2010

Volume 4

an Excel file format) that constitute the main statistical data reporting, contact details and links concerning European spatial development. Database structure allows all participants to orient rapidly in the joint database, using common terminology. ESPON 2013 HyperAtlas [6] is an application that allows multiscalar site views – spatial visualization and analysis, taking into account variables dependency on scale factors [5]. ESPON 2013 has tested a number applications currently being developed – AIRES (Interactive Atlas of European regions, fr. L’Atlas Interactif des Régions Européenne) [7], eXplorer (National Visual Analytics Centre application) [9], VEPS (Virtual Environmental Planning System) [12], as well as other researches related to visualizations [5].

Fig. 1. AIRES graphical interface. [7]

III. Application concepts

AIRES (Interactive Atlas of European regions) AIRES is an interactive web-based platform – a pilot project of UMS 2414 RIATE (Interdisciplinary Network for European Spatial Planning), designed by National Visual Analytics Centre to test interactive mapping techniques. The main aim of the project is visual interactive consultations about the statistical information, the interaction and proportions of different layers of information within the context of European territorial and political tendencies in five different European spatial scale units [7]. It is rapidly and easily available database information on the European context that can also be used in vector-based format. Availability of the platform in the web provides access to data to any participants that are interested [13]. eXplorer (OECD statistics mapping) Explorer is an interactive web-based research platform of OECD (Organisation for Economic Co-operation and Development). The main aim of the platform is study on the European regional data simultaneously visualized into cartographical form, mathematical graphics and tabular views in order to develop effective sustainable regional and national strategies (based on regional) in several European regional scales [8]. eXplorer facilitates research of data into snapshot series of data visualizations, texts and data archiving. A general outline of the project is formed as an interlocking set of sequential snapshots [9]. VEPS Virtual Environmental Planning System VEPS is an interactive web-based research platform – innovative framework to existing planning instruments within INTERREG III (EU-funded programme that helps Europe’s regions form partnerships to work together on common projects). The main aim of the platform is development of a specific aspect in local planning – use of the precise three-dimensional model upon the two-dimensional maps or aerial photographs. Three-dimensional model is built using LiDAR data (Light Detection And Ranging is remote sensing system used to collect topographic data), GIS data (Geographic Information Systems) and simulations of new urban proposals [12]. VEPS integrates information technologies into urban planning at local scale, consolidating urban planners and other participants

Fig. 2. eXplorer graphical interface – Choropleth Map View, associate Scatter Plot and text field. [9]

visualization features of applications developed within ESPON 2013. Analysing the applications the main focus is on several aspects: application as a tool for input, structuring and visualization of information; application as a tool to integrate geographic, cartographic, and architectural research languages; application as a tool to transform data and urban planning proposals into two-dimensional and three-dimensional visualizations; application as an interactive communication platform. II. ESPON context of researches

Stefanie Dühr, associate professor of spatial planning at Nijmegen School of Management (author of several researches concerning European spatial planning) emphasizes the visual language as a powerful instrument of presentation to communicate about spatial development trends (visualizations with analytic function) and to visualize the spatial features (visualization as a normative function) [3]. This approach is followed in the application framework developed within ESPON 2013. There are several applications already developed and used within ESPON 2013 (common databases and applications) for organizing and visualizing information. The Data Navigator and The Data Base Public files are databases (web version or

96


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Ilze Paklone, Ivars Strautmanis. Characteristics and Practical Use of ESPON 2013 Computer Supported Visualization Applications

into common platform to make decisions on collectively important issues in urban planning. Public cooperation and common goals are important to develop alternative solutions that have impact upon results at local planning level. VEPS is specifically oriented to generate alternative urban planning solutions and to discuss impacts of their consequences. VEPS impact assessment highlights individual decisions that make up the group views through an interactive exchange of comments. VEPS can be widely used in practical urban planning – identification of planning scenarios, developing them. Participants in turn can make informed and reasoned decisions for sustainable development of these scenarios. In case of VEPS the question of targeting specific urban policies is being processed – difficulty to imagine development scenarios spatially and difficulty to understand how citizens’ views are taken into account in the planning process [2]. IV. Visualization

characteristics applications

of

the

2010

Volume 4

Fig. 3 VEPS graphical interface. [12]

of visual expression. New visualization techniques tend to offer more direct, more accurate and less time-consuming information perceptual experience, which is made up of several integrated discipline methods. Visualizations are two-dimensional or threedimensional mappings, which are geographically accurately tagged by mathematical graphs and tables in the space- timeattribute relationship. Another specific feature of application-based visualizations is easy choice of spatial scale accordingly to the data variable and location and easy transition between the scales. One of the most important visualization matters concerning scales is use of EU nomenclature of territorial units, which introduces united spatial scale understanding in all applications. It is an important step towards common visual language. Understanding of this spatial division is important key factor to recognize scale concept in applications. Traditional scale concept – what and how can be visualized accordingly the scale – does not exist in application-based mappings thanks to infinite option of zooming the maps and models. Transition between the scales is relatively easy implemented, because the research concept in different scales remain similar – both between the spatial regions defined by the EU nomenclature and some areas and cities. Imperceptible transitions between scales are essential advantage of application-based researches. The concept of the digital threedimensional scale studies is connected with addition of new research variables to specific locations. Another specific feature of application-based visualizations is similar structure of basic data. The basic data is the longterm European regions, aero photographing, statistics for different spatial and temporal scales. This basic data can be supplemented with special information – LiDAR, GIS, and three-dimensional models. A common feature of the data flow is its complexity and large-scale amount. AIRES, explorer and HyperAtlas are application-based rapid studies of the current territorial situations and policies not offering new urban development proposals. However, selected statistical data and their possible combinations demonstrate the tendencies that are important for the European spatial development. Sequentially, VEPS with its additional three-dimensional model and LiDAR data enabling three-dimensional mapping capabilities also offers a new alternative urban development proposals, which create additional layer to the basic data. Main criteria to evaluate visualizations are their reliability and communication speed to perceive them. Both criteria are based directly in technological opportunities. Unambiguity

ESPON 2013

Hybrid networks provided by digital technologies create feasibility of application development, which means not only new expression of visualizations is processed, but also the net of using the system is generated. Hybrid network is vast utilization of interactive platform for promoting cooperation and decisionmaking among various developers and participants. Due to the specifics of applications this process is an open operation available to anyone regardless location and time. Digital technologies introduce specific changes into the structuring, creation and visualization of data – it is merging of large-scale databases, visualizations of different data combinations and continuous renewal of data and images with a help of the web-based interactive platforms. One of the specific features of the hybrid networks introduced by digital technologies is the graphical interface of applications. The interface consists of a number of visualization windows that simultaneously visualize data in several techniques. Multiple layering of windows (textual, visual, audio, static and dynamic windows) offers a heterogeneous set of visualizations on the same issue. Multiple layering provides details and accuracy of the information and communication, as defined by the John Bolter, communication specialist in the matter [1, 20–52] Multiple-layering refers to the fact that none of the information presentation modes exist in isolation as a selfcontained means of expression. This aspect requires knowledge of not only direct urban planning policies, but also in other disciplines. Applications combine methodologies applied in exact sciences, psychology and sociology (behaviourism, environmental psychology, qualitative and quantitative research and data collection methods, elastic systems and other methods). Evaluation criteria of these methods have specific relevance to the applications used to research urban planning issues. Evaluation criteria are related to integration of the mathematical analysis and architectural study into a single platform to solve practical urban planning examples. It is a growing research methodology, when the practical and theoretical development of urban planning is derived from interaction between scientific research and practical realm [4]. One of the specific features of visualizations generated by digital technologies is an opportunity to improve rapidly existing forms

97


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Ilze Paklone, Ivars Strautmanis. Characteristics and Practical Use of ESPON 2013 Computer Supported Visualization Applications

of visualizations and accuracy are significant quality that encourages trust and evidence-based decision making. The only interpretation is the further use conclusions made after visualization. Communication speed is determined by the applications opportunities to support rapid processing of complex databases into easily understandable visual form in the short period of time and address information in understandable terms to certain target groups. Two-dimensional and three-dimensional information research quality is also provided by constructing consolidated view of the tested area – sequence of stored, visualized and combined information blocks [10]. Applications show importance of visual and textual narrating technique in public communication. Addition of three-dimensional model is already a certain architectural expression that is the subject of design and visual image of the proposal. This information can be interpreted due to the level of detailing and generalization, it is less related to the mathematical accuracy of information visualization. Visualizations that allow interpretation are the cases that require utilization of basic principles of semiotics and media theory. Specifics between the two-dimensional visualization of regional studies and localized three-dimensional models varies greatly, so the result are different application for each of the researches. Applications for visual spatial analysis can be used at all levels of the spatial development planning, taking into account information related to level of spatial research. At the national level (Sustainable Development Strategy of Latvia and National Development Plan) and at the regional level (Regional Planning Development Strategy and Development Programme) AIRE, eXplorer and HyperAtlas can serve as prototypes to the adequate information exchange platform accordingly to local specifics. Information exchange could include GIS, LiDAR, aerial and statistical data in various possible combinations. VEPS with its three-dimensional module for detailed solutions can be example to local level urban planning (local development strategy, development program, the site layout and detailed plan). The experience of EU (ESPON applications, for instance) is evidence that academic scientific research bases are very important to develop spatial strategies and application-based research methods to provide innovation in the development, implementation and verification of urban planning techniques. Implementation and data organization are time consuming processes. However, large-scale digital data processing results are precise and unambiguous and significantly reduce time and resources spent. Thus, in the long-term application-based researches allow focusing basically on decision-making and modelling of alternative solutions. These concepts of digital data processing and visualizing are currently under construction in Latvia and this process has several fields of problems – necessity of detailed spatial planning concept in the academic environment, necessity of visual spatial analysis guidelines, procedure of analysis to formalize results for documentation, necessity to develop visual spatial analysis as a training method to study urban planning, necessity of communication concept, optimization of common databases and their compatibility.

2010

Volume 4

References 1. 2.

3. 4. 5. 6. 7. 8. 9.

10.

11. 12. 13.

98

Bolter J. D., Grusin R. Remediation. Understanding New Media. Cambridge: The MIT Press, 2000, 307 p. Councel J. Virtual Environmental Planning System. ESPON 2013 Workshop Innovative visual and cartographic language. [Online 19.10.2009.] http://www.espon.eu/mmp/online/website/content/programme/ 1455/2112/2327/2331/index_EN.html Dühr S. The Visual Language of Spatial Planning. London: Routledge, 2007, 196 p. Grey C., Malins J. Visualizing Research: A Guide for Postgraduate Students in Art and Design. Aldershot: Ashgate, 2004, 214 p. ESPON 2013. ESPON 2013 Web Page. [Online 19.10.2009.] http://www.espon.eu Hypercarte. The Hypercarte Research Group Web Page. [Online 19.10.2009.] http://www-lsr.imag.fr/HyperCarte/realisations.html L’Atlas Interactif des Régions Européennes. UMS 2414 RIATE. [Online 19.10.2009.] http://www.aire.ums-riate.fr/en National Center for Visual Analytics. NCVA web site. [Online 19.10.2009.] http://ncva.itn.liu.se OECD Regional Statistics. Organization for economic co-operation and development web page. [Online 19.10.2009.] http://vitagate.itn.liu.se/GAV/ eXplorer/OECDRegional/ Ranta M. Implied World Views in Pictures: Reflections from a Cognitive Psychological and Anthropological Point of View. Contemporary aesthetics. [Online 05.02.2008.] http://www.contempaesthetics.org/newvolume/pages/ article.php?articleID=472 Takara Dž. Mēroga cīņas. Jauno mediju kultūras centra RIXC tīmekļa vietne. [Tiešsaiste 19.10.2009.] http://www.rixc.lv/reader/txt/txt.php?id=153&l=lv. Virtual Environmental Planning System. VEPS web site. [Online 19.10.2009.] www.Veps3d.org Zanin C., Lambert N. Considering Spatial Phenomena in 7 Different Ways. ESPON 2013 Workshop Innovative visual and cartographic language. [Online 19.10.2009.] http://www.espon.eu/mmp/online/website/content/ programme/1455/2112/2327/2331/index_EN.html


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Ilze Paklone, Ivars Strautmanis. Characteristics and Practical Use of ESPON 2013 Computer Supported Visualization Applications

2010

Volume 4

Contact Data

Ilze Paklone, Architect (RTU, 2005), Mgr. Arch. (2008), specialized in urban planning. Ilze Paklone is currently the third year student in the doctoral program “Architecture” at Riga Technical University in Latvia, thesis “Visual Representation in Contemporary Urban Planning”. Tutor in the International Summer Schools organized by the Riga Technical University: workshop “Urban Forest Narrative” (2008) in collaboration with architect Alise Pļaviņa (Latvia), workshop “Border Sense” (2009) and workshop “Space Merchants” (2010, together with architect Ryan Manton, UK). ARCHITECT, worked in several architectural offices in Riga (Velve-AE, Armands Bisenieks Arhitekti, NRJA). Extended professional experience internationally using EC Learning Programme Leonardo and working nine months as a trainee (2008) and one year as an architect (2009) at Wiel Arets Architects in The Netherlands.

Ilze Paklone Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Āzenes iela 16, Riga, LV-1048, Latvia Phone: +371 29176181 E-mail: ilze.paklone@inbox.lv Ivars Strautmanis Professor, Dr.habil.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Āzenes iela 16, Riga, LV-1048, Latvia Phone: +371 67089256 Fax: +371 67089130 E-mail: af@bf.rtu.lv

Ilze Paklone, Ivars Strautmanis. ESPON 2013 lietojumprogrammu vizualizēšanas īpatnības un praktiskā pielietojuma iespējas Eiropas telpiskās attīstības stratēģijām saistībā ar apjomīgo apstrādājamās informācijas daudzumu ir nepieciešama viegli saprotama vizualizācijas valoda. Ņemot vērā Latvijas dalību ES un attiecīgi arī tās telpiskajā politikā, šobrīd ir praktiska nepieciešamība argumentēti reaģēt un orientēties gan ES telpiskās plānošanas jautājumos, gan attīstīt vietējai situācijai unikālās arhitektoniskās vērtības, kā arī pārzināt stratēģiju vienotās datu bāzes un to izpētes lietojumprogrammas. ESPON 2013 ietvaros realizēti vairāki pilotprojekti kvalitatīvas komunikācijas veicināšanai par Eiropas teritoriālās dinamikas un politikas jautājumiem. ESPON 2013 tiek testētas jau realizētas un izstrādes stadijās esošas lietojumprogrammas, kas varētu kalpot kā bāze vienotai, viegli saprotamai vizualizācijas valodas izveidei. Šī darba mērķis ir apkopot un analizēt ESPON 2013 ietvaros izstrādāto lietojumprogrammu teorētiskās un praktiskās pielietošanas iespējas un vizualizāciju īpatnības. Analizējot šīs lietojumprogrammas uzmanība pievērsta vairākiem aspektiem: lietojumprogramma kā instruments informācijas ievadei, strukturēšanai un attēlošanai; lietojumprogramma kā ģeogrāfiskās, kartogrāfiskās un arhitektoniskās izpētes valodas apvienošanas iespēja; lietojumprogramma kā datu un plānoto pilsētplānošanas priekšlikumu transformēšana vizuāli apskatāmā divdimensionālā vai trīsdimensionālā veidā; lietojumprogramma kā interaktīva komunikācijas platforma. Ilze Paklone, Ivars Strautmanis. Characteristics and practical use of ESPON 2013 computer supported visualization applications In relation to the vast amount of information to be processed European spatial development strategies need easily understandable visualization language. Considering Latvia as a member of EU and consequently engagement into EU spatial politics it is a practical necessity to react and orient to both the EU spatial planning issues and requirement of unique local architectural solutions, as well as to manage strategies of common data bases and their research applications. Within the framework of ESPON 2013 several pilot projects are implemented to promote the quality of communication on European territorial dynamics and policy issues. ESPON 2013 has tested a number of current applications that can become guidelines to create easily understandable visual language. This work aims to summarize and analyze the theoretical and practical possibilities and visualization features of applications developed within ESPON 2013. Analysing the applications the main focus was on several aspects: application as a tool for input, structuring and visualization of information; application as a tool to integrate geographic, cartographic, and architectural research languages; application as a tool to transform data and urban planning proposals into two-dimensional and three-dimensional visualizations; application as an interactive communication platform. Илзе Паклоне, Иварс Страутманис. Характеристика и практическое использование визуализаций ESPON 2013 программного обеспечения В связи с большим объемом обрабатываемой информации, стратегии пространственного развития требуют простых способов отображения данных. Беря во внимание участие Латвии в ЕС и соответственно в европейской политике пространственного развития, существует практическая необходимость аргументировано реагировать и ориентироваться в задачах пространственного планирования ЕС, развивать уникальные местные архитектурные ценности, осваивать общие стратегические базы данных и их прикладные исследовательские системы. В рамках ESPON 2013 реализовано несколько первых проектов, призванных способствовать качественной коммуникации по вопросам территориальной динамики и политики. ESPON 2013 тестирует несколько реализованных и находящихся еще в стадии разработки программ, которые могли бы послужить базой для создания обобщающей системы отображения данных. Целью данной работы является обобщение и анализ теоретического и практического применения программ ESPON 2013, а также особенностей отображения данных в следующих аспектах: программа как инструмент ввода, структурирования и отображения данных; возможность объединения географического, картографического и архитектурного методов исследования; двух и трехмерное отображение перспективных решений городского планирования; программа как средство интерактивного общения.

This work has been supported by the European Social Fund within the project «Support for the implementation of doctoral studies at Riga Technical University».

99


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Architectural Shaping Potential in Energy Efficiency Provision of Buildings Roberts Riekstiņš, Riga Technical University, Ivars Strautmanis, Riga Technical University Abstract – This publication pays attention on buildings’ energy efficiency aspect – opportunities for passive use of energy sources by means of architectural design. Built and experimental projects from around the world are identified and analysed by structuring the buildings’ according to typological classification. General attention is paid to the amplitude and topicality of the research issue, as well as the diversity, applied to the architectural techniques. Conclusion is made that building’s shape created in a smart way makes it possible to use substantial part of the renewable energy offered by nature. This subject is the basis for further research and application for Latvian climate conditions. Keywords – sustainable architecture, energy efficiency, eco-village, residential and public buildings, pilot projects of high-rise.

Global environmental problems, non-renewable (fossil) energy resources’ decline and rise in prices, as well as geopolitical tensions of countries in the world caused by energy management actualize the sustainable environmental development approach and strengthen the overall “green lifestyle” celebrity trends. Including also the ecological approach to the construction or “eco-construction”. The sustainability and energy efficiency are the cornerstones on which construction will be based in the future. “Sustainable development is ensured at all levels – from global to local and individual (think globally – act locally). It requires radical changes in thinking, life style, economic activity (economics), science and technology, spatial planning and living environment creation (architecture)” [1]. While the energy saving is one of the fundamental components of sustainable development ideology. “The actual energy balance statistics in Europe show that more than 40% of total energy consumption (even in other sources over 50%) are used by buildings, while two-thirds of it is consumed for heating! Buildings also create about 36% of total CO2 emissions” [2]! Therefore, the the political setting in European Union is for achieving substantial improvements in environmental sustainability, including about 5–6% reduction in overall energy consumption, increasing renewable energy share to 35%, as well as substantially reducing CO2 emissions by year of 2020. Construction areas are prepared for regulation of the directive, which will make substantial condition of buildings for energy efficiency in EU Member States, including the provision that, starting with the year 2020 all new buildings will have to be “zero-energy buildings” (to produce the same amount of energy as they consume). This decision will affect designers and builders also in Latvia. In many European countries, particularly Germany, Austria and the Scandinavian countries, the environmental principles

of building today are included in binding construction standards and become a mandatory part of the design process. There has been established a fixed energy efficiency scale of the buildings, which is fixed in energy consumption certificate and then creates the opportunity to receive public co-financing for building construction or reconstruction. I. Buildings’ shape effect on energy use

Energy efficiency of a building is simplify defined as the ratio between the internal climate of a building and the energy content required for the maintenance of this climate. Here it is important to note that energy efficiency does not only mean a reduction in energy consumption, as it is often assumed. It is important to ensure that the building’s energy consumption is provided from renewable sources! “Currently, general classification of the buildings is as follows: economic building (<80 kWh/m2), low-energy building (<40 kWh/m2), passive building (<15 kWh/m2)” [3] as well as zero-energy building producing the same energy as it consumes, and plus energy building producing more energy than it consumes. “Energy efficiency is expressed as the energy consumption characteristics of the heated space area (kWh/m2)”. Achievement of those criteria requires seeking for new directions in architecture, heating and engineering equipment of buildings. Latvian construction standards currently define parameters mainly for the building’s envelope, but the determining criterion will increase for a significant range. One will have to evaluate effectiveness of the entire building envelope construction insulation (building envelope – a term used in passive house design methodology) and tightness, efficient heating and cooling supply with heat recovery (recuperation), effective ventilation (in public buildings – including air

Fig. 1. Buildings’ shape design sketch.

100


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Roberts Riekstiņš, Ivars Strautmanis. Architectural Shaping Potential in Energy Efficiency Provision of Buildings

conditioning) solution, location of celestial parties, including passive solar energy and direct solar radiation monitoring, efficient lighting system, as well as alternative energy sources and also a number of other factors. Proper building’s volume shape solution is one of the criteria through which the architect may have a significant impact on almost all of the criteria mentioned above. The main natural factors that affect the building’s formation: 1. Sun (active and passive energy use and protection and the daylight provision); 2. Wind (protection from wind and wind energy use); 3. Precipitation (rain water use); 4. Earth energy (groundwater, surface water, subsoil energy). Wisely formed the building’s shape, including its elements – roofs, walls, windows, canopies, winter gardens and terraces, allow to use appropriately a substantial part of renewable energy sources offered by nature while protecting the building from energy losses. Shape of the building – so do not pay anything, while the achieved effect may be significant. In architect’s work in addition to the classic principle of “form follows function” a new principle of design should be set up – “form follows energy” [4] (Figure 1). “Looking from the perspective of sustainable development as a whole, the building should also be as compact as possible, and positioned close to the workplace, public transport, schools and other. infrastructure” [5]. The building also serves a specific function and the advanced customer program. So architects need not only to seek for new the solutions of buildings’ forms, but most likely to lead to new functional solutions, which will greatly affect human social behavior and habits. II. Urban Planning. Eco-villages

The beginning of buildings form is in urban planning. “In 1900 only 13% of the world’s population lived in cities, while it is forecast that 2050 this figure will increase to 70%” [6]. This fact indicates the huge impact of cities on the global ecosystem. Proper urban planning, placement of urban areas according to geographic, social criteria, at the most direct manner designate the effective use of resources. Modern urban planning is based on compact, integrated coexistence of different functions (mixed use), which allows to save resources while enriching people’s lives. Important is the correct position of building in accordance with urban planning and energy aspects. One have to evaluate such criteria as possibly lower construction load on the environment and natural resources, especially air and water saving, solar energy, wind and terrain effects. Germany, Austria and the Scandinavian countries in the recent past have set up ecological villages with many successful urban solutions. Particularly worth mentioning is the ecological housing complex “Bo01” in Swedish city of Malmo – a newly built whole city region, which was constructed on a previously degraded urban area. It has been once occupied by the old industrial and commercial port area, which for many years was absolutely deserted, windy and in a sense “hopeless”. New residential buildings were mostly located in the form of

2010

Volume 4

Fig. 2. Malmö residential complex “Bo01” plan with the building layout angle.

Fig. 3. Residential development in Kolding, Denmark.

a regular network around internal courtyards, which are sheltered from the wind, but for wind retention purposes buildings were constructed with orientation towards each other in a small angle, thereby creating both an interesting view perspective, but also declining to the wind “run”. The buildings themselves here successfully serve as a wind arresters (Figure 2). Successfully dealt with the placement of buildings to the sun – closed form inner courtyards which are sunny and protected from drafts are created in the farthest part of the maritime. The Solar City (“Solar City Linz”) created in Austrian city of Linz has become the 21st century urban planning lead, thanks to the extensive use of solar energy. Based on this project experience, Linz city has created a collection of methods and criteria for sustainable urban planning. An important criteria for solar architecture is also buildings’ distances and heights so as to maximize the winter sun shine in all residential premises. Fitting solar collectors on the roofs of buildings, in total 3500m², the power consumption was reduced by 50% therefore average of the eco-village building consumes only 36 kWh / m²a. III. Residential and public buildings solutions

In buildings shape creation it is important to evaluate the entire building as a whole single system. The building’s heating, ventilation, water supply, lighting create comfortable living and working conditions. These factors are closely interrelated and all together affect the building’s energy consumption. Significant is the building’s layout against celestial parties, because it provides maximum use of solar energy. It should be noted, although the Latvian main sources of renewable energy are biomass, wind and water, solar energy also has great potential. “Compared with other Nordic capitals, the average annual solar radiation of 1m2 in Riga is one of the largest – 1109 kWh/m2” [7].

101


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Roberts Riekstiņš, Ivars Strautmanis. Architectural Shaping Potential in Energy Efficiency Provision of Buildings

2010

Volume 4

Fig. 6. Office building in Solihull. Light and air exchange control sketch.

Fig. 4. Dwelling house in Langenzersdorf, Vienna.

Fig. 5. Rotating solar house “Heliotrop” in Freiburg.

In passive solar radiation use we have to separate the flow and the storage. An important factor for the flow is the solution of windows facing southern side. Effective solution is the creation of large glazing areas, such as winter gardens or verandas that surround the outdoor living areas and serve as specific thermal collectors. So are done buildings in residential housing complex in Ikast, Copenhagen. The southern facades of the buildings are constructed as widely glazed winter gardens, where the accumulated solar heated air through the built-in channel is led further to the residential premises. Similarly are solved many of the buildings, such as residential development in Kolding, Denmark (Figure 3), which consists of 59 terrace homes. In addition to the glazing, they built vertical solar panels’ elements in an area of 8m2 for each section of the building. Those elements provide significant heat energy supply in addition

to central heating equipment. Configuration of the roof of the building is constructed in accordance with the falling sun angle. The north facade in turn is insulated thoroughly, built in solid brick construction. For heat storage purpose behind the glass planes is also possible to deploy a massive construction heat-accumulating plane. An example is the family house in Langenzersdorf, Vienna (architect Gerhard Steiksners) (Figure 4). Its core is made of reinforced concrete and acts as thermal storage. The heat cumulated during time of the day provide building with heat during the night time. The absorbing wall facing south is in full height throughout exposed to solar radiation, which penetrates through the sloping roof above the living room window. This building example also shows that low energy house architecturally may be built not only in “archetypal” forms, but addresses a very modern form of language. Maximal potential use of solar energy is demonstrated by a number of unconventional projects, such as a pilot project “Rotating solar house Heliotrope” in Freiburg. This unusual building (Figure 5) was built in 1994, and its design allows horizontal rotation of up to the sun. Building owner and resident is architect Rolf Disch – author for the Germanys largest ecovillage in Freiburg. The building’s plan is formed in hexagonal form, it is 22 m high, 10.5 m in diameter. Thanks to the effective use of sunlight, as well as the ambitious additional renewable energy equipment, the building produces up to six times more energy than it consumes itself. Building’s roof is greened and equipped with facilities for collecting rain water, as well as there are located solar cells that achieve 10 kW of energy. For active solar energy use by installing solar collectors, roof shape and slope is essential, as it enables efficient solar panels work. In this aspect worth mentioning is the current building in the south Germany’s city of Freiburg, which suffered extensive residential and recreational complex of buildings in an area of 38 ha (architects “Rolf Disch Architekten”). Also here passive house standards and the most advanced energy saving technologies, combined with solar power equipment groups, allow to produce more energy than the buildings consume themselves. More and more energy-saving solutions are used also in public buildings’ architecture. They are suitable for virtually all types of buildings, ranging from kindergartens, office buildings, up to the infrastructure and civil engineering constructions, factories and other large objects. This reflects the diversity of ecological construction architectural and technical development what now occurs everywhere in Europe. “Future buildings will be designed as “power stations”, or those which not only provides its occupants’ needs, but provide energy even to a wider area around” [8].

102


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Roberts Riekstiņš, Ivars Strautmanis. Architectural Shaping Potential in Energy Efficiency Provision of Buildings

For public buildings especially important is ventilation and cooling issue. Unifying direction of large buildings is the attempt to withdraw from a centralized mechanical ventilation and cooling systems, switching to local and hence less expensive systems. Also in buildings should wherever be possible to try to deal with natural ventilation to ensure efficiency. This includes a return to openable windows as a cheap and simple method of ventilation. In large public buildings a distributed solution is creation of internal atriums in which the heated air from passive solar heat provide the work premises with an internal air circulation. Ventilation solutions used in high-rise facades, such as the double facade systems (“Double Skin Facade”), can lead to significant cooling effect by use of air circulation, however, still necessary to examine such systems in the manufacturing cost and environmental grounds. Also, the configuration of the building has a large impact in natural ventilation provision, as seen, for instance, in the office building project in Solihull (Figure 6), where the specially-designed chimney type elements or “solar chimneys” in the roof of a building while equipped with automatic regulation of the apertures, provide both natural ventilation and sunlight inflow. In addition to engineering requirements given to the public buildings, such as conditioning, lighting, electricity, there have been designed complex solutions for these buildings in which buildings architectural solutions should be thoroughly united with building engineering solutions. “Norway’s architectural team has developed such a complex solution to the office building project Skagen ØKOntor. After the authors said, this building is put forward as the Norway’s “most green” office building” [9]. In buildings’ design, there has been carried out a complex evaluation and utilization of factors. Significant role plays the sunlight controls. Passive solar heat storage is deployed in the lobby of a west facade. Through many of the existing windows of the southern facade the incoming sunlight is controlled by individually operable shutters, which are the most visible and dynamic feature for the architecture of the building (Figure 7). Shutters built whole floor heigh can be opened during the day to provide daylight and passive solar heat, or closed after sunset, to increase insulation. Shutters are designed so that they can transform the facade, concealing from 20% to 60% of window area. Consequently, it is estimated that these shutters alone will save 15% on heating costs a year. On the flat roof of building the atmospheric precipitation is collected and purified for use of technical water needs. Also four wind generators are located on the roof, which provide 10% of energy consumption. Both for heating and cooling heat pump placed in the sea is used. So this building represents the sustainable architecture formation’s indissoluble link with the engineering elements of the building. IV. Pilot projects of high-rise

In the high-rise structures energy-saving aspect is complex. A high-rise structure is difficult to be energy-saving by its nature, as it is being increasingly subjected to wind loads and requires additional power for cooling, heating and other engineering equipment. Currently, the observed trend is to allow the building shape and large size “to work in favor of

2010

Volume 4

Fig. 7. “Skagen ØKOntor” office building. Shutter control in southern facade.

Fig. 8. Ecological high-rise building “Catch the rain”.

the building.” Various solutions are designed to allow all the energy to be produced within the building. So, for example, “Tower Power Linz” is the world’s first high-rise office built for passive house standard. It uses renewable energy to provide almost all the heating, cooling and fresh air supply of power. Solar radiation is the main useable energy source in the building. South facade of the building is fully equipped with solar panel system components, and they allow to reduce the consumption of CO2 by about 300 tons annually. Energy capture can be used in all buildings volume. For example, a pilot project called “Capture the Rain” (Figure 8) is knowingly designed to collect as much rain water as possible throughout the building facade to provide the daily needs of occupants. “Average daily water consumption per person is 150 liters, of which 85 liters may be replaced with rain water. This is important because over the last thirty years, water consumption has significantly increased” [10].

103


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Roberts Riekstiņš, Ivars Strautmanis. Architectural Shaping Potential in Energy Efficiency Provision of Buildings

Fig. 9. Ecological high-rise building “EDITT Tower”.

The different types of projects for which the basic idea is to create an environmentally friendly high-rises directly in a dense and intensely built-up urban environment become increasingly apparent. It is expected that this trend is created by the buildings’ occupants workplace alienation from nature and the working environment microclimatic negative impact on health. It is planned that the plant-rich hosting floors of the building will improve occupants’ comfort and working conditions, giving the opportunity to enjoy the plant diversity also in the densely urbanized metropolitan hearts. Peculiar idea is to build high-rises as urban gardens. Thus storey area of the high-rise would be used to grow plants, and also trade them. The ecological benefits of these ideas are cost reductions of agricultural product transportation for downtown residents to get the products from the suburban and rural areas. The buildings would be constructed so to grow the products locally in city, at such buildings designed for special-purpose. An example is “The Living Tower” project (Figure 9), in which the form of the building is designed so that the atmospheric precipitation naturally without mechanical action would fuel products growing in the building. Solar panels provide building energy in the sunny days, rain water filtration systems provide sewage treatment and back to use to its inhabitants. Openings in the building external walls provide natural ventilation for the building’s core, and so minimize the need for mechanical ventilation. If such building construction proves feasible, it is expected that this could lead to significant turning point in the world’s great metropolitan development. V. Conclusion and findings

This article is intended to draw attention to one of the energy efficiency aspects of architectural design, which has not been studied sufficiently up to date. The architectural shaping impact on energy efficiency in buildings offers huge potential for energy savings, as seen in many realized and planned projects in Europe and the world. This approach requires the situation assessment of specific environmental factors and complex approach of planning in the architect’s work. Global demand for energy is growing in rapid tempos. Considering that fossil energy reserves decline, the price will rise and this is for no one in doubt anymore. A gradual transition from fossil energy use to renewable resources is to take place now. More then ever, the issue is topical today

2010

Volume 4

to each one in Latvian economic situation. Former Latvian architectural achievements show that there has not been paid enough attention to the relationship between architecture formation and energy until this. There are many solutions that are beneficial to use in the Latvian climate conditions in order to balance the building construction costs and daily operating costs, especially heating and electricity supply. Use of ecological solutions in building construction allows to save. But thinking has to change – both to designers and builders, and building owners. Also in the Latvian circumstances, on each individual situation factors it is possible to use renewable energy resources grately and gain significant power reduction. This is essential to enhance the Latvian energy independence. Currently, the additional stimule for the green building development is the European co-financing incentive to improve energy efficiency of existing buildings and the move to a single energy assessment certificate management system, like it is done in many European countries. This requires an appropriate legislative development, the attraction of “green investment” in and raising the understanding in society. And this includes also education of the designers and architects. References Trušiņš J. Pilsētu ekoloģiskā rekonstrukcija. Arhitektūra un būvzinātne. Rīgas Tehniskās universitātes zinātniskie raksti. 2. sērija. 2006, 7. sējums, 73. lpp. 2. Bradley A. Indicators for energy efficiency: towards a low carbon society. International conference “Building renovation – towards low energy consumption” materials. Austria: WSED, 2010, March 4, p. 7. 3. Blumberga D. Ēka kā elementu sistēma. Lecture synopsis. Seminar materials, Energy-saving construction in Latvia. Riga: RTU, 2010, March 22, p. 8. 4. Cody B. Energieeffizienz in Architektur und Urban design. International Conference “Building renovation – towards low energy consumption” materials. Austria: WSED, 2010, March 4, p. 1. 5. Rynd C.W. Camera-ready Green Design. The Green House – New Directions in Sustainable Architecture. New York: Princeton Architectural Press, 2005, p. 10. 6. Grava S. Sarūkošās pilsētas. Latvijas Arhitektūra, 2009, Nr. 83., 82.–87. lpp. 7. Ņevoļskis S. Ilgtspējīgu mājokļu būvniecības iespējas Latvijā. Latvijas Būvniecība, 2010, Nr. 1., 63. lpp. 8. Cody B. Form follows energy. International conference “Building renovation – towards low energy consumption” materials. Austria: WSED, 2010, March 4, p. 3. 9. Skagen ØKOntor: Norway’s most efficient office building by Various Architects. [Online, 08.12.2009.] http://www.archdaily.com 10. Capture the rain’ skyscraper by Ryszard Rychlicki and Agnieszka Nowak. [Online 12.03.2010.] http://www.urban-logic.com/category/green-designs/ 1.

104


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Roberts Riekstiņš, Ivars Strautmanis. Architectural Shaping Potential in Energy Efficiency Provision of Buildings

Roberts Riekstiņš, Architect (RTU, 2002), Mgr.Arch. (2004). Doctoral studies (since 2009; research subject – sustainable and energy efficient buildings). ARCHITECT in design offices SIA “PMT Invest” (since 2009), SIA “Balta istaba”, SIA “Postform projekts Rīga”. Individual architect’s practice certificate for residential, public and commercial buildings (since 2006). The annual prize in the 2004 best projects exhibition of Latvia architecture in category “Landscape, garden, amenity, environmental design” with the object “Amber watch at Liepāja sales channel embankment”, in collaboration with sculptor O. Šilova. Membership: The Latvia Association of Architects (LAS, 2008).

2010

Volume 4

Contact Data

Roberts Riekstiņš SIA ‘PMT Services” Address: Zvejnieku iela 5a-3, Riga, Latvia Phone: +37129471200 E-mail: rr@msk-swisslaw.com / roberts.riekstins@inbox.lv Skype: r.riekstins www.riekstins.lv www.ekoprojekti.lv Ivars Strautmanis Professor, Dr.habil.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Āzenes iela 16, Riga, LV-1048, Latvia Phone: +371 67089256 Fax: +371 67089130 E-mail: af@bf.rtu.lv

Roberts Riekstiņš, Ivars Strautmanis. Arhitektūras formveides iespējas ēku energoefektivitātes nodrošināšanā Neatjaunojamo energoresursu samazināšanās un sadārdzināšanās arvien aktualizē ekoloģisko pieeju būvniecībai jeb “ekobūvniecību”. Vides ilgtspējības un energoefektivitātes jautājumu aktualitāti pamato Eiropas enerģijas patēriņa statistika, kura rāda, ka ēku sektorā tiek izmantots virs 40% kopējā enerģijas patēriņa. Līdz ar to energoefektivitātes jautājumam būvniecības sektorā ir ļoti liela nozīme un Eiropas politiskajā līmenī ir izdoti regulējoši dokumenti, kuri turpmāk noteiks prasības ēkām. Energoefektivitāti ietekmē daudzi faktori kā efektīva ārsienu siltumizolācija, ēkas hermētiskums, aukstuma tiltiņu novēršana, efektīvs apkures – ventilācijas – kondicionēšanas risinājums un citi faktori. Tomēr ar veiksmīgu ēku formveides risinājumu vien iespējams ievērojami uzlabot ēkas energoefektivitāti. Faktiski šodien arhitekta darba principam “forma seko funkcijai” ir jānostāda līdzās jauns projektēšanas princips – “forma seko enerģijai”. Efektīva ēku formveide sākas jau pilsētplānošanas līmenī, kas galvenokārt izpaužas ēku izvietojumā saskaņā ar pilsētbūvniecības un enerģijas aspektiem. Ēku arhitektūrā iespējami ārkārtīgi daudzi risinājumi – ēku orientācija pret debess pusēm, sienu, jumtu, logu, apjomu konfigurācija un tehniskie risinājumi. Būtisks ir saules pasīvās enerģijas izmantojums un ēkas formveide attiecībā pret to. Piemēram, eksperimentālais projekts “Rotējošā solārā dzīvojamā māja Heliotrop” Freiburgā saražo sešas reizes vairāk enerģijas nekā pati patērē un tas paveikts galvenokārt pateicoties īpašas ēkas formas izveidei. Publisku ēku projektos jāievērtē visu faktoru komplekss apkopojums, kas prasa īpaši pievērsties ventilācijas, dzesēšanas un dabīgā apgaismojuma jautājumiem. Tiek projektēti arī augstceltņu risinājumi, kas ļautu visu enerģiju saražot pašā ēkā, kā piemēram, augstbūve “Power Tower Linz” – pirmā pasaulē pēc pasīvās mājas standarta celtā biroju ēka. Arvien aktuālāki kļūst dažādu veidu eksperimentālie projekti, kuru pamatideja ir veidot videi draudzīgas ēkas tieši blīvā un intensīvi apbūvētā pilsētvidē. Tajās paredzēts ilgtspējīgas attīstības idejas apvienot pat ar noteiktu augkopības programmu, piemēram, izmantot ēku stāvu platības noteiktu augu audzēšanai, lai nodrošinātu ar lauksaminiecības produkciju cilvēkus blīvā pilsētvidē. Arī Latvijā vietējo un atjaunojamo resursu izmantošanas iespēju paplašināšanai ir būtiska nozīme. Dabas apstākļi Latvijā ir labvēlīgi, lai būtiski uzlabot ēku energoefektivitāti, ja vien ēkas tiks pareizi un gurdi plānotas. Roberts Riekstiņš, Ivars Strautmanis. Architectural shaping potential in energy efficiency provision of buildings Non-renewable energy resources decline and rise in prices more and more actualise ecological approach to the construction or “eco-construction”. The importance of environmental sustainability and energy efficiency is justified by the energy consumption statistics which show that the buildings’ sector uses over 40% of total energy consumption. Consequently, the energy issue in the construction sector is of great importance and regulatory documents that define requirements for future buildings have been issued in the political level. Energy efficiency is affected by many factors such as efficient exterior wall insulation, building leakage, cold bridges prevention, efficient heating – ventilation – air conditioning solutions and other factors. However, a successful building formation solutions can significantly improve the energy efficiency of buildings. In fact, today the well known working principle for architects “form follows function” should be put alongside with the new design principle – “form follows energy.” Efficient buildings’ shaping begins in planning level, which mainly involves placement of buildings under the town planning and energy aspects. There are potentially very many solutions in architecture of buildings – orientation to the sky sides, configuration of walls, roofs, windows, architectural volume, and technical solutions. Significant is the use of passive solar energy in buildings and formation against it. For example, a pilot project “Rotating solar house heliotrope” in Freiburg produces six times more energy than it consumes itself and that is done mainly through the creation of a special form of the building. In public building projects there have to be evaluated entire complex of factors that require particular focus on ventilation, cooling and natural lighting issues. Also the high-rise structures such as tower “Power Tower Linz” – the first global standard for passive houses built office building – are designed with solutions that would allow all the energy to be produced within the building, It becomes increasingly apparent by the different types of pilot projects with the basic idea is to build environmentally friendly buildings directly in dense and intensely built-up urban environment. They intend to combine the ideas of sustainable development, even with a certain plant cultivation programs such as the use of building floor area of certain plants to ensure the people’s agricultural production in dense urban environment. There is an important role also for the Latvian local and renewable resources to expand. Latvian natural conditions are favorable to improve the energy efficiency of buildings significantly unless the buildings will be properly and smartly planned.

This work has been supported by the European Social Fund within the project «Support for the implementation of doctoral studies at Riga Technical University».

105


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Integrated Water Planning System Pēteris Strancis, University of Latvia Abstract – Necessity for water planning is reviewed both worldwide and in Latvia. The principles and approach of integrated water planning have been identified, a model has been developed, which even in the elaboration of sector-specific development planning documents would provide the assessment of a maximum wide range of interests, and would exclude the competition and opposition of development planning and policy statements. With the application of the proposed planning model the integrity of several industries on spatial plans of various levels has been reviewed, and strengths and weaknesses of such model have been identified.

The task of the study was to find the best planning approach and “place” for water both as a resource and territory, considering that water is the key element of all beings and the largest spatial object on the surface of the Earth. II. Topicality of the planning of water territories in the world and in Latvia

Keywords – water planning, integrated planning, sustainable water planning system.

I. Introduction

Already since ancient times the human civilization has developed in close vicinity of the rivers – the river Tigris, Euphrates, Nile, Ganges and Yangtze are only few to mention. First of all the water was needed for drinking and it is a significant food ingredient, and, second, it was an important transportation route between the sea and the ocean, thus discovering and exploring the world and expanding possessed territories. Until the 19th century rivers were significant inland waterways, but with the development of infrastructure the roads and railroads overtook the role. At the same time – the inland transport infrastructure network was developed following the main river corridors. During the last 150 years water and especially the water of rivers is being used as a source of energy. Large structures are being built on the rivers and dams have become the commercial water flow obstacles. Nowadays the perception of water has changed – people understand that clean water reserves, especially – fresh water, are not infinite. Water accessibility has become a major issue in the policy of some part of world nations. It should be noted that water is not only a mere household resource, nowadays it has become a significant source of energy, navigational infrastructure and a recreation source [1]. And last, but not least – water is also part of the heritage, part of the rural and urban landscape, which attracts all people, thus fostering the communication [2]. The aforementioned aspects have made the society think of and look for an integrated and sustainable approach in the use of water. These processes need to be planned and experts have paid attention to this issue for the last 40 – 50 years worldwide, while the post-soviet spatial planning system of Latvia is making only its first development steps. The planning of water territories and resources is also lacking a proper and integrated approach. Major part of the planning documents, which deal with water issues, is either very specific or fragmented [3]. The study is based on the abovementioned considerations aiming to find out, whether water worldwide is being planned integrated, i.e. sustainable, both as a resource and territory? What should such water planning look like, how should it operate and where would it be placed within the integrated planning system? 106

1. 70,8% of the Earth surface is covered by water. 2. The area of Latvia is 64 589 km2, out of which land covers 62 046 km2 and inland waters – 2543 km2. Latvia has a 496 km long sea border. Coastal waters in a 12 nautical miles’ (22,4 km) wide area, including the maximum tide line, are the sea of the Republic of Latvia. 3. The need for water causes conflicts, the type of which varies depending on the region. There is lack of drinking water in the Near East, which causes disputes on international level. For example, the basin of the River Jordan is the fresh water source, which is not only the reason of military operations, but has also a long-term ecological effect – the drying up of the Dead Sea. Elsewhere conflicts may arise due to valuable landscapes with direct access to water. The costal territories in Latvia usually have a higher market value and thus tension by various stakeholders is created in these areas, often leading to conflicts between the local community and landowners. According to data provided by the Constitutional Court of the Republic of Latvia up to November 2009 there were [submitted] 17 cases related to municipal spatial plans, out of which 12 were related to territories or separate land plots in the direct vicinity of water. Thus it can be concluded that the reason of arguments and disputes in case of commercially or economically valuable properties arise due to the strategic location (data by the Constitutional Court of the Republic of Latvia). 4. The attitude towards water as one of the key elements of the ecosystem has changed over the last 30 years, which can be proven with the many international agreements, statements and directives. 5. As one of the Baltic Sea Region states, the common statement of the Region on the maritime spatial planning, communication of the national issues with each other and the preservation and improvement of the ecosystem is also very crucial to Latvia [4]. 6. The inland territories are divided in allowed usage zones: while in Helsinki City there are only seven general zones (Helsinki City masterplan), in London and Prague these exceed thirty. Often even within the boundaries of the municipality, water territories aren’t assigned any allowed usage zones at all (Jurmala, Ventspils, London). Still there are huge differences in the perception of water territories, which displays the full scope of nihilism within this planning


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Pēteris Strancis. Integrated Water Planning System

sphere – e.g. in Jurmala difficult usage territories have been forgotten at all, while in other cities specific spatial plans have been elaborated (London Flood Response Strategic Plan and Cooks River, Australia Rrainwater Plan). These plans were elaborated considering the bad experience, which arouse the necessity to improve safety and forecasts, and to elaborate a detailed action plan for emergency cases. 7. The waters are a significant extension of the public space of land and part of urban landscapes in terms of boundary, landmark, and an open and publically usable territory [5]. 8. Due to climate change the coastal territories are changing. While in some places local efforts to fight the coast erosion effects take place, elsewhere the coastal circumstances are much more affected. Also the unconsidered dredging and deposition of soil imposes adverse consequences [6]. Still the most important consequences due to climate change are the risks imposed by changing weather conditions. In the UNO studies Latvia is part of the Central Europe, Eastern Europe and CIS region, where 25% of all natural disasters are floods, but 31 % – dryness and related risks [7]. 9. Navigation, incl. ports, is one of the regional development drivers. The regionalisation of ports is the latest port development stage, which includes a port hinterland of several hundred kilometres in range, where transportation by rail (which is relatively cheaper, if compared to road transportation) and inland waterways (especially for abnormally large/ heavy cargoes) is provided. Information and modal change is a more convenient access to inland, which increases the cargo freight efficiency and thus also the competitiveness of the region. Still cargo transportation can have direct adverse effect both on the urban and natural environment; and one cannot forget that port development issues are directly related to water and coastal territories as these are the key infrastructure [8]. Obviously these are not the only reasons, why water planning should be considered. The power, aquaculture and mining industry are industries of the national economy related to water, which are the basis for the planning and subsequent resource management. Still the nine listed reasons are sufficient to consider water planning as a significant spatial and strategic planning sphere. III. Terms and definitions

In spatial planning, especially on the municipal level, in general the following terms are being used: territory, allowed usage, zoning. The word territory origins from the Latin word territorium, which origins from the name terra (land). Aquatorium (sea area) – is a given area of a sea, gulf, strait or port [9], which origins from the Latin word aqua, similar like terra, but traditionally this term is being used in maritime industries. In fact both the water and dry land are a resource. The term water resources (from the French word ressource – stock, means, reserves) is used in several documents, thus considering

Volume 4

all types of waters on the Earth, these are our resources. Inland and coastal planning are closely linked. While in the academic literature and terminology the planning of water resources is perceived as the use of a due quality substance, a term is needed, which would enclose the water both in terms of spatial aspects, and as a substance. Referring to the abovementioned and for the correct use of a comprehensive term, further on the term integrated water planning is being used, thus covering the planning of water of all kinds, industries, volumes and aggregative state. IV. Integrated water planning

Major part of the water planning issues is considered separately, e.g. port planning, planning of water bodies, sewerage water management, coastal planning, flood risk management, planning of inland waterways etc. But most strange is the fact that often in these statements, plans or academic reports, which build the basis for the elaboration of the first, already in the beginning the number of issues to be reviewed is being cut down. Probably this is the best solution to prepare academic publications avoiding making these too panoramic, but this is not the case for the planning process, because thus they are not only uncoordinated, but also contradictory. And this is the reason why a system is needed, which would exclude the dominance of particular industries. The integrated water planning (IWP) model was developed (Figure 1) according to the Integrated Water Resources Management background paper [10], initiated and managed by UNO, the widely known sustainable development scheme (balance of social, environment and economic aspects) and its interpretation, i.e. the Munasinghe triangle [11]. The model depicts the aspects to be considered and balanced in the planning process. The following aspects, which shall be considered in the planning of the water resources, water territories and coastal areas, are included in the model: • Climate change, which is related to water in two aspects – on one hand there is the potential threat of the shortage of drinking water and thus the related dryness issues in some territories; on the other hand these are the changes in weather conditions, which impose flood risk, coastal erosion etc. [6]. • Integrity of ecosystem, which is the provision of an integrated hydrological cycle in the planning process, aiming to pollute its cleanness and process as less as possible. Such are all kind of sewerage, processing and usage plans [10]. • Biodiversity is an aspect prescribed by the Convention on Biological Diversion. In respect to waters it should be noted that here the problem dispersion would be much harder to be stopped than on land. • Accessibility means both the access to water as a spatial element, and as a source of drinking water. • Recreation. Referring to tourism strategies it can be concluded that recreation near or on water is one of the most popular leisure activities, even with internally conflicting groups. This fact cannot be excluded in the planning process. In case of recreation near/on water in Latvia a significant aspect is also the seasonality, since

107


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Pēteris Strancis. Integrated Water Planning System

Fig. 1. Aspects to be considered by the integrated water planning.

• •

• •

in winter waters are covered by ice, which affects their accessibility. Also in this, i.e. recreational sphere conflicts between the social, environmental and economic aspects may arise easily. Spatial issues. This aspect covers the urban and rural environment, its relationship with the anthropogenic landscape. Water is the changing element of architecture. This aspect is still in many countries undervalued. Spatial memory. The aspect is related both with spatial processes such as the culture landscape and with mental layers, which may be intangible, but display characteristic features of the particular site in a shorter or longer period after the particular happening. For example, in the coastal area it is the memories of coastal fishery and the footprints of its historical processes – the wooden breakwaters [12]. Culture heritage. It is both the archaeological heritage under water, and the navigational and various hydroengineering structures with culture heritage value [13]. Infrastructure. The significance of water as a transportation route has lessened only over the last 150 years with the development of technologies, but still this is the cheapest cargo transportation mode. The waterways are also an important element of leisure and thus it is being used the more. Source of energy. On one hand water as a source of energy is environment-friendly, because it is a renewable, but on the other hand there are a number of adverse effects on environment. At the same time with the scientific discoveries and technology development new power production types related to water are created. Aquaculture and fishery. Both of the national economy industries are related with food production and they affect each other, and also the biodiversity. Mining – first of all the extraction of water and related issues, as well as mining in water areas, i.e. under water – the mineral deposits. V. Analysis of development planning documents

In order to review the current situation in Latvia in relation to water resource and spatial planning, nine various planning documents were analysed, assessing the abovementioned aspects in a “plus/ minus” system, which may not reflect the general quality of the planning document. The methodology allows making general conclusions on the integrity or sustainability of

2010

Volume 4

water planning in Latvia. Of course opinions may differ, whether all aspects have to be applied for all spatial plans, whether the number of aspects is sufficient, but the analysis of particular processes (port expansion, creation of a protected nature area, storm changes) with these aspects proved that they are sufficient and universally usable. Seven out of nine documents reviewed are of local level, while two – regional. In choosing the planning documents the following criteria was considered: the territory in question has to include major watercourses or water bodies and the document has to be such that it shall in fact in one way or another reflect issues on water planning. In choosing the municipalities the following criteria was considered: there shall be large water areas (“large” in terms for Latvia) in the administrative territory of the municipality, in some municipalities there shall be an industrial harbour or yacht port, some municipalities shall be located at the sea, while some shall be inland municipalities. To expand the range of documents, two regional level development planning documents were selected, which shall affect some of the municipalities in question. Each planning document covered several advantageous and disadvantageous solutions, and in general in respect to water planning there were positive issues to be pointed out: Jūrmala City development plan 1995–2007 (validity of the spatial plan is extended till 2009): • The World Wildlife Fund has suggested four new protection areas, all of which are related to water and coast; • In many documents the issues of yacht port and yacht tourism have been raised, but there are no solutions offered and currently due to silts in the Lielupe River estuary Jurmala City has limited access from the sea. Similar it is with the Lielupe Port, which is depicted in the Plan, but it is only a formal spatial and administrative zone; • The beach is considered a significant territory and thus a management plan is foreseen; • A number of coastal territories have a mandatory requirement for the elaboration of detailed designs. Jūrmala City spatial plan 2009–2021 (spatial development vision of the City is part of the Draft Plan, which is currently available to the society). It should be noted that currently this Plan is only in draft stage and the final version will be more complete and discrepancies in the text, i.e. linkage between the various studies and plan solutions, most probably will be eliminated. The following solutions and statements are worth mentioning: • Water is one of the characteristic features of urban areas and a significant resort resource; • Additional attention is paid to watersides and the accessibility thereof; • Neither the industrial port, nor the yacht port, nor the port is addressed in the section on infrastructure; • In the regional traffic network the waterway to Jelgava has been marked, while it has not been addressed in the local solutions; • The Lielupe River estuary is one of the six gates of the city, which is navigational; no solutions in respect to the accessibility of the estuary from the sea have been addressed.

108


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Pēteris Strancis. Integrated Water Planning System

Jūrmala City tourism development strategy 2007 – 2018. It is an industry specific development planning document, which displays waters in almost all aspects. Such document shall not mandatory address the energy or aquaculture issues, but it makes one wonder, how much it addresses environmental issues. This could be explained with the fact that such a planning document is subject to Strategic Environmental Assessment according to the laws and regulations of the Republic of Latvia. Spatial plan guidelines and build-up regulations of Salacgrīva Town and its rural territory. The coastal erosion and potential tide issues are almost not addressed at all. Regardless of few structural problems of the plan, there are positive issues to be mentioned: • There are separate zoning for recreation territories, incl. beaches; • Pedestrian access routes to the sea have been identified. Ventspils City spatial plan and build-up regulations. Surprisingly, but the issues of Baltic Sea coast and Venta riverside accessibility have not been addressed, but most probably these issues are a matter of course. The following solutions and municipal statement are worth mentioning: • Monitoring of coastal processes; • Sea coast facilitation plan; • Necessity for the reconstruction of the bridge over the Venta River, which would enable navigation further down the river; • There is a separate allowed usage zoning for land below water surface. Daugavpils City spatial plan and territory usage and build-up regulations 2006–2018: • Lists all watercourses and water bodies, identifying the most appropriate functions for each of these; • Stresses the importance of water surface spatial aspect, determining the necessity of tree and bush cutting in places, where landscaping measures should be applied to open up water territories for public view; • There is a section within territory usage and build-up regulations on the development of bathing places. Jugla Lake management regulations. Regardless of the fact that the Regulations have been elaborated more than ten years ago, these are of due quality, clear and up-to-date. In general this is a good document, which could be taken as an example for the elaboration of such sector-specific documents. The key disadvantage of this document is that it does not address water level fluctuations and changes during flood periods. Probably this document could satisfy the set criteria even more, if the authors would have been informed of the fact that the sluice-gate between the Jugla Lake and the DaugavaGauja River channel would be opened in future. Gauja River basin management plan is a typical sectorspecific plan, which generally addresses the environmental issues and all solutions are aimed at the improvement of the ecological quality and provision of water quality, which are the key strengths of the plan. Still – if the UNO, Global Water Partnership and EU Papers and directive requirements

2010

Volume 4

Fig. 2. Integrated water planning within the spatial planning system of Latvia.

are observed too strict or are even being misinterpretated, the social and economic aspects can be adversely affected. Riga Region Development Programme. While it is a regional level planning document, all identified aspects have been addressed, except of water as a source of energy. The following is worth mentioning: • Separate section addresses the coast and its development, but the inland waters are not addressed; • Clear statement of the development of the small ports, yacht ports and coastal navigation. Table 1 summarizes the criteria used for the assessment of integrated water planning. If the aspect was not addressed at all, the assessment is “-“, if the aspect is addressed, but no solutions are provided, or it is in contradiction with other sections, the assessment is “±”. If the aspect envisages a solution, a task for further actions, documents, it is assigned to particular institutions, the assessment is “+”. The assessment does not consider the quality of the solution, thus the results cannot be used to assess the overall quality of the document. The plusses and minuses were replaced with marks and an easily-manageable analytical scheme was developed, which showed similar results in various combinations. VI. Conclusions and recommendations

Such study is not completely objective, but it provides a general situation overview and it can be thus concluded that the social aspects are in the most disadvantageous situation. Upon review of a larger number of development planning documents, the results would most probably be slightly different, although these would still represent that the environmental issues are put slightly higher than the social and economic. Surprisingly, but in general the climate change aspects are not covered detailed enough; this should be especially addressed by the coastal municipalities. The results would be different, if the quality of the offered solutions would be assessed, for example the infrastructure quality. More or less all documents consider water as infrastructure (except the Gauja River basin management plan, where water is considered also as an element of port operations; in general water as infrastructure is addressed only in the section describing current situation, which is why it was assessed with “-“), but only in two development documents water is identified as a “road”, i.e. in the new spatial plans of Daugavpils and Jurmala cities, which is due

109


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Pēteris Strancis. Integrated Water Planning System

Volume 4

Climate change

Integrity of ecosystem

Biodiversity

Accessibility

Recreation

Spatial issues

Spatial memory

Culture heritage

Infrastructure

Source of energy

Aquaculture, fishery

Mining

Table 1 Analysis of development planning documents.

+

+

+

+

+

±

-

±

±

-

-

+

-

+

±

+

+

+

+

-

±

-

-

-

+

+

+

+

+

±

+

+

+

-

-

-

-

+

+

+

+

-

±

±

+

-

+

±

+

+

±

-

±

+

+

+

+

-

-

+

+

+

+

+

±

±

-

-

±

±

+

+

Jugla Lake management regulations

-

+

+

+

+

+

±

+

±

-

+

-

Gauja River basin management plan

+

+

+

-

-

-

-

-

-

+

-

+

+

+

+

+

+

±

±

+

+

-

+

±

Jurmala City Development Plan 1995–2007 Jurmala City Spatial Plan 20092021 Jurmala City tourism development strategy 2007–2018 (Jurmala, 2007) Spatial plan guidelines and build-up regulations of Salacgriva Town and its rural territory Ventspils City spatial plan and build-up regulations Daugavpils City spatial plan and territory usage and build-up regulations 2006–2018

Riga region development programme

to historical traditions and experience (during the Soviet times the company “Latvijas Upju Kugnieciba” managed the Riga and Daugavpils districts, berths in Riga, Daugavpils, Jelgava, Kraslava, Ventspils and Riga Shipyard). Currently, when new spatial planning order in Latvia is being developed and which foresees a special role for Sea spatial plan, a hierarchic IWP system should be developed, where all twelve aspects should be planned according to similar principles on all planning levels (Figure 2). Such approach would provide the opportunity to address the same aspects on all planning levels, considering the hierarchy and durability thereof. And, even if these aspects would be addressed within a particular sphere, they would be equally treated and a completely integrated water planning would be provided. The scheme would provide the responsibility and involvement of local community in the use of water.

References 1. 2. 3.

4. 5. 6.

110

Jain S. K., Singh V. P. Water resources systems planning and management. Amsterdam: Elsevier Science B.V., 2003, p. 858. Nielsen T. Beyond Public Space. [Online] www.a-aarhus.dk/velfaerdsbyen, 2001, p. 11. Briņķis J., Strautmanis I., Bērziņš E. Baltijas jūras piekrastes zonas attīstība kā viens no būtiskiem faktoriem vietējās ainaviskās savdabības saglabāšanā. Arhitektūra un pilsētplānošana. Rīgas Tehniskās universitātes zinātniskie raksti. 10. sērija. 2009, 3. sējums, 161.–165. lpp. Compendium on Maritime Spatial Planning Systems in the Baltic Sea Region Countries. VASAB 2010. Gdansk: Maritime Institute, 2009, p. 145. Lynch K. The Image of the City. Cambridge, Mass: MIT Press, 1960, p. 202. Eberhards G., Lapinskis J. Baltija jūras Latvijas krasta procesi. Atlants. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2008, 64. lpp.


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Pēteris Strancis. Integrated Water Planning System

7. 8.

9. 10. 11. 12. 13.

Volume 4

Pēteris Strancis, Architect (Riga Technical University, 1996), Professional master degree in spatial planning (University of Latvia, 2010). Creative work: more than 20 architectural and planning projects. Research interests: planning of water territories, coastal development, recreational waterways. Membership: member of the The Latvia Association of Architects (LAS), The Latvia Association of Civil Engineers (LBS).

International Strategy for Disaster Reduction. UNO. [Online 28.07.2010.] http://www.unisdr.org/disaster-statistics/impact-killed.htm, 1991–2005 Notteboom T. E., Rodrigue J. P. Port Regionalization: Towards a New Phase in Port Development. [Online 28.07.2010.] www.people.hofstra.edu/jean-paul_ rodrigue/downloads/Notteboom-Rodrigue-MPM-final.pdf, 2005, p. 22. Millers L. Jūrniecības vārdnīca. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 480. lpp. Integrated Water Resources Management. Technical Advisory Committee (TAC). Stockholm: Global Water Partnership, 2000, p. 71. Jepema C. J., Munasinghe M. Climate change policy: facts, issues and analyses. Cambridge: Cambridge University Press, 1998, p. 331. Gawlicki M. Actual Problems of the Polish Coastal Landscape. Common Sea – Common Culture? 1st Cultural Heritage Forum. Gdansk, 2003, p. 168–172. Westerdahl C. The Maritime Cultural Landscape. The international Journal of Nautical Archaelogy, 1992, 21.1, p. 5–14.

Contact Data

Pēteris Strancis Address: Jaunciema 47B, Riga, LV-1024, Latvia Phone: +371 20027919 E-mail: peteris.strancis@inbox.com

Pēteris Strancis. Integrētā ūdens plānošanas sistēma Liela daļa ūdens plānošanas jautājumu tiek risināti sektoriāli, piemēram, ostu plānošana, ūdensšķirtņu plānošana, notekūdeņu vadība, piekrastes plānošana, plūdu risku pārvaldība, iekšējo ūdensceļu plānošana u.tml. Šādi tiek radīti dažādu nozaru dokumenti, kas savstarpēji konfrontējās, tādēļ ir nepieciešama sistēma, kas izslēgtu sektoru savstarpēju konkurenci. Raksta autors, veidojot jēdzienisko kompilāciju, piedāvā lietot terminu – integrētā ūdens plānošana, ar ko saprotama visu veidu, nozaru, tilpumu un agregātstāvokļu plānošana. Balstoties vispārzināmo ilgtspējīgas attīstības pamatprincipu shēmu un ANO veidotās integrētās ūdens resursu vadības nostādnēm, tika izveidots integrētās ūdens plānošanas (IŪP) modelis, kas uzskatāmi parāda plānošanā apskatāmo un līdzsvarojamo jautājumu loku. Tajā iekļaujot sekojošus aspektus, kas būtu jāņem vērā plānojot ūdens resursus, teritoriju un arī pieguļošo piekrasti: klimata pārmaiņas, ekosistēmas vienotību, bioloģisko daudzveidību, pieejamību, rekreāciju, ainavtelpu, vietas atmiņu, kultūrvēsturisko mantojumu, infrastruktūru, energoresursu, ieguvi, akvakultūru un zvejniecību. Izmantojot minētos aspektus un pielietojot vienkāršu sistēmu, rakstā tiek analizēta virkne Latvijā izstrādāto attīstības dokumentu. Tādējādi ir konstatēta gan aspektu pietiekamība, gan arī vājākās nozares un būtiskākie problēmjautājumi. Negaidīts ir fakts, ka lielākoties pašvaldības nerēķinās ar iespējamajām klimata un ūdenslīmeņa izmaiņām, kā arī krasta eroziju. Otrs būtisks secinājums – plānojumos netiek pietiekoši risināti ūdens telpiskie un sociālie aspekti. Autors iesaka Latvijā izveidot un telpiskajā plānošanā piemērot secīgu IŪP sistēmu, kurā visos noteiktajos plānošanas līmeņos norādītie divpadsmit aspekti tiktu plānoti pēc līdzvērtīgiem principiem. Šāda pieeja liktu plānu un attīstības dokumentu veidotājiem apskatīt vienus un tos pašus aspektus, ievērojot hierarhiju un pēctecību, nodrošinot sektoru savstarpēju sadarbību un plašu sabiedrības interešu loka ievērošanu. Pēteris Strancis. Integrated water planning system Major part of the water planning issues is dealt with individually, e.g. port planning, planning of water bodies, sewerage water management, coastal planning, flood risk management, planning of inland waterways etc. As a result of that planning documents from different policy areas contradict with each other. Therefore an overarching system is needed, which would prevent the mutual competing of various policy areas. Referring to the abovementioned the author has developed a comprehensive term – integrated water planning, covering the planning of all kind of waters, industries, volumes and aggregative state. Based on the widely known sustainable development scheme and the Integrated Water Resources Management background paper by UNO, the integrated water planning (IWP) model was developed. The model depicts the aspects, which shall be considered and balanced in the planning of water resources, water territories and coastal areas, i.e. climate change, integrity of ecosystem, biodiversity, accessibility, recreation, spatial issues, spatial memory, culture heritage, infrastructure, source of energy, mining, aquaculture and fishery. In order to review the current situation in Latvia in relation to water resource and spatial planning, various planning documents were analysed, assessing the abovementioned aspects in a simple system. Thus the disadvantages, most “neglected” policy areas and key issues to be put forward were identified. Surprisingly the municipalities pay low attention to possible climate change, water level fluctuations and the coastal erosion; the second major conclusion – spatial and social aspects are not being properly considered in the spatial plans. The author recommends developing and implementing a hierarchic IWP system, where all twelve aspects should be planned according to similar principles on all planning levels. Such approach would provide the opportunity to address the same aspects in the various plans and development planning documents, considering the hierarchy and durability of the aspects; it would provide the integrity of the various policy areas and represent a wide range of stakeholder interests.

111


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

112


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Dabas motīvi Rīgas jūgendstila muzejā Agrita Tipāne, Rīgas Tehniskā universitāte Atslēgas vārdi: arhitektūras vēsture, interjers.

Rīgas arhitektūrā jūgendstils sāka attīstīties 20. gadsimta sākumā, kad pilsēta piedzīvoja ekonomisko uzplaukumu, ko sekmēja rūpniecības un tirdzniecības attīstība. Rīgā strauji palielinājās iedzīvotāju skaits – pēc tautas skaitīšanas datiem 1887. gadā Rīgā dzīvoja 255 879 iedzīvotāji, bet 1913. gadā iedzīvotāju skaits bija dubultojies, un pilsētā dzīvoja 517 264 iedzīvotāji [1]. Izmainījās arī iedzīvotāju etniskais sastāvs, strauji palielinājās latviešu īpatsvars. Ekonomiskais uzplaukums sekmēja arī celtniecību. Viena gada laikā Rīgā vidēji tika uzceltas no 150 līdz 200 jaunas ēkas, kas visas bija daudzstāvu īres nami, kas ”bija tā laika sabiedrības ideālu spogulis. Viss tajā paredzēts ārišķīgai greznībai” [2, 16]. Rīgā galvenokārt strādāja vietējie arhitekti, kas izglītību bija ieguvuši Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē, kura darbojās no 1869. gada [3, 14]. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā arhitektūrā ienāca jūgendstils, kas aizsāka mūsdienu stilu sistēmu. “Jūgendstila radošās metodes pamatprincips bija celtnes utilitāro elementu (funkcionālā plānojuma, konstrukcijas, būvmateriālu) mākslinieciski izteiksmīgs traktējums. Jūgendstilā jaušami ļoti dažādi formāli mākslinieciskie novirzieni (eklektiski dekoratīvais, racionālistiskie, nacionālais romantisms). Stila būtību nenosaka ornamentālais dekors, taču jūgendstila celtnes mākslu sintēzes līmenī nereti rotā ornamenti vienīgi šim stilam raksturīgajā formu valodā” [4, 3]. 20. gadsimta sākumā jūgendstila arhitektūrā joprojām ornamentālais dekors tika uzskatīts par skaistuma kritēriju. Jūgendstila ornamentam bija raksturīgs formu novatorisks traktējums. „Jebkuram dekoram, lai cik abstrakts tas būtu, nepieciešama tēma, kuru attīstīt līdz vispārinātam tēlam jeb simbolam, nepieciešams prototips stilizēšanai. Stilizēšana bija brīva, radoša, ar pirmtēlu tā saglabāja visai nosacītu, asociatīvu saikni” [2, 16]. Viens no visizplatītākajiem motīviem jūgendstila dekorā bija dabas elementi, kuri tika pakļauti stilizācijai un bieži vien tika lietoti arī kā lietu simboli. Jūgendstila periodā izveidojās simbolu estētika. Simboliski tika traktēti dažādi elementi, priekšmeti, kā arī krāsas. 20. gadsimta sākumā jūgendstila arhitektūrai ir raksturīgas romantisma tendences. Tas izpaudās vēlmē atbrīvoties no iepriekšējo vēsturisko stilu reminiscences un veidot savu māksliniecisko pasauli un simboliku [5, 36]. Pārsvarā šī tendence izpaudās ēkas apjomu un fasāžu traktējumā, kā arī interjeru apdarē. Ēkām tika veidota sarežģīta apjomu kompozīcija – nami sāka atgādināt pasaku pilis un cietokšņus. Namu fasādes veidoja asimetriskas, tās akcentēja erkeri, balkoni, dažādas izbūves un zelmiņi. Ēkas silueta daļa bija torņi, ko bieži vien vainagoja teiksmaini vējrādītāji. Jūgendstila romantisma tendences izpaudās arī izcilā latviešu arhitekta Konstantīna Pēkšēna (1859–1928) personīgajā namā Alberta ielā 12. Nama projektu K. Pēkšēns izstrādāja 1903. gadā kopā ar toreizējo arhitektūras studentu Eiženu Laubi (1880-1967) [2, 78]. Ēkas visumā racionālistisko arhitektūru caurauž romantiska stilizācija. Atsevišķas ēkas sastāvdaļas – pildrežģa motīvs augšstāvā

un „vecvācu renesanses” zelmiņi – sasaucas ar vēsturisko stilu formām [2, 78]. Ēka izceļas ar ārkārtīgi spēcīgu apjomu plastiku un izteiksmīgu siluetu. Nama arhitektoniskajā pamatformā meistarīgi iekļautajos ornamentālajos ciļņos stilizēti vietējās augu valsts motīvi – priežu skujas un čiekuri. Tā kā nams piederēja latviešu arhitektam, tad tā fasāžu un interjeru dekoratīvajā apdarē pārsvarā tika izmantoti Latvijas dabas motīvi. Priede, kas ir viens no Latvijā visizplatītākajiem kokiem, simbolizē nemainību un patstāvību. Ornamentālie ciļņi ir papildināti arī ar raksturīgiem Latvijas faunas elementiem – putniem un vāverītēm (1. un 2. att). Nama fasādē izvietots arī dekors ar heraldisku nozīmi – ģerbonis. Tā analīze sniedz mums visumā interesantas ziņas par arhitektu un mājas īpašnieku Konstantīnu Pēkšēnu. Ģerbonis tēlaini stāsta par latviešu tautas vēsturi, par to, ka latviešu nācija ir izveidojusies tikai 19. gadsimta otrajā pusē. Tādēļ arī ģerboņa pats galvenais elements – vairogs ir tukšs, jo mājas īpašnieks, nenāk no senas muižnieku dzimtas. Vairogu no abām pusēm tur grifi, kas savukārt ir Vidzemes simboli un stāsta par K. Pēkšēna ģimenes saknēm. Virs vairoga atrodas kronis, kas pīts no priežu skujām un rotā čiekuri – Latvijas dabas simbols. Šis ģerbonis simboliski stāsta, ka K. Pēkšēns ir ieguvis labu izglītību, ticis pie turības un ir lepns par savu dzimteni (4. att.). Galvenā ieeja namā ir akcentēta ar kolonu portiku, kura jonisko kapiteļu dekoratīvajā apdarē izmantots egļu skuju un čiekuru ornaments. Šāds ordera elementu traktējums ir raksturīgs agrīnajam jūgendstila periodam, kad tika izmantoti elementi no vecajām stilu sistēmām. Līdzīga portiku apdare ir sastopama arī citās Eiropas pilsētās, kā piemēram, arhitekta Gustava Landava-Gutentegera (Gustaw Landau-Gutenteger) 1904. gadā projektētajās Rappaporta un Kindermana savrupmājās Lodzā [6, 131]. Portāla dekoratīvajā apdarē ir izmantots gan priežu, gan vīnogulāju motīvs, kas simboliski asociējas ar Paradīzes dārzu (3. att.). Vīnogulāju motīvi ir sastopami arī citu zemju arhitektūrā, kā piemēram, arhitekta F. Šehteļa projektētajā Rjabuškina villā Maskavā [5, 19]. Jūgendstila namos „īpašās, mākslinieciskās pasaules veidošana” turpinājās arī to iekštelpās. Interjeri bija krāsaini un tiem bija piesātināta dekoratīvā apdare. Bieži vien krāsas tika lietotas ar simbolisku nozīmi. Par to liecina arī vestibils namā Alberta ielā 12. Vestibila apakšējā daļa ir rustota un krāsota piesātinātā sārtā tonī. Vestibila sienas augšējā daļā un uz velvēm ir izvietoti gleznojumi. Mākslinieciski augstvērtīgi izpildītas četras ainavas – jūras un Holandes dabas skati. Zem ainavām un uz velvēm atrodas stilizēti augu valsts ornamenti, kas veidoti trafareta tehnikā. Tajos attēloti tie paši elementi, kas fasādē – skujas un čiekuri. Šie ornamenti Vestibila interjeru bagātina arī cilņi, kas ir līdzīgi portāla cilnim. Arī šeit dominē skuju un čiekuru motīvi, bet konsoli rotā vīnogulāja ornaments. Skuju un čiekuru motīvi ir bijuši izplatīti ne tikai Rīgā, bet izmantoti arī Lodzas arhitektūrā, kā piemēram, arhitekta Gustava Landava-Gutentegera projektētajā Kindermana savrupmājā Lodzā [6, 128]. Namā Alberta ielā 12 atrodas vītņveida kāpņu telpa ar ornamentāliem griestu gleznojumiem, kas, iespējams, veidoti pēc izcilā latviešu gleznotāja Jaņa Rozentāla metiem. Šī jūgendstila

113


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Agrita Tipāne. Dabas motīvi Rīgas jūgendstila muzejā

kāpņu telpa ir viena no izteiksmīgākajām ne tikai Rīgā, bet arī Eiropā. Kāpņu telpas apdarē izmantoti stilizēti floras un faunas elementi. Sienas rotā stilizēts pārpilnības rags, kas simbolizē ražu, auglību un pārticību. Griestus rotā dažādi stilizēti faunas motīvi, kas ir saistīti ar zemi, ūdeni un debesīm. Visizteiksmīgākais ir mārītes stilizēts atveidojums. Mārīte ir simbols labiem darbiem un veiksmei, tādēļ tas izvietots kāpņu telpā, kā draudzīgs vēlējums visiem nama iemītniekiem. Stilizētie faunas elementi bagātīgi papildināti ar florāliem motīviem. Kāpņu telpas logos kādreiz ir bijušas izvietotas vitrāžas, kas zudušas vēlākajos periodos. 20. gadsimta sākumā vitrāžas iegūst plašu izplatību un sevišķi bieži tās rotā īres namu kāpņu telpas, padarot tās greznākas un ienesot krāsainību un dzīvesprieku. Arī vitrāžās parasti dominē augu valsts motīvi, kā piemēram dažādi ziedi, zari, lapas un augļi (5. att.). Nama pirmajā stāvā atrodas Rīgas Jūgendstila muzejs, kas atklāts 2009. gada 23. aprīlī. Tas iekārtots dzīvoklī, kurā līdz 1907. gadam dzīvojis un strādājis izcilais latviešu arhitekts Konstantīns Pēkšēns kopā ar sievu Annu. Dzīvokļa plānojuma struktūra ir pārdomāta un ērta. No halles var nokļūt kabinetā un dzīvokļa reprezentatīvajās telpās – viesistabā, salonā un ēdamtelpā, kas izkārtotas pēc anfilādes principa. Dzīvoklī ir bijusi arī arhitekta darba telpa. Visattālākajā dzīvokļa daļā izkārtota guļamistaba. Dzīvoklis atbilda arī visām tā laika higēnas prasībām – tajā bija gan vannas istaba, gan tualete. Virtuve ar pieliekamo un kalpones istaba atradās pie otrās dzīvokļa ieejas. Dzīvokļa platība ir 208 m2 un tajā iekārtots muzejs, kurā atjaunots autentiskais 1903. gada interjers. 2007. gadā sākta telpu izpēte, atklājot un fiksējot sākotnējo interjera apdari. Restaurācijas darbi veikti no 2008. gada līdz 2009. gadam restauratoresvecmeistares Gunitas Čakares vadībā. Muzeja dekoratīvajā apdarē dominē florālie elementi. Dzīvokļa pirmā telpa ir halle, kas ir arī dzīvokļa saimnieku vizītkarte. Telpas sienas ir gaiši zilas un uz tām izkārtota rožu josla trafareta tehnikā (6. att.). Zilā ir tīrības, gudrības un inteliģences krāsa, savukārt rozes motīvs ir mīlestības un saticības simbols. Rozes motīvi ir bijuši izplatīti jūgendstila periodā un tos ir izmantojuši daudzi arhitekti un mākslinieki, kā piemēram, Drēzdenes mākslinieks Artūrs Rihters (Artur Richter) rožu stilizācijas skicēs 1904. gadā [7, 402]. Florālo elementu izmantošana priekštelpu jeb halles greznošanai ir bijusi izplatīta arī citviet Eiropā. Tā piemēram, 20. gadsimta sākumā Štutgartē iznākušajā žurnālā „Moderne Bauformen, ir vairāki projekti, kuros tas ir rādīts kā paraugs, kā piemēram, vācu arhitekta F.V. Johema (F. W. Jochem) savrupmājai pie Reinas un Edgara Vuda (Edgar Wood) Mančestras namam [8]. Halle bieži vien kalpoja arī kā uzgaidāmā telpa, jo no tās varēja nokļūt kabinetā, kas kalpoja kā arhitekta pieņemamā telpa. Šī telpa ir saimnieka darba vieta, tai vajadzēja simboliski stāstīt par viņa statusu un vietu sabiedrībā. Tādēļ arī sienu pamattonis ir sarkanīgi brūns, bet cokols krāsots tumšākā tonī. Brūnā tā ir zemes un vienkāršības krāsa, bet sarkanīgais tonis simbolizē veiksmi. Mierīgais telpas krāsojums rosināja labvēlīgu sarunu gaisotni. Sienas augšdaļā izvietoti stilizēti ornamenti – lieli augu kāti ar vēdekļveidīgiem ziediem – suņuburkšķiem (7. att.). Šī auga un zieda stilizācijā izpaužas nacionālā romantisma iezīmes. Vēlāk uz sienām vairākkārt līmētas tapetes, un atstātais paraugs sniedz ieskatu tapešu attīstībā no 20. gadsimta pirmās puses līdz deviņdesmitajiem gadiem. Arī tapešu rakstos visizplatītākie bieži vien ir bijuši stilizēti augu valsts motīvi.

2010

Volume 4

No halles tālāk var nokļūt dzīvokļa centrālajā reprezentācijas telpā – viesistabā. Tās sienas atguvušas kādreizējo zilo krāsojumu, kas simbolizē mieru un intelektu, un kas pilnībā atbilst telpas funkcijai. Viesistabas interjera apdarē eleganti izmantoti florālie elementi, iedvesmu smeļot Latvijas dabā. Florālo ornamenti ir bijuši izplatīti arī citu Rīgas namu interjeros, kā piemēram M. Šervinska projektētajā Viganovska nama viesistabā [9, 170] (8. att.). K. Pēkšēna viesistabas sienu augšdaļā izvietota ornamentāla josla, ar margrietiņu motīviem. Margrietiņa ir viens no visizplatītākajiem lauku ziediem Latvijā, kas zied visu vasaru. Tās ir saules un arī vasaras saulgriežu simbols, kad Latvijā tiek svinēti Jāņi un sievietes savas galvas rotā ar ziedu vainagiem, no kuriem visizplatītākie ir tieši margrietiņu. Šis motīvs ir izmantots arī stuka dekorā telpas griestiem, kur Margrietiņu pušķi ir savienoti ar dekoratīvām, ekspresīvās formās veidotām lentām (9. att.). Margrietiņu motīvi ir tikuši izmantoti arī citos Rīgas interjeros, kā piemēram, F. Alberta viesistabai pēc Jūlija Madernieka interjera projekta [10, 117]. K. Pēkšēna viesistabā pa griestu perimetru ir izkārtota josla ar stilizētiem rožu pumpuriem. Rožu motīvs, kas bija ļoti iecienīts jūgendstila periodā, tika izmantots arī dažādu citu zemju arhitektu un mākslinieku darbos, kā arī tas tika publicēts tipveida albūmos. Arhitekts Čarlzs Renī Makintošs rozes motīvus ir izmantojis ļoti plaši – gan interjeru, gan atsevišķu detaļu apdarei [11, 65]. Telpas akcents ir niša, ko no viesistabas atdala koka dekors, kas veidots raksturīgās jūgendstila formās. Šādi dekori ir sastopami arī citu zemju arhitektu darbos, kā piemēram, V. Adamoviča un V. Majatma projektētajā N. Rjabušinska villā “Melnais gulbis” Maskavā (1903; 10. att.) [12, 21–22]. Šādas nišas ir kalpojušas arī kā ziemas dārzs, kurā dzīvie augi atdzīvina telpu un papildina interjera dekoratīvo apdari. Nākamā dzīvokļa telpa ir kamīna istaba, kas arī izvietota dzīvokļa reprezentatīvajā daļā un parasti kalpoja kā salons. Arī šeit sienas atguvušas kādreizējo zaļo krāsojumu. Zaļā krāsa ir dzīvības, cerības un prieka simbols. Tā pilnībā atbilsts telpas funkcijai, jo salonā norisinājās nesteidzīgas sarunas pie kamīna uguns. Arī šīs telpas interjera apdarē izmantoti florālie motīvi, iedvesmu smeļoties Rīgas koku daudzveidībā. Sienu augšdaļā izvietota ornamentāla josla ar kastaņu lapu un augļu motīviem. Griestus rotā stuka dekors, kura kompozīcijas centrā ir rombveida rozete, bet pa perimetru izkārtota ornamentāla lentveida josla, kā arī dekoratīvs gleznojums ar kastaņu lapām (11. att.). Jūgendstila arhitektūrā kastaņa lapas, augļi un ziedi ir viens no izplatītākajiem un iemīļotākajiem motīviem. Arī arhitekta G. Landava-Gutentegera projektētajā Kindermana savrupmājā Lodzā griestiem ir izmantoti stuka dekori ar kastaņu lapu, augļu un ziedu motīviem. Rīgas jūgendstila muzeja salonā atrodas kamīns, kas izgatavots Rīgas fabrikā Zelm und Behm kamīna podiņi glazēti zaļi un rotāti ar kastaņu lapu un ziedu motīviem. Līdzīgi motīvi ir izmantoti arī R. Benniha pils iekštelpu dekoratīvajā apdarē Lodzā [6, 248]. Salonu dekoratīvajā apdarē florālie motīvi tika izmantoti bieži, piemēram, arhitekta Eliēla Sārinena (Eliel Saarinen) projektā Merijoki lauku mājas salonam [8, 27]. Greznākā telpa dzīvoklī, kurā notika gan svinīgas pusdienas, gan ēdienreizes ir ēdamistaba. Tās apdarē ir izmantoti koka paneļi telpas apakšējā daļā un dekoratīvas koka sijas griestiem. Dekoratīvu paneļu un siju lietojums ēdamistabu apdarē ir bijis izplatīts paņēmiens 20. gadsimta sākumā (12. att.). Arī mākslinieks J. Madernieks, veidojot rīdzinieka, advokāta F. Alberta ēdamistabas interjeru, sienu

114


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Agrita Tipāne. Dabas motīvi Rīgas jūgendstila muzejā

apdarē ir izmantojis paneļus [10, 117]. Arī Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē demonstrētais interjers paredz panelējumu sienas apakšējā daļā un dekoratīvas sijas griestu apdarei [9, 169]. Savukārt krievu arhitekts Francis Šehtelis sava nama ēdamistabai ir izmantojis dekoratīvas sijas [12, 266]. Rīgas jūgendstila muzeja ēdamistabas sienu apakšējo daļu veido koka paneļi, kas krāsoti zaļā krāsā, kas simboliski atgādina par jaunību, cerībām un prieku. Šajā krāsā ir krāsotas arī griestu dekoratīvās sijas, durvis un logs. Savukārt pati siena krāsota purpura tonī, kas simbolizē bagātību un greznību. Tas viss stāsta par latviešu arhitekta ģimeni, kas ieguvusi zināmu pārticību. Sienas augšējā daļā izvietoti trafareta gleznojumi ar priežu motīviem. Priede ir apdziedāta arī latviešu tautasdziesmās, kur galvenokārt tiek uzsvērta tās patstāvīgā daba un tā ir nemirstības simbols. Priedes čiekuri savukārt ir auglības simbols gan sengrieķu, gan latviešu mitoloģijā. Priežu motīvu gleznojumi ir izveidoti arī uz griestiem, kurus rotā arī divas klusās dabas – viena ar medījumiem, otra ar jūras veltēm. Ēdamistaba ir vienīgā dzīvokļa telpa, kuras logā ir vitrāžas, kas ienes krāsainību un dzīvesprieku telpā. Vitrāžās parasti ir attēloti dabas motīvi – koki, augi, dabas ainavas. Vitrāžu kompozīcija parasti ir simetriska un attīstās no apakšas uz augšu. Arī Rīgas jūgendstila muzeja vitrāžas abās malās ir izvietoti koki – kastanis un lauru koks, bet vidējā daļā – ainava ar īrisiem, vilkvālītēm un ūdensrozēm. Līdzīga kompozicionālā uzbūve ir arī 1905. gadā veidotajai Žaka Grubēra (Jacques Gruber) vitrāžai Nansī muzejā [13, 92] (13. att.). Dabas elementi pārsvarā ir attēloti arī jūgendstila vitrāžu pamatlicēja L. C. Tifaņa (Luis Comorft Tiffany) darbos [14, 110]. Rīgas jūgendstila muzejā interesanta ir koku simbolika un attēlojums – kastaņa lapotne ir savijusies ar lauru koku, kas ir nemirstības un uzvaras simbols. Pārliecinoši ir veidota arī vitrāžas apakšējā daļa. Zālājā aug īrisi, kas ir vieni no izplatītākajiem ziediem jūgendstila mākslā. Īriss sengrieķu mitoloģijā bija saistīts ar mirušo valstību un asociējās ar 20. gadsimta sākumā izplatīto misticismu. Savukārt ūdenī augošās ūdensrozes un vilkuvālītes, kā arī varde ir saistīti ar auglības simboliem. Ūdensrozi var uzskatīt par Latvijas jūgendstila simbolu, kas, tāpat kā lotoss, uzplaukst purvos un ir tīrs un neaptraipīts. Tas savā dziļākajā būtībā ir pilnības zieds. Lai gan vitrāžas florālie elementi ir saistīti ar simbolu estētiku, savā dziļākajā būtībā tā ir veiksmīgs telpas papildinājums un akcents. Guļamistaba atradās dzīvokļa privātajā daļā. Šeit dzīvokļa saimnieki baudīja nakts mieru pēc saspringtas un darbīgas dienas. Guļamistabas sienas atguvušas kādreizējo krāsojumu sarkanīgi brūnā toņu gammā. Ar krāsojumu sienas plakne sadalīta divās daļās – tumšākā un gaišākā. Simboliski brūnganīgais tonis asociējas ar zemi, bet sarkanīgais – ar kaislību. Tas atbilda arī telpas funkcijai. Sienas augšdaļā uz gaišākā toņa krāsotas horizontālas līnijas, uz kurām ritmiski izkārtoti stilizēti rožu vainagi trafareta tehnikā. Katrs vainags papildināts ar drapēriju (14. att.). Šeit rozes motīvs lietots kā mīlestības un atdzimšanas simbols. Rozes un rožu vainagi daudz apdziedāti latviešu tautas dziesmās, kā arī izmantoti jūgendstila perioda dekoratīvajā apdarē. Rozes motīvs ir bijis viens no izplatītākajiem arī tā laika paraugalbūmos [15, 30]. Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē tika demonstrēts guļamistabas interjera paraugs un mēbeles, kur dominē florālie un rožu motīvi [9, 167]. Guļamistabu apdarē pārsvarā izmantoti florālie dekori, piemēram čehu arhitekta Jinžiha Eka (Jindrich Eck)

Volume 4

guļamistabas projektā [8, 56] (15. att.). 20. gadsimta sākumā telpu iekārtošanas māksla kļuva par dāmu pasauli un jau modes žurnālos tika publicēti gan raksti, gan attēli, kādam ir jābūt guļamistabas interjeram (16. att.). Galvenais dekoratīvais elements šajos interjeros ir florālie motīvi, ar kuriem grezno gan sienas, griestus, gan tekstilijas [16]. Dzīvokļa būtiska daļa ir higiēnas telpas, kas izkārtotas pie iekšējā gaiteņa, kura vienīgais rotājošais elements ir dekoratīva josla ar stilizētu augu valsts dekoru. Rīgas Jūgendstila muzeja interjers sniedz liecības par iekštelpu veidošanas mākslu 20. gadsimta sākumā. Tā restaurācija ir devusi daudzas jaunas atziņas un aktualizējusi šī perioda interjeru izpēti Rīgā. Attēli

1. att. K. Pēkšēns un E. Laube, Alberta iela 12. 2. att. Nama Alberta ielā 12 1. stāva plāns (projekts). 3. att. Ieejas portāls namā Alberta ielā 12. un A. Rappaporta namā Lodzā. 4. att. Ģerbonis nama Alberta ielā 12 fasādē. 5. att. Nama Alberta ielā 12 kāpņu telpa. 6. att. Nama Alberta ielā 12 halles dekoratīvā apdare – rožu josla. 7. att. Kabinets un tā dekoratīvās apdares elementi Alberta ielā 12. 8. att. Arhitekta M. Šervinska (ap 1900) viesistabas interjers M. Vircikovskim (M. Wyrzykowsky), Rīga. 9. att. Nama Alberta ielā 12 viesistaba un tā dekoratīvās apdares elementi ar margrietiņu motīviem. 10. att. V. Adamovičs un V. Majatms. N. Rjabušinska villas “Melnais gulbis” Maskavā interjers. 1903. 11. att. Nama Alberta ielā 12 kamīntelpa un tās dekoratīvās apdares elementi. 12. att. Nama Alberta ielā 12 ēdamistabas interjers un sienu augšdaļas dekoratīvā apdare. 13. att. Vitrāža Alberta 12. ēdamistabā un Žaka Grubēra vitrāža namā Nansī. 1905. 14. att. Nama Alberta ielā 12 guļamistaba un tās dekoratīvās apdares elementi. 15. att. Jinžihs Eks (Prāga). Guļamistabas interjera zīmējums. 16. att. Guļamistabas interjera zīmējums žurnālā “Mode un māja”, 20. gs. sākums.

Izmantotie avoti 1. 2. 3. 4. 5. 6. 7. 8. 9. 10. 11. 12. 13. 14. 15. 16.

115

Rīga. 1960-1917. Rīga: Zinātne, 1978, 493 lpp. Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1980, 221 lpp. Krastiņš J. Rīgas jūgendstila ēkas. Art Nouveau Buildings in Riga. Rīga: 2007, 408 lpp. Krastiņš J., Tipāne A. Jūgendstils Rīgā. Art Nouveau in Riga. Rīga: Rīgas Jūgendstila centrs, 2008, 31 lpp. Николаева С. И. Эстетика симбола в архитектуре русского модерна. Москва, 2003, 191 c. Jordan W. W Kregu Lodzkiej Secesji. Lodz: Literatura, 2006, 431 s. Jugendstil in Dresden. Aufbruch in die Moderne. Dresden: Minerva, 1999, 467 S. Moderne Bauformen. Monatshefte fűr Architektur. Herausgegeben von M. J. Gradl. Stuttgart, 1905, S. 96. Scherwinsky M. Die Rigaer Jubiläums-Ausstellung 1901 in Bild und Wort. Riga: Jonck & Poliewsky, 1902, 267 S. Jūgendstils. Laiks un telpa. Art noveau. Time and space. Rīga: Jumava, 1999, 295 lpp. Hackey F. & I. The Art of Charles Rennie Mackintosh. Leicester: Silverdale Books, 2004, 127 p. Нащокина M. Сто архитекторов московского модерна. Творческие портреты. Москва: Жираф, 2000, 302 c. Buffet-Challié L. Art nouveau Style. London: Academy Editions, 1982, 176 p. Baal-Teshuva J. Louis Comfort Tiffany. Köln: Taschen, 2008, 359 p. Belanger Grafton C. Treasury of Art Nouveau Desing & Ornament. New York: Dover Publications, 1980, 137 p. Mode und Haus. Illustriertes Moden und Familien Jornal, Berlin, 1908, 21 S.


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Par kādu zudušu sakrālās arhitektūras meistardarbu Jelgavā Jānis Zilgalvis, Rīgas Tehniskā universitāte Atslēgas vārdi: arhitektūras vēsture, sakrālā arhitektūra, Jelgavas apbūve, zudušās ēkas.

1830. gados Latvijas arhitektūrā sāka nostiprināties neogotika – viens no eklektisma stila formāli stilistiskiem virzieniem. Gotikas formas tika izmantotas sakrālajās celtnēs, muižu ēkās, pilsētu dzīvojamos namos, parku arhitektūrā un citur. Šis virziens nezaudēja savu popularitāti arī 20. gs. sākumā, cieši savijoties ar tā saukto ķieģeļu stilu. Šis “stils” savukārt saistāms ar racionālisma ideju izpausmēm Eiropas arhitektūrā 19. gs. vidū. Tika atdzīts, ka materiāls ir vienlīdznozīmīgs arhitektoniskajam un mākslinieciskajam rotājumam, tas var aizstāt vai papildināt to. Ķieģeļu ēkas kļuva par laikmeta praktisko centienu simbolu un šis materiāls sāka noteikt dažādās funkcionālās nozīmes ēku māksliniecisko tēlu. Gotikas formu un “ķieģeļu stila” sintēze izpaudās, ceļot jaunu luterāņu baznīcu Jelgavā, Dīķa un Mātera ielu stūrī (1. attēls). Jelgavas Sv. Annas baznīcai (1638.–1641., tornis 1649) vēsturiski bijušas divas draudzes – rīta jeb lauku un vakara jeb pilsētas draudze. 20. gs. sākumā dievnams abām draudzēm palicis par šauru. Jaunās baznīcas celtniecība uzsākta 1904. gadā un 1907. gadā dievnams iesvētīts. Tā bija lielākā luterāņu baznīca Zemgalē. Sākumā baznīcas nosaukums bija Nikolaja baznīca, par godu caram Nikolajam, bet no 1937. gada tā pārdēvēta par Sv. Vienības baznīcu. Baznīcas projekta autors bija arhitekts Konstantīns Pēkšēns (1859–1928) un viņam darbā palīdzēja arhitekts Aleksandrs Vanags (1873–1919). Būvdarbus izpildīja būvuzņēmējs Ludvigs Neiburgs. Lietuviešu mākslinieks Petrs Kalpoks (1880–1945) darināja metus vitrāžu gleznojumiem. P. Kalpoks kopā ar daudziem latviešu māksliniekiem, piemēram, K. Cīruli, J. Jaunsudrabiņu, P. Kalvi, P. Krastiņu un citiem mācījies V. Blūma Rīgas zīmēšanas un gleznošanas skolā. Viņš kopā ar māksliniekiem Jāni (Johanu) Valteru un Vilhelmu Purvīti 20. gs. sākumā uzturējās Kazdangas muižā Kurzemē, kur baudot muižas īpašnieka K. V. fon Manteifela viesmīlību nodarbojās ar glezniecību. Altārgleznas ”Kristus parādās Marijai Magdalēnai” (1910) autors bija gleznotājs Aleksandrs Romans (1878–1911), kura daiļradē vērojama liela tuvība ar J. Rozentāla un J. Valtera glezniecību. Īpaši spēcīgs mākslinieks bija portretu žanrā, taču ne mazāk nozīmīgi ir viņa ainavu gleznojumi. Baznīcas torņa pulksteni (1923) bija darinājis (vai dāvinājis) Eduards Eilenbergs [1; 2, 160]. Savukārt, baznīcas ērģeles 1908. gadā bija izgatavotas B. Grīneberga firmā Ščecinā. Baznīca, kurā atradās 1500 sēdvietas ar saviem iespaidīgiem apmēriem krasi izcēlās apkārtējo vienstāva un divstāvu dzīvojamo ēku vidē (2. attēls). Dievnams pilsētas ainavā veiksmīgi konkurēja ar katoļu Sv. Jura baznīcu (1904.–1906., arh. K. E. Strandmanis) un vācu draudzes Sv. Trīsvienības baznīcu (1592–1615). Šādā veidā latviešu luterāņu draudze demonstrēja savu pieaugošo varenību

vēl joprojām vāciskajā pilsētā un arī citu konfesiju klātbūtnes sakarā. 1944. gadā dievnams, padomju armijas lidmašīnu uzlidojuma laikā ar visu iekārtu izdega (3. attēls). Vēsturiskos fotoattēlos, kas tapuši tūlīt pēc ēkas izdegšanas redzams, ka baznīcu bija iespējams atjaunot. It īpaši tāpēc, ka tās mūra daļas bija saglabājušās. Taču šis dievnams bija apliecinājums Jelgavas luterāņu draudzes varēšanai, bija vietējo iedzīvotāju pašapziņas cēlājs. Vai tādu dievnamu jaunā padomju vara varēja atjaunot? Draudzei tas, protams, pēckara apstākļos nebija iespējams. Un tā, būtībā baznīca, nevis tās drupas tika nojaukta. Nekur citur neredzēts skats uz nopostīto baznīcu redzams A. Tomašūna izdevumā [4, 84]. 2001. gadā dievnama vietā uzcelta jauna dzīvojamā ēka. No baznīcas šodien saglabājusies tikai piemiņas plāksne, kas glabājas Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā (1845–1847, 1881–1882). Uz piemiņas plāksnes rakstīts: “Dievam par godu un Jelgavas latviešu, pilsētas draudzei par labu, Nikolaja baznīcu iesāka būvēt 1904. g. Darbus pabeidza un baznīcu iesvētīja 1907. g. 4. nov. 1. Ķēn. Gr. 8,29. Būvkomiteja: Berris, Biseneeks, Landsbergs, Mühlenbachs, Pauluks, mācītājs Reinhards, barons M. v. d. Ropp, Dr. Strautsels, Weiklewitz, Weissmanis, Weisbergs.” Baznīcas ārējais tēls pirmajā mirklī liekas tradicionāls – draudzes telpu sedz stāvs divslīpju jumts, izveidots šķērsjoms ar iespaidīgu zelmini un tornis, segts ar augstu piramidālu smaili ieaudzis ēkas apjomā. Taču vērīgāk ieskatoties baznīcas arhitektūrā jaušamas vairākas īpatnības, kādas nav sastopamas nevienā citā neogotikas baznīcā. Tā ir galvenā fasāde, kurā abās pusēs tornim veidoti izteikti augsti apjomi, kuri vizuāli mazina torņa vertikalitāti. Šiem apjomiem galos atrodas arī zemāki izvirzījumi. Rezultātā izveidojusies masīva fasāde, kurā tornis akcentēts tikai ar izvirzītiem kontrforsiem, kuri atrodas arī iespaidīgi augstā perspektīvā portāla abās pusēs. Šī īpatnējā fasāde īpaši labi redzama attēlā, kas datēts ar 1913. gadu [5, 14]. Baznīcas fasādes dekorētas ļoti atturīgi, kas liecina par jūgendstila laika ietekmi. Dzegas arkatūra un vietām dekors zem logailām gandrīz ir arī viss ko redzam fasādēs. Diemžēl skopas ziņas ir par sākotnējo interjeru un iekārtu. Baznīcas apsīdu sedza zvaigžņu velve ar dekoratīvi veidotām konsolēm. Draudzes telpas jumtu balstīja eksponētas koka kopnes, kas ļāva veidot ļoti augstu un plašu telpu. Iekštelpas kopumā bija ļoti atturīgi dekorētas. Ritmiski kārtots vienkāršs ornaments atradās ap arku, kas atdalīja draudzes telpu no apsīdas, griestus rotāja lineāri kārtotas ornamentālas joslas, gala sienu abās pusēs ērģeļu prospektam rotāja rozetes, draudzes telpas paneļa augšdaļu noslēdza ornamentāla josla. Vienkāršs, taču gaumīgs bija arī luktu noformējums. Draudzes telpas logus, kā redzams 1930. gadu fotoattēlos nerotāja vitrāžas. Tās droši vien atradās apsīdā un izcēlās ar īpašu greznumu. Zināma ir viena no tām – ”Kristus noņemšana no krusta” [2, 160]. Šo mākslinieciski piesātināto gleznojumu ierāmēja ornamentāla josla.

116


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jānis Zilgalvis. Par kādu zudušu sakrālās arhitektūras meistardarbu Jelgavā

Interesanta liecība 1930. gadu neogotikai, kas atradās Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā ir toreiz vēl arhitektūras studenta Arnolda Krastiņa darinātie trīs altāra variantu meti, kas tagad atrodas Latvijas arhitektūras muzejā. Pirmajā no tiem, kas tapis 1936. gadā izmantota trīsdaļīga edikulas tipa altāra retabla kompozīcija, kurā eklektiski apvienoti klasiskā ordera elementi ar atika daļā izmantotiem neogotikas akcentiem. Abi pārējie meti, kas tapuši 1937. gadā ir neogotiski pilnībā. Vienā no tiem, kurš tika realizēts, altārdaļas noformējums iecerēts kā bagātīgi dekorēts ansamblis. Tā centrā ir trīsdaļīgs retabls, kuru malās papildina dekoratīva siena, bet priekšā norobežo ažūra sētiņa [6, 1245/k2] (4. attēls). Otrs variants rāda līdzīgu, taču dekoratīvi mazāk piesātinātu kompozīciju. A. Krastiņš projektējis arī citus iekārtas priekšmetus baznīcai, piemēram, krēslu, kura risinājumos izmantotas gotikas formas [6, 1246/k2] (5. attēls). Ja šī neogotikas baznīca būtu saglabājusies līdz mūsdienām, tā būtu ierindojama starp sava laika stila – eklektisma – pērlēm un blakus citu laikmetu stilu, piemēram, romānikas un gotikas pērlēm. Tādas ir Rīgas Doms un Svētā Jēkaba Romas katoļu baznīca. Attēli

1. att. Jelgavas Sv. Vienības baznīca. [3] 2. att. Jelgavas Sv. Vienības baznīca. [3] 3. att. Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīca pēc 1944. gada uzlidojuma. [3] 4. att. Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas altāra projekts. [6] 5. att. Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas krēsla projekts. [6]

Izmantotie avoti 1. 2. 3. 4. 5.

6.

Grosmane E. Jelgava: arhitektūras un mākslas virtuālā rekonstrukcija. [CD] Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2008. Mašnovskis V. Latvijas luterāņu baznīcas. Rīga: DUE, 2006, 2. sēj., 486. lpp. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrs. Lieta ”Jelgavas Sv. Vienības baznīca” Tomašūns A. Jelgavas novada vēstures ainas. Jelgava: Izglītība, 1993, 122. lpp. Schmidt E., Woischwill F. Mitau und Umgegend mit den Kurischen Herzogsschlössern in Wort und Bild. Riga: Ernst Plates, 1913, S. 70. Latvijas arhitektūras muzejs.

117

2010

Volume 4


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Vēsturiskās vides atjaunošana un saglabāšana Kuldīgā funkcionālā kontekstā Jana Jākobsone, Rīgas Tehniskā universitāte Atslēgas vārdi: vērtības, vēsturiskā vide, funkcionāli uzlabojumi, atbildība arhitektūrā.

I. Ievads

Lai konkrētas pilsētas – Kuldīgas – vēsturiskais centrs tiktu attīstīts tā, ka „šodienas vajadzību apmierināšana neapdraud nākamo paaudžu iespējas apmierināt savējās” [1], jāievēro ilgtspējīgas plānošanas principi. Ilgtspējīgas vides mērķi ir: kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana, racionāla ēku izmantošana, sabiedriskās telpas labiekārtošana, kultūru mijiedarbības veicināšana un sabiedrības integrācija, dzīves telpas un apstākļu uzlabošana. Ilgtspējīgai videi ir trīs dimensijas – ekonomiskā, sociālā un vides –, un to attīstība jāplāno sabalansēti [1]. Kuldīgas attīstības stratēģija ir „..saglabāt tās vienreizējo kultūrvēsturisko mantojumu – vecpilsētas un dabas kompleksu..”, teikts pilsētas attīstības programmā [2]. Vienlaicīgi nepieciešams līdzsvars starp vides un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un teritorijas ekonomisko attīstību. Kaut arī Kuldīgā kultūrvide, kultūrainava tiek uzskatīta par nozīmīgu vērtību, plānojot pasākumus tās saglabāšanai, tomēr mūsdienu sabiedrības prasības nosaka nepieciešamību funkcionāli uzlabot gan vēsturiskās ēkas, gan pilsētvidi kopumā. Lai saglabātu vērtības, kuras atzīmējuši pilsētas iedzīvotāji, speciālisti un tūristi, jāievēro līdzsvarota attīstība. Vispirms jādefinē vērtības, tad svarīgākie funkcionālie uzlabojumi un tikai tad jānosaka robežas, kādās tie iespējami. II. Kuldīgas vecpilsētas vērtības

Lai noteiktu pieļaujamos funkcionālos vēsturiskās vides uzlabojumus, jānosaka kultūrvēsturiskās vērtības, kuras saglabājamas un nebūtu maināmas. Kuldīgā vecpilsētas vides struktūrai raksturīgas vairākas tipiskas pazīmes: • jumtu ainava, kas atklāj hronoloģiski atšķirīgu apbūvi, plānojuma struktūru un tipiskās atšķirības (materiāls, kolorīts u.c.); • ielu apbūves raksturs: blīvums, mērogs, specifiski vides elementi; • apjoma un fasāžu kompozīcija, proporcijas, tradicionālie būvmateriāli, kolorīts un faktūra; • viduslaiku pilsētas ielu plānojums. Kuldīgas kultūrvēsturiskās vides saturu veido aizsargājamās un saglabājamās iezīmes: • visu sastāvdaļu autentiskums, ietverot vēlākus uzslāņojumus, kuriem nav destruktīvas ietekmes; • telpiskā struktūra: silueti un panorāmas, skatu perspektīvas, ielu tīkls, parcelācija, vēsturiskā apbūve, tās mērogs un proporcijas, ūdensteces, ūdenstilpes u.c.; • arheoloģiskais kultūras slānis; • mākslu mijiedarbība: dekoratīvā māksla, būvamatniecības

darinājumi, tehnoloģijas, vietai tradicionāli materiāli, krāsa, faktūra; • publiskās telpas labiekārtojums: ainavu arhitektūra, apstādījumi, ielu, laukumu segums un virszemes inženierbūves; • kultūras ainava, kas veidojusies cilvēka un dabas mijiedarbībā; • interjeri. Šīs vērtības kopumā veido unikālo vēsturisko pilsētvidi, ko nedrīkst radikāli mainīt, jo tādējādi tiktu izjaukts kontekstuālais līdzsvars. Runājot par Kuldīgas vēsturiskā centra vērtībām, jāatzīmē šādi elementi: • viduslaiku pilsētas plānojuma struktūra; • Ventas upe, senleja un rumba (nozīmīgs ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais objekts) un Ventas kanāls; • senais ķieģeļu velvju tilts; • sarkano māla kārniņu jumtu ainava; • viduslaiku vēsturiskais centrs ap Alekšupīti; • ēku detaļas: būvgaldniecības elementi (durvis un vējlodziņi virs tām, logi, robdēļi), ieejas pakāpieni (lievenis), metālkalumi (vējrādītāji, margas, vārti). Kuldīgas vēsturiskā centra vērtību veido ainava, kurā saglabājušās liecības gan par cilvēka iecerēm pārveidot dabu, gan dažādus laikmetus raksturojuši kultūrvēsturiskie objekti. Kuldīgas vecpilsētas vērtību, līdzīgi kā jebkura mākslas darba vērtību, iedzīvotāji nosaka pēc sev vien zināmiem kritērijiem. Citiem nozīmīga liekas Ventas rumba ar ķieģeļu velvju tiltu, citiem – konkrētas senas ēkas koka pildiņu durvis. 2009. gada aptaujā redzams, ka Kuldīgas iedzīvotāju izpratne šajā ziņā ir atšķirīga no speciālistu – mantojuma pētnieku un sargātāju – izpratnes. Piemēram, uz jautājumu „Kura, jūsuprāt, ir vecpilsētā vislabāk atjaunotā ēka?” pilsētnieki pārsvarā atbildējuši, ka tā ir viesnīca „Metropole”, taču tās atjaunošanā nav ievēroti vēsturisku ēku saglabāšanas principi. Šī ēka ir uzcelta gandrīz no jauna (1. un 2. attēls) [3]. Turpretī Kuldīgas muzeju, kurā vēsturisku ēku konservēšanas un atjaunošanas principi ir ievēroti (3. attēls), novērtējuši tikai trīs iedzīvotāji [3]. Aptaujas rezultāti norāda, ka vajadzīga nepārtraukta sabiedrības izglītošana, lai kultūrvēsturiskā vide tiktu atjaunota ar svarīgiem funkcionāliem uzlabojumiem, tomēr ievērojot vēsturisku ēku saglabāšanas principus, materiālus un metodes. Jautājumā par Kuldīgas vecpilsētas nozīmīgākajām vērtībām iedzīvotāji pārsvarā minējuši vispāratzītās, kuras pilsēta reklamējusi kā sava tēla sastāvdaļu, piemēram, seno ķieģeļu velvju tiltu un Ventas rumbu, vecpilsētu ar tās ieliņām un iekšpagalmiem, sarkanos kārniņu jumtus (4. attēls) [3]. Šajās iedzīvotāju atbildēs nav minētas ēku detaļas – durvis, virsgaismas lodziņi, kokgriezumi u.c., kas nosaka vēsturisko ēku raksturu. To vienreizīgums izpaužas kā amatnieka roku darbs konkrētā ēkā. Daudzās Kuldīgas vecpilsētas ēkās šīs detaļas ir autentiskas, ar dabisko patinu.

118


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jana Jākobsone. Vēsturiskās vides atjaunošana un saglabāšana Kuldīgā funkcionālā kontekstā

Vietas, kuras iedzīvotājiem patīk un nepatīk, uzskatāmi norāda aptaujā iegūtā „izjūtu karte” (5. attēls). Tajā redzams, ka Kuldīgas vecpilsētas vērtības koncentrējas ap ķieģeļu velvju tiltu un Ventas rumbu. Kā autentiskie objekti minēti ķieģeļu velvju tilts, Kalna un Rumbas iela, Rātslaukums. Šīs vietas jāsaglabā un jāatjauno ar īpašu rūpību un izpratni par vēsturiskām vērtībām [4]. Vai iedzīvotāju vēlme nomainīt savas mājas senās, amatnieku darinātās koka ārdurvis pret plastikāta durvīm ir mūsdienu tehnoloģiju un materiālu pieejamības diktētais funkcionālais uzlabojums vai subjektīvi emocionāla kaprīze? Kuldīgas vecpilsētas gadījumā atbilde uz šo jautājumu atrodama normatīvajos aktos – pilsētas apbūves noteikumos, kas nosaka iespējamos uzlabojumus vēsturiskajās ēkās un vidē. Iepazīstot nosacījumus, kādi jāievēro, atjaunojot vēsturiskas ēkas, iedzīvotāji bieži vien ar prasībām nav apmierināti. Saskaņā ar pilsētnieku domām – ja viņi dzīvo šādā unikālā vietā, tad pašvaldībai un valstij jārod finansiāls atbalsts ēku atjaunošanai. Uz jautājumu vai iedzīvotāji vēlas dzīvot ēkās, kas būvētas pēc mūsdienu prasībām, t.i., „Ja jums piedāvātu pārcelties uz daudzdzīvokļu mājām ārpus centra, vai jūs būtu ieinteresēts?”, pārsvarā atbildēts noraidoši. Tiek minēti dažādi iemesli: nevēlēšanās dzīvot daudzdzīvokļu mājās; lieli maksājumi par apkuri; patīk dzīvot vecpilsētā u.c. Savukārt iedzīvotāji, kuri vēlētos pārcelties uz daudzdzīvokļu mājām ārpus vecpilsētas, min šādus iemeslus: nebūtu birokrātisku šķēršļu; ir labierīcību trūkums un malkas apkure utt. [3]. III. Vēsturisku ēku un vides funkcionāla uzlabošana

2010

Volume 4

jāizmanto restaurācija – „būves vēsturiskā veidola atjaunošana, pamatojoties uz vēsturiskās informācijas zinātnisku izpēti” [5], ar nelieliem izņēmumiem iespējama renovācija – „būves vai tās daļas remonts (kapitālais remonts), lai atjaunotu būvi vai tās daļu, nomainot nolietojušos nesošos elementus vai konstrukcijas, kā arī mērķtiecīgu funkcionālu vai tehnisku uzlabojumu ieviešana būvē, nemainot tās apjomu un funkciju” [5]. Ēku īpašnieku un citu iedzīvotāju vēlamie funkcionālie uzlabojumi pārsvarā saistās ar namu atjaunošanu, pilsētas vidi atstājot pašvaldības ziņā. Strādājot pašvaldībā un ikdienā uzklausot īpašnieku vēlmes pēc funkcionāliem uzlabojumiem ēkās, secinu, ka izplatītākie ir: • siltumtehniskās noturības paaugstināšana: siltināšana, logu, durvju maiņa; • mūsdienīgas komunikācijas: pilsētas ūdensvads, kanalizācija, apkure, internets, satelīttelevīzija; • ēku vizuālā un tehniskā stāvokļa uzlabošana – nesošo konstrukciju nomaiņa, fasādes apdare, jumta maiņa; • ēkas vai telpu grupas funkciju maiņa; • ēku paplašināšana – piebūvju bloķēšana vai stāvu skaita palielināšana; • jumta stāva izbūve; • vides pieejamība personām ar īpašām vajadzībām; • vizuālās komunikācijas objekti (reklāma, informācija utt.). IV. Kuldīgas

vecpilsētas ēku atjaunošanas piemēri, izvērtējot

īpašnieku vēlamos funkcionālos uzlabojumus

Vēsturiskajos pilsētu centros iespējami dažādi vides atjaunošanas un papildināšanas veidi. Tos nosaka atšķirīgie pilsētu attīstības aspekti: • saglabājusies vide bez būtiskiem substances zudumiem, piemēram, Kuldīga un Cēsis, vai arī vide, kurā ir lieli oriģinālās substances zudumi (karos zudušas ēkas, pat kvartāli), piemēram, Dobele, Talsi; • vēsturiskās vides likumiskais ietvars – normatīvie akti, kas reglamentē saglabāšanas, aizsardzības un atjaunošanas prasības; • politiskā nostādne – pilsētas vadības izpratne par nepieciešamību saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu. Kuldīgas vecpilsēta saskaņā ar minētajiem aspektiem saglabājusies bez lieliem substances zudumiem – ar viduslaiku plānojumu un lielu daļu 19. gs. vidus apbūves. Vēsturisko vidi aizsargā normatīvie akti: pilsētas vēsturiskais centrs ir pilsētbūvniecības un arheoloģijas piemineklis (aizsargāts jau kopš 1969. gada), kurā atrodas atsevišķi arhitektūras, vēstures, mākslas un arheoloģijas pieminekļi. Pilsētas apbūves noteikumi izvirza striktas prasības vides saglabāšanā. Pilsētas vadības politiskā nostādne jau ilgus gadus bijusi saglabāt un popularizēt kultūrvēsturisko mantojumu. Tas iekļauts pilsētas attīstības programmā, kurā minētas galvenās stratēģiskās vadlīnijas: „..saglabāt tās vienreizējo kultūrvēsturisko mantojumu – vecpilsētas un dabas kompleksu” [2]. Vēsturiskais centrs iekļauts pasaules mantojuma (UNESCO) Latvijas pagaidu sarakstā un ieguvis Eiropas mantojuma vietas godu. Izvērtējot šos aspektus un Kuldīgas kultūrvēsturisko vidi, secinu, ka pēc normatīvajiem aktiem vecpilsētas atjaunošanā pārsvarā būtu

Uzklausot namu īpašnieku vēlmes un izvērtējot to realizāciju, jāsecina: lai gan vecpilsētas apbūves noteikumi izvirza striktas prasības vēsturiskās vides un ēku atjaunošanā, tomēr funkcionālie uzlabojumi, ja tie netiek projektēti ar pietāti pret pagātnes mantojumu un ja netiek ievēroti vēsturisku ēku atjaunošanas principi, vēsturiskā vidē var ienest nevēlamas un neizdzēšamas pēdas. Par to liecina konkrēti piemēri. Lai izbūvētu jumta stāvu, tas jāizgaismo. Lai saglabātu Kuldīgas vecpilsētai tradicionālo sarkano kārniņu jumtu ainavu, nav atļauts lietot stikla pakešu jumta logus, bet ir atļautas jumta izbūves: „Rekonstruējamo ēku jumtu izbūves veido ar simetrisku divslīpņu vai izliektu jumtu atbilstoši katras ēkas arhitektūras stilam un kvartāla kontekstam” [6]. Jumta izbūve, kas nepareizas siltināšanas dēļ neatbilst ēkas arhitektūras stilam (6. attēls), kvartāla kontekstam un nav raksturīga vēsturiskajai videi. Atzinīgi vērtējama vēsturiskām tradīcijām atbilstoša jumta izbūve, kas veicota pēc vecpilsētā esošiem 20. gs. sākuma analogiem (7. attēls). Lai paaugstinātu logu energoefektivitāti, ēku īpašnieki pārsvarā vēlas tos nomainīt pret plastikāta rāmja logiem ar stikla paketi. Līdz 2007. gadam pilsētā bija pieļauts kompromiss – drīkstēja nomainīt logu iekšējos rāmjus (8. attēls). Šāds risinājums saglabāja ārējos logus un paaugstināja ēku siltumnoturību. Tomēr, pieļaujot šo risinājumu, tika zaudēti celtņu tipam un laikmetam atbilstoši logu rāmju risinājumi. Logi ir viena no unikālajām pilsētas būvgaldniecības vērtībām, jo ēkās saglabājušies autentiski, amatnieku darināti logu rāmji ar metālkalumu detaļām. Lai saglabātu kopējo vēsturisko vidi, tos nevajadzētu nomainīt. Lai paaugstinātu logu energoefektivitāti, tie regulāri jāapkopj: jātīra, jākrāso un, iespējams, jāaprīko ar gumijas blīvēm.

119


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jana Jākobsone. Vēsturiskās vides atjaunošana un saglabāšana Kuldīgā funkcionālā kontekstā

Vēsturisku ēku fasādes siltināšana no ārpuses nebūtu pieļaujama ne tikai tādēļ, ka tiek zaudēta autentiskā apdare, bet arī tādēļ, ka nav iespējams nodrošināt Kuldīgas vecpilsētai raksturīgo dzegas risinājumu ar robdēli (10. attēls). Dažos gadījumos Kuldīgas vecpilsētas ēkām raksturīgās dzegas vietā ierīkota “vēja kaste” (9. attēls). Nebūtu atbalstāma ēku paplašināšana vēsturiskā vidē, kuras vērtības ir plānojums, nami, kas saglabājušies kopš 19. gs. sākuma un to iekšpagalmi, jo tā tiktu izjaukts vēsturiskais un tradicionālais plānojums, apbūves blīvums. Piemēram, izvērtējot nepieciešamību paplašināt Kuldīgas rātsnamu, tika izstrādāti vairāki varianti. Viens bija ēku paplašināt, pēc autoru domām, vēsturiskajai videi iespējami nekaitīgākā veidā – piebūve cokola stāva līmenī, kas no ielas nebūtu redzama, tomēr izjauktu tradicionālo pagalma ainavu. Izvērtējot šo variantu un situāciju dabā, tika rasts labākais risinājums pārbūvēt rātsnama palīgēku – garāžu, pielāgojot to administrācijas telpām (11. attēls). Lai rastu vietu visām funkcijām, vecpilsētas apbūvē vispirms jāizmanto tur jau atrodošās ēkas. Ēkas vai telpu funkciju maiņa vēsturiskā celtnē jāplāno tā, lai palīgierīces, kas vajadzīgas funkciju nodrošinājumam, tiktu „noslēptas”. Piemēram, plānojot kafejnīcu vēsturiskā galerijtipa šķūnī, jāparedz vieta elektrosadales skapim, kondicionieriem un citām tehniskām ierīcēm, lai tās nebojā iekšpagalma ainavu (12. attēls). Pārsvarā šīs ierīces būtu izvietojamas palīgēkās vai jumta stāvā, lai tās neatrastos pie fasādes. Vēsturiskās pilsētvides uzlabošana vairumā gadījumu ir pašvaldības pārziņā. Tā ir ielu un laukumu atjaunošana, mazās arhitektūras formas: apgaismojums, puķu kastes, norādes utt. Pašvaldības speciālisti izstrādā vai apstiprina vadlīnijas vēsturiskās vides atjaunošanai, un projektētāji tās ievēro konkrētos projektos. Pēdējos gados īpaša uzmanība pievērsta tam, lai vide būtu pieejama gan cilvēkiem ar redzes, dzirdes un kustību traucējumiem, gan māmiņām ar bērnu ratiņiem, gan velobraucējiem. Vēsturiskajā vidē šīs prasības var ievērot tikai daļēji, turklāt radoši projektējot, piemēram, kā ietves līmeņa maiņas risinājums (13. attēls) vai pārvietojams panduss pie ēkas ieejas. Mūsdienu pilsētvidē uzskatāmi redzami 50., 60. gadu uzslāņojumi, kas fiziski un morāli novecojuši. Dažreiz demontāža nav iespējama, jo tie jau kļuvuši par tehniski nepieciešamām būvēm. Piemēram, Ventas krasta stiprinājuma siena pie senā ķieģeļu velvju tilta. Tika rasts risinājums šo balstu funkcionāli uzlabot, pārveidojot par atpūtas terasi un skatu laukumu (14. un 15. attēls). Labiekārtojuma elementu izvēlē būtiski ir ievērot vides stilistiku, materiālus, formu valodu. V. Ētiskā

2010

Volume 4

tām izrietošās prasības, jāmēģina rast iespēja pasūtītāja vēlmes īstenot, respektējot kultūrvēsturisko mantojumu. Pasūtītājam bieži vien nav izpratnes par vecpilsētas kopējām vērtībām un to, ka arī viņa ēka ir kompleksa sastāvdaļa. Īpašniekiem dažkārt šķiet, ka ēkas autentiskās detaļas saglabājušās tikai tādēļ, ka iepriekšējiem iemītniekiem nav bijis naudas tās atjaunot vai nomainīt. Ja finanses tiek atrastas, tad, pēc īpašnieku domām, ēka jāuzlabo pēc mūsdienu prasībām. Īpašnieku intereses saskaras ar kultūrvēsturiskās vides sargātāju prasībām, taču speciālisti vidi vērtē kopumā, ieskaitot konkrēto atjaunojamo ēku. Kuldīgas vecpilsētas mantojums ir aizsargāts ilgstoši, tādēļ nav jāizstrādā jauna normatīvā bāze vai politiskā līmenī jālemj, vai vēsturiskā vide saglabājama vai ne. Prasības iekļautas pilsētas apbūves noteikumos: „..zaudētas apbūves vai tās bojāejas gadījumā aizliegta parka, skvēra vai autostāvvietas izveidošana tās vietā, bet gan atjaunojama apbūve tās vēsturiskajā vietā un apjomā..” [6]. Projektētājs ir profesionāls vidutājs starp pasūtītāju, viņa vēlmēm objektā un pieminekļu sargātājiem, kuru interese ir saglabāt vēsturiskās vides kontekstu. Ja projektētājam, kuram būtiskais pienākums uzticēts, nav izpratnes par vides kopīgajām iezīmēm un specifiskajām prasībām, tad vēsturiskajai videi atbilstošu rezultātu grūti panākt. Jaunveidojumus vēsturiskā vidē nedrīkst vērtēt pēc principa „patīk – nepatīk”, „glīts – neglīts”, bet gan pēc autentiskuma kritērijiem. To summa vai nu pēc ballu, vai plusu un mīnusu sistēmas var samērā objektīvi norādīt plānotā objekta iederīgumu. Svarīgi, lai profesionālis, izstrādājot plānošanas un arhitektūras uzdevumu, ievērotu tādu pašu principu. Tad, vērtējot projekta koncepciju un skiču stadiju pēc uzdevuma un nosacījumu atbilstības, var diezgan objektīvi to izvērtēt [7]. Vēsturiskajā vidē, kurā ir mazi oriģinālās substances zudumi (kā Kuldīgā), nav jārada mūsdienu arhitektūra kā vēsturisku ēku kontrasts, jo tas var sabojāt ielu, iekšpagalmu perspektīvu un jumtu ainavu. Šādā vidē nav nepieciešamas ēkas kā autordarbi, kas attaino konkrēta autora rokrakstu. Ēka jāprojektē saskaņā ar būvniecības tradīcijām gan apjomā, gan materiālos, gan detalizācijā. Šādi būtu jārīkojas, atjaunojot Kuldīgas vecpilsētas ēkas.

un profesionālā atbildība, projektējot vēsturiskā vidē

Projektējot vēsturiskā vidē, jāapzinās atbildība, ko nosaka gan ētiskais, gan profesionālais aspekts. Nepietiek tikai ar konkrētas ēkas vai būvvietas apskati. Lai izprastu vides specifiskās un aizsargājamās vērtības, vieta jāapskata plašākā kontekstā, jāiepazīst apbūves stilistika. Pasūtītāja prasības nedrīkstētu profesionālu projektētāju iespaidot tiktāl, ka viņš ignorētu konkrētās vietas vērtības un raksturu. Projektētājam jāmēģina rast kopsaucēju starp pasūtītāju un vides specifiku. Jāizskaidro vides iezīmes un no

120


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jana Jākobsone. Vēsturiskās vides atjaunošana un saglabāšana Kuldīgā funkcionālā kontekstā

Attēli

1. un 2. att. Viesnīca „Metropole” – Kuldīgas iedzīvotāju skatījumā vislabāk atjaunotā ēka vecpilsētā. Saskaņā ar būvniecības terminoloģiju – rekonstruēta ēka. 3. att. Kuldīgas novada muzejs atjaunots pēc vēsturisku ēku konservēšanas principiem. Saskaņā ar būvniecības terminoloģiju – restaurēta ēka. 4. att. Kuldīgas vecpilsētas vērtības iedzīvotāju skatījumā. [4] 5. att. Izjūtu karte, kas (pēc Kuldīgas iedzīvotāju domām) norāda vērtīgākās, tīkamākās, nepatīkamākās, autentiskākās un labāk atjaunotās vietas vecpilsētā. [4] 6. un 7. att. Kreisajā attēlā – jumta izbūve, kas neatbilst vēsturiskajai videi. Labajā – videi atbilstoša izbūve. 8. att. Loga energoefektivitātes paaugstināšana: iekšējā koka rāmja nomaiņa pret plastikāta rāmi ar stila paketi. Iekšējā vērtne ir bez dalījuma un ar platu rāmja daļu, bez profilējuma – tā vizuāli neiederas vēsturiskās koka ēkas fasādes kopskatā. 9. un 10. att. Kreisajā attēlā redzama siltināta ēka, kurai raksturīgās dzegas vietā ierīkota „vēja kaste”. Labajā attēlā – Kuldīgas vecpilsētas ēkām raksturīga dzega ar robdēli. Ēku var siltināt tikai no iekšpuses, lai nezaudētu dzegas risinājumu un ķieģeļu apdari. 11. att. Vēsturiskais depo, ko paredzēts pārbūvēt par administrācijas ēku, lai pie rātsnama (fonā) nebūtu jāceļ piebūve. 12. att. Dzesēšanas iekārta pie vēsturiska galerijtipa šķūņa, kurā ierīkota kafejnīca. 13. att. Lokveida panduss (pa kreisi) nodrošina vides pieejamību ietves līmeņa maiņas vietā, vienlaikus tas ir vecpilsētai atbilstošs pilsētvides elements. 14. un 15. att. Pilsētvides elementa – Ventas krasta atbalsta sienas – funkcionāla pārveide par atpūtas terasi.

Izmantotie avoti 1. 2. 3.

4.

5. 6.

7.

Trušiņš J. Labdabīga un ilgtspējīga pilsētu attīstība. Koncepcijas un principi. Rīga: RTU, 2000, 7. lpp. Kuldīgas pilsētas teritorijas attīstības programma. Kuldīgas pilsētas dome, 2007. [Tiešsaiste 05.01.2009.]. http://www.kuldiga.lv/index.php?cat=199 Kuldīgas novada pašvaldība. Aptauja „Kuldīgas novada iedzīvotāju viedoklis par Kuldīgas vecpilsētu”. Kuldīga, 2009. Pieejama Kuldīgas novada pašvaldības būvniecības nodaļas arhīvā. Kuldīgas novada pašvaldība. Aptauja „Kuldīgas vecpilsētas ielu, ietvju un laukumu segumi”. Kuldīga, 2009. Pieejama Kuldīgas novada pašvaldības būvniecības nodaļas arhīvā. Vispārīgie būvnoteikumi. Ministru kabinets, 2010. [Tiešsaiste 05.04.2010.]. http://www.likumi.lv/doc.php?id=42807 Kuldīgas pilsētas teritorijas plānojums un apbūves noteikumi. Kuldīgas pilsētas dome, 2007. [Tiešsaiste 20.03.2010.]. http://85.15.207.186/portal/ lv/DevProg/index2.htm Blūms P. Dažas atziņas par galvenajiem mūsdienu vēsturiskās pilsētvides saglabāšanas un attīstības principiem. Ziņojums konferencē „Kuldīgas vecpilsēta šodien, rīt – Latvijā, Eiropā”, 2004. [Elektronisks resurss, pieejams Kuldīgas novada pašvaldības Būvniecības nodaļas arhīvā]

Šis darbs izstrādāts ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu projektā «Atbalsts RTU doktora studiju īstenošanai».

121

2010

Volume 4


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Kultūrvēsturiskās telpas attīstība kā viens no faktoriem vietējās ainaviskās savdabības saglabāšanā Aija Ziemeļniece, Latvijas Lauksaimniecibas universitāte Atslēgas vārdi – kulturvēsturiskā ainava, lauksaimniecības teritoriju transformācija, agroainava.

Kultūrvēsturiskā ainava lauku vidē visbiežāk ir definējama vienotā harmonijā ar muižu apbūves, tās parka daļu un dabas pamatnes elementiem. Te būtu pieskaitāma arī vecā muižas ceļa gultne ar koku rindu vai aleju stādījumiem. Veco muižu parki Zemgalē vēsturiski ir daudzviet veidoti tā, ka to garenass vai kāda no šķērsasīm savā kompozīcijas tālākajā punktā saplūst ar meža ainavu (Vilces, Lielauces, Franksesavas muiža) vai arī pāriet lēnā kopsaskaņā ar tīrumu ainavu. Īpaši gleznains kompozicionālais risinājums Zemgales muižu parkiem ir reljefa vai ūdensteces spēles ienešana – kā pārsteiguma momentu tālās skatu līnijās (Mūrmuiža pie Svētes upes, Zaļā muiža), vai arī kā kulminācijas elementu ievērtējot upju krastu ainavu (Lielsvētes, Dandāles muiža, Tetelmindes muiža). Kultūrvēsturiskās lauku ainavas uztvere galvenajās skatu līnijās jeb skatu punktos, visbiežāk ir no ceļiem. Ainaviskās telpas vizuāli estētiskās kvalitātes izteiksmi ietekmē skatu līnijas garums, skatu leņķa platums un konkrētā skatu punkta sānu kulises. Skatu līnijas jeb perspektīves vizuāli ir ļoti jūtīgas un trauslas, kur īpaši ātri to izteiksmīgumu var zaudēt, neuzmanīgi ienesot ainavā jaunās apbūves mērogu un proporociju, vai arī veidojot jaunas koku un krūmu stādījumu grupas. Lai arī lauku pašvaldību teritoriālajos plānojumos ir definētas kultūrvēsturisko pieminekļu vietas un to aizsargzonas, taču bieži tas ir tikai formāls pieņēmums. Aizsargzonas formulētais garums likumā (100 m vai 500 m) ir bieži par mazu. Jau ilgāku laiku par šo problēmu notiek diskusijas, konstatējot, ka arhitektūras pieminekļa vērtība nav atņemama no kopējā ainaviskās telpas konteksta. Aizvien biežāk veidojas situācija, kur vēsturisko ainavu drīz vien sāk aizsegt jauni būvapjomi, kas parasti lauku pašvaldību teritorijās ir saistīti ar lauksaimniecības vai industriālās ražošanas slodzi. Visbiežāk līdzās vēsturiskajai telpai attīstību aizsāk jaunā agrotehnoloģiskā infrastruktūra, ka ir saistīta ar pieslēgumu esošajām pazemes inženiertehniskajām komunikācijām. Viens no piemēriem ir nesen uzbūvētās jaunās biogāzes ražotnes novietne Vecauces pils silueta priekšplānā. Kontrastā vēsturiskajam parkam, pils ēkas apjomam un tās tornim – galvenajās skatu līnijās ir nolasāmi liela mēroga biogāzes ražotnes lauksaimnieciskās ražošanas būvapjomi ar plašu to apkalpes zonu novietojumu. Likumdošanā pieņemtais distancējums ir ieturēts, bet skatu līniju gleznainais izteiksmīgums ir izjaukts. Savukārt, pils būvapjoma pretējā – ziemeļu daļā – skatu līnijas aizsedz daudzstāvu dzīvojamo ēku apbūve. Līdz ar to ap vēsturisko zonu ir izveidojusies blīva gredzenveida apbūve. Papildus slodzi uzliek arī parka dīķim līdzās esošais tranzīta nozīmes ceļš. Turpat blakus 20. gs. sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados izbūvētās lauksaimniecības tehnikas novietnes un mehānisko darbnīcu zona, kas iepretim parkam ienes svešādu ainavas mērogu un harmoniju. Apdzīvoto vietu hierarhiskās attiecības, kuras nosaka tirgus

ekonomika, reti respektē vēsturiskās vērtības. Tas ir attiecināms uz lauku pašvaldību teritoriālajiem plānojumiem, kur ir pamanāma liela interese jaunu uzņēmēju ienākšanai apdzīvotās vietas infrastruktūrā, bet mazāk ir aplūkota un pētīta līdzās esošās ainaviskās telpas vēsturiskā vērtība. Daudz sāpīgāk, ja ražošanas zona ar milzīgu būvapjomu izvietojumu tiek ienesta vēsturiskā muižas ansambļa parka vai dārza teritorijā. Viens no piemēriem – bij. Kurzemes hercogistei piederošais Lielsvētes muižas ansamblis. Tai ir saglabājies vēsturiskais ceļš uz pili gar upes kreiso krastu, kā arī bijusī tilta vieta pār palieni. No vecā ceļa jau iztālēm ir pamanāms pils būvapjoms, kur skatu līniju priekšplānā ir upes tecējums un tās paliene abos krastos. 20. gs. divdesmitajos gados gar upes labo krastu ir izveidojusies jauna tranzītceļa trase, kas ir atrāvusi parku no pils iekšpagalma. Savukārt, pagalmam ir bijusi sasaiste ar pils dārzu. Pati pils ir piedzīvojusi vairākkārtēju pārbūvi (I. Dirveika arhitektoniskās izpētes materiāli) [1]. Lielsvētes dārzu pa perimetru aptvēra liepu alejas [2], kuras, iespējams, savienoja arī šķērsalejas, kuras pēckara gados jau bija izzudušas. Šobrīd pils dārza daļu aizņem ražošanas zonas apbūve un noliktavas, bet pils apjomam cieši līdzās uzbūvēta daudzstāvu dzīvojamā ēka. Šobrīd ir saglabājusies koku rindu un aleju stādījumi parka robežlīnijā, kā arī daļēji parka grāvju tīkls. Aiz dārza zonas noslēdzošās liepu alejas, aptuveni 500 m attālumā atrodas pakalne ar Zemgalei neraksturīgu augstumu – 17 m virs jūras līmeņa. Tālā skatu perspektīvē no pakalnes ir pamanāmi lielo koku vainagi, kas vienkopus iezīmē vecā pils dārza vietu. Kultūrvēsturiskās ainavas kompozicionālo koptēlu šobrīd traucē uztvert pils dārza teritorijā izvietotā būvmateriālu ražotne, daudzstāvu dzīvojamās ēkas apjoms un tranzītceļa slodze. Pils ēka ainaviski ir izvietojusies gleznainā Svētes upes labā krasta ielokā ar tālām skatu līnijām ziemeļu virzienā. Upes krasts gar pils garenfasādi veido nogāzi, kas laika gaitā un meliorācijas darbu ietekmē ir izmainījis savu līniju. Tas pats ir attiecināms uz upes gultnes tecējumu, kas ir izmainījies un viegli pamanāms, salīdzinot ar vēsturiskajiem materiāliem. Pavasaros, upei tālu pārplūstot, veidojas plašas palieņu pļavas, kas ainavu padara vēl izteiksmīgāku, īpaši skatu līnijās no vecā ceļa gultnes. Pateicoties upes kreisā krasta pavasara plūdu raksturam, pils ainaviskās telpas rietumu puse ir saglabājusies neskarta, un tā nav apbūvēta, un to neaizsedz lielo koku un krūmāju apaugums no vēsturiskā ceļa gultnes puses. Jaunais urbānisms straujā solī ir ienācis arī lauku ainavā. Mazinoties agroainavu vienlaidus platībām, veidojas lauksaimniecības teritoriju transformācija un jauni detālplānojumi, kas visbiežāk ienes savrupmāju vienlaidus apbūves zonas un jaunas ražošanas teritorijas. Tas attiecināms uz lauksaimniecības teritorijām, kurām zemes auglības koeficiens ir zemāks par 50–60 ballēm, un tām nav piešķirts Valsts nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritoriju aizsardzības statuss. Tādēļ dabas

122


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Aija Ziemeļniece. Kultūrvēsturiskās telpas attīstība kā viens no faktoriem vietējās ainaviskās savdabības saglabāšanā

pamatnes rakstura īpatnības ir ļoti bieži kā galvenais rādītājs, aizmirstot kopējo kultūrainavisko telpas kontekstu. Spilgts piemērs ir Iecavas upes kreisā krasta ainava netālu no bij. Ozolmuižas parka. Lineāra rakstura savrupmāju apbūves ielu tīkls, kas asos leņķos atduras pie līkločainas krasta līnijas, ir mazinājis lauku ainavas izteiksmīgumu. Lauku pašvaldības centrs ar skolu, tautas namu vai pagasta valdi visbiežāk atrodas veco muižu apbūves teritorijā. Piemēram, Vilces muižas parka austrumu daļā 20. gs. astoņdesmitajos gados tika uzbūvēts bērnudārzs, bet pēc tam līdzās – jauna sporta halle ar mūsdienu industriālas ēkas ārējo veidolu. Šajā gadījumā jaunie būvapjomi ir novietoti līdzās parka centrālās lauces garenasij, kura dienvidu daļā pieslēdzas Vilces upītes gravas labajam krastam. Vasarā, salapojot parka kokiem un krūmājiem, galvenajās skatu līnijā jaunās apbūves siluets nedaudz slāpējas. Muižas ainavu parks dienvidu un rietumu daļā pāriet ļoti gleznainā mežaparka ainavā. Galvenās skatu līnijas no pastaigu takām papildina vairākas lauces, stāva reljefa spēle un līkločains upes tecējums ar stāvkrastiem. Aptuveni kilometra attālumā meža ainavai rietumu daļā pieslēdzas Mūrmuižas kultūrvēsturiskās telpas apbūve ar skaistām skatu līnijām no vecā ceļa uz Vilces un Svētes upju satekas krastu līnijām un meža ainavu, kuru kompozicionāli vieno reljefa izteiksme. Vēsturiskā apbūve šajā vietā ir izzudusi un vizuāli nav nolasāma tās kompozicionālā uzbūve. Tas pats daļēji ir attiecināms uz parka daļu. Stāvais reljefs kā dabas pamatnes elements ir ļāvis saglabāt tikai kultūrainaviskās telpas izteiksmi plašā teritorijā. Aptuveni 200 m no muižas parka, kur reljefs kļūst līdzenāks, vēsturiskajai ainavai lēzeni piekļaujas plaši tīrumi ar tālām skatu līnijām, kas ir spilgti raksturīgs līdzenuma ainavai. Galvenajās skatu līnijās uz Vilces muižas parku austrumu daļā ir saglabājušies tikai atsevišķi šauri skatu punktu koridori, kurus ierobežo ciemata daudzstāvu un mazstāvu dzīvojamā apbūve (20. gs. sešdesmitie un septiņdesmitie gadi). Muižas ansambļa kompozīcijas garenass, kuras turpinājums ir Vilces upes gultne, ir nolasāma neliela leņķa zonā no muižas ūdensdzirnavu ceļa. Ciemata perspektīvajai apbūvei un tās detālplānojumam ir vajadzīga nopietna ainaviskās telpas analīze, lai nepieļautu jaunu koku stādījumu vai apbūves ienākšanu vēsturiskajā ainavā. Kultūrainavu izpētē spilgti iezīmējas tās vēsturiskās telpas, kuru izteiksmīgums dabas pamatnē ir saglabājies un pamanāms tālās skatu perspektīvēs. Kā pozitīvs rādītājs Zemgales līdzenumā ainavas savdabību saglabāšanā ir upju palieņu pļavas, kuru krastos būvniecība nav iespējama. Viens no piemēriem ir Staļģenes muiža un parks, kur Lielupes palu ūdeņi reizēm atnāk līdz pat parka dīķim. Staļģenes muiža un parks Lielupes kreisā krasta ainavā ir pamanāms vairāku kilometru distancējumā no Salgales puses. Ciemata siluetā parka zaļā telpa labi kontrastē ar līdzās esošo lauksaimnieciskās ražošanas apbūvi. Muižas parka austrumu daļas izteiksmi papildina palienes plašums un Lielupes gultnes tecējuma rāmums. Kultūrvēsturiskās ainavas rietumu daļā atrodas ciemata centrs ar tā sabiedriskā rakstura apbūvi, kas perimetriāli noslēdz gan parka daļu, gan veco apbūvi. Ziemeļu pusē ir jaunas administratīvās ēkas būvapjoms, rietumu daļā rekonstruēta bijušās kalpu ērbērģa ēka, bet dienvidos uzcelta skolas ēkas piebūve. Muižas kungu māja ir pamanāma tikai pavasarī un vēlā rudenī, kad parka caurspīdīgumā no Lielupes labā krasta ēka ir nolasāma kopā ar palieņu pļavu un parka teritoriju.

2010

Volume 4

Muižas ainavu parks vēsturiski ir bijis sasaistīts ziemeļu daļā ar mežaparka ainavu, kurai tālāk pieslēdzas līdzenumam raksturīgā agroainava. Mežaparka rietumu daļa pēckara gados ir likvidēta un izveidots plašs skolas stadions, kā arī autostāvlaukumu zona. Kopumā milzīgās atvērtās telpas laukuma mērogs un proporcija ir pārspīlēti, kas konkurē ar vēsturiskās ainavas silueta mērogu. Atkāpjoties koku stādījumu grupām, ciemata centra daļā līdzās plašajam sporta laukumam ir iegrauzusies arī agroainava, kas galvenajās skatu perspektīvēs vēl vairāk pasvītro kompozicionālo nesabalansētību un lineārās struktūras disharmoniju. Mozaīktipa līdzenuma ainavas kultūrvēsturiskās telpas atrodas tuvu viena otrai – aptuveni 4–8 km attālumā. Aptuveni tāds ir arī distancējums Zemgales līdzenuma upīšu blīvajam tīklam Lielupes baseina kreisajam krastam. Tādēļ arī bieži vēsturiskās apbūves izvietojumā kompozīcijas uzbūve ir pakārtota ūdensteču raksturam. Visspilgtāk tas ir nolasāms Kroņvircavas muižai, kuras parks ir veidots barokam raksturīgā kompozicionālajā uzbūvē Vircavas upes pretējā krastā. Upe kā viens no spēles elementiem, ir izmantota parka telpas atdalīšanai no muižas ansambļa apbūves. Iespējams, ka reizē tā ir arī parka daļas vizuāla sasaiste, akcentējot pretējo krastu ar elegantu tiltiņa formu. Tuvajās skatu līnijās no pils ir bijusi redzama dīķu sistēma parka centrā un pastaigu tiltiņu pusloka formas kā kompozīcijas elements, kas uztur aicinājumu ienākt parka telpā. Vecajam parkam dienvidu daļā pieslēdzas plaša Zemgalei raksturīga agroainava, kas ļauj uztver gan tuvās, gan tālās skatu līnijās parka siluetu un tā krāsainumu īpaši rudenī. Augšup pa upes gultni skatu perspektīvē ir pamanāma vecā tilta un ceļa vieta. Savukārt, parkam upes lejteces daļā ir saglabājusies vēsturiskā apbūve un upes apauguma ainava. Atjaunojot vecā tilta vietu, skatu līnijās būs redzama arī parka rietumu daļa, kas šobrīd skatu perspektīvēs no upes pļavām ir īpaši skaista vakara saules izgaismojumā. Parks nav tik dramatiski cietis kā otra hercogistei piederošā Svētes pils dārza (parka) ainava, taču parka kompozīciju izjauc izbūvētā ceļa gultne 1927. gadā. Ciemata jaunā apbūve nav skārusi vēsturisko pieminekļa zonu un detālplānojuma attīstība ir veidojusies radiāli nost no pils centra uz ārmalu. Līdzīga kultūrvēsturiskā ainava ar apbūvi un parku Vircavas upes kreisajā krastā ir Lielvircavas muižai (4 km augšup no Kroņvircavas), kur neliels ainavu parka daļas turpinājums ir upes pretējā pusē. Muižas apbūvi un parku lielās platībās ietver agroainava, kas vizuāli cieši apņem vēsturisko vidi. Kultūrainavas emocionālo izteiksmi lielākā mērogā palīdz sajust aptuveni kilometru gara, majestātiska veco koku aleja, kas uztur kompozīcijas asī intrigu un pārsteiguma momentu kultūrainaviskās telpas uztverei. Alejai nav sasaistes ar muižas parku, bet ar kungu mājas parādes pagalmu, kura formveide un perimetrālā apbūve laika gaitā ir izzudusi. Pagalmam ir izzudušas arī koku un krūmu grupas, kas deva sasaisti ar aleju un parka daļu. 20. gs. astoņdesmitajos gados ēkai ir piebloķēts divstāvīgs skolas apjoms burta “L” veidā, pagarinot vecās ēkas garenasi, kas aizsedz Vircavas upes abu krastu palieņu pļavas un parku no galvenā piebraucamā ceļa. Transformējoties funkcijai pieminekļa aizsargzonā, alejas noslēguma zonā ir izveidota jauna agroražošanas apbūve, kura vizuāli aizsedz vēsturisko telpu. Jaunajai industriālai zonai, kuru veido kalte un graudu bunkuri, ir liels augstums, kas pārsniedz alejas koku augstumu. Tās novietojums 100 m attālumā no parādes pagalma slāpē galveno skatu līniju izteiksmi no alejas.

123


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Aija Ziemeļniece. Kultūrvēsturiskās telpas attīstība kā viens no faktoriem vietējās ainaviskās savdabības saglabāšanā

8 km attālumā esošai Lielplatones muižai, līdzīgi Lielvircavai, ir gara veco koku aleja, kuras izteiksmīgumu pasvītro neliels reljefa pacēlums ceļam. Ceļa galā aleja saplūst ar milzīgu ainava parku, kas stiepjas līdz pat Platonītes labajam krastam. Tuvajās skatu līnijās parka milzīgie koku vainagi līdzās plašas agroainavas kontrastam patīkami pārsteidz skatītāju, un aicina ienākt parka telpā. Lielplatone ir viena no retajām kultūrvēsturiskajām ainavām, kurā ir saglabājusies vecā apbūve, pagalma mērogs un koku grupas, kā arī parka pastaigu celiņi, laucītes un galvenās skatu līnijas. kurai galvenajās skatu līnijās nav zudusi harmonija, jo pēckara gados ciemata jaunā apbūve ir distancēta no pieminekļa aizsardzības zonas un vizuāli nekonkurē. Parka daļa ziemeļu pusē pieslēdzas Platones upītei, kur skatu līnijas pāriet plašā tīrumu līdzenumu ainavā. No Lielplatones dienvidu virzienā 5 km attālumā ir Elejas muižas ansamblis, kas ainavā visizteiksmīgāk ir uztverams no Elejas šosejas, kas ir paralēla ainaviskās telpas kompozīcijas garenasij. Tās ziemeļu daļa iesākas ar Vaitkūnu pusmuižas apbūvi, kurai dienvidu pusē kompozīcijas garenass vidusposmā pieslēdzas stādīta vēsturiska bērzu birze. Tā ir kā vienojošs ainavisks elements, kas sasaista ar koku grupu, un ietver muižas apbedījumu zonu, kuras plāna konfigurāciju veido regulāras ģeometriskas formas grāvju sistēma, kā arī ieeju akcentējoši grezni vārti. Līdz pils parka ziemeļu daļai 100 m garumā plešas pļava, kurā tālās skatu līnijās ir saredzams Sesavas baznīcas apjoms un mācītājmuižas parka siluets. Īpaši izteiksmīgas skatu līnijas ir rudens krāsu spēlēs. Ainavas kompozīcijas garenass ietver parka centrālo daļu, pils ēku un plašu parādes pagalmu, kas dienvidu daļā krustojas ar alejas šķērsasi. Kompozīcijas tālākā attīstība dienvidu daļā vēsturiski ir bijusi kā pieslēgums meža ainavai. Elejas pilsētciemata apbūves attīstības slodze 20. gs. sešdesmitajos un astoņdesmitajos gados meža teritoriju ir attālinājusi. Šobrīd izveidojies pārrāvums vēsturiskās kompozīcijas garenasij, kas savienoja muižas ainavu parku ar meža ainavu. Muižas ansambļa dienvidu daļai patlaban ir izveidots pieslēgums pilsētas apbūves infrastruktūrai, kuras mērogs ir pamanāmā kontrastā ar blakus esošo vēsturisko ainavu. Asi tas izjūtams ielas pārspīlētajā platumā, kas pieslēdzas pie muižas šķērsalejas līdzās parādes pagalma ieejas pusloka elegantai formai. Skatu līnijā no Sesavas baznīcas ir nolasāma muižas un pusmuižas kopējās kompozīcijas ass. Visizteiksmīgākie skatu punkti ir no vecā ceļa un tilta gultnes pie baznīcas. Šīs skatu līnijas īpaši gleznainas ir rīta izsauļojumā. Ainavas vizuāli estētiskās kvalitātes uztveri slāpē lauksaimnieciskās ražošanas ēku novietojums parka silueta austrumu daļas priekšplānā. Šie būvapjomi ir izvietoti līdzās parka alejas stādījumiem. Vēl dažus gadus atpakaļ te atradās muižas krogs. Parka dienviddaļā iepretim muižas brūža ēkai ir izveidojusies kailcirtes zona ar zemnieku saimniecībai piederošu plašu lauku sētas apriti. Muižas parka rietumu daļā līdzās laucei agrārās zemes reformas laikā ir izveidojušās lauku viensētu teritorijas. Pilsētciemata perpspektīvās attīstības zona ir risināta muižas ansambļa dienvidu daļā, kas ir pietiekošā distancējumā no kultūrvēsturiskās telpas. Muižas ansambļa garenasij dienvidos ir sasaiste ar veco Vilku mežu. Urbānai telpai attīstoties, meža ainava ir lineāri aprauta un pārspīlēti attālināta, tā zaudējot ainavisko viengabalainību un kopsaskaņu. Ķīļveida pārrāvums ar mazdārziņu zonu un tās estētiskās kvalitātes piezemētību ienes ainavā mērogu, kas ir grūti vizuāli sasaistāms ar vēsturisko telpu.

2010

Volume 4

Kultūrvēsturisko ainavu saglabāšana, aizsargzonu stingra noteikšana un skatu līniju ievērtēšana ir galvenais ainavisko telpu izpētes darbs, kas ir veicams pirms detālplānojumu izstrādes. Lauku pašvaldībās šāda veida informācijai ir papildus vajadzīga arī publiskā apspriešana. Jaunā administratīvi teritoriālā reforma ir cerīgs laiks, lai apzinātu un atgūtu zaudētās kultūrainaviskās vērtības. Attēli

1. att. Lielsvētes muiža un tās dārza (parka) teritorija. 2. att. Vilces muižas parka kultūrvēsturiskā ainava un tās galvenās skatu līnijas. 3. att. Kultūrainaviskās telpas struktūra Staļģenes ciematam. 4. att. Kroņvircavas muižas vēsturiskā apbūve un parks pie Vircavas upes. 5. att. Elejas muižas un Vaitkūnu pusmuižas vēsturiskā apbūve un parks.

Izmantotie avoti 1.

2. 3. 4.

124

Briņķis J., Buka O. Pilsētu un lauku apdzīvoto vietu integrācija un diferenciācija reģiona arhitektoniski telpiskā sistēmā. RTU Zinātniskie raksti. Arhitektūra un pilsētplānošana. Rīga: RTU, 2009, 10. sērija, 3. sējums, 150.–155. lpp. Janelis I. M. Dārzi un parki. Rīga: Neputns, 2010, 22.–29., 51.–57., 148.–155. lpp. Janelis I. M. Vecie lauku parki. Rīga: Zinātne, 1981, 20.–24., 45.–52., 73.–75. lpp. Teivens A. Latvijas lauku krogi un ceļi. Rīga: Māksla, 1995, 77.–95. lpp.


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Mainīgie modernisma ideāli: Brīvības iela Rīgā Jānis Krastiņš, Rīgas Tehniskā universitāte Atslēgas vārdi: transformācija.

20.

gadsimta

arhitektūra,

pilsētvides

I. Modernā kustība pirms un pēc Otrā pasaules kara

Modernā kustība jeb funkcionālisms līdz ar savu vienkāršoto, nereti par nabadzīgu dēvēto arhitektūras formu valodu mūsdienu vēsturē ienāca ar nihilistisku attieksmi gan pret jaunāko laiku arhitektūras mantojumu, gan arī pret pilsētvides veidošanas tradīcijām, principiāli noraidot ciešās perimetrālās apbūves veidu, kas pārsvarā nosaka visas vēsturiskās pilsētvides tēlu. Arhitekti un pilsētbūvnieki pēc Otrā pasaules kara pēctecīgi attīstīja tos vides veidošanas paņēmienus, kuri bija ieguvuši samērā skaidras vadlīnijas jau pirmskara periodā. Tos jaušami iespaidoja 1933. gadā „Atēnu hartā” fiksētais teritorijas funkcionāli diferencētā zonējuma princips. Jau toreiz tapa ne viena vien drastisku pilsētvides pārveidojumu vīzija, bet brīvstāvošas, labi izsauļotas ēkas kļuva par nākotnes apbūves ideālu. Iespaidīgi pilsētas pārveidošanas projekti tapa arī Rīgā. Tika paredzēts pilnībā likvidēt pilsētas viduslaiku kodola noslēgtību, norakt Bastejkalnu un Vecrīgu telpiski sapludināt ar apkārtējo bulvāru apbūvi, ar monumentālām lielceltnēm apbūvējot Esplanādi. Šādu pārveidojumu vīziju, kas palika gan tikai kā iecere, izstrādāja arhitekts Pauls Kundziņš [5]. Toties nojauca vairākus kvartālus starp Melngalvju namu un Daugavmalu. Karš pārtrauca to vietā paredzētās administratīvās lielceltnes būvniecību. Iecerēm lūkoja rast arī teorētiskus argumentus. Trīsdesmito gadu periodikā var atrast ne vienu vien rakstu, kurā vareno pārveidojumu nepieciešamību pamatoja gan ar apbūves sanitāri higiēniskās kvalitātes uzlabošanas [7; 8], gan valsts galvaspilsētas reprezentablās sejas [2; 3], gan iedomātas „latviskas” vides radīšanas apsvērumiem [1]. Tika paredzēta arī visu pilsētas centrālās daļas ielu pakāpeniska paplašināšana. Pilsētbūvnieki savos plānos šķērsām pāri esošajām ēkām zīmēja jaunas apbūves līnijas, nākotnē nebūtībai nolemjot faktiski visu iepriekšējo paaudžu radīto. Šos plānus vēstures atkritumos izmeta tikai 20. gadsimta nogalē. Otrā pasaules kara postījumi vienlaikus atviegloja un veicināja plašu pilsētvides pārveidojumu īstenošanu. Nopostīto ēku vietā parasti būvēja no esošā apkārtējās vides mēroga un konteksta pilnīgi atšķirīgas jaunceltnes. Tādā veidā daudzas pilsētas, piemēram, Varšava Polijā vai Jelgava Latvijā, pārvērtušās vienkārši par teritorijām, kurās izkaisītas bezpersoniskas kastveida būves. Galvenais arguments bija sanitāri higiēnisko apstākļu uzlabošana. Šī laika būvniecība ienesusi tagad jau negatīvi vērtētas izmaiņas vēsturiskajā pilsētvidē, taču devusi arī zināmu pienesumu jaunu mājokļu rajonu, kā arī publisko ēku, it īpaši veselības aizsardzības un izglītības iestāžu kompleksu veidošanā līdz tam neapbūvētās vietās.

Agrāk par labu un modernu uzskatītās vides kvalitātes vērtējumos noteiktas izmaiņas ienesis 21. gadsimts. Tas attiecas ne tikai uz pagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados īstenotajām izmaiņām vēsturiskajā pilsētvidē, bet arī uz šajā laikā tapušajiem tā sauktajiem jaunajiem dzīvojamajiem rajoniem. Tajos galvenokārt sabūvētas lielas dzīvojamās ēkas, bet, neskatoties uz labajiem nodomiem, katastrofāli atpalicis publiskās apkalpes nodrošinājums. Arī pašas ēkas, kuras izvietotas pēc brīvās apbūves principa, ir telpiski izkaisītas un nerada precīzi organizētas vides iespaidu, kaut pilsētbūvnieku plānos ēku grupas dažkārt varbūt arī veido glītus ornamentus. Iedzīvotāju atpūtai nepieciešamā publiskā ārtelpa parasti palikusi nenoteikta  – iekšējie pagalmi starp ēkām lielākoties ir vizuāli atvērti, bez skaidra sociālā statusa un bieži vien pārvērtušies par gājēju un arī transportlīdzelkļu tranzītvietām bez atbilstoša labiekārtojuma un vairāk vai mazāk ir pakļauti pakāpeniskai degradācijai. Parasti šo mājokļu rajonu teritorijas ir izmantotas neefektīvi un arī to arhitektoniski vizuālā kvalitāte ir tālu no apmierinošas. Šie apstākļi likuši pārvērtēt „modernās” arhitektūras un pilsētbūvniecības postulātus. 21.  gadsimtā aizvien noteiktāk iezīmējas tendence veidot daudzfunkcionālu un telpiski piesātinātu apbūvi, kas acīmredzot ir galvenais nākotnes pilsētvides kvalitātes garants. II. Brīvības ielas pārveidošanas projekts

Modernās kustības attieksme pret pilsētvidi uzskatāmi atspoguļojas izmaiņās, kas pēdējā pusgadsimta laikā skārušas Rīgas galvenās maģistrāles Brīvības ielas apbūvi. Pirmā šīs ielas, kas padomju laikā bija pārdēvēta par Ļeņina ielu, apbūves pārveidošanas ideja tapa 1961. gadā. Toreiz jaunizveidotā Rīgas ģenerālā plāna biroja arhitekti Aldona Berķe, Raitis Lelis, Gunārs Melbergs, Lidija Muntere un Ivars Strautmanis izstrādāja kompleksu Brīvības ielas attīstības projektu. Tā pamatprincips bija pārvērst ielu „par pilsētas sabiedriskā un tirdzniecības centra sastāvdaļu”, par „īpatnēju vitrīnu”, kas demonstrēs „rūpniecības, mākslas un kultūras dzīves sasniegumus” [10, 4]. Šajā nolūkā tika paredzēts ielas posmu pilsētas centrālajā daļā piepildīt ar jaunām formām, bet vēsturiskās ēkas pārveidot atbilstoši jaunajām prasībām un izmantot tās vienīgi kā fonu jaunceltnēm. Konkretizējot paņēmienus, kā īstenot šos vispārējās frāzēs formulētos principus, parasti par „ielām-koridoriem” dēvētā esošās vides telpiskā struktūra apriori tika pieņemta kā slikta un traucējoša. Tā, pēc viena no projekta autoru domām, esot raksturīga „kapitālistiskā laikmeta ielu apbūvei, kad ielu ierobežojošo ēku augstums līdzinājās ielu platumam” [10, 5]. Tāpēc, lai „likvidētu šo nepatīkamo mantojumu (izcēlums mans – J.K.), par galveno jaunās apbūves elementu pieņemts divstāvu paviljona tipa būvķermenis, kas pirmā stāva augstumā pacelts uz stabiem. Pēc autoru ieceres šādu būvķermeni, kas

125


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jānis Krastiņš. Mainīgie modernisma ideāli: Brīvības iela Rīgā

veidots modernās konstrukcijās ar vienādu konstruktīvo soli un arhitektonisko risinājumu, var izmantot līdzīgi universālajiem cehiem rūpniecības ēku arhitektūrā jebkuram uzdevumam: kafejnīcai, salonam, veikalam, demonstrāciju zālei utt.” [turpat]. Klasisks modernās kustības arhitektūras piemineklis, kura apjomu kompozīciju veido virs plašāka divstāvu paviljona novietota augstceltne, ir biroju nams Lever House Ņujorkā (1952, arhitekts Gordons Banšafts, Gordon Bunshaf). Tas kļuva par paraugu daudzām jaunceltnēm un pilsētvides pārveidojumiem, tostarp arī vienam no tipiskākajiem – Hötorgscity Stokholmā (1952–1956, arhitekti David Helldén, Anders Tengbom, Sven Markelius, Erik Lallerstedt, Backström & Reinius). Acīmredzot to bija pamanījuši arī Brīvības ielas pārveidošanas projekta autori, apgalvojot: „šāds paņēmiens ir viens no visraksturīgākajiem mūsdienu arhitektūrā” [10, 5]. Projektā bija paredzēts nojaukt daudz veco, it īpaši mazstāvu koka ēku, paplašināt iekškvartālu telpu un tur „uzbūvēt daudzstāvu ēkas (12 līdz 16 stāvu), kas patīkami kontrastēs ar zemo, mierīgo un vienveidīgo (izcēlumi mani – J.K.) ielas apbūvi” [turpat]. Tika izstrādātas vairāku ielas posmu konkrētas apbūves vīzijas (1.–3. attēls). Līdzīgas pilsētvides pārveidojumu ieceres šajā laikā tapa daudzās pilsētās, piemēram, Ņūkāslā (Anglijā), kur 1963. gadā izstrādāja Northumberland un Percy ielas attīstības projektu [9, 190]. Brīvības ielas pārveidošanas projektā bija paredzēta ielas paplašināšana uz esošo ietvju rēķina, gājēju plūsmas novirzot zem ēkām (kā tas jau 19. gadsimtā ir darīts, piemēram, Boloņā un Turīnā). Saglabājamo esošo ēku pirmajos stāvos šajā nolūkā būtu jāizlauž gājēju tuneļi, kas, protams, stipri deformētu šo celtņu arhitektūras kvalitāti. Zināmā mērā atzinīgi vērtējama ir projekta autoru iecere uzlabot apbūves sanitāri higiēniskos apstākļus. Šajā nolūkā bija paredzēts apzaļumot paplašināmos iekšējos pagalmus un tajos izvietot dažādas ārtelpu detaļiekārtas. Kaut arī projektā mēģināts ievērot perimetrālo apbūves veidu, tomēr nepārprotami jūtamas idejas galvenā autora G.  Melberga simpātijas pret jaunajiem lielmēroga dzīvojamajiem rajoniem, kas esot „veidoti pēc jaunākajiem pilsētbūvniecības zinātnes atzinumiem – ar plašiem zaļumu masīviem un racionālu apkalpojošo iestāžu tīklu” [10, 6], tāpēc esot jānovērš „pretruna starp šiem jaunajiem rajoniem un veco pilsētas centrālo daļu, kur apbūve pārblīvēta un saspiesta ap maziem, šauriem pagalmiņiem un «gaismas akām» bez zaļumiem” [turpat]. Lai to sasniegtu, vēsturiskajā centrā vajagot slēgt satiksmei nenozīmīgas šķērsielas, vairākus kvartālus apvienot mikrorajonos un iekškvartālu telpu atbrīvot no mazsvarīgas dzīvojamās apbūves. Tādā veidā arī pilsētas centrālos rajonus varēšot „tuvināt tiem sadzīves apstākļiem, kādi ir jaunajos dzīvojamos rajonos” [turpat]. III. Projekta īstenošana

Ielas pārveidošanas projekts tīri ekonomiskā ziņā bija utopija, kas tiešā veidā nekad arī netika īstenota. Tomēr, atsevišķās vietās būvējot jaunceltnes, tika ņemti vērā projekta galvenie principi, tiesa, jau deformētā veidā. Ielas posmā pilsētas viduslaiku daļā, kur projektā bija noteikts uzdevums „pēc iespējas saudzēt Vecrīgas īpatnējo raksturu”

2010

Volume 4

[10, 5], tika izveidota sabiedriskā transporta tranzītplūsma (trolejbusa līnija abos virzienos). Tāpēc vairāku ēku pirmajos stāvos (Skārņu ielas stūrī, Krievu Drāmas teātrī u.c.) izlauza gājēju tuneļus, kā to saskaņā ar projektu bija paredzēts darīt citos ielas posmos (starp Elizabetes ielu un Gaisa tiltu), ne Vecrīgā. Tur praksē rīkojās pēc jau daudz senāk diezgan plaši izmantota paņēmiena, jaunceltnes vienkārši atvirzot no esošās apbūves frontes. Tā tas tika izdarīts arī Vecrīgā, atjaunojot karā nopostīto apbūvi pilsētas galvenās maģistrālē starp Vaļņu ielu un tagadējo Aspazijas bulvāri (1987–1992, arhitekti Edvīns Vecumnieks, Viktors Zilgalvis, Dainis Bērziņš, Jānis Kārkliņš u.  c.). Ja vēl sešdesmitajos gados valdīja uzskats, ka „nelielais laukums pie Vaļņu ielas jāsaglabā” [4, 8], tad astoņdesmito gadu nogalē par atjaunojamās apbūves apjoma risinājumu izvērtās asas diskusijas. Īstenotā atkāpe no bijušās apbūves līnijas galvenokārt ir toreizējās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts Celtniecības komitejas administratīvā diktāta rezultāts. Korekto ielas fronti tagad iezīmē masīvu gaismas ķermeņu virkne ēkas priekšā. Tālākajā ielas posmā no apbūves frontes atvirzīta ir, piemēram, neizteiksmīgā dzīvojamā ēka Brīvības ielā  60 (1960, arhitekts Vladimirs Šervinskis). Arī biroju nama Brīvības ielā 78 (1967– 1971, inženieris Eduards Jākobsons) fasāde neveikli novirzīta no iedibinātās būvlaides. Vairums jaunceltņu, kas Brīvības ielas labajā pusē tapa vēlāk, jau precīzi iekļautas esošajā „ielas sienā”, piemēram, biroju nams Brīvības ielā 48/50 (1976–1979, arhitekts Juris Enriko Soroko). Šīs ēkas tapa nojauktu koka ēku vietā. 20. gadsimta septiņdesmito gadu beigās nojauca arī arhitektoniski augstvērtīgās koka ēkas Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī, bet to vietā joprojām ir tukšums. Vairākas jaunas lielceltnes – viesnīca „Latvija” Elizabetes ielā 55 (1967–1978, arhitekti Artūrs Reinfelds, Aija Grīna, Valters Maike un Ilmārs Paegle), Sadzīves pakalpojumu nams Brīvības ielā  49/53 (1968–1972, projekts izstrādāts Valsts rūpniecības uzņēmumu projektēšanas institūtā) un Dailes teātris Brīvības ielā  75 (1959–1976, arhitekti Marta Staņa, Imants Jākobsons, Haralds Kanders  u.  c.) – Brīvības ielas kreisajā pusē tapa 20. gadsimta sešdesmito gadu nogalē. Divas pirmās ir augstbūves, kas paceļas virs divstāvu paviljoniem. Arī teātra ēkas priekšā stiepjas uz stabiem pacelts būvapjoms, kurā atrodas teātra foajē telpas (4.–6. attēls). Vairākas citas lielas publiskās ēkas – biroju augstceltnes Šarlotes ielas stūrī (tām vajadzēja publiskajai ārtelpai Dailes teātra priekšā nodrošināt laukuma kvalitāti), modeļu nams pie Jaunās Ģertūdes baznīcas u.c. – palika vienīgi atsevišķās projektu vīzijās. Viesnīca ar saviem 24 stāviem ir ievērojami augstāka nekā projektā paredzētā desmit stāvu ēka. Bija pamatots iemesls runāt „par šī milzeņa nevēlamo iespaidu centra panorāmā un tuvākajā apkārtnē” [4, 8], taču vides mērogam neatbilstošas augstceltnes bija vispārēja sešdesmito gadu mode gandrīz visā Eiropā. Acīmredzot Rīga negribēja atpalikt. Jaunceltnes kvartālā tika nojaukta visa esošā apbūve, izņemot ēku Baznīcas ielā 4 (1901, arhitekts Konstantīns Pēkšēns). Divstāvu paviljona tipa apjoms, virs kura paceļas augstceltne, tika atvirzīts no visām vēsturiskajām apbūves līnijām. Līdz ar to radās ne tikai no visas apkārtējās vides principiāli atšķirīgs mērogs, bet arī apbūves veids.

126


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Jānis Krastiņš. Mainīgie modernisma ideāli: Brīvības iela Rīgā

Arhitektūras kritikā kā „daudz nedrošāks” risinājums novērtēta otra lielā jaunceltne Brīvības ielā – Sadzīves pakalpojumu nams. To uzcēla nojauktas divstāvu koka ēkas vietā. Zemā divstāvu daļa vismaz piecus metrus atvirzīta no apbūves līnijas, bet nedaudz dziļāk kvartālā virs tās paceļas primitīvās konstrukcijās un formās veidots desmit stāvu apjoms. Līdz ar to arhitektoniski ievērojamā vēsturiskā ēka Brīvības un Lāčplēša ielas stūrī (1908, arhitekts Eižens Laube) kļuvusi „ielas telpā par nevēlamu svešķermeni”, radot iespaidu, „ka ēka saglabāta tikai pagaidām” [4, 9]. Tādējādi Brīvības ielas pārveidošanas projekta īstenošanā ir „izdarītas būtiskas atkāpes, līdz ar to autori var atteikties no morālas atbildības arī par saviem kļūdainajiem pieņēmumiem” [6, 181]. Katrs pilsētbūvniecisks vai arhitektonisks risinājums ir sava laika vispārējo uzskatu un profesionalitātes līmeņa atspoguļojums. Tomēr ir acīmredzams, ka Brīvības ielas augstceltnes harmoniski viengabalainajā pilsētas vēsturiskajā centrā ir svešķermeņi (7.–9. attēls). Arī nepamatoti par laukumu dēvētājai publiskajai vietai Dailes teātra priekšā trūkst arhitektoniski definējama telpiskā ietvara. IV. Brīvības ielas pārveidojumi 21. gadsimtā

20. gadsimta pēdējā desmitgade iezīmējās ar krasām izmaiņām gan valsts sabiedriski politiskajā sistēmā, gan arhitektūras un pilsētbūvniecības nostādnēs. Pirmie desmit gadi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas (1990.  gadā) galvenokārt pagāja, sakārtojot padomju laikā nolaisto vidi. Ap tūkstošgades miju sākās rosīgāka būvniecība. Šis brīdis sakrita arī ar izmaiņām dominējošajā arhitektūras stilistikā. Postmodernismu nomainīja tā sauktais jaunais minimālisms, kas patiesībā ir virspusēja jau 20.  gadsimta astoņdesmitajos gados pārdzīvoto izteiksmes līdzekļu reinkarnācija. Vienlaikus pastiprinājās interese par kultūras mantojumu. 1997.  gadā Rīgas vēsturiskais centrs, kas aptver 430  ha, tika iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, par galveno vērtību atzīstot unikālo Rīgas jūgendstila celtņu kopumu. Attīstot apbūvi, tas deva ne tikai morālu, bet arī juridisku pamatu atgriezties pie vēsturiskās vides telpiskās struktūras veidošanas pamatprincipiem saskaņā ar 19. gadsimta otrajā pusē pieņemtajiem būvnoteikumiem, kurus Rīgā stingri ievēroja līdz pat Padomju okupācijai 1940. gadā. Tas nodrošināja apbūves viengabalainību, harmoniskumu un telpisku līdzsvarotību. Pirmās izmaiņas Brīvības ielas apbūvē skāra abas augstceltnes. Pret Brīvības ielu pavērstajā bijušā Sadzīves pakalpojumu nama fasādē jau deviņdesmito gadu nogalē parādījās panorāmas lifts, bet viesnīca „Latvija” (tagad „Reval Hotel Latvija”) 2000./ 2001.  gada ziemā tika pilnīgi pārbūvēta (arhitekti Juris Poga, Jānis Norde, Visvaldis Sarma u.c.), nedaudz izmainot būvapjomu telpisko konfigurāciju. Pārbūves pirmajai kārtai sekoja nākamā. Gar Brīvības, Dzirnavu un Baznīcas ielu tika uzcelti vēsturiskajiem būvnoteikumiem atbilstošā augstumā veidoti un vēsturiskajās apbūves līnijās iekļauti jauni būvapjomi (10. un 11. attēls). Jauna biroju ēka, ievērojot vēsturisko apbūves līniju, uzcelta arī Brīvības un Ģertrūdes ielas stūrī (Brīvības ielā 51, 2002–2004, arhitekte Inese Maurāne). Tā veidota, ņemot vērā iespēju arī blakus esošā bijušā Sadzīves pakalpojumu nama no ielas frontes atvirzītās divstāvu daļas vietā reģenerēt videi atbilstošu apbūvi (12. attēls). Paliek atklāts jautājums par tā saukto laukumu Dailes teātra priekšā. Faktiski tā ir telpiski izirusi vieta, kas pašlaik spēkā

Volume 4

esošajos normatīvajos aktos ir noteikta kā „neapbūvējama publiskā ārtelpa” [11]. Acīmredzot arī šeit jārada vispirms juridiski un tiem dabiski sekojošie ekonomiskie priekšnoteikumi vietas pilnvērtīgai integrēšanai esošajā vidē. Bez vismaz dažām jaunbūvēm šī „laukuma” areālā tas nav iespējams. Dailes teātra arhitektūra ir pietiekami augstvērtīga, taču pilsēttelpas kvalitāti nosaka nevis atsevišķu apbūves elementu pašvērtība, bet to harmonisks līdzsvars un skaidri uztveramas kopsakarības. Attēli

1. att. Brīvības un Elizabetes ielas stūris. 2. att. Brīvības iela starp Dzirnavu un Blaumaņa ielu. 3. att. Brīvības un Ģertrūdes ielas stūris. (1.–3. att. – I. Strautmaņa vizualizācijas, 1961) 4. att. Viesnīca „Latvija”. Skats no Dzirnavu un Baznīcas ielas stūra. 5. att. Sadzīves pakalpojumu nams Brīvības ielā 49/53. 6. att. Dailes teātris Brīvības ielā 75. (4.–6. att. – J. Krastiņa fotogrāfijas, 1978) 7. att. Skats uz Rīgas centru no svētā Pētera baznīcas torņa. Viesnīca „Latvija” un Sadzīves pakalpojumu nams būvniecības stadijā. (J. Krastiņa fotogrāfija, 1970). 8. att. Skats uz Rīgas centru no Dailes teātra skatuves jumta. Attēla kreisajā pusē – Sadzīves pakalpojumu nams un viesnīca „Latvija”. Labajā pusē redzamas divas citas augstceltnes – Preses nams Balasta dambī 3 (1973–1978, arhitekti Jānis Vilciņš un Ābrams Misulovins) un administratīvā ēka Citadelē, 1968 – 1978, arhitekti Artūrs Reinfelds, Valērijs Kadirkovs un Valters Maike) – būvniecības stadijā (J. Krastiņa fotogrāfija, 1975). 9. att. Skats uz Rīgas centra augstceltnēm no Nacionāla mākslas muzeja ēkas. No kreisās: Sadzīves pakalpojumu nams, tipogrāfijas un biroju ēka Dzirnavu ielā 57 (1939, arhitekts Alfrēds Birkhāns) un viesnīca „Latvija” (J. Krastiņa fotogrāfija, 1999). 10. att. Skats uz viesnīca „Reval Hotel Latvija” no Brīvības un Dzirnavu ielas stūra. 11. att. Skats uz viesnīca „Reval Hotel Latvija” no Dzirnavu un Baznīcas ielas stūra. 12. att. Bijušais Sadzīves pakalpojumu nams un biroju ēka Brīvības ielā 51. (10.–12. att. – J. Krastiņa fotogrāfijas, 2010)

Izmantotie avoti Dreijmanis P. Kā jāveidojas Rīgas celtniecībai. Brīvā Zeme,  1936, 25. janv. 2. Dreijmanis P. Monumentālu celtņu loks ap Iekšrīgu. Rīts, 1936, 26. janv. 3. Dreijmanis P.  Jauns laikmets galvas pilsētas celtniecībā.  Latvijas Arhitektūra. 1938, Nr. 1, 3. lpp. 4. Holcmanis A. Kā piepildās ieceres pilsētas galvenās maģistrāles izbūvē. Pārdomas par Ļeņina ielas telpisko kompozīciju. Literatūra un Māksla, 1968, 2. marts, 8.–9. lpp. 5. Latvijas Arhitektūra, 1938, Nr. 6., 226. lpp. 6. Lejnieks J. Rīga, kuras nav. Rīga: Zinātne, 1998, 400 lpp. 7. Liepiņš  R. Galvas pilsētas Rīgas izbūve un saimniecība. Rīga, 1937, 3. lpp. 8. Liepiņš  R. Rīgas sasniegumi divdesmit gados. Sējējs,  1938, Nr.  11, 1158. lpp. 9. McCombie G. Newcastle and Gateshead (Pevsner Architectural Guides). New Haven, London: Yale University Press, 2009, 308 p. 10. Melbergs  G. Ļeņina iela nākotnē. Zinātne un Tehnika, 1964, Nr. 2, 4.–6. lpp. 11. Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumi. Latvijas Republikas MK 2004. gada 8. marta noteikumi Nr. 127. Latvijas Republikas likumi un normatīvie akti kultūras pieminekļu aizsardzībā. Rīga: Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, 2008, 49.–57. lpp. 1.

Šis raksts ir tapis ar pētījuma „Rīgas arhitektūras un pilsētvides identitāte XX un XXI gadsimtā” atbalstu Valsts pētījumu programmas Nr. 3 „Nacionālā identitāte” 9. projekta “Nacionālā identitāte un komunikācija” ietvaros.

127


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Arhitektes Dainas Dannebergas daiļrade padomju laika arhitektūras mantojuma kontekstā Agate Eniņa, Rīgas Tehniskā universitāte, Jānis Krastiņš, Rīgas Tehniskā universitāte Atslēgas vārdi: mūsdienu arhitektūra, kultūras mantojums, vēsture.

I. Padomju laika arhitektūras mantojuma aspekti

Otrā pasaules kara iznīcība un tai sekojošie piecdesmit padomju gadi Latvijas arhitektūrā izraisījuši drastiskas pārmaiņas, taču devuši arī ievērojamu pienesumu. Uzceltas vairākas sabiedriski nozīmīgas celtnes, jauni dzīvojamie rajoni, grandiozas inženiertehniskās būves un citas celtnes. Tajā pat laikā izmainījusies tradicionālā lauku kultūrainava un teju iznīcinātas atsevišķas pilsētas, piemēram, Jelgava, Gulbene un citas. Mūsdienās padomju gadu atstātie uzslāņojumi kļuvuši par daļu no Latvijas ainavas, par kuras attīstību atbildība jāuzņemas jaunajām arhitektu un vēsturnieku paaudzēm un sabiedrībai kopumā. Padomju laika mantojuma saglabāšanas un attīstības kontekstā konstatējami arī vairāki problemātiski jautājumi: • šajā periodā tapušo celtņu nozīmīgumu neļauj objektīvi novērtēt sabiedrībā valdošie psiholoģiskie un politiskie aizspriedumi; • nav noteikta šo celtņu loma sava laika pasaules kultūras mantojuma uzkrājumā; • ilgu laiku šī perioda arhitektūra asociējās ar režīma sliktākajām izpausmēm, kā arī atrautību no pasaules konteksta un kultūras stagnāciju; • ne vienmēr apmierinoša ir būvniecības kvalitāte un konstrukciju ilgtspēja; • deklarētā nostāja, ka valstī „nav invalīdu”, atstājusi mantojumā vides pieejamības problēmas, kuru liela daļa mūsdienās nav novērsta; • sakarā ar to, ka ēkas ir relatīvi jaunas (ne vecākas kā 50 gadu), tās netiek uzskatītas par kultūrvēsturisku vērtību. Viens no iespējamajiem veidiem, kā korekti saglabāt un attīstīt padomju gadu arhitektūras mantojumu un uzlabot tā popularitāti, ir atsevišķu arhitektu personību un viņu profesionālā veikuma apzināšana, un līdz ar to arhitektūras kā mākslas identificēšana. Pēckara periods īpaši izcēlās ar tajā ienākušajām sociālajām pārmaiņām, kas radīja jaunu un nebijušu sociālu fenomenu – arhitektes-sievietes, kuras atstājušas kvalitatīvu un kvantitatīvu ēku klāstu pilsētvidē un nozīmīgu būvniecisku otas triepienu arhitektūras kopainā. Atsevišķas arhitektes-sievietes, piemēram, Lidija Hofmane-Grīnberga (1898–1983) un Elza MeldereZiemele (1900–1990) profesionālajā apritē pietiekami redzamu vietu ieņēma jau 20. gadsimta trīsdesmitajos gados. Padomju laikā ievērojamu pienesumu Latvijas būvmākslai devušas Marta Staņa ar Dailes teātra ēku (1959–1976), kinoteātri „Spartaks” (1967) un Zvejniekciema skolu (1955–1959), Ausma Skujiņa ar dzīvojamajām ēkām kvartālā „Lauma” Liepājā (1975) un Mārupē (1980–1990), Daina Danneberga u.c. arhitektes.

II. Arhitektes Dainas Dannebergas dzīves gājums

Arhitekte Daina Danneberga dzimusi 1929. gada 25. martā Rīgā. Kopā ar savu dzīvesbiedru iestājusies Latvijas Valsts universitātes Arhitektūras fakultātē, bet nevarēja to pabeigt, jo 1950. gadā fakultāte ideoloģisku apsvērumu dēļ tika likvidēta (1.  att.). Tad pat no studentu pulka teatrāli tika izslēgts viņas dzīvesbiedrs, kurš it kā esot „slepeni paņēmis pats savu darbu” [1]. Arī D.  Danneberga atstāja Latviju un turpināja mācības Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburgas) Inženierceltniecības institūtā. Tur viņa 1957. gadā ieguva arhitekta diplomu un vēlāk atgriezās Latvijā. Pēc atgriešanās no Ļeņingradas sešdesmitajos gados arhitekte kopā ar vīru aktīvi piedalījās dažādos arhitektūras projektu konkursos, tostarp par labāko lauku mājas priekšlikumu. 1962. gadā arhitekta Oļģerta Kraukļa vadībā viņa strādāja Kazahijā, Ceļinogradā (tagadējā Astanā), kur pēc latviešu arhitekta projekta tapa panorāmas kinoteātris. Tā, pēc arhitektes teiktā, bija īsta „dzīves mācības skola” [1]. Pēc vīra aiziešanas viņsaulē viņa viena audzināja divas meitas. Īpašs uzplaukums arhitektes daiļradē bija septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kad tapuši nozīmīgākie darbi – Latvijas PSR Zvejnieku kolhozu savienības valdes ēka Rīgā, Jaunielā  13, Rīgas Politehniskā institūta (RPI) mācību komplekss Ķīpsalā, Sanatorijas mežaskola Juglā un Bulduru kolhoztehnikuma ēka. Daudzus gadus D.  Danneberga strādāja Latvijas Pilsētu celtniecības institūtā („Pilsētprojektā”) kā galvenā projektu arhitekte. 1994. gadā viņa sāka strādāt Rīgas Tehniskajā universitātē, bet 2004. gadā aizgāja pensijā. III. Radošais veikums

Jau viens no pirmajiem arhitektes darbiem – Latvijas PSR Zvejnieku kolhozu savienības valdes ēkā Rīgā, Jaunielā 13, kas paveras pret Doma laukumu (1967) – pārsteidz vienlaikus ar pārdomātu kontekstuālismu un ziemeļniecisku pamatīgumu (2. un 3. att.). Tā piekļaujas 18. gs. celtajai dzīvojamajai ēkai Jaunielā 11. Zvejnieku kolhozu savienības ēku var salīdzināt ar dažām citām Rīgas vēsturiskā centra areāla perimetrālajā apbūvē „iesēdinātajām” ēkām, piemēram, piebūvi Rīgas Speciālās pamatskolas attīstības centram Matīsa ielā 37/39 un piebūvi Rīgas Ukraiņu vidusskolai Visvalža ielā 4. Ēka ir veiksmīgs piemērs, kā ierobežotos apstākļos modernisma arhitektūra integrējama vēsturiskajā vidē. Tā tika atzinīgi novērtēta jau padomju gados: arhitekte 1967. gadā ieguva diplomu par labāko darbu Padomju Savienības reģionu arhitektūrā. Ir apbrīnojami, iedvesmojoši un pamācoši, kā Doma laukumā „sadzīvo” dažādos senos un ne tik senos atšķirīgos politekonomiskos un ideoloģiskos periodos tapuši pilsētvides uzslāņojumi, veidojot izteiksmīgu un unikālu kopainu un bagātinot vietas neatkārtojamo identitāti.

128


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Agate Eniņa, Jānis Krastiņš. Arhitektes Dainas Dannebergas daiļrade padomju laika arhitektūras mantojuma kontekstā

Ir saglabājies salīdzinoši nedaudz padomju gados tapušo perimetrālās apbūves piemēru. Tieši šādā skatījumā Zvejnieku kolhozu savienības namam ir īpaša vērtība. Vēsturiskās pilsētvides attīstības kontekstā nepieciešams izvērtēt pēckara perimetrālās apbūves turpmāko reģenerācijas gaitu. Mūsdienās nojaukta gan Sporta pils Krišjāņa Barona ielā, gan RTU laboratorijas korpusi Vecrīgā. Ir viegli iznīcināt iedomātas „nevērtības”, taču nepieciešams novērtēt šo celtņu kvalitātes tā, lai nākamībā šie gadi nekļūtu par balto plankumu arhitektūras vēsturē. Būtu nepieciešama padomju arhitektonisko atribūtu izzināšanas un inventarizēšanas programma ar vadlīnijām, kā turpināt mantojuma popularizēšanas un vērtību izpratnes veicināšanu sabiedrībā. Par arhitektes mūža darbu un visatpazīstamāko būvobjektu kļuva zinību templis – Rīgas Politehniskā institūta studentu pilsētiņas komplekss Ķīpsalā (4. un 5.  att.). Pirmo Ķīpsalas studentu pilsētiņas izbūves ģenerālo plānu izstrādāja arhitekti Jānis Vilciņš un Voldemārs Zaķis [3]. Tika ņemta vērā attīstības plānā paredzētā Daugavas Ziemeļu šķērsojuma ass un Ķīpsalas ziemeļu galā iecerētā Upju kuģniecības kompleksa novietne. Sākotnējā projekta koncepcija paredzēja mācību korpusus izvietot Ķīpsalas vidusdaļā, savukārt kopmītņu augstceltnes sarindot gar Balasta dambi, paredzot nojaukt vēsturiskā zvejnieku ciemata koka ēkas (6. att.). Tā kā arhitekts J.  Vilciņš bija ļoti noslogots ar vēl vairāku sabiedriski nozīmīgu ēku Rīgā (Preses nama un Kompartijas Centrālkomitejas ēkas) projektēšanu, par projekta galveno arhitekti kļuva D. Danneberga. Saglabājot sākotnējo universitātes kompleksa paklāja tipa apbūves koncepciju (7. att.), tika mainīta kopmītņu ēku atrašanās vieta un projektēti atsevišķi fakultāšu apjomi (8. un 9. att.). No visa grandiozā projekta uzbūvētas tikai dažu fakultāšu ēkas. Viens no iemesliem, kāpēc projekts netika realizēts pilnā apjomā, bija sarežģītais projektu skaņošanas process. Latvijas PSR varēja apstiprināt tikai tādus projektus, kuru kopējās būvizmaksas nepārsniedza 2,5 miljonus rubļu. Tāpēc būvniecība tika sadalīta kārtās, pakāpeniski uzceļot atsevišķas ēkas. Sarežģīto būvniecības specifiku Padomju Savienībā raksturo vairākas epizodes. Piemēram, nekur nevarēja dabūt virsgaismas logus zīmēšanas darbnīcām. RPI Kapitālās celtniecības daļas vadītājs Kaspars Rutks kā adatu no siena kaudzes izvilka pirmā Latvijas Republikas laika jumiķi -ebreju, kurš, sākotnēji no plakana stikla izgatavojis vienu paraugvirsgaismu, vēlāk izveidoja visus logus RPI jaunās ēkas jumtā. Tāpat praktiski neiespējami bija izprojektēt kāpnes ar brīvi stāvošiem pakāpieniem, lai tās atstātu monumentalitātes un svinīguma iespaidu. Tikai arhitektes spītības dēļ tās neizbūvēja uz parastām slīpsijām [1]. Arī mūsdienās augsti vērtējama šādu detaļa, kas ir it kā vienkārša, bet vienlaikus visai nozīmīga arhitektūras kvalitātes nodrošināšanai. 1975.  gadā uzbūvēja Celtniecības fakultātes ēku (projekts izstrādāts 1972. gadā). Ēkas arhitektūra atspoguļoja tipiskas vēlā modernisma tendences. Piecstāvu celtne veidota kastveida formā ar lentveida logiem, kas izgaismo auditorijas un gaiteņus. Zināma telpiska gleznainība panākta ar zīmēšanas darbnīcu izvietojumu piektajā stāvā, kurš veidots kā jumta plaknes atdarinošs apjoms ar atvirzījumu no pārējo stāvu sienu konstrukcijām. 1979. gadā pabeidza otrās kārtas būvniecību, kopumā izbūvējot trīs četru un piecu stāvu apjomus.

2010

Volume 4

Kā pēdējās universitātes kompleksā tika uzcelttas studentu kopmītnes (10. un 11.att.). Projektu D. Danneberga izstrādāja 1981. gadā sadarbībā ar arhitekti Baibu Maiki. Trešais kopmītņu bloks palika neizbūvēts, to pārveidoja par viesnīcu (arhitekte Ieva Bērziņa), saglabājot ēkas sākotnējās konstrukcijas. Mūsdienās zudušas ilūzijas pārvietot RTU administrāciju uz vienotu ēku kompleksu Ķīpsalas dienvidu daļā. Neskatoties uz daudziem protestiem un ilgstošiem strīdiem dažādās atbildīgajās institūcijās, tā vietā tika uzsliets kārtējais Rīgas iepirkšanās centrs. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas turpinājusies RPI teritorijas telpiskās reģenerācijas un attīstības modelēšana, notikuši vairāki konkursi un plenēri, piemēram, konkurss par arhitekta Zigurda Lazdiņa projektētā ēdnīcas korpusa pārbūvi par Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes un Tekstilmateriālu tehnoloģiju un dizaina institūta ēku. Pagaidām gan pūliņi praksē nav īstenojušies. Ķīpsalas metamorfoze atstājusi dziļu iespaidu uz Pārdaugavas arhitektūras attīstību kopumā. Telpiski nepabeigtā RPI (tagad Rīgas Tehniskās universitātes) pilsētiņa pārmaiņas un turpinājumu gaida jau trīs gadu desmitus. Pēdējos gados atdzimusi ideja turpināt studentu pilsētiņas attīstību un koncentrēt tehnoloģisko virzienu augstāko izglītību Ķīpsalā [4]. Tomēr īpašumu attiecības apkārtējā Ķīpsalas teritorijā liek skeptiski apsvērt šādas idejas dzīvotspēju. Līdztekus RPI projektēšanai arhitekte D. Danneberga radījusi virkni citu sabiedriski nozīmīgu objektu. Visiespaidīgākais un pārliecinošākais ir Juglas Sanatorijas mežaskolas (tagad Juglas sanatorijas internātpamatskolas) komplekss Stopiņu novadā (1971–1976). Skolas (12., 13., 14. un 15. att.) zemesgabals aizņem 8,14 ha lielu teritoriju, un ēkas telpu kopējā platība ir 11 500 m2. Mežaskola projektēta pēc plaši pazīstama skolu plānojuma paņēmiena, kas ir visai tuvs RPI studentu pilsētiņā lietotajam paklāja tipa apbūves principam. Brīvstāvošus būvķermeņus savieno galerijas. Atsevišķie apjomi vienmērīgi un smalkjūtīgi „iesēdināti” koku paēnā un Juglas upītes krasta ainavā. Pirmajā stāvā izvietotas mācību telpas, otrajā un trešajā – internāts un atpūtas zona, nodrošinot visu nepieciešamo bērnu veselībai. Emocionālās izteiksmes kulminācija panākta ar iekšējā atpūtas pagalma izvietojumu pirmsskolas un vidusskolas klašu apjomu savienojuma vietā. Pagalmam piekļaujas brīvstāvošs kamīns – simbolisks ugunskurs. Ar visas celtnes strukturāli pamatoto estētismu un loģiski ritmizēto fasāžu izteiksmes valodu arhitekte pārliecinoši demonstrējusi savu profesionālo briedumu. Tā ir pamatīga, skaidra un pārdomāta arhitektūra. Skolu projektēšanas pieredze atspoguļojās arī divās citās astoņdesmitajos gados celtajās ēkās – Arodbiedrības kursu kompleksā Rīgā, Augusta  Deglava ielā 41a (tagad Rīgas Purvciema amatu skola, 1983) un Bulduru kolhoztehnikumā Jūrmalā, Viestura ielā 6 (tagad Bulduru Dārzkopības vidusskolā, 1989, līdzautore arhitekte Anda  Ārgale). Arodbiedrības kursu komplekss (16. un 17.  att.) ir smalki noskaņota parafrāze par kubisko formu tēmu. Tumšas, fakturētas plaknes mijkārtotas ar baltām, apmestām virsmām, bet asimetriski kārtotas logailas – ar enerģiski izvirzītām terasēm un balkoniem. Vēlīnā modernisma tendences atspoguļojas arī Bulduru kolhoztehnikuma ēkas projektā (18.  att.). Pagalma pusē koncentrētas kubiskos apjomos izvietotās klašu telpas, bet galvenās

129


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Agate Eniņa, Jānis Krastiņš. Arhitektes Dainas Dannebergas daiļrade padomju laika arhitektūras mantojuma kontekstā

ieejas daļā ieskanas filigrāni izspēlēti postmodernisma valodas motīvi (19., 20. un  21.  att.). Savdabīgi veidotā ēka veiksmīgi un neuzbāzīgi ierakstīta Jūrmalas smalkajā arhitektoniskajā ainavā un korekti sadzīvo ar 20. gadsimta sākumā celto Dimdoņa dārzkopības tehnikuma ēku puduri kompleksa priekšplānā. Diemžēl neīstenots palicis projektā visapkārt ēkai iecerētais terasētais dārzs. Vienlaikus ar skolas kompleksa celtniecību tika domāts arī par skolotāju un skolēnu dzīves kvalitātes uzlabošanu. Tāpēc tika izprojektētas gan skolotāju dzīvojamās ēkas (22.  att.), gan skolēnu kopmītnes. Kopmītņu projekts (23.  att.) deviņdesmito gadu politisko pārvērtību rezultātā palika neīstenots. Nerealizētas palika arī divas plašāku ēku kompleksu ieceres Jūrmalai – 1983.  gadā izstrādātais projekts Intūrista mācību kompleksam ar kopmītnēm Dubultos (24.  att.) un projektu konkursa priekšlikums komponistu jaunrades nama kompleksam Mellužos (1967), kurš tika izstrādāts kopā ar arhitektu Andri Purviņu un toreiz vēl arhitektūras studentu Zigurdu Lazdiņu un ieguva dalītu otro un trešo prēmiju (25. att.). Vīzijas veidā saglabājies arī astoņdesmitajos gados izstrādātais Teātra biedrības nama projekts Rīgā, Līvu laukumā (26. un 27.att.). IV. Padomju laika arhitektūras mantojuma problemātika

Pietiekamais laika intervāls šodien dod iespēju Padomju laika arhitektūru uzlūkot un vērtēt objektīvāk nekā pirms gadiem desmit -  piecpadsmit. Eiropas Padomes vispārējā konvencijā par kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai teikts: „zināšanas par kultūras mantojumu veidot kā resursu, lai veicinātu mierīgu līdzāspastāvēšanu, pārliecību un stiprinātu savstarpējo sapratni, tādējādi novēršot un atrisinot konfliktus” [6]. Līdz ar to nepieciešams izvērtēt arī padomju laika kultūras mantojuma nozīmi gan vispārējā kultūras mantojuma kontekstā, gan kā ievērojamu potenciālu tūrisma veicināšanai. Mantojuma popularizēšanas kampaņām varētu piesaistīt gan tos, kuri vēlas iepazīt attiecīgā perioda tradīcijas un kultūru, gan arī tos, kuriem tās izraisa nostalģiskas atmiņas. Var izveidot atvērtā tipa muzejus, tas ir, muzeja telpas, kas iekļautas citu funkciju sabiedriskās ēkās. Tāds, piemēram, var būt tipisks padomju proletārieša dzīvoklis, darba vieta, skolas sols, tukšs veikals ar atsaucēm uz garajām rindām, ēdnīca u.tml. Ministru Kabineta noteikumu „Par kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsardzību, izmantošanu, restaurāciju, valsts pirmpirkuma tiesībām un vidi degradējoša objekta statusa piešķiršanu” 7.3. punktā norādīts, ka kultūras pieminekļu sarakstā var tikt iekļautas ēkas, „kas ir starptautiski vai nacionāli nozīmīgi stilu paraugi vai reti sastopamu tipu celtnes (vecākas par 50 gadiem)” [7]. Pēc dažiem gadiem pie tādām kļūs gan RTU komplekss Ķīpsalā (vienīgā studentu pilsētiņa Latvijā), gan Zvejnieku savienības valdes ēka Doma laukumā. Aktuāls ir jautājums par nozīmīgu sabiedrisku objektu interjeru saglabāšanu. Pašlaik saglabāšanas un attīstības process ir pietiekami atklāts. Ir ievērojams vēsturisku un informatīvu materiālu uzkrājums. Ļoti svarīgi ir saglabāt neizmainītā veidā ne tikai pašas ēkas, bet arī to interjerus un aprīkojumu. Var paredzēt, ka gan septiņdesmito un astoņdesmito gadu vēlīnā modernisma, gan šobrīd nereti nievātā postmodernisma dažkārt ārišķīgās, bet inovatīvās idejas netālā nākotnē atkal tiks godā celtas.

2010

Volume 4

Attēli

1. att. Arhitektūras fakultātes pēdējā diena Raiņa bulvārī 19. [2] 2. un 3. att. Zvejnieku kolhozu savienības valdes ēka Rīgā, Jaunielā 13. 1967. [2] 4. att. Ķīpsala no putna lidojuma pēc studentu kopmītņu uzcelšanas. [2] 5. att. RPI Ķīpsalas kompleksa makets. [2] 6. att. RPI studentu pilsētiņas kompleksa Ķīpsalā projekta perspektīva. Kopmītnes virknētas gar Balasta dambi. Ap 1968. Arhitekts J. Vilciņš. [3] 7. att. RPI ģenerālais plāns Ķīpsalā, projekts. 1970. Līdzautors arhitekts Kārlis Alksnis. [2] 8.  un 9.  att. RPI kompleks Ķīpsalā. Projekta perspektīvas. 1970. Līdzautors arhitekts Kārlis Alksnis. [2] 10. un 11. att. RPI kopmītnes Ķīpsalā. Kopskats un tipveida stāva plāns. 1981. Līdzautore arhitekte Baiba Maike. [2] 12. att. Juglas Sanatorijas mežaskolas celtniecība. [2] 13. att. Juglas Sanatorijas mežaskolas fasāžu notinumi. 1971. [2] 14. att. Juglas Sanatorijas mežaskolas ģenerālais plāns. [2] 15. att. Juglas Sanatorijas mežaskolas pirmā stāva plāns. 1971. [2] 16. un 17. att. Arodbiedrības kursu komplekss Rīgā, Augusta Deglava ielā 41a. (A. Eniņas fotogrāfijas) 18. att. Bulduru kolhoztehnikuma ēkas projekta makets. 1989. Līdzautore arhitekte Anda Ārgale. [2] 19. att. Bulduru kolhoztehnikuma ēkas celtniecība. [2] 20.  un 21.  att. Bulduru kolhoztehnikuma ēka. 1989. Līdzautore arhitekte Anda Ārgale. (A. Eniņas fotogrāfijas) 22. att. Bulduru kolhoztehnikuma skolotāju dzīvojamās rindu mājas. 1989. [2] 23. att. Bulduru kolhoztehnikuma kopmītnes. Projekts. 1989. [2] 24.  att. Intūrista mācību komplekss ar kopmītnēm Jūrmalā, Dubultos. 1983. Makets. [2] 25. att. Konkursa priekšlikums komponistu jaunrades nama kompleksam Jūrmalā, Mellužos.1967. Līdzautori arhitekts Andris Purviņš un arhitektūras students Zigurds Lazdiņš. Makets. [5] 26. un 27. att. Teātra biedrības nama projekts Rīgā, Līvu laukumā. Astoņdesmitie gadi. Makets un trešā stāva plāns. [2]

Izmantotie avoti 1. 2. 3. 4.

5. 6.

7.

No arhitektes Dainas Dannebergas atmiņām. Materiāls no arhitektes Dainas Dannebergas personīgā arhīva. Top pilsēta studentiem. Zvaigzne, 1977, 8. aprīlis, 22.–23. lpp. RTU informācijas centrs. RTU vadība piedāvā pārstrukturizēt universitātes pa zinātņu virzieniem. [Tiešsaiste 20.04.2010.]. http://www.rtu.lv/content/ view/3296/1661/lang,lv/ Holcmanis A. Jaunrades laboratorijas. Māksla, 1967, Nr. 2, 17.–19. lpp. Eiropas Padomes vispārējā konvencija par kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai [Tiešsaiste 15.04.2010.]. http://www.mantojums. lv/?cat=596&lang=lv MK 2003. gada 26. augusta noteikumi Nr.474 “Noteikumi par kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsardzību, izmantošanu, restaurāciju, valsts pirmpirkuma tiesībām un vidi degradējoša objekta statusa piešķiršanu” [Tiešsaiste 15.04.2010.]. http://www.mantojums.lv/?cat=596&lang=lv

Šis raksts ir tapis ar pētījuma „Rīgas arhitektūras un pilsētvides identitāte XX un XXI gadsimtā” atbalstu Valsts pētījumu programmas Nr. 3 „Nacionālā identitāte” 9. projekta “Nacionālā identitāte un komunikācija” ietvaros.

130


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Publiskās ārtelpas izmantošanas problemātika Rīgas lielmēroga dzīvojamajos rajonos Sandra Treija, Rīgas Tehniskā universitāte, Uģis Bratuškins, Rīgas Tehniskā universitāte, Edgars Suvorovs, Rīgas Tehniskā universitāte Atslēgas vārdi: publiskā ārtelpa, lielmēroga dzīvojamie rajoni, dzīvojamās vides kvalitāte.

Ikvienam pieejama publiskā ārtelpa ir sabiedrisko aktivitāšu centrs, kas var ietekmēt gan iedzīvotāju ikdienas dzīvi, gan visas apkaimes attīstību. Publiskā ārtelpa ir vieta ārpus indivīdu kontroles, tā ir vidutājs starp dažādu iedzīvotāju privātajām telpām un tā tiek izmantota dažādiem funkcionāliem un simboliskiem nolūkiem [6]. Dzīvojamās vides publiskās ārtelpas ir būtiska mājokļa sastāvdaļa, individuālās dzīvojamās vides “paplašinājums” ārtelpā [9]. Tā ir vide, kurā caur ikdienas darbībām indivīdi paplašina sava mājokļa izpratni no dzīvokļa uz publiskajām ārtelpām. Iedzīvotāji, tās aktīvi izmantojot, „piesavinās” fizisko telpu, ko identificē kā sev piederošu [1]. Ar laiku iedzīvotāji realizē dažāda veida kontroli pār to – vai tā būtu ar juridisku spēku, vai aktīvu izmantošanu vai piekļuves kontroli „svešajiem”, līdz ar to publiskā telpa pakāpeniski kļūst par publisku/privātu telpu [3]. Starp apbūves raksturu un cilvēka dzīves veidu pastāv visciešākais sakars, tieši apkārtējā vide ir tā, kas lielā mērā nosaka cilvēka dzīves procesu norisi. Daudzās pilsētas dominējošais dzīvojamās apbūves veids ir lielmēroga dzīvojamie rajoni, kuru viens no sākotnējās izveides vadmotīviem ir bijis tieši apzaļumotās publiskās ārtelpas. Lai gan vairākums lielmēroga dzīvojamo rajonu Eiropā ir celti pēc 1960. gada, to idejas aizmetņi ir rodami 19. gs. otrajā pusē, kad masveida industrializācija rezultējās masveida urbanizācijā. Ātri uzbūvētie dzīvojamo namu kvartāli daudzviet Eiropā atrisināja steidzamo nepieciešamību pēc mājokļa. Šim dzīvojamajam fondam bieži bija raksturīga zema mājokļu kvalitāte un neveselīga vide. Šī situācija radīja iemeslus veselīgākas dzīves vides meklējumiem, kas 19. un 20. gs. mijā rezultējās „Dārzu pilsētas idejā”, principā tiecoties apvienot labāko no „pilsētas un laukiem” [2]. Starp citiem pilsētplānošanas principiem tika izvirzīta prasība nodrošināt augsta standarta sanitāri higiēniskos un insolācijas apstākļus, kas lielpilsētās ir sarežģīts un bieži pat neizpildāms uzdevums. „Dārzu piepilsētas” ideja turpināja attīstīties vairākās Eiropas valstīs, līdz 20. gs. divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, bāzējoties ekonomiskajos un politiskajos apstākļos, tā uzplauka daudz radikālākā veidā. Modernās arhitektūras starptautiskais kongress (Congres International d’Architecture Moderne, CIAM), organizēja vairākus kongresus, kuriem bija vistiešākā ietekme uz lielmēroga būvniecību. CIAM III kongresā 1930. gadā tika postulēts, ka vecā un netīrā pilsēta ir jāaizvieto ar jaunu un veselīgu. Jaunā pilsēta: „Nebūs radīta vērotājam, jaukiem skatiem vai diletantiskam tūristam, bet iedzīvotāju labklājībai, kuri dzīvo, strādā un atpūšas šajā pilsētā” [9]. Šajā kongresā Le Korbizjē (Le Corbusier) iepazīstināja ar Radiālās pilsētas koncepciju kā universālu risinājumu Eiropas mājokļu problēmām. Le Korbizjē piedāvāja jaunu pilsētas

apbūves principu – daudzdzīvokļu daudzstāvu ēkas izvietotas zaļā dabas teritorijā, brīvi pieejamas svaigam gaisam un saules gaismai. Le Korbizjē idejas guvušas milzu izplatību daudzviet pasaulē. Tiek lēsts, ka tikai Eiropā apmēram 40 milj. iedzīvotāju dzīvo lielmēroga dzīvojamajos rajonos [11]. Arī daudzās bijušās Padomju Savienības pilsētās lielmēroga dzīvojamie rajoni ir dominējošais dzīvojamās vides veids. Laika periodā no 1971. līdz 1980. gadam tikai Baltijas republikās vien tika uzcelti 37,8 milj. m2 dzīvojamās platības, no tiem Lietuvas PSR (Padomju Sociālistiskajā Republikā) – 19,4 milj. m2, Latvijas PSR – 10,9 milj. m2 un Igaunijas PSR 7,4 milj. m2 [13]. Šodienas kontekstā lielmēroga dzīvojamie rajoni tiek uzskatīti par nopietnu problēmu vietu, kur fokusējas telpiskie, sociālie un ekonomiskie jautājumi. Tās ir gan tehniskas (augsti enerģijas zudumi, betona korozija, pienācīgas ēku uzturēšanas trūkums ilgus gadus, slikta ventilācijas kvalitāte), gan estētiskas (nabadzīga, vienveidīga arhitektūra), gan sociālas (komunikāciju trūkums starp kaimiņiem, pašvaldību, apsaimniekotājiem, iedzīvotāju pasivitāte, nabadzīga sociālā infrastruktūra). Visi šie aspekti gūst atspoguļojumu rajonu publisko ārtelpu problemātikā. Daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku būvniecība Latvijā, arī Rīgā, aizsākās 50. gadu beigās un masveidā turpinājās līdz 90. gadu sākumam. Šai laika posmā tika uzcelti aptuveni 40 % no pašreizējās Rīgas dzīvojamā fonda platības. Trīspadsmit Rīgas lielmēroga dzīvojamajos rajonos tika izveidota pēc satura un formas jauna pilsētas struktūra. Katrs iedzīvotājs sava mikrorajona robežās tika nodrošināts ar visiem ikdienā nepieciešamajiem sabiedrisko pakalpojumu veidiem. Vairāku Rīgas lielmēroga dzīvojamo rajonu plānojumu autors arhitekts G. Melbergs ir izklāstījis to izveides pamatnostādnes: „Mikrorajonu sistēma, kas ieviesusies pie mums no Anglijas, radās samērā ekstensīvas apbūves apstākļos, kur augstums nepārsniedz četrus stāvus un visi sadzīves procesi praktiski norisinās vienā – horizontālā līmenī. Šīs sistēmas pamatā ir princips, lai bērni varētu nonākt bērnu iestādēs un skolās, tāpat arī rotaļu laukumos bez vecāku palīdzības – nelietojot transporta līdzekļus un nešķērsojot ielas, turklāt, lai tam visam varētu sekot pa dzīvokļa logu”, kā arī definējis, ka apbūves organizāciju būtiski ietekmēja prasība nodrošināt optimālu mikroklimatu un higiēnisko režīmu, kā arī ārtelpu atpūtai pie paša mājokļa [7]. Jaunveidotajos rajonos tradicionālo perimetrālo kvartālu apbūvi ar koridorveida ielām nomainīja zaļumos brīvi stāvošas ēkas. Stādījumi kļuva par svarīgu dzīvojamā rajona sastāvdaļu. Tie bija nepieciešami, lai veidotu mikroklimatu un higiēniskos apstākļus, radītu vidi atpūtai un izteiksmīgu pilsētas ainavu. Lai gan balstīta daudzās vērienīgās idejās, jau drīz pēc uzbūvēšanas lielmērogu dzīvojamo rajonu koncepcijas realizācija daudzviet Eiropā tika kritizēta no profesionāļu puses.

131


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Sandra Treija, Uģis Bratuškins, Edgars Suvorovs. Publiskās ārtelpas izmantošanas problemātika Rīgas lielmēroga dzīvojamajos rajonos

Arī G. Melbergs 1979. gadā publicētajā rakstā izsaka šaubas par īstenotās mājokļu politikas ilgtspēju: „Dzīvokļu celtniecības apjoms mūsu zemē jau sasniedzis tādu līmeni (9 dzīvokļi uz 1000 iedzīvotājiem gadā), lai visā nopietnībā izvirzītu un risinātu šīs nozares kvalitatīvos rādītājus” [7]. Publiskās ārtelpas šajos rajonos aizņēma 4045 % platības, tāpēc bija svarīgi noskaidrot, cik intensīvi šīs platības tiek izmantotas ikdienas atpūtas vajadzībām un vai iedzīvotāji ir apmierināti ar to apzaļumojumu un labiekārtojumu. Jau 1967. un 1968. gadā arhitektes M. Lūses vadībā veiktā iedzīvotāju aptauja parādīja, ka Latvijas PSR pilsētu jaunajos dzīvojamajos kvartālos iedzīvotāji maz izmanto kvartāla iekštelpas apzaļumotās teritorijas. Vēlēšanos atpūsties dzīvojamās teritorijas stādījumos bija izteikuši vidēji 87,85%, bet to realizēja tikai 37% no respondentu kopskaita. Galvenais iemesls bija neapmierinātība ar šo teritoriju izveidojumu: tās neatbilda iedzīvotāju priekšstatiem par labi iekārtotiem stādījumiem, neapmierināja viņus estētiski un funkcionāli. Pētījumā secināts, ka rezultātā lielas pilsētas teritorijas platības, kuru apgūšanai iztērēts daudz līdzekļu, netiek pilnvērtīgi izmantotas, ieguldītie līdzekļi tiek daļēji iesaldēti. Tika arī secināts, ka stādījumu veidam un izskatam ir galvenā nozīme dzīvojamo rajonu teritorijas izmantošanas intensitātes kāpināšanā. Visstraujāk tā pieauga tur, kur stādījumos iekļauti koki ar galīgi izveidojušos vainagu. Iedzīvotāju vairākums bija izteikuši vēlēšanos ar savu darbu uzlabot dzīvojamo rajonu stādījumus. Lai šajā darbā iesaistītu iespējami vairāk cilvēku un lai iztērētais laiks un enerģija tiktu efektīvi izmantoti, M. Lūse ieteica veidot dažādas sabiedriskā darba organizācijas formas [5]. Denacionalizācijas un privatizācijas procesu rezultātā (1992–2005) lielmēroga dzīvojamajos rajonos tika radīta jauna zemes īpašumu struktūra, kas bija pretrunā ar to plānojumu oriģinālo kompozīciju. Līdz ar to tika radīts tiesisks pamats jaunai būvniecībai lielmērogu dzīvojamo rajonu publiskajās ārtelpās. Ekonomiskā uzplaukuma apstākļos 2002.–2007. g. strauji pieauga pieprasījums pēc dzīvojamās platības Rīgā. Tiek lēsts, ka 5 gadu laikā lielmēroga dzīvojamo rajonu publiskajā ārtelpās ir uzbūvētas apmēram 50 dzīvojamās mājas ar vairāk kā 1000 dzīvokļiem. Apkārtējo namu iedzīvotāju protestu rezultātā 2006.  gadā Rīgas dome noteica moratoriju apbūvei iekšpagalmos. Moratorijs attiecās uz aptuveni 1700 zemesgabaliem ēku iekšpagalmos, kas ir nepilni pieci procenti no pilsētas kopējās platības. 2009. gada decembrī, sakarā ar izmaiņām Rīgas apbūves noteikumos, moratorijs apbūvei iekšpagalmos tika atcelts. Lielmēroga dzīvojamo rajonu būvniecības sākuma posmā kā nozīmīgākais publiskās ārtelpas elements tika plānots plašs pagalms, ap kuru grupējās tipveida daudzstāvu dzīvojamie nami [12]. Raksturīgs šī posma liemēroga dzīvojamo rajonu būvniecības piemērs ir viens no lielākajiem lielmēroga dzīvojamajiem rajoniem Rīgā - Purvciems, kas būvēts no 1965. līdz 1975. gadam (arhitekti G. Melbergs, R. Paikune, M. Medinskis u. c.) [4]. Purvciema plānojumā dominē pararegulāras, t.i. no regulārām atvasinātas, sarežģītas, poligonālas telpiskās struktūras. Rajona plāna pamatā ir regulārs 120O moduļa tīkls, kur katru sešstūra malu veido piecstāvu dzīvojamā ēka. Galveno maģistrālu virzienus un sabiedrisko centru zonas papildina atsevišķas deviņstāvu

2010

Volume 4

sekciju namu virknes. Plašie iekšpagalmi bija paredzēti iedzīvotāju rekreācijai. TipiskaPurvciemapagalmaanalīzelaikagriezumāuzskatāmiparāda pagalmu telpas attīstības gaitu. 1968. gadā ēku grupai kvartālā starp Vaidavas un Ūnijas ielām projektēšanas institūtā „Latgiprogorstroi” tika izstrādāts labiekārtojuma projekts (autori A. Fogele, I. Drande, N. Kirjuhina) [8]. Tajā plašajās publiskajās ārtelpās bija paredzēts izvērt hierarhisku gājēju celiņu tīklu. Brīvā laika pavadīšanas iespējām pagalmā, ko norobežo 6 piecstāvu 467. sērijas 60 dzīvokļu ēkas, plānoti basketbola laukums, vingrošanas laukums, laukums galda tenisam, 8 sēdvietu grupas mierīgai atpūtai un 3 bērnu rotaļu laukumiņi. Saimnieciskām vajadzībām ieplānotas 2 nojumes veļas žāvēšanai, kā arī norobežots laukums atkritumu konteineriem. Pagalmā bija paredzēts iestādīt 42 kokus (12 dažādas sugas), ievērojamu skaitu krūmu (12 dažādas sugas), ziemcietes, kā arī saglabāt jau esošos augļu kokus un ierīkot zālāju. Ar stādījumiem bija plānots veidot ainavisku pagalma vidi, nodalīt atšķirīgās funkcijas, kā arī akcentēt gājēju celiņu virzienus. Lai uzsvērtu ieejas mezglus ēkās, pie tiem bija ieplānoti rožu krūmu stādījumi (1. attēls). 1999. gadā fiksētā situācija (2. attēls) ilustrē pagalma stāvokli pēc 30 gadiem. Gājēju celiņu tīkls tikai daļēji atbilst ieplānotajam. Pagalma teritorija vienmērīgi noaugusi ar kokiem un krūmiem, no 1968.gada projektā paredzētā labiekārtojuma nojaušamas viena bērnu laukumiņa un vienas sēdvietu grupas pēdas. 2004. gadā pagalmā iebūvēta 6 stāvu dzīvojamā māja ar 47 dzīvokļiem. Māja atrodas uz norobežota zemesgabala 3585 m2 platībā, uz tā izvietota arī autostāvvieta 30 automašīnām un piebraucamais ceļš. Tipiska Purvciema pagalma labiekārtojuma projekta, kartogrāfiskā materiāla un vietas apsekojuma laikā gūtās informācijas analīze ļauj secināt, ka no oriģināli plānotajiem labiekārtojuma elementiem un stādījumiem lielākā daļa nav tikusi realizēta. Izbūvētās ārtelpas detaļiekārtas– soliņi un rotaļu laukuma elementi ir praktiski nolietoti vai nav saglabājušies vispār. Stādījumi saglabājušies daļēji. Jaunā apbūve un tās nožogotā teritorija aizņem vairāk kā ceturto daļu no pagalma, radot gan telpisku un sociālu konfliktu draudus. Lai izzinātu iedzīvotāju viedokli par publisko ārtelpu nozīmi un lomu lielmēroga dzīvojamo rajonu kvalitātes novērtējumā projekta “Rīgas lielmēroga dzīvojamā rajona Purvciems publiskās ārtelpas – iekšpagalmu izmantošanas intensitāte” ietvaros 2008. gada rudenī tika veikta iedzīvotāju aptauja. Kā Rīgas lielmēroga dzīvojamo rajonu attīstības procesus raksturojošs areāls tika izvēlēta teritorija Purvciema ziemeļu daļā, starp Vaidavas, Dzelzavas un Stirnu ielām. Teritorijas apbūves pamatstruktūru veido gar vienu ielas fronti virknē izvietotas deviņu stāvu sekciju ēkas, kā arī četru un sešu sekciju piecstāvu ēkas. Piecstāvu ēkas plānā ir savstarpēji izvietotas 120 grādu leņķī, veidojot sešstūra formas iekšpagalmus. Kvartālā starp Ūnijas, Stirnu, Dzelzavas un Vaidavas ielām gandrīz visi iekšpagalmi ir apbūvēti ar jaunbūvēm (4.–6. attēls). Vienā no iekšpagalmiem atrodas bērnudārzs, bet piecos iekšpagalmos ir uzbūvētas daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas. Trīs sabiedriskas funkcijas ēkas ir uzbūvētas pret Vaidavas ielu atvērtajā pagalmā: būvmateriālu veikals, pārtikas veikals un aptieka, kafejnīca un frizētava. Teritorijas tuvākajā apkārtnē izvietoti vairāki

132


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Sandra Treija, Uģis Bratuškins, Edgars Suvorovs. Publiskās ārtelpas izmantošanas problemātika Rīgas lielmēroga dzīvojamajos rajonos

sabiedriskās apkalpes objekti – skolas, sporta centri, lielveikals, poliklīnika, tirdzniecības vietas u.c. Pa Vaidavas, Dzelzavas un Stirnu ielu kursē sabiedriskais transports – autobusi, trolejbusi un maršruta taksometri. Pa kvartālu perimetru izvietotas trīspadsmit sabiedriskā transporta pieturas. Ikdienā vērojama intensīva iedzīvotāju tranzīta kustība cauri iekšpagalmiem sabiedrisko objektu virzienā un atpakaļ. Sērijveida ēku iedzīvotāji automašīnu novietošanai izmanto iekšējos pagalmu ceļus un zaļo zonu gar ceļu malām, kā arī priekšlaukumus pie namu kāpņu telpām. Iekšpagalmos iebūvēto jauno ēku iedzīvotājiem ir iespēja izmantot privātās autostāvvietas. Tikai vienā no iekšpagalmiem netālu no jaunās dzīvojamās ēkas ir izveidota atsevišķa autostāvvieta, kas ierīkota agrākā sporta laukuma vietā. Aptaujai tika izmantota kvantitatīvā tiešās (face-to-face) intervēšanas metode. Aptaujai bija vairāki mērķi: 1. noskaidrot lielmēroga dzīvojamo rajonu novērtējumu kopumā; 2. izpētīt lielmēroga dzīvojamo rajonu iedzīvotāju apmierinātību ar dzīvojamās vides dažādām kvalitātēm; 3. noskaidrot publiskās ārtelpas lomu iedzīvotāju sociālo kontaktu dibināšanai un uzturēšanai. Aptaujā tika aptaujāti 246 iedzīvotāji vecumā no 15 gadiem. Dominējošais respondentu skaits – 92 % bija daudzstāvu dzīvojamo māju iedzīvotāji. Aptaujāto vidū 68 % bija sievietes, 32 % – vīriešu. Lielākā aptaujātā vecuma grupa bija iedzīvotāji vecumā no 35-54 gadiem. 28 % respondentu pārstāvēja mājsaimniecības ar bērniem. Respondentu vidū pārsvarā bija iedzīvotāji, kuri attiecīgajā rajonā nodzīvojuši 10 un vairāk gadu (47 %). Jauno iemītnieku, kuri pašreizējā mājoklī dzīvo mazāk par vienu gadu, bija tikai 7 %. Pētījuma rezultāti pierādīja lielmēroga dzīvojamo rajonu salīdzinoši augsto novērtējumu. Par to liecina iedzīvotāju aptaujas dati, rajons kopumā patīk 72% iedzīvotāju, kā galvenās kvalitātes minot veikalu, citu servisa objektu, kā arī izglītības iestāžu daudzumu un izvietojumu rajonā. 68% iedzīvotāju ir apmierināti ar sabiedriskā transporta pakalpojumiem rajonā. Visvairāk apmierināto ar savu rajonu bija vecuma grupā virs 70 gadiem, vismazāk savs rajons patīk cilvēkiem vecumā no 18 līdz 34 gadiem. Vairums aptaujāto (63%) nav apmierināti ar drošību rajonā. Tas galvenokārt tiek saistīts ar slikto apgaismojumu vakaros, arī vairāku spēļu klubiem tiešo tuvumu. Jautājumos par dzīvojamā kvartāla labiekārtojumu, procentuāli visapmierinātākie bija iedzīvotāji, kuriem ir vairāk nekā 70 gadu. Kopumā lielākā daļa – 67% ir neapmierināto, par iemeslu minot to, ka pagalmi netiek kopti, labiekārtojums ir izpostīts un to neatjauno, nav soliņu, bērnu laukumu, apstādījumi ir nekopti. 34 % aptaujāto pagalmu izmanto tikai automašīnas novietošanai, 26 % atzinuši, ka vispār neizmanto pagalmu. 78% iedzīvotāju norādījuši, ka nav pazīstami ar kaimiņiem – blakus māju iedzīvotājiem. Iedzīvotāji ir neapmierināti arī ar sliktajām iespējām novietot automašīnas pie savām dzīvesvietām. Pētījuma rezultātā jāsecina, ka 21. gs. pirmajā dekādē Rīgas lielmēroga dzīvojamo rajonu publiskās ārtelpas ir zaudējušas to nozīmi, kas tika plānota rajonu oriģinālajos projektos. Lai arī publiskās ārtelpas kalpo kā nozīmīga dzīvojamās vides sastāvdaļa, to izmantošana ievērojami atšķiras no iecerētā.

2010

Volume 4

Iemesli ir gan sociāli, gan ekonomiski. Oriģinālajos projektos plānotais labiekārtojums un apzaļumojums vairumā gadījumu netika realizēts, ārtelpas netika atbilstoši regulāri koptas un to labiekārtojums atjaunots, kas novedis pie ārtelpu degradācijas. Rezultātā tās ir ieguvušas pamestas, nedrošas, neestētiskas vides tēlu, kas šodienas kontekstā bieži tiek vienkāršoti uzlūkots kā neizmantots teritorijas resurss un tiek apbūvēts, līdz ar to neatgriezeniski zaudējot oriģināli plānotās lielmēroga dzīvojamās vides publisko ārtelpu kvalitātes. Attēli

1. att. Pagalma labiekārtojuma plāns, 1968. [8] 2. att. Pagalma situācija, 1999. [10] 3. att. Pagalms pēc jaunbūves pabeigšanas, 2004. [10] 4. att. Vecais iekšpagalma rotaļu laukums pie jaunbūves. 5. att. Nožogota privātā teritorija ap jaunbūvi kvartāla pagalmā. 6. att. Jaunizveidots brīvi pieejams rotaļu laukums pie jaunbūves. (4.-6. att. – Edgara Suvorova fotogrāfijas)

Izmantotie avoti 1.

2. 3. 4. 5. 6. 7. 8. 9.

10. 11. 12. 13.

133

Belanger H. Public Spaces in Gentrifying Neighbourhoods: Conflicting meanings? European Network for Housing Research [Online 12.04.2010.] http://www.enhr2007rotterdam.nl Howard E. Garden Cities of To-Morrow. Massachusetts: The M. I. T. PRESS, 1965, 168 p. Kearns A., Parkinson M. “The Significance of Neighgourhood”, Urban Studies, 38(12)/2001, p. 2103–2110. Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: Baltika, 1998, 312 lpp. Lūse M. Latvijas pilsētu dzīvojamo kvartālu apstādījumu izmantošana. Arhitektūra un pilsētbūvniecība II. Rīga: Zinātne, 1971, 159.–176. lpp. Madanipour A. Public and private spaces of the city. London & New York: Routledge, 2003, 264 p. Melbergs G. Dažas mājokļu celtniecības problēmas pilsētekoloģijas skatījumā. Latvijas PSR pilsētu arhitektūra. Rīga: Zinātne, 1979, 132.–139. lpp. Mikrorajona Purvciems I labiekārtojuma projekts. 1968, pieejams a/s „Pilsētprojekts” arhīvā. Rapoport A. Thinking about Home Environments. In Altman I. & Werner C. M. (eds) Home Environments, New York, Plenum Press, 1985, p. 287–309 Rīgas Ģeogrāfiskās informācijas sistēma. Rīgas pilsētas dome [Tiešsaiste 04.04.2010] http://www.rigis.lv Turkington R., van Kempen R., Wassenberg F. High–rise Housing in Europe. Current Trends and Future Prospects. Delft: Delft University Press, 2004, 284 pp. Страутманис И., Бука О., Крастыньш Я., Асарис Г. Архитектура Советской Латвий. Москва: Cтройиздат, 1987, 320 стр. Трушиньш Е., Пиешиньш Я. Современные жилые комплексы в Прибалтике. Москва: Государственный комитет по гражданскому строительству и архитектуре, 1984, 53 стр.


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

21. gadsimta arhitektūras formālās izteiksmes ievirzes Ilze Rukmane-Poča, Rīgas Tehniskā universitāte, Jānis Krastiņš, Rīgas Tehniskā universitāte Atslēgas vārdi: 21. gs. arhitektūra, arhitektūras vēsture.

Gadsimtiem ilgi arhitektūra ir bijusi konkrētā laika sabiedrības estētisko vajadzību spogulis. 21. gadsimts līdz ar tehnoloģiju sasniegumiem un vispārējo globalizāciju paver plašas iespējas arhitektūras attīstībai un mākslu sintēzes izpausmēm. Mūsdienu arhitektūra attīstās pēc postmodernisma perioda. Postmodernisms bija pēdējais definētais stils, kas attīstījās, sākot no 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem kā pretreakcija modernismam [1]. Sākot jau no 20.  gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, intensīvi tiek meklētas inovatīvas iespējas jaunās arhitektūras izpausmēm. Pazīstamākās ievirzes ir neomodernisms, dekonstruktīvisms, High-Tech, bioniskā arhitektūra u.c. Arhitektūrā valda uzskatu daudzveidība. Joprojām populāras ir idejas, kuras savā 1908. gadā publicētajā esejā „Ornaments un noziegums” (Ornament and Crime) paudis austriešu arhitekts Ādolfs Loos (Adolf Loos) [3] un vēlāk ar savu pazīstamo lozungu „Mazāk ir vairāk” (Less is More) attīstījis vācu-amerikāņu arhitekts, modernists Ludvigs Mīs van der Roe (Ludwig Mies van der Rohe). Tikpat aktuāls ir postmodernista Roberta Čārlza Venturi (Robert Charles Venturi) pretējais lozungs „Mazāk ir mazāk” (Less is a Bore). Pēc ilgāka noklusējuma arhitektūrā atgriežas ornaments. To var uztvert gan kā izkoptas arhitektoniskās apdares detaļas atbilstoši Mīsa van der Roes sauklim „Dievs detaļās” (God is in the details) [7], gan kā ornamentālus rotājumus uz ēku fasādēm, kur ēku formu valoda var būt ļoti vienkārša, pat kā „dekorēts šķūnis” (Decorated Shed) [8]. 21.  gadsimts, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, spēj savienot abas šis galēji pretējās nostādnes. Arhitektūra rada mākslas darbus. ,,Mākslas arhitektūra” (Art Architecture) ir 21. gadsimta arhitektūras jaunā identitāte. Art Arhitecture kā termins nav definēts, bet tiek lietots globālajā tīklā [9], runājot par jaunāko mūsdienu arhitektūru. Mākslas arhitektūra atspoguļo to, ka ēka seko mākslai, bet mākslu determinē sabiedrība. Pasaulē izveidotas vairākas sabiedrības un interešu grupas, kas seko sauklim Art Architecture. Parasti tie ir satrpdisciplināri radoši kolektīvi, kas savos projektos meklē radošumu, inovāciju un eksperimetus [10]. Arhitektūrai mijiedarbojoties ar citām mākslām, notiek starpdisciplinārā evolūcija. 21. gadsimtā attīstās trīsdimensionālā modelēšana, ko nodrošina “kiberarhitektūra” jeb CAD programmatūrā radītā virtuālā arhitektūra  [4]. Tā paver vēl neapgūtas iespējas arhitektūras projektēšanā. Notiek eksperimenti ar datiem, laiku, telpu un virtuālās vides radīšanu, ko iespējams arī īstenot. Datorizētās vides potenciāls izpaužas divējādi – gan kā virtuālas telpas projekcija cilvēka apziņā, respektīvi, iespēja modelēt reāli neeksistējošu telpu, gan kā neaizvietojams palīglīdzeklis komplicētu telpisku struktūru projektēšanā un realizēšanā. Tas atspoguļojas daudzu mūsdienu arhitektu daiļradē. Piemēram, Žans Nuvels (Jean Nouvel) tradicionālo fasāžu vietā lieto multimēdiju ekrānus, Frenks Gērijs (Frank Gehry) veido skulpturālas, futūristiskas formas, bet Daniela Lībeskinda

(Daniel Liebeskind) darbos zūd telpas un laika robežas. Rema Kolhāsa (Rem Koolhaas) projekti, līdzīgi kino, izvirza koncepciju par reālo dzīvi kā telpu, caur kuras logu ir redzama kiberpasaule. Zahas Hadidas (Zaha Hadid) radītajā vidē ir nojauktas robežas starp ēku un skulptūru. NOX arhitektūras biroja projekts „Ūdens paviljons” (The water pavilion, H2Oexpo) [11] uztverams kā pilnīgs kiberarhitektūras paraugs [4], kur iedomātā māksla iegūst arhitektonisku tēlu. Tie ir tikai daži piemēri, kas ļauj nojaust informācijas gadsimta milzīgo ietekmi uz arhitektūru un pārējām vizuālajām mākslām, kā arī parāda to plašās mijiedarbības iespējas. Mūsdienu arhitektūrā iezīmējas daudzveidīgas formālās ievirzes. Trīs galvenās no tām ir skulpturālā arhitektūra, virsmu arhitektūra un kinētiskā arhitektūra. Skulpturālā arhitektūra (Sculptural architecture jeb Archisculpture) [12] ir ievirze, kurā galvenā vērība tiek veltīta ēkas skulpturālam tēlam. To ievadīja dekonstruktīvisms, bioniskā arhitektūra un citas pazīstamas ievirzes. Gan interjers, gan arī eksterjers ir pakļauts ēkas-skulptūras noteikumiem. Šāda arhitektūra ir iespaidīga un atraktīva, neatstājot vienaldzīgus ne skulpturālās arhitektūras piekritējus, ne oponentus. F. Gērijs, Z. Hadida un R. Kolhāss ir tieši šo ieviržu vadošie arhitekti. Arī pazīstamais norvēģu arhitektūras birojs Snøhetta nereti rada šāda veida celtnes. Viens no pirmajiem plašāk pazīstamajiem projektiem, kas atklāja atraktīvo skulpturālo arhitektūru kā efektīvu mārketingu, ir F. Gērija [13] projektētais Gugenheima muzejs Bilbao, Spānijā (1. attēls). Tas pievērsa uzmanību un piesaistīja pilsētai tūristus. Šī stratēģija pasaulē tiek saukta par “Bilbao efektu” [12]. Daudzi arhitekti savos darbos ir sekojuši šim skulpturālās arhitektūras paraugam. Tādas celtnes ir, piemēram, R. Kolhāsa projektētā Mūzikas ēka (Casa da Musica) Porto (Portugālē), Santjago Kalatravas (Santiago Calatrava) dzīvojamā ēka Turning Torso Malmē (Zviedrijā) un Z. Hadidas Zinātnes centrs Volfsburgā (Vācijā). Šīs ēkas galvenokārt ir sabiedriski objekti, kas ar savu ekspresiju pauž ēkas nozīmīgumu un veido akcentus konkrētajā pilsētvidē. Viens no jaunākajiem skulpturālās arhitektūras piemēriem ir Z. Hadidas MAXXI muzejs Romā (2. attēls), kas tika atklāts 2009. gada novembrī. Ēka tika atklāta bez mākslas darbu ekspozīcijām, tādā veidā uzsverot pašu ēku kā mākslas darbu, ko skatītāji var uztvert kā ainavisku vidi, kas atbrīvo un iedvesmo [5]. Virsmu arhitektūra (Surface architecture) atspoguļo 21.  gadsimta tehnoloģiju un arhitektūras mijiedarbību, kur ne arhitektūra, ne tehnoloģija nav dominējoša vai neatkarīga. Arhitektūras profesori Deivids Lazerbarovs un Mohsens Mostafavi (David Leatherbarrow, Mohsen Mostafavi) savos pētījumos par Surface arhitecture uzsver ēku norobežojošo virsmu autonomiju (free façade), nodalot ēku nesošās un nenesošās konstrukcijas. Ēkas „āda” kļūst neatkarīga no tās struktūras, vai karājas uz tās kā aizkars vai, piemēram, apģērbs [2]. Svarīgāko virsmas īpašību nosaka materiāls, un tas rada telpisko ietekmi,

134


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Ilze Rukmane-Poča, Jānis Krastiņš. 21. gadsimta arhitektūras formālās izteiksmes ievirzes

ar kuru arhitektūra sazinās. Ar savu virsmu ēka paziņo gan par tās autonomiju, gan arī par savu līdzdalību pilsētvidē. Pirmais priekšstats par Surface arhitecture kā tikai „vispārināto” formu arhitektūru ar ornamentālām piekārtām fasādēm ir maldīgs. Arhitekts un teorētiķis Daniels Willis (Daniel Willis) atsauksmē par D. Lazerbarova un M. Mostafavi grāmatu Surface arhitecture Hārvardas žurnālā Design raksta: „Virsmu arhitektūra liecina, ka uzmanība virsmām obligāti nenozīmē ēkas arhitektūras dziļuma trūkumu” [16]. Pārlūkojot pasaules slavenu arhitektu biroju un to vadošo arhitektu daiļradi var secināt, ka arhitekti lieto visdažādāko formu valodu, gan noklusinot ornamentu uz sarežģītu arhitektūras apjomu fona, gan tieši pretēji – uzsverot vai parādot to kā svarīgu celtnes elementu. Sīkāk analizējot, var konstatēt, ka virsmu arhitektūras izpausmes veidi ir ļoti dažādi un tiek izmantoti atšķirīgi vizuālo efektu radīšanas paņēmieni. 21.  gadsimtā visjaušamākie ir pieci šīs arhitektūras veidi: ornamentālā arhitektūra, virsmu gleznieciskā arhitektūra, virsmu ornamentāli-skulpturālā arhitektūra, tekstilarhitektūra un kinētiskā arhitektūra. Ornamentālā arhitektūra ir virsmu arhitektūras formālā ievirze, kas galveno uzmanību pievērš grafiski ornamentālai fasāžu apdarei. Šīs ievirzes ēku virsmas tiek veidotas ar grafiskiem paņēmieniem – uzdrukām vai izgrieztiem rakstiem, arī vitrāžām (3., 4. un 5. attēls), objektos uzsverot polihromiju un grafiskus elementus un pievēršot uzmanību tādām virsmu faktūrām vai materiāliem, kas izraisa kādas noteiktas asociācijas. Ornamentālās arhitektūras paraugi ir arī vairākas celtnes pasaules izstādē EXPO 2010 Šanhajā, Ķīnā. Par vienu no turienes „hītiem” arhitektu aprindās tiek dēvēts Polijas paviljons, kuru projektējuši arhitekti Voiceks Kakovskis (Wojciech Kakowski), Natalija Paškovska (Natalia Paszkowska) un Marcins Mostafa (Marcin Mostafa) (4. attēls). Interneta vidē šo objektu dēvē par „pārmērīgi dekorētu” arhitektūru (over-ornamented architecture) [17], kur pilnīgi visa celtnes virsma ir pārklāta ar ornamentālu rakstu. Digitālās tehnoloģijas, 3D skeneri, lāzertehnoloģija un citas tehniskās iespējas ļauj realizēt arhitektiem visneiedomājamākās idejas. Pagaidām tiek izmantota tikai neliela daļa no tehnoloģiskajām iespējām, kā radīt fasāžu virsmas smalku, ornamentālu rakstu apdarē. Šajā ievirzē strādā vairāki pasaulē pazīstami arhitektūras biroji, piemēram, Ercogs un de Merons (Herzog & de Meuron), MAD architects, LIN architects, ECDM architects un WWAA works. Ievirze, kurā ēku norobežojošo konstrukciju virsmas veido ar gleznieciskiem izteiksmes līdzekļiem, ir virsmu gleznieciskā arhitektūra. Tam raksturīgas ir virsmas, kas tiek „apspēlētas” ar ornamentāli gleznieciskiem paņēmieniem, sienu gleznojumiem, grafiti mākslas elementiem, kā arī fotogrāfiju. Šajā formālajā ievirzē ir ļoti spēcīga polihromija. Fasādēs izmantoti krāsu toņi, pustoņi, kontrasti un gaismēnu spēle, radot ēkas fasādi kā „gleznu”. Šajā ievirzē strādā, piemēram, Z. Hadida, V. Alsops (W. Alsop), Ž. Nuvels, JR architects u.c. (6., 7. un 8. attēls). Nereti gleznieciskie un ornamentālie izteiksmes paņēmieni celtņu arhitektūrā izpaužas vienlaikus. Tā ir virsmu ornamentāliskulpturālā arhitektūra. Šo celtņu arhitektoniskajā apdarē visplašāk izmantotie materiāli ir dažādi apdrukāts stikls, kā arī krāsains, matēts vai arī liektas formas vai perforēts metāls. Objektu skulpturālas formas izceļ ēku fasādēs izmantotie dekoratīvie

2010

Volume 4

ornamenti, radot iespaidīgu koptēlu. Notiek eksperimenti gan ar ēkas formu, gan apdares materiāliem. Pārliecinošus šīs ievirzes objektus radījuši arhitektūras biroji Snøhetta, RH + arhitects, Sako arhitects u.c. (9., 10. un 11. attēls). Dažkārt „virsmu arhitektūrā” vizuālos efektus panāk ar apdares materiāliem, asociatīvi atveidojot citu materiālu, tostarp tekstīlijas, un izceļot materiāla tekstūru vai citas fiziskās īpašības. Šo ievirzi mēdz saukt par Tekstilarhitektūru (Architextile). Globālajā tīmeklī Architextile diezgan bieži tiek minēts saistībā ar modes dizaineru un arhitektu sadarbības projektiem. Jaunie augsto tehnoloģiju akustiskie tekstilizstrādājumi var tikt izmantoti kā sienu iesegumi, no tiem var tikt veidotas starpsienas vai izgatavoti autonomi interjera priekšmeti. Šie materiāli ir „trīsdimensionāli”, jo tiem ir ļoti reljefa virsmas faktūra, ko rada, izmantojot patentētas aušanas tehnoloģijas [26]. Izejmateriāli var būt dažādi, piemēram, vilna, kas tiek savienota ar citiem materiāliem, tostarp metālu. Tas viss dod iespēju īstenot revolucionārus efektus, sintezējot tekstildizaineru un arhitektu darba produktus. Tekstilarhitektūra lielākoties vienlaikus ir arī virsmu skulpturāli-ornamentālā arhitektūra. Atšķirība ir akcentos – galvenā vērība tiek veltīta apdarē izmantojamajiem materiāliem un tehnoloģiskām inovācijām (13. attēls). Darbus tekstilarhitektūrā ir radījuši vairāki pazīstami pasaules arhitektūras biroji – OMA, Peter Testa, Herzog & de Meuron u.c. (12. un 13. attēls). Iespaidīgs ir arī japāņu arhitektu pienesums. Šajā ievirzē strādājuši gan Jun Aoki, gan Makoto Yokomizo, gan Toyo Ito (14. attēls). Mūsdienu tehnoloģiju straujā attīstība ļauj projektēt un realizēt ne tikai statiskus arhitektoniskus objektus, bet ļauj radīt arī vizuāli un arī fiziski kustīgas ēkas, izmantojot multimēdiju sienas vai veidojot kustīgas ēku daļas. Šādu arhitektūras ievirzi dēvē par kinētisko arhitektūru (Kinetic Architecture). Tā ir „kustīga, transformējama arhitektūra, kas ir spējīga pielāgoties cilvēka vajadzībām. Tā ir projektēšanas metode, kas liek uzsvaru uz ēkas daļu vai konstruktīvo sistēmu fiziskās transformācijas iespējām” [30]. Mehānikas, kā arī robotu un elektronikas izmantošana dod jaunu pienesumu arhitektūras attīstībā. Kinētiskajā arhitektūrā telpisko struktūru transformācijas notiek atbilstoši klimatisko apstākļu vai noteiktu vajadzību izmaiņām vai arī kādu konkrētu mērķu sasniegšanas nolūkā. Transformācijas var būt gan nelielas, pārvietojot vai pārveidojot atsevišķus fasāžu elementus (15. un 17.  attēls), gan visai apjomīgas, transformējot veselas fasāžu daļas vai pat visas celtnes apjomu (16.  attēls). Interesanta kinētiskās arhitektūras ideja ir izmantota Ž. Novela projektētajā Institut du Monde Arabe ēkā Parīzē. Fasādē iebūvētās lēcas reaģē uz apgaismojumu un transformējas atbilstoši tam, bet vienmēr nodrošina nepieciešamo gaismas daudzumu ēkā. Šis ir ne tikai kinētiskās, bet arī ornamentālās arhitektūras spilgts piemērs, jo fasādē izmantoti arābu ornamentālie raksti. Arhitektūra mainās un pārveidojas līdz ar izmaiņām sociālekonomiskajos procesos. Ikviena indivīda attieksme pret arhitektūru var kalpot kā impulss inovācijai. Visspilgtāk tas izpaužas digitālajā sfērā, kur, attīstoties vienai nozarei, paveras plašas progresa iespējas pilnīgi citā jomā. Šādi dažādu nozaru netieši saskares punkti kļūst par atskaites sistēmu jauniem meklējumiem. Ja šobrīd arhitektūra nav iedomājama bez unikālām tehnoloģijām un dažādām integrētām multimākslu ievirzēm, tad tuvākajā nākotnē digitālās vides neizsmeļamais

135


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Ilze Rukmane-Poča, Jānis Krastiņš. 21. gadsimta arhitektūras formālās izteiksmes ievirzes

potenciāls pavērs vēl nebijušas attīstības iespējas, kur svarīgākais arhitektūras virzītājs joprojām būs sabiedrība kā tās galvenais patērētājs. Publikācijā apskatītās ievirzes ir tikai dažas mūsdienu arhitektūras izteiksmes meklējumos. Svarīgākā modernās arhitektūras formālo ieviržu problēma ir celtņu semantika. Acīmredzot tas būs viens no visdiskutablākajiem jautājumiem. Vai 21. gadsimta arhitektūra ir uz jauna stilu sistēmas sliekšņa vai ievirzījusies strupceļā, to rādīs laiks un varēs noteikt nākamās paaudzes. Attēli

1. att. Gugenheim muzejs Bilbao, Spānijā. 1997. F. Gērijs. [14] 2. att. “Maxxi” muzejs, Romā, Itālijā 2009. Z. Hadida. [15] 3. att. The Platine Sant Etjēnā, Francijā. 2009. LIN architects. [18] 4.  att. Polijas paviljons Pasaules izstādē EXPO 2010 Šanhajā, Ķīnā. 2010. Projekts. V. Kakovskis, N. Paškowska, M. Mostafa. [19] 5. att. Sinosteel Biroju ēka Tjandžinā, Ķīnā. Projekts. 2006. MAD architects. [20] 6. att. Biroju ēka Torre Agbar Barselonā, Spānijā. 2005. Ž. Nuvels. [21] 7. att. Islandes paviljons EXPO2010 Šanhajā, Kīnā. Projekts.2010. [22] 8. att. OCAD’s sharp dizaina centrs Toronto, Kanādā. Makets. 2000. V. Alsops. [23] 9. att. West Coast paviljons Arhitektu Bienālē 2006, Pekinā, Ķīnā. E. Manferdini. [24] 10. att. Biroju ēka Parīzē. Konkursa projekts, Fasādes fragments. 2009. RH+architects. [25] 11. att. Tirdzniecības centrs Mosaic Tokio, Japānā. Interjers. 2009. Sako Architects. [26] 12. att. “40-bond - gate 2”, Dzīvojamās ēkas žogs. 2008. Via Cool Boom. Ņujorka. Ercogs un de Merons. [27] 13. att. Fasādes fragments. Eksperimentāls paraugs. 2006. Ercogs un de Merons. [28] 14. att. Burg Pavilion Brigē, Beļģijā. 2009. Toijo Ito. [29] 15. att. Bērnu muzejs Pitsburgā, ASV. 2005. H.Konings, Dž.Eizenberga. [31] 16. att. Milvoki mākslas muzeja Quadracci paviljons. Milvoki, Viskonsīnā, ASV. 2001. S. Kalatrava. [32] 17. attēls. Institut du Monde Arabe Parīzē. Fasādes fragmants. 2006. Ž. Nuvels. [33]

Izmantotie avoti 1. 2. 3. 4.

5. 6. 7. 8. 9. 10. 11. 12. 13.

Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: Baltika, 1998, 226.–237. lpp. Leatherbarrow D., Mostafavi M. Surface Architecture. London: MIT Press, 2002, 257 p. Moffett M., Fazio M., Wodehouse L. World History of Architecture. London: Laurence King Publishing, 2003, p. 477–549 Saulespurēna N., Krastiņš J. Kiberarhitektūras formas un tēli mūsdienu apziņā. 43. studentu zinātniskā un tehniskā konference. Rīga: RTU, 2002, 232.–233. lpp. Sībruks Dž. Abstrakcioniste. Rīgas Laiks, 2010, marts, 33.–43.lpp. Einkaufszentrum mosaic, Peking. AIT, 2009, September, S. 082–084. Ludwig Mies van der Rohe. [Online 15.07.2010.] http://en.wikipedia.org/ wiki/Ludwig_Mies_van_der_Rohe Robert Venturi. A Second Controversial Book. [Online 15.07.2010.] http://www.answers.com/topic/robert-venturi Art Architecture. Art arhitecture limited. [Online 15.07.2010.] http://www. artarchitecture.co.uk/ Art Architecture. DALA art architecture for social change. Dala verb to make/create. [Online 15.07.2010.] http://www.dala.org.za/ The Water pavilion. NOX Machining Arhchitecture. By Lars Spuybroek. [Online 15.07.2010.] http://www.arcspace.com/books/nox_book/nox_book1.html Sungur, E. Dialogues between Architecture and Sculpture. Dexigner. [Online 13.07.2010.] http//www.dexigner.com/architecture/news-g6570.html Frank Gehry. [Online 16.07.2010.] http://en.wikipedia.org/wiki/Frank_Gehry

2010

Volume 4

14. Guggenheim Museum Bilbao. [Online 16.07.2010.] http://en.wikipedia.org/ wiki/File:Guggenheim-bilbao-jan05.jpg 15. MAXXI. Zaha Hadid Architects. Maxxi: Museum of XXI Century Arts. [Online 13.07.2010.] http://www.zaha-hadid.com/ 16. Daniels Willis. The MIT Press. Surface arhitecture. Reviews. [Online 15.07.2010.] http://mitpress.mit.edu/catalog/item/default.asp?tid=8802&ttype=2 17. Polish Pavilion. Ella’s posterous. Over-Ornamented arhitecture? [Online 15.07.2010.] http://ella.posterous.com/over-ornamented-architecture 18. LIN Architects. Designboom, Daily Coverage. LIN architects: cite du design. [Online 16.07.2010.] http://www.designboom.com/weblog/cat/9/ view/8587/lin-architects-cite-du-design.html 19. Polish – pavilion. Dezeen design magazine. Polish pavilion for Snanghai World Expo 2010. [Online 13.07.2010.] http://www.dezeen.com/2008/01/06/ polish-pavilion-for-shanghai-expo-2010/ 20. MAD architects. Designboom, Daily Coverage. MAD architects studio visit: sinosteel international plaza. [Online 16.07.2010.] http://www. designboom.com/weblog/cat/9/view/8274/mad-architects-studio-visitsinosteel-international-plaza.html 21. Torre Agbar. Architectureweek, The new magazine of design and building. Nouvel’s Torre Agbar. [Online 13.07.2010.] http://www. architectureweek.com/cgi-bin/awimage?dir=2006/0823&article=design_12.html&image=13172_image_7.jpg&return=index.html 22. Iceland pavilion. Arch daily. Iceland Pavilion for Shanghai World Expo 2010. [Online 15.07.2010.] http://www.archdaily.com/54124/icelandpavilion-for-shanghai-world-expo-2010/eev6va/ 23. OCAD’s sharp centre. Designboom, Daily Coverage. Will Alsop: OCAD, an urban manifesto’at the canadian centre for architecture. [Online 13.07.2010.] http://www.designboom.com/weblog/cat/9/view/3161/will-alsop-ocadan-urban-manifesto-at-the-canadian-centre-for-architecture.html 24. West coast pavilion. Atelier Manferdini. Projects. Institutional. Beijing. [Online 13.07.2010.] http://www.ateliermanferdini.com/ 25. La ruche active. Rh+architecture. [Online 13.07.2010.] http://www.rhplusarchitecture.com/index.php?/bureaux/ruche/ 26. Architextile. Materia. Materialize the Future. [Online 13.07.2010.] http://www.materia.nl/575.0.html?&user_material[material_uid]=1342 27. 40-bond – gate 2. [Online 13.07.2010.] http://coolboom.net/en/wp-content/ uploads/2008/03/40-bond-gate2.jpg 28. Herzog and de Meuron façade. Flickr. [Online 13.07.2010.] http://www.flickr.com/photos/ovlov/315150098/ 29. Burg Pavilion. Danda. [Online 13.07.2010.] http://www.danda.be/gallery/ brug_pavilion/1/ 30. Kinetic architecture. [Online 16.07.2010.] http://en.wikipedia.org/wiki/ Kinetic_architecture 31. Children’s Museum of Pittsburgh. A Daily Dose of Architecture. [Online 13.07.2010.] http://archidose.blogspot.com/2005_08_01_archive.html 32. Hansen K. What Makes Milwaukee Like No Place Else. HGTV’s Frontdoor. [Online 13.07.2010.] http://www.frontdoor.com/City-Guide/MilwaukeeWI-USA/Milwaukee-Like-No-Place-Else 33. Institut du Monde Arabe. Some thoughts on Responsive Kinetic Arhitecture. [Online 16.07.2010.] http://www.interactivearchitecture.org/ index.php?s=umbrella&searchbutton=Go!

136


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Pilsētas vizuālās viengabalainības veidošanas nosacījumi Māra Liepa-Zemeša, Rīgas Tehniskā universitāte Atslēgas vārdi: pilsēttelpas plānošana, vides estētiskā kvalitāte, cilvēka uztvere, semantika, orientēšanās, tēls, mērogs, konteksts.

Pilsētas struktūra ir veidota vairāku gadsimtu garumā un to veidojušas dažādas sabiedrības. Tā ir radīta ne tikai, lai apmierinātu praktiskās vajadzības, bet arī sabiedriskās un estētiskās prasības. Ir grūti atrast mūsdienās veidotas apdzīvotas vietas, kuras pilnībā apmierinātu to lietotāju estētiskās prasības. Apbūvētas teritorijas, kas radītas līdz 20. gs. piecdesmitajiem gadiem, atrast ir daudz vieglāk. Lielākā daļa apcerējumu par ainavām parāda skatu uz vēsturiskajām pilsētām, veciem zemnieku reģioniem, primitīvām vai neskartām teritorijām. Acīmredzot neplānotām apdzīvotām vietām vai veciem pilsētas rajoniem piemīt lielāka vizuālā pievilcība, nekā jauni projektētām pilsētu daļām. Ir daudz mūsdienās izbūvēti atsevišķi objekti, kas raksturojami kā estētiski kvalitatīvi, bet nav pilsētu ar vizuāli kvalitatīvi pabeigtu telpu. Ir vairums pilsētbūvnieciskie kompleksi, kas dēļ sava izvietojuma, plānojuma un dizaina pilsētvidē ne vienmēr ir harmonijā ar apkārtējās vides kontekstu. Līdz brīdim, kamēr sabiedrība nebija identificējusi problēmas, kas saistītas ar pilsētvides estētiskajiem apsvērumiem, pilsēttelpas plānošana tika atstāta kā uzdevums, kas īstenojams pats par sevi, plānošanu ievirzot vairāk abstraktā sfērā, iekļaujot ekonomiku, sociālos un vides apstākļus. Pēdējos gados daudzās valstīs tas ir izraisījis pretreakciju, tādēļ tiek meklēti risinājumi pilsēttelpas pilnveidošanai, balstoties uz vides estētiskās kvalitātes raksturlielumiem. I. Vides estētiskā kvalitāte

Vides estētiskā kvalitāte tiek novērtēta baltoties uz diviem pamatelementiem: • Formālās īpašības, kas fokusējas uz objekta fiziskajām pazīmēm un kā tās veicina estētisko reakciju, kā, piemēram, izmērs, forma, mērogs u.c. • Simboliskās jeb asociatīvās īpašības apskata faktorus, kas caur pieredzi veido blakus nozīmes, kā, piemēram, priekšstats, skaidrība, identitāte u.c. Vides estētika pārstāv divus pētniecības laukus, kas izskaidro attiecības starp fiziskajiem stimuliem un cilvēka reakciju. Tie ir empīriskā estētika un vides psiholoģija. Empīriskā estētika ir saistīta ar mākslu (gleznošanu, mūziku, literatūru un deju), bet vides psiholoģija ir praktisks lauks saistīts ar cilvēka dzīves vietas kvalitātes uzlabošanu. Šo jomu ir pētījuši vairāki autori gan arhitekti, gan sociologi un psihologi, gan arī starpdisciplīnu pētnieki. Ietekmīgākie autori, kas pētījuši pilsētvides vizuālo jomu, ir Kevins Linčs (Kevin Lynch), Kristofers Aleksandrs (Christopher Alexander) un Roberts Venturi (Robert Venturi). Šo pētnieku darbi pārstāv viedokli, ka sociālais spēks veido fizisko pilsētu. Nozīmīgākais priekšnoteikums projektēšanai un

gabarītu noteikšanai visām arhitektūras formām un apbūves izkārtojumam ir to izzināšana pamatojoties uz cilvēka uztveri, kas ir psiholoģiski konstruēta [15, 301]. Vērojot objektu bez tiešām ziņām, ko sniedz redzes orgāni, informācijas uztveres un apstrādes ciklā automātiski iekļaujas pieredzes ceļā iegūtās zināšanas (informētība) par šo objektu; sava nozīme ir arī kopējam atmiņu krājumam, cilvēka kultūras līmenim un psihiskai struktūrai [12, 10]. Cilvēks vērtē tam apkārt esošo telpu, intuitīvi meklēdams tur atbalstu savas iekšējās vides – psihiskā un fiziskā komforta stabilizācijai [12, 22]. II. Estētisko kvalitāti raksturojošie kritēriji

Pilsēttelpas plānošana ir disciplīna, kas nodarbojas ar jautājumiem, lai panāktu vizuālo mērķu saskaņas skaidrību, radītu pilsētas trīsdimensionālās kompozīcijas viengabalainību un izveidotu pilsētvides elementu labvēlīgu un izskatīgu izkārtojumu. Ar šo disciplīnu var tikt uzlabota estētiskā kvalitāte, ko raksturo sekojoši kritēriji, kas ir būtiskākie cilvēkam uztverot pilsētvidi: 1. viengabalainība: pilsētas organiskums. Šis kritērijs ir apskatīts atsevišķi raksta nākamajā sadaļā. 2. semantika: noteiktai funkcijai pakļauta telpiska struktūra. Jebkuram objektam piemīt kāda nozīme attiecībā pret novērotāju, kas ir vai nu praktiska vai emocionāla. Semantika ir raksturojama kā saskaņa starp tīri formālu vides struktūru ar netelpisku struktūru. Vietas abstraktās formas sakritība ar tās funkciju abstrakto formu vai tajās dzīvojošās sabiedrības pazīmēm [9, 138]. Būtiski, lai apdzīvotās vietas lietotāji to varētu skaidri uztvert un mentāli atdalīt un strukturēt vietā un laikā. Tai ir jābūt saistītai ar iedzīvotāju vērtībām. Ja pilsētā tiek zaudēta jēdzieniskā vienotība un precizitāte, tad tā kļūst grūtāk uztverama [12]. 3. orientēšanās: pilsētas kārtības skaidrojums. Apdzīvotās vietas lietotājam ir būtiski identificēt savu atrašanās vietu konkrētajā vidē, to iegūstot ar relatīva virziena vai distances apziņu, nosakot orientēšanās zīmes, kas nosaka viņa relatīvo pozīciju telpiskajā organizācijā [14, 399]. Orientieri ir galvenie orientēšanās pavedieni, kas padara pilsētas kārtību skaidrāku, akcentējot pilsētas struktūras daudzveidību, kā arī atzīmējot zonas, kas ir svarīgas funkcionāli. Cilvēki atzīst orientierus, kas parādās rosības centros, tādējādi radot skaidrību par pilsētas kārtību [8, 387]. Ne visi orientieri ir ēkas. Tiem var būt arī simboliska nozīme. 4. tēls: fiziskās struktūras iespaids. Vietas tēls var būt iespaids par kaut ko vai arī iespaids, kādu tas rada. Tas ataino vietas identitāti, kas ir pakāpe, kādā persona var atpazīt vai atsaukt atmiņā vietu kā atšķirīgu no citām vietām, pateicoties tās īpašajam raksturam [9, 131]. Ainava attīstās laikā,

137


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Māra Liepa-Zemeša. Pilsētas vizuālās viengabalainības veidošanas nosacījumi

uzkrājoties vēsturiskajai nozīmei [5, 512]. Pilsēta ir kolektīvās atmiņas vieta, un šīs attiecības starp fizisko realitāti un sabiedrības domu kļūst dominējošas pilsētas telpas uztveres procesā. Vietas tēlu raksturo gan subjektīvās zināšanas, ko uztver atsevišķs indivīds, un tas, kā vietu uztver sabiedrība kopumā. Apdzīvotas vietas tēls nevar būt vienāds visu laiku, tāpat tas nebūs līdzīgs visiem cilvēkiem [11, 45]. 5. dažādība: izvēles iespējas. Ar dažādību tiek sniegta pārsteidzoša pieredze vides lietotājam, dodot iespējas izvēlēties. Vizuālo dažādību rada augstas intensitātes apbūve, mērogā nelieli kvartāli, vides māksla u.c. Tāpat pilsētvidē ir nepieciešamas ēkas, kas ir dažādas pēc vecuma. Vienlaicīgi būvētas pilsētas daļas fiziski nespēj mainīties. Tas nerada pakāpenisku novecošanos, bet gan visa rajona novecošanos kopumā. Visbiežāk, kaut arī sākotnēji struktūra ir bijusi populāra, pamazām tā savu vērtību iedzīvotāju acīs zaudē [8, 187–199]. Augstāk minētie kritēriji nevar eksistēt paši par sevi. Veicot pilsēttelpas izvērtēšanu un plānošanu tie jāapskata vienotā kontekstā, jo tikai apvienojot nozīmes ir iespējams iegūt visaptverošu pilsētas telpiskās vides novērtējumu. Taču ļoti būtisks kritērijs, kuru visvairāk ietekmē estētiski formālās īpašības, ir vietas viengabalainība. Kaut pilsētas formai nepiemīt tīrs vizuālais raksturs, jo tā ir bagāta ar uztverēm, atmosfērām, ar funkcionālām un sociālām kvalitātē, kuras kombinējot veidojas veselums, vietas viengabalainības kritērijs ir pamatā, lai tiktu raksturota apdzīvotas vietas fiziskā forma, tādēļ tālāk tas tiek apskatīts atsevišķi. III. Vietas viengabalainība

Kad aplūkojam vēsturiskās pilsētas, kas tiek atzītas kā pasaules skaistākās cilvēka radītās vietas, tad tiekam ietekmēti no sajūtas, ka tās kādā veidā ir organiskas. Šī organiskuma sajūta ir apdzīvotas vietas strukturālās kvalitātes raksturotāja, kas piemīt šīm vecajām pilsētām. Katra no šīm pilsētām ir augusi kā kopums, esot pakļauta viengabalainības likumiem [2, 2]. Šo viengabalainību var saskatīt ne tikai lielā mērogā, bet arī detaļās. Divdesmitā gadsimta sākumā parādījās psiholoģijas novirziens geštaltpsiholoģija, kas pēta apziņas struktūras un tēlus. Virziena pamatnostādne ir, ka parādība kā veselums nav vienkārša to daļu summa. Geštaltpsihologi cilvēka rīcību salīdzina nevis ar matemātiku, bet ar mūziku, kur nošu organizācija ir visnozīmīgākā tā radot katram elementam un tā izkārtojumam nozīmi vienotā sistēmā. Aplūkojot šo psiholoģisko un filozofisko pieeju pilsētplānošanai, ir iespējams apskatīt apdzīvotas vietas formu vienotā veidā. Tā ir salikta no plaša klāsta būtiski atšķirīgiem elementiem. No ielu aprīkojuma mazākajām daļām līdz pilsētu panorāmu milzīgajiem elementiem. Tātad pastāv attiecības un konteksts, kurā kopums nav tikai daļu produkts un veids kādā tās savienotas, bet gan visas daļas ir noteiktas strukturāliem likumiem pārvaldot kopumu. Tas nozīmē, ka kopuma kvalitatīvās iezīmes nevar vienkārši tikt paņemtas no kopuma daļām. Bet pilsētvide visbiežāk netiek uztverta kā veselums, bet gan kā tās daļu kopums, kas sakārtots noteiktā secībā.

2010

Volume 4

Kristofers Aleksandrs viengabalainību raksturo sekojoši [2, 23]: 1. Viengabalainība vai koherence ir objektīvs telpiskās konfigurācijas apstāklis, kas ir sastopams lielākā vai mazākā pakāpē katrā dotajā telpas daļā un var tikt mērīts. 2. Struktūra, kas veido viengabalainību vienmēr ir specifiska attiecībā uz tās detaļām un tādēļ nekas nav tieši tāda forma divreiz. 3. Viengabalainības apstākļi vienmēr tiek producēti vienā labi definētā procesā. Šis process strādā pieaugoši pakāpeniski veidojot struktūru, kas definēta kā „centru lauks” (field of centers) telpā. 4. Centru lauku veido pieaugoša centru radīšana vienu pēc otra, pamatojoties uz īpašiem apstākļiem. Kā minēts iepriekš, viens no būtiskākajiem pilsētas kvalitātes rādītājiem ir izpratne par tās plānojuma struktūru un labas orientēšanās iespējas tās sarežģītajā telpiskajā vidē, ļaujot pilsētas atsevišķās daļas sasaistīt vienā apvienotā sistēmā. Struktūra, kas attiecībā uz mazām vietām ir sajūta par to, kā tās daļas sader kopā, bet attiecībā uz lielām apmešanās vietām tā ir orientēšanās: zināt kur cilvēks atrodas, tas ietver sevī arī zināšanas par to, kā citas vietas ir saistīti ar šo vietu [9, 134]. Lai izveidotu struktūru savā apziņā, cilvēki mēdz izmantot dažādas norādes, atpazīstot pilsētvidē formas un darbības, secīgas saites, virzienus, laiku un attālumu, apzīmējumus, ceļu vai apmaļu turpinājumu, slīpumus, panorāmas un daudz citas lietas [9, 135]. Tā ir pilsētvides hierarhija, kas pakārto pilsētvides elementus vienotā sistēmā. Tā var spēlēt daudzveidīgu vizuālo lomu, jo viens fiziskais elements var tikt uztverts gan kā orientieris, gan kā dažādības elements, atkarībā no tā attiecībām ar novērotāju un fizisko vidi. Tāpat šim elementam piemīt savs tēls un semantiskās precizitātes līmenis. Tātad katras konstrukcijas pieaugumam ir jābūt veidotam tā, lai tas sadziedētu pilsētu [2, 22], jo tam ir jārada turpināma struktūra veselajam ap to. Lai radītu vienotu veidolu apdzīvotai vietai var tikt pielietoti sekojoši paņēmieni: 1. Hierarhiski veidots modelis, kas organizēts šo kopumu sadalot tam pakārtotās mazākās daļās. Šie mazākie elementi ir lielāko satelīti. 2. Modelis veidojas no vairākiem mazākiem elementiem, kuri tiek apvienoti, izmantojot vienu dominējošu elementu. Apkaime (no angļu val. neighbourhood) ir apdzīvota teritoriāla vienība pilsētā ar savu apkalpi, identitāti un raksturu, kas izriet no apbūves veida, fiziskajām robežām, ainavas un iedzīvotāju kopības izjūtas. Apkaimi fiziski var raksturot kā apvidu ar homogēnu raksturu, kuru var atpazīt caur pavedieniem, kuri caurauž visu pilsētu un neturpinās citur. Viendabīgums var būt telpiska rakstura. Viendabīgumu var radīt krāsas, faktūras, ceļa seguma vai mēroga, fasādes detaļas, apgaismojuma, apstādījumu vai silueta atkārtošanās. Jo vairāk šīs iezīmes pārklājas, jo spēcīgāks vienota reģiona iespaids [10, 103]. Lai identificētu apkaimi, būtu izmantojamas trīs vai četras šādas tematiskas vienotības pazīmes, iezīmējot apkaimes teritoriju pēc iespējas tuvāk to ģeogrāfiskajām un vēsturiskajām robežām. Robežu izturība ir būtiskākā apkaimē.

138


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Māra Liepa-Zemeša. Pilsētas vizuālās viengabalainības veidošanas nosacījumi

Ja robeža būs pārāk vāja, tad apkaime nebūs spējīga saglabāt pati savu raksturu [4, 87]. Vienotu apkaimju radīšanai ir nepieciešams [9, 147]: • radīt spēcīgu vizuālo identitāti; • izveidot tiem redzamas robežas; • būvēt aktīvus centrus ar raksturīgām pazīmēm; • veidot redzamas un dzirdamas robežu zīmes stratēģiskā vietā un laikā; • izmantot un pastiprināt dabiskās īpašības; • saglabāt un pilnveidot esošo pilsētas vides raksturu. Ikviena pilsētvides hierarhijas elementa veidošanas procesā ir jāņem vērā, ka katra dizaina veiksme sākas ar veselīgu sasniegumu starp diviem elementiem: forma tās konteksta jautājumā [3, 15]. Jebkurš telpisks veidojums, vienalga, vai tā būtu pilsēta, atsevišķa ēka vai arhitektoniski tēlniecisks ansamblis, un to ietverošā apkārtējā telpiskā vide vizuāli saistīti nedalāmā vienībā [12]. Aplūkojot to, ko nozīmē izvietot ēku atbilstoši pamatprincipiem, tas vienkārši nozīmē, ka katras ēkas izvietošanai – ikkatras ēkas izvietošanai – piemīt pozitīvs efekts attiecībā uz apkārtni. Tā pabeidz apkārtni, aizsargā tās struktūru, padara to dziļāku, padara to labāku, veidojot stiprus centrus tajā un blakus tai. Ja tas tā tiktu darīts, tad katra jaunā ēka būtu labs kaimiņš. Tā vietā lai nodarītu zaudējumus, kā liela daļa ēku to dara šodien, tā vietā, lai mierīgi izolēta stāvētu viena, katrai jaunai ēkai jāiekļaujas tās kontekstā, padarot plašas teritorijas pilnīgākas, palielinot to tēlu [1, 154]. I. Strautmanis ir definējis principiālus arhitektūras un apkārtējās vides koeksistences variantus [12]: • Integrācija – konkrētā ainava netiek iznīcināta, bet gan pārveidota tā, lai mijiedarbībā ar jauno telpisko struktūru sasniegtu augstākās pakāpes harmonisko vienību. • Subordinācija – kad attiecīgās ainavas sastāvdaļas formāli tiek pakļautas jaunās apbūves struktūras īpatnībām. • Integrācija – integrējot visus būtiski svarīgākos pilsētbūvnieciskos faktorus. Viens un tas pats objekts var būt fiziski atšķirīgs vienā vietā, jo tā pielietojums ir ievērojams konkrētajā kontekstā, bet tajā pašā laikā neievērojams citā vidē, kur tā pielietojums ir norma, nevis izņēmums. Objekta veidolam ir jāietver tā saistība ar apdzīvotas vietas lietotāju un citiem objektiem. Pilsēttelpas plānošana ir salīdzinoši jauna nozare, un pilsētas plānotājiem ir jāmācās to īstenot dzīvē. Pilsēttelpas raksturs var ietvert arī ekonomiskās attīstības formu pilsētā. Pilsētas telpas veidošana ir nozīmīga ekonomiskās attīstības stratēģijās, jo īpaši tajās pilsētās, kas cenšas sasniegt augstāku līmeni. Tā, piemēram, daudzas Eiropas pilsētas mūsdienās atbalsta liela mēroga pilsētbūvnieciskos projektus esošajā pilsētas struktūrā kā identitātes simbolu. Tiek pārveidotas degradētas teritorijas vai mainītas novecojušas izmantošanas, tāda veidā atbalstot ekonomiku. Apdzīvotas vietas, kas raksturojamas ar augstu estētisko kvalitāti, ir radītas pakāpeniski. Tas ir tāpēc, ka tas ir vienīgais veids, kurā var tikt panākta saikne ar pagātni. Labos piemērus ir grūti radīt mūsdienās, jo projektētājiem bieži nav izpratnes par jaunā mēroga iejaukšanos esošajā.

2010

Volume 4

Kas ir tas, kas padara mazās pilsētas pievilcīgas? Tas ir mērogs. [13, 90] Pilsēttelpas veidošanā mērogs ir nozīmīga īpašība. Apkārtējā vide apdzīvotā vietā var būt no pavisam maza, taustāmām kvalitātēm, līdz videi, kas var tikt apskatīta no tālienes. Otrajam makrovides veidam var trūkt tās pašas vizuālās kvalitātes, kas mazāka dizaina objektiem, bet to organizācija un telpiskais izkārtojums nav mazsvarīgāks attiecībā pret cilvēka funkcijām un uzvedību [6, 2]. Mērogs ir daļu piemērotas attiecības no vienas uz otru un pret visu kopā izmēra jautājumā. Kādam šim standartam tieši būtu jābūt, tas ir atkarīgs no konkrētā gadījuma. Ir vispārpieņemts, ka tam būtu jābūt regulētam ar cilvēcisko mērogu, kas ir izejas lielums arhitektūras objektu uztverē. Norādot vispārīgi par objektu, vai tas ir liels vai mazs tā mērogā, cilvēks domā par tās daļām, kas paradās, kā lielas vai mazas to fiziskajās dimensijās. Standarts, ko saista ar šīm aktuālajām dimensijām ir fiksēts ar mērķi vai neapzinātu salīdzinājumu, kas tiek izdarīts starp aplūkoto priekšmetu un objektiem ap to – objektiem, kurus mēs pazīstam vai pieņemam kā aktuālo fizisko izmēru. Liela mēroga objekts ne vienmēr ir fiziski liels, bet tas ir veidots ar elementiem, kas nereti ir lieli un izcelti salīdzinājumā ar cilvēka augumu vai objektiem netālu no tā, kā citas ēkas, dabas elementi un tml. Paralēli dominējošai arhitektūras dimensiju uztverei nozīmīgas ir attāluma, intensitātes, tuvības un siltuma attiecības dažādās kontaktēšanās situācijās. Pilsētās un apbūves projektos ar nelieliem attālumiem, šaurām ieliņām un nelieliem laukumiem, būves, būvju detaļas un cilvēki, kas tajās atrodas darbojas ciešā sadarbībā un ievērojami intensīvi. Šīs pilsētas un vietas tiek uztvertas kā intīmas, siltas un personiskas. Turpretī apbūves projekti ar plašām telpām, lielām ielām un augstām ēkām visbiežāk tiek uztverti kā auksti un bezpersoniski [7, 71]. Ar intimitāti saistās pilsētas laukumi un ielas, kuras robežās saglabājas personisko kontaktu realitāte, iespēja tuvāk aplūkot detaļas, faktūru, uztvert nianses. Turpretī pilsētas telpa, kuras lineārie izmēros vizuālie kontakti starp cilvēkiem vairs nav iespējami, parasti šķiet nesamērīga. Cilvēka uztveres orgāni ir veidoti, lai uztvertu iespaidus cilvēka dabisko fizisko kustību ātrumā. Palielinoties kustības ātrumam, uztvertās informācijas daudzums par detaļām sarūk. Cilvēkam kustoties ātrāk, uztveramie objekti ir ievērojami jāpalielina, tādēļ atšķirsies pilsētas apbūve, kuru izmanto autobraucēji un kuru gājēji. Apbūve pie ātrgaitas maģistrālēm var būt mērogā lielāka un trūcīgāka detaļās, jo nav domāta īpašai apskatei, turpretī ielās, ko izmanto gājēji, apbūves veidošanai ir jāizmanto paņēmieni, kas atbilst cilvēka reālajām iespējām uztvert un sajust telpu. Kājnieku ielām jābūt ļoti intīmām, telpiski piesātinātām, emocionāli aktīvām. Cilvēkiem šeit rodas reāla iespēja nonākt tuvākos kontaktos, nekā tas iespējams maģistrālēs un laukumos. Ne velti šāda rakstura ielas telpu veidošanai par prototipu nereti kalpo tā pati viduslaiku šaurā ieliņa [12]. Atbilstoši augstāk minētajam, pilsētu projektēšanā estētiskās kvalitātes nodrošināšanai mēroga izvēlei jāatbilst atbilstoši apkārtējai telpai apdzīvotās vietas kontekstā, lietotāja uzvedībai konkrētajā vietā un paša objekta kompozīcijai.

139


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Māra Liepa-Zemeša. Pilsētas vizuālās viengabalainības veidošanas nosacījumi

Tā, piemēram, augstceltnes ir augstas vai relatīvi augstas attiecībā pret apkārtni, bet absolūti augstas attiecībā pret cilvēcisko mērogu, tādēļ apdzīvotā vietā, neatkarīgi no apbūves blīvuma, iesaka veidot ēkas līdz četru vai piecu stāvu augstas. Atbilstoši augstāk aprakstītajiem faktoriem, iespējams definēt sekojošas vadlīnijas pilsēttelpas estētiskās kvalitātes uzlabošanai attiecībā uz pilsētas viengabalainības radīšanu: 1. Pilsētas struktūra veidojas no atsevišķiem tās elementiem. Katra jauna būvniecība ir jāveido ar mērķi papildināt šo struktūru. Pilsētas vide ir jārada ar pakāpenisku pieauguma raksturu, iepriekš nosakot, kurš būs galvenais elements, un kuras būs atbalstošās struktūras. 2. Katrai pilsētas struktūrai ir jābūt definētam centram, kas nav tikai vieta, bet ir arī šīs vietas būtība. 3. Pilsētas struktūra un to ietverošie elementi veidojami izejot no iepriekš definētas skaidras koncepcijas. 4. Katras ēkas struktūrai ir jāatbilst pilsētvides struktūrai ap to. 5. Katra ēka pilsētā jārada ar nodomu radīt kvalitatīvu publisko ārtelpu pilsētas lietotājiem. IV. Secinājumi

Izmantotie avoti 1. 2. 3. 4. 5. 6.

7. 8. 9. 10. 11.

Pilsētas estētiskā kvalitāti veido prāta un vides apvienojums. Lai to sasniegtu ir jāņem vērā divas nozīmīgas komponentes – mainīgā pilsētas forma un mainīgās mentālās koncepcijas. Jebkurai apdzīvotai vietai piemīt sava fiziskā struktūra un simboliskā identitāte, kaut var būt vāja, bet pilsētas telpa ir tā, kas visbiežāk veido pilsētas unikalitāti, tādēļ liela nozīme ir piešķirama pilsētvides estētiskās kvalitātes veidošanai. Pilsētai ir jābūt elastīgai attiecībā pret tās lietotāju uztveres paradumiem, funkciju un nozīmes maiņai. Pilsēta ir viengabalaina un komplicēta forma, tajā pašā laikā mainīga un haotiska. Tai nav raksturīga gatava līmeņos sakārtota sistēma. Visi elementi ir sakārtoti sarežģītā struktūrā, kuru var izprast kā atsevišķas lokālas sistēmas, kas kaut kādā mēra ir savstarpēji saistītas. Kaut arī katram elementam ir savas sarežģītās daļas, šo bezgalīgi daudzo elementu savstarpējā mijiedarbība ir tā, kas rada kopējo rakstu. Katrai daļai piemīt savas formālās un simboliskās īpašības, kuru uztvere mainās nonākot no vienas daļas otrā. Katram elementam piemīt informācija par savu lokālo kontekstu un tādā veidā par visu veselumu. Lielās un kompleksās apdzīvotās vietās ir nepieciešams sakārtojums līmeņos, lai izveidotu struktūras organizāciju pilsētvides lietotājam. Pilsētvide kļūst par pamanāmu un atpazīstamu vietu, ja tā ir skaidra un saprotami veidota tās lietotājiem, lai tie varētu piešķirt tai savu nozīmi un saiknes ar apkārtni. Lai tiktu radīta apdzīvotas vietas viengabalainību, telpiskās formas estētiskā kvalitāte, ir atkarīga no šīs formas mēroga. Ar atšķirīgu pieeju projektējama pilsētas apbūve, kuru izmanto autobraucēji un kuru gājēji. Ar zināšanām par cilvēka uzvedību pilsētvidē pilsētu projektētāji var labāk plānot, izstrādāt dizainu un vadīt vides pielāgošanu tās izmantotāju aktivitātēm. Tas ir viens no priekšnoteikumiem dzīves kvalitātes paaugstināšanai.

2010

Volume 4

12. 13. 14.

15.

Alexander C. A Vision of a Living World. The Nature of Order. California: The Center for Environmetal Structure, 2005, 697 p. Alexander C., Neis H., Anninou A., King I. A New Theory of Urban Design. New York: Oxford University Press, 1987, 251 p. Alexander C. Notes on the Synthesis of Form. Cambridge: Harvard University Press, 1997 (1964), 216 p. Alexander C. Pattern Language. New York: Oxford University Press, 1977, 1171 p. Banerjee T., Southworth M. City Sense and City Design. London: The MIT Press, 1990, 853 p. Bechtel R. B., Marans R. W., Michelson W. Methods in Environmental and Behavioral Research. Florida: Robert E. Krieger Publishing Company, 1990, 415 p. Gehl J. Life Between Buildings. Using Public Spaces. Copenhagen: The Danish Architectural Press, 2001, 202 p. Jacobs J. The Death and Life of Great American Cities. New York: Vintage Books Edition, 1992 (1961), 458 p. Lynch K. A Theory of Good City Form. Cambridge: The MIT Press, 1982, 514 p. Lynch K. The Image Of the City. Cambridge: Cambridge Mass, 1960, 188 p. Pagano M. A., Bowman A. M. Cityscapes and Capital. The Politics Of Urban Development. London: The Johns Hokins University Press, 1997, 190 p. Strautmanis I. Dialogs ar telpu. Rīga: Liesma, 1977, 136 lpp. Whyte W. H. The Social Life of Small Urban Spaces. Washington: The Conservation Foundation, 1980, 125 p. Lozano E. E. Visual needs in urban environments and physical planning. Environmental Aesthetics. Cambridge: Cambridge University Press, 1988, p. 395–421. Nasar J. L. The effect of sign complexity and coherence on the perceived quality of retail scenes. Environmental Aesthetics. Cambridge: Cambridge University Press, 1988, p. 300–320.

Šis darbs izstrādāts ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu projektā «Atbalsts RTU doktora studiju īstenošanai».

140


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Arhitektoniski telpiskās vides sintēzes pilsētplānošanas aspekti Jānis Briņķis, Rīgas Tehniskā universitāte, Oļģerts Buka, Rīgas Tehniskā universitāte Atslēgas vārdi: teritoriju plānošana, arhitektoniskās telpas reģenerācija.

Mūsdienu arhitektūrā viens no visai perspektīviem pilsētu vides un tās strukturālo formu attīstības virzieniem saistās ar aktīvu un nepārtrauktu apdzīvoto vietu apbūves kompleksu telpisko sintēzi projektēšanas un celtniecības gaitā. Arhitektūrā telpiskās vides sintēze apbūves kompleksos aptver virkni specifisku darbības jomu, tai skaitā arī pilsētplānošanu. Jāuzsver, ka pilsētvides teritoriālā plānošana un apbūve arhitektoniski telpiskos sintēzes procesos veido primārās pamatnostādnes pilsētbūvniecības projektēšanas procesā (1. attēls). Jebkuram arhitektūras apbūves kompleksam vēsturiski ir kopīga sākotne, kas veidojusies pirmatnējā sabiedrībā līdz ar dzīves vitālajiem procesiem. Mainoties vēsturiskajiem laikmetiem, apbūves kompleksu mēroga harmoniskā koeksistence turpinās cauri gadsimtiem – līdz pat mūsdienām. Pašlaik arhitektūrā dominējošās racionālisma un komerciālisma tendences, kas balstās uz zinātnes un tehnikas progresu, rada nepieciešamība arhitektiem un dažādu nozaru pilsētplānotājiem vispusīgi un mērķtiecīgi sadarboties teritoriālo attīstības plānu projektēšanā, lai vēl vairāk tuvinātu apdzīvoto vietu apbūves kompleksus cilvēka ikdienas racionāli kompaktam sakārtojumam. Apbūves kompleksu plānojuma līmeņu mērogu un to savstarpējo sasaisti redzam 2. attēlā. Arhitektoniskā apbūves kompleksa telpiskās vides sintēzes uzdevums ir konkretizēt arhitektūras telpisko mērogu, saturu un formu, kāpināt tā emocionālo potenciālu, meklējot ceļus uz cilvēka – vides lietotāja – psiholoģisko uztveri. Pilsētvides apbūves kompleksi veidojas dažādi. Vieni tiek celti kā nobeigti pilsētbūvniecības ansambļi – pēc vienota plāna un noteiktas arhitektūras ieceres, citi aug ilgā laika posmā, pakāpeniski attīstoties uz vienotas kompozīcijas idejas bāzes. Lai kādas būtu dažādu laikmetu sociāli ekonomiskās iezīmes, galvenais pamatnoteikums, kas nodrošina nepārtrauktu apbūves kompleksa izaugsmi, ir telpiskā mēroga, ritma un plānojuma moduļa saskaņotība. Nelielas pilsētas un ar to saistīto lauku ciematu arhitektoniski māksliniecisko vērtību var noteikt viens apbūves komplekss, bet vidējām un lielām pilsētām, kā pilnvērtīgu arhitektoniski māksliniecisko potenciālu un vienību rada tikai telpiski vienota vairāku apbūves kompleksu sistēma reģionālo un pilsētvides ģenerālo attīstības plānu ietvaros. Apbūves kompleksu funkcionēšanu virza un veicina ekonomika, politika un pareiza administrēšana. Neatkarīgi no apdzīvojuma telpiskā mēroga līdzsvarots un ilgtspējīgs teritoriālā plānojuma sociālais, ekonomiskais un vides komplekss gala rezultātā fokusējas projektējamās un attīstāmās teritorijas vizuālajā tēlā (3. attēls). Apdzīvoto vietu apbūves kompleksu reģionālo un arhitektoniski kompozicionālo vidi lielā mērā veido vēsturiski izveidojušās

pilsētu un lauku apdzīvoto vietu telpiskās struktūras, apbūve un atsevišķi objekti, kas kopumā iemieso vietējās tradīcijas, kultūru, būvmākslu, celtņu mērogus un proporciju izjūtu [1]. Reģionu, novadu un pilsētu teritoriju, kā arī apbūves kompleksu funkcionālās organizēšanas un arhitektoniskās sintēzes pirmās pakāpes mērķis ir racionāla teritoriju sadalīšana atbilstošās zonās ražotņu, noliktavu, transporta celtņu, dzīvojamo un apkalpes ēku, mācību un dziedniecisko iestāžu, apzaļumoto atpūtas vietu un inženiertehnisko komunikāciju izvietošanai. Pareiza teritorijas funkcionālā zonēšana nodrošina iedzīvotāju mērķtiecīgu izvietošanu, nepieciešamo ērtību radīšanu, sanitāro prasību nodrošināšanu un teritorijas ekonomisku izmantošanu iedzīvotājiem. Līdz ar to pilsētu teritoriālā attīstībā ir sastopami dažādi, visai atšķirīgi galveno apbūves zonu savstarpējie izvietojumi, kurus nosaka pilsētas lielums un tās tautsaimnieciskais profils. Lai tuvinātu darba vietas dzīvojamām teritorijām, zonējumu shēmās projektē dzīvojamos rajonus ar ražotņu objektu izvietojumu, kuriem nav kaitīgu izdalījumu un nerada diskomforta situācijas dzīvojamā vidē. Savukārt apbūves plānošanas struktūrai jāveido racionāla pilsētvides zonu detalizēta mijiedarbība vienotā telpiskā organismā visos tās galvenos attīstības posmos. Šīsdienas pilsētbūvniecības praksē pilsētu struktūras klasificē pēc četrām tipoloģiskām pazīmēm, kuras raksturo pilsētas kopformu, transporta komunikācijas un teritoriālās attīstības iespējas: 1. statiski slēgtās – radiāli centriskās, radiāli kombinētas, taisnleņķa slēgtās; 2. dinamiski atklātās – lineārās, lineāri dalītās, lineāri zarveida; 3. kombinētās – ar statiski slēgtiem un dinamiski atklātiem plānojuma elementiem; 4. brīvās – ainaviski telpiskās, strukturāli zonālās (4. un 5. attēls). Pilsētvides struktūrā dzīvojamie kompleksi, kopā ar apbūves kvartāliem ir mūsdienu dzīvojamās apbūves galvenā forma, gan organizējot jaunās dzīvojamās teritorijas, gan arī reģenerējot pastāvošās apbūves zonas. Jāatzīmē, ka dzīvojamās teritorijas plānošanas galvenie elementi ir dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, ceļi, apzaļumojumi, kuri var veidot dažādas kompozicionālas telpiskas apbūves grupas. Apbūves kompleksa grupām strukturālās sintēzes procesā raksturīga sazarota telpiskās vides plānošanas elementu subordinācija. Dažāda tipa dzīvojamās ēkas apbūves kompleksos izvēlas ievērojot reģionālās vides ekoloģiskos apstākļus, apbūves teritoriālo izvietojumu, to lielumu, iedzīvotāju izmetināšanas specifiskās iespējas, iedzīvotāju demogrāfisko sastāvu u.c. sociālos faktorus. Apbūvējot dzīvojamos kompleksus, parasti izvēlas dažādus ēku tipus, kas pēc attiecīgu ēku sagrupēšanas pilnīgi atbilst

141


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jānis Briņķis, Oļģerts Buka. Arhitektoniski telpiskās vides sintēzes pilsētplānošanas aspekti

iedzīvotāju dažādu demogrāfisko grupu izvietošanas prasībām un rada patīkamus sadzīves sanitāri higiēniskos apstākļus. Dažādu dzīvojamo ēku tipu izmantošana, kopā ar kultūras un sadzīves ēkām, ļauj veidot atšķirīgas telpiskās kompozīcijas dzīvojamā apbūvē. Mūsdienu progresīvās tendences dzīvojamā kompleksa projektēšanā un apbūvē, kā arī galvenie uzdevumi projektu izstrādes gaitā ir atbilstoši jāmotivē. Jāatzīmē, ka apbūves kompleksu projektēšanā jāievēro noteikta trīspakāpju analīze, kura ietver sevī apbūves konceptuālo risinājumu, plānojuma projekta izstrādi un apbūves vizuāli telpiska tēla demonstrēšanu (6. un 7. attēls) [2]. Mūsdienu pilsētu apbūves kompleksa plānošanā kā dominējošā jāmin arī transporta organizācija. Apbūves kompleksu transporta organizēšanai ir nepieciešami lieli satiksmes izkārtošanas laukumi ar apbūves atkāpi no ielas robežas. Tāpēc pilsētbūvniecības praksē jāmeklē jauni dzīvojamo un centru rajonu apbūves veidi, kas saglabātu gan pilsētas telpisko viengabalainību, gan arī vecās un jaunās apbūves harmonisku koeksistenci. Vēsturisko pilsētu un apbūves kompleksu ielu tīkls bieži sadala dzīvojamo teritoriju nelielos, perimetrāli apbūvētos dzīvojamos kvartālos. Šo pilsētu struktūrās īpaši krasi izdalās pilsētas ielu tīkla ritmiskais, nediferencētais raksturs, kas prasa bieži vien sarežģītus rekonstrukcijas pasākumus. Ceļi un ielas ir savdabīgi kanāli, kas veicina pilsētas aerāciju. Aerācijas efektivitāte ir atkarīga arī no ielu apstādījumu kvalitātes un kvantitātes. Daudzas pilsētas transporta maģistrāles ir ārējo autoceļu turpinājums, kas savieno šo pilsētu ar citām apdzīvotām vietām un bieži vien ir pilsētas struktūras veidošanas pamatā [3]. Teritoriālā plānošanā pilsētu centru, pilsētu rajonu un apbūves kompleksu centriem ir visai nozīmīga projektēšanas sfēra, jo pilsētvidē dominē attīstītas sociālās un sabiedriskās funkcijas: 1. svarīga sabiedriskā centra funkcija ir tirdzniecība un sabiedriskā ēdināšana; 2. sabiedriskajam centram raksturīga darījumu un sadzīves pakalpojumu funkcija; 3. pilsētas un rajona sabiedriskajam centram ir administratīva funkcija; 4. sabiedriskajos centros norisinās arī pilsētas kultūras dzīve; 5. centriem ir satiksmes mezglu funkcija; 6. arī apstādījumiem un rekreācijai ir svarīga funkcija pilsētu centros. Veidojot jebkuru sabiedrisko centru, nedrīkst izmantot shematizētus risinājumus un risinājumu atkārtojumus. Katram apbūves kompleksam ir savas īpatnējas teritoriālas iezīmes un sava tautsaimnieciska nozīme. Pilsētu un apbūves kompleksu struktūras daudzveidīgā attīstībā un telpiskās vides sintēzē apzaļumotām teritorijām piemīt svarīga un daudzpusīga loma. Jāuzsver, ka pilsētu apzaļumoto teritoriju telpiskā struktūra un organizācija ietver sevī trīs pamatfunkcijas vienotā telpiskā sistēmā: 1. Atpūtas un sporta organizācijā. 2. Pilsētas sanitāri higiēniskā stāvokļa uzlabošanā. 3. Pilsētvides estētiskā pilnveidošanā. Apzaļumotām teritorijām pilsētvidē jāveido telpiski vienotu sistēmu, kurā plašākas apzaļumotās teritorijas (meža parks, parks) ķīļveidīgi tiek ievadītas pilsētas dzīvojamās un centru zonās.

2010

Volume 4

Šai sistēmai ir jābūt saistītai arī ar pilsētas apbūves kompleksiem, sporta un industriāliem parkiem, ražošanas zonām. Apzaļumotās telpas daudzveidība cieši saistīta ar tādām struktūrām kā meža parkiem, parkiem, dārziem, skvēriem, bulvāriem. Te materializējas ilglaicīga un īslaicīga atpūta visām iedzīvotāju grupām. Šajos daudzpakāpju līmeņos ainavu arhitektūra iegūst savu nozīmi kā autonoms telpas mākslas veids. Arhitektūra tiek postulēta kā māksla, kas rada materiāli lietderīgu un noturīgu telpisku vidi cilvēka dzīvei, darbam un atpūtai, atbilstoši noteiktām estētiski mākslinieciskām prasībām. Sociālais pasūtījums nosaka arhitektūras funkcionālos un idejiskos uzdevumus, to risināšanas materiāli tehniskās iespējas un estētiskos ideālus. Arhitektūras raksturīgās kvalitātes – funkcionālā, konstruktīvā, mākslinieciskā (lietderība, izturība, skaistums) atrodas dialektiskā mijiedarbībā, kas veicina arhitektūras evolūciju. Jauni funkcionālie un konstruktīvie risinājumi maina tradicionālās arhitektūras formas, bet tieksme pēc estētiski izteiksmīgas arhitektūras mākslinieciskā veidola sekmē telpas, tostarp arī pilsētas telpas apgūšanu. Var minēt estētiskuma trīs arhitektoniski telpiskas pamatkategorijas, kuras atspoguļojas arhitektūrā atkarībā no sociāliem uzdevumiem: • ēkās un celtnēs; • pilsētbūvniecībā; • dabas un apbūves ainaviskā telpā [4]. Jāatzīmē, ka ēkas vai celtnes individuālās arhitektoniski telpiskās kvalitātes specifiku un tās veidolu pilnībā var raksturot tikai tad, ja ir izprasta tās vieta un loma pilsētvidē kopumā – kvartālā vai apbūves kompleksā. Pilsētbūvniecībā arhitektūra iegūst savu visaugstāko izpausmes formu. Pilsētas vides apbūves kompleksu arhitektoniski mākslinieciskā veidola veidošanas problēma šodien jāizvirza priekšplānā kā teorētiskā, metodiskā tā arī praktiskā darbā. Izmantojot zinātnes un tehnikas progresu, jāpadara apdzīvotās vietas ne tikai ērtas no funkcionālā un sanitāri higiēniskā viedokļa, bet arī pilnvērtīgas savā arhitektoniskā veidolā. Pilsētvides veidols ietver sevī tās ārējā vizuālā izskata jēdzienu. Tas ir diferencēts materializēts telpisks komplekss, ko emocionāli uztver cilvēks. Apbūves kompleksiem piemīt liels iedarbības spēks uz cilvēku priekšstatiem par dzīves telpu un asociācijām. Tāpēc pilsētbūvniecības teorijā un praksē šī problēma tiek risināta uz uzkrātās pieredzes, plašo tehnisko iespēju un sabiedrības ideālu bāzes [5]. Viena no būtiskajām pilsētvides plānošanas problēmām ir arī esošā sociālā un ekonomiskā potenciāla un ar to saistīto apbūves kompleksu strukturāli telpiska analīze un tālākā attīstība. Sociāli ekonomisko situāciju vides plānošanā un pilsētbūvniecībā galvenokārt nosaka un veido pieci faktori – iedzīvotāji, ražošana, pakalpojumi, pārvalde un politika. Iedzīvotāju kontingents (skaits, demogrāfija) apbūves kompleksos ir viens no svarīgākiem risināmajiem jautājumiem. Teritoriju sociāli ekonomiskās attīstības mērķtiecīgā funkcionēšanā svarīgs virzošs spēks ir politiskajām nostādnēm, programmām un to konsekventai izpildei ne tikai kārtējo ievēlēto pašvaldību darbības laikā tuvākā pārredzamā periodā (4–12 gadi), bet arī tālākā perspektīvā (20–25 gadi; 8. attēls).

142


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Jānis Briņķis, Oļģerts Buka. Arhitektoniski telpiskās vides sintēzes pilsētplānošanas aspekti

Kā svarīga joma pilsētvides attīstība jāmin arī pilsētvides reģenerācija, kas ir viena no mūsdienu sarežģītākajām pilsētbūvniecības problēmām. Šis process saistās ar pastāvošo apbūves kompleksu un to daļu pārveidi. Reģenerācijas uzdevums ir ne tikai nodrošināt vecos kvartālus ar gaismu, gaisu, zaļumiem, nojaukt neatbilstošās ēkas dzīvošanai, kā arī likvidēt transporta caurlaides spēju ierobežojošos šķēršļus. Vides reģenerācijas procesā jānodrošina visiem pilsētas iedzīvotājiem vienādus, pilnvērtīgus dzīves apstākļus, t.i., komfortablas dzīvojamās ēkas ar sabiedrisko un sadzīves pakalpojumu objektiem atbilstoši mūsdienu arhitektoniski telpiskām prasībām. Bez šī uzdevuma veikšanas apbūves reģenerāciju nevar uzskatīt par atrisinātu [6]. Pilsētas un vecpilsētas, to apbūves rajoni neatkarīgi no teritoriju lieluma, iedzīvotāju skaita un nozīmes, atšķiras pēc materiālo fondu sastāva un apbūves kvalitātēm. Vienā gadījumā ir blīva pilsētvides apbūve, otrā – ekstensīvi apbūvēti rajoni. Dzīvojamā fonda reģenerācijas process ir specifisks katra apbūves kompleksa apstākļos, jo tas saistās ar maksimālu pastāvošās apbūves saglabāšanu, vecās un jaunās apbūves arhitektoniski telpisko kvalitāti un savdabību. Esošiem apbūves kompleksiem raksturīga dažāda vēsturiska un pilsētbūvnieciska vērtība. Reģenerācijas mērķis ir paaugstināt veco dzīvojamo ēku inženierlabiekārtošanu un dzīvokļu plānošanas organizācijas līmeni mūsdienu pilsētvidē [7]. Attēli

1. att. Pilsētplānošanas kompleksu un arhitektoniski telpiskās vides sintēzes kopsakarības metodoloģiskais modelis. 2. att. Apbūves kompleksu plānojuma līmeņi un plānošanas mērogu savstarpējā sasaiste. 3. att. Pilsētvides un apbūves kompleksa plānojuma vizuālā koptēla analīzes metodaloģiskā bāze. 4. att. Apbūves kompleksu un kvartālu strukturāli telpiski ekstensīvās un intensīvās apbūves disharmonija Iļguciema rajonā Rīgā. 5. att. Rīgas vecpilsētas un centra apbūves kompleksu viengabalainības panorāma no putna lidojuma, 13.–20. gs. 6. att. Apbūves kompleksa funkcionālā plānojuma un telpiskās uzbūves analīze detālā plānojuma līmenī. 7. att. Daudzstāvu dzīvojamo ēku apbūves kvartālu labiekārtojuma vizuālās uztveres datorgrafiskā analīze. 8. att. Pilsētvides attīstības sociālā, ekonomiskā, ekoloģiskā un arhitektoniski telpiskā kompleksa teorētiskais plānošanas modelis.

Izmantotie avoti 1. 2. 3.

4. 5. 6. 7.

Strautmanis I. Dialogs ar telpu. Rīga: Liesma, 1977, 136 lpp. Strautmanis I., Briņķis J. Telpiskās vides silueta un plastiskās uzbūves vizualizācija. Rīga: RTU, 2000, 20 lpp. Treija S., Bratuškins U. Lielmēroga dzīvojamo rajonu attīstības problēmas Rīgā. Arhitektūra un būvzinātne. Rīgas Tehniskās universitātes zinātniskie raksti. 2. sērija. 2003, 4. sējums, 77.–83. lpp. ISSN 1407-7329. Ward S. Planning the Twentieth–Century City. New York: John Wiley & Sons, 2002. 470 p. Alison J., Brayer M., Migayrou F., Spiller N. Future City. Experiment and Utopia in Architecture. London: Thames&Hudson LTD, 2007, 336 p. Sarma & Norde. Attīstības plāns teritorijai Vienības gatve – Ozolciema iela Rīgā, 2004–2007, pieejams arhitektu birojā Sarma & Norde. Krastiņš J. Latvijas Republikas būvmāksla. Rīga: Zinātne, 1992, 236 lpp.

143

2010

Volume 4


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Pilsētvides strukturālā integritāte Rīgas dzelzceļa loka ietekmes telpā Uģis Bratuškins, Rīgas Tehniskā universitāte, Sandra Treija, Rīgas Tehniskā universitāte Atslēgas vārdi: ietekmes telpa, pilsētvide, strukturālā integritāte, vietzīme.

Straujākos attīstības tempus pilsētas vēsturē Rīga piedzīvoja 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā. Lielā mērā to sekmēja satiksmes infrastruktūras, īpaši dzelzceļu attīstība. Pirmo dzelzceļu Latvijas teritorijā izbūvēja 1860.  gadā, un tas bija Sanktpēterburgas – Varšavas trases posms Rītupe – Daugavpils. Gadu vēlāk izbūvēja sliežu ceļu no Daugavpils uz Rīgu, un ar to sākās strauja Rīgas dzelzceļa mezgla attīstība. 1868.  gadā Rīgu savienoja ar Jelgavu un 1872.  gadā uzbūvēja tiltu pāri Daugavai [19]. Tas paplašināja dzelzceļa pārvadājumu iespējas – 19.  gadsimta 70.  gadu sākumā Rīgā ostas attīstībai uzbūvēja dzelzceļu uz Mangaļiem un Bolderāju, 1877. gadā atklāja Rīgas – Tukuma, bet 1889. gadā – Rīgas – Pleskavas līniju [2]. Kopumā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā dzelzceļu aizņemtās platības Rīgas pilsētā divkāršojās [10]. Satiksmes infrastruktūras attīstība sekmēja rūpniecības uzplaukumu. Īsā laikā tika veikti vairāki saimniecisko darbību veicinoši likumdošanas akti – 1861. gadā atcēla kopš viduslaikiem Rīgā pastāvošo namnieku (pilsētas iedzīvotāji, kas bija ieguvuši vietējos likumos noteiktās tiesības [10]) monopolu uz pilsētā ievesto preču iepirkšanu, bet 1866. gadā – līdz tam pastāvošos ierobežojumus rūpnieciskās un amatnieciskās darbības brīvībai  [19]. Tā rezultātā pilsētās gar dzelzceļiem strauji izauga jaunu rūpnīcu korpusi un noliktavu rajoni  [2]  – 1864.  gadā Rīgā darbojās 92  uzņēmumi, 1879. gadā to skaits palielinājās līdz 145, bet 1890. gadā – līdz 228 [19]. 19.  gadsimta pēdējā desmitgadē rūpniecības uzņēmumu attīstības temps mazinājās, taču saglabāja augošu tendenci, un līdz gadsimta beigām uzņēmumu skaits palielinājās līdz 244 [20]. Starp tiem var atzīmēt Krievu–Baltijas vagonu rūpnīcu, vagonbūves uzņēmumu „Fēnikss” (vēlāk Rīgas Vagonbūves rūpnīca), elektromehānisko rūpnīcu „Unions” (VEF), M.  Kuzņecova porcelāna un fajansa izstrādājumu fabriku (Rīgas Keramikas fabrika), kuru izaugsmē nozīmīga loma bija pieslēgumam dzelzceļam. Ērta satiksmes infrastruktūra savienojumā ar jaunāko ražošanas tehnoloģiju ieviešanu uzņēmumos nodrošināja Rīgā rūpniecības sprādzienveida attīstību. Ja 36 gadu laikā ražošanas uzņēmumu skaits Rīgā pieauga 2,6 reizes, tad tajos nodarbināto strādnieku skaits no 5,6 tūkstošiem 1864. gadā līdz 43,5 tūkstošiem 1900. gadā pieauga 7,8 reizes, bet to saražotās produkcijas vērtība attiecīgi no 4,9 milj. rbļ. līdz 85,2 milj. rbļ. – 17,4 reizes. Tādējādi Rīga pārliecinoši ieņēma vadošo vietu Krievijas rūpniecībā, ievērojami apsteidzot gan Pēterburgu, gan Maskavu. Atbilstoši rūpniecības attīstības vajadzībām strauji pieauga Rīgas iedzīvotāju skaits. Tā 1856.  gadā pilsētā dzīvoja 70,5  tūkstoši iedzīvotāju, līdz 1897.  gadam tas četrkāršojās un sasniedza 282,2 tūkstošus, bet laikā līdz 1913. gadam vēl pieauga līdz 517,3 tūkstošiem [6, 10]. Saimnieciskās dzīves uzplaukums pozitīvi ietekmēja arī pilsētas budžetu. Tas laikā no 1860. gada

līdz 1900. gadam izauga 5,7 reizes, bet laikā līdz 1913.  gadam palielinājās vēl 3,1  reizes [12]. 1. tabulā norādītais iedzīvotāju skaits ir Rīgā un tās lauku novadā (landfogtijā jeb patrimoniālajā apgabalā). Novada teritorijas atradās pilsētas pārziņā, bet tām pastāvēja atsevišķas administratīvās un tiesu iestādes. Atsevišķas teritorijas nebija vienotas. Tajās veidojās Rīgas priekšpilsētas, un 19. gadsimtā tie bija galvenie rūpniecības uzņēmumu veidošanās areāli [9; 10]. Pilsētas izaugsme tieši atspoguļojās tās telpiskajā veidolā. Ja līdz 19. gadsimta vidum Rīga ar nelielām izmaiņām pastāvēja 1828. gada apstiprinātajās robežās, tad tā otrajā pusē tika izstrādāti vairāki pilsētas robežu paplašināšanas projekti. Tiesa, tie dažādu valdības un pašvaldības iestāžu neoperativitātes un rīcības nekonsekvences dēļ tika īstenoti tikai daļēji. Lai gan juridiski līdz pat 19. gadsimta beigām pilsēta aizņēma 5,2 ha lielu platību, tās faktiskā teritorija sasniedza 9,0 ha platību  [10]. Neskatoties uz juridiski nesakārtotajām pilsētas robežām, ievērojami – gandrīz trīskārt  – pieauga apbūvēto platību īpatsvars. Būvniecība gan neattīstījās tik dinamiski kā rūpniecība, un straujākas izaugsmes periodi mijās ar depresijas posmiem. Viena gada laikā uzcelto dzīvojamo namu skaits laikaposmā starp 1879. un 1913.  gadu mainījās robežās no 32 līdz 397  [11]. Lai gan joprojām Rīgā kopumā dominēja koka mazstāvu namu būvniecības tendence, paralēli, īpaši 20.  gadsimta sākumā, attīstījās arī daudzstāvu mūra namu celtniecība [11], un tā koncentrējās centra teritorijā dzelzceļa loka iekšienē  [8], ārpus tā atstājot vietu rūpniecības teritorijām. Tieši 19. gadsimta otrajā pusē pilsētas centrālās daļas ieguva līdz mūsdienām saglabājušos plānojuma struktūru ar atbilstošu telpiski vizuālo veidolu [6]. Ja arhitektūras mantojums, kas raksturo minētā laika estētiskās, tehniskās un funkcionālās kvalitātes, ir augstu novērtēts, un Rīga ir kļuvusi par vienu no UNESCO Pasaules kultūras mantojuma vietām, nodrošinot vismaz morālu tā saglabāšanu nākamajām paaudzēm, tad pilsētas uzplaukumu veicinošās saimnieciskās darbības atstāto strukturālo zīmju – rūpnīcu apbūves un dzelzceļu vieta pilsētainavā nav pienācīgi apzināta, un to aizsardzības nozīme Rīgas pilsētbūvnieciskajā audumā nav adekvāti novērtēta. Kultūras mantojuma objektu valsts un vietējās nozīmes sarakstā ir iekļautas atsevišķas arhitektoniski vērtīgākās ēkas, taču infrastruktūras elementu vietas integritāte kopumā nekā nodrošināta netiek. (Integritāte – datorzinātnē lietots termins, kas nozīmē sistēmu, programmu un datu aizsardzību pret netīšu vai ļaunprātīgu bojāšanu vai pārveidošanu. Šai rakstā šis jēdziens lietots, lai apzīmētu pilsētu strukturālo veselumu un atsevišķu tās elementu savstarpējo vienotību, autora komentārs.) Ievērojot, ka pēdējā laikā notiek intensīva rūpniecības objektu transformācija un to aizņemto teritoriju radikāla pārveidošana, jautājums par pilsētas vēsturiskās struktūras zīmju iestrādāšanas pārveidojamo teritoriju plānojumā un telpiskajā veidolā iegūst īpašu aktualitāti.

144


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Uģis Bratuškins, Sandra Treija. Pilsētvides strukturālā integritāte Rīgas dzelzceļa loka ietekmes telpā

Volume 4

1. tabula Rīgas uzplaukums XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā [10, 11, 12, 19, 20] Periods

Iedzīvot. skaits, t.cilv.

Rūpniecība Uzņēm. skaits, gab.

Strādāj. skaits, t.cilv.

Pilsētas budžets, milj.rbļ.

Produkc. apjoms, milj.rbļ.

Dzīvojamo ēku būvniecība Koka ēkas, gab.

Mūra ēkas, gab. Mazst. (1–3 st.)

Daudzst.

līdz 1860. g.

70,5

92

5,6

4,9

0,7

1861.–1880.

102,6

145

12,1

18,7

1,8

1881.–1890.

193,9

228

17,0

27,9

2,7

329

179

36

1891.–1900.

282,2

244

43,5

85,2

4,1

1425

311

140

1901.–1913.

517,3

341

83,2

216,5

12,8

1929

390

1023

Viena no pilsētvides identitātes izpausmes formām ir strukturālā identitāte, un Rīgas plānojuma struktūrā dzelzceļa loks ar tam pieslēgtajām rūpniecības teritorijām lielā mērā ir 19. un 20. gadsimta mijas pilsētas saimnieciskā uzplaukuma produkts un liecinieks. Par dzelzceļa loka ietekmes telpas strukturālās integritātes apdraudējumu mūsdienās liecina vairāki faktori. Sekojot rūpniecības samazināšanās tendencēm pilsētā Rīgas attīstības plānā 2006.–2018. gadam daudzas agrākās ražošanas teritorijas paredzētas transformēt par centra apbūves vai jauktām apbūves teritorijām [14]. Ne attīstības plānā kopumā, ne atsevišķu teritoriju detālplānojumu darba uzdevumos nosacījumi plānojuma strukturālās precizitātes saglabāšanai izvirzīti netiek. Līdz ar to plānojuma un telpiskās attīstības principi vides pārveides projektos ir atkarīgi tikai no katra autora izpratnes, nevis pilsētas noteiktām vadlīnijām. Tā, piemēram, apbūvi un sliežu ceļus gandrīz pilnīgi zaudējusi Rīgas 1.  preču stacija starp Ganību dambi, Pulkveža Brieža ielu, Hanzas ielu un Skanstes ielu, un tās teritorijai tiek izstrādāts detālplānojums, kura zīmējumā vairs nekas neliecina par tās agrāko funkcionālo izmantošanu. Dzelzceļa sliežu ceļiem raksturīgā lineārā struktūra jaunajā plānojuma versijā ir aizvietota ar bezpersonisku un vietas vēsturei neraksturīgu pusloka „bulvāri”, kam radiāli pieslēdzas vairākas ielas, sadalot teritoriju vairākos segmentveida kvartālos  [5]. Nedaudz veiksmīgāk vēsturiski aktīvās dzelzceļa struktūras ietekme saglabāta Andrejsalas attīstības koncepcijā, kura sākotnējā versijā Roterdamas (Nīderlande) arhitektu birojs OMA akcentēja ar ievērojama augstuma blīvas apbūves koncentrāciju [13], bet vēlākā detālplānojuma izstrādes gaitā pašmāju birojs Grupa 93, ievērojot atbildīgo institūciju viedokļus, kā arī iedzīvotāju priekšlikumus, mīkstināja [1]. Andrejsalas attīstības koncepciju Riga Port City attīstības koncepcijas sastāvā pēc Jaunrīgas attīstības uzņēmuma pasūtījuma izstrādāja Roterdamas arhitektu birojs Office for Metropolitan Architecture Rema Kolhāsa vadībā, sadarbojoties ar Londonas inženieru kompāniju Ove Arup & Partners Ltd un Amsterdamas ainavu arhitektu biroju Inside Outside [1]. Rezultātā tika mīkstināts vēsturiskās plānojuma struktūras dinamiski kontrastējošais raksturs, tādējādi mīkstinot arī iespēju izteiksmīgi eksponēt Andrejsalas spēkstacijas un to apkalpojošās infrastruktūras elementu nozīmi Rīgas saimnieciskā uzplaukuma laikmetā. Detālplānojuma izstrāde sākusies 1898.  gadā dibinātās ķīmiskās fabrikas „Nitra” (Rīgas Laku un krāsu rūpnīca) teritorijā starp Zunda kanālu un Daugavgrīvas ielu Pārdaugavā, un radikāla pārveide skar arī bijušo a/s „Omega” („Ērenpreiss”, „Sarkanā Zvaigzne”), kā arī fabrikas „Unions” (VEF) teritoriju. Pilsētas plānojuma struktūra var saglabāt vēsturiskās attīstības zīmes gadsimtiem ilgi, un vēstījums, kas nolasāms, piemēram, ielu

tīkla rakstā vai apbūves kārtojumā, ļauj izprast gan konkrētā vēstures posma saimnieciskās un sociālās dzīves, gan sabiedrībā valdošās dzīves telpas veidošanas mākslinieciski estētiskās prioritātes [3]. Tā kā līdz 70% no visas apkārtējo telpisko formu daudzveidības cilvēks uztver neapzināti, un formu daudzveidības ietekme uz cilvēka zemapziņu ir būtisks informācijas uztveres aspekts  [17], vēstures zīmju un tajās kodētās informācijas aizsardzībai ir izšķiroša nozīme pilsētvides integritātes un identitātes saglabāšanā, kā arī sabiedrības intereses par to uzturēšanā. Ignorējot šo apstākli un jaunas telpiskas struktūras uzslāņojot iepriekšējām, tās radikāli pārveidojot vai pat iznīcinot, ir visai iespējams, ka jauniegūtie pilsētbūvnieciskie veidojumi no semantiskā viedokļa sniegs informāciju, kas neatbilst vietas un telpas attīstības loģikai. Tādējādi pilsētas plānojuma struktūras raksturīgajiem elementiem kopumā būtu jāpiemēro līdzīgs aizsardzības statuss kā tas tiek īstenots atsevišķām vēsturiski nozīmīgām ēkām, to grupām vai apbūves struktūrām. Šīs nostādnes dzīvotspēju reģionālā mērogā apliecina, piemēram, Vācijas pieredze, kā saglabāt sava industrializācijas zelta laikmeta zīmes par degradētām teritorijām mūsdienās pārvērstajā Rūras baseinā. Tā, piemēram, 4.  Starptautiskās Būvniecības izstādes (Internationale Bauaustellung) 1989.–1999. ietvaros tika īstenots Emšas industriālās ainavas parka (Emscher Landschaftspark) projekts, kas no vienas puses izvērtās par izstādes galveno aktivitāti  [4], bet no otras ir pierādījis spēju piesaistīt interesentus ilgākā laika posmā, kļūstot par apmeklētāju iecienītu apskates objektu kompleksu. Lokālā mērogā par vēsturisko pilsētas struktūras zīmju integritātes lomu liecina, piemēram, Hamburgas (Vācija) Hafen City vai Londonas (Lielbritānija) Canary Wharf transformācijas projekti, kuros, intensīvi izmantojot mūsdienu tehnoloģiju pavērtās iespējas un tām adekvātus telpiskās izteiksmes paņēmienus, gan semantiskā, gan struktūras līmenī ir iestrādātas pilsētas attīstībai agrāko nozīmīgo periodu zīmes, tām pārtopot par izteiksmīgām mūsu laika raksturotājām. Pilsētas sarežģītās vēstures zīmes ir nolasāmas arī Potsdamas laukuma Berlīnē (Vācija) vides reģenerācijas variantā agrākā Berlīnes mūra ietekmes telpā, kur jaunā telpiskā struktūra ir orientēta uz jaunu vietzīmju veidoto identitāti, pilnībā atsakoties no pirmskara pilsētbūvnieciskās struktūras atjaunošanas un atstājot neapbūvētu plašu, nemājīgu un publiskām aktivitātēm nepiepildītu telpu, arī mūsdienās liekot uzskatāmi izjust vairākas desmitgades ilgušā pilsētas sadalījuma nomācošo raksturu. Pilsētvides strukturālā integritāte tādējādi no vienas puses nodrošina vēsturiskās informācijas saglabāšanu, bet no otras paver arī plašas attīstības iespējas, iesaistot aktuālus telpiskās un formālās izteiksmes līdzekļus.

145


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Uģis Bratuškins, Sandra Treija. Pilsētvides strukturālā integritāte Rīgas dzelzceļa loka ietekmes telpā

Urbānās vides procesus mūsdienās raksturo gan pilsētu izplešanās, gan sarukšanas tendences. Komfortablas dzīves telpa indivīda izpratnē nereti saistās ar savrupmāju piepilsētā, un šīs izpratnes īstenošanas rezultāts ir parazītciemati, kas, apmierinot tikai vajadzību pēc mājokļa, bet nenodrošinot ikdienas sociālo un servisa pakalpojumu pieejamību, šajos aspektos veģetē uz tuvējo pilsētu rēķina. Lai gan jau 20. gadsimta pirmajā ceturksnī t.s. „Jaunā urbānisma” teorētiskajās nostādnēs  [16] tika raksturoti pilsētu izplešanās negatīvie faktori un formulēti ilgtspējīgas dzīves telpas pamatprincipi, praksē to konsekventa īstenošana dažādu pašvaldību interešu atšķirību un vājās savstarpējās koordinācijas, kā arī reģionālā līmeņa plānošanas autoritātes trūkuma dēļ faktiski nenotiek. Tas liek meklēt kvalitatīvas dzīves telpas attīstības rezerves pilsētu iekšienē, un kā vienu no tām pārvērtēt agrāko rūpniecības teritoriju potenciālu un tā funkcionālās pārprofilēšanas iespējas. Kā liecina pētījumi, vislielāko sabiedrības interesi pilsētās piesaista vēsturiskie centri, un tas daļēji ir izskaidrojams ar vēstures zīmju strukturāli vai telpiski paustās informācijas daudzslāņainību tajos, un daļēji ar sabiedriskās dzīves intensifikāciju informatīvi un funkcionāli piesātinātajās vietās. Kritiski vērtējot pārmērīgu pilsētvides komercializācijas tendenci  [21], tomēr jāatdzīst, ka tikpat riskanta „pretstatā vēsturiskās arhitektūras komercializētajiem objektiem ir pamestu fabriku, nomales rajonu u.tml. arhitektūra, kurā dzīves formas nav mainījušās tik lielā mērā vai ir vienkārši zudušas, to vietā neveidojoties jaunām un atšķirīgām cilvēku aktivitātēm” [18]. Tā kā ar šīm kvalitātēm parasti nevar izcelties jaunā vietā no jauna radīti vides attīstības projekti, apmeklētāju piesaistes spēja tajos ir ievērojami zemāka. Tātad vēstures zīmju saglabāšana vides pārveides projektos kontekstā ar jaunu sabiedrisko aktivitāšu piesaisti var nodrošināt ilgtspējīgas un kvalitatīvas pilsētvides veidošanos atbilstoši aktuālajām sabiedrības vajadzībām un interesēm. Tieši šādu nostāju pirmām kārtām vajadzētu formulēt pilsētas attīstības dokumentos. Lai gan „Rīgas ilgtermiņa attīstības stratēģija līdz 2025. gadam” ir iekļautas nodaļas „Rīgas attīstības balsts  – pilsētvide”, „Stratēģiskie mērķi pilsētvides jomā” un „Rīgas teritorijas plānošanas pamatnostādnes”, kurās apzināti attīstību veicinošie un bremzējošie faktori, kā arī iezīmēti galvenie nākotnē veicamie uzdevumi [15], tajās nekas nav minēts par nepieciešamību pārskatīt pilsētas teritoriju izmantošanas efektivitāti, akcentējot uzmanību uz industriālo teritoriju, tai skaitā dzelzceļa ietekmes telpas potenciāla izmantošanu ilgtspējīgas dzīves telpas veidošanā. Precizējot un papildinot esošos pilsētas attīstības dokumentus vai strādājot pie jauniem, nepieciešams formulēt attieksmi pret vēstures zīmju lomu pilsētas strukturālajā integritātē, kā arī precizēt prioritāšu zonas, uz kurām attiecināmi īpaši aizsardzības noteikumi. Pirmām kārtām tādi jāattiecina uz pilsētas dzelzceļa loku un tā ietekmes telpu abpus Daugavai. Rīgas centra dzelzceļa loka telpiskās vides potenciāls piedāvā mūsdienās unikālu iespēju izveidot Rīgā Otro bulvāru loku, kas varētu apvienot starppilsētu un pilsētas sliežu transporta, veloceliņu satiksmes un izvērstas labiekārtotas gājēju promenādes kvalitātes. Tas būtu J. D. Felsko un O. Dīces 1857. gada Rīgas centra telpiskās pārveides projekta un A. Venta 1859. gada un G. Kufalta 1880.  gada Kanālmalas apstādījumu un labiekārtojuma  [7] tradīciju cienīgs turpinājums. Šādas attīstības nākamais solis ir dzelzceļa lokam pieslēdzošos rūpniecības teritoriju strukturālās un telpiskās identitātes saglabāšana to pārveides projektos.

2010

Volume 4

Attēli

1. att. Dzelzceļa ietekmes telpas teritoriju attīstības nosacījumi pagaidām nav stingri definēti. 2.–4. att. Dzelzceļa linearitāte un ēku funkcionālā specifika ietekmējusi tā tuvumā esošo apbūves un vides elementu raksturu. 5.–7. att. Attiecības starp vēsturiskajiem un mūsdienu apbūves un vides elementiem nenodrošina pietiekamu vietas attīstības pēctecības uztveri.

Izmantotie avoti 1. 2. 3. 4.

5.

6. 7. 8. 9.

10. 11. 12. 13. 14. 15.

16.

17. 18. 19. 20. 21.

Andrejsalas detālplānojums. [Tiešsaiste 03.04.2010.]. http://www.andrejsala.lv/data/file/1.pielikums_Teritorijas_planota_izmantosana.pdf Altbergs T., Augustāne K., Pētersone I. Dzelzceļi Latvijā. Rīga: Jumava, 2009, 200 lpp. Asaris G., Strautmanis I. Rīga 21. gadsimtā ieejot. Rīga: RTU izdevniecība, 2010, 90 lpp. Bothmann F., Auer S. The New Emscher Valley – Reshaping an Urban Landscape Creates Regional Identity. [Online 31.03.2010.]. http://www.corp.at/corp_relaunch/papers_txt_suche/CORP2009_158.pdf Detālplānojums teritorijai starp Pulkveža Brieža, Sporta, Skanstes un Hanzas ielām. [Tiešsaiste 03.04.2010.] http://www.rdpad.lv/detalplanojumi_ tabula/faili/dp_robeza_skanstes.pdf Krastiņš J. Latvijas pilsētu attīstība XIX gs. otrajā pusē. Latvijas reģionālā arhitektūra. Rīga: RTU, 1992, 24.–48. lpp. Krastiņš J., Strautmanis I. Lielais Rīgas arhitektūras ceļvedis. Rīga: Puse, 2002, 376 lpp. Krastiņš J., Vasiļjevs J. Rīgas izbūve un arhitektūra 19. gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā. Rīga. 1860–1917. Rīga: Zinātne, 1978, 413.–450. lpp. Latviešu konversācijas vārdnīca. 18. sējums, 35967.–35970. sleja. [Tiešsaiste 02.04.2010.] http://www.historia.lv/alfabets/R/ri/rigas_patrim_ apg/encik/rpa_lkv.htm Mieriņa A. Rīgas teritorija un iedzīvotāji 1960.–1917. gadā. Rīga. 1860– 1917. Rīga: Zinātne, 1978, 7.–30. lpp. Ozoliņa Dz. Dzīvokļu jautājums. Celtniecība uz pilsētas zemes fonda. Rīga. 1860–1917. Rīga: Zinātne, 1978, 101.–106. lpp. Ozoliņa Dz. Pilsētas finanses. Rīga. 1860–1917. Rīga: Zinātne, 1978, 93.–101., 187.–196. lpp. Riga Port City attīstības koncepcija. [Tiešsaiste 03.04.2010.] http://www.andrejsala.lv/42/ Rīgas attīstības plāns 2006. – 2018. gadam. [Tiešsaiste 03.04.2010.] http://www.rdpad.lv/rpap/plans_downloads/ Rīgas ilgtermiņa attīstības stratēģija līdz 2025. gadam. [Tiešsaiste 16.04.2010.] http://www.rdpad.lv/uploads/rpap/Rigas_ilgtermina_attistibas_ strategija_2025.g.pdf. 16.04.2010. Steuteville R., Langdon P. A Better Way to Plan And Build 21 st Century Communities. The New Urbanism. [Online 31.03.2010.] http://www.newurbannews.com/AboutNewUrbanism.html Strautmanis I. Arhitektūra kā informācija. Latviešu arhitektu teorētiskie raksti un manifesti 20. gadsimtā. Rīga: Mantojums, 2007, 42.–47. lpp. Taurens J. Domas un būves. Latviešu arhitektu teorētiskie raksti un manifesti 20. gadsimtā. Rīga: Mantojums, 2007, 7.–13. lpp. Vilka B. Rīgas rūpniecība 19. gs. 60.–80. gados. Rīga. 1860–1917. Rīga: Zinātne, 1978, 33.–45. lpp. Vilka B. Rīgas rūpniecības attīstība 90. gadu kāpinājuma posmā. Rīga. 1860–1917. Rīga: Zinātne, 1978, 45.–51. lpp. Zvirgzdiņš A. Telpa – publiskā pret privāto. Latvijas Arhitektūra, 2004, Nr. 3(53), 6.–7. lpp.

Šis raksts ir tapis ar pētījuma „Rīgas arhitektūras un pilsētvides identitāte XX un XXI gadsimtā” atbalstu Valsts pētījumu programmas Nr. 3 „Nacionālā identitāte” 9. projekta “Nacionālā identitāte un komunikācija” ietvaros.

146


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Daugavas telpa Rīgas pilsētvidē Dace Kalvāne, Rīgas Tehniskā universitāte, Jānis Krastiņš, Rīgas Tehniskā universitāte Atslēgas vārdi: pilsētvide, ūdensmala, teritorijas labiekārtojums, publiskā telpa, urbānā vide.

Daugavas telpa Rīgas pilsētvidē aizņem lielu teritoriju no pilsētas kopējās platības. Gadsimtu gaitā pilsēta ir attīstījusies un veidojusies gar upes krastiem. Daugavu galvenokārt izmantoja tirdzniecības un transporta vajadzībām. Pilsētas izaugsme bija pakārtota hidroloģiskajai sistēmai, kas ietekmēja gan telpisko, gan sociālo pilsētvides izveidi. Upe pilsētā ir ne tikai viens no būtiskiem pilsētbūvnieciskās attīstības pamatelementiem, bet nosaka arī pilsētas plānojuma struktūru un pilsētvides telpisko identitāti. Daugavas nozīme Rīgas pilsētas infrastruktūrā gadsimtu gaitā ir mainījusies. Jau sākot ar 13. gadsimtu, Rīgas tirgotāji, izveidojot aktīvu tirdzniecības centru pilsētā, savienoja jūras kuģniecību ar laivu kustību pa Daugavu. 19. gadsimtā, attīstoties rūpniecībai, Daugavas salas, krastmalas un attekas ir ievērojami transformētas, jo upes krastos attīstījās osta ar dzelzceļa pievadiem, noliktavas un rūpniecības uzņēmumi. Rīgas osta kļuva par vienu no vadošajām Krievijā. 20.  gadsimta sākumā daļa no tās vēl atradās tieši pretī Vecrīgai un gar tagadējo 11.  novembra krastmalu. Tur gan ostu, gan tirgu likvidēja tikai 1930. gadā, kad atklāja jauno Centrāltirgu. Centrā atbrīvojās plaša publiskā telpa. Otrajā pasaules karā Daugavas krastmala tika izpostīta. To atjaunoja 1949. gadā, galvenokārt piemērojot transporta vajadzībām, kā arī rekreācijai. Osta attīstījās vairāk Daugavas lejtecē, tuvāk Rīgas jūras līcim. Iztaisnojot upes krastus un attīstot rūpnieciska rakstura apbūvi gar upi, radās plašākai sabiedrībai nepieejamas un arhitektoniski mazāk atraktīvas teritorijas. Mūsdienās Rīga attīstās abos Daugavas krastos, bet upe no pilsētas publiskās aprites ir izslēgta. Upes šķērsošana pa esošajiem tiltiem transporta noslodzes stundās rada sastrēgumus. Daugavas telpa, ko jāsaprot kā akvatoriju un tai pieguļošās krastmalu teritorijas, fiziski un psiholoģiski nav izjūtama kā vienota pilsētvide. Daugavu, kas ir Rīgas pilsētbūvnieciskās kompozīcijas pamatelements, var uzskatīt par „iespēju upi”. Daugavas telpa veido plašas skatu perspektīvas un priekšplānu pilsētas siluetam. Daugavas krastmala varētu nodrošināt cilvēkiem plašas rekreācijas iespējas un ar ūdeni saistītas aktivitātes, taču piekļuve ūdenim ir nodrošināta tikai atsevišķās vietās. Dominējošie infrastruktūras elementi – maģistrālās ielas un tiltu pievedceļi – traucē piekļūt krastmalai. Gājēju celiņus un rekreācijas zonu no upes nodala intensīva autosatiksme. Veloceliņu tīkls gar Daugavu nav attīstīts. Vēsturiski izveidotie skvēri un promenādes gar Daugavas krastmalu mūsdienās ir zaudējušas savu aktualitāti. Pilsētas dzīve burtiski pagriezusi muguru Daugavai, attīstoties abos upes krastos, bet ne saistībā ar upi. Rīgas pilsētas ilgtermiņa attīstības stratēģija līdz 2025. gadam [1] paredz, ka pilsētas dzīve atgūs saikni ar Daugavu un Rīgai būs aktīva krastmala. Tāpēc dažādie

krastmalas posmi no konteineru ostas līdz Vecpilsētai un no Spīķeru rajona līdz praktiski neskartajai pilsētvidei dienvidu nomalē ir jāattīsta, paredzot vietas tūrisma vajadzībām, atpūtai un komercdarbībai. Gar Daugavas krastu plānotais nepārtrauktais gājēju un velosipēdistu celiņš no pilsētas perifērijas līdz centram būtu pievilcīgs infrastruktūras elements. Daugavas telpas un kvalitatīvas mūsdienu pilsētvides izveide un attīstības problemātika bija galvenie jautājumi arī vairākos Rīgas pilsētas organizētajos starptautiskajos plenēros un konkursos: • starptautiskajā ideju konkursā jaunajiem arhitektiem Europan 7 par Ķīpsalas ziemeļu daļas attīstību (2002.  gadā) un Europan  10 par Rumbulas perspektīvo apbūvi (2009. gadā); • starptautiskajos arhitektu un pilsētplānotāju plenēros „Ķīpsalas nākotnes attīstības vīzijas” (2003.  gadā), „Daugavas krastmalas attīstības perspektīvas” (2003. gadā), „Maskavas priekšpilsētas nākotnes attīstības vīzija” (2004. gadā), „Daugavas krastmalas attīstības vīzija un vides dizains Ķengaragā” (2006. gadā), „Spīķeru teritorijas attīstības nākotnes vīzija” (2006.  gadā) un “Mangaļsalas nākotnes attīstības vīzija” (2007. gadā); • starptautiskajos konkursos „Kvartāla starp Kīleveina grāvi un Mūkusalas un Buru ielu perspektīvā apbūves koncepcija un vīzija” (2006.–2007. gadā) un “Strēlnieku laukuma plānojuma un telpiskās struktūras nostiprināšana un pilnveidošana” (2007. gadā); • starptautiskajā arhitektu un pilsētplānotāju seminārā „Daugavas krastmalas labiekārtošana posmā no dzelzceļa tilta līdz Salu tiltam” (2008. gadā). Starptautiskā jauno arhitektu ideju konkursā Europan 7 Ķīpsalā [2] galvenā uzmanība bija veltīta urbanizētas vides izveidei salas ziemeļu daļā. Zviedrijas arhitekti „Urban phases of dynamics” ierosināja veidot jauna dzīvojamā rajona plānojuma struktūru, konceptuāli saglabājot Ķīpsalai raksturīgo apbūves mērogu un zaļo zonu, kā arī atjaunot Ķīpsalā vēsturisko, bet laika gaitā zudušo zvejniecības funkciju. Arhitekti ieteica attīstīt salas ielu tīklu, izveidojot jaunu tiltu pāri Zundai, kas savienotu Ķīpsalas ziemeļu daļu ar Daugavgrīvas ielu. Ķīpsalas krastmalā tika piedāvāts nodrošināt rekreācijas funkciju, iekārtojot laivu piestātnes, pastaigu promenādes, veloceliņus un atpūtu vietas pie ūdens. Starptautiskajā arhitektu un pilsētplānotāju plenērā „Ķīpsalas nākotnes attīstības vīzijas” tika analizēta Daugavas kreisā krasta un Ķīpsalas perspektīvā attīstība. Ķīpsalai ir specifisks, no Vecpilsētas atšķirīgs, konteksts. Pirms diviem gadsimtiem Ķīpsala sastāvēja no vairākām salām, kuras laika gaitā ir saplūdušas vienā. Salas identitāti nosaka tās infrastruktūra un funkcionālais zonējums. Tur ir gan nelielas koka dzīvojamās ēkas, gan RTU komplekss, gan mūsdienīgs iepirkšanās centrs, gan biroju augstbūves. Ķīpsalas pilsētvides attīstībai plenēra dalībnieki ieteica: • saglabāt un attīstīt Ķīpsalas pilsētvidi, kurā dominē zaļā teritorija ar koka apbūvi;

147


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Dace Kalvāne, Jānis Krastiņš. Daugavas telpa Rīgas pilsētvidē

• labiekārtot Daugavas krastmalu, organizējot piekļuvi ūdenim, veidojot jahtu un laivu piestātnes, attīstot rekreācijas zonu un atverot skatu perspektīvas uz Ostu un Vecrīgu; • reorganizēt transporta plūsmu un paredzēt jaunu Zunda šķērsošanas iespēju papildus pašlaik vienīgajam pievedceļam salas dienvidos; • respektēt Vecrīgas siluetu un veidot vizuālo saikni ar vecpilsētu, attīstot Ķīpsalas dienvidu daļu administratīvajam centram ar augstbūvēm. Starptautiskā konkursa „Kvartāla starp Kīleveina grāvi un Mūkusalas un Buru ielu perspektīvā apbūves koncepcija un vīzija” uzvarētāju arhitekta Uģa Šēnberga un beļģu arhitektūras biroja 51N4E priekšlikuma koncepcijas [3] pamatā ir daudzfunkcionāla publiskā telpa – pret Daugavu atvērts laukums slīpas plaknes veidā. Laukums noslēdzas pie Mūkusalas ielas, bet ar to optiski un funkcionāli sapludināta publiskā ārtelpa turpinās arī krastmalā. Arhitektu piedāvājums [4] ir viens no iespējamiem veidiem, kā vienkāršiem paņēmieniem – lietojot gaismas signālierīces un pārveidojot braukšanas joslas – var samazināt transporta intensitāti, tādējādi dodot iespēju gājējiem šķērsot intensīvas satiksmes ielu (1. attēls). Starptautiskā plenēra „Daugavas krastmalas attīstības vīzija un vides dizains Ķengaragā” [5] dalībnieki galvenokārt analizēja publiskās ārtelpas problemātiku (2.attēls). Neraugoties uz to, ka krastmalas nostiprinājums ir morāli un fiziski novecojis un upes krasts ir erozijas izrobots un daļēji aizaudzis, Ķengaraga iedzīvotājiem krastmalas promenāde ir praktiski vienīgā tāda rakstura un mēroga atpūtas vieta pie ūdens. Plenēra dalībnieki ierosināja izstrādāt pilotprojektu krastmalas labiekārtojumam, ko varētu izmantot arī citu ūdens malu izveidē, iesakot: • attīstīt Daugavas krastmalas promenādi, labiekārtojot ainavu un uzlabojot rekreācijas funkciju; • pagarināt veloceliņus un izveidot promenādi Vecrīgas virzienā; • izveidot laivu piestātnes, laivu nomu un labiekārtotas peldētavas; • nodrošināt nepieciešamo promenādes un krastmalas apgaismojumu. Starptautiskā arhitektu un pilsētplānotāju semināra „Daugavas krastmalas labiekārtošana posmā no Dzelzceļa tilta līdz Salu tiltam” [6] mērķis bija iegūt programmu aktīvai un atraktīvai pilsētvidei apskatāmajā teritorijā, optimizējot satiksmi, izveidojot krastmalas promenādes ar veloceliņiem un makšķerēšanas vietām un attīstot ūdensmalā jaunas funkcijas. Semināra gaitā izkristalizējās, ka tās ir ūdenstransports, kas papildus radītu jaunus savienojumus ar citiem pilsētas rajoniem, sporta aktivitātes un rekreācija. Semināra dalībnieki Spīķeru krastmalas publisko telpu ieteica risināt, vietas infrastruktūru piemērojot pilsētas vajadzībām, atjaunojot satiksmi pa Pilsētas kanālu un aktīvāk sasaistot Daugavas krastmalu pie Vecrīgas ar Spīķeru krastmalu, kas vairāk orientējama uz kultūru un izklaidi. Bez tam tika ieteikts sadalīt krastmalu aktīvajās un klusajās zonās, saistot ielu līmeni ar krastmalu, šim nolūkam izmantojot kāpnes un pandusus. Starptautiskajā arhitektu un pilsētplānotāju plenērā „Daugavas krastmalas attīstības perspektīvas” [7] tika atzīmēts, ka šī ir viena no nozīmīgākajām publiskajām telpām Rīgas centrā. Daugavas

2010

Volume 4

krastmala vienmēr ir bijusi cilvēku satikšanās vieta un saikne ar upi, taču intensīvās transporta kustības dēļ 11. novembra krastmalā un Krasta ielā tā kļuvusi nepieejama. Pēc Otrā pasaules kara pārveidotās ielas ir pieblīvētas ar transportlīdzekļiem, apgrūtinot pārvietošanos cilvēkiem ar kustību traucējumiem un neatstājot vietu sabiedriskajai dzīvei. Plenēra dalībnieki ieteica 11. novembra krastmalā: • reducēt intensīvo transporta plūsmu krastmalā, izveidojot zemūdens tuneli gar krastmalu (3. attēls); • izveidot jaunu tiltu paralēli dzelzceļa tiltam, lai atslogotu pilsētas centru no satiksmes; • slēgt tranzīta satiksmei Krasta ielu un 11. novembra krastmalu; • izbūvēt dzelzceļu uz estakādēm, tādējādi funkcionāli un optiski savienojot 11. novembra krastmalu ar Spīķeru krastmalu; • attīstīt ūdenstransporta un rekreācijas funkcijas uz un pie ūdens (4. attēls); • izveidot pilsētas pludmali. Plenēros un konkursos iegūtie materiāli apliecina, ka publiskā telpa ir saistīta ne tikai ar politisko, sociālo, ekonomisko un kultūrvēsturisko pilsētvidi, bet tā var mainīties gan pilsētas mērogā jeb makro līmenī, gan lokālā mērogā jeb mikro līmenī. Makro līmeni nosaka infrastruktūra un funkcionālais zonējums, bet mikro līmeni – vides labiekārtojums un cilvēku komunicēšanās iespējas. Saturiski piesātināta publiskā telpa var būt sava veida katalizators izmaiņām neizmantotas vai aizmirstas ūdensmalas izveidē. Būtiski Daugavas telpas identitātes aspekti ir krastu vizuālā un fiziskā saikne un jaunas, izglītojoša rakstura tūrisma un rekreācijas iespējas. Vietas kultūras aktivitāšu intensitāte tieši ietekmē sabiedrības sociālo apziņu un kultūras mantojuma nozīmes izpratni. Daugavas publiskās telpas perspektīvās attīstības principi diezgan tuvu atbilst dokumentam „Krastmalu ilgspējīgas attīstības 10 principi”, kas tika apstiprināti Wasserstadt GmbH organizētajā starptautiskajā seminārā Berlīnē United Nations Urban  21 [8]. Būtiskas atziņas ir izteiktas 2. punktā „Krastmalas ir esošā pilsētas auduma sastāvdaļa”. Tajā uzsvērts, ka jaunas krastmalas ir jāuzskata par esošās pilsētvides neatņemamu un vitālu sastāvdaļu. Ūdens ir pilsētas ainavas sastāvdaļa un tas jāizmanto īpašiem mērķiem, piemēram, ūdens transportam, izklaidei un kultūras pasākumiem. 3. punktā „Vēsturiskā identitāte veido raksturu”, norādīts: „Kultūrvēsturiskais mantojums, ko veido ūdens un pilsēta, notikumi, izcili objekti un daba, būtu jāizmanto tā, lai krastmalu revitalizācija iegūtu noteiktu raksturu un nozīmi. Industriālās pagātnes saglabāšana ir ilgtspējīgas attīstības neatņemama sastāvdaļa.” Savukārt 4. punktā „Jauktā izmantošana ir prioritāte” atzīmēts: „Krastmalās vajadzētu īstenot kultūras, tirdzniecības un dzīvojamās funkcijas, tādējādi pasvītrojot ūdens nozīmīgumu. Priekšroka būtu jādod tām funkcijām, kurām nepieciešama piekļuve ūdenim” Viena no būtiskākajām pilsētplānošanas atziņām izteikta 5.  punktā „Publiska piekļuve ir priekšnoteikums”: „Krastmalām ir jābūt gan fiziski, gan vizuāli pieejamām visu vecumu grupu vietējiem iedzīvotājiem un tūristiem, neņemot vērā viņu ienākumus. Publiskajām telpām jābūt kvalitatīvi labiekārtotām, lai tās varētu intensīvi izmantot

148


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Dace Kalvāne, Jānis Krastiņš. Daugavas telpa Rīgas pilsētvidē

tajās vietās, kur tas netraucē krastmalās notiekošās darbības.” Dokumenta nobeigumā minēts, ka ilgtspējīgai krastmalu attīstībai būtu jādod pilsētām labums ne tikai no ekoloģiskā un ekonomiskā, bet arī no sociālā viedokļa. Krastmalas ir jāattīsta pakāpeniski tā, lai šī attīstība dotu labumu visai pilsētai. Valstij būtu jādod stimuls politiskā līmenī lai nodrošinātu, ka šie mērķi tiek īstenoti neatkarīgi no ekonomiskajiem cikliem vai īstermiņa apsvērumiem. Visa teritoriālplānošana jābalsta uz detalizētu funkciju principu un krastmalas attiecību nozīmes analīzi. Arī dokumenta pārējo punktu saturs diezgan tieši saskan ar arhitektūras un pilsētbūvniecības konkursu un plenēru dalībnieku izteiktajiem plānošanas stratēģiskajiem priekšlikumiem. Gan starptautiskajās plānošanas vadlīnijās izteiktās, gan atsevišķajos projektu konkursos un plenēros iegūtās atziņas būtu lietderīgi iekļaut arī Rīgas attīstības plānā 2006.–2018. gadam un ilgtermiņa attīstības stratēģijā. Daugavas publiskās telpas kvalitatīva un ilgtspējīga attīstība ir iespējama, mērķtiecīgi īstenojot vienīgi pilnvērtīgos plānošanas dokumentos paredzēto. Attēli

1. att. Apbūves priekšlikums Mūkusalas ielā 2006. – 2007. gadā, autori – Beļģu arhitektūras birojs 51N4E. 2. att. Ķengaraga krastmalas attīstības vīzija 2006. gadā, autori – arhitektu birojs Valeinis un Stepe. 3. att. Dāņu arhitektu biroja PLOT priekšlikums (2006. gadā) izveidot zemūdens tuneli gar 11. novembra krastmalu posmā no dzelzceļa līdz Vanšu tiltam. 4. att. Dāņu arhitektu biroja PLOT vīzija (2006. gadā)11. novembra krastmalas publiskās telpas izveidei.

Izmantotie avoti 1.

2. 3.

4. 5. 6. 7. 8.

Long-term Development Strategy for Riga till 2025. Riga City Council. [Online 14.01.2010.] http://www.rdpad.lv/uploads/rpap/Rigas_ilgtermina_ attistibas_strategija_2025.g.pdf Rebois D. Sub-urban challenge, urban intensity and housing diversity: Europan 7: European results (Europan Europe). Paris: Europan, 2004, p. 298–299. City of squares, city of towers. 51N4E. [Online 20.10.2009.] http:// www.51n4e.com/sites/default/files/087_CityOfSquaresCityOfTowers_201 00110_0.pdf City of squares, city of towers. 51N4E. [Online 20.10.2009.] http:// www.51n4e.com/project/city-squares-city-towers# International architects workshop in Kengarags. A plus. [Online 05.11.2009.] http://aplus-international.com/workshops/workshops.html International architects workshop Spikeri. A plus. [Online 05.11.2009.] http://aplus-international.com/workshops/workshops.html Kalvāne D. 2. international archtiect’s workshop Daugava embankment, Rīga: Latvijas karte, 2004, p. 6, 18, 20–48. 10 principles for Sustainable Urban Waterfront Development. [Online 12.11.2009.] http://www.waterfront-net.org/services/documents.htm

149

2010

Volume 4


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Integrētā pilsētplānošana Arne Riekstiņš, Rīgas Tehniskā universitāte Atslēgas vārdi: animācija, integrētā pilsētplānošana, plūdenās arhitektūras, skriptēšana, trīsdimensiju modelēšana.

I. Ievads

Jau kopš antīko impēriju laikiem cilvēki veidojuši mūsu pasauli. Par visaugstākā līmeņa un mēroga projektēšanu var uzskatīt pilsētplānošanu, kuras teorijas vēsturiski ir attīstījušās, bet pati arhitektūra vēl arvien ir viena no lēnākajām nozarēm, kas virzās līdzi visjaunākajiem sasniegumiem visās citās projektēšanas un dizaina industrijās. Tam par iemeslu ir mērogs un jau esošās ēkas mūsdienu pilsētās. Vairums lielu attīstības projektu ir notikuši dinamisku ekonomiku izaugsmju laikā. Mēs apzināmies, ka neiedomājami sarežģīti mākslinieciskās ekspresijas, politikas, finanšu un citi publisko vai privāto interešu procesi mūsdienās ietekmē jebkuru projektēšanas lēmumu. Saskaņā ar Karlu Čū (Karl Chu), ģenētiskās arhitektūras pamatlicēju, arhitektūrā esam izsmēluši visu to, ko līdz šim esam darījuši. Mēs kādā veidā esam radījuši robežas tam, kas ir arhitektūra. Par laimi virkne arhitektu ir paplašinājuši mūsdienu arhitektūras robežas labi tālu nākotnē. Daži arhitekti strādā matemātikas un tehnoloģiju līmenī, kamēr citi – filozofiskā un estētiskā līmenī. Neatkarīgi no attīstības stadijas, viņi pēta arhitektūras iespējas, kādas līdz šim neviens nav risinājis. Daļa no šiem arhitektiem uzņemas veidot projektus, kas ir it kā tālu no īstenojamības, taču tā viņiem izdodas paplašināt mūsu arhitektūras apvārsni [1]. Izmantojot jaunākās mūsdienu skaitļošanas sistēmas, projektētāji mēģina paplašināt arhitektūras lauku. Lai saprastu šī procesa iemeslus plašākā mērogā, jāapskata, kā arhitektūra ir sākusi mijiedarboties ar citām dizaina nozarēm. Ilgu laiku arhitekti ir bijuši atkarīgi no saviem tradicionālajiem instrumentiem – rasējamiem dēļiem, lineāliem, trijstūriem utt. Digitalizācijas laikmetā ne tikai arhitektu darba ātrums, bet arī rezultāti ir stipri mainījušies. Esam pārņemti ar attīstību daudzās industriālās nozarēs, kas parāda, ka ir daudz vairāk aspektu, kas arīdzan ietekmē arhitektūru. Arhitektūra mūsdienās saistās un var tikt saistīta ar gandrīz visu. Degsme kontrolēt formu tādā veidā, kā to spēj datori, ir kļuvusi iespaidīga. Ievirzes jauniem formu meklējumiem, kas vairumā gadījumu iedvesmoti no dabas un tās procesu atkodēšanas, bijušas aktuālas jau gandrīz veselu gadsimtu, bet tikai tagad, līdz ar augstās tehnoloģijas laika jaunākajiem instrumentiem, šīs idejas tiek īstenotas vēl neredzētos un dažkārt pat skandalozos veidos. II. Arhitektūras virtualitātes aizsācējs

Arhitekts Markos Novaks (Marcos Novak), Ohaio universitātes absolvents ar specializāciju datorizētajā arhitektūrā, palicis uzticīgs savai nozarei. Viņam izdevies aprobēt savas futūristiskās idejas visur, kur vien iespējams. Markosa Novaka darbi ir bijuši fundamentāli virtuāli. Šajā nozarē tie uzskatāmi par tik progresīviem, ka starptautiskās arhitektūras izstādes Venēcijā organizatori viņu uzskata par arhitektūras virtualitātes

aizsācēju. Viņš pazīstams ar tādiem projektiem, kas jau savos nosaukumos ietver norādes, ka tie sastāv no futūristiskiem elementiem (1. attēls), piemēram, „Sensorā telpa”, „Pārraidāmā arhitektūra”, „Amorfās arhitektūras”, „Metadatu vizualizācija”, „Ehinoderma”, „AlloBio” un „Svešais iekšienē”. Markos Novaks kļuvis par vispazīstamāko proponentu kibertelpai kā autonomam arhitektūras izpētes laukam. Viņa lielākais sasniegums ir neeiklīda telpisko konceptu lietojums ar algoritmisku atraisīšanos – tādu datorvides matemātisku datu telpu (data space – angļu val.) modelēšanu, pa kurām iespējams virtuāli pārvietoties, lai radītu negaidītas futūristiskas formas. Markosa Novaka virtuālajā realitātē radīto animēto matemātisko formu izcelsme izriet no matemātisko nozaru manipulācijas. Visi šie tehniskie termini nozīmē vien to, ka viscaur neaptveramajam darba apjomam, viņš ir ieguvis formas, kas ir „ārpus šīs pasaules”. Tās ir formas, kas atgādina neo-bioloģiskas radības peldošas ārpuszemes jūrās, vai arī zinātniskās fikcijas radības, kas „klejo” visumā. Markosa Novaka “amorfā arhitektūra” savā būtībā balstīta uz pretstatiem – mīksts ar cietu, reāls ar virtuālu, vīrišķais ar sievišķo un matemātiskais ar poētisko, lai radītu trešos vai svešos (alien – angļu val.) apstākļus. Viņš meklē veidus, kā saplūst ar svešo teritoriju, neparedzamās konceptuālās telpās un jaunos nākotnes esamības stāvokļos. 1995. gadā intervijā Markosam Novakam [2] tika jautāts: „Pretēji literatūrai un mūzikai, arhitektūras vide ir ārkārtīgi akadēmiska. Kāda veida sajūtas dominē Jūsu un citu cilvēku sarunās par šīm “amorfajām arhitektūrām”? Kāda veida kritiku Jūs saņemat?” Viņa atbilde bija: „Patiesi, arhitektūra ir bijusi vislēnākā nozare, kas reaģē uz jaunumiem. Par nožēlu man tas jāsaka, lai kā arī es mīlu arhitektūru, tā ir taisnība. Ja godīgi, ir vismaz divas arhitektūras – mājokļu arhitektūra un pārpalikuma arhitektūra. Mājokļu arhitektūra rada ēkas, pārpalikuma arhitektūra veido “Arhitektūru”. Tas nav ekstravagantu izdevumu jautājums, tikai vīzijas un dāsnuma jautājums. Pārpalikuma arhitekti ir vienmēr bijuši vadošie sava laika fantasti. Problēma ir tajā, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurā mājokļi pēc daudzuma pārsniedz pārpalikumu un dāsnumu, tāpat kā praktizēšana pārsniedz izglītību un mācīšanos. Man ar to ir bijis jācīnās visu dzīvi, un nedomāju, ka tas jebkad mainīsies, kopš esmu nolēmis būt atvērts un izveicīgs jaunām iespējām. Kritika ir paredzama un tā ir banāla, apmēram šādās noskaņās – “tā nav arhitektūra”. Būtiski atzīmēt, ka šīs kritikas it nemaz nemainās – tās pašas bailes ir artikulētas atkal un no jauna, pamatotas ar domāšanas nogurumu, kurā vienīgais, kas mainās, ir iedomātais “ienaidnieks”. Bailes no datorizētās projektēšanas (CAD) aizvietotas ar bailēm no kibertelpas, bet negatīvā retorika ap to visu saglabājusies identiska. Ja man būtu vēl viena dzīve, es uzrakstītu vēsturi par bailēm. Tā būtu ļoti neiedomājama, garlaicīga un atkārtojoša (angļu valodā repetitive).” Pārceļot šīs idejas uz pilsētplānošanu, var iegūt arhitektūru, kas saplūst, saauž kopā, paplašina, sinhronizējas, kontekstualizē, iejaucas un ir dialogā ar pilsētas audeklu. To var nosaukt par integrēto pilsētplānošanu (angļu valodā Fluid Urbanism).

150


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Arne Riekstiņš. Integrētā pilsētplānošana

III. Integrētās pilsētplānošanas piemēri

Lielie arhitektu biroji projektē, ieliekot maksimālo uzkrāto kapitālu un tā plašo ietekmi uz tradīcionālajiem risinājumiem. Tas vislabāk redzams pilsētplānošanā. Veidojas jaunas starpdisciplināras prakses, un veco vēsturisko teritoriju audekls tiek pakļauts jauniem eksperimentu laukiem. Izstādē „Globālās pilsētas” Tate Modern muzejā Londonā Zaha Hadid Architects birojs izrādīja animētu filmu „Formu informējošs urbānisms – parametrisks urbānisms”. Šajā filmā parādīts vesels spektrs eksperimentālo projektēšanas risinājumu par Temzas upes grīvas reģenerāciju Londonas austrumos (2. attēls), pamatojoties uz parametrisku tehniku, kuru pilsētplānošanā aizsākusi Zaha Hadida (Zaha Hadid). Arhitekti Zaha Hadida un Patriks Šumahers (Patrick Schumacher) izvēlējušies Temzas upes grīvu par testa poligonu, kurā attīstīt jauna veida pieejas lielmēroga pilsēttelpas attīstībai. Temzas upes grīvā, kas stiepjas austrumu virzienā no Londonas, tās abi Temzas krasti tiek uzskatīti par Eiropas lielāko pilsēttelpas reģenerācijas projektu. Vadoties vairāk pēc arhitektūras, bet ne pēc pilsētplānošanas interesēm, Hadida un Šumahers izmantojuši jaunas un spēcīgas digitālās projektēšanas tehnikas, lai izveidotu pieeju pilsēttelpas reģenerācijai, ko viņi sauc par „parametrisko urbānismu” [3]. Vēl viens izcils piemērs ir Kartal-Pendik detālplāns, kas ir konkursa priekšlikuma laureāts jaunam 350 ha lielam pilsētas nogabalam Stambulas austrumu daļā (3. attēls). Tā ir pamestas industriālas zonas reģenerācija, kas ietvers biznesa rajonu, augsta līmeņa mājokļu attīstības projektu, kultūras iestādes, t.sk., koncertzāles, muzejus un teātrus, izklaides un rekreācijas zonu ar jahtu ostu, un tūrisma viesnīcas. Šī vieta atrodas vairāku infrastruktūras savienojumu ietekmē, ietverot galveno lielceļu, kas savieno Stambulu ar Eiropu un Āziju, piekrastes šoseju, prāmju termināļus, kā arī kravu un pasažieru dzelzceļa savienojumu ar lielāko galvaspilsētas teritoriju. Projekts tika uzsākts, savienojot kopā galveno infrastruktūras un pilsētvides kontekstu ar robežojošo teritoriju. Garenvirziena līnijas savieno kopā galvenos ceļus, kas sākas no Kartal rajona rietumos un Pendik rajona austrumos. Šo savienojumu integrēšana ar galvenajām garenasīm rada plūdenu tīklu, kas veido projekta pamata karkasu. Lokāli šis tīkls var tikt komplektēts, lai veidotu teritorijas ar blīvu programmatisko intensitāti vai ar pilsētas audekla vertikālu koncentrēšanu. Dažās vietās šis tīkls paceļas, veidojot augstbūvju tīklu atvērtā ainavā, kamēr citviet tas ir invertēts, kļūstot par blīvu audeklu, kas sašķērēts ar ielu tīklu. Savukārt citos gadījumos šis tīkls var pilnīgi izgaist, radot parkus un atvērtu telpu. Dažas zonas izplešas līdz ūdensmalai, radot matricu ar peldošām jahtu piestātnēm, veikaliem un restorāniem. Audeklu tālāk artikulē pilsēttelpas skripts, tas ir, ar programmēšanas valodu izveidots algoritms, kas datorprogrammā kontrolē formu veidošanu pēc iepriekš definētiem uzstādījumiem. Tas ģenerē dažādas ēku tipoloģijas pēc katra rajona individuālā zonējuma prasībām. Šis “kaligrāfiskais” skripts rada atvērtus risinājumu apstākļus, kas pārveidojami no brīvstāvošām ēkām par perimetrālās apbūves kvartāliem un, visbeidzot, par hibrīdām sistēmām, radot porainu savstarpēji savienotu tīklu ar atvērto telpu, kas vijas viscaur pilsētai. Ar smalkām transformācijām un gradāciju no vienas teritorijas daļas uz otru, ar skriptu radītais audekls var veidot gludu pāreju no apkārt esošā konteksta uz

Volume 4

jaunu, augstāka blīvuma teritoriālu attīstību. Plūdenais tīkls ietver sevī izaugsmes iespējas, piemēram, vietā, kur sākotnēji tīkls paredzēja zemas apbūves ēku audeklu, vai arī, kur tas saplūda ar parku zonu, var rasties augstceltnes. Tāds detālplāns ir dinamiska sistēma, kas ģenerē adaptējamu karkasu pilsēttelpas formai, līdzsvarojot nepieciešamību pēc atpazīstama imidža un jaunas vides, saglabājot smalkjūtīgu jaunās pilsētas integrāciju ar esošo vēsturisko apkārtni [4]. Kartal-Pendik ūdensmalas reģenerācijas plāns ir visbūtiskākais pilsētas infrastruktūras projekts, kas jebkad ticis īstenots Turcijā un ir viens no lielākajiem šāda veida attīstības plāniem pasaulē. IV.

Akadēmiskie

eksperimenti

un

pieejas

integrētajai

pilsētplānošanai

Londonas arhitektūras skolas Architectural Association projektēšanas pētniecības laboratorija ir bijusi viena no vadošajām eksperimentālām bāzēm, kas saistīta ar asociatīvo urbānismu [5]. Viens no iemesliem ir fakts, ka pats Patriks Šumahers ir projektēšanas mācībspēks šajā laboratorijā. Apvienotā studentu grupā viņi izveidojuši detālplānojuma priekšlikumu Šanhajas Expo teritorijas izmantošanai pēc pasaules izstādes beigām, kad visas pagaidu būves tiks nojauktas (4. attēls). Projekts ietver trīs primārās arhitektūras tipoloģijas – diferencētu augstceltņu zonas, zemas apbūves saglabājamās Expo būves un kultūras iestādes, kā arī ainavu arhitektūru, kas rezervēta nākotnes attīstības projektiem. Projekta attīstība tika iegūta ar fluīdu simulāciju animāciju datorprogrammā Maya (5. attēls). Tam sekoja secīgas projektēšanas attīstības stadijas, kā arī turpmāka skriptēšana un trīsdimensiju modelēšana, aizvien tālāk un vairāk atrisinot un precizējot trīsdimensiju modeli kā projektēšanas priekšlikumu, kas radies no citiem telpiskajiem, strukturālajiem un plūsmu parametriem. Raksta autors ir piedalījies starptautiskās biennāles Advanced Architecture Settimo Tokyo praktiskajā “studio” tipa darbnīcā Design with Maya, MEL script and plug-in, Itālijā, 2009. gada jūnijā. Studiju projektēšanas gala darbā autors īstenoja akadēmisku sadarbības projektu kopā ar itāļu arhitektu Mateju Lo Preti (Matteo Lo Prete), lai radītu papildinājumu Turīnas Lingotto teritorijas detālplānojumam, ko sākotnēji bija izstrādājis arhitekts Masimijāno Fuksā (Massimiliano Fuksas). Studijas vadīja divi vadošie projektu arhitekti Fulvio Virzs (Fulvio Wirz) un Ludoviko Lombardī (Ludovico Lombardi), kuri pārstāvēja Zaha Hadid Architects biroju no Londonas. Projekts ietvēra vairākus secīgus projektēšanas soļus un darbietilpīgu trīsdimensiju modelēšanu, skriptu programmēšanu un parametru attiecību uzstādīšanu. Viss uzdevums tika realizēts, lai eksperimentētu ar integrētās pilsētplānošanas metodiku un uzzinātu, vai, izmantojot jaunākos skaitļošanas tehnikas instrumentus un jaunāko teoriju ģeneratīvajam dizainam, pastāv kādu iespēju ierobežojumi tādai pieejai. Sākotnējā stadijā esošais Turīnas Lingotto rajona pilsēttelpas audekls un ielu tīkls tika ienests trīsdimensiju modelī. Pēc tam tika izveidots jauns tīkls, kas vēlāk tika izmantots, lai manipulētu ģeometriju un ietekmētu negaidītus formu risinājumus, kas savukārt tika iegūti ar iepriekš definētiem un uzstādītiem projektēšanas lēmumiem. Šajā stadijā autori iestrādāja programmatiskos noteikumus virtuālajai fluīdu emisijai dažādās krāsās, kas definētu, kā programmētais skripts

151


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Arne Riekstiņš. Integrētā pilsētplānošana

izveidotu ēku tipoloģijas (6. attēls). Tika izvēlētas un definētas trīs galvenās zonas: zilā – augstbūves, sarkanā – zema apbūve un zaļā – parku zona. Pašas zonas tika izvēlētas manuālā veidā, tikai definējot fluīdu emisijas punktus un ņemot vērā to nākotnes vajadzības plānojuma papildinājumu kontekstā. Emisijas tika kalibrētas tā, lai tās izplestos pa teritoriju, ievērojot esošās apbūves struktūru kā šķēršļus un applūstu tai apkārt. Autori uzprogrammēja arī skriptu, kas izstiepj un saspiež iepriekš uzstādīto tīklu atkarībā no emitētajām plūsmām. Jaunais tīkls ar savu struktūru un ielu tīklu bez šuvēm tika sapludināts ar apkārt esošo kvartālu apbūvi, savienojumu vietās neatstājot nekādas pēdas. Jebkura transformācija jaunā tīkla iekšienē bija konstanti savienota ar apkārtējo teritoriju. Tīkls tika veidots ar animācijas metodi un tad, kad no dinamiskās pārveidojumu secības (angliski – sequence) variantiem tika izvēlēts vēlamais variants, tika modelēta vertikālā dimensija (7. attēls). Jaunās augstbūves tika koriģētas, lai tās iekļautos galvenajos skatu punktos un panorāmu siluetos. Nākošās darbības bija stūraino ģeometriju noslīpēšana un augstbūvju modelēšana, lai tās atbilstu aerodinamiskām un estētiskajām prasībām. Tīkla zemākais līmenis tika pieņemts par pamatu ainavu arhitektūras risinājumam (8. attēls). Tā kā autori nolēma atbrīvot visu teritoriju no automobiļiem, paredzot to satiksmi zem zemes līmeņa, tika iegūts gājēju ielas līmenis, kas ļāva tajā iepludināt jaunu parku struktūru. Šis eksperiments ir pierādījis, ka integrētās pilsētplānošanas pieeja var tikt īstenota ar vairākiem datorizētiem darba instrumentiem, kuru izcelsme meklējama citās, ne arhitektūras nozarēs. Mūsdienās var risināt pilsēttelpas dinamiku animāciju datorprogrammās, kas sākotnēji bija domātas lietošanai Holivudā un citās filmu industrijās. Prasmīgi savienojot mūsdienu arhitektūras teorijas un vizualizācijas iespējas, var nonākt pie klasiskās pilsētplānošanas paplašināšanas, pakāpeniski iegūstot futūristiskas ievirzes un jaunus apvāršņus. Integrētās pilsētplānošanas projektēšanas procesos praktiski nav ierobežojumi. Arhitektiem ir liela ietekme uz pilsētām, kas attīstās, ievērojot modernās sabiedrības vajadzības. Pilsētplānošanas arhitektūra iegūst jaunu redzesloku un kļūst par „spēļu laukumu” jaunām iespējām, par kurām iepriekš nav domāts, noraidot nogurdinošos standartus, kas paredzēti būvniecībai, un liekot pārdomāt līdz ar tehniskās evolūcijas pārprogrammēto arhitekta lomu pilsētplānošanā [6, 134]. Integrētā pilsētplānošana balansē starp radikālu progresu, pārdomātiem pētījumiem un poētisku urbanizācijas atspoguļojumu.

Volume 4

Izmantotie avoti 1.

2. 3. 4. 5. 6.

Kozak P. Does the new architecture, as represented at ArchiLab 2004 and Venice Biennale, offer solutions to some of the challenges of our contemporary built environment? [Online 29.05.2010.] http://www.wkozak. com/paulkozak/architecture_files/essay_files/essay.doc Mork K. Interview with Marcos Novak 1995. [Online 29.05.2010.] http:// www.altx.com/int2/marcos.novak.html Fairs M. Thames Gateway – the Movie by Zaha Hadid Architects. [Online 10.06.2009.] http://zahahadidblog.com/movies/2007/06/22/121 Zaha Hadid Architects, Kartal – Pendik Masterplan. [Online 15.04.2010.] http://www.arcspace.com/architects/hadid/kartal_pendik/kp.html Experiments in Associative Urbanism. [Online 15.04.2010.] http://shiftboston.blogspot.com/2009/07/experiments-in-associative-urbanism.html Zellner P. Hybrid Space – new forms in digital architecture. London: Thames & Hudson, 1999, 191 p.

Šis darbs izstrādāts ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu projektā «Atbalsts RTU doktora studiju īstenošanai».

Attēli

1. att. Parametrisks kubs, sešu parametrisku virsmu konceptuāls objekts, ko radījis Markos Novaks 1997. gadā. 2. att. Lielmēroga pilsēttelpas attīstības projekts Temzas grīvā, Londonā. 3. att. Kartal-Pendik detālplāns. 4. att. Detālplāna skats no putna lidojuma, apskatot teritorijas priekšlikumu pēc Expo izstādes beigām. 5. att. Diagrammu sērija, kas parāda projektēšanas attīstības gaitu no sākotnējās fluīdu simulācijas datorprogrammā Maya. 6. att. Virtuāla fluīdu simulācija, definējot ēku tipoloģijas. 7. att. Augstbūvju vertikālā dimensija. 8. att. Sekundārais kontroles tīkls, atklājot ainavu arhitektūras detaļas. 9. att. Turīnas Lingotto detālplāna papildinājuma gala vizualizācija.

152


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

ESPON 2013 lietojumprogrammu vizualizēšanas īpatnības un praktiskā pielietojuma iespējas Ilze Paklone, Rīgas Tehniskā universitāte, Ivars Strautmanis, Rīgas Tehniskā universitāte Atslēgas vārdi: ESPON 2013, pilsētplānošana, vizualizēšanas metodes.

lietojumprogramma,

I. Vizualizēšanas metožu nepieciešamība

Saistībā ar apjomīgo apstrādājamās informācijas daudzumu Eiropas telpiskās attīstības stratēģijām ir nepieciešama viegli saprotama vizualizācijas valoda. Ņemot vērā Latvijas dalību ES un attiecīgi arī tās telpiskajā politikā, šobrīd ir arī nepieciešamība argumentēti reaģēt un orientēties gan ES telpiskās plānošanas jautājumos, gan attīstīt vietējai situācijai unikālās arhitektoniskās vērtības, kā arī pārzināt stratēģiju vienotās datu bāzes un to izpētes lietojumprogrammas. Ar digitālo tehnoloģiju palīdzību iespējams realizēt programmatisko nodrošinājumu ātrai apjomīgas informācijas apstrādei, izpētei un komunikācijai. Vizuāla izteiksme vienmēr bijusi primārā arhitektūras valoda. Digitālās tehnoloģijas tikai piedāvā iespēju apvienot divdimensionālo un trīsdimensionālo arhitektūras grafiku ar citām datu bāzēm (tekstiem, tabulām, grafikiem, attēliem, audio un video pārklājumiem) un interaktīvu komunikēšanu. Šāds blīvs informācijas pārklājums, kas iegūts ar lietojumprogrammas palīdzību, ļauj koncentrēties galvenokārt uz lēmumu pieņemšanu, alternatīvu priekšlikumu izstrādāšanu un ideju pasniegumu. Džons Takara, konsultants Nīderlandes jauno mediju politikas ieviešanā, precizē, ka “pilsētvides modelēšana tiek transformēta komunikāciju tehnoloģiju radītajām iespējām. Lēmums par to, kas un kā šo modelēšanu lietos, ir vienādā mērā politisks un dizaina jautājums” [11]. Lietojumprogrammu izmantošana šajā aspektā kļūst par kompleksu procesu, kas apvieno gan informācijas strukturēšanu, gan pilsētplānošanas stratēģiju modelēšanu, gan arī publisko procesa komunikāciju vienlaicīgi. Metodoloģisko pieeju, kurā modelēšana un datu izpēte tiek virzīti kā paralēli procesi, jau 20. gadsimta astoņdesmitajos gados plaši pētījis Džons Zeisels, socioloģijas profesors, fokusējoties uz modelēšanas attiecībām ar izpētes procesu, lai apzināti izdarītu izmaiņas vai uzlabojumus gan dizainā, gan izpētes procesā. Dž. Zeisels uzsver, ka pastāv cieša saikne starp dizaina attēliem un izpētes koncepcijām, dizaina prezentācijām un pētījuma hipotēzēm, kā arī starp pārbaudēm abās disciplīnās. Dž. Zeisels dizainu definē kā izpētes procesu ar spirālisku struktūru, kurā empīriskās zināšanas tiek attīstītas no vizualizēšanas, testēšanas un re-vizualizēšanas [4]. Šāda procesa struktūra piemīt arī infomācijas vizualizēšanai ar lietojumprogrammām un šo datu analīzēm. ES un Latvijas likumdošana paredz un nosaka formātu, kādam jābūt pilsētplānošanas procesa galaproduktam, taču nenosaka formātu, kā atlasāma, attīstāma, attēlojama un prezentējama

informācija tieši pilsētplānošanas procesa gaitā. Šobrīd Latvijā vēl nav izstrādāta telpiskās plānošanas koncepcija, kas precīzi noteiktu arhitekta līdzdalības formātu – kādai jāizskatās vizuālai telpas analīzei pilsētplānošanas piedāvājuma radīšanas gaitā. Svarīgi akcentēt, ka pilsētplānošanas process būtībā ir atklāta komunikācija, lai vienotos par kopīgu, sabiedriski nozīmīgu ilgtermiņa mērķi, kas prasa atbildīgu un pamatotu lēmumu pieņemšanu katrā darba stadijā. Komunikācija vienīgi regulējošu dokumentu formā ir nepārliecinošs instruments un nepietiekama līdzdalība. Šajā aspektā katras darba stadijas vizualizācija nodrošina argumentētu komunikāciju, vizualizācijai kļūstot par galveno apspriešanas objektu. Interaktīvas lietojumprogrammas ir viens no pilsētplānošanas procesa darba stadiju vizualizēšanas instrumentu piemēriem. Lielākā daļa lietojumprogrammu, ar kuru palīdzību strukturēt un attēlot datus pilsētplānošanas procesā, ir eksperimentālā stadijā un to vienotā grafiskā izteiksme tiek joprojām meklēta un testēta. Tomēr tās ir piemērs kā saplūst atšķirīgu disciplīnu koncepti, kā arī ilustrācija konceptuālai telpiskās plānošanas virzībai – jauna lietojumprogramma var ierosināt un virzīt arī jaunas plānošanas paradigmas un kļūt par sava veida līdzdalības formātu un komunikācijas protokolu pilsētplānošanas procesā. Lietojumprogrammas pārkāpj savas tradicionālās robežas, kļūstot par dialogu rosinātāju un sabalansējot dažādu specialitāšu dalībnieku atšķirīgas intereses, mērķus, empīriskos slēdzienus, dažādu ekspertu pētījumu metodes ar pilsētplānošanas iespējamībām. Ar lietojumprogrammu palīdzību iespējams secīgi un atklāti realizēt pilsētplānošanas procesu kā vizuāli telpiski pamatotu, atbildīgu un atklātu ilgtermiņa lēmumu pieņemšanu. Lietojumprogrammas ir arī pārskats par informāciju, kas saistīta ar telpisko plānošanu – teoriju, praksi, informācijas analīzi, zinātniskās bāzes veidošanu, informācijas reorganizāciju, komunikāciju metodēm pilsētplānošanā, saadarbības un inovāciju tīkla veidošanu. Digitālo tehnoloģiju iespējas un informācijas apstrādes koncepcijas pilsētplānošanā ir realizētas ESPON 2013 (European Spatial Planning Observation Network, Eiropas telpiskās plānošanas novērošanas tīkls) [5] projektos un vairākos neatkarīgos pētījumos kā interaktīvas lietojumprogrammas informācijas vizuālai izpētei. Šī darba mērķis ir apkopot un analizēt ESPON 2013 ietvaros izstrādāto lietojumprogrammu teorētiskās un praktiskās lietošanas iespējas un vizualizāciju īpatnības. Analizējot šīs lietojumprogrammas uzmanība pievērsta vairākiem aspektiem: lietojumprogramma kā instruments informācijas ievadei, strukturēšanai un attēlošanai; lietojumprogramma kā ģeogrāfiskās, kartogrāfiskās un arhitektoniskās izpētes valodas apvienošanas iespēja; lietojumprogramma kā datu un

153


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Ilze Paklone, Ivars Strautmanis. ESPON 2013 lietojumprogrammu vizualizēšanas īpatnības un praktiskā pielietojuma iespējas

plānoto pilsētplānošanas priekšlikumu transformēšana vizuāli apskatāmā divdimensionālā vai trīsdimensionālā veidā; lietojumprogramma kā interaktīva komunikācijas platforma. II. ESPON ietvaros veiktie pētījumi

Stefānija Dūra, asociētā profesore telpiskās plānošanas jautājumos Neimēhenas Menedžmenta skolā un vairāku ar Eiropas telpisko plānošanu saistītu pētījumu autore akcentē vizuālās valodas kā spēcīga prezentācijas instrumenta nozīmi, lai komunicētu par telpiskās attīstības tendencēm (vizualizāciju analītiska funkcija) un lai vizualizētu telpiskas iezīmes (vizualizācijas kā normatīva funkcija) [3]. Šāda pieeja ievērota ESPON 2013 attīstīto lietojumprogrammu ietvaros. ESPON 2013 ietvaros jau attīstīti un tiek lietoti vairāki instrumenti (vienotas datu bāzes un lietojumprogrammas) informācijas organizēšanai un vizualizēšanai. The Data Navigator un The Data Base Public files ir datu bāzes (tīmekļa vai Excel failu versija), kas veido galveno Eiropas statistikas datu pārskatu, kontaktdetaļas un saites. Datu bāzes organizācija ļauj visiem iesaistītajiem dalībniekiem ātri orientēties vienotajā datu bāzē, lietojot vienotu terminoloģiju. Savukārt ESPON 2013 HyperAtlas [6] ir lietojumprogramma, kas pieļauj multiskalāru teritorijas apskatu – telpisko jautājumu vizualizācijas un analīzes, ņemot vērā jautājumu relativitāti atkarībā no mēroga [5]. ESPON 2013 testētas arī vairākas izstrādes stadijā esošas lietojumprogrammas – AIRES (Interactive Atlas of European regions, fr. L’Atlas Interactif des Régions Européenne, Interaktīvais Eiropas reģionu atlass) [7], eXplorer (National Visual Analytics Centre application, Nacionālā vizuālās analītikas centra lietojumprogramma) [9], VEPS (Virtual Environmental Planning System, Virtuālā vides plānošanas sistēma) [12], kā arī citi ar vizualizēšanu saistīti pētījumi [5]. III. Lietojumprogrammu koncepcijas

AIRES (Interaktīvais Eiropas reģionu atlass) AIRES ir UMS 2414 RIATE (Interdisciplinary Network for European Spatial Planning, Eiropas Telpiskās plānošanas starpnozaru tīkls) tīmeklī bāzēta platforma – pilotprojekts, kas radīta, lai testētu interaktīvās kartogrāfijas metodes. Projekta galvenais mērķis ir vizuālas interaktīvas konsultācijas par Eiropas statistisko informāciju, tās savstarpējiem pārklājumiem un proporcijām teritoriālās politikas attīstības kontekstā piecos dažādos Eiropas teritoriālo reģionu mērogos [7]. Pilsētplānotājiem tā ir ātri un viegli iegūstama un vektorgrafikas veidā saglabājama vienota bāzes informācija par kopējo Eiropas kontekstu. Platformas pieejamība tīmeklī nodrošina pieeju datiem jebkuram interesentam [13]. eXplorer (OECD (ESAO) statistikas datu kartējums) eXplorer ir OECD (ESAO) (Organisation for Economic Cooperation and Development, Pasaules Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) interaktīva, tīmeklī bāzēta izpētes platforma. Projekta galvenais mērķis ir Eiropas reģionālo datu kartogrāfiska, matemātisku grafiku un tabulāra izpēte vienlaikus, lai attīstītu efektīvas ilgtspējīgas reģionālās un nacionālās stratēģijas (bāzētas uz reģionālajām) vairākos Eiropas reģionālajos mērogos [8].

2010

Volume 4

eXplorer atvieglo datu izpēti saglabāšanas, aprakstoša teksta pievienošanas, arhivēšanas un datu koplietošanas momentuzņēmumu sērijās. Vispārīgs projekta izklāsts veidojas kā savstarpēji saistītu secīgu vizuālu un tekstuālu momentuzņēmumu kopa [9]. VEPS (Virtuālā vides plānošanas sistēma) VEPS ir interaktīva, tīmeklī bāzēta izpētes platforma – inovatīvs esošo plānošanas instrumentu ietvars INTERREG III (EU-funded programme that helps Europe’s regions form partnerships to work together on common projects, ESprogramma Eiropas teritorijas harmoniskas un līdzsvarotas attīstības veicināšanai) projekta sastāvā. Projekta galvenais mērķis ir specifisku lokālu plānošanas aspektu attīstīšana – precīza trīsdimensionāla modeļa konstruēšana no LiDAR (Light Detection And Ranging, aerolāzerskenēšana) datiem, GIS (Geographic Information Systems, ģeogrāfiskās informācijas sistēmas) datiem un apskatāmo situāciju telpiskajiem priekšlikumiem uz divdimensionālās kartes vai aerofotogrāfijas [12]. VEPS integrē informācijas tehnoloģijas lokālā mērogā pilsētplānošanā, apvienojot plānotājus un citus iesaistītos dalībniekus vienotā interaktīvā platformā kolektīvu lēmumu pieņemšanā. Publiskai sadarbībai un kopējai mērķu nospraušanai ir liela nozīme arī dažādu alternatīvu risinājumu izvērtēšanā, kam ir ietekme detālplānošanas rezultātu novērtēšanas līmenī. VEPS orientēta tieši uz alternatīvu risinājumu ģenerēšanu un to seku izvērtēšanu. VEPS sistēmā seku izvērtēšanā akcentēti individuāli spriedumi, kas veido grupu viedokļus caur interaktīvu komentāru apmaiņu. VEPS iespējams plaši izmantot praktiskajā pilsēptlānošanas darbā – plānošanas scenāriju identifikācijā un to plānošanā. Interesenti savukārt var izdarīt informētus un pamatotus lēmumus ilgtspējīgas attīstības aspektā par šiem scenārijiem. VEPS gadījumā risināta arī plašākai auditorijai domātu pilsētplānošanas jautājumu pieejamība un saprotamība, kas ietver grūtības iedomāties piedāvājumus trīsdimensionāli un grūtības saprast, kādā veidā iedzīvotāju viedokļi tiek ņemti vērā plānošanas procesā [2]. IV. Vizualizēšanas

īpatnības

ESPON 2013

programmatiskā

nodrošinājuma kontekstā

Lietojumprogrammu attīstīšanas iespējamību nosaka digitālo tehnoloģiju sastādītie hibrīdtīkli, kas nozīmē ne tikai jauna vizuāla izteiksmes veida, aparatūras vai programmatūras radīšanu, bet drīzāk tīkla radīšanu – platformas lietošanu sadarbības veicināšanai un lēmumu pieņemšanai starp pilsēplānotājiem, pasūtītājiem, attīstītājiem un lietotājiem. Pateicoties lietojumprogrammām, šī procesa veidošana, vērtēšana un izmaiņas ir atklāta darbība, kurā var piedalīties jebkurš neatkarīgi no atrašanās vietas un laika. Digitālo tehnoloģiju lietošana ievieš specifiskas izmaiņas datu strukturēšanā, vizualizāciju radīšanā un to uztverē – tā ir apjomīgu datu bāzu savstarpēja savietošana, attēlošana, salīdzināšana un pastāvīga atjaunošana ar tīmeklī balstītu interaktīvu platformu palīdzību. Specifiska tīkla iezīme, ko ienes digitālās tehnoloģijas, ir lietojumprogrammu grafiskie interfeisi, kas ir daļa no vizualizācijas. Tie sastāv no vairākiem vizualizāciju logiem, kas

154


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Ilze Paklone, Ivars Strautmanis. ESPON 2013 lietojumprogrammu vizualizēšanas īpatnības un praktiskā pielietojuma iespējas

vienlaicīgi dažādos veidos attēlo pētāmos datus. Daudzkārtējais pārklājums (tekstuāli, vizuāli, audiāli, statiski un dinamiski logi) piedāvā heterogēnu vizualizāciju kopumu par vienu un to pašu jautājumu. Ar pārklājuma palīdzību tiek nodrošināta informācijas detalizēta precizitāte un komunikācija, kā to definē arī Džons Bolters, komunikācijas jautājumu speciālists [1, 20.–52.lpp.] Pārklājums norāda uz to, ka neviens no informācijas pasniegšanas veidiem nepastāv izolēti kā pašpietiekams izteiksmes veids. Šis aspekts liek pārzināt ne tikai tiešos, ar pilsētplānošanu saistītos jautājumus, bet arī citas disciplīnas. ESPON 2013 lietojumprogrammu metodoloģijā lietotas eksakto, psiholoģijas un socioloģijas zinātņu pieejas (biheiviorisms, vides psiholoģija, kvalitatīvās un kvantitatīvās izpētes un informācijas vākšanas metodes, informātikas elastīgās sistēmas u.c. metodes). Šo metožu novērtēšanas kritēriji specifiskā veidā attiecas arī uz pilsētplānošanas datu izpētes lietojumprogrammām. To novērtēšanas kritēriji saistīti ar matemātiski analītiska un arhitektoniska pētījuma integrēšanu vienotā platformā kā praktisku pilsētplānošanas problēmsituāciju risināšana. Tā ir augoša izpētes metodoloģija, kad praktiskā un teorētiskā pilsētplānošanas stratēģija attīstās un atklājas, realizējoties mijiedarbībai starp pētīšanu un praktisko situāciju [4]. Viena no digitālo tehnoloģiju ienestajām vizualizāciju radīšanas un uztveres īpatnībām ir iespēja strauji uzlabot esošos vizuālās izteiksmes veidus. Jaunās vizualizācijas metodes tiecas piedāvāt tiešāku, precīzāku un mazāk laikietilpīgu informācijas uztveres pieredzi, kas veidota integrējot vairāku disciplīnu metodes. Vizualizācijas ir interaktīvi divdimensionāli vai trīsdimensionāli kartējumi, kam ģeogrāfiski precīzi piesaistīti matemātiski grafiki un tabulas kā telpas, laika un noteikta atribūta savstarpēja saistība. Telpisko mērogu izvēle atbilstoši aplūkotajam indikatoram vai problēmsituācijai, kā arī viegla pāreja starp mērogiem ir nākamā digitālo tehnoloģiju ienestā vizualizāciju īpatnība. Kā nozīmīgāko var minēt vizualizēšanu atbilstoši ES teritoriālo vienību nomenklatūrai, kas ievieš vienotu telpisko mērogu izpratni visās lietojumprogrammās un ir nozīmīgs solis vienotas vizualizēšanas valodas virzienā. Izpratnei par ieviesto telpisko dalījumu ir būtiska nozīme mēroga izpratnē. Lietojumprogrammās tradicionālā mēroga izpratne – ko un kā iespējams attēlot noteiktos mērogos – būtībā neeksitē, pateicoties bezgalīgai iespējai tuvināt vai attālināt kartes un modeļus. Pārejas starp mērogiem ir salīdzinoši vienkārši realizētas, izpētes principiem paliekot līdzvērtīgiem – gan starp Eiropas telpiskās nomenklatūras definētajajiem reģioniem, gan atsevišķām teritorijām un pilsētām. Nemanāmās pārejas starp mērogiem ir būtiska lietojumprogrammu izpētes priekšrocība. Telpiska trīsdimensionāla mēroga koncepcija digitālajā izpētē vairāk saistīta ar jaunu izpētes indikatoru pievienošanu datu bāzē noteiktām vietām. Lietojumprogrammās izmantotie pēc struktūras līdzīgie bāzes dati ir vēl viena digitālo tehnoloģiju ienestā specifiskā vizualizāciju iezīme. Bāzes dati ir Eiropas ilgtermiņa reģioni, aerofotogrāfiskais kartējums, statistikas dati dažādiem telpas un laika mērogiem. Šos pamatdatus var papildināt specifiska informācija – LiDAR, GIS, trīsdimensionāli modeļi. Kopēja datu iezīme ir to kompleksais apjoms un

2010

Volume 4

savstarpējā savietojamība. AIRES, eXplorer un HyperAtlas ir lietojumprogrammas, kas orientētas uz esošās situācijas ātru izpēti un orientēšanos bāzes datos, nepiedāvājot jaunus pilsētplānošanas attīstības priekšlikumus. Tomēr izvēlētie statistikas dati un to iespējamās kombinācijas demonstrē jautājumus, kas ir svarīgi Eiropas telpiskajā attīstībā. Savukārt VEPS ar papildus trīsdimensionālo modeli un LiDAR datu trīsdimensionālajiem kartēšanas iespējām piedāvā arī jaunus alternatīvus pilsētplānošanas attīstības priekšlikumus, kas pārklāti bāzes datiem. Interaktīvo vizualizāciju novērtējuma galvenie kritēriji ir to uzticamība un komunikācijas ātrums. Abi kritēriji balstīti tieši tehnoloģiskajās iespējās. Digitālo vizualizāciju viennozīmīgums un precizitāte ir ievērojama kvalitāte, kas rosina uzticamību un uz pierādījumiem balstītu lēmumu pieņemšanu. Interpretējama ir tikai vizualizāciju tālāka izmantošana un lēmumu pieņemšana. Komunikācijas ātrumu nosaka iespēja ar lietojumprogrammu palīdzību sarežģītas datu bāzes translēt vienkāršā vizuālā formā īsā laika periodā un adresēt informāciju saprotamā veidā noteiktām mērķa grupām. Kā divdimensionālās, tā trīsdimensionālās izpētēs informācijas komunikācijas kvalitāti nodrošina arī vienota skatījuma veidošana par analizējamo kontekstu – kādā secībā vizualizētā informācija tiek saglabāta, parādīta un kombinēta [10]. Lietojumprogrammu gadījumā savstarpēji saistīts vizuāls un tekstuāls stāstījums ir nozīmīga piedāvājumu modelēšanas metode. Trīsdimensionālā modeļa pievienošana ir jau arhitektoniski telpiska izteiksme, kas ir dizaina un vizuālā tēla jautājums. Šo informāciju iespējams interpretēt detalizācijas un vispārinājuma dēļ, tā ir mazāk saistīta ar informācijas precizitātes jēdzienu. Vizualizācijās, kurās pieļaujama informācijas interpretēšana, nozīme ir semiotikas un mediju teorijas pamatprincipu izmantošanai. Vizualizēšanas specifika starp divdimensionālām reģionālām izpētēm un lokalizētiem trīsdimensionāliem modeļiem ir stipri atšķirīga, tāpēc rezultātā lietojumprogrammas, kas virzītas uz trīsdimensionālām izpētēm, ir atsevišķas platformas tikai arhitektonisku iespēju pētīšanai. Programmatūras vizuāli telpiskai analīzei iespējams lietot visos teritorijas plānošanas līmeņos, ņemot vērā ar līmeni saistītās informācijas īpatnības. Nacionālajā līmenī (Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija un Nacionālais attīstības plāns) un reģionālajā līmenī (plānošanas reģiona attīstības stratēģija un attīstības programma) AIRES, eXplorer un HyperAtlas lietojumprogrammas var kalpot kā prototipi vietējai situācijai atbilstošas informācijas apmaiņas platformas attīstīšanai. Informācijas apmaiņa varētu ietvert GIS, LiDAR, aerofoto un statistikas datus dažādās iespējamās kombinācijās. Savukārt vietējā līmenī (vietējās pašvaldības attīstības stratēģija, attīstības programma, teritorijas plānojums, lokālplānojums un detālplānojums) kā piemērs iespējama VEPS programmatūra ar trīsdimensionālo moduli detalizētiem piedāvājumiem. ES prakse (ESPON lietojumprogrammas, piemēram) liecina, ka programmatūras un telpiskās plānošanas koncepcijas izstrādāšanā īpaša nozīme ir akadēmiskajai videi un tās zinātniski pētnieciskajām bāzēm, kas teorētiski

155


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Ilze Paklone, Ivars Strautmanis. ESPON 2013 lietojumprogrammu vizualizēšanas īpatnības un praktiskā pielietojuma iespējas

var nodrošināt inovāciju izstrādi, ieviešanu un pārbaudi. Lietojumprogrammas ieviešanai un datu organizēšanā nepieciešams laiks un resursi, taču liela apjoma datu apstrādē iegūtie rezultāti ir precīzi un viennozīmīgi, neinterpretējami un ievērojami samazina patērēto laiku un resursus ilgtermiņā, kā arī ļauj koncentrēties uz lēmumu pieņemšanu un alternatīvu modelēšanu. Var uzskatīt, ka šādas koncepcijas Latvijā ir tapšanas stadijā un šim procesam ir vairāki problēmu lauki – pilsētplānošanas pētījuma koncepcijas nepieciešamība akadēmiskā vidē, vizuāli telpiskās analīzes vadlīniju nepieciešamība, procedūra analīzes rezultātu parametrizēšanai dokumentācijai, nepieciešamība izstrādāt vizuāli telpisko analīzi kā pilsēptlānošanas mācību metodi, definēt komunikācijas koncepciju, optimizēt resursus vienotām datu bāzēm un to savietojamībai.

Šis darbs izstrādāts ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu projektā «Atbalsts RTU doktora studiju īstenošanai».

Attēli

1. att. AIRES grafiskais interfeiss. [7] 2. att. eXplorer grafiskais interfeiss – OECD reģionu statistikas dati gradienta kartes, izkliedes grafika un teksta veidā. [9] 3. att. VEPS grafiskais interfeiss - Štutgartes Rozenšteinvirtelas projekta trīsdimensionāla modeļa vai divdimensionālas kartes un teksta komentāru loga veidā. [12]

Izmantotie avoti 1. 2.

3. 4. 5. 6. 7. 8. 9.

10.

11. 12. 13.

2010

Volume 4

Bolter J. D., Grusin R. Remediation. Understanding New Media. Cambridge: The MIT Press, 2000, 307 p. Councel J. Virtual Environmental Planning System. ESPON 2013 Workshop Innovative visual and cartographic language. [Online 19.10.2009.] http://www.espon.eu/mmp/online/website/content/programme/ 1455/2112/2327/2331/index_EN.html Dühr S. The Visual Language of Spatial Planning. London: Routledge, 2007, 196 p. Grey C., Malins J. Visualizing Research: A Guide for Postgraduate Students in Art and Design. Aldershot: Ashgate, 2004, 214 p. ESPON 2013. ESPON 2013 Web Page. [Online 19.10.2009.] http://www.espon.eu Hypercarte. The Hypercarte Research Group Web Page. [Online 19.10.2009.] http://www-lsr.imag.fr/HyperCarte/realisations.html L’Atlas Interactif des Régions Européennes. UMS 2414 RIATE. [Online 19.10.2009.] http://www.aire.ums-riate.fr/en National Center for Visual Analytics. NCVA web site. [Online 19.10.2009.] http://ncva.itn.liu.se OECD Regional Statistics. Organization for economic co-operation and development web page. [Online 19.10.2009.] http://vitagate.itn.liu.se/GAV/ eXplorer/OECDRegional/ Ranta M. Implied World Views in Pictures: Reflections from a Cognitive Psychological and Anthropological Point of View. Contemporary aesthetics. [Online 05.02.2008.] http://www.contempaesthetics.org/newvolume/pages/ article.php?articleID=472 Takara Dž. Mēroga cīņas. Jauno mediju kultūras centra RIXC tīmekļa vietne. [Tiešsaiste 19.10.2009.] http://www.rixc.lv/reader/txt/txt.php?id=153&l=lv. Virtual Environmental Planning System. VEPS web site. [Online 19.10.2009.] www.Veps3d.org Zanin C., Lambert N. Considering Spatial Phenomena in 7 Different Ways. ESPON 2013 Workshop Innovative visual and cartographic language. [Online 19.10.2009.] http://www.espon.eu/mmp/online/website/content/ programme/1455/2112/2327/2331/index_EN.html

156


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Arhitektūras formveides iespējas ēku energoefektivitātes nodrošināšanā Roberts Riekstiņš, Rīgas Tehniskā universitāte, Ivars Strautmanis, Rīgas Tehniskā universitāte Atslēgas vārdi: ilgtspējīga arhitektūra, energoefektivitāte, ēkas formveide, ekociemati, dzīvojamo un publisko ēku risinājumi, augstceltņu eksperimentālie projekti.

Globālās ekoloģijas problēmas, neatjaunojamo (fosilo) energoresursu samazināšanās un sadārdzināšanās, kā arī pasaules valstu energoresursu pārvaldes radītie ģeopolitiskie saspīlējumi arvien aktualizē ilgtspējīgas vides attīstības pieeju un nostiprina vispārējās “zaļā dzīvesveida” popularitātes tendences. Tajā skaitā arī ekoloģisko pieeju būvniecībai jeb “ekobūvniecību”. Ilgtspējība un energoefektivitāte ir tie stūrakmeņi, uz kuriem balstīsies būvniecība nākotnē. “Ilgtspējīgā attīstība tiek nodrošināta visos līmeņos – no globālā līdz lokālam un individuālam (domā globāli – rīkojies lokāli). Tā prasa radikālas izmaiņas domāšanā, dzīves stilā, saimnieciskā darbībā (ekonomikā), zinātnē un tehnikā (tehnoloģijā), telpiskā plānošanā un dzīves vides veidošanā (arhitektūrā)” [1]. Savukārt enerģijas taupīšana ir viena no ilgtspējīgas attīstības ideoloģijas būtiskākajām sastāvdaļām. “Esošās enerģijas bilances statistika Eiropā rāda, ka ēkām tiek izmantots vairāk kā 40% no kopējā enerģijas patēriņa (citos avotos pat virs 50%), turklāt divas trešdaļas no tā tiek patērēts apkurei! Ēkas rada arī apmēram 36% no kopējā CO2 izmešu apjoma!” [2]. Tādēļ Eiropas Savienības politiskais uzstādījums ir līdz 2020. gadam sasniegt būtiskus uzlabojumus vides ilgtspējības nodrošināšanā, tai skaitā par 5–6% samazināt kopējo enerģijas patēriņu, palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru līdz 35%, kā arī būtiski samazināt CO2 izmešu apjomu. Būvniecības jomas regulācijai ir sagatavota direktīva, kura izvirzīs būtiskus nosacījumu ēku energoefektivitātei ES dalībvalstīs, tajā skaitā noteikumu, ka sākot ar 2020. gadu visām jaunbūvēm būs jābūt “nulles energopatēriņa ēkām” (jāsaražo tik pat enerģijas cik tā patērē). Šis lēmums neapšaubāmi skars projektētājus un celtniekus arī Latvijā. Daudzās Eiropas valstīs, jo sevišķi Vācijā, Austrijā un Skandināvijas valstīs, ekoloģisko principu ievērošana būvniecībā jau šodien ir ietverta saistošajos būvnormatīvos un kļuvusi par obligātu projektēšanas procesa sastāvdaļu. Ir izveidota noteikta ēku energoefektivitātes skala, kura tiek fiksēta enerģijas patēriņa sertifikātā un atbilstoši tam rada iespēju saņemt valsts līdzfinansējumu ēku būvniecībai vai rekonstrukcijai. I. Ēku formveides principu ietekme uz energoefektivitāti

Ēkas energoefektivitāte vienkāršoti ir definējama kā attiecība starp iekšējo klimatu ēkā un tā enerģijas patēriņa daudzumu, kas nepieciešams šī klimata uzturēšanai. Šeit būtiski ir pieminēt, ka energoefektivitāte nenozīmē tikai enerģijas patēriņa samazinājumu, kā tas bieži tiek uzskatīts.

Svarīgi ir panākt, lai ēku enerģijas patēriņš tiek nodrošināts no atjaunojamiem enerģijas avotiem! “Šobrīd vispārīga ēku klasifikācija ir šāda: ekonomiska ēka (<80 kWh/m2), zema energopatēriņa ēka (<40 kWh/m2), pasīvā ēka (<15 kWh/m2)”, kā arī nulles enerģijas ēka (saražo tikpat enerģijas cik patērē) un plus enerģijas ēka (saražo vairāk enerģijas nekā patērē). “Energoefektivitāti izsaka kā enerģijas patēriņa raksturojumu pret apsildāmo telpu platību (kwh/m2)” [3]. Minēto kritēriju sasniegšanai tiek meklēti jauni virzieni ēku arhitektūrā, siltumtehnikā un inženiertehniskajā aprīkojumā. Pašlaik Latvijas būvnormatīvi nosaka parametrus galvenokārt tikai ēkas norobežojošajām konstrukcijām, taču noteicošo kritēriju spektrs ievērojami paplašināsies. Jāievērtē būs efektīva visu ēkas norobežojošo konstrukciju siltumizolācija (building envelope – Ēku norobežojošo konstrukciju apzīmējums pasīvo māju projektēšanas metodikā) un hermētiskums, efektīva siltuma un aukstuma apgāde ar siltuma atgūšanu (rekuperāciju), efektīvs ventilācijas (sabiedriskās ēkās – arī kondicionēšanas) risinājums, izvietojums pret debess pusēm, t.sk. pasīva saules enerģijas izmantošana un saules tiešā starojuma kontrole, efektīva apgaismojuma sistēma, kā arī alternatīvās enerģijas avotu izmantošana un vēl virkne citu faktoru. Pareizs ēkas būvapjoma formas risinājums ir viens no kritērijiem ar kā palīdzību arhitekts var būtiski ietekmēt gandrīz visus no augstākminētajiem kritērijiem. Galvenie dabas apstākļu faktori, kas ietekmē ēkas formveidi: 1. Saule (aktīvās un pasīvās enerģijas izmantošana un aizsardzība, dienas gaismas nodrošinājums); 2. Vējš (aizsardzība no vēja un vēja enerģijas izmantošana); 3. Atmosfēras nokrišņi (lietus ūdens izmantošana); 4. Zemes enerģija (gruntsūdeņi, virszemes ūdeņi, zemes dzīļu enerģija). Gudri veidota ēkas forma, tajā skaitā tās elementi – jumts, ārsienas, logi, nojumes, ziemas dārzi un lodžijas, dod iespēju lietderīgi izmantot ievērojamu daļu no dabas piedāvātajiem atjaunojamiem energoresursiem un vienlaicīgi aizsargāt to no enerģijas zudumiem. Ēkas forma – tā nemaksā neko, savukārt sasniedzamais efekts var būt ievērojams. Arhitekta darbā papildus klasiskajam principam “forma seko funkcijai” būtu jāizvirza jauns projektēšanas princips – forma seko enerģijai (form follows energy) [4]. (1. att.). “Skatoties no ilgtspējīgas attīstības viedokļa kopumā, ēkai, būtu arī jābūt pēc iespējas kompaktākai, kā arī jābūt novietotai tuvu darba vietai, sabiedriskajam transportam, skolai, u.c. infrastruktūras objektiem” [5]. Ēkai ir jākalpo arī noteiktai funkcijai un pasūtītāja izvirzītajai apbūves programmai. Līdz ar to arhitektiem ir jāmeklē ne tikai jauni ēku formu risinājumi, bet visticamāk jārada arī jauni funkcionālie risinājumi, kuri lielā mērā ietekmēs cilvēku sociālo uzvedību un ieradumus.

157


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Roberts Riekstiņš, Ivars Strautmanis. Arhitektūras formveides iespējas ēku energoefektivitātes nodrošināšanā

II. Pilsētu plānošana. Ekoloģiskie ciemati

Ēku formveides sākums ir pilsētu plānošana. “Vēl 1900. gadā tikai 13% no visiem pasaules iedzīvotājiem dzīvoja pilsētās, savukārt tiek prognozēts, ka 2050. gadā šis skaitlis pieaugs līdz 70%” [6]. Šis fakts norāda pilsētu milzīgo ietekmi uz globālo ekosistēmu. Pareiza pilsētu plānošana, pilsētas zonu izvietošana atbilstoši ģeogrāfiskajiem, sociālajiem kritērijiem, vistiešākajā veidā nosaka efektīvu resursu izmantošanu. Mūsdienīga pilsētas plānošana ir balstīta uz kompaktumu, integrētu dažādu funkciju līdzpastāvēšanu (mixed use), kas ļauj taupīt resursus un vienlaicīgi bagātināt cilvēku sociālo dzīvi. Nozīmīgs ir ēku pareizs izvietojums saskaņā ar pilsētbūvniecības un enerģijas aspektiem. Jāievērtē tādi kritēriji kā iespējami mazāka būvju slodze uz apkārtējo vidi, kā arī dabisko resursu, īpaši gaisa un ūdens taupīšana, saules enerģijas, vēja enerģijas un reljefa ietekme. Vācijā, Austrijā un Skandināvijas valstīs nesenajā pagātnē izveidotajos ekoloģiskajos ciematos veikti daudzi veiksmīgi pilsētbūvniecības risinājumi. Īpaši izceļams ir Zviedrijas pilsētā Malmē izveidotais ekoloģiskais dzīvojamais komplekss “Bo01” – no jauna būvēts vesels pilsētas rajons, kurš tika veidots iepriekš degradētā pilsētas zonā. To kādreiz aizņēmusi rūpniecības un vecās kravas ostas zona, kas jau ilgus gadus bijusi absolūti pamesta, vējaina un savā ziņā “bezcerīga”. Jaunā dzīvojamā rajona ēkas lielākoties tika izvietotas regulāra tīkla veidā, ap iekšējiem pagalmiem, kas pasargāti no vēja, taču vēja aizturēšanas nolūkos tika veidots ēku savērsums vienai pret otru nelielā leņķī, tādējādi veidojot gan interesantu skatu perspektīvi, gan arī nedodot iespēju vējam “ieskrieties”. Ēkas pašas šeit veiksmīgi kalpo kā vēja aizturētāji (2. att.). Veiksmīgi risināts arī ēku izvietojums pret sauli – no jūras tālākajā daļā veidoti noslēgti iekšējie pagalmi, kuri ir saulaini un aizsargā no caurvēja. Austrijas pilsētā Lincā radītā Solārā pilsēta (“Solar City Linz”) kļuvusi par 21. gadsimta pilsētplānošanas paraugu, pateicoties saules enerģijas daudzpusīgajam izmantojumam. Balstoties uz šajā projektā gūto pieredzi, Lincas pilsēta ir izveidojusi metožu un kritēriju apkopojumu ilgtspējīgai pilsētplānošanai. Solārās arhitektūras svarīgs elements ir arī ēku attālumi un augstumi tā, lai arī ziemā saule maksimāli iespīdētu visās dzīvokļu telpās. Iekārtojot saules kolektorus uz visu ēku jumtiem, kopumā 3500 m² platībā, enerģijas patēriņš tika samazināts par 50%, tādēļ vidēji šī eko-ciemata ēkas patērē tikai 36 kWh/m² gadā. III. Dzīvojamo un publisko ēku risinājumi

Ēkas formas izveidē ir svarīgi izvērtēt visu ēku kā vienotu sistēmu kopumā. Ēkas apkure, ventilācija, ūdensapgāde, apgaismojums veido komfortablus dzīves un darba apstākļus. Šie faktori ir savstarpēji cieši saistīti un visi kopā ietekmē ēkas enerģijas patēriņu. Būtisks ir ēkas izvietojums pret debespusēm, jo tas nodrošina maksimālu saules enerģijas izmantošanu. Jāatzīmē, kaut arī Latvijā galvenie atjaunojamo energoresursu veidi ir biomasa, vējš un ūdens, liels potenciāls ir arī saules “solārās” enerģijas izmantošanai. “Salīdzinot ar citām Ziemeļeiropas galvaspilsētām, Rīgā gada vidējais saules starojums uz 1m2 ir viens no lielākajiem – 1109 kWh/m2 ” [7]. Pasīvā saules starojuma izmantošanā jāizdala tā pieplūde un uzkrāšana. Pieplūdei nozīmīgs ir logu risinājums dienvidu pusē. Efektīvs risinājums ir plašu stiklojuma

2010

Volume 4

laukumu izveide, piemēram, ziemas dārzi vai verandas, kas norobežo ārtelpu no dzīvojamām telpām un kalpo kā savdabīgi termiskie kolektori. Šādi risinātas, piemēram, ēkas dzīvojamās apbūves kompleksā Ikāstā, Kopenhāgenā. Tajā ēku dienvidu fasādes ir konstruētas kā plaši stikloti ziemas dārzi, kur uzkrātās saules enerģijas sasildītais gaiss pa iebūvētiem kanāliem tiek novadīts tālāk uz dzīvojamām telpām. Līdzīgi risinātas daudzas ēkas, piemēram, dzīvojamā rajona apbūve Koldingā, Dānijā (3. att.), kas sastāv no 59 terasu dzīvojamām mājām. Papildus stiklojumam, tajās izbūvēti vertikāli “solāro paneļu” elementi 8m2 platībā katrai ēkas sekcijai. Šie elementi nodrošina būtisku siltuma enerģijas nodrošinājumu papildus centrālajai apkures iekārtai. Ēkas jumta konfigurācija veidota atbilstoši saules staru krišanas leņķim. Ziemeļu fasādes savukārt ir pamatīgi izolētas, būvētas masīvā ķieģeļu konstrukcijā. Siltuma uzkrāšanas nolūkam aiz stiklojuma plaknēm iespējams izvietot arī masīvas konstrukcijas siltumu akumulējošas plaknes. Piemērs tam ir ģimenes dzīvojamā māja Langenzersdorfā, Vīnē (arhitekts Gerhards Steiksners) (4. att.). Tās kodols veidots no dzelzsbetona un funkcionē kā termiskā glabātuve. Tajā dienas laikā akumulētais siltums naktī nodrošina ēku ar siltumu. Uz dienvidiem pavērstā absorbējošā siena viscaur pilnā augstumā ir eksponēta tiešajam saules starojumam, kas iekļūst caur slīpu jumta logu virs dzīvojamās istabas. Šis ēkas piemērs arī rāda, ka zema energopatēriņa māja arhitektoniski var būt ne tikai “arhetipiskas” formās veidota, bet risināta ļoti mūsdienīgā formu valodā. Maksimālas saules enerģijas izmantojuma iespējas demonstrē arī vairāki netradicionāli projekti, piemēram, eksperimentālais projekts “Rotējošā solārā dzīvojamā māja Heliotrop”, Freiburgā. Šī neparastā ēka (5. att.) tika uzcelta 1994. gadā un tās konstrukcija ļauj veikt horizontālu rotāciju līdzi saulei. Ēkas īpašnieks un iedzīvotājs ir Vācijas lielākā ekoloģiskā ciemata Freiburgā arhitekts Rolfs Dišs (Rolf Disch). Ēkas plāns veidots sešstūra formā, tā ir 22 m augsta, 10,5 m diametrā. Pateicoties efektīvajai saules staru izmantošanai, kā arī vērienīgajam atjaunojamo energoresursu papildus aprīkojumam, šī ēka saražo līdz pat sešas reizes vairāk enerģijas nekā pati patērē. Ēkas jumts ir apzaļumots un aprīkots ar iekārtu lietus ūdens savākšanai, kā arī uz tā izvietotas saules baterijas, kuras dod 10 kW enerģijas. Aktīvās saules enerģijas izmantošanā, uzstādot saules enerģijas kolektorus, būtiska ir jumta forma un slīpums, jo tas dod iespēju efektīvai saules paneļu darbībai. Šajā aspektā vērts pieminēt apbūvi Vācijas dienvidos esošajā pilsētā Freiburgā, kur radīts plašs dzīvojamās un atpūtas ēku komplekss 38 ha platībā (arhitekti Rolf Disch Architekten). Arī šeit pasīvās mājas standarti un vismodernākās enerģijas taupības tehnoloģijas, kombinētas ar saules bateriju jaudas ierīču grupām, ļauj saražot enerģiju vairāk nekā ēkas pašas patērē. Arvien vairāk enerģiju taupoši risinājumi tiek pielietoti arī publisku ēku arhitektūrā. Tie tiek piemēroti praktiski visos ēku tipos, sākot no bērnudārza, biroju ēkas, līdz pat infrastruktūras objektiem un inženierbūvēm, fabrikām un citiem liela apjoma objektiem. Tas atspoguļo ekoloģiskās būvniecības arhitektoniskās un tehniskās attīstības daudzveidību, kāda šodien sastopama visur Eiropā. “Nākotnes ēkas būs jāveido kā “enerģijas stacijas”, jeb tādas, kuras ne tikai nodrošina tās iemītnieku vajadzības, bet enerģiju rada un pat apgādā ar to plašāku teritoriju ap sevi” [8].

158


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Roberts Riekstiņš, Ivars Strautmanis. Arhitektūras formveides iespējas ēku energoefektivitātes nodrošināšanā

Publiskās ēkās īpaši būtisks ir ventilācijas un dzesēšanas jautājums. Vienojošais virziens liela apjoma ēkās ir mēģināšana atteikties no centralizētas mehāniskās ventilācijas un dzesēšanas sistēmas, pārejot uz lokālām un līdz ar to arī lētākām sistēmām. Tāpat, energoefektivitātes nodrošināšanai ēkās, būtu pēc iespējas jāmēģina risināt dabīgās ventilācijas iespējas. Šeit jāmin atgriešanās pie atveramiem logiem kā lēta un vienkārša telpu ventilācijas paņēmiena. Lielās publiskās ēkās izplatīts risinājums ir iekšējie ātriji, kuros ar pasīvā saules starojuma siltumu sasildītais gaiss nodrošina iekšējo gaisa apmaiņu tālāk uz darba telpām. Augstceltnēs izmantotie fasāžu ventilācijas risinājumi, piemēram, dubulto fasāžu sistēmu (double skin facade) izmantošana, ar gaisa cirkulācijas palīdzību var radīt ievērojamu dzesēšanas efektu, tomēr arvien jāizvērtē šādu sistēmu izgatavošanas izmaksas un to ekoloģiskais pamatojums. Arī ēkas konfigurācijai ir liela ietekme dabīgās ventilācijas nodrošināšanā, kā tas redzams, piemēram, biroju ēkas projektā Solihullā (6. att.), kur ēkas jumtā īpaši veidotie skursteņa veida elementi, jeb “saules skursteņi”, ar automātisku regulāciju aprīkotos atvērumos nodrošina gan dabīgo ventilāciju, gan saules gaismas pieplūdi. Ņemot vērā publiskas ēkas papildus prasības inženiertehniskajam aprīkojumam, piemēram, kondicionēšanai, apgaismojumam, elektroapgādei, ēkās tiek projektēti kompleksi risinājumi, kuros ēku arhitektūras risinājumam jābūt viscaur saliedētam ar ēkas inženiertehniskajiem risinājumiem. “Norvēģijas arhitektu grupa ir izstrādājusi šādu kompleksa risinājuma biroju ēkas projektu Skagen ØKOntor. Pēc autoru teiktā, šī ēka tiek izvirzīta kā Norvēģijas “ekoloģiskākā” biroju ēka” [9]. Ēku projektējot, veikts komplekss faktoru novērtējums un izmantojums. Būtiska loma ir saules gaismas kontrolei. Pasīvā saules siltuma uzkrāšana notiek rietumu fasādē izvietotajā vestibilā. Caur daudziem dienvidu fasādē esošajiem logiem ienākošā saules gaisma tiek kontrolēta ar individuāli operējamiem logu slēģiem, kuri ir visvairāk redzamā un dinamiskā ēkas arhitektūras iezīme (7. att.). Vesela stāva augstumā izbūvētie slēģi var tikt atvērti dienas laikā, lai nodrošinātu dienas gaismu un pasīvo saules siltumu, vai aizvērti pēc saulrieta, lai palielinātu siltumizolāciju. Slēģi veidoti tā, ka tie var transformēt fasādi, noslēpjot no 20% līdz 60% no logu platības. Līdz ar to ir rēķināts, ka šie slēģi vien ļaus ietaupīt 15% no apkures izmaksām gadā. Uz ēkas apzaļumotā plakanā jumta atmosfēras nokrišņi tiek savākti un attīrīti, lai tos izmantotu tehniskā ūdens vajadzībām. Tāpat, uz jumta izvietoti arī četri vēja ģeneratori, kuri nodrošina 10% no enerģijas patēriņa. Gan apkurei, gan dzesēšanai tiek izmantots jūrā ievietots siltuma sūknis. Līdz ar to šī ēka ataino ēkas ilgtspējīgas arhitektūras formveides nesaraujamo saikni ar ēkas inženiertehnisko sistēmu elementiem. IV. Augstceltņu eksperimentālie projekti

Augstceltņu energotaupīgas aspekts ir komplicēts. Pēc būtības augstceltne ir grūti veidojama energotaupīga, jo tā tiek pastiprināti pakļauta vēja slodzēm, nepieciešamas papildus jaudas dzesēšanai, apkurei un citam inženiertehniskajam aprīkojumam. Šobrīd novērotā tendence ir ļaut ēkas formai un lielajiem izmēriem “strādāt ēkas labā”. Tiek projektēti risinājumi, kas ļautu visu enerģiju tiek saražot ēkā. Tā, piemēram, Power Tower Linz ir pasaules pirmā pēc pasīvās mājas standarta uzceltā biroju augstceltne, kura izmanto atjaunojamo enerģiju lai nodrošinātu

2010

Volume 4

gandrīz visas apkures, dzesēšanas un svaigā gaisa apgādes jaudas. Saules starojums ir galvenais ēkā izmantojamais enerģijas avots. Ēkas dienvidu fasāde ir pilnībā aprīkota ar saules paneļu sistēmas elementiem, un tie ļauj samazināt ēkas CO2 patēriņu par apmēram 300 tonnām gadā. Enerģijas uztveršanai var tikt izmantots viss ēkas būvapjoms. Piemēram, eksperimentālā projektā ar nosaukumu “Noķert lietu” (Capture the rain) (8. att.), ēkas fasāde viscaur apzināti veidota ar mērķi savākt iespējami daudz lietus ūdens, lai nodrošinātu iemītnieku ikdienas vajadzības. “Vidējais ikdienas ūdens patēriņš uz personu ir 150 litri, no kuriem 85 litrus var aizvietot ar lietus ūdeni. Tas ir būtiski, jo pēdējos trīsdesmit gados ūdens patēriņš ir nozīmīgi pieaudzis” [10]. Arvien aktuālāki kļūst dažādu veidu projekti, kuru pamatideja ir radīt videi draudzīgas augstceltnes tieši blīvā un intensīvi apbūvētā pilsētvidē. Domājams, ka šo tendenci rada ēku iemītnieku darba vides atsvešinātība no dabas un darba vides mikroklimata negatīvā ietekme uz veselību. Plānots, ka augu bagātīgā izvietošana ēkas stāvos varēs uzlabot iemītnieku komfortu un darba apstākļus, dodot iespēju izbaudīt augu valsts dažādību arī blīvi urbanizēto metropoļu sirdīs. Savdabīga ideja ir augstceltnes veidot kā pilsētvidē ievietotus dārzus. Augstceltņu stāvu platības tiktu izmantotas noteiktu augu audzēšanai un arī tirdzniecībai. Šīs idejas ekoloģiskais ieguvums ir lauksaimniecības produktu transportēšanas izmaksu samazinājums, lai pilsētas centra iedzīvotājiem nogādātu produktus no piepilsētām un lauku rajoniem. Ēkas tiktu veidotas, lai audzētu produktus uz vietas pilsētā, šādās īpaši šim nolūkam projektētās ēkās. Kā piemēru var minēt The Living Tower projektu (9. att.), kurā ēkas forma veidota tā, lai atmosfēras nokrišņi dabīgā veidā, bez mehāniskas iedarbošanās, apgādātu ēkā augošos produktus. Saules bateriju paneļi nodrošina ēkas enerģiju saulainajās dienās, lietus ūdens notekūdens filtrācijas sistēmas nodrošina tā attīrīšanu un nodošanu atkārtotai iedzīvotāju izmantošanai. Atvērumi ēkas ārsienās nodrošina dabīgo ventilāciju ēkas kodolam, lai pēc iespējas samazinātu mehāniskās ventilācijas nepieciešamību. Ja šādu ēku celtniecība izrādītos realizējama, paredzams, ka tas varētu radīt būtisku pavērsienu pasaules lielo metropoļu attīstībā. V. Nobeigums un secinājumi

Šī raksta mērķis ir pievērst uzmanību vienam no energoefektivitātes aspektiem arhitektūras projektēšanā, kurš līdzšinēji nav pietiekami pētīts. Arhitektūras formveides ietekme uz ēku energoefektivitāti paver plašas enerģijas taupīšanas iespējas, kā tas redzams daudzos realizētos un iecerētos projektos Eiropā un pasaulē. Šī pieeja prasa konkrētas situācijas vides faktoru izvērtējumu un kompleksu plānošanas pieeju arhitekta darbā. Pasaules pieprasījums pēc energoresursiem arvien pieaug un tas notiek straujos tempos. Ņemot vērā, ka fosilo energoresursu rezerves samazinās, to cena paaugstināsies un par to neviens vairs nešaubās. Pakāpeniskai pārejai no fosilo energoresursu izmantošanas uz atjaunojamiem resursiem ir jānotiek jau tagad. Kā vēl nekad, šis jautājums ir aktuāls katram šodienas Latvijas ekonomiskajā situācijā. Līdzšinējais arhitektūras veikums Latvijā rāda, ka arhitektūras formveides un energoefektivitātes saistībai līdzšinēji nav pievērsta pietiekama uzmanība.

159


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Roberts Riekstiņš, Ivars Strautmanis. Arhitektūras formveides iespējas ēku energoefektivitātes nodrošināšanā

Lai sabalansētu ēkas būvniecības izmaksas un ikdienas ekspluatācijas izmaksas, galvenokārt apkuri un elektroapgādi, ir daudz risinājumu, kurus ir izdevīgi lietot Latvijas klimatiskajos apstākļos. Ekoloģisku risinājumu lietošana ēku celtniecībā ļauj taupīt. Lai to panāktu, ir jāmaina domāšana – gan projektētājiem, gan celtniekiem, gan ēku īpašniekiem. Arī Latvijas apstākļos, analizējot katras konkrētās situācijas faktorus, iespējams izmantot atjaunojamos energoresursus un iegūt nozīmīgu energopatēriņa samazinājumu. Tas ir svarīgi, lai vairotu Latvijas enerģētikas neatkarību. Šobrīd papildus stimuls ekoloģiskās būvniecības attīstībai ir Eiropas līdzfinansējuma iespējas esošo ēku energoefektivitātes paaugstināšanai un virzība uz vienota enerģijas novērtēšanas sertifikātu sistēmas ieviešanu, līdzīgi kā tas ir paveikts daudzās Eiropas valstīs. Tam nepieciešama attiecīgas likumdošanas izstrāde, “zaļo investīciju” piesaiste un sabiedrības izpratnes veidošana. Tajā skaitā – arī projektētāju un arhitektu sagatavošana.

2010

Volume 4

Šis darbs izstrādāts ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu projektā «Atbalsts RTU doktora studiju īstenošanai».

Attēli

1. att. Ēkas formveides skice. 2. att. Malmes dzīvojamā kompleksa “Bo01” plāns ar ēku izvietojumu leņķī. 3. att. Dzīvojamā rajona apbūve Koldingā, Dānijā. 4. att. Dzīvojamā māja Langenzersdorfā, Vīnē. 5. att. Rotējošā “solārā” dzīvojamā māja “Heliotrop” Freiburgā. 6. att. Biroju ēka Solihullā. Gaismas un gaisa apmaiņas kontroles skice. 7. att. “Skagen ØKOntor” biroju ēka. Bīdāmo elementu kontrole ēkas dienvidu fasādē. 8. att. Ekoloģiskā augstceltne “Noķert lietu”. 9. att. Ekoloģiskā augstceltne “EDITT Tower”.

Izmantotie avoti Trušiņš J. Pilsētu ekoloģiskā rekonstrukcija. Arhitektūra un būvzinātne. Rīgas Tehniskās universitātes zinātniskie raksti. 2. sērija. 2006, 7. sējums, 73. lpp. 2. Bradley A. Indicators for energy efficiency: towards a low carbon society. International conference “Building renovation – towards low energy consumption” materials. Austria: WSED, 2010, March 4, p. 7. 3. Blumberga D. Ēka kā elementu sistēma. Lecture synopsis. Seminar materials, Energy-saving construction in Latvia. Riga: RTU, 2010, March 22, p. 8. 4. Cody B. Energieeffizienz in Architektur und Urban design. International Conference “Building renovation – towards low energy consumption” materials. Austria: WSED, 2010, March 4, p. 1. 5. Rynd C.W. Camera-ready Green Design. The Green House – New Directions in Sustainable Architecture. New York: Princeton Architectural Press, 2005, p. 10. 6. Grava S. Sarūkošās pilsētas. Latvijas Arhitektūra, 2009, Nr. 83., 82.–87. lpp. 7. Ņevoļskis S. Ilgtspējīgu mājokļu būvniecības iespējas Latvijā. Latvijas Būvniecība, 2010, Nr. 1., 63. lpp. 8. Cody B. Form follows energy. International conference “Building renovation – towards low energy consumption” materials. Austria: WSED, 2010, March 4, p. 3. 9. Skagen ØKOntor: Norway’s most efficient office building by Various Architects. [Online, 08.12.2009.] http://www.archdaily.com 10. Capture the rain’ skyscraper by Ryszard Rychlicki and Agnieszka Nowak. [Online 12.03.2010.] http://www.urban-logic.com/category/green-designs/ 1.

160


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Volume 4

Integrētā ūdens plānošanas sistēma Pēteris Strancis, Latvijas Universitāte Atslēgas vārdi: ūdens plānošana, integrēta plānošana, ilgtspējīga ūdens plānošanas sistēma.

I. Ievads

Cilvēces attīstība kopš seniem laikiem ir notikusi vieglā upju sasniedzamības attālumā. Tigra, Eifrata, Nīla, Ganga, Jandzi. Pirmkārt, upes nodrošināja uzturā tik ļoti nepieciešamo ūdeni un bija būtisks pārtikas avots, otrkārt, ūdens bija nozīmīgs satiksmes ceļš, nodrošinot saikni ar jūru un okeānu, tas ļāva izpētīt un apzināt pasauli, apgūt jaunas teritorijas. Līdz 19. gs. upes kalpoja kā būtiski iekšzemes ceļi, notiekot infrastruktūras attīstībai, pamazām sauszemes ceļi un dzelzceļi sāka izkonkurēt ūdens transportu, taču to struktūra uz sauszemes veidojās sekojot upju asīm. Pēdējos 150 gados ūdens, īpaši upes, aizvien vairāk tiek izmantots kā energoresurss, nozīmi iegūst apjomīgas inženierbūves. Dambji kļūst par komerciāliem upju tecējuma pārrāvumiem. Šodien cilvēciskā izpratne par ūdeni mainās – top saprotams ka tīra ūdens krājumi, jo īpaši saldūdens, nav bezgalīgi. Ūdens pieejamība kļūst par būtiskāko jēdzienu daļai pasaules valstu politikās. Tomēr ūdens ir ne tikai klaji sadzīvisks resurss, tas arī šodien ir nozīmīgs enerģijas avots, infrastruktūra navigācijā un rekreatīvā platforma [1]. Beidzot, nevar aizmirst arī par ūdeni kā kultūrvēsturisku elementu, kas veido gan lauku, gan urbāno ainavu, kas ir cilvēku pievilkšanas magnēts, kas veicina komunikāciju [2]. Minētie aspekti ir likuši sabiedrībai domāt par visaptverošu, ilgtspējīgu jeb integrētu pieeju meklēšanu ūdens izmantošanā un lietošanā. Šiem procesiem ir nepieciešama plānošana, pasaulē (nozares) profesionāļi ar to nodarbojas jau 40–50 gadus, bet Latvijā pēcpadomju laika telpiskās plānošanas sistēma atrodas vēl tikai sevis meklējumos. Arī ūdens teritoriju un resursu plānošanai vēl netiek pievērsta pietiekoša un visaptveroša uzmanība, lielākā daļa līdz šim izstrādāto dokumentu ūdeņu jomā ir ar ļoti šauru sektoriālu un fragmentētu pieeju [3]. Augstākminētais ir iemesls pētījumam par to, vai ūdens Pasaulē tiek plānots integrēti jeb ilgtspējīgi gan kā resurss, gan teritorija. Kā šādai ūdeņu plānošanai vajadzētu izskatīties un darboties? Kur būtu tās vieta integrētā plānošanas sistēmā? Pētījuma uzdevums bija (ir) atrast pareizāko plānošanas pieeju un vietu ūdenim kā resursam un kā teritorijai, kas ir gan dzīvās radības eksistences nodrošinātājs, gan arī telpiski nozīmīgākais elements uz Zemes virsmas.

3.

4.

5.

6.

II. Iemesli ūdens teritoriju plānošanas aktualitātei Pasaulē un Latvijā 1. 70,8% no visas Zemeslodes virsmas aizņem ūdens teritorijas. 2. 64589 km2, ir Latvijas teritorija (tai skaitā) sauszeme – 62046 km2, iekšējie ūdeņi – 2543 km2. Latvijas jūras robežas garums ir 496 km 12 jūras jūdžu (22,4 km)

161

7.

platumā, skaitot no maksimālā bēguma līnijas. Ūdeņi gar Latvijas piekrasti ir Latvijas Republikas teritoriālā jūra. Nepieciešamība pēc ūdens rada konfliktus. Konfliktu tips atbilst reģiona īpatnībām, piemēram, Tuvējos Austrumos tas ir dzeramā ūdens deficīts, kas izraisa starpvalstu domstarpības. Spilgts piemērs ir Jordānas upes baseins ar saviem saldūdens krājumiem, kas ir ne tikai viens no cēloņiem militāram konfliktam, bet arī iemesls tālejošām ekoloģiskām sekām – Nāves jūras izžūšanai. Citviet konfliktu pamats ir ainaviskas teritorijas ar tiešu pieeju ūdenim. Latvijas gadījumā visbiežāk tās ir piekrastes teritorijas, kuru tirgus vērtība parasti ir augstāka kā citur, tādejādi tas rada dažādu interešu grupu spiedienu šajās vietās, izraisot lokālās sabiedrības un privātīpašnieku savstarpējus konfliktus. Par to liecina tiesvedība – LR Satversmes tiesā visā tās pastāvēšanas laikā līdz 2009. gada novembrim ir bijušas/ ir iesniegtas 17 lietas, kas tieši attiecas uz vietējās pašvaldības teritoriju plānojumiem, no tiem 12 ir par teritorijām vai atsevišķiem zemesgabaliem tiešā ūdens tuvumā. Tātad tie ir problēmjautājumi, kas saistīti ar saimnieciski un ekonomiski vērtīgiem īpašumiem, vai arī interešu sadursmēm sevišķu un stratēģisku teritoriju novietnes nozīmes dēļ (LR Satversmes tiesas dati). Pret ūdeni kā resursu un vienu no nozīmīgākiem ekosistēmas elementiem pēdējos 30 gados pasaulē ir mainījusies attieksme, par to liecina daudzās starptautiskās vienošanās, nostādnes un direktīvas. Latvijai kā Baltijas jūras reģiona valstij ir svarīga šī reģiona valstu kopīgā nostādne jūras telpiskajā plānošanā, valstu savstarpējo interešu saskaņošanā un centienos ekosistēmas saglabāšanā un uzlabošanā [4]. Sauszemes teritorijas tiek sadalītas atļautajās izmantošanās – no dažām vispārīgām (piemēram, Helsinki City masterplan ir septiņas atļautās izmantošanas) līdz dažiem desmitiem (Londona, Prāga). Atšķirībā no sauszemes, ūdens teritorijās pat pilsētu robežās bieži netiek noteikta izmantošana jeb zonējums (Jūrmala, Ventspils, Londona), taču starp šīm pilsētām pastāv būtiskas atšķirības attieksmē pret ūdens teritorijām, kas faktiski arī parāda pilnu spektru šajā plānošanas disciplīnā – no pilnīga nihilisma (aizmirstas un grūti lietojamas teritorijas kā atsevišķos plānojuma risinājumos Jūrmalā) līdz specifiskiem tematiskiem plānojumiem (Londonas plūdu plāns, Cooks River (Austrālija) lietus ūdeņu plāns), kuru nepieciešamību ir radījusi negatīva pieredze un līdz ar to vēlme pēc drošības un maksimāli precīzas prognozēšanas, kā arī pēc precīza rīcības plāna katastrofu gadījumos. Ūdens teritorija ir būtisks sauszemes publiskās telpas turpinājums un urbānās ainavas sastāvdaļa gan kā robeža, gan vietas zīme, gan arī kā atvērta un publiski lietojama teritorija [5].


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Pēteris Strancis. Integrētā ūdens plānošanas sistēma

8. Globālo klimata izmaiņu rezultātā mainās piekrastes teritorijas. Notiekot lokālai cīņai ar krastu erozijas sekām vienuviet, cituviet piekrastes apstākļi tiek ietekmēti vairāk, tāpat ir ar nepārdomātiem grunts izsmelšanas un izgāšanas gadījumiem, kas rada ķēdes reakciju [6]. Taču kā svarīgākais klimata maiņu seku faktors ir jāmin tieši hidrometeoroloģiskie riski. ANO pētījumos, pēc pielietotā reģionālā iedalījuma, Latvija ietilpst Centrāleiropas, Austrumeiropas un NVS valstu grupā, kur no visām dabas katastrofām 25% ir plūdi, bet 31% ir sausums un ar to saistītie riski [7]. 9. Kuģniecība un ostas ir viens no reģionālās attīstības virzītājiem. Ostu reģionalizēšanās ir faktiski jaunākā fāze ostu attīstībā, kas sevī ietver plašu reģionu vairāku desmitu un pat simtu kilometru areālā. Šajā procesā kā transporta infrastruktūru izmanto gan dzelzceļa transportu, gan iekšzemes kuģniecību, kas salīdzinoši ar auto pārvadājumiem ir lētāki un īpaši neaizstājami lielgabarīta kravu pārvadājumos. Informācija un intermodalitāte nodrošina ērtāku pieeju iekšzemei, tas palielina kravu frakta efektivitāti un līdz ar to veicina reģiona konkurētspēju. Taču kravu pārvadājumi var atstāt tiešu iespaidu gan uz dzīves, gan dabas vidi, turklāt ostu attīstības jautājumi ir tieši saistīti ar ūdeni un piekrastes teritorijām kā infrastruktūras bāzi [8]. Protams, tie nav vienīgie iemesli, kuru dēļ jādomā par ūdeņu plānošanu. Tautsaimniecības nozares: enerģētika, akvakultūra un resursu ieguve, kas saistītas ar ūdeņiem, ir pamats plānošanai un pēc tam pārvaldībai jeb resursu vadībai. Visi augstākminētie argumenti ir pietiekoši, lai runātu par ūdeņu plānošanu kā par nozīmīgu telpiskās un stratēģiskās plānošanas nozari. III. Terminoloģija

Telpiskajā plānošanā, īpaši nonākot jau vietējās pašvaldības līmenī, caurmērā tiek lietoti jēdzieni: teritorija, teritorijas atļautā izmantošana, teritorijas zonējums. Vārda teritorija izcelsme ir no latīņu territorium, savukārt tā sakne ir no vārda terra (zeme). Termins akvatorija nozīmē norobežotu ūdens virsas iecirkni noteiktā jūras, līča, jomas vai ostas rajonā [7]. Šī vārda izcelsme ir no latīņu aqua (ūdens), taču tradicionāli ir iegājies tā, ka šo terminu lielākoties lieto ar jūrniecību saistītās nozarēs. Daudzos avotos tiek lietots jēdziens ūdens resursi (no franču ressource – krājumi, līdzekļi, rezerve.). Pēc būtības gan ūdens, gan arī sauszemes teritorija ir resurss. Visas pasaules ūdeņi visos to veidos ir cilvēces krājumi. Sauszemes un piekrastes plānošana ir cieši saistītas. Zinātniskajā literatūrā un terminoloģijā ūdens resursu plānošana ir novesta tīri līdz kvalitatīvas vielas lietošanas līmenim, tādēļ nepieciešams ieviest loģisku terminu, kas ietvertu ūdeni gan telpiski, gan vielas veidā. Pamatojoties uz visu augstākminēto un veidojot jēdzienisko kompilāciju, ir izkristalizējies termins integrētā ūdens plānošana, ar ko saprotama visu veidu, nozaru, tilpumu un agregātstāvokļu plānošana.

Volume 4

IV. Integrētā ūdens plānošana

Liela daļa ūdens plānošanas jautājumu tiek risināti sektoriāli, piemēram, ostu plānošana, ūdensšķirtņu plānošana, notekūdeņu vadība, piekrastes plānošana, plūdu risku pārvaldība, iekšējo ūdensceļu plānošana u.tml. Taču dīvaini ir tas, ka bieži vien šajās nostādnēs, plānos vai zinātniskos darbos, kas kalpo par pamatojumu pirmo izstrādei, tiek ļoti ātri sašaurināts apskatāmo jautājumu loks. Iespējams, ka tas ir pareizākais risinājums lai sagatavotu zinātniskas publikācijas, tās nepadarot pārlieku panorāmiskas, taču tas neder plānošanas procesā, jo šādi tiek radīti dažādu nozaru dokumenti, kas savstarpēji ne tikai nekoordinējās, bet pat konfrontējās. Tādēļ ir nepieciešama sistēma, kas izslēgtu atsevišķu sektoru dominanti. Balstoties uz ANO iniciētās un pārraudzītās integrētā ūdens resursu vadības nostādnēm [10], vispārzināmo ilgtspējīgas attīstības pamatprincipu shēmu (sociālo, vides un ekonomisko faktoru līdzsvars) un tās interpretāciju Manašingha trīsstūri [11], tika izveidots integrētās ūdens plānošanas (IŪP) modelis (1. att.), kas uzskatāmi parāda plānošanā apskatāmo un līdzsvarojamo aspektu loku. Tajā iekļaujot sekojošo, kas būtu jāņem vērā plānojot ūdens resursus, teritoriju un arī pieguļošo piekrasti: • Klimata pārmaiņas, kas uz ūdeni attiecās divējādi, – no vienas puses tas ir iespējamais dzeramā ūdens krājumu izsīkums un līdz ar to arī atsevišķās teritorijās sausums, no otras puses tās ir arī hidrometeoroloģisko apstākļu izmaiņas, kas aiz sevis nes plūdu risku, krasta eroziju u.tml. [6]. • Ekosistēmas vienotība plānošanā ir pilnvērtīga hidroloģiskā cikla nodrošināšana, ar mēģinājumu pēc iespējas mazāk sabojāt tā tīrību un norisi. Tādi ir visa veida notekūdeņu savākšanas, pārstrādes un lietošanas plāni [10]. • Bioloģiskā daudzveidība ir aspekts ko nosaka konvencija “Par bioloģisko daudzveidību”. Šeit svarīgi ir apzināties, ka problēmu izplatība ir daudz grūtāk apturama kā uz sauszemes. • Pieejamība nozīmē gan piekļuvi ūdenim kā telpiskam elementam t.i. tā sasniedzamību, gan arī kā dzeramā ūdens resursam. • Rekreācija ir atpūta pie ūdeņiem, kā arī uz tiem, un ir viens no populārākajiem atpūtas veidiem ar savstarpēji konfliktējošām lietotāju grupām. To nevar neņemt vērā plānošanas procesā. Latvijas gadījumā nemazsvarīgs faktors ir sezonalitāte. Ziemā līdz ar ledus slāņa izveidošanos mainās ūdens pieejamība. Tomēr gan sociālo, gan vides, gan ekonomisko faktoru dēļ šajā (rekreatīvajā) jomā ir iespējami konflikti. • Ainavtelpas aspekts ietver sevī pilsētas un lauku vides konteksta mērogu, tā attiecības ar cilvēka veidoto ainavu. Ūdens ir arhitektūras mainīgais elements, šis aspekts šobrīd daudzviet vēl netiek pienācīgi novērtēts. • Vietas atmiņa ir aspekts, kas saistās gan ar telpiskām norisēm, gan mentāliem uzslāņojumiem, kas varbūt nav tieši apjaušami, bet noteikti raksturo katru konkrēto vietu, arī lielāku vai mazāku laiku pēc tiešās norises. Piemēram, piekrastē tā ir atmiņa par piekrastes zvejniecību un tās kādreizējo norišu nospiedumi – koka moli [12].

162


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

Pēteris Strancis. Integrētā ūdens plānošanas sistēma

• Kultūrvēsturiskais mantojums ir gan zemūdens arheoloģiskais mantojums, gan navigācijas, gan visdažādākā ūdenī izbūvētā infrastruktūra ar kultūrvēsturisku vērtību [13]. • Infrastruktūra joprojām tas ir lētākais kravu pārvadāšanas veids, kaut ūdens arī kā ceļa nozīmība ir mazinājusies tikai pēdējos 150 gados līdz ar tehnikas attīstību. Tāpat ūdens kā ceļš ir nozīmīgs atpūtas struktūras elements, un to šādi lieto aizvien vairāk. • Ūdens kā energoresurss no vienas puses kā enerģijas ražotājs ir videi ļoti draudzīgs, jo tas ir atjaunojamais resurss, taču ir arī virkne negatīvu aspektu, kas būtiski konfrontē ar vides jautājumiem. Tanī pat laikā, pateicoties zinātniskajam progresam, veidojas jauni ar ūdeni saistīti enerģijas iegūšanas veidi. • Akvakultūra un zvejniecība ir tautsaimniecības nozares, kas saistītas ar pārtikas nodrošināšanu. Tās atstāj viena uz otru zināmu iespaidu, tāpat kā uz bioloģisko daudzveidību. • Ieguve ir paša ūdens kā resursa iegūšana un ar to saistītie jautājumi. Ūdens jeb zemūdens teritorijā var iegūt arī derīgos izrakteņus. V. Attīstības dokumentu analīze

Lai konstatētu reālo situāciju Latvijā, kas saistīta ar ūdens resursu un teritoriju plānošanu, tika analizēti deviņi dažādi plānošanas dokumenti. Analīzes metodoloģijai izmantojot augstāk apskatīto aspektu loku, ar vienkāršu, samērā vispārīgu plusu un mīnusu sistēmu, kas kopumā var neatainot plānošanas dokumenta vispārējo kvalitāti, taču pilnīgi pietiekoši ļauj spriest par to cik integrēta jeb ilgtspējīga ir ūdens plānošana Latvijā. Protams, vienmēr var diskutēt par to vai visu plānojumu gadījumos ir jāpiemēro pilnīgi visi aspekti, vai aspektu skaits ir pietiekošs? Taču atsevišķu norišu (ostas paplašināšana, aizsargājamas dabas teritorijas izveide, vētru izmaiņas) analīze šo aspektu kontekstā parādīja, ka tie ir pietiekoši un universāli. Septiņi no deviņiem analizējamajiem attīstības plānošanas dokumentiem ir no vietējo pašvaldību līmeņa, bet divi – reģionāla. Izvēloties dokumentus, tika ņemti vērā sekojoši kritēriji: plānojamajā teritorijā ir jābūt vērā ņemamām ūdenstecēm vai tilpnēm, dokumentam ir jābūt tādam, kurā pēc loģikas – kādā nebūt veidā, ir jābūt ietvertiem jautājumiem par ūdens plānošanu. Izvēloties pašvaldības, tika ņemti vērā sekojoši faktori – pašvaldības teritorijā ir jāatrodas Latvijas mērogam nozīmīgām ūdeņu teritorijām, dažu pašvaldību teritorijās ir jābūt industriālai ostai vai jahtu ostai, dažām pašvaldībām ir jāatrodas pie jūras, dažām iekšzemē. Lai spektrs būtu pilnvērtīgāks analizēšanai, darba gaitā tika izraudzīti arī divi reģionālā līmeņa attīstības plānošanas dokumenti, kuriem jāskar daļa no apskatītajām pašvaldību teritorijām. Katrā plānošanas dokumentā bija vairāki gan pozitīvi, gan negatīvi izceļami risinājumi, gan arī kopumā pieminēšanas vērti punkti, kas raisa pārdomas par ūdeņu plānošanu. Jūrmalas attīstības plāns 1995–2007. (Šī plānojuma darbība pagarināta līdz 2009.gadam.) • Pasaules Dabas fonds (WWF) ieteicis aizsardzībai četras jaunas teritorijas – visas saistītas ar ūdeni un piekrasti.

2010

Volume 4

1. att. Integrētās ūdens plānošanas risināmo aspektu loks.

• Daudzviet izvirzīts jautājums par jahtu ostu un jahtu tūrismu, taču risinājumu nav. Šobrīd dēļ sanesām Lielupes grīvā, Jūrmala praktiski kuģotājiem no jūras puses nav pieejama. Līdzīgi ir ar Lielupes ostu, kas plānā ir iezīmēta, taču faktiski ir tikai formāls teritoriāls un administratīvs formējums. • Pludmalei kā teritorijai ar īpašu nozīmību paredzēts apsaimniekošanas plāns. • Virknei piekrastes teritoriju, kā obligāts pasākums ir noteikta detālplānojumu izstrāde. Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojums 2009–2021 gadam. Jūrmalas telpiskās attīstības vīzija ir daļa no plāna projekta, kas šobrīd pieejama publikai. Šis dokuments ir tikai projekts un gala rezultātā tas būs pilnīgāks, droši vien neparādīsies arī vairākas pretrunas jeb nesaistes starp pētījumiem un plāna risinājumiem. Galvenie risinājumi un nostādnes ir: • Ūdens ir viens no pilsētu raksturojošajiem elementiem un būtisks kūrortu resurss. • Pastiprināta uzmanība pievēršama ūdensmalu pieejamībai. Teritorijas plānojumā ir arī virkne trūkumu: • Infrastruktūras daļā neparādās ne osta, ne jahtu ostas vai osta. • Reģionālajā transporta shēmā iezīmēts ūdensceļš uz Jelgavu, bet lokālos risinājumos tas netiek pat pieminēts. • Lielupes grīva ir vieni no pilsētas sešiem vārtiem, kas kuģojama cauri perspektīvo kuģu ceļu, taču nav pat pieminēti risinājumi grīvas pieejamībai no jūras. Jūrmalas pilsētas tūrisma attīstības stratēģija 2007– 2018 gadam. Ir nozares attīstības plānošanas dokuments, kurā faktiski ūdeņi ir ietverti gandrīz visos etalonu/kritēriju aspektos. Protams, šādam dokumentam nav obligāti jāapskata energoresursu vai akvakultūras jautājumi, bet pārsteidzoši ka tiek diezgan nopietni pievērsta uzmanība vides jautājumiem. Iespējams, ka tas ir pateicoties tam, ka arī šādam attīstības plānošanas dokumentam, saskaņā ar LR normatīvajiem aktiem, jāveic stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums. Salacgrīvas pilsētas ar lauku teritoriju teritorijas plānojuma vadlīnijas un apbūves noteikumi. Neskatoties uz zināmām plānojuma struktūras problēmām, kā pozitīvus aspektus var minēt: • Zonējumā atsevišķi izdalītās rekreācijas teritorijas t.sk. pludmales. • Noteiktos un perspektīvā veidojamos gājēju piekļuves koridorus jūrai. Plānojumā faktiski nav apskatīti jautājumi, kas saistīti ar krasta eroziju un iespējamām ūdens līmeņa izmaiņām.

163


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Pēteris Strancis. Integrētā ūdens plānošanas sistēma

Volume 4

Integrētās ūdens plānošanas aspekti (1. tabula) kalpoja kā vērtēšanas kritēriji. Ja aspekts vispār nebija skatīts, tad novērtējums ir “ – ”, ja aspekts ir pieminēts, bet tālāk nav guvis risinājumu vai arī ir nonācis principiālā pretrunā ar citām dokumenta sadaļām, tad novērtējums ir “ ± ”. Savukārt, ja aspektam ir risinājums vai norādītas metodes un paņēmieni konkrētām rīcībām, tad vērtējums bija “ + ”. Vērtējot netika ņemta vērā risinājumu kvalitāte, līdz ar to nekādā gadījumā šos rezultātus nedrīkst izmantot kopumā plānu vispārējo kvalitatīvo rādītāju salīdzināšanai. Plusus un mīnusus aizstājot ar atzīmēm, ir iegūta viegli pārvaldāma analītiska shēma, kas dažādās kombinācijās uzrādīja līdzīgus rezultātus. 2. att. Integrētā ūdens plānošanas vieta Latvijas telpiskās plānošanas sistēmā.

Ventspils pilsētas teritorijas plānojums un apbūves noteikumi. Pārsteidzoši ir tas, ka faktiski nekur netiek risināti jeb apskatīti jautājumi par Baltijas jūras vai Ventas krastmalas pieejamību, iespējams, ka šie jautājumi ir pašsaprotami. Pozitīvi risinājumi un pašvaldības nostādnes turpmākām rīcībām ir: • Krasta procesu monitorings. • Jūras piekrastes labiekārtojuma koncepcija. • Tilta pār Ventu rekonstrukcijas nepieciešamība, kas nodrošinātu tālāku kuģošanu Ventas upē. • Atļautajās izmantošanās atsevišķi izdalīta zeme zem ūdeņiem. Daugavpils pilsētas teritorijas plānojums un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi 2006–2018 gadam. Tajos vairāki punkti veltīti akvatorijām un ūdenstilpnēm: • Uzskaitītas visas ūdenstilpnes un ūdensteces, kā arī noteiktas katrai no tām piemērotākās funkcijas. • Noteikta koku un krūmu izciršanas nepieciešamību vietās, kur jāuzlabo ainaviskā situācija, atklājot ūdens spoguli. • Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos ir sadaļa par peldvietu ierīkošanu. Juglas ezera ekspluatācijas (apsaimniekošanas) noteikumi neskatoties uz to, ka izstrādāti jau pirms desmit gadiem, ir kvalitatīvi, saprotami un nav novecojuši. Principā pietiekami labs dokuments, kuru var pat zināmā mērā lietot kā paraugu šādu dokumentu izstrādei. Kā būtiskais mīnuss ir uzskatāms tas, ka šis plāns neapskata ūdens līmeņa svārstības un izmaiņas plūdu laikā. Iespējams, ka šis dokuments būtu vēl atbilstošāks izvirzītajiem kritērijiem, ja autori būtu zinājuši slūžu, kas savieno ezeru ar Daugavas-Gaujas kanālu, atvēršanu tālākā nākotnē. Gaujas baseina apgabala apsaimniekošanas plāns ir ļoti tipisks lokāls plāns, kas faktiski risina tikai vides aspektus. Visi risinājumi ir maksimāli vērsti uz ekoloģiskās situācijas uzlabošanu un ūdeņu kvalitātes nodrošināšanu. Tā ir šī plāna stiprā puse. Taču pārāk rūpīgi sekojot ANO, Starptautiskās Ūdens Partnerības un ES nostādnēm un direktīvām un pat pārcenšoties jeb pārprotot to idejisko pusi, cieš sociālie un ekonomikas aspekti. Rīgas reģiona attīstības programmā, neskatoties uz tās reģionālo līmeni, skarti visi faktori, izņemot ūdens energoresursus. Programmā svarīgi ir: • Piekrastes un tās attīstības jautājumi. • Mazo ostu un piekrastes kuģniecības attīstības tēma.

VI. Secinājumi un ieteikumi

Šāda veida pētījumam pastāv zināma subjektivitāte, taču tas ļauj spriest par situāciju un secināt, ka kopumā ūdens plānošanā lielākie cietēji ir sociālie faktori. Apskatot lielāku attīstības dokumentu skaitu, iespējams, ka situācija nedaudz variētos. Iespējams, ka vides jautājumiem veltīta lielāka vērība nekā sociālajiem un ekonomiskajiem. Zināms pārsteigums ir tas, ka klimata izmaiņas aspekti caurmērā netiek uztverti pietiekoši nopietni. Šeit īpaši uzmanība būtu jāpievērš piekrastes pašvaldībām. Nedaudz savādāka arī būtu galējā aina, ja lielāku nozīmi piešķirtu aspektu risinājumu kvalitātes jautājumiem. Īpaši nozīmīga ir infrastruktūra. Visos attīstības dokumentos ūdens kā infrastruktūras elements ir vismaz pieminēts (izņemot Gaujas baseina apgabala apsaimniekošanas plānu, kur ūdens ir saprasts arī kā ostu darbību nodrošinošs elements). Faktiski tikai divi attīstības plāni ūdeni patiesi piemin kā ceļu. Tie ir Daugavpils un Jūrmalas jaunais plānojums. Laikā, kad Latvijā tiek veidota jauna telpiskās plānošanas kārtība, kurā īpaša vieta ir atvēlēta Jūras telpiskajam plānojumam, būtu lietderīgi izveidot hierarhisku IŪP sistēmu, kurā visos līmeņos norādītie (2. att.) divpadsmit aspekti tiktu plānoti pēc līdzvērtīgiem principiem. Šāda pieeja ļautu visos plānošanas līmeņos apskatīt vienus un tos pašus aspektus, ievērojot hierarhiju un pēctecību. Tādejādi, risinot šos jautājumus tikai lokāli un tiem atrodoties līdzvērtīgā mijiedarbībā, tiktu nodrošināta patiesi integrēta ūdens plānošana. Šādi arī tiktu nodrošināta vietējās sabiedrības līdzatbildība un līdzdalība ilgtspējīgā ūdeņu lietošanā.

164


Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning

2010

Pēteris Strancis. Integrētā ūdens plānošanas sistēma

Volume 4

Energoresurss

Akvakultūra, zvejniecība

Ieguve

Rīgas reģiona attīstības programma

Infrastruktūra

Gaujas baseina apgabala apsaimniekošanas plāns

-

±

-

-

-

±

+

+

+

-

-

-

+

-

±

±

+

-

+

±

-

±

+

+

+

+

-

-

+

+

+

±

±

-

-

±

±

+

+

+

+

+

+

+

±

+

±

-

+

-

+

+

+

-

-

-

-

-

-

+

-

+

+

+

+

+

+

±

±

+

+

-

+

±

Vietas atmiņa

Juglas ezera ekspluatācijas noteikumi

+

Ainavtelpa

Daugavpils pilsētas teritorijas plānojums un TIAN 2006–2018

+

Rekreācija

Ventspils pilsētas teritorijas plānojums un apbūves noteikumi

-

Pieejamība

Salacgrīvas pilsētas ar lauku teritoriju teritorijas plānojuma vadlīnijas un apbūves noteikumi

-

Bioloģiskā daudzveidība

Jūrmalas pilsētas tūrisma attīstības stratēģija 2007–2018 (Jūrmala 2007)

±

Ekosistēmas vienotība

Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojums 2009–2021

±

Klimata pārmaiņas Jūrmalas attīstības plāns 1995–2007

Kultūrvēsturiskais mantojums

1. tabula Attīstības dokumentu analīze.

+

+

+

+

+

±

-

-

+

±

+

+

+

+

+

+

+

+

-

+

+

+

+

+

±

+

+

-

Izmantotie avoti 1.

2. 3.

4.

5. 6. 7. 8.

Briņķis J., Strautmanis I., Bērziņš E. Baltijas jūras piekrastes zonas attīstība kā viens no būtiskiem faktoriem vietējās ainaviskās savdabības saglabāšanā. RTU zinātniskie raksti. Rīga: RTU, 2009, 10. sērija, 3. sējums, 161.–165. lpp. Eberhards G., Lapinskis J. Baltija jūras Latvijas krasta procesi. Atlants, LU Akadēmiskais apgāds, 2008. 64. lpp. Gawlicki M. Actual problems of the Polish coastal landscape. „Common Sea – Common Culture?”, 1st Cultural Heritage Forum, Gdansk, 2003, April 3–6, pp. 168–172. Melluma A. Latvijas piekraste: attīstība un aizsardzība ilgāka laika skatījumā. LU 68. konference, sekcija „Telpiskā plānošana un attīstība”, 2010. g. 4. februārī. Millers L. Jūrniecības vārdnīca. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 480. lpp. Nielsen T. Beyond Public Space. [Online] www.a-aarhus.dk/velfaerdsbyen, 2001, pp. 11. Sharad Kumar J., Singh Vijay P. Water resources systems planning and management. Elsevier Science B.V., 2003, pp. 858. Strancis P. Latvijas ūdens teritoriju un resursu plānošanas integrētā pieeja.

9. 10. 11. 12.

13. 14. 15. 16. 17.

165

LU 68. konference, sekcija „Telpiskā plānošana un attīstība”, 2010. g. 4. februārī. Jepema C.J., Munasinghe M. Climate change policy: facts, issues and analyses. Cambridge University Press, 1998, pp. 331. Lazdāne L. Ūdensteču ainavtelpa. LU 68. konference, sekcija „Telpiskā plānošana un attīstība”, 2010. g. 4. februārī Lynch K. The Image of the City. MIT Press, 1960, pp. 202. Notteboom T.E., Rodrigue J.P. Port Regionalization: Towards a New Phase in Port Development. [Online] (www.people.hofstra.edu/jean-paul_ rodrigue/downloads/Notteboom-Rodrigue-MPM-final.pdf, 2005, pp. 22. International Strategy for Disaster Reduction. UNO. [Online] http://www. unisdr.org/disaster-statistics/impact-killed.htm, 1991–2005 Convention on Biological Diversity. UNO. Rio de Janeiro, 1992, June 5. Compendium on Maritime Spatial Planning Systems in the Baltic Sea Region Countries. VASAB 2010. Maritime Institute in Gdansk, 2009, pp. 145. Integrated Water Resources Management. Technical Advisory Committee (TAC). Global Water Partnership SE-10525, Stockholm, Sweden, 2000, pp. 71. Westerdahl C. The maritime cultural landscape. The international Journal of Nautical Archaelogy, 1992, 21.1, pp. 5–14.


ISSN 1691-4333

9 771691 433002 SERIES 10 10. SĒRIJA

ARCHITECTURE AND URBAN PLANNING ARHITEKTŪRA UN PILSĒTPLĀNOŠANA VOLUME 4 4. SĒJUMS

Parakstīts iespiešanai 2010.20.09. Reģ. apl. Nr. 2-0282. Formāts 60x84/8. Ofsets. 21,00 iesp.l., 7,66 uzsk-izd.l. Metiens 300 eks. Pasūt. Nr. 84. Iespiests RTU tipogrāfijā Kaļķu ielā 1, Rīgā, LV-1658


Journal 2010  

Scientific Journal of Riga Technical University "Architecture and Urban Planning" Series 10 Volume 4

Journal 2010  

Scientific Journal of Riga Technical University "Architecture and Urban Planning" Series 10 Volume 4

Advertisement