Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning
2010
Volume 4
Mainīgie modernisma ideāli: Brīvības iela Rīgā Jānis Krastiņš, Rīgas Tehniskā universitāte Atslēgas vārdi: transformācija.
20.
gadsimta
arhitektūra,
pilsētvides
I. Modernā kustība pirms un pēc Otrā pasaules kara
Modernā kustība jeb funkcionālisms līdz ar savu vienkāršoto, nereti par nabadzīgu dēvēto arhitektūras formu valodu mūsdienu vēsturē ienāca ar nihilistisku attieksmi gan pret jaunāko laiku arhitektūras mantojumu, gan arī pret pilsētvides veidošanas tradīcijām, principiāli noraidot ciešās perimetrālās apbūves veidu, kas pārsvarā nosaka visas vēsturiskās pilsētvides tēlu. Arhitekti un pilsētbūvnieki pēc Otrā pasaules kara pēctecīgi attīstīja tos vides veidošanas paņēmienus, kuri bija ieguvuši samērā skaidras vadlīnijas jau pirmskara periodā. Tos jaušami iespaidoja 1933. gadā „Atēnu hartā” fiksētais teritorijas funkcionāli diferencētā zonējuma princips. Jau toreiz tapa ne viena vien drastisku pilsētvides pārveidojumu vīzija, bet brīvstāvošas, labi izsauļotas ēkas kļuva par nākotnes apbūves ideālu. Iespaidīgi pilsētas pārveidošanas projekti tapa arī Rīgā. Tika paredzēts pilnībā likvidēt pilsētas viduslaiku kodola noslēgtību, norakt Bastejkalnu un Vecrīgu telpiski sapludināt ar apkārtējo bulvāru apbūvi, ar monumentālām lielceltnēm apbūvējot Esplanādi. Šādu pārveidojumu vīziju, kas palika gan tikai kā iecere, izstrādāja arhitekts Pauls Kundziņš [5]. Toties nojauca vairākus kvartālus starp Melngalvju namu un Daugavmalu. Karš pārtrauca to vietā paredzētās administratīvās lielceltnes būvniecību. Iecerēm lūkoja rast arī teorētiskus argumentus. Trīsdesmito gadu periodikā var atrast ne vienu vien rakstu, kurā vareno pārveidojumu nepieciešamību pamatoja gan ar apbūves sanitāri higiēniskās kvalitātes uzlabošanas [7; 8], gan valsts galvaspilsētas reprezentablās sejas [2; 3], gan iedomātas „latviskas” vides radīšanas apsvērumiem [1]. Tika paredzēta arī visu pilsētas centrālās daļas ielu pakāpeniska paplašināšana. Pilsētbūvnieki savos plānos šķērsām pāri esošajām ēkām zīmēja jaunas apbūves līnijas, nākotnē nebūtībai nolemjot faktiski visu iepriekšējo paaudžu radīto. Šos plānus vēstures atkritumos izmeta tikai 20. gadsimta nogalē. Otrā pasaules kara postījumi vienlaikus atviegloja un veicināja plašu pilsētvides pārveidojumu īstenošanu. Nopostīto ēku vietā parasti būvēja no esošā apkārtējās vides mēroga un konteksta pilnīgi atšķirīgas jaunceltnes. Tādā veidā daudzas pilsētas, piemēram, Varšava Polijā vai Jelgava Latvijā, pārvērtušās vienkārši par teritorijām, kurās izkaisītas bezpersoniskas kastveida būves. Galvenais arguments bija sanitāri higiēnisko apstākļu uzlabošana. Šī laika būvniecība ienesusi tagad jau negatīvi vērtētas izmaiņas vēsturiskajā pilsētvidē, taču devusi arī zināmu pienesumu jaunu mājokļu rajonu, kā arī publisko ēku, it īpaši veselības aizsardzības un izglītības iestāžu kompleksu veidošanā līdz tam neapbūvētās vietās.
Agrāk par labu un modernu uzskatītās vides kvalitātes vērtējumos noteiktas izmaiņas ienesis 21. gadsimts. Tas attiecas ne tikai uz pagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados īstenotajām izmaiņām vēsturiskajā pilsētvidē, bet arī uz šajā laikā tapušajiem tā sauktajiem jaunajiem dzīvojamajiem rajoniem. Tajos galvenokārt sabūvētas lielas dzīvojamās ēkas, bet, neskatoties uz labajiem nodomiem, katastrofāli atpalicis publiskās apkalpes nodrošinājums. Arī pašas ēkas, kuras izvietotas pēc brīvās apbūves principa, ir telpiski izkaisītas un nerada precīzi organizētas vides iespaidu, kaut pilsētbūvnieku plānos ēku grupas dažkārt varbūt arī veido glītus ornamentus. Iedzīvotāju atpūtai nepieciešamā publiskā ārtelpa parasti palikusi nenoteikta – iekšējie pagalmi starp ēkām lielākoties ir vizuāli atvērti, bez skaidra sociālā statusa un bieži vien pārvērtušies par gājēju un arī transportlīdzelkļu tranzītvietām bez atbilstoša labiekārtojuma un vairāk vai mazāk ir pakļauti pakāpeniskai degradācijai. Parasti šo mājokļu rajonu teritorijas ir izmantotas neefektīvi un arī to arhitektoniski vizuālā kvalitāte ir tālu no apmierinošas. Šie apstākļi likuši pārvērtēt „modernās” arhitektūras un pilsētbūvniecības postulātus. 21. gadsimtā aizvien noteiktāk iezīmējas tendence veidot daudzfunkcionālu un telpiski piesātinātu apbūvi, kas acīmredzot ir galvenais nākotnes pilsētvides kvalitātes garants. II. Brīvības ielas pārveidošanas projekts
Modernās kustības attieksme pret pilsētvidi uzskatāmi atspoguļojas izmaiņās, kas pēdējā pusgadsimta laikā skārušas Rīgas galvenās maģistrāles Brīvības ielas apbūvi. Pirmā šīs ielas, kas padomju laikā bija pārdēvēta par Ļeņina ielu, apbūves pārveidošanas ideja tapa 1961. gadā. Toreiz jaunizveidotā Rīgas ģenerālā plāna biroja arhitekti Aldona Berķe, Raitis Lelis, Gunārs Melbergs, Lidija Muntere un Ivars Strautmanis izstrādāja kompleksu Brīvības ielas attīstības projektu. Tā pamatprincips bija pārvērst ielu „par pilsētas sabiedriskā un tirdzniecības centra sastāvdaļu”, par „īpatnēju vitrīnu”, kas demonstrēs „rūpniecības, mākslas un kultūras dzīves sasniegumus” [10, 4]. Šajā nolūkā tika paredzēts ielas posmu pilsētas centrālajā daļā piepildīt ar jaunām formām, bet vēsturiskās ēkas pārveidot atbilstoši jaunajām prasībām un izmantot tās vienīgi kā fonu jaunceltnēm. Konkretizējot paņēmienus, kā īstenot šos vispārējās frāzēs formulētos principus, parasti par „ielām-koridoriem” dēvētā esošās vides telpiskā struktūra apriori tika pieņemta kā slikta un traucējoša. Tā, pēc viena no projekta autoru domām, esot raksturīga „kapitālistiskā laikmeta ielu apbūvei, kad ielu ierobežojošo ēku augstums līdzinājās ielu platumam” [10, 5]. Tāpēc, lai „likvidētu šo nepatīkamo mantojumu (izcēlums mans – J.K.), par galveno jaunās apbūves elementu pieņemts divstāvu paviljona tipa būvķermenis, kas pirmā stāva augstumā pacelts uz stabiem. Pēc autoru ieceres šādu būvķermeni, kas
125