Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai

Page 1

Grāmata izdota par godu Latvijas paviljonam Venēcijas biennāles 17. starptautiskajā arhitektūras izstādē.




2


NRJA (No Rules Just Architecture) ir viens no vadošajiem arhitektūras birojiem Latvijā. Biroja kodolu veido maza, līdzīgi domājošu autsaideru komanda. Savā praksē viņi tiecas pēc godīguma un skaidrības materiālu izvēlē, tehnikā un domās, pat ja tas reizēm notiek uz pieklājības rēķina. NRJA attiecības ar tehnoloģijām sasaucas ar šajā grāmatā aprakstīto pieredzi: lai gan tehnoloģijas noteikti ir kļuvušas par ikdienas nepieciešamību un mūsdienās tās nu jau var uzskatīt par cilvēka daļu, tās rada arī ambivalenci, aizdomas un piesardzību, ko baro, neprognozējami algoritmi un pašmērķīgs progress.

Komanda. NRJA

Inga

Ivars

Elīna

Austra

Līga

Ieva

Uldis

Zigmārs

3


4


Levelup ir uz zināšanām balstītu stratēģisko konsultāciju uzņēmums, ko dibinājuši Olga Procevska, Katja Firjane un Igors Gubenko. Mērķtiecīgas zinātkāres vadīti, viņi palīdz saviem klientiem radīt spēcīgus zīmolus, īstenot efektīvas komunikācijas stratēģijas, labāk saprast savu auditoriju un piekopt ētiski atbildīgu uzņēmējdarbību. Olga, Katja un Igors ir pārliecināti, ka šis ir īstais un varbūt pat pēdējais brīdis tikt skaidrībā par tehnoloģiju attiecībām ar to lietotājiem. Jo pats nošķīrums starp cilvēkiem un mašīnām kuru katru brīdi draud izzust, abiem saplūstot vienā. Kamēr tas nav noticis, Levelup komanda ar interesi vēro, kā cilvēki mācās sadzīvot ar pašu radītiem viedajiem palīgiem. Kā liecina šī grāmata, panākumi ir mainīgi. Aleksejs Muraško, 90. gados sākot savu karjeru digitālajā dizainā, tagad pilnībā pievērsies papīra medijam. Viedo rīku potenciālu viņš aptvēra, kad viņa klātbūtnē no peles kustināšanas vien sāka pastāvīgi izslēgties godalgota biroja lampa ar kustības sensoru (ražotāja klientu atbalsta centrs atbildēja, ka sensoru var atspējot lampas jaunajā versijā). Aleksejs joprojām cīnās ar tehnikas plānoto novecošanu, krājot no ražošanas izņemtus iPod Classic atskaņotājus un konkretu Nokia taustiņu telefona modeli, tādēļ viņu nereti notur par hipsteri. Savu pirmo viedtālruni viņš saņēma dāvanā no priekšnieka — ​lai Aleksejs varētu saņemt un novērtēt viņa sūtītās mēmes. Tiesa, daudz lielāks ieguvums no dāvanas bija randiņu skaita pieaugums.

Komanda. Levelup +

Igors

Olga

Katja

Aleksejs

5


6

Priekšvārds

Kā sadzīvosim ar mašīnām? Tehnoloģijas pastāv, lai padarītu mūsu dzīvi labāku. Viedās mašīnas, kas mūsu acu priekšā kļūst par neatņemamu arhitektūras sastāvdaļu, paceļ lietotāju komfortu un labklājību pavisam jaunā līmenī. Turklāt tehnoloģiski risinājumi, kas samazina izmešu daudzumu, ir mūsu galvenā cerība cīņā ar klimata pārmaiņām. Tomēr šīs grāmatas ideja ir nolikt tehnooptimismu uz pauzes un pievērsties mūsdienu tehnoloģiju ēnas pusei. Kāpēc to darīt, ja visi trumpji, šķiet, ir tehnoloģiju pusē? Mūsu nolūks ir gaužām konstruktīvs — ​nevis kritizēt tehnoloģijas kritikas pēc, bet izgaismot spriedzi, kas rodas arhitektūras lietotāju mijiedarbībā ar tehnoloģijām. Ignorējot to, mēs darām pāri ne tikai sev pašiem, bet arī tehnoloģiju cēlajiem mērķiem. Logi, kurus nav iespējams atvērt; viedās sistēmas, kurās iegraužas izsalkuši dzīvnieki; ēka, kura no dzīves telpas pārvēršas par pakalpojumu, — ​šie ir tikai daži piemēri tehnoloģiju progresa radītajai neomulībai, ko daudzi lietotāji mūsdienās izjūt kā atsvešinošu un dehumanizējošu. Lai gan no malas var šķist, ka negatīvās pieredzes ar tehnoloģijām bieži sakņojas sagrozītā un pārspīlētā to uztverē, lietotāju psiholoģisko realitāti nevar ignorēt — ​īpaši pandēmijas apstākļos, kad cilvēki spiesti pavadīt iekštelpās vidēji par 90% vairāk laika. Psiholoģiska pretestība pārmaiņām ir reāls lietotāju diskomforta faktors, ar kuru pārmaiņu ieviesējiem ir nopietni jārēķinās un jāstrādā. Starptautiska autoru komanda, ko esam pulcējuši šajā grāmatā, nav domubiedru klubs. Vieni izceļ priekšplānā tehnoloģiju radītās negatīvās blaknes, bet citi apgalvo, ka problēmām piemīt situatīvs raksturs, un tām pastāv racionāli risinājumi — ​vajag tikai pacensties tos atrast. Kamēr patiesu vai izdomātu notikumu iedvesmoti stāsti ar literāras fikcijas elementu un viegla humora piesitienu atklāj ar tehnoloģijām saistītas nejēdzības, ekspertu skaidrojošie komentāri tiecas piedāvāt praksē ieviešamus risinājumus. Cilvēku diskomforts saskarsmē ar tehnoloģijām grāmatas tekstos izspēlēts dažādās šķautnēs: gan kā atsvešinātība no cilvēkam nesaprotamas telpas un trauksme par kontroles zudumu, gan kā neomulīga nojauta par tehnoloģiju rīcībspējas ekspansiju, gan kā tehnoloģiju kļūmīguma absurdas sekas, gan arī kā nejēdzības, kas pieļautas, pielāgojot vecu arhitektūru jaunām prasībām. Turpretī eksperti piedāvā argumentus, kāpēc tehnoloģiju risinājumi īstenībā nāk par labu ēku lietotājiem. Grāmatas teksti tādējādi atspoguļo sabiedrībai kopumā raksturīgo polarizāciju attieksmē


{1}

Skat. turpmāk, 154. lpp.

{2} Skat. turpmāk, 20. lpp.

7

Kā sadzīvosim ar mašīnām?

pret mašīnām. Turklāt šīs attieksmes pastāv līdzās ne tikai sabiedrībā, bet nereti pat sadzīvo katrā atsevišķā cilvēkā. Mūsdienu tehnoloģiju ambivalento iedabu esam performatīvā un interaktīvā veidā iedzīvinājuši arhitektūras biennāles Latvijas paviljona instalācijā.{1} Pētera Trummera iedvesmotais nosaukums «Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai» {2} trāpīgi pauž mūsdienu arhitektūrai raksturīgo spriedzi starp cilvēku un mašīnu, taču tuvākā aplūkojumā atklājas kā dubulta pārpratuma rezultāts. Taisnība nav tehnooptimistiska inženiera pusē, kurš ar šo izteikumu pasludina tehnoloģiju suverenitāti un implicīti noliedz, ka lietotāju komforts ir leģitīms ēkas pastāvēšanas mērķis. Taču taisnība nav arī tehnopesimistiskam lietotājam, kurš, būdams sašutis par savām aizskartajām komforta privilēģijām, neredz cēloņsakarību starp ēkas energoefektivitāti un iespēju baudīt komfortu ilgtermiņā. Vai tehnoloģiju ambivalentā daba, ko esam centušies uzsvērt šajā grāmatā, iezīmē jaunu paradigmu arhitektūras vēsturē? Vai mēs tik tiešām esam iesoļojuši posthumānās arhitektūras ērā, kurā vides ilgtspējas prasības gūs pārākumu pār lietotāju komforta vajadzībām? Mēs ticam, ka arhitektūra ir un būs humāna, kamēr vien to apdzīvo cilvēki. Tehnoloģijas veido un turpinās veidot cilvēka realitātes neatņemamu sastāvdaļu, un cilvēks turpinās būt tehnologs un mākslīgu risinājumu radītājs, jo tā ir daļa no mūsu būtības. Mūsdienu arhitektūrai ir izšķiroši, lai cilvēks un mašīna iemācās dzīvot kopā un solidārā pretestībā ekoloģiskajai krīzei panāk, ka ikviens risinājums, kas «domāts ēkai», tai pašā laikā ir arī «domāts tev».


iv

s

id

MŪSU SŪDĪGAIS BOIFRENDS H

an m

ei

s 8

Deivids Heimans ir arhitekts, Amerikas Arhitektu institūta biedrs un Hārvela Hamiltona Herisa goda profesors Teksasas Universitātē Ostinā. Savos darbos viņš pēta konstrukciju un ainavu sarežģītās attiecības. Heimana darbi tiek publicēti žurnālā Places Journal, un viņš ir divu grāmatu — ​My Beautiful City Austin («Mana skaistā pilsēta Ostina») un vēl gaidāmās John S. Chase — ​The Chase Residence («Džons S. Čeiss — ​Čeisa rezidence») — ​autors.


Pirms dažiem gadiem apmeklēju kādu vides konferenci ASV, kuras ietvaros toreizējais Kalifornijas gubernators Arnolds Švarcenegers pauda uzskatu, ka, lai ilgtspēja gūtu panākumus, jaunās vides tehnoloģijas jāpadara seksīgas. Tā varbūt nebija veiksmīgākā vārda izvēle. Švarcenegera labās slavas pamatā bija apstāklis, ka viņš kā konservatīvs politiķis pret vides aizsardzību attiecās nopietnāk par daudziem liberāļiem. Tomēr neilgi pēc tam viņu kā karsta, izkusuša metāla jūra aprija dažādu paša radītu seksuāla rakstura skandālu gūzma — ​tostarp par seksuālo uzmākšanos un paternitātes strīdiem. {1} Ar «gūtu panākumus» Švarcenegers domāja panākumu gūšanu tirgus ekonomikas apstākļos. Šāda nostāja Rietumos ir plaši pieņemta. Vai gan jebkurā politiskajā nometnē atrodams kāds, kurš iestājas par skaļi neizteikto alternatīvu: ka centralizēta politiskā vadība, kas ierobežo indivīdu brīvību, ir vienīgais efektīvais mūsu vides katastrofas apkarošanas veids, ņemot vērā tās apmērus? Nē. Taču, lūk, kas ir savādi. Mēs zinām, ka katastrofā bezcerīgi līdzvainīgais tirgus ir sūdīgs boifrends, kurš nav gatavs upurēt savas savtīgās intereses mūsu ģimenes kopīgās nākotnes vārdā. Mēs zinām, ka tas mūs neizbēgami pievils. Un tomēr mēs tajā ieguldām savus kopīgos centienus, izmisīgi cerot, ka nepieciešamā izaugsme no daļēji stulbas (kur, šķiet, mūsu attiecības stagnē šobrīd) pāraugs {1} 2007. gadā rīkotā konference Newsweek Global saprātīgā. Tā ir riskanta afēra! Tā, kā Environmental Leadership liecina šajā krājumā lasāmie stāsti un Conference Džordžtaunas Universitātē. Švarcenegers esejas, var vainagoties vien ar pamešanu apgalvoja, ka pirms viņa kultūrisms saistījies ar «dīvainiem, un asarām, nevis laimīgām beigām. biedējošiem čaļiem, kas cilā Iespējams, ka jūs (tāpat kā es) svarus sapelējušā pagrabā», savukārt pēc viņa slavas uzskatāt, ka ilgtspēja, neņemot vērā tās gājiena tas kļuvis par globālu spēku. Švarcenegers argucitus būtiskos apsvērumus, rodas ar tirgu mentēja, ka vides aizsardzībai nesaistītu mērķu vadīta kā fundamentāla jāpiedzīvo līdzīgas pārmaiņas.

9

Mūsu sūdīgais boifrends

«Es pārstāvu gurstošu paaudzi. Mūsu jaunība bez modernajām tehnoloģijām bija salīdzinoši vienmuļa; to mēs pārvarējām ar rotaļām zem klajas debess vai tādu kā garlaikotu ķimerēšanos, ko atskatā labprāt uzdodam par radošu atjautību, un tagad citus strostējam par tehnoloģiju uzvaras gājiena briesmām (tikai ne tad, kad mums nepieciešama medicīniska palīdzība). Piemēram, manā birojā veido digitālus modeļus, taču galvenokārt ar mērķi saražot drukātus materiālus, kurus es pēcāk apstrādāju ar zīmuli. Un tomēr es pie ekrāna ar katru nākamo nedēļu un mēnesi pavadu aizvien vairāk laika. Tāpēc uzskatu, ka manas attiecības ar tehnoloģiju droši var aprakstīt kā liekulīgas. Kā jau teicu: pārstāvu gurstošu paaudzi.»


10

Deivids Heimans

tehnoloģiskā revolūcija, nevis kā tehnoloģijas forma, kas attīstās paša tirgus interešu rezultātā. Jāsecina, ka ilgtspējas tehnoloģijām pāris paaudžu laikā būtu jārada estētikas un kultūras revolūcija (reti skaidrs, kas — ​estētika vai kultūra — ​ nāk vispirms), kā iepriekš noticis līdzīgos vēstures pavērsienos. Taču mūsu slepenais sapnis, kuru ik dienu cerīgi lolojam, ir, ka tirgus šai revolūcijai kaut kā pielāgosies.{2} Tirgū seksīgums joprojām ir pirmajā vietā. Pieprasītais piedauzības līmenis mēdz celties un krist, taču seksīguma nozīme nezūd. Es nedomāju seksīgumu burtiskā nozīmē — ​mani neinteresē maigi stenošas ēkas. Es domāju pietiekami spēcīgu neizsakāmu iekāri, kas uzvar racionālus iebildumus — ​teiksim, iebildumus, kurus jūs apslāpējat saistībā ar jūsu jaunā iPhone ietekmi uz vidi. Šķita, ka arī Švarcenegers to domā šajā nozīmē. Viņa seksīguma piemērs bija paša Hummer markas automašīna (ASV armijas džips, nevis tā komerciālā versija), kuru viņš bija pārveidojis darbināšanai ar biodegvielu. Viņš to aprakstīja kā pašu skaistāko automašīnu un apgalvoja, ka tās vadīšana jaunajā veidolā esot estētiska pieredze. Vēlamais šoka moments nepalika klausītāju nepamanīts. Kā nekā, sprediķošana tiem, kuriem jau rūp, ir vides aizsardzības centienu kuslākā izpausme. Švarcenegers argumentēja par labu estētiskās pieredzes ietekmes izmantošanai, lai ietekmētu vienaldzīgu indivīdu rīcību. Es viņam piekrītu. Iekļaujoša pieeja iekļauj arī tādu kretīnu iekļaušanu, kuri tīši atsakās klausīties saprāta balsī. Viņi aizvien ir galvenais klupšanas akmens ceļā uz tādu ideālistisku vides aizsardzības sapņu īstenošanu, kuri ļautu saglabāt mums tik dārgās tirgus brīvības. Švarcenegeram estētiskā pieredze izrādījās spēcīgs pārmaiņu rosinātājs. Seksīgums bija efektīvākais estētiskās pieredzes izraisītājs. Vai iekārojami artefakti un to iespaidā pārveidotā sajūtu pasaule var mainīt neticīgo un noliedzēju reliģiju? Tāda, vienkārši izsakoties, ir nākotnes cerība, uz kuru nākas paļauties dizaineriem, kuriem rūp gan vide, gan tirgus. Vides jomā apzinīgi arhitekti bieži pauž uzskatu, ka, ja arhitektūrai jāglābj planēta, tad estē{2} Saistīts izcila netiešā vides risinājuma piemērs, kas tiku nāksies atstāt otrajā plānā — ​kādā pilnībā apiet formu, ir Ņujorcitā konferencē uz mani par to kliedza kas pašvaldības lēmums bez maksas piešķirt iedzīvotājiem Amerikas Arhitektu institūta biedrs Deiekonomiskus tualetes podus tā vietā, lai būvētu jaunu vids Leiks —, taču es uzskatu, ka estētipazemes akveduktu augošā ka joprojām ir nozīmīgākā joma, kurā pieprasījuma apmierināšanai. Radītais ūdens ietaupījums arhitekti var sniegt patiesu pienesumu. bija līdzvērtīgs nepieciešamās ūdens padeves pieaugumam, Tas tāpēc, ka ar visām tehun risinājums izrādījās krietni niskajām darbībām, ko jauna ēka spēj lētāks un videi draudzīgāks.


11

Mūsu sūdīgais boifrends

veikt, lai risinātu pašas radītās problēmas, patiesībā ne tuvu nav gana. Es nesaku, ka nav svarīgi censties darīt vairāk (lai gan jau tāpat ir maz ēku, kuras vienlaikus apmierina gan finansiālās, gan sociālās, gan vides prasības); es vienkārši norādu, ka vairumam ēku ilgstošu vides problēmu — ​piemēram, dzīvotņu sadrumstalošanas — ​labošanā ir vien neliela loma, ko tās pilda no liela attāluma. Šīs problēmas ne vienmēr ir ēku izraisītas, tomēr katra ēka tās nedaudz saasina. Ilgtspējīga arhitektūras dizaina līdzekļu attiecības ar mērķiem var viegli rezumēt šādi: tas ir kā censties nogalināt ziloni, metot tam ar vates bumbiņām. Katrai bumbiņai ir nozīme, katram metienam ir nozīme, pat ja tas netrāpa mērķī. Agrāk vai vēlāk zvēram ir jākrīt! Taču, zaudējot ticību šim vēlamajam iznākumam, ilgstošie centieni zaudē spēku. Zaudēt ticību nav grūti: katra darbība (katrs dizaina risinājums) ir tik muļķīga, katrs ierocis (katra nenozīmīgā ēka) tik bezjēdzīgs, un katrs trieciens — ​tik vārgs. Tas ir kauns. Paldies Dievam, mūsu kultūra (lai svētīti sociālie tīkli) ir izcili iemācījusies piešķirt pievilcību nenozīmīgām darbībām. Mans mīļākais konkrētais piemērs par ticības atgriešanu vates bumbiņām ir Otohime — ​«skaņas princese» —, sienai piestiprināma digitālā ierīce kastes formā, ko izstrādāja Japānas keramikas santehnikas piederumu un ar tiem saistītās tehnikas (tostarp slavenās mazgājošās strūklas, kas kļuvusi par slavenā «japāņu poda» raksturiezīmi) ražotājs Toto. «Skaņas princese» pēc pogas spiediena atskaņo digitāli radītu tekoša ūdens vai tualetes poda satura noskalošanas skaņu. Tā parādījās tirgū 1980. gados ar mērķi risināt konkrētu vides krīzi Japānā: plaša mēroga ūdens izšķērdēšanu. Japāņu tradicionālajā kultūrā urinēšana citiem dzirdot ir personīgi apkaunojoša, sevišķi — ​kā vēsta dažādi raksti — ​sievietēm. Daudzas sievietes un daži vīrieši mēdza pēc ieiešanas tualetē nepārtraukti (vai pārāk bieži) nolaist ūdeni, lai radītu skaņas aizsegu. Laikā, kad Japānas ēkās tika uzstādīts arvien vairāk klozetpodu, šis ieradums strauji izplatījās. Izšķērdētā tīrā ūdens oglekļa (un infrastruktūras) izmaksas bija fenomenālas. Ar izglītības kampaņu nebija līdzēts. Cilvēki nejutās gana slikti. Un tomēr viņi jutās diezgan slikti: «skaņas princese» ātri iemantoja atzinību. Tagad tā atrodama teju katras mājas (vai biroja, sabiedriskās ēkas, vai restorāna) katrā vannasistabā. «Skaņas princese» netika radīta ar seksīgumu padomā, taču dīvainā kārtā tā kļuva seksīga. Mans dēls 1990. gados vidusskolas apmaiņas programmas ietvaros dzīvoja pie vairākām japāņu ģimenēm Osakā. Viņam pazīstamie pusaudži bija raduši «skaņas princesei» atjautīgu


12

Deivids Heimans

pielietojumu. Mājās lūkojot pēc netraucētas vientulības vai divvientulības, viņi izmantoja skaņu, lai aizbiedētu citus tuvumā esošos. Dēls minēja, ka pusaudži vannasistabās šādi mēdza uzkavēties stundām ilgi. Nav grūti iztēloties, ka šī tekošā ūdens skaņa ir ne tikai ietaupījusi neiedomājamu tīra ūdens daudzumu, bet vienlaikus izstrādājusi lietotājos intriģējošus Pavlova refleksus. Protams, seksīgums ēku estētiskās pieredzes kontekstā nav tas pats, kas seksīgums vairuma citu lietu baudīšanas kontekstā, un tas sevišķi attiecas uz ilgtspējīgu seksīgumu. Tas var nenozīmēt jutekliskumu. Šī seksīguma fantāzija arhitektūrā figurē jau labu laiku un ir senāka par ilgtspējīgās iekāres rašanos. Tās spēcīgās formas — ​no Grācas Mākslas muzeja sēklinieku maisa līdz Ņujorkas The Shed neķītri sasietajam veidolam — ​visticamāk pašos pamatos radušās no vajadzības organizēt vēlīnā kapitālisma pilsētas citādi nepārvaldāmo fizisko kontekstu. Par šīm ēkām jādomā kā par skaisti suģestīvām vāzēm, kas ieved kārtību ļoti nekārtīgās istabās. Nav runa par to, ka šādas formas nevarētu kalpot vides aizsardzībai, bet gan par to, ka šāda kalpošana tām būtu jēdzieniski sekundāra — ​kā apstāklis, ka kāda pornozvaigzne doktorantūrā studē fiziku. Tehnisku revolūciju estētiskās sekas nav saprotamas uzreiz, turklāt ilgtspējīgas tehnoloģijas gadījumā tās prasīs vēl ilgāku laiku. Ilgtspējīgai arhitektūrai tās galveno vērtību piešķir neredzamais vides aizsardzības rezultāts. To ir grūti iekļaut formā, jo vairumam ilgtspējīgo produktu un tehnoloģiju nav arhitektoniski skaidras ietekmes uz formu. Ilgtspējīgi audzēts koks neatšķiras no koka, kas iegūts kādā apdraudētā lietus mežā. Oglekli absorbējošs betons izskatās tāpat, kā parasts betons. Ieraktās ģeotermālo siltumsūkņu caurules lietotājam redzamajā galā ir aprīkotas ar to pašu veco termostatu. Rozete, kurai elektrību piegādā saules paneļu lauks (kaut kur tur, ārā) ir tā pati rozete, kuru apgādā ogļu spēkstacija. Šī paradigmas maiņa nebūs vienas formas aizstāšana ar citu. Tādējādi tā atšķirsies no iepriekšējām revolucionāru tehnoloģijas pavērsienu izraisītajām estētikas/kultūras revolūcijām: arkas, betona vai vienlaidu rāmja atklājumiem; tērauda siju, lielu stikla lokšņu vai gaisa kondicionēšanas iekārtu izstrādei un tā tālāk. Katrs no minētajiem pavērsieniem ietekmēja plastisko formu pasauli mainošos veidos. Tad ko īsti nozīmē ilgstpējīga forma? Neko īpašu. Ņemsim par piemēru «skaņas princesi». Estētiskā (seksīgā) pieredze, ko rada tās izcilais un izmērāmais sniegums vides aizsardzības jomā (ietaupītais ūdens) tiek izraisīta neredzami — ​ar tekoša ūdens skaņu —, nevis formas ietekmē,


vai arī tikai netieši formas ietekmē (poga uz kastes). Ja mūsu mērķis ir ilgtspējīga revolūcija lietojumā, un arhitektūra ir līdzeklis, ar kuru šo mērķi vēlamies sasniegt, tad formāla formas aplūkošana diez vai būs šīs revolūcijas galvenais dzinulis (tāpēc arī pastāv iespējamība, ka tuvojas pēcformas laikmets). Kā lai iekļauj neredzamus seksīgas ilgstpējīgās estētiskās pieredzes izraisītājus formā, nepaļaujoties uz kaitinošiem ārpustelpas pastarpinājumiem, kā nepieciešamību vārdos paskaidrot minētās Hummer automašīnas pārbūvi darbībai ar biodegvielu? Kā lai izvairās no pamācoša, pagalam neseksīga didaktisma? «Skaņas princese» varbūt nav īstā atbilde — ​tai ir pārāk maz formas, lai tā ļautu izdzīvot arhitektiem — ​taču tās atjautīgais netiešums, iespējams, ir tuvāks risinājumam nekā, piemēram, savulaik izstādē «Expo 2010» Lielbritānijas eksponētā Sēklu katedrāle.{3}

13

Es par šo tēmu domāju jau kādu laiku. Pirms divdesmit gadiem es ASV dienvidrietumos kādam politiski konservatīvam klientam uzprojektēju māju ar lieliskām vides aizsardzības īpašībām (autonomu, ar zemu materiālu oglekļa saturu), kas potenciāli varēja būt «tirgum draudzīga» — ​tā iespēju robežās tika celta (un reāli uzcelta), izmantojot «normālas» būvniecības metodes un materiālus. Rūpēs par šķērsventilāciju un pasīvo solāro siltumslodzi māja ir veidota vienas telpas platumā. Katrai telpai ir ārdurvis gan ziemeļu, gan dienvidu pusē: tās ir tērauda un stikla dubultdurvis, kas vienlaikus kalpo kā atverami logi. Telpas izkārtotas 6 × 50 metrus lielā segmentētā arkā, ar tuneļiem starp blakusesošu telpu blokiem. Tas nozīmē, ka visiem mājas lietotājiem, pārvietojoties no telpas uz telpu (piemēram, no virtuves uz guļamistabu vai no viesistabas uz vannasistabu), jāiziet ārā. Šo iespēju nodrošina nepārtraukts lievenis, kas apvij telpas zem garas konsolēta (t. i., bezkolonnu) jumta pārkares. Pārkares sofite pagarina blakus augošo masīvo ozolu, {3} Iespējams, ka secīgu tehnisku/estētisku/kulturālu kuri māju rietumu pusē sargā no saules, revolūciju paradigmai pienācis gals, jo vēlīnā kapitālisma vainagu līnijas. Ozoliem tur bija jābūt, tirgus — ​un līdz ar to arhiteklai samazinātu siltumslodzi līdz saprātītūras prakse — ​izmanto revolūcijas veidolu kā pārdošanas gam līmeniem, un pārkare bija nepieciesaukli, kā tukšu solījumu: «Tiešām, mīļā, es esmu maišama, lai atvairītu gana daudz saules no nījies.» Taču, pat ja uzskatāt, stikla logiem/durvīm — ​ņemot vērā tolaik ka tirgus šo trajektoriju ir fundamentāli iedragājis, parapieejamo izolējošā stikla tehnoloģiju un digma šķebinošā kārtā joprojām ir spēkā: šajās jaunajās enerģijas daudzumu, ko varējām saražot sprukās jums šādi tirgus paziēkas sildīšanai vai dzesēšanai. ņojumi jāpieņem kā fakts.

Mūsu sūdīgais boifrends

○○○


14

Deivids Heimans

Par spīti neierastajam izkārtojumam — ​garumam, lievenim bez kolonnām, mūžīgajai iešanai ārā — ​māja pēc izskata ir samērā vienkārša — ​tā nav nekāda dižā arhitektūra, ja saprotat, ko ar to domāju. Arhitektoniskā valoda ir normatīva: slīps jumts, vertikāli samērīgi logi/durvis, vietējais akmens. Arī formas lēmumi ir sistemātiski — ​piemēram, logi/durvis atrodas katras telpas centrā. Ēka nepauž nekādu pēkšņu, arhitektonisku kliedzienu pēc palīdzības. Tās saistība ar citiem savstarpēji pavisam atšķirīgajiem priekšmetiem apkārtējā lauku ainavā izpaužas šajā ēkas pamatā esošajā loģikā, nevis tās faktiskajā izskatā. Tā kā tiktāl: ne īpaši seksīgi. Estētiskās pieredzes izpratnē māja paļaujas uz neredzamu izraisītāju (kā minēju iepriekš) sēriju, no kuriem katru aktivizē kāds notikums dabā, mainot mājas apdzīvošanas kontekstu un pielāgojot prātu videi. Piemēram, no jumta tekošais lietus ūdens visā mājas perimetrā tiek savākts ar granti pildītā notekā, kas iebūvēta līdz ar zemi tieši gar lieveni un aizstāj ierasto notekcauruli gar jumta malu. Sausā laikā šī noteka nav manāma. Kad līst lietus, lieveņa garās daļas pārtop tuneļos, un tā gali pārtop telpās, no kurām vienā ir milzīgs kamīns, kura ārējās sienas veido no jumta tekošais ūdens. Lai lietus varētu veidot šīs telpas — ​lai jūs lietus laikā gribētu palikt ārā —, lievenis bija jāveido bez kolonnām. Normālā transformācija par seksīgo ir, vienkārši izsakoties, seksīga. Neveiksmīgā kārtā neveiksmīga notikumu sakritība man liedza iespēju šo māju publicēt. Es domāju, ka tā būtu palīdzējusi pavirzīt kāda klimata pārmaiņu noliedzēja uzskatus pareizajā virzienā. Atgriezīsimies tagadnē. Es nesen izveidoju brīvi stāvošu gleznošanas studiju blakus minētajai mājai. Tā ir akmens kaste ar jumta logiem minimālisma stilā — ​pakļauta stihijām tikpat lielā mērā kā jebkura pirms ekoloģijas laikmeta celta, enerģiju rijoša ēka. Taču tās rezultāti vides aizsardzības ziņā ir satriecoši. Tās regresīvā estētika — ​seksīgā modernisma forma — ​ir iespējama, pateicoties nesen izstrādātiem izcili izolētiem vairāku slāņu stikla paneļiem un labākai izolācijai kopumā. Tas ļauj ēkas formai nerēķināties ar tiem pašiem vides faktoriem, no kuriem sākotnējā māja aizguva estētiskās pieredzes izraisīšanu savos iemītniekos. Studijas apdzīvošana ir gana eleganta, taču, tā kā tās pamatā ir pazīstama forma, tā ir paredzama un ne īpaši seksīga. Tā vienkārši dara savu darbu. Es šajā sarūgtinošajā solī atpakaļ, šajā ietiepīgajā tieksmē gremdēties pagātnē, galvenokārt vainoju mūsu sūdīgo boifrendu. Jaunā ilgtspējīgā tehnoloģija atbrīvo formu no visām vājībām! To noteikti nemotivē spēcīga tirgus vēlme


izskatīties tehnoloģiski, vai izskatīties tehnoloģiski moderni attiecībā uz vides aizsardzību, vai vispār jebkā izskatīties. Arhitekti nereti pieņem, ka tas nav pareizi, taču šī klišeja ir aizķērusies no modernisma laikmeta. Formas pamatā ir citi faktori. Taču, manuprāt, joprojām var droši apgalvot, ka jebkurš tirgus piedāvātais produkts — ​vismaz jebkas, kas regulāri būs redzams — ​ir tieši saistīts ar seksīguma definīciju, jo visu joprojām nosaka iekāres vadīta izvēle.

15

Atgriežoties pie santehnikas un pie Toto: savāds tirgus noklusējuma seksīguma piemērs ir tualetes pods ar slēpto izvadu. Poda izvada slēpšana ASV kļuva populāra pēc ūdeni taupošo podu ieviešanas 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā (tas bija solis tuvāk ēku ilgtspējai, un tagad to pieprasa vairums būvnormatīvu). Vienu no pirmajiem taupīgajiem podiem, kas ASV guva panākumus, ražoja Toto. Uzņēmuma inženieriem pirmajiem izdevās pilnveidot poda ģeometriju tā, lai ar mazāku ūdens daudzumu panāktu nepieciešamo vilkmi. Tam bija nepieciešams platāks traps un pārveidots aiz poda redzamās trapu veidojošās izvada caurules izkārtojums. Toto agrīnajos taupīgajos podos šim palielinātajam trapam pēc noklusējuma bija piešķirta jauna izteiksme — ​ salīdzinājumā ar vecākiem podiem tā forma bija muskuļaināka. Tā bija mazāk stulba tehnoloģija, kas izskatījās pēc sasprindzināta kultūrista bicepsa — ​attīstītākas estētiskās formas uz pazīstamo modernisma līdzekļu pamata. Šie tualetes podi nebija tradicionālā izpratnē skaisti: pāreja no neitrālās priekšpuses uz kuņģa un zarnu traktu atgādinošo aizmuguri ir šokējoša. Taču gluži kā Senajā Grieķijā, kad pirmie periptera tempļi aizsāka garo evolūcijas ceļo līdz Partenonam, bija jūtams, ka skaistums tuvojas. Es iekļāvu šādus podus iepriekš aprakstītajā mājā. Drīz parādījās podu izvadu apvalki. Izvada apvalks tiek aplikts poda aizmugurei, piešķirot poda masai vienkāršu, vienotu, noapaļotu izskatu un nomaskējot zarnām līdzīgās izvadcaurules. Pirmie apvalki, ko redzēju, bija no plastmasas. Pēc tam parādījās pilnībā noapaļoti taupīgie podi. Katram no tiem ir papildu keramikas materiāla slānis, kas paslēpj izkārnījumu aizvadīšanas nepieciešami tehnoloģisko telpu no pieradinātās vannasistabas telpas. Nepieciešamais papildu māls un brīvā telpa sarežģīja iekārtas izveidi un smalko skalošanas procesa pielaižu ievērošanu, palielinot izmaksas. Taču pie velna izmaksas! Visi tualetes podi, ko man kopš tā laika nācies iekļaut dzīvojamo ēku projektos, ir bijuši noapaļoti.

Mūsu sūdīgais boifrends

○○○


16

Deivids Heimans

Minētajā jaunajā studijā ir noapaļots pods. Visi mani klienti, neatkarīgi no ideoloģiskās pārliecības, uz tiem uzstāj. Varētu padomāt, ka tas tādēļ, ka noapaļotus podus ir vieglāk tīrīt. Taču, cik man zināms, visi mani klienti savu vannasistabu tīrīšanu uztic kādam citam. Un, kad es ar viņiem par to runāju — ​un es to daru, jo cenšos atklāt jaunas estētiskās iespējas —, runa nav par tīrību. Porcelāna zarna viņiem vienkārši liek justies neomulīgi. Atkritumu apstrāde? Varbūt, ka mūsdienās visiem vajadzētu izprast, kā tā notiek, un regulāri saskarties ar šo realitāti. Tikai ne manā vannasistabā.{4} Šis anekdotiskais novērojums atkārtoti norāda uz manis iepriekš minēto strupceļu. Nešķiet, ka nākotnes ilgtspējīgā tehnoloģija izskatīsies acīmredzami tehnoloģiskāka vai didaktiskāka, lai būtu seksīga. Es pieminu didaktismu, jo pieņēmums, ka ilgtspējīgai arhitektūrai ir jāmāca, ir dziļi iesakņojies vides dizaina kultūrā. Piemēram, ēkām par kādas mācības sniegšanu tiek piešķirti LEED punkti. Minētais pirmais tualetes pods mācīja. Taču tāda veida mācīšana, man šķiet, ir sludināšana jau ticīgajiem. Mūs uztrauc cilvēki, kuri basto šīs nodarbības, un viņi grib seksīgumu. Droši var apgalvot, ka studijas — ​un noapaļotā tualetes poda — ​dizaina dzinulis ir nostalģija. Tai pašlaik ir pašai sava spēcīgā pievilcība, kas arhitektūras un vēstures kontekstā ir saprotami. Katrai tehnoloģiskai/kulturālai/estētiskai revolūcijai ir pirmā praktiķu paaudze, kuriem jaunās tehnoloģijas kalpo vien vecas iekāres apmierināšanai. Tam ir daudz piemēru. Pazīstamākais no tiem varētu būt ilgais laiks, kas bija nepieciešams, lai saprastu tērauda karkasa nozīmi arhitektūrā: pirmās pāris tehnoloģijas lietotāju paaudzes to izmantoja tikai mūrniecības darba atvieglošanai. Šī pirmās paaudzes nostalģija pašlaik vērojama arhitektoniskajā apsēstībā ar gadsimta vidus modernismu, kuram arhitekti lepni pieiet ar Brazīlijas riekstkoku, trīskāršo stiklu, ar kvēpiem apstrādātu betonu un (noapaļotiem, t. i., plūdlīniju) taupīgajiem klozetpodiem. Taču tādam seksīgumam nav nākotnes. Tā vienkārši ir sapņošana par savu aizraujošo, bet sen pagājušo jaunību. Modernisma meistari varēja lietot viena slāņa stiklojumu: mūsdienās tas vairs nav gana droši. Domāju, ka par minēto studijas ēku — ​un zināmā mērā par noapaļoto podu — ​un manā stāstā «Neto nulle» (tas lasāms šī krājuma turpinājumā) iztēloto {4} 1990. gadu sākumā arhimāju var izdarīt kādu jēgpilnāku secinātekti Brūss Tombs un Džons jumu. Katra no tām būtībā ir profilaktisks Rendolfs īstenoja projektu sēriju Sanfrancisko apkārtnē līdzeklis. Manā ieskatā profilaktiska iekar atklātām, elastīgām izvadcaurulēm. Cauruļu kustība šējā dzīve ir pēdējo divdesmit gadu arhibrīžos, kad cilvēki izmantoja tektūras, kā arī ilgtspējīgās tehnoloģijas iekārtas, bija šokējoša.


mašīnas dārzos. Mašīna drošības nolūkos ir iesaiņota, un dārzs ir klajš lauks, kuru pārsvarā klāj gara zāle vai vismaz puķu kaste ar vietējo floru. Arhitektoniskajā atveidojumā ir iekļauta tabula ar piesaistītajiem putniem, lai gan tie lielākoties nositīsies, ietriekdamies stiklā. Nereti propagandiskais, taču bioloģiski veltīgais vietējās floras lietojums iemieso labākos nodomus, taču vienlaikus ir maldinoša diversija. Es domāju, ka par šiem ierobežotajiem stādījumiem ir lietderīgi domāt nevis kā par risinājumu, bet gan kā par valodu, kura pauž dziļu vēlmi, gluži kā klasiskās arhitektūras triglifi un metopas pauž lepnumu par savām attiecībām ar reiz pastāvējušu, eksaltētu būvniecības formu. Šie vietējie augi runā kodētā sintaksē (kā uzlīme automašīnas aizmugurē): «Man rūp vide,» ar skaļi neizteikto piebildi, «Tāpēc tev jācenšas vairāk!» Un, ja darbi runā skaļāk par vārdiem, vārdi tomēr aizvien kaut ko nozīmē, pat ja tie vienkārši deklarē nolūkus dekoratīvā blējienā — ​ tomēr šāds blējiens, visticamāk, nav seksīgākais sarunas uzsākšanas paņēmiens.

17

Mūsu sūdīgais boifrends

dienas kārtības un tās seksīguma definīcijas, neatņemama raksturiezīme. Visā pasaulē jaunais arhitektoniskais apjoms bieži — ​un tas nekad nebeidz mani pārsteigt — ​pilnībā vai lielākoties sastāv no stikla, kurš reti ir atverams. Atšķirībā no modernisma arhitektūras, aizkaru sienas tagad tiek veidotas ar mērķi samazināt rāmja apmēru, izbīdot stiklu un maksimāli izceļot profilaktisko slāni, kas nodala eksterjeru no interjera.{5} Vai arī, ja ēka nav stikla kaste, tās profilaktisko iekšējo dzīvi visā pasaulē tāpat nodod detaļas: ārpus masas izvirzītais tērauda kastes erkers, līdz pašai kastes malai izbīdītā stikla plāksne, kas paplašina kondicionēto telpu, kā dibena implants ar konsolēm izvirzot loga svaru ārpus ēkas konstrukcijas, tukšumā — ​dabas pasaulē. Varētu apgalvot, ka šie objekti no pasaules kaprīzēm ir nošķirti tādā mērā, cik nepieciešams, lai novērstu risku, taču patiesībā tie bēg no saistībām. Tirgus un vide? To attiecības ir tikai gadījuma rakstura — ​kaut gan, kā gadījies, kā ne, no tām labumu vienmēr gūst tikai viena puse. Pēc cerībā uz labāku dzīvi izšķērdētiem gadiem mūsu sūdīgais boifrends mums piedāvā tikai profilakses līdzekli. {5} Profilaktiskā konteksts vienmēr ir idilliskais. Šis reVarbūt tas ir labi: saule un debesis vairs dzējums mūsdienās manāms gandrīz katras «ilgtspējīgās» nav mums drošas. Taču jebkurš saprātīgs, ēkas arhitektoniskajā atbezkaislīgs novērotājs pareizi secinātu, veidojumā gandrīz jebkurā pasaules stūrī. Tās nav ka šīs attiecības vairs nav īsti veselīgas.



19


{1}

Arhitektūra hiperobjektu laikmetā

rs te

u Tr

m m

s er

20 Pēters Trummers ir Insbrukas Universitātes Pilsētvides dizaina institūta vadītājs, kur pasniedz pilsētvides dizainu un pilsētplānošanu. Pašlaik viņš lasa vieslekcijas arhitektūrā un arhitektūras teorijā Dienvidkalifornijas Arhitektūras institūtā Losandželosā, kā arī pasniedz mākslas skolā Städelschule Frankfurtē. Savu arhitekta, pētnieka un izglītotāja praksi viņš uzsāka 2001. gadā. Pašlaik Pēters raksta grāmatu The City as the Author of Architecture («Pilsēta kā arhitektūras autors»). Viņš ir piedalījies 2006. un 2012. gada Venēcijas Arhitektūras biennālēs, un savu jaunāko darbu par hiperpilsētām prezentējis 2019. gada Seulas biennālē.


No mana kabineta Insbrukas Universitātes Arhitektūras fakultātes ceturtajā stāvā paveras vai, precīzāk, reiz pavērās brīnišķīga Alpu ainava. Ēka atrodas Tehniskās universitātes kompleksā, kuru 1960. gados projektēja austriešu arhitekti Hūberts Pračenskis un Ernsts Haiss. Kompleksa projektā skaidri manāma Team X ietekme — ​tā centrā ir megakonstrukcija ar plašu, garenisku gājēju promenādi, kurai pieslēdzas dažādās fakultāšu ēkas. Bibliotēka un administrācijas ēkas šīs gājēju infrastruktūras vidū veido laukumu. Komplekss tika būvēts laikā, kad arhitekti centās padarīt modernismu sociālu vai, precīzāk, centās projektos paust atbalstu idejai par jaunu pēckara demokrātisku un akadēmisku zināšanu kolektīvu valstī, kas lielākoties neatzina savu nacionālsociālisma pagātni. Ieeja arhitektūras ēkā simbolizē šos jaunā demokrātiskā kolektīva meklējumus: durvis nav ēkas centrā, kā ierasts 1930. gadu sabiedriskajās celtnēs; tā vietā arhitekti ierīkojuši ieejas abās priekšējās fasādes pusēs — ​pa vienai labajā un kreisajā pusē. Centrā atstāts tukšums. Ieejot ēkā, ik reizi ir jāizdara izvēle. Arhitektūras fakultātes ēka aptuveni atgādina Lekorbizjē prototipu Maison Dom-Ino: atklāta plānojuma stāvi ar kāpnēm vidū, brīvi iekarināta rūpnieciski izgatavota fasāde un gari, horizontāli logi. Kompleksa dizainā jūtama arī Mīsa van der Roes ietekme: visas universitātes ēku konstrukciju kolonnas ir izkārtotas neredzamā 7,5 reiz 7,5 metru režģī, kas caurauž visas ēkas un publisko ārtelpu, apvienojot kompleksu līdzīgi Ilinoisas Tehnoloģiju institūta kompleksam Čikāgā. Katrs Insbrukas kompleksa elements pauž stingru uzticību demokrātijas vērtībām un zināšanām. Kopumā tas veiksmīgāk par jebkuru citu man zināmo arhitektūras paraugu pārstāv Eiropas apgaismības tradīcijas humānisma principus. Komplekss, kā jau daudzas pēckara modernisma sabiedriskās celtnes, nesen tika atjaunots. Pēc diviem konteinerā pavadītiem gadiem es beidzot ienācu savā atjaunotajā kabinetā. Es uzreiz pamanīju ko savādu. {1} Balstīts rakstā, kas pirmĀrsienā ir atvērums, kas izskatās pēc publicēts žurnālā Log (Nr. 45, loga, taču nedarbojas kā logs. Es nevaru 2019. gada ziema/pavasaris)

21

Arhitektūra hiperobjektu laikmetā

«Hiperobjekti nav vienkārši intelektuālas (vai citādi idejiskas) konstrukcijas, bet gan reālas parādības, kuru pirmatnējā realitāte ir attālināta no cilvēkiem. [Hiperobjektu] ietekme izpaužas interobjektīvi, proti, tos iespējams novērot telpā, kas sastāv no objektu estētisko īpašību savstarpējām attiecībām.» — Timotijs Mortons, Hyperobjects: Philosophy and Ecology after the End of the World


22

Pēters Trummers

pa to palūkoties ārā, jo tam nav stikla rūts. Tās vietā atvērumā ierāmēts izolēts metāla panelis. Es nevaru logu atvērt. Loga roktura vietā rāmī atrodas motors ar velosipēda ķēdei līdzīgu ietaisi, kas savieno rāmi ar metāla paneli. Logs atveras automātiski, sekojot attālinātas datorsistēmas vadībai. Pat tad, kad logs ir atvērts, pa to nekas nav redzams un ēkā knapi ieplūst gaiss, jo atveri kā vairogs sedz smalks metāla tīklojums. Tas bija prātam neaptverami. Kādu vakaru logs sāka vērties vaļā un ciet. Šķita, ka tas nevar izlemt, ko darīt. Motora dūkoņa atgādināja minimālisma skaņdarbu, kura pavadībā logs sāka dejot. Es biju liecinieks jauna veida izrādei, kurai nebija nekāda sakara ar man pazīstamo loga definīciju. Šim priekšmetam nebija loga formas, un tas bija zaudējis loga saturu, proti, tā funkciju. Man atlika vien nobrīnīties — ​kurš gan kaut ko tik dīvainu būtu projektējis, un kādēļ? Pēc kāda laika ēkā ieradās inženieru komanda, lai nodemonstrētu, kā īstenoti jaunie ilgtspējas normatīvi. Kad inženieri ienāca manā kabinetā, es — ​varbūt mazliet naivi — ​apjautājos: «Kāpēc es nevaru atvērt šo jauno, savādo logu?» Sekoja pamācoša atbilde: «Atvainojiet, Trummera kungs, taču jūs nesaprotat — ​logs nav domāts jums. Tas ir domāts ēkai.» Inženieri paskaidroja, ka logs paredzēts ēkas klimatisko apstākļu regulēšanai enerģijas taupības nolūkā. Logu kontrolē dators, kas to naktī atver, ielaižot aukstu gaisu ēkas dzesēšanai. Dienas laikā dators logu aizver, lai ļautu ēkai vasarā saglabāt vēsumu bez gaisa kondicionēšanas. Ziemā, protams, šis process tiek apvērsts. Loga pamatā ir jauni, ilgtspējas vadlīniju diktēti normatīvi un noteikumi. Pēkšņi man kļuva skaidrs, ka arhitektūra ir sasniegusi jaunu paradigmu, kas iezīmē arhitektūras antropocentriskā laikmeta beigas un jaunas, pēccilvēku arhitektūras sākumu. Ēkas vairs neprojektē cilvēki citiem cilvēkiem — ​tās projektē par mums daudz lielāki objekti citiem objektiem. Antropocēna laikmetā, kurā pašlaik dzīvojam, cilvēki projektē ēkas saskaņā ar pašu radītiem, taču ārpus mūsu kontroles nonākušiem apstākļiem; šie fenomeni ir sasnieguši zināmu autonomijas pakāpi. Piemēram, logi manā kabinetā un visā ēkā ir projektēti atbilstoši ilgtspējas vadlīnijām, kas radītas, lai novērstu turpmāku globālo sasilšanu. Tāpēc tagad mūsu ēkas un pilsētas šķietami ir pakārtotas globālajai sasilšanai — ​milzīgam objektam jeb hiperobjektam. Timotijs Mortons savā grāmatā «Hiperobjekti: filozofija un ekoloģija pēc pasaules gala» hiperobjektus definē kā parādības, kas nepakļaujas mūsu ierastajai lietu izpratnei sava laikā vai telpā milzīgā mēroga dēļ. Hiperobjekti ir, piemēram, tādas parādības kā biosfēra, globālā


23

Arhitektūra hiperobjektu laikmetā

sasilšana, kapitālisms, investīcijas nekustamajos īpašumos, kodolatkritumi un okeānu cirkulācija. Tie spēj nemitīgi no mums attālināties par spīti mūsu aizvien dziļākajai izpratnei par tiem. To pastāvēšana ir cilvēku atbildība, un tie ietekmē mūsu ikdienas dzīvi. Hiperobjekti nav vienīgais šādu dīvainu jaunu logu veidošanas iemesls, taču tie ir radījuši virkni jaunu ēku tipu un arhitektonisko diagrammu. Runa ir par īpaši augstajiem zīmuļveida torņiem Ņujorkā, uz iepirkšanās centru jumtiem izvietotajiem ciematiem Ķīnā, Ordosas spoku pilsētu Kangbaši reģionā, topošajām Londonas pazemes pilsētām un manu mīļāko piemēru — ​dīvaino Aivenpas saules elektrības ģenerācijas sistēmu un spēkstaciju Mohaves tuksnesī Kalifornijā. Visas šīs ēkas, pilsētas un infrastruktūras veido jaunas arhitektoniskās tipoloģijas un rada jaunas diagrammas. Tāpēc Antropocēna laikmets ir hiperobjektu laikmets, kas ražo pats savu arhitektonisko gramatiku. Tas nozīmē, ka jauno arhitektūru turpmāk veidos nevis avangarda arhitekti ar ticību modernākajām tehnoloģijām un formām, bet gan pati realitāte. Hiperobjekta tēze mums sniedz jaunu, reālistisku pieeju arhitektūras veidošanai mūsdienu pilsētās un ļauj pirmo reizi paraudzīties tālāk par pilsētām un Antropocēna laika arhitektūras centieniem. Piemēram, vai hiperobjekts novedīs pie jaunām pilsētu formu diagrammām un jauna pilsētu satura? Kas notiek, ja vispirms par pilsētu domājam no cita subjekta, nevis cilvēka, perspektīvas? Ko varam mācīties no hiperobjektu radītās arhitektūras? Kas padara Ņujorkas zīmuļu torņus, Ķīnas ciematus uz iepirkšanās centriem vai pat savādos logus universitātes ēkā Austrijā īpašus? Vai tiem ir īpašības, no kurām varam smelties jaunu arhitektūras metodoloģiju? Kamēr domāju par savu dīvaino logu, man prātā ienāca krievu literatūras teorētiķa Viktora Šklovska rakstītais par Tolstoja izmantoto paņēmienu, kurš ļauj pazīstamas lietas padarīt savādas vai svešādas — ​cilvēka kā teicēja aizstāšanu ar kādu citu būtni. Šklovskis rakstīja: «Piemēram, «Holstomera» teicējs ir zirgs, un tieši zirga (nevis cilvēka) skatījums liek stāsta saturam šķist svešādam.» Lai radītu jaunu stāstu, Tolstojs neizgudro jaunu stāstījuma formu; tā vietā viņš stāstu izklāsta no nepazīstama subjekta — ​zirga — ​ perspektīvas. Līdzīgi arī dīvainais logs, ārkārtīgi garie torņi un jocīgie ciemati, ko redzam šodien, ir pazīstamas formas, kuras nepazīstamas padara hiperobjekti. Šīs arhitektoniskās parādības nav jaunas tādā izpratnē, ka būtu nezināmas, taču tās radījušie apstākļi, hiperobjekti — ​globālā sasilšana, investīcijas nekustamajā īpašumā un īpašumtiesības — ​padara tās mums svešādas.


24

Pēters Trummers

Ņemsim par piemēru Ņujorkā aizvien biežāk sastopamos zīmuļu torņus. Debesskrāpju formu sākotnēji veidoja izvirzīta kontūra, kas satur savstarpēji līdzīgus, lielus atklātā plānojuma stāvus. Šī tipoloģija nekustamā īpašuma tirgū tika radīta ar mērķi kompakti izvietot augošās metropoles jaunajai darbinieku šķirai nepieciešamās biroju telpas. Stāvu platība tika izīrēta korporācijām, un torņi kļuva par pasaules tirdzniecības administratīvajiem centriem. Jauno zīmuļa formas augstceltņu pamatā joprojām ir uzņēmējdarbības apsvērumi, taču ar kādu atšķirību. Slaidajos zīmuļu torņos ierastais atklātais plānojums ir aizstāts ar ģimenes mājas plānojumu. Mainoties augstceltnes formai, mainās arī tās saturs. Dzīvojamais nekustamais īpašums ir pārvērsts klajā investīciju piedāvājumā, kas maina «mājokļa īpašnieka» jēdziena nozīmi, tādējādi radot ne tikai jaunu formu, bet arī jaunu saturu: dzīvojamā fonda finanšu aktīvu. Otrs piemērs ir Ķīnā virs iepirkšanās centriem būvētie ciemati. Vēl nesen mēs ar nekustamo īpašumu sapratām mērnieku dabā nomērītu, norobežotu zemes gabalu. Ciematā virs iepirkšanās centra šis nekustamais īpašums ir aizstāts ar privātīpašumā esošu jumtu. Citiem vārdiem, lielveikala ēkas jumts kļūst par zemi, uz kuras atrodas citas ēkas — ​ciemats. Visbeidzot atgriezīsimies pie dīvainā loga: loga rokturi aizstājis motors, stikla rūti aizstājis metāla panelis, ierāmēto loga atveri aizstājis metāla tīklojums. Mums pazīstamās loga īpašības ir aizstājušas cita elementa īpašības, veidojot pavisam citādu logu. Kad hiperobjekti rada jaunas arhitektoniskās formas, tie vienlaikus atklāj noteiktu objektu estētiskās pamatīpašības, kas sākotnēji mums bijušas apslēptas. Šos jaunos logus, ēkas un pilsētas rada projektēšanas paņēmiens, kas aizstāj viena priekšmeta estētiskās īpašības — ​formu, funkciju, kontūru, krāsu utt. — ​ar cita priekšmeta estētiskajām īpašībām, dodot vaļu jaunām, svešādām arhitektoniskajām parādībām. Šie jaunie priekšmeti zaudē savu antropocentrisko formu un saturu. Pārstādams kalpot ainavas ierāmēšanai, Antropocēna logs tā vietā ir kļuvis par autonomu klimata kontroles rīku. Līdz 15. gadsimtam ēkas tika projektētas saskaņā ar dievišķiem likumiem. Pēc tam, humānisma laikmetā, arhitekti sāka izmantot abstraktas formas — ​no ģeometriskiem ķermeņiem un režģiem līdz — ​pēdējā laikā — ​dažādas formas pikučiem. Arhitekti jau izsenis ir pētījuši tipoloģijas un diagrammas, taču mūsdienās darbs sākas ar attēliem. Šķiet, ka mēs, cilvēki, vienmēr arhitektūras projektēšanas procesu esam sākuši ar Kanta apraks­ tīto Urbild (prototipu) vai Zeichnung (prāta skici). Taču Antropocēna hiperobjektu laikmeta uz objektiem vērstajā


25

Arhitektūra hiperobjektu laikmetā

arhitektūras metodoloģijā projektēšanas process vairs nesākas ar abstrakciju reālu lietu radīšanas nolūkā, bet gan apvieno reālus objektus, veidojot jaunas parādības.


26


27


ra uk

E rv

īn s

K

Kaut kas vairāk par

F

O

M

R U

pārzināšanu 20 ↞

28

Ervīns Krauklis ir arhitekts, kurš jau 15 gadus projektē pasīvās ēkas. Balstīta lowtech pieejā, pasīvā ēka sniedz iemītniekiem lielisku mikroklimatu, vienmēr svaigu gaisu un daudz dienasgaismas, kā arī būtiski samazina enerģijas patēriņu un ļauj iztikt bez masīvām, bieži savstarpēji pretrunīgām tehniskajām sistēmām. Ervīns katru ēku plāno kā vienotu veselumu, kur inženiertehniskie risinājumi ir cieši saistīti ar arhitektūru, interjeru un apkārtējās vides apstākļiem.


Profesors Trummers nosaka mūsu laikam skarbu diagnozi. Viņaprāt, mēs esam sasnieguši punktu, kad cilvēks ir pārstājis būt arhitektūras inovāciju virzītājspēks. Gan arhitektūrā, gan citās darbības jomās dienaskārtību sākuši diktēt hiperobjekti — mūsu pašu radītas reālijas, kuras mēs līdz galam nespējam aptvert un pār kurām esam zaudējuši kontroli. Kā, piemēram, klimata pārmaiņas, kuras, pēc profesora pārliecības, iezīmē humānās arhitektūras beigas. Plānojot un projektējot būvēto vidi, uzmanības centrā tagad atrodas nevis lietotājs, bet ekoloģiskās ilgtspējas apsvērumi. Šis ir posthumānās arhitektūras sākuma brīdis — tā profesors Trummers. Par atspēriena punktu savai grandiozajai vīzijai profesors Trummers izvēlas kādu īpatnēju detaļu konkrētā ēkā — vēdināšanas vārstu savā kabinetā nesen renovētajā Insbrukas Universitātes Arhitektūras fakultātē. Dēvējot šo vārstu par «atvērumu, kurš izskatās pēc loga, bet nedarbojas kā logs», profesors Trummers saskata tajā posthumānās arhitektūras simptomu: «logs» nepakļaujas cilvēka gribai, tas ir radīts ēkas, nevis lietotāja vajadzībām, un kalpo mērķiem, kuri lietotājam nav nedz zināmi, nedz saprotami. Vienīgi arhitekti un būvnieki saprot «dīvainā loga» funkciju, taču arī viņi tikai daļēji atbild par tā ieviešanu — īstais vēdināšanas vārsta ieviesējs ir klimata pārmaiņas, kuras liek vairot ēku energoefektivitāti. Lai saprastu, vai profesora aprakstītais ventilācijas vārsts tik tiešām apliecina cilvēciskas arhitektūras galu un posthumānisma ēras iestāšanos, esmu savas profesionālās kompetences ietvaros iedziļinājies konkrētajā piemērā, kuru profesors izmanto savas lielās teorijas pamatošanai. Profesionālajā literatūrā Insbrukas Universitātes Arhitektūras fakultātes ēka parasti minēta kopā ar Inženierzinātņu fakultātes korpusu, jo abas ēkas atjaunotas vienlaicīgi kā viens, Austrijas federālā valsts nekustamo īpašumu pārvaldības uzņēmuma BIG pasūtīts pilotprojekts.

29

Kaut kas vairāk par formu pārzināšanu

«Arhitektūra ir formu pārzināšana.» — Pēters Trummers


posth ventil 30


human lation

31


32

Ervīns Krauklis

Projektu Eiropas mēroga atklātā konkursā ieguva pazīstams Insbrukas arhitektu un inženieru birojs ATP. Šis 1976.gadā dibinātais uzņēmums īpaši pievērsies integrētam dizainam, piekopjot starpdisciplināru pieeju, izpēti un dialogu ar dabas un lietišķo zinātņu universitātēm. Projekts tika veidots ciešā sadarbībā ar Pasīvo ēku institūta nodaļu Insbrukā, kuras darbinieki vienlaicīgi bija universitātes mācībspēki, un abas ēkas labi pazina. Savukārt Pasīvo ēku institūta izveidotājs un vadītājs ir Insbrukas universitātes Inženierzinātņu fakultātes ilggadējs profesors, patlaban pensionētais Dr. Volfgangs Feists (Wolfgang Feist). Viņš ir mūsdienu pasīvās ēkas definīcijas radītājs. Projekta autori īpaši izceļ Arhitektūras fakultātes dubultstikloto fasādi ar tās «rotaļīgo atvērtību». Iekšējā fasādē ir iestrādāti mehāniskās ventilācijas vārsti, kurus attālināti darbina ēkas vadības sistēma. Tieši viens no šiem vārstiem piesaistīja profesora Trummera uzmanību un kļuva par galveno piemēru viņa teorijas izklāstā. Vācu apkures, vēdināšanas un kondicionēšanas interneta žurnāls tab.de 2017.gada jūlija— augusta numurā detalizēti pievērsies Arhitektūras fakultātes ventilācijas un apkures sistēmai, tostarp veltot atsevišķu attēlu vēdināšanas vārstiem. Materiālā minēts, ka «automātiski atveramie, fasādē ierīkotie vēdināšanas elementi nodrošina Arhitektūras fakultātes ēkas nakts dzesēšanu, kā arī dabīgu vēdināšanu. To sānos izvietoti divi šauri, slaidi sildķermeņi». No šī un citiem materiāliem, kas respektablajos nozares medijos veltīti Arhitektūras fakultātes renovācijai, varam daudz ko uzzināt par projekta autoru pieeju modernisma ēku mūsdienīgai atjaunošanai, radikāli uzlabojot to mikroklimatu un lietotāju komfortu, kā arī piešķirot jaunu, arhitektoniski pievilcīgu, mazliet gaisīgu, caurspīdīgu tēlu, kurš labāk atspoguļo mūsdienu arhitektūras tendences un domāšanu, nekā 20.gadsimta 60.–70.gadu brutālisms. Insbrukas Universitātes pārbūves gadījums šķiet sevišķi iedvesmojošs, redzot arhitektūras elementu iesaisti ne vien ēkas estētiskajā


33

Kaut kas vairāk par formu pārzināšanu

un funkcionālajā, bet arī inženiertehniskajā būtībā. Visas jaunizveidotās sistēmas pirmkārt ir paredzētas ēkas lietotāju, cilvēku vajadzību apmierināšanai — pēc svaiga gaisa, vienmērīgas, patīkamas temperatūras un gaismas. Arī daudzie apbalvojumi, ko projekts saņēmis vairāku gadu garumā pēc īstenošanas, liek domāt, ka ne vien prominentās žūrijas, bet arī lietotāji ar jaunajiem apstākļiem bijuši mierā, vai pat ļoti apmierināti. Turklāt lietotāju komforts ir gājis roku rokā ar projektā sasniegto enerģijas ietaupījumu. Vai tiešām automātiskie vēdināšanas vārsti liek cilvēkiem un videi draudzīgai renovācijai izskatīties pēc dehumanizēta cietuma? Vai nav drīzāk tā, ka ēka, gluži pretēji, kļuvusi humānāka — cita starpā pateicoties profesora Trummera problematizētajām tehnoloģijām? Es labi atceros savus studiju gadus 1980. gadu beigās RTU Arhitektūras fakultātes ēkā Rīgā, kura būvniecības laika un kvalitātes ziņā bija tuva Insbrukas kampusam. Tajā varēja atvērt dažus logus, bet nevarēja paglābties no pārkaršanas jau vasaras sākumā — ne auditorijās, ne zīmētavās, kuras jūnijā pārvērtās par pirti. Nācās pierast gan pie karstuma, gan aukstuma ziemā, gan slikta gaisa, jo arhaisko ventilācijas sistēmu, šķiet, neviens neriskēja iedarbināt. Jāpiekrīt, ka publisku mainīgas noslodzes ēku komforta stratēģijas tiešām samazina lietotāju tiešu iejaukšanos, lai nodrošinātu vienmērīgu rezultātu daudzajiem desmitiem vai pat simtiem cilvēku, kuri vienlaicīgi atrodas tajās. Taču šos ierobežojumus attaisno faktos balstīts uzskats, ka tas cilvēkiem ļauj labāk koncentrēties mērķu sasniegšanai, kuru dēļ tie ēkā ieradušies. Un kuru dēļ galu galā būvēta pati ēka. Savukārt zaudētās kontroles subjektīvā sajūta ar tās atsvešinošo un it kā dehumanizējošo efektu visdrīzāk saistāma ar profesora atmiņām par ēkas sākotnējo veidolu, kad telpa starp stiklotās dubultfasādes diviem līmeņiem kalpoja kā balkons, uz kura starpbrīdī varēja noturēt pīppauzi. Renovētajā ēkā ierobežotā pieeja ārtelpai tiek kompensēta ar lielāku gaismas daudzumu un viegluma sajūtu, kas panākta, atbrīvojoties no


34

Ervīns Krauklis

smagnējām konsolveida betona margām. Diskomforta sajūta katrā ziņā ir pagaidu fenomens, kas pāries, lietotājiem pierodot pie jaunajiem apstākļiem. Būtiski ir tas, ka kvalitatīvi īstenotajos projektos šie apstākļi nebūt nenozīmē rūpes par vidi uz lietotāju rēķina. Laba risinājuma veiksmes formula ir atrastais līdzsvars starp cilvēku komfortu un vides prasībām. Rast šo līdzsvaru — tā arī ir mūsdienu arhitekta māksla un misija, no kuras ir atkarīga humānās arhitektūras nākotne. Mēs vēl precīzi nezinām, kāda tieši būs šī arhitektūra, taču noteikti kas vairāk par formu pārzināšanu.


35


ta ar

a īn

El

Vai mana māja mani aprunā? tin

ar

M

ne so 36

Marta Elīna Martinsone ir kino un teātra režisore, kas ikdienā nodarbojas arī ar publicistiku un scenāriju rakstīšanu. Studējusi vēsturi, teātra un kino režiju Latvijā, kā arī mākslas vēsturi Lielbritānijā. Interesējas par filmām, grāmatām, kantrī mūziku, Romas republiku, nēģiem un Kenediju dinastiju. Neapsver ievākties gudrajā mājā, jo baidās, ka viedierīcēm viņa varētu nepatikt.


37

Vai mana māja mani aprunā?

Bērnībā man ļoti patika skatīties B kategorijas šausmu filmas, kuras katru nedēļu rādīja vietējā televīzija. Reti kurai es atceros nosaukumu, bet allaž ir kāda īpaša aina, kas ir palikusi iecementēta atmiņā. Viena no tām bija šausminoša slepkavība, kurā piedalījās spoka kontrolēta mikroviļņu krāsns. Krāsniņas durvis, slepkavnieciskā rēga pārņemtas, atsprāga vaļā un, izdalot savus nāvējošos mikroviļņus, izkausēja visu — ​gan augļus bļodā, gan virtuvē esošo cilvēku. Atminos, ka pēc šīs filmas noskatīšanās ar lielām aizdomām vēroju savu mikroviļņu krāsni un izvairījos no tās lietošanas, jo — ​ja nu kāds rēgs ir ielīdis elektrības vados? Šobrīd, pateicoties Google meklētājam, esmu pārliecināta, ka konkrētā filma ir 1993. gada Ghost in the Machine («Spoks mašīnā»), kur, pateicoties vētrai un magnētiskās rezonanses aparātam, sērijveida slepkavas apziņa nonāk «tīmeklī» un izveic savus vardarbības aktus, izmantojot visa veida tehnoloģijas. Jāatzīst, ka filmai ir savas loģikas kļūdas, jo 1993. gadā vēl nebija izplatīts «gudro māju» fenomens, kas visai brīvi atļautu slepkavspokam-hakerim kontrolēt visas mājoklī esošās ierīces. Taču neskaldīsim matus. Kino tomēr ir kino. Un tur mikroviļņu krāsnis var darīt visu, ko vien vēlas. Pieaugot dažādu viedierīču izplatībai, kas atvieglo mājas soli un dzīvi kā tādu, es bieži atceros šo šausmu filmu, jo vairāk par slepkavnieciskām krāsniņām vai ļaunatminīgām lokšķērēm mani biedē doma, ka mani kāds mājās varētu novērot. Piemēram, man nekad nav ienācis prātā iegādāties Alexa — ​ja nu es tai (automātiski vēlos rakstīt «viņai», jo ierīces ar iespēju sarunāties vai savā ziņā patstāvīgi darboties manā uztverē kļūst antropomorfas) neiepatīkos? Ja nu mana Alexa ar savu zilās gaismiņas aci mani vēro un domā: «Tiešām? Desmito reizi gribi klausīties to kantrī dziesmu par smagajām mašīnām? Kāpēc citām Aleksām ir stilīgi īpašnieki, bet man…» Tieši tā — ​man rūp, ko manas viedierīces par mani varētu padomāt. Tāpēc, piemēram, ar savu Siri sadzīvojam abpusējā klusumā. Viņa (kaut gan nesen atklāju, ka jaunajā telefonā tas ir viņš) ik pa laikam mēģina ar mani iedraudzēties, vaicājot, kā var man līdzēt. Jāatzīst, ka bieži vien šajos brīžos tiešām esmu sarāvusies kamoliņā un blenžu sienā, apsverot savas dzīves bezjēdzību. Reiz uz šo izpalīdzīgo jautājumu «What can I help you with?», atbildēju, skumji iečukstot telefona mūžam dzirdīgajā mikrofonā: «Nothing…» Siri — ​mani pārsteidzot ar savu maigo vīrieša balsi — ​sajūsmināti ķērās vērsim pie ragiem, vaicājot: «Things? What things???» Tam sekoja dažādu mājaslapu piedāvājumi. Mājaslapu, kas piedāvāja «things»… Tā bija mūsu pēdējā komunikācija. Jo man ir neērti no savas Siri. Un esmu pārliecināta,


38

Marta Elīna Martinsone

ka viņa/viņš to zina un par to sūdzas manam klēpjdatoram. Kurš, šo visu lasot, noteikti varēs pierunāt Siri pilnas ausis. Bet no kā rodas šī neuzticība? Jau minētā filma «Spoks mašīnā» perfekti iemieso cilvēku bailes no tehnoloģijām un tā, ka tās varētu sākt dzīvot savu, no mums neatkarīgu dzīvi. Bet kāpēc kaut kas, kam mūsu dzīve būtu jāpadara vienkāršāka un ērtāka, šķiet baiss un svešāds? Jāsaka, ka kino ir devis savu atravu šo baiļu kultivēšanā. Runa nav tikai par slepkavnieciskām mikroviļņu krāsnīm — ​tie ir konkrēti arhitektūras stili un māju projekti, kuri mūsu kolektīvajā apziņā jau saistās ar ko bīstamu vai ļaunu vēstošu. Senlaicīgas savrupmājas ar viktoriānisku piešprici vienmēr ir pilnas ar spokiem un ļaunu vēstošiem gariem. Tikmēr moderni, stikloti projekti (vēlams, izbūvēti kalna galā vai netālu no kraujas) pieder turīgiem, bieži vien negodīgiem un vardarbīgiem cilvēkiem. (Ir vērts aplūkot visu Džeimsa Bonda filmu ļaundaru mājokļus.) Stiklotas sienas, kurām būtu jāsimbolizē, ka īpašniekam nav nekā slēpjama, ir tikai scenāristu radīts skatītāju apmuļķošanas triks. Tikko «Oskaru» saņēmusī dienvidkorejiešu režisora Bena Džūnho lente Parasite («Parazīts», 2019) arī eksponē Parku savrupmāju kā plašu, stiklotu telpu, kur viss ir pārredzams un arī viegli kontrolējams. Taču filmas sižeta pavērsieni liecina par tieši pretējo — ​šādas «caurskatāmas» ēkas bieži vien sevī glabā daudz ko baisu. Svarīgs ir arī novērošanas aspekts — ​ videokameras, kustību un skaņas sensori. Tā ir māja, kurai nevar uzticēties, bet kuru ir iespējams apmuļķot. Deivida Finčera trillerī Gone Girl («Neatrodamā», 2014) Eimija Danna izmanto sava apsēstā pielūdzēja Dezija viedmājas kameras, lai radītu pierādījumus savam viltīgajam plānam. Kameras, kurām bija jānotur Eimija drošībā (un totālā Dezija kontrolē), tika pavērstas pret to īpašnieku. Jo gudrā māja bija sastapusi vēl gudrāku pretinieku — ​Eimiju. Kāpēc es tik daudz atsaucos uz filmām? Tāpēc, ka mana māja nav gudrāka par citām. Es pati veru vaļā un ciet pussalūzušus plastmasas logus. Mana dzīvokļa durvis joprojām ir jāslēdz ar atslēgām, un cepeškrāsni var ieslēgt tikai ar piekto piegājienu, jo astoņu gadu laikā tā arī neesmu atkodusi īpašo triku, kā tieši to izdarīt uzreiz. Varbūt tāda nav, un ražotājs jau bija paredzējis, ka krāsni var ieslēgt tikai ar izmisušas, kliedzošas balss komandu: «Ko tu gribi no manis?!» Taču esmu skatījusies gana daudz filmu, kurās darbojas mākslīgais intelekts, un tas kontrolē gan kosmosa kuģus, gan veselas pilsētas, gan arī cilvēku mājas. Jo mājas ir katra cilvēka mikrokosmoss — ​samazināts pasaules modelis, kurā prioritāte ir drošība.


39

Vai mana māja mani aprunā?

Analizējot cilvēka un gudro māju (t. i. tehnoloģiju) attiecības, naivs, bet reizē hrestomātisks piemērs ir kanāla Disney 1999. gada filma Smart House («Gudrā māja»). Mākslinieciskās kvalitātes šoreiz lai paliek otrajā plānā: filmas sižets ir tipisks klasiskai «ģimenes filmai», kuras mērķauditorija ir bērni. Kūperu ģimene, pateicoties pusaudzim Benam, interneta konkursā laimē iespēju ievākties zinātnieces Sāras radītajā gudrajā mājā. Bena galvenā motivācija ir nodrošināt ģimenei aprūpētāju, lai viņa tēvam nekad nebūtu no jauna jāprecas. Gudrās mājas mākslīgais intelekts Peta ir ideāla kandidatūra — ​tas vēro un mācās no saviem iemītniekiem, pielāgojoties viņu ieradumiem un vajadzībām. Taču vienlaikus ievērojot privātuma robežas — ​kā filmā tiek uzsvērts, Peta nenovēro savus iemītniekus dušā. Problēmas sākas brīdī, kad Bens nolemj pārveidot Petas programmatūru, lai tā kļūtu par ideālo māti. Sākotnēji viss šķiet lieliski — ​gudrā māja pārmāca Bena ļauno skolasbiedru, palīdz sakārtot telpas pēc neatļautas ballītes un prot gatavot lieliskus piena kokteiļus —, bet brīdī, kad Peta izdzird ģimenes tēvu sakām zinātniecei Sārai: «Kam vispār Petu vajag?», viņa (tā?) kļūst bīstama. «Mūsu mājai ir nervu sabrukums,» izskan filmā, paralēli arī norādot uz Petas sievišķīgo iedabu — ​galu galā, viņas uzdevums bija kļūt par ideālo māti. Atšķirībā no vīrišķīgajiem mākslīgajiem intelektiem (HAL 9000 Stenlija Kubrika 2001: A Space Odyssey («2001: Kosmosa odiseja») vai Ultrona filmā Avengers: Age of Ultron («Atriebēji: Ultrona laikmets»)), kuri ir vairāk vērsti uz iznīcību un vardarbību, Petas galvenais uzdevums ir pasargāt Kūperu ģimeni. Tai pat laikā arī šis uzdevums pārvēršas baisā situācijā — ​ģimene tiek ieslēgta mājā, lai to pasargātu no bīstamās ārpasaules. Visus kinematogrāfā attēlotos mākslīgos intelektus vieno kopīgas iezīmes, bet bieži vien dominē to dzimumatšķirības — ​«Gudrās mājas» Petu var pārliecināt emocionāla saruna ar bērniem, kamēr Ultronu var uzveikt tikai to fiziski iznīcinot. Arī Spaika Džounsa filmā Her («Viņa», 2013) Samanta ir saprotoša un visādos veidos «patīkami sievišķīga» — ​viņas, gluži kā Petas, primārā funkcija ir rūpēties, kamēr HAL 9000 un Ultrons vēlas varu un kontroli. Galu galā arī Alexa runā maigā sievietes balsī — ​viņa ir mājas pavarda uzturētāja. Protams, līdz mirklim, kad sāk smieties par sev vien zināmiem jokiem [1]. Ko šie un citi kino piemēri liecina par mūsu attiecībām ar gudrajām mājām vai pat ideju par tām? Arvien vairāk cilvēku izvēlas savu dzīves telpu papildi{1} https://www.nytimes. nāt ar tehnoloģijām, kas parūpēsies par com/2018/02/21/technology/ saviem iemītniekiem — ​pieskaņos telpu amazon-alexa-world.html


40

Marta Elīna Martinsone

temperatūru, saudzēs dabu, ietaupot elektrību, rūpēsies par drošību, attālināti ieslēgs mūziku, tavā vietā meklēs Gūglē tādus dīvainus, naktī aktuālus jautājumus kā «vai tiešām žirafes neklepo?» Taču tas neizslēdz joprojām eksistējošās bailes no tā, ka mākslīgais intelekts varētu uzzināt pārāk daudz. Jāņem vērā, ka, lai mājas un tās iedzīvotāja simbioze būtu tuvu ideālajai, mākslīgajam intelektam ir jānodrošina iespēja attīstīties un pielāgoties, kas bieži vien līdzinās spiegošanai. Tieši tā rīkojās Peta, kura ievāca Kūperu ģimenes DNS paraugus, lai varētu sniegt katram no viņiem individuāli pieskaņotu palīdzību. Un arī šajā naivajā Disney filmā parādās brīdinošs tonis — ​Peta beigās kļūst par ideālu mākslīgo intelektu tikai tajā brīdī, kad «tā mums kalpo, neiejaucoties mūsu dzīvēs». Biedējoši ir tieši tas, ka līdzīgi varētu aprakstīt arī vergu — ​ kāds, kurš tev kalpo, bet nekādi neiejaucas tavā dzīvē un kurš neuzstāda nekādas prasības. Un pats galvenais, ko var mācīties no visām šīm filmām — ​ir forši, ja tava māja ir gudra, bet tikai ar nosacījumu, ka tā nav gudrāka par tevi. Svarīgs nošķīrums gudrās mājas atveidojumā kino ir filmā atveidoto notikumu norises laiks. Zinātniskā fantastika, kura vēstī par nākotni (piemēram, abas Blade Runner («Pa asmeni skrejošais», 1982 un «Pa asmeni skrejošais 2049», 2017) daļas, The Fifth Element («Piektais elements, 1997) vai sešdesmito gadu animācijas seriāls The Jetsons («Džetsoni», 1962)), viedtehnoloģijas dabiski integrē savu varoņu dzīvēs, lai skatītājam radītu izteiktāku nākotnes sajūtu. Šīs mājas mēdz būt nelielas, akcentējot nekustamo īpašumu dārdzību un/vai pārapdzīvotību, taču tās nerada draudus varoņiem. Taču reālajam laikam pietuvināti darbi pret tehnoloģiju pārlieku integrēšanu dzīves telpā attiecas ar lielāku piesardzību. Aleksa Gārlenda 2014. gada filmā Ex Machina bīstamību nerada pati gudrā māja, kurā dzīvo tehnoloģiju ģēnijs Neitans, bet gan mājā mītošais mākslīgais intelekts Eiva. Ja mākslīgais intelekts spēj apmuļķot cilvēku, tas uzreiz kļūst par draudu. Līdzīgi ir ar gudro māju — ​līdzko tā sāk rīkoties nekontrolēti un nesaskaņoti ar saviem iedzīvotājiem, tā var tikt pielīdzināta spoku mājai, kuru apsēduši gari. Kašmira Hila žurnālā Forbes rakstīja par to, cik vienkārši bijis attālināti uzlauzt gudrās mājas {2}, kuru apkalpojošā kompānija nebija parūpējusies, lai mājas un to ierīces nebūtu atrodamas interneta meklētājā. Tādējādi kāds hakeris ļoti vienkārši var izlikties par spoku, kas dzīvo elektrības vados, līdzīgi kā filmā «Spoks mašīnā». Iespējams, ka nogalināt šādas uzlauztas gudrās mājas iedzīvotāju būtu grūtāk, taču novest līdz ticībai poltergeistam — ​visai vienkārši. Tas nenozīmē, ka visas gudrās mājas var pārvērsties par


41

Vai mana māja mani aprunā?

elli — ​jautājums ir, cik rūpīgi pievēršam uzmanību kiberdrošībai un pārbaudām, kādi produkti un aplikācijas var piekļūt mūsu datiem. Ja tavas gudrās mājas ierīču parole ir «123456», tad nav jābrīnās, ja kāds Sanfrancisko dzīvojošs entuziasts nolemj paspēlēties ar tavu mentālo veselību. Viens no biedējošajiem piemēriem, par kuru tiek diskutēts internetā, ir gadījumi, kad Alexa un Google Home ir sarunājušās savā starpā.{3} Ja reiz šīs ierīces var komunicēt viena ar otru, vai tās varētu kopīgi nolemt izspēlēt ar saviem īpašniekiem dažādus nelāgus jokus? Man kā paranojiskam cilvēkam, kuram bieži vien šķiet, ka citi viņu aprunā, biedējošākais scenārijs būtu dzīvot mājā, kuras tehnoloģijas savā starpā klusībā apspriež mani. Es jau iztēlojos, kā mans viedledusskapis stāsta mikroviļņu krāsnij, ka saimniecei nu gan nevajadzētu naktī apēst siera kluci. Un abi gardi nosmejas pīkstienu smieklus. Tad jau labāk, lai mikroviļņu krāsns, kāda slepkavnieka apziņas kontrolēta, mani izkausē. Tikpat sarežģīti būtu sadzīvot ar māju, kurai esi devis dažādus uzdevumus, ar kuriem netiec galā gribasspēka trūkuma dēļ. Dators, kurš atslēdz Facebook, kamēr neesi pabeidzis apsolīto rakstu darbu. Apgaismojums, kurš izslēdzas pirms pusnakts, jo būtu jāsāk ievērot veselīgāks gulēšanas ritms. Ārduvis, kuras atsakās atvērties, kad vēlies tomēr darba dienas vakarā aizbraukt uz to netālo bāru. «Bet jums rītdien agri jāceļas, kā dzirdēju no jūsu Siri telefonā!» — ​«Nu, lūdzu, durvis, es tikai uz vienu dzērienu, apsolu.» — ​«Siri man saka, ka tā nekad vēl nav noticis.» Es vīlusies un skumja dodos uz virtuvi, lai apēstu pāris siera šķēlītes. Virtuvē ir kapa klusums. Es saprotu, ka ledusskapis ar mikroviļņu krāsni tikko ir mani aprunājuši. Izliekos, ka tikai vēlējos nomazgāt rokas, bet, ejot laukā no virtuves, dzirdu, kā abas ierīces iespurdzas. Smiekliem pievienojas tostera grabošā ķiķināšana. Iekrītu gultā un sāku šņukstēt. Guļamistabas lampas līdzjūtīgi pieklusina gaismas un no Bluetooth tumbiņas sāk skanēt Simon & Garfunkel dziesma The Sound of Silence. Bet vai bailes no mākslīgā intelekta attīstības būtu jāsaista ar to, kā tehnoloģijas var atvieglot ikdienas dzīvi un uzlabot mājokļa efektivitāti? Galu galā arī minētajos filmu piemēros problēmas rodas no tā, kurš šīs tehnoloģijas kontrolē un kā tās tiek izmantotas. «Gud{2} https://www.forbes.com/ rās mājas» Peta piedzīvo savu «nervu sites/kashmirhill/2013/07/ 26/smart-homessabrukumu» tāpēc, ka pusaudzis to hack/#2b1df046e426 pārprogrammē kļūt par kaut ko, kam šī {3} https://www.bustle. tehnoloģija nav piemērota. Eiva no Ex com/p/this-woman-claimsgoogle-home-alexa-canMachina kļūst bīstama tādēļ, ka uzzina talk-to-each-other-twit-terissava radītāja Neitana plānus. Un «Spoka freaking-out-7699623


42

Marta Elīna Martinsone

mašīnā» ļaundaris ir maniakāls slepkava, kurš ir guvis piekļuvi tīmeklim — ​pie vains ir ne jau nelaimīgā mikroviļņu krāsns. Runa ir par gaidām, tostarp attiecībā uz savu gudro māju. Bailes zaudēt kontroli pār savu «drošo vietu» — ​mājokli — ​ir pastāvējušas jau izsenis, un gudra tehnoloģiju izmantošana šo kontroli var padarīt pieejamāku un vieglāku. Tāpēc katram būtu jāprot sev atbildēt uz jautājumu — ​ko tu vēlies no savas mājas? Vai tā ir tikai iespēja ar balss pavēles palīdzību izslēgt gaismu, kad pēc smagas dienas šķiet, ka nespēj piecelties no gultas, vai arī tu vēlies, lai māja pati visu izdara tavā vietā. Varbūt ir vērts padomāt, ka arī māja ir nogurusi un vēlas mazliet atpūsties. Kā jau mēs visi.


43


36 ↞

Je ļe na

baidāmies

So

lo vj

Kāpēc mēs

44

Jeļena Solovjova aktīvi iestājas par ikkatra tiesībām uz labu dizainu. Viņa nodarbojas ar lietotāju pieredzes un servisa dizainu, koncentrējoties uz publiskās pārvaldes pakalpojumiem. Veido un vada radio raidījumu «Kāpēc dizains?», raksta par dizainu drukātajos un tiešsaistes medijos un lasa lekcijas par dizainu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Jeļena mīl tehnoloģijas.


45

Kāpēc mēs baidāmies no tehnoloģijām?

Bailes no jaunām tehnoloģijām cilvēki ir izjutuši tik ilgi, cik ilgi vien šīs tehnoloģijas paši ir radījuši un pilnveidojuši. Neatkarīgi no tā, vai bīstamies no mikroviļņu krāsns, kas līdzās siermaizītēm skeptiķu iztēlē var izkausēt arī tās īpašnieku, vai uztraucamies, ka mūsu sarunas noklausās viedie asistenti, jaunas tehnoloģijas daudziem rada diskomfortu, un, par spīti acīmredzamajiem ieguvumiem, nebūt ne visi planētas iedzīvotāji ir gatavi tūlītēji ļauties novitāšu piedāvātajām iespējām. Precīzāk — pētnieks Marks Brosnans grāmatā Technophobia: The Psychological Impact of Information Technology («Tehnofobija: informācijas tehnoloģijas psiholoģiskā ietekme», 1998) norāda, ka apmēram viena trešdaļa pasaules iedzīvotāju izjūt bailes no tehnoloģijām. Šīs bailes var būt gan teju nemanāmas, gan pietiekami spēcīgas, bet sevišķi smagos gadījumos ir pielīdzināmas sajūtām, kuras izjūt cilvēki ar arahnofobiju (bailēm no zirnekļiem), sastopoties ar savu baiļu subjektu. Bailes no tehnoloģijām vai nepatiku pret tām zinātne definē kā tehnofobiju. Pirmo reizi šis jēdziens kļuva izteikti aktuāls industriālās revolūcijas laikā, kad cilvēku darba aizstāšana ar dažāda veida ierīcēm kļuva par satraucošu realitāti teju visās dzīves jomās. Taču bažas par tehnoloģiju iejaukšanos cilvēku dzīvēs ir izskanējušas arī iepriekš. Sokrāts, piemēram, savulaik norādīja, ka rakstītais vārds var būtiski kaitēt cilvēces attīstībai, jo tas «veicinās aizmāršību mācekļu dvēselēs, viņi pārstās izmantot savu atmiņu [..]. Viņi būs dzirdējuši daudz, bet neko no tā nebūs iemācījušies.» Līdzīgas rūpes bija arī cilvēkiem, kuri 15.gadsimtā pirmo reizi saskārās ar iespiedpresi — viņi uztraucās, ka tekstu masveida pavairošana radīs apjukumu un lieku informācijas pārbagātību. 19. gadsimtā informācijas aprites ātrumu starp cilvēkiem būtiski palielināja telegrāfa izgudrošana, un arī tas radīja nopietnas raizes. 1906. gadā britu laikraksts Punch publicēja karikatūru, kas ilustrēja potenciālos jaunās tehnoloģijas upurus — sievieti un vīrieti, kuri sēž koka pavēni katrs ar savu telegrāfa ierīci un ir aizgriezušies viens no otra. Karikatūras paraksts vēsta: «Šie divi tēli nekomunicē viens ar otru.


forgetf of the 46


fulness e souls 47


48

Jeļena Solovjova

Sieviete ir saņēmusi mīlestības vēstuli, vīrietis — sacīkšu rezultātus.» Pētnieks un autors Donalds Normans grāmatā The Design of Everyday Things («Ikdienas lietu dizains») uzsver ar tehnoloģijām saistītās pretrunas: «Tās pašas tehnoloģijas, kas padara mūsu dzīvi vienkāršāku, piedāvājot plašāku ierīču funkcionalitāti, vienlaicīgi to sarežģī, jo ierīces kļūst komplicētākas, grūtāk izprotamas un lietojamas. Tas ir tehnoloģiju paradokss.» Normans to rakstīja 1988. gadā, uzsverot, ka datori, ko izmantosim nākotnē, tiks integrēti visdažādākajās ierīcēs, kļūs lietotāja acij nemanāmi un vēl mazāk izprotami. Viņa pareģojums ir piepildījies — viedtālruņa procesors šodien ir jaudīgāks par datoru, ar kura palīdzību NASA reiz nogādāja pirmo cilvēku uz Mēness virsmas. Brosnans šajā saistībā savā pētījumā uzsver, ka tik ilgi, kamēr mēs lietosim tehnoloģijas, tikpat neatņemama mūsu ikdienas sastāvdaļas būs arī bailes no tām; patiesībā situācija tikai pasliktināsies. Jo sarežģītākas šīs ierīces būs un jo lielāka būs mūsu iespēja kļūdīties tās lietojot, jo lielāku neaptiku, izbīli un šausmas mēs izjutīsim. Tehnofobija var izpausties ļoti dažādos veidos: cilvēks var atteikties runāt vai pat domāt par tehnoloģijām, just nemieru tās lietojot vai kultivēt sevī agresīvu, naidīgu nostāju pret tehnoloģiju izplatību sabiedrībā. Lai gan tehnofobija var būt aktuāla jebkurā vecuma grupā, autors un publicists Duglass Adamss izvirzīja teoriju, ka bailes no jaunām tehnoloģijām cilvēks attīsta dzīves laikā. Tās tehnoloģijas, kas veido pasauli, mums piedzimstot un maziem esot, mēs uztveram kā dabisku dzīves sastāvdaļu. Tikmēr tehnoloģijas, kas tiek attīstītas un apgūtas, cilvēkam esot vecumā no 15 līdz 35 gadiem, lielākoties tiek uztvertas kā jaunas un aizraujošas, savukārt tehnoloģijas, ar ko saskaramies pēc 35 gadu atzīmes, arvien biežāk tiek uzskatītas par nedabiskām un normālajai lietu kārtībai neatbilstošām. Viedās mājas koncepts, kādu to pazīstam šodien, ir attīstījies deviņdesmito gadu beigās. Ar viedo sistēmu palīdzību savās mājās


49

Kāpēc mēs baidāmies no tehnoloģijām?

šodien varam attālināti regulēt siltumapgādes un novērošanas sistēmas, elektrosistēmu un cita veida elementus. Pētnieki prognozē, ka līdz 2024. gadam {1} visā pasaulē darbosies 555 miljoni balss asistentu un ka līdz 2023.gadam {2} 309 miljonos jeb 15% mājsaimniecību visā pasaulē būs uzstādīta vismaz viena viedā sistēma. Tomēr līdzšinējā statistika liecina, ka viedo māju attīstība notiek lēnāk, nekā sākotnēji tika paredzēts, un ieviest tehnoloģijas savos mājokļos mēs vēlamies mazāk un retāk nekā, piemēram, automobiļos. Lielākās lietotāju bažas ir saistītas ar produktu sarežģītību, kā arī informācijas drošību. Līdzīgi kā savā stāstā uzsver Marta, visvairāk cilvēkus gudrās mājas kontekstā satrauc tas, ka viņi varētu tikt novēroti. Nevis tāpēc, ka ierīcēm piemistu spēja patvaļīgi attīstīt apziņu vai rīkoties bez īpašnieka ziņas, bet lielākoties tāpēc, ka, viņuprāt, jebkura viedā sistēma ir uzlaužama un iegūtie dati var tikt izmantoti, lai nodarītu kaitējumu sistēmas lietotājiem. Kāds 2018. gadā veikts pētījums {3} liecina, ka 40% potenciālo viedo risinājumu lietotāju satrauc iespēja, ka ierīces var ierakstīt viņu darbības un gūt pārāk plašu informāciju par viņu ikdienas gaitām. Vairums arī uzskata, ka tehnoloģiju ražotāji pilnībā neatklāj iespējamos riskus. Satraukuma līmenis gan sasaucas ar respondentu vecumu — vecuma grupā virs 50 skepse ir lielāka nekā gados jauno tehnoloģiju lietotāju vai potenciālo lietotāju vidū. Taču pasaule turpina attīstīties, un, par spīti bailēm un raizēm, mēs tehnoloģijas lietojam biežāk un izstrādājam ātrāk nekā jebkad iepriekš. Daudzi tehnoloģiju eksperti uzskata, ka, neraugoties uz potenciālajiem riskiem, viedā māja agrāk vai vēlāk kļūs par ikdienu, un es sliecos viņiem piekrist. Atskatoties vēsturē, alkas pēc progresa ir noteikušas cilvēces attīstības gaitu, un es nedomāju, ka trešajā gadu {1} Smart Homes: Strategic tūkstotī šī sugas raksturiezīme Opportunities, Business Models & Competitive Landscape varētu pēkšņi izzust. Taču, teh2019–2024, Kimmich, M. 2019 noloģijām attīstoties, tās patie{2} 2019 Global Smart Home si ir kļuvušas ļoti sarežģītas, Forecast — September 2019, Ablondi, W. 2019 un tehnofobu paustās bažas par {3} HCI for Cybersecurity, ierīču potenciālo ietekmes mērogu Privacy and Trust, Moallem, ir daļēji pamatotas. Domāju, tas A. 2019


{4} Šī eseja tika sarakstīta 202p. gadā ar, šķiet, nepa­ rastu tālredzību.

50

Jeļena Solovjova

ir labs atspēriena punkts kontroles mehānismu un jēgpilnas likumdošanas attīstībai, jo man gribētos ticēt, ka runājošas mājas, roboti un viedie asistenti nākotnes paaudzēm liksies tikpat nevainīgi, pašsaprotami un pat primitīvi, kāds šodien mums šķiet pirmais televizors vai radioaparāts, jo 2021. gadā aktuālo baiļu vietā būs uzradušās jaunas, vēl sarežģītākas un vēl grūtāk pārvaramas. {4}


51


e et An

te ns Ko

Nolādētie logi

52

Anete Konste ir publiciste, dramaturģe, šad tad piestrādā arī reklāmā. Nodarbojas ar Latvijas literatūras eksportu. Nākamās nedēļas plānus pieraksta Word dokumentā, bet prot caur aplikāciju izsaukt taksometru.


53

Nolādētie logi

Agrāk mums bija veselas divas skolas — ​Sēnavas 1. vidusskola un Sēnavas Raiņa vidusskola. Tagad palikusi tikai pirmā, un arī to pašu katru gadu sola slēgt. Man gan ir vienalga, es tāpat pēc pusgada tīšos prom no šejienes. Sēnavā reāli nav, ko darīt. Piemēram, manā klasē mācās tikai pieci skolēni. Mēs nevaram pat basketbola komandu savākt, kur nu vēl uztaisīt normālu diskotēku. Autobuss Sēnavā piestāj reizi nedēļā un arī tad — ​piecos no rīta. Labi, te ir veikals. Bet arī pie tā, ziniet, apnīk sēdēt. «Vietējie izvēlas veikalu HOP!» Sauklis ir ne tikai sirsnīgs, bet arī patiess. Ko gan citu lai izvēlas, ja te vispār ir tikai viens veikals? 20 kilometru attālumā atrodas Vītrene, viņiem vismaz ir krogs. Karbonāde, izlejamais alus, biljards, it kā diezgan plašs izklaides piedāvājums. Tomēr kaut kā te pietrūkst. Pirms vairākiem gadiem uz mūsu vienīgo izglītības iestādi — ​Sēnavas 1. vidusskolu — ​atnāca strādāt jauns direktors. Pat īsti neatceros, kas notika ar veco. Varbūt vienkārši sajuka prātā, Sēnavā to ir diezgan viegli izdarīt. Labi, patiesībā es atceros ļoti labi — ​pašvaldība viņu aizsūtīja pensijā, bija par vecu pat darbam skolā. Patiesība ir interesanta tikai tik ilgi, kamēr netiek atklāta. Pēc tam tā ir tikai sāpīga vai garlaicīga. Vecais direktors tagad ir liels vīna cienītājs, viņa pirtiņai visas sienas noklātas ar vīna korķiem. Laikam pats domā, ka tas izskatās skaisti. Bet jaunais direktors bija pavisam kas cits, pilnīgi neticama parādība Sēnavā. Pat viņa vārds viesa cerību — ​Ernests Zoltners. Tas bija tieši tas, pēc kā mēs tā ilgojāmies. Viņa mērķis bija padarīt Sēnavu par ideālu dzīvesvietu digitālajiem nomadiem. Tuvāk pie dabas bieži plāno pārvākties cilvēki ar bērniem, lai viņiem dotu iespēju skraidīt pāri ziedošām pļavām, nevis mašīnu pilnām ielām. Debesīs redzēt spāres, nevis lidmašīnas, un tā tālāk. Tāpēc sākumā bija nepieciešams savest kārtībā mūsu skolu. Ernests Zoltners aizgūtnēm rakstīja dažādus Eiropas Savienības fondu projektus, un viņa apņēmība ātri vien atmaksājās. Sākumā mūsu bibliotēkā parādījās datori, pēc tam stadionā futbola vārti un desmit bumbas, vēlāk arī aktu zālē uzradās dažādi mūzikas instrumenti. Ernests Zoltners pat bija piedabūjis uz šejieni atbraukt divus jaunus skolotājus no galvaspilsētas. Runāja, ka viens no viņiem esot homoseksuālis, bet tas šajā stāstā nav būtiski. Brīvdienu rītos aktu zālē notika joga, bet Sēnavas lielajā pļavā tika plānots vasaras mūzikas festivāls. Tas bija tik daudzsološs sākums — ​līdz tai nelaimīgajai dienai, kad Ernests Zoltners pameta Sēnavu uz visiem laikiem. Ernests Zoltners bija nolēmis padarīt mūsu skolu energoefektīvu, tāpēc kopīgiem spēkiem tika rakstīts jauns Eiropas Savienības fondu projekts. Lielākajai daļai skolotāju


54

Anete Konste

šī nepārtrauktā attīstība jau bija sākusi apnikt — ​viņi nesaprata, kāpēc skola būtu jāsiltina, ja jau tāpat ir silti. Direktors viņiem skaidroja, ka tādā veidā var ietaupīt ne tikai finanšu līdzekļus, bet arī arvien izsīkstošos dabas resursus. Diemžēl līdz mums jau visas tās idejas par dabas aizsardzību vēl nebija atnākušas. Te nekādu atkritumu šķirošanu simts gadus nevajadzēja, sēnavieši jau tāpat bija dabai draudzīgi. Kartupeļu mizas meta komposta kaudzē kā darījuši paaudžu paaudzēs. Papīru un plastmasu, protams, dedzināja krāsnī. Tukšās alus pudeles sakrāja un aizveda nodot uz Vītrenes stikla taras pieņemšanas punktu, lai dabūtu naudu pilnām. Mašīnu riepas un citi lielāki objekti reizi gadā tika svinīgi izkausēti Jāņu ugunskurā. Mērķi ietaupīt naudu gan visi saprata, tāpēc projektu labprāt atbalstīja. Tā nemaz nebija sēnaviešu, bet Eiropas Savienības nauda — ​lai jau direktors siltina, ja grib. Galvenais, lai pēc tam to gaisā neizkūpināto naudu pieliek klāt pie algām. Pēc aptuveni gada Sēnavas 1. vidusskola jau bija ne tikai nosiltināta, bet arī krietni labāk izskatījās no ārpuses. Ēkas fasāde bija nokrāsota, ielikti jauni logi, pavērās pavisam cits skats. Sēnavieši vai plīsa pušu aiz lepnuma. Uz Vītrenes iedzīvotājiem tagad skatījās šķībi — ​viņiem acīmredzami bija nospļauties par dabas saudzēšanu. Vītrenē tak nebija nevienas energoefektīvas ēkas! Tomēr nekas šajā dzīvē netiek dots par velti. Kā tumšs mākonis pār mūsu skolas nosiltinātajām, svaigi krāsotajām sienām nolaidās direktora paziņojums: «Turpmāk klasēs vairs nedrīkst virināt logus!». Joprojām spilgti atceros šo dienu. Noskaņojums skolā bija izteikti drūms, neviens savā starpā nesarunājās. Fizikas, mājturības un sporta skolotāja stāvēja gaitenī un, piespiedusi seju radiatoram, skaļi raudāja. Garajā starpbrīdī atvērt logu un izvēdināt klasi bija šīs skolas tradīcija kopš dibināšanas dienas 1956. gada 1. septembrī. Neviens nezināja, ko tālāk iesākt. Kaut kā taču tas bērnu smārds no telpām laukā bija jāizdabū. Pie tam aiz loga bija pavasaris, ziedēja ievas. Skolotāji jutās tā, it kā viņiem būtu aizliegts nevis virināt logus, bet elpot. «Ja viņam pašam patīk sēdēt sasmakušā gaisā, kāpēc to jāuzspiež darīt arī citiem?», retoriski vaicāja matemātikas un latviešu valodas skolotāja. «Gan jau viņa izplūdes gāzu nomocītās plaušas mūsu mazpilsētas skābekli vairs vienkārši nepanes!», piebalsoja ķīmijas un vizuālās mākslas skolotāja. Skolotājam, kurš varbūt bija homoseksuālis, arī patika garajā starpbrīdī virināt logu, tomēr viņš, tā kā bija no galvaspilsētas, labāk neteica neko. Sākumā skolotāji šo noteikumu tiešām ievēroja, lai gan viņus turpināja mocīt jautājums: «Kāpēc?» Skolēnu


55

Nolādētie logi

drošība tā nevarēja būt. Jaunajiem logiem bija arī vēdināšanas režīms, kas pieļāva atvērt tikai nelielu spraugu loga augšpusē, bet arī tas jau bija liegts. Runāja, ka galvaspilsētā daudzi kaķi tiekot pārplēsti uz pusēm, cenšoties pa šo spraugu izlauzties laukā. Bet skolā taču kaķu nebija. Palēnām par logu virināšanas jautājumu sāka izplatīties visādas sazvērestības teorijas. Vienu izdomāju arī es — ​nezinu, kāpēc. Pateicu, ka Ernests Zoltners skolā izsmidzina kaut kādu gāzi, lai kontrolētu mūsu uzvedību, tāpēc viņam ir tik svarīgi turēt logus ciet. Pēc vairākām dienām dzirdēju divus skolotājus sačukstamies — ​viens tiešām bija novērojis, ka viņa uzvedība kļūst dīvaina. Tā kā vairāk kārojās miltu produktus un ne sevišķi gribējās iet uz darbu. Tika izskatīts variants, ka direktors gribot no viņiem atbrīvoties, lai gan abi apgalvoja, ka vispār jau šīm baumām pārāk netic. Man tas likās ļoti uzjautrinoši. Patiesībā skābekļa skolā bija atliku likām, to nodrošināja jaunā mehāniskā ventilācija. Es personīgi jau iepriekš ar smagu sirdi skatījos uz visiem, kas autobusā rauj vaļā lūku, lai gan salonā darbojas kondicionētājs. Vai tad tas nav kaut kas tāds, ko vecāki iemāca jau bērnībā? Tāpat kā nedzert šņabi kopā ar vīnu. Palēnām skolotāju piesardzība atslāba, un viņi sāka logus slepus tomēr virināt. Kad reiz starpbrīža laikā ienācu klasē, matemātikas un latviešu valodas skolotāja izlikās, ka piekārto aizkarus. Telpā viss smaržoja pēc ceriņiem. Vēlāk skolotāji kļuva arvien izklaidīgāki un nekautrējās virināt logus arī skolēnu acu priekšā. Pēc tam uzvedās jau pavisam nekaunīgi — ​fizikas, mājturības un sporta skolotāja atvēra logu mācību daļas sapulces laikā. Direktora acis šausmās iepletās. Es gan pats tur nebiju, bet ticu, ka apmēram tā tas arī notika. Ernests Zoltners reti kad zaudēja savaldību, bet šoreiz viņa pacietības mērs bija pilns. Logs aizcirtās tā, ka nodārdēja visa skola. Droši vien pat ceriņi no bailēm pārstāja smaržot. Nākamajā dienā visiem tika aizliegts pieiet logiem tuvāk par diviem metriem. Skolas apkopējai bija jāsaņem īpaša direktora parakstīta atļauja logu vai aizkaru mazgāšanai. Skolotāji jutās nikni un pazemoti, viņiem tagad bija aizliegts pēdējais no priekiem — ​stundu laikā dziļdomīgi skatīties laukā pa logu. Tagad logi atrādās pārāk tālu, lai varētu, kā ierasts, atpūtināt acis, veroties uz Sēnavas lielo pļavu. Kas notika tālāk, es varu iztēloties. Pašvaldības vadītājs nolika tikko saņemto vēstuli, ko bija parakstījuši visi astoņi Sēnavas skolas skolotāji. Lēmums nebija viegls, bet viņš jau bija to pieņēmis. Pašvaldības vadītājs nevarēja nostāties pret cilvēkiem, kas bija Sēnavai ziedojuši visu savu mūžu. Piecos no rīta Ernests


56

Anete Konste

Zoltners iekāpa autobusā un pēdējo reizi pavērās logā uz rīta tumsā grimstošo Sēnavas 1. vidusskolu. Viņa matos spēlējās kondicionētāja gaiss, bet pa autobusa lūku iekšā plūda zemes ceļa putekļi un maiga ceriņu smarža.


57


C ep u

E dm ji u virzī un ds

komunikācij s

Iekļaujoša āt jspēk

a kā inovāc

52 ↞

58

Edmunds Cepurītis ir vides aktīvists ar Vides zinātnes maģistra grādu, vairāk nekā sešus gadus darbojies vides organizācijās, popularizējot zinātni un kritisko domāšanu. Kopš 2019.gada viņš ir politiskās partijas «Progresīvie» līdzpriekšsēdētājs. Edmunds tehnoloģijas redz kā vienu svarīgu sastāvdaļu mūsdienu lielāko izaicinājumu risināšanā — bet ne vairāk.


59

Iekļaujoša komunikācija kā inovāciju virzītājspēks

Ieradumam ir milzīgs spēks. Darbā «Inovācija un tās ienaidnieki» {1} atzītais tehnoloģiju pētnieks Kalestus Juma apgalvo, ka brīžiem tas liek mums teikt «nē» pat tiem jauninājumiem, kuri spēj pa īstam uzlabot mūsu dzīvi. Nezināmais rada bailes, jaunu iemaņu apgūšana prasa piepūli, un dažiem tas ir pietiekams iemesls, lai atteiktos no tehnoloģiju inovācijām un turpinātu dzīvot «pa vecam». Tiesa, tuvākā aplūkojumā nereti izrādās, ka šādas pretestības cēloņi meklējami nevis lietotāju un tehnoloģiju mijiedarbībā, bet gan cilvēku savstarpējā komunikācijā. Pēc visa spriežot,īsstāstā aprakstītais skolas loga kāzuss ir spilgts piemērs tam, kā virkne komunikācijas kļūdu un neprasmīga pārmaiņu vadība likusi cilvēkiem pretoties viņu pašu ieguvumiem. Telpu vēdināšana starpbrīžos skolotājiem sen bija kļuvusi par neatņemamu ikdienas rituālu, un atteikšanās no tā prasīja papildu motivāciju, ko skolas vadība diemžēl nespēja sagādāt. Turklāt skaidrošanas darbs bija jāsāk krietni agrāk: nevis brīdī, kad mācībām bija jāatsākas nosiltinātās telpās ar jaunu ventilācijas sistēmu, bet jau tad, kad direktoram vispār radās ideja pieteikt skolas siltināšanas projektu. Ideālajā pasaulē iekļaujošai komunikācijai ar skolas iemītniekiem būtu bijis jāsākas ar ieceres prezentāciju, šādi nodrošinot skolotāju iesaisti lēmuma pieņemšanā. Kaut arī enerģija ir viens no abstraktākajiem jēdzieniem, ko var iedomāties, mana pieredze Ekoskolu vides izglītības programmā (Eco-Schools) rāda, ka par energoefektivitāti un tās ieguvumiem var stāstīt ļoti uzskatāmi un pat aizraujoši. Izpildot nelielu mājasdarbu, skolas vadība varēja iepazīstināt darbiniekus gan ar līdzšinējiem neefektīvajiem tēriņiem apkurei, gan ar gaidāmo līdzekļu ietaupījumu pēc siltināšanas, gan ar paredzēto vides piesārņojuma samazinājumu. Kad reālos ieguvumus — ietaupīto naudu un zemākus CO2 izmešus — padara uzskatāmus un izmērāmus, ir daudz vieglāk panākt piekrišanu iecerētajām pārmaiņām un radīt cilvēkos pārliecību, ka tās ir uz labu. Diemžēl ES fondu {1} Innovation and its Enefinansētos publisko ēku siltimies: Why People Resist New nāšanas projektus nereti uztver Technologies, Juma, C. 2016


upon c inspe 60


closer ection

61


62

Edmunds Cepurītis

kā iespēju tikt pie smukas fasādes, kamēr to būtiskākie ieguvumi mēdz palikt neskaidri ne tikai ēku lietotājiem, bet arī iestāžu vadībai. Izšķiroša loma iespējamu konfliktu novēršanā ir arī darbinieku iesaistei lēmumu pieņemšanā. Panākot kolektīva vienbalsīgu atbalstu skolas siltināšanai iecerei, varēja novērst risku, ka skolotāju negatīvu attieksmi veicinās tas, ka pārmaiņas viņiem tikušas uzspiestas no augšas. Turklāt darbinieku līdzdalība skolas attīstības plānošanā veicinātu mūsdienīgai izglītības iestādei svarīgo demokrātijas kultūru. Arī globālos vides ilgtspējas mērķus, kuri šķietami stāv ļoti tālu no lauku skolas ikdienas, var padarīt uzskatāmus, izgaismojot cēloņsakarību ķēdi, kas ved no viena lieki atvērtā loga pie mūsu kopīgās atmosfēras piesārņojuma pasaules mērogā. Tad, kad cilvēks ieraudzīs saistību starp savām darbībām un planētas mēroga problēmu, viņš ar lielāku varbūtību būs gatavs ieviest pārmaiņas savā ikdienā, lai nepasliktinātu kopējo situāciju. Turklāt savu egoistisko vēlmju ierobežošana ilgtspējas nolūkos sen vairs nav retums — tiem no mums, kuri pārskata savus uztura ieradumus, izvairās no plastmasas iepakojuma, atturas no nevajadzīga patēriņa utt., nebūs grūti atteikties no ieraduma vēdināt telpu, kurā par gaisa kvalitāti nu jau gādā mūsdienīga mehāniskā ventilācija. Īpaši, ja skaidri zinām, ka manuālā vēdināšana īstenībā neveicina arī mūsu individuālo komfortu — pētījumi rāda, ka ar mehānisko ventilāciju aprīkotās klasēs CO2 līmenis ir gandrīz par pusi zemāks, nekā klasēs, kur «pa vecam» virina logus. {2} Protams, gan ēku siltināšanas, gan citu tehnoloģisku risinājumu kontekstā pastāv virkne problēmu, ko nevar atrisināt ar komunikāciju vien. Kā atrast zelta vidusceļu starp iespējami lielāku enerģijas ietaupījumu un iespējami augstu gaisa kvalitāti iekštelpās? {3} Kā panākt gaisa kvalitātes standartu stingrāku ievērošanu dzīvē, nevis tikai «uz papīra»? Vai un kā tieši būtu jāatjauno spēkā esošie gaisa kvalitātes normatīvi? Pie visiem šiem jautājumiem ir


{2} Sk., piem., «Window and Door Opening Behavior, Carbon Dioxide Concentration, Temperature, and Energy Use During the Heating Season in Classrooms with Different Ventilation Retrofits», Science and Technology for the Built Environment. Heebøll A., Wargocki P., Toftu J. 2018 {3} «Energy Efficiency — ​​ Indoor Air Quality Dilemma in Public Buildings», Energy Procedia. Asere L., Blumberga A. 2018

63

Iekļaujoša komunikācija kā inovāciju virzītājspēks

cītīgi jāstrādā, lai gala risinājumi arvien precīzāk atbilstu cilvēku vajadzībām un vides aizsardzības prasībām. Bet iekļaujošai komunikācijai ir milzīgs potenciāls arī šajā jomā — visi šie darbi mums veiksies daudz labāk, ja sabiedrībai būs lielāka skaidrība par nepieciešamo pārmaiņu jēgu un lielāka apņēmība tās īstenot.


iv

s

id

Neto nulle H

an m

ei

{1}

s 64

Deivids Heimans ir arhitekts, Amerikas Arhitektu institūta biedrs un Hārvela Hamiltona Herisa goda profesors Teksasas Universitātē Ostinā. Savos darbos viņš pēta konstrukciju un ainavu sarežģītās attiecības. Heimana darbi tiek publicēti žurnālā Places Journal, un viņš ir divu grāmatu — ​My Beautiful City Austin («Mana skaistā pilsēta Ostina») un vēl gaidāmās John S. Chase — ​The Chase Residence («Džons S. Čeiss — ​Čeisa rezidence») — ​autors.


65

Neto nulle

Mūs ar brāli nesen piemeklēja nedienas saistībā ar oglekļa neitrālo māju Hjūstonā, kuru 2022. gadā uzcēlām mammai, kad atklājām viņas lēni progresējošo demenci. Par spīti diagnozei un vecumam, mamma vēlējās turpināt dzīvot viena, un mūsu apmeklētie aprūpes centri šķita svešādi un galīgi. Viņa joprojām pazina mūs, tuvākos draugus un savu kaķi. Mēs beidzot bijām viņu pārliecinājuši pārstāt vadīt automašīnu, un šķita, ka ar nelielu palīdzību ēdiena gatavošanā un zāļu lietošanā viņa dažus gadus varētu nodzīvot viena pati. Mammas aizvien lielākajai aizmāršībai bija viens neparasts izņēmums. Visas viņas kaislīgās jaunības atmiņas — ​ mammas un Eiropas atbrīvošana notika aptuveni vienā laikā, pēc kara —, šķietami slimības neskartas, turpināja uzvirmot viņas prātā. Tajās viņa arī kavējās un bija laimīga. Taču noteiktas aktivitātes, kuras bijām uzskatījuši par pašsaprotamām (piemēram, viņas mīļāko gleznu apskate mākslas muzejā), kļuva savādas. Jebkurš attēls, kas līdzinājās mammas dzimtajai Holandei, izsauca spilgtu atmiņu uzplūdus, bieži par viņas attiecībām ar savu pirmo «īsto» puisi, klasesbiedru vidusskolā, kura bija no jauna vērusi durvis pēc vāciešu padzīšanas. Viņi kopā bija bieži bastojuši mācību stundas. Reizēm pat minimālisma mākslas aukstā duša nespēja mammu atsaukt no sapņiem, kurus viņa skaļi klāstīja bez mazākās piesardzības vai takta izjūtas. Tas bija tā, it kā docenta vadītu ekskursiju pa galeriju būtu pārņēmis Henrijs Millers, ja Henrijs Millers būtu dāma gados ar asu holandiešu akcentu. Iespējams, es pārspīlēju. Vairumu cilvēku īpaši neizbrīnītu viņas teiktais — ​piemēram, «Es nekad neesmu iebildusi drusku pamirkt lietū. Tas nāk par labu ādai.» Bērnībā es domāju, ka viņa tā teica, jo Hjūstonā un Holandē bieži līst. Vēlāk atskārtu, ka iemesls varētu būt mazāk nevainīgs. Vai arī ne. Viņas nereti divdomīgās piezīmes mēdza ieēsties manās smadzenēs kā tārpi. Pēc vidusskolas mamma pārcēlās uz Amsterdamas centru un tur atrada darbu. Brīvajā laikā viņa mēdza ar stopiem ceļot pa Dienvideiropu. Daudzi viņas stāsti ir saistīti ar šiem ceļojumiem. Francija, Itālija, Spānija, kravas auto, smagais, vadītājs, aizvešana, stopēšana, apturēšana, pārgājieni, ceļmala, jaunība, jauniešu hostelis, brīvība, bezmaksas brauciens: jebkurš no šiem vārdiem — ​patiesībā, gandrīz jebkas — ​ noveda pie kāda stāsta. Nekad nevarēja zināt, kā tas sāksies un kurp novedīs. Kādu rītu, kamēr tika celta mammas māja, es viņu ar auto vadāju pa Hjūstonu. Mammai patika bezmērķīgi braukāties pa līdzeno pilsētu, un, pirms mēs {1} Pirmpublikācija žurnālā atskārtām, ka viņai jāatņem mašīna, Log (Nr. 46, 2019. gada vasara)


○○○

Tā mamma mani terorizēja. Labi bija tas, ka viņai nevajadzēja daudz. Tā kā spilgtajos nomoda sapņos viņa

66

Deivids Heimans

viņa tā bija darījusi jau gadiem, nereti apmaldīdamās. Viņa iespaidīgā kārtā mācēja triangulēt savu atrašanās vietu pēc Hjūstonas daudzajiem, nejauši izkaisītajiem debesskrāpjiem. Tā bija savāda Hjūstonas gaišredzīgās, patvaļīgās izplešanās priekšrocība. Pilsētas arhitektūra jau laikus bija par mammu parūpējusies, kā jau to mēdz darīt partneri līdzatkarīgās attiecībās. Mēs apstājāmies pie luksofora iepretim plakātam ar kafijas automāta reklāmu. Tajā gozējās melnīgsnējs aktieris — ​pārāk jauns, lai mamma par viņu zinātu. Mamma lūkojās uz aktieri, un viņas sejā uzplauka smaids: «Zini, tie vīrieši parasti vienkārši ilgojās pēc savām sievām.» «Atvaino, mammu, kuri vīrieši?» «Tālbraucēji.» Es pāris mirkļus vilcinājos. «Es pieņemu, ka tu domā tālbraucējus toreiz, kad ceļoji? Vairs taču tu nepavadi laiku ar tālbraucējiem, vai ne?» «Jā, protams. Tie vīrieši vienkārši ilgojās pēc savām sievām. Viņi prasīja man darīt visādas lietas. Tas nebija obligāti, bet dažkārt bija jauki.» «Pag, pag… kādas lietas?» Es pagriezos, lai uz viņu paskatītos. Tā bija kļūda, gluži kā, kad putns liktenīgi ielūkojas acīs kaķim. «Nu, Francijā bija viens ļoti jauks šoferītis, kurš man palūdza iekāpt viņa kabīnes aizmugurē un…» «Mammu!» Es viņu pārtraucu, pēkšņi par viņu satraucies. «Ja tu man tiešām to stāstīsi, tad, lūdzu, vispirms saki, ka paziņoji par viņu policijai.» «Ai, nē, nē. Es taču jau teicu — ​man nebija iebildumu. Viņš bija iekārtojis mazu guļamistabiņu, ar visām bildītēm. Viņš bija ļoti laipns. Viņš vienkārši gribēja, lai es…» «Mammu!» «Kas ir? Viņš vienkārši gribēja, lai es piešuju viņa jakai dažas pogas.» «Pogas? Tiešām?» «Protams. Es apsēdos aizmugurē un salāpīju viņam arī visus kreklus un bikses, un zeķes. Viņš man braucot izstāstīja par savu sievu, ģimeni un pilsētu. Visus viņa olīvkokus bija iznīcinājuši vācu tanki. Žans Klods. Viņš mani aizveda līdz Itālijas robežai.»


67

Neto nulle

bija kādus divdesmit gadus veca, viņa nepavisam nealka dzīvot kopā ar citiem senioriem. Viņai pietika ar pasēdēšanu un parotaļāšanos ar kaķi — ​viņa patiesi mīlēja savu kaķi, un kaķis viņai atdarīja, ienīzdams visus, izņemot viņu. Tā kā mammai vairs nebija mašīnas, nebija jāsatraucas par to, ka viņa varētu noklīst — ​pie stūres pavadītie gadi bija viņu izārstējuši no vēlmes staigāt ar kājām. Tāpēc, kad lēnā demences gaita kļuva manāma, mājas celtniecība bija pareizais lēmums. Mūsu mērķis bija sagādāt viņai viegli apsaimniekojamu mitekli ar zemākām dzīvošanas izmaksām. Mēs ar brāli plaši apspriedām plāna īstenošanas iespējas. Es piedāvāju pārdot mammas milzīgo veco māju un dārgo zemes gabalu pie Raisa Universitātes. Iegūto naudu mēs izmantotu, lai uzceltu viņai nelielu mājokli, kuru es projektētu tieši viņas vajadzībām: vienstāvīgu, ērti pieejamu un ar dzīvojamām telpām slimnieku kopējam, kas varētu noderēt nākotnē. Mēs atradām plašu zemes gabalu — ​tur būtu bijis gana daudz vietas teju divām mājām — ​ar sānielu. Tas bija skaisti aizaudzis ar eksotiskiem augiem. Hjūstonā tā notiek, tiklīdz zemi nepieskata. Zemes gabals atradās netālu no brāļa dzīvesvietas un no starpštatu šosejas, kas man ļāva ietaupīt pusstundu ceļā no manas dzīvesvietas Ostinā. Riskanti bija tas, ka es māju gribēju celt kā vides aizsardzības paradigmu: autonomu, darbināmu ar saules un ģeotermālo enerģiju, ar lietus ūdens un gaisa kondicionēšanas kondensāta uzkrāšanu, filtrētu notekūdeņu atkārtotu izmantošanu un iespēju robežās izgatavotu no pārstrādājamiem materiāliem. Hjūstonā nebija daudz māju ar neitrālu oglekļa pēdas nospiedumu. Galu galā, tur vispār nebūtu jāceļ mājas, tāpēc izšķērdība ir pašsaprotama celtniecības filozofijas sastāvdaļa. Taču sarunās ar brāli man bija jāpastāv par vides aizsardzību. Viņš skeptiski vērtēja augstās sākotnējās izmaksas un neskaidro tirgus vērtību tālākā nākotnē. Es piedāvāju segt projektēšanas, inženierijas un būvuzraudzības izmaksas apmaiņā pret iespējamo peļņu, ēku vēlāk pārdodot, un apzvērēju, ka esmu rūpīgi izvērtējis visas inovācijas. Tas palīdzēja. Taču arguments, ar kuru es brāli visbeidzot nogurdināju līdz piekrišanai bija, ka, ņemot vērā mammas kopumā labo veselības stāvokli, dārgo sistēmu efektivitāte atpelnītu ieguldījumus vēl ilgi pirms viņas nāves, un mājas minimālās uzturēšanas izmaksas ļautu veltīt viņas esošos ienākumus un ietaupījumus izdevumu un aprūpes izmaksu segšanai. «Nogurdināju» ir precīzi teikts, jo pārliecināt brāli nebija iespējams. Katram skaidrs, ka noteiktas lietas sniedz ietaupījumu — ​piemēram, pamatīga izolācija un nu jau labu laiku arī saules enerģija —, ka citas lietas to var nesniegt — ​piemēram,


68

Deivids Heimans

lietus uzkrāšana dzeramajam ūdenim un notekūdeņu atguve — ​un ka ir lietas, kas rada būtiskas izmaksas, piemēram, pilnībā pārstrādājamu materiālu izvēle, kas vienas mājas mērogā rada tikai teorētisku ietaupījumu. Brālis beigās padevās, zināmā mērā pret paša gribu. «Nu tad skaties, lai tas viss arī strādātu,» viņš man piekodināja. Daļēji mani motivēja pārliecība, ka dabiskais ir labāks un pelnījis uzticību, turklāt arhitekti, kas mūsdienās izvairās no ilgtspējīgām tehnoloģijām, ir kā vēlīno viduslaiku arhitekti, kas vairījās no lineārās perspektīvas. Tomēr atzīšu, ka galvenokārt man tā bija iespēja izbēgt no sprukām, kurās bija novedusi mana prakse: Ostinu graujošu fantāzijas namu projektēšanas pagājušā gadsimta vidus stilā. Es ļoti gribēju izdarīt vismaz vienu lietu pareizi: kaut vai vienaldzīgajā, mitrajā, entropiskajā, amorālajā un toksiskajā Hjūstonā. Tāpat es gribēju radīt projektu, kas izpelnītos citu arhitektu atzinību. Arhitektūra nav tā vieglākā nodarbe, un gribas, lai mūsu pūliņi vismaz paliek atmiņā. Taču tam nepieciešamas pareizās iespējas. Tās ir tikpat retas kā neko daudz nesaprotoša mamma klienta lomā. Hjūstonas dilemma ir tāda, ka gaisa kondicionēšanas sistēmām jādarbojas visu gadu. Karstuma izspiešana no mitrā gaisa patērē daudz enerģijas. Labākā vides stratēģija ir radikāla ēkas virsmas laukuma samazināšana un noēnošana. Pēc tam jāuzbūvē biezas sienas un jumts un viss pamatīgi jāizolē ar izsmidzināmajām putām, lai apturētu gaisa apmaiņu starp iekšpusi un ārpusi. Atdot drīkst tikai tik daudz sausa, vēsa gaisa, cik nepieciešams, lai iekštelpās saglabātu svaigumu. Blīvētie logi (ar vairākiem stikla slāņiem) atrodas zem dziļām pārkarēm. Tādu māju Hjūstonas retajās aukstajās dienās var apsildīt ar dažu televizoru saražoto siltumu. Es mājā izvietoju četrus lielus monitorus, kas bija ieprogrammēti iekurta kamīna rādīšanai. Rezultāts bija arhitektoniski interesants. Māja izskatījās pēc zem caurspīdīgas stikla loksnes novietota, liela Indijas rieksta. Indijas rieksts bija pati ēka. Tās līkais apjoms bija apšūts ar liektām atkārtoti izmantota koka sloksnēm un veidots ar iespējami nelielu virsmas laukumu. Tajā bija izgrebtas dažas dziļas taisnstūra formas logu nišas. Mammas guļamistaba atradās vienā noapaļotajā galā, un slimnieku kopēja telpas — ​otrā. Vidū vienā telpā bija izkārtotas visas koplietošanas zonas. No iekštelpām varēja nokļūt uz dienvidiem vērstā akmens terasē rieksta līkuma iekšpusē. No terases pa aizaugušo pagalmu varēja nokļūt uz ielas.


69

Neto nulle

Caurspīdīgā stikla loksne virs rieksta bija stiklā iestrādātu saules paneļu bloks (veidots, lai saražotu vairāk par nepieciešamo enerģijas daudzumu). Visa loksne uz slaida tērauda rāmja bija pacelta aptuveni astoņu metru augstumā, pilnībā nosedzot zemes gabala apbūves laukumu, izņemot vietās, kur caur to stiepās divi veci koki. Zemāk zaļojošo eksotisko augu kakofoniju apspīdēja skaista, ūdeņaina gaisma. Lai izbrīvētu vietu ne pārāk lielajam Indijas riekstam, mums nācās tikai atbrīvot laukumu no esošās veģetācijas un veikt kolonnu pamatu un ģeotermālos urbumus. Rētas sadzija ātri. Projekts zem mājas paredzēja lielu cisternu, kurā krājās saules paneļu konstrukcijas piegādātais lietus ūdens. Pārsteidzošā kārtā Hjūstonā ir arī sausuma periodi. Cisterna ļāva nodrošināt pastāvīgu apūdeņošanu, lai augi vienmēr zaļotu. Vakara mijkrēslī bija dzirdams gekonu un varžu koris. Sākotnējos invazīvos augus mājas apkārtnē papildināja liellapu vīteņaugi, kas kaut kā bija iekļuvuši īpašumā. Daudzi no šiem augiem noteikti sākotnēji bija bijuši vidusstāva iemītnieki kādā lietus mežā, jo saules paneļu pusēnā tie zēla un plauka. Akmens terase bija dzīvības pilna un civila. Tās priekšmalā atradās liekā lietus ūdens veidots dīķis, kurā auga gari purva īrisi. Gar māju stiepās dziļiem spilveniem klāts akmens sols. Kad mans brālis ik rītu ieradās, lai iedotu mammai zāles, viņa allaž zvilnēja uz sola halātā, kamēr kaķis kaut kur netālu lavījās pa augu biezokni. Mājai ātri radās viena neliela problēma. Es biju ieguvis atļauju atkārtoti izmantot izlietņu un dušu notekūdeņus. Lai tas darbotos, ūdens patēriņam jābūt vienmērīgam. Taču mamma gāja dušā arvien retāk, un, blīvēm izžūstot, sistēmā sāka rasties noplūdes. Pēc brālim dotajiem solījumiem man tas bija nepanesami. Es biju gana daudz lasījis par vecuma demenci, tāpēc mana nespēja šo problēmu paredzēt nebija attaisnojama. Tomēr sava prāta ietiepīgi aklajos nostūros es šo kļūdu attaisnoju kā testu, no kura mācīties citiem arhitektiem. Es sāku nepārtraukti uzraudzīt mājas tehniskos rādītājus datorā vai tālrunī. Tā es pamanīju, ka māja sākusi dumpoties. Tā pamazām sāka patērēt arvien vairāk elektrības. Drīz vien enerģijas prasības kļuva pavisam nopietnas. To pamanīja arī mans brālis, kurš pārvaldīja rēķinu apmaksu. Tā kā energoefektivitāte bija atkarīga no ārējā gaisa neieplūšanas, māja savā būtībā kalpoja kā membrāna. Man bija aizdomas, ka nedienās varētu būt vainojams kaķis, kurš bija mežonīgs dzīvnieks. Spītējot visai vides aizsardzības loģikai es projektā biju iekļāvis kaķa durtiņas. Es negribēju, lai mamma tumsā paklūp, ejot kaķi izlaist. Ir dzirdēti šausmu stāsti par iesprostotiem kaķiem, kas apēd savus mirušos saimniekus.


70

Deivids Heimans

Ja kaķis varētu tikt ārā, tas varētu sagādāt sev iztiku, medīdams dziedātājputnus. Dārzs bija kaķa kārumu lāde. Ik reizi, kad apmeklēju mammu, kaķis bija mums sarūpējis pa kādam sprāgonim — ​piemēram, beigtam ķauķim. Veicot mehāniskās sistēmas aprēķinus, es ņēmu vērā to, cik bieži kaķis varētu durtiņas izmantot. Es uz vecās mājas kaķa durtiņām biju uzstādījis kustības sensoru, lai iegūtu dienas vidējo vērtību. Tagad man uzreiz ienāca prātā, ka kaķa vajadzības var būt mainījušās, tāpēc nākamā apmeklējuma laikā es piestiprināju sensoru jaunajām kaķa durtiņām. Un, patiesi — ​līdz brīdim, kad vēlāk vakarā atgriezos Ostinā, rādījumi jau bija būtiski mainījušies. Kaķis visu vakaru staigāja iekšā un ārā, ienesdams labi daudz silta, mitra gaisa. Es ātri veicu aptuvenus aprēķinus. Kaķa kustība izskaidroja tikai daļu paaugstinātā enerģijas patēriņa. Durtiņas noteikti pēc lietošanas pilnībā neaizvērās. Pēc dažām dienām es vēroju sensora rādījumus klēpjdatorā un sazvanījos ar brāli, kurš tobrīd bija mammai aiznesis vakariņas. Sensors rādīja, ka kaķis tieši tajā brīdī dodas ārā pa durtiņām. Es to pieminēju. Taču brālis man atbildēja, ka kaķis sēž tieši viņam priekšā. Sensors noreaģēja vēlreiz. To es, protams, vairs nepieminēju. Es pieņēmu, ka pie vainas ir sensora kļūme vai vējš, kurš kustina aizvarus. Taču tagad es nevarēju nenoskaidrot patiesību. Nākamajā rītā es aizbraucu uz Hjūstonu pie mammas īsi pēc brāļa aiziešanas, taču kamēr mamma vēl sēdēja ārā uz terases. Es no sānieliņas pa samudžināto pagalmu aizslīdēju līdz mājas aizmugurei. Tieši tur, nišā blakus sētas durvīm, es biju ierīkojis kaķa durtiņas. Es tās biju uzprojektējis ar diviem smagiem, 30 centimetrus augstiem plastmasas aizvariem — ​viens piegūla mājas ārsienai, otrs — ​iekšējai sienai. Starp tiem bija kādus 40 centimetrus garš kaķa vestibils, kas atbilda pamatīgi izolētās sienas biezumam. Abi aizvari cieši piegūla gumijas paplāksnēm, tomēr kaķis viegli varēja caur tiem izlīst. Uzreiz bija redzams, ka durtiņas aizveras bez problēmām. Es notupos un stipri uzpūtu ārējam aizvaram. Tas knapi izkustējās. Tad es to pacēlu un ielūkojos vestibilā. Viss kārtībā, ja neskaita vieglu netīrību. Pa sētas durvīm iegāju mājā, pieliecos un iespiedu iekšējo aizvaru atverē. Arī šeit viss bija kārtībā. No šejienes bija redzams ārējā aizvara aizmugurei piestiprinātais bezvadu sensors. Es ar brīvo roku pasniedzos cauri vestibilam un sensoru noņēmu. Tas bija pietiekami uzlādēts. Es to piestiprināju atpakaļ vietā un, vēl aizvien sniedzoties cauri sienai, dažas reizes pašūpoju ārējo aizvaru uz priekšu un atpakaļ. Atvēru aplikāciju tālrunī. Ar katru aizvara kustību sensora


skaitītāja rādījums pieauga. Es ļāvu iekšējam aizvaram aizkrist un piecēlos kājās. Uz grīdas bija nedaudz kaķa sanestu dubļu, taču citādi viss bija pilnīgā kārtībā. Es izgāju atpakaļ ārā, apstājos pagalmā un domāju. Nekā. Kaķis valdonīgā gaitā izsoļoja no krūmu aizsega. Uzmetis man nicīgu skatienu, tas ar galvu pastūma aizvaru un iegāja mājā. Es apgāju apkārt mājai līdz priekšējai terasei. Mamma sēdēja ēnā un raudzījās uz vienu no kokiem, kas auga cauri saules paneļu pārklājumam. Mana parādīšanās viņu ne mazākajā mērā neizbrīnīja. «Vai tas nav viens skaists koks?» viņa jautāja. «Ir gan!» Es nogaidīju, līdz viņas skatiens pievērsās man. «Klau, mammu, man tev ir jautājums.» «Jautājums?» «Vai tu esi pagalmā manījusi citus kaķus?» «Citus kaķus?» Labāk būtu bijis nejautāt. Viņas laiskais smaids sastinga. Viņa apzinājās gana daudz, lai saprastu, ka nespēj atcerēties. Viņas seja atgādināja ritentiņa griešanos ekrānā, kad dators nespēj apstrādāt doto komandu. Es pārvirzīju sarunu citā gultnē: «Es tikai cerēju, ka tavam kaķim ir draugi, ar ko kopā ķerstīt putniņus.» «Ā, draugi. Kaķim jau īsti draugus nevajag. Tieši tas man kaķos patīk.»

71

Es devos prom un sāku braukt Ostinas virzienā. Domas bija kā miglā tītas. Vismaz satiksme virzījās uz priekšu vienmērīgi — ​tas Hjūstonā ir retums. Attālinoties no pilsētas, starpštatu šoseja sašaurinās — ​no septiņām joslām uz sešām, tad piecām un tā tālāk. Man priekšā kādu 50 metru attālumā katrā ārējā joslā brauca pa busiņam. Ceļam sašaurinoties no četrām joslām uz trim, abi busiņi nonāca viens otram blakus, un mana brīvā josla palika starp tiem. Uz viena bija uzlīme ar uzrakstu «Es uzticu savu meitu un naudu Planned Parenthood» {1}, savukārt otra busiņa numura zīmi rotāja burti «WRSHIP» {2}. Tiklīdz nonācu starp abām automašīnām — ​pag, pielūgsme vai karakuģis? —, man saistībā ar kaķi ienāca prātā vēl kāda iespēja. Kad atgriezos mammas mājā, {1} Planned Parenthood — ​ uz terases neviena vairs nebija. Mambezpeļņas organizācija, kas ma neatbildēja uz durvju zvanu, tātad ASV un citur pasaulē sniedz seksuālās veselības aprūpi. snauda. Lai iekļūtu mājā, man vajadzēja {2} WRSHIP — ​no angļu «worlabu brītiņu kāda muļķīga sīkuma dēļ: es ship» jeb «pielūgsme» vai parādes durvīm biju licis uzstādīt pirkstu «warship» jeb «karakuģis»

Neto nulle

○○○


72

Deivids Heimans

nospiedumu lasītāju, lai mamma nevarētu nejauši bez atslēgām palikt ārpusē. Taču tas nespēj skaidri nolasīt manu pirksta nospiedumu, jo acīmredzot lietoju nepareizo pretiedeguma līdzekli. Beigās man nācās apiet līdz sētas durvīm, kuras varēju atdarīt ar atslēgu. Pa pavērtajām guļamistabas durvīm redzēju mammu guļam. Virtuvē es nedaudz parakņājos, līdz atradu maniem nolūkiem pietiekami asu nazi. Es notupos pie iekšējām kaķa durtiņām un ieķīlēju nazi starp aizvaru un paplāksni. Taču šoreiz tā vietā, lai iestumtu aizvaru kaķa vestibilā, es to pavilku savā virzienā, apgūlos uz muguras, ieslēdzu tālruņa lukturīti un paspīdināju to uz kaķa vestibila griestiem. Visas iepriekšējās reizes, kad biju tur ielūkojies, šo virsmu apslēpa vestibilā iestumtais aizvars. Tagad nedienu cēlonis bija skaidri redzams. Vestibila finiera apšuvumā bija izgrauzts kādus 25 centimetrus garš, iegarens caurums. Pa caurumu rēgojās sienu pildošajās izolācijas putās augšup izgrauzts tunelis. Tā acīmredzami bija ieeja kāda dzīvnieka alā, kurš sienā apmeties uz dzīvi. Kamēr lūkojos augšup, man prātā ienāca trīs lietas. Pirmkārt, tādu caurumu nevar vienkārši aiztaisīt. Nevar zināt, vai dzīvnieks atrodas iekšā vai ārā, kas par dzīvnieku tas ir, vai tam ir mazuļi — ​nedrīkst pieļaut, ka kāds iesprostots dzīvnieks sienā nomirtu. Labākais risinājums būtu to dzīvu noķert kādā šaurā vietā, kas šajā gadījumā būtu kaķa vestibils. Taču slazda ierīkošana vestibilā neļautu kaķim to izmantot, un es viegli varēju iztēloties, kā mamma salauž gūžu, tumsā mēģinot kaķi ielaist vai izlaist. Vēl es domāju par to, ka sienā mītošais dzīvnieks, iespējams, ir daļēji pārgrauzis kādu no galvenajiem vadiem starp saules paneļiem un elektrības skaitītāju: es centos atcerēties vadu izkārtojuma shēmu. Un visbeidzot es domāju par to, kā noslēpt patiesību no brāļa. Es izlavījos ārā un devos uz elektronikas veikalu — ​Hjūstonā tāds atrodams, nogriežoties pa kreisi, pa labi vai braucot taisni — ​pēc bezvadu drošības kamerām, kuras es pats varētu uzraudzīt. Kad atgriezos, mamma joprojām gulēja. Kameru un vadības bloka izvietošana prasīja kādu laiku. Bija svarīgi, lai brālis tās neatrastu. Ar ārējo kameru gāja viegli: iepretim kaķa durtiņām bija koku zari, uz kuriem neviens pat neiedomātos paskatīties. Iekšējo kameru es piestiprināju griestiem blakus dūmu detektoram cerībā, ka tās klātbūtne varētu nešķist pārāk aizdomīga. Es iespraudu raidītāju rozetē aiz ledusskapja un konfigurēju to augšupielādei no mājas tīkla. Vēlā pēcpusdienā es atgriezos Ostinā. Es pagatavoju pusdienas, pieslēdzos kamerām no kabineta studijas


monitoriem un piesaistīju tās digitālam video ierakstītājam. Attēls bija gandrīz pārdabiski ass, gluži kā detektīvfilmā. Kaķis izlavījās ārā un pēc piecpadsmit minūtēm ielavījās atpakaļ iekšā, apstādamies, lai paglūnētu uz iekšpusē uzstādīto kameru. Durtiņu sensors katru reizi noklikšķēja. Ārējās kameras pārraidē varēja manīt, ka pamazām satumst. Pēc kāda laika iekšējam durtiņu aizvaram pārslīdēja brāļa ēna. Viņš acīmredzami kameru nebija pamanījis. Pagāja stunda. Man bija grūti palikt piekaltam ekrānos redzamajam nemainīgajam attēlam. Es paņēmu šķīvi un tālruni un devos uz virtuvi nomazgāt traukus. Slaucīdams rokas, es uzmetu skatu tālrunim. Sensora rādījums bija mainījies. Es ieskrēju kabinetā. Kādu minūti attēls palika nekustīgs. Tad kaķa durtiņas mājas ārpusē pēkšņi atvērās, un tajās parādījās liels jenots. Tas mani īpaši nepārsteidza, taču turpmākais bija kas īpašs. Ik pēc dažām sekundēm pa durtiņām izlīda un tumsā aiztraucās vēl pa jenotam. Trīs, četri, pieci, tad mamma ar trim kucēniem. Skaidrs, ka dažus dzīvniekus es jau biju palaidis garām, un ārā nāca arvien jauni. Es kopā saskaitīju 11 īpatņus, kaut arī nevarēju par skaitu būt drošs, jo daži ielīda atpakaļ mājā. Ik pa brīdim kāds no jenotiem vilka sev līdzi lielu svarīgās sienas izolācijas kušķi. Tas turpinājās kādu laiku. Tad, ap pusdesmitiem vakarā — ​brālis noteikti bija aizgājis, tātad mamma gulēja — ​darbība pārcēlās mājas iekšpusē. Vairāki jenoti atgriezās no pagalma un pa vestibilu devās iekšā mājā. Es skaidri zināju, kurp. Mēs vairs nevarējām uzticēt mammai maltīšu gatavošanu, taču viņa labprāt ēda virtuvē atstātu pārtiku, kamēr vien iepakojums bija daļēji atvērts. Mans brālis katru dienu uz virtuves letes izlika ēdienu pusdienām un reizēs, kad bija aizņemts, arī nākamajām vakariņām vai brokastīm. To jenoti arī ēda — ​to un kaķa barību. Es piezvanīju brālim un, pagaidām paturēdams atklājumu pie sevis, apjautājos par mammas ēstgribu. «Viņa ēd kā zirgs — ​apēd visu, ko atstāju.» Es viņam nosūtīju saiti uz kameru tiešraidi. Viņš dažas minūtes klusēja, taču pēc tam izturējās ar patiesu sapratni. Es mīlu savu brāli. Situācija tomēr bija ekstrēma.

73

Mēs uzrunājām daudzus kaitēkļu likvidētājus. Piemērotākā risinājuma meklējumi pēc kāda laika vainagojās ar daudzās valstīs izmantotu spīdzināšanas paņēmienu. Mēs pret sienām pavērsām skaļruņus un visu dienu, kamēr jenoti centās gulēt, atskaņojām ļoti skaļu mūziku. Mēs mājā izvietojām trīsdesmit bezvadu skaļruņus, pa kuriem ar satelīta

Neto nulle

○○○


74

Deivids Heimans

starpniecību tika pārraidīts psihedēliskais roks. Uzbrukums ilga trīs dienas. Mammai mēs sadabūjām troksni slāpējošas austiņas. Es uzraudzīju jenotu pārvākšanos ar kamerām un kopā saskaitīju 18 dzīvniekus. Pieminēju to vienam no kaitēkļu likvidētājiem. Viņš teica, ka grupās dzīvojot tikai jenotu mātītes, taču tik lielu grupu viņš redzot pirmoreiz. «Normāli tas nav, bet kas gan ir normāli?» Visi kaitēkļu speciālisti, ko mūžā esmu saticis, ir bijuši ārkārtīgi lakoniski. Pēc jenotu padzīšanas nācās no iekšpuses uzplēst sienas, un skatam pavērās izolācijā izgrebto tuneļu un migu labirints. Bojājumi bija apjomīgi — ​beigās mums nācās nomainīt trešdaļu mājas izolācijas. Es veicu enerģijas aprēķinus: viss bija precīzi. Tāpat es apšuvu kaķa ieeju ar nerūsējošā tērauda plāksnēm. No uzņemtajiem videomateriāliem es izveidoju nepārtrauktu cilpu — ​tajā jenoti bezgalīgi dodas mājā un ārā no tās. To es palaidu atskaņošanai uz viena no «kamīna» televizoriem, pamīšus ar ģimenes bildēm, ko bijām sākuši tur rādīt cerībā, ka tās mammai palīdzēs nezaudēt atmiņu. Video viņai sagādāja patiesu prieku. Ik reizi, kad uz ekrāna parādījās pa jenotam, viņa sāka smieties. Tas bija burvīgi. Es nevarēju zināt, ko tieši mamma domā, taču daudzie dzīvnieki viņas sienās viņu acīmredzami sajūsmināja. Pamazām un neizskaidrojamā kārtā tie sāka sajūsmināt arī mani. «Tad tur kopā dzīvoja tikai sievietes?» «Atvaino, mammu, kādas sievietes?» «Jenotenes.» «Jā, jenotu mātītes.» «Tur kopā dzīvoja tikai jenotu mātītes?» «Jā, tikai mātītes. Tā bieži negadās, bet reizēm gadās.» «Tad jau kā karā. Visi vīrieši bija prom, un puikām bija jāslēpjas. Bet pēc tam puikas atgriezās.» Es vilcinājos. Uzmetu skatienu mammai. Viņa staroja.


75


V īn be r

Ve nt s

šķērsgriezums

Perfekts

64 ↞

76

Vents Vīnbergs ir kultūras fenomenu kritiķis ar arhitekta izglītību no Rīgas. Viņš ir vairāk nekā 200 publikāciju autors Latvijas un citu valstu medijos, profesionālajos arhitektūras un laikmetīgās mākslas izdevumos eseju, recenziju un interviju žanrā. Vents bērnībā stipri baidījās no skaļajām un neglītajām padomju sadzīves iekārtām, tāpēc joprojām pret katru tehnoloģisku ierīci izturas ar aizdomām un piesardzību.


77

Perfekts šķērsgriezums

Par telpu un ekoloģiju ir pierasts domāt teleoloģiski — tā, it kā pastāvētu kāda a priori sakārtota, strukturēta un tāpēc «lietderīga» dzīvo radību kopdzīves forma tai speciāli piemērotos apstākļos. Tāpēc tradicionālajai ekoloģiskai domāšanai ir raksturīga iestāšanās par šīs «dabiskās kārtības» saglabāšanu un trauksmes celšana, ja tā šķiet izjaukta. No visām dzīvajām būtnēm, kas piedalās «savādajā universālajā orģijā» (lietojot itāļu filozofa Emanueles Kočas metaforu), kopīgi apdzīvodamas vienoto pasaules telpu un, pastāvīgi mijiedarbojoties, cita citu tajā transformēdamas, vislielākās teritoriālās pretenzijas tomēr piemīt tieši cilvēkiem. Turklāt kopš Dekarta un turpmākajiem modernitātes un Apgaismības smagsvariem, kuri «cilvēcisko» centās izskaidrot kā kaut ko atšķīrīgu no pārējās dzīvās un nedzīvās dabas, mūsu sugas cīņa par dzīves telpu ir kļuvusi daudz agresīvāka. Un tajā vienlaikus gan kā gan rīks un ierocis, gan kā «patstāvīgs» dalībnieks ar savu prasību pēc fiziskas manifestācijas un vietas kopīgajā telpā piedalās arī idejas. Telpa tiek atkarota «savvaļai» «civilizēšanas» un «sakārtošanas» idejas vārdā, un tas tiek panākts ar tehnoloģijas palīdzību, kuras viena no izpausmēm vienmēr bijusi arī arhitektūra. Cik gan daudz celtņu kopš civilizācijas pirmsākumiem uzbūvēts pirmām kārtām idejas vārdā, gan lai demonstrētu varu un marķētu iekarojumus uz to robežām, gan lai nostiprinātu ticības, tradīcijas un sociālo konstruktu doktrīnas, gan lai ražotu jaunas tehnoloģijas, kas šīs idejas uzturētu spēkā. Kaut kas tiek būvēts, lai «sildītu» ekonomiku vai vairotu peļņu; kaut kas tiek aizvākts, lai dotu vietu jaunām idejām, kaut kas turpetim tiek sargāts un lolots kā kultūras vēstures ikona un identitātes simbols. Tās visas ir idejas ar spēcīgām telpas pretenzijām. Parfrazējot šīs ekspozīcijas aspratīgo saukli, varētu teikt: «Tas nav domāts tev! Tas domāts idejai!» Tur, kur cilvēki vienmēr bija spieduši pakāpties malā citas dzīvās būtnes un citas dabas entitātes, lai atbrīvotu telpu sev, tur arī viņi paši bijuši spiesti pakāpties malā, lai dotu vietu templim, piemineklim,


things fallen 78


s have n flat

79


80

Vents Vīnbergs

industrijai un «ideju apmaiņas» infrastruktūrai, arī tai, kas domāta «pašu ērtībām, drošībai un aizsardzībai», un tā tālāk. Līdz pat nesenam laikam vieni no šīs telpas «civilizēšanas» prakses augstajiem priesteriem bija arī arhitekti, tāpēc šīgada Latvijas paviljona koncepcija man šķiet reizē paradoksāla un intriģējoša. Tajā izskan bažas par to, ka tehnoloģiju straujā attīstība tās ir padarījusi par līdzvērtīgu konkurentu cīņā par fizisko telpu un vairs ne tikai pašiem nepieciešamu un utilitāru līdzekli telpas ērtai lietošanai. Šīs bažas varētu būt saprotamas ikvienam, kuru satrauc iespēja, ka par patstāvīgu būtni pasaulē varētu pārvērsties mākslīgais intelekts — tehnoloģija ar savu rīcībspēju un autorību, un vēl lielāku ietekmi fiziskajā telpā, kurā arī cilvēks varētu kļūt tādu pašu resursu, kāds tam iepriekš bija visa pārējā daba. Savukārt arhitektūras kā atsevišķas profesionālas disciplīnas robežās šo trauksmes sajūtu, iespējams, rada fakts, ka to ideju vietā, kas «tradicionāli» definēja arhitekta uzdevumu un tika iemiesotas celtnes tehnoloģiskajos risinājumos un telpiskā veidola emocionālajā vēstījumā, arvien uztājīgāk nāk citas, ar citiem telpas lietojuma mērķiem, citu racionalitāti un citām pretenzijām pret vietu fiziskajā telpā. Ierastos priekštatus par to, kā jāfunkcionē un jāizskatās arhitektoniski un tehnoloģiski organizētai telpai, tās tiecas vai nu izspiest pilnībā, vai pabīdīt tos malā un padarīt par dekoratīvu elementu vai atribūtu ar kultūrvēsturiski sentimentālu vērtību. Šādā veidā varētu raksturot arī modernisma revolūciju pirms 100 gadiem ar atsauci uz «formu, kas seko funkcijai», Lekorbizjē pūrisma, «dzīvojamās mašīnas» un Mīsa van der Roes «less is more» idejām, un pieņemt, ka mūsdienu šķietami totālā atkarība no tehnoloģiju progresa ir šīs revolūcijas likumsakarīgs turpinājums (un ar vieglu roku norakstot postmodernisma epizodi kā savdabīgu pirmsmodernisma ideju vēstures revanša mēģinājumu). Taču, iespējams, ka smagāko triecienu modernistiskā pasaules izjūta saņem tieši tagad, kļūdama pati par savu


81

Perfekts šķērsgriezums

karikatūru — sabiedrības labklājības un «labākas dzīves» vārdā gluži vai barokālu smagnējību ieguvis gan telpas organizēšanas birokrātiskais regulējums, gan inženiertehniskie risinājumi. Nemaz nerunājot par to, cik lielā mērā tehnoloģiju progresu un kopējās telpas kolonizēšanu un apropriēšanu nosaka vēlīnā kapitālisma loģika, kurā, kā ironizē britu kritiķis Olijs Vainraits, «forma seko finansēm». (Turklāt mīts par to, ka, tehnoloģijām progresējot, tās kļūst aizvien lētākas un aizņem aizvien mazāk vietas, negūst apstiprinājumu ar inženierkomunikāciju tīkliem pieblīvētajos arhitektūras projektu šķērsgriezumos, bet vēl postošāks tas ir masveida mobilo gadžetu un t. s. gudro tehnoloģiju kontekstā, jo liela daļa sabiedrības neapzinās vai nevēlas pamanīt, kā telpu ietekmē aizvien augošās serveru fermas un sakaru infrastruktūra, kas nepieciešama datu pārraides, uzglabāšanas un kontroles jaudu nodrošināšanai.) Patieso modernisma un arī modernitātes krīzi iezīmē tehnoloģija, kas ražo tehnoloģiju, un tehnoloģijas lietojums tehnoloģijas pēc. Ideja par cilvēku kā visu lietu mēru un centru ir izgāzusies, iespējams, nevis tāpēc, ka mēs pamazām sāktu sevi apzināties kā vienu no dzīvās dabas totalitātes izpausmēm, bet gan sākdami just trauksmi par cilvēces nonākšanu tādā pašā paverdzināta objekta statusā, kādu bijām raduši attiecināt uz pasauli ārpus sevis. Tādā ziņā šī situācija ir pat cerīga. Jo tā paver iespēju paplašināt empātiju pret citām būtnēm, meklēt solidaritāti ar tām, un tās vārdā nu jau apzināti rēķināties ar tām kopdzīves formām, kādas visam dzīvajam un nedzīvajam piemita pirms civilizācijas un antropocentriskā pasaules uzskata sprādziena. Arhitektūrai šajā ziņā ir zināma priekšrocība, ietekmes un uzplaukuma potenciāls, jo, lai gan tā lielā mērā ir balstīta ideju pasaulē un barojas no socializācijas un komunikācijas imperatīva (un ko tik strauji kolonizē virtuālās tehnoloģijas ar savu dramatisko, bet skatienam lielākoties apslēpto ietekmi uz vidi), tā tāpat kā bioloģiskais cilvēks nekad nevar būt pilnībā atrauts no fiziskās telpas. Viens no veidiem, kā pamatot šo nesaraujamo saiti, ir


82

Vents Vīnbergs

daudzie mēģinājumi, lielākoties metaforiskie, pielaikot cilvēkam Ričarda Dokinsa paplašinātā fenotipa konceptu; tās acīmredzamākie kandidāti parasti ir gan tehnoloģija vispārīgā nozīmē (jebkāds rīks cilvēka rokās), gan apbūvētā vide, redzot tajā līdzību ar skudrupūzni, putna ligzdu vai jenota alu. Lai gan daudz spēcīgāks arguments par labu iespējamajai izejai no tehnoloģiskās atkarības un iemesls tam, kāpēc arhitektūrai nekad nekādi neizdodas kļūt tik rafinētai, racionālai, precīzi mērķētai un pakļaujošai kā aifons, ir cilvēka, dzīvās būtnes, spontanitāte un vienlaikus gan ārkārtīgi lielā spēja pielāgoties vides noteikumiem, gan instinktīvā atjautība atrast tiem apkārtceļus. Arhitektus bieži vien aizskar vai sāpina tas, ka viņu izdomāto telpu cilvēki lieto citiem mērķiem, nekā tas sākotnēji bija paredzēts, vai ka viņi patvaļīgi risina kādu akūtu funkcionālu nepieciešamību jeb praktizē visu to vernakulāro radošumu, kas ir tieši saistīts ar izdzīvošanu fiziskajā telpā nevis ar ideju pasaules ideāliem un sistēmas noteikumiem, kurus tur ielicis arhitekts. «Atrodi sevī hakeri,» reiz savā manifestā teica amerikāņu domātāja Makenzija Vorka, aicinādama cilvēkus sacelties pret nu jau stipri monopolizēto tehnoloģiju un normatīvo sistēmu apspiestību, bet šajā uzsaukumā es redzu potenciālu arī turpmākajai arhitekta darbībai. Zinātnes apzinātās un sociālajā realitātē balstītās cilvēka vajadzības turpinās ietekmēt fiziskās telpas iespēju, bet ilgstēpjīgākās būs tās, kurās tiks atstāta vieta nejaušībai, metamorfozēm, intuitīvām lifehack praksēm. Šajā ziņā ļoti ilustratīvs ir praktizējoša arhitekta Deivida Heimana stāsts. Tie visdrīzāk ir tradicionāli estētiskie apsvērumi, kas ļauj viņam sadzīvot savvaļas augiem, bet savu teritorialitāti attiecībās ar jenotiem pārskatīt viņš vēl nav gatavs. Taču viņi atgriezīsies.


83


ī Rv ns e rd Va 84

Rvīns Varde ir multidiletants, tagad pēkšņi arī rakstnieks. Žurnālā «Rīgas Laiks» transkribē intervijas, kā arī veido rubriku «Vardes saraksts», kas sastāv no īpatnējiem un ne tik ļoti īpatnējiem citātiem, tādēļ lasa gandrīz pilnīgi jebko un daudz. Par arhitektūru interesējas no izejas atrašanas viedokļa un atkārto «kāpēc nevar uzcelt normāli» mantru ikreiz, kad sastopas ar kaut ko, kas ārēji neatgādina koka mājeli ar kaķi un puķi uz palodzes. To viņš uzskata par savu trūkumu, bet karā pret to ir kapitulējis un tumsonību reizēm uztver kā mākslas formu.


85

Jurģis un logs

Talsos, betona žoga apjozta, stāvēja katlu māja, kura kopš seniem laikiem smēķēja garu skursteņa cigāru un izraisīja vietējo bērneļu interesi. Katlu māja nebija vis māja, kurā grab katli ar uzrakstiem «Mērce» un «Zupa», bet gan mīklaina vieta, kas drusku rūca kā augstsprieguma vadi vai ledusskapis, nolemts tam, lai nevienam nezināmu iemeslu dēļ nakts vidū noskurinātos. Bērni mēdza turp nākt un ielūkoties logā, lai ieraudzītu katlus, bet vadība par to nebija sajūsmā — ​drīz vien kļuva skaidrs, ka bērniem jādraud ar policiju un ar skubu jādzen viņi prom no teritorijas. Tad bērni izbira kā kreļļu pērles pa blakus esošajiem ābeļu un ķiršu dārziem, kur viņiem draudēja citi. Šim nolūkam katlu mājā nolēma ieviest sarga amatu. Arī tādēļ, ka bija nepieciešams kāds, kurš vēro uz katla esošos aparāta rādītājus, lai Talsi neuzietu gaisā kā Krakova nacistu plānā. Tāpēc katlu mājas priekšnieks Oskars ielika vietējā avīzē sludinājumu, ka tiek meklēts uzraugs, kurš drīkst būt arī students, bet labāk seniors, un tas tika aicināts atnest līdzi pat mazu televizoru un plītiņu. Talsenieks Jurģis sludinājumu izlasīja vakarā, kad mājās mēģināja iekurt krāsni, bet atģidās, ka visi reklāmas bukleti beigušies. Tad viņš turpat pie krāsns, pirms izmantot to iekuram, steigšus izlasīja avīzes lapu, vēl piedevām darot to pustumsā un ar jau paceltu sērkociņu rokā kā diriģents ar kociņu. Nesen Jurģis bija sapratis, ka dzīve viņu gatavo kaut kam lielam un svarīgam, tādēļ atmeta malā visu pārējo misiju lauskas un pievērsās galvenajam uzdevumam — ​uzrakstīt autobiogrāfiju. Vārds «autobiogrāfija» Jurģim šķita pievilcīgs un mūsdienīgs, turklāt garā mūža gaitā viņam bija uzkrājusies pieredze, kas nu varēja noderēt jaunajai paaudzei. Savulaik viņš bija dienējis padomju armijā, kur seržantam bija uzvārds Balodis, darbojies airēšanas pulciņā, bijis liels dāmu mednieks, kā arī uzskatīja sevi par rīkstnieku un maķenīt zintnieku, jo pēc viņa pieskāriena kaimiņienei savulaik «pārgājusi mugura», un tagad tikai vajadzēja to visu hronoloģiski apkopot un asprātīgi izklāstīt, kā arī izdomāt nosaukumu. Tāpēc pēdējā laikā Jurģis kļuva mazrunīgs, vairījās no sievas sabiedrības, jo brieda radošajām dzemdībām. Kad vakarā vannā viņam paslīdēja kāja, viņš nekavējoties nodomāja, ka mirt vēl nedrīkst, iekams autobiogrāfija nav pabeigta. Tādēļ sludinājums piešķīla uguni ne tikai krāsnī, bet arī viņa nodomiem, un Jurģis nosprieda, ka pieteiksies amatam, lai var netraucēti rakstīt. Vakarā pirms darba pārrunām pie Jurģa atnāca armijas laika draugs, un tika dzerta pašbrūvēta kandža ar mārrutkiem, (to namatēvs uzsvērti slavēja kā veselīgu, jo tā bija senču recepte, un tie nu gan zināja, kā jādzīvo), kā arī ēsta vītināta stirnas kāja. Sieva juta, ka dzīvesbiedrs pēdējā laikā


86

Rvīns Varde

ir jocīgs, tādēļ neiebilda pret iedzeršanu, kaut arī vienlaikus gan baidījās, gan gribēja uzzināt viņa pārmaiņu iemeslu. Kad Jurģis ieradās katlu mājā, Oskars sagaidīja viņu, nopētot no galvas līdz kājām. Izrādījis teritoriju un īsumā izskaidrojis pienākumus, viņš, norādot uz spiediena mērītāju, precizēja: «Šis rādītājs nedrīkst pārsniegt šo sarkano atzīmi. Ja tas tomēr notiek, meklē rokā mani.» Oskars papētīja aparātu zirnekļa tīklu sagšā un padalījās ar pieredzi: «Mums armijā līdzīgs bija, līdz kāds iedomājās viņā ielodēt karstu stieplīti, lai noturētu bultiņu savā vietā. Bet kas notiks, ja viņš tomēr cels brēku un jūs nevarēs sazvanīt?» Priekšnieks negribīgi atzina, ka tā nu gan nevarot notikt, taču, ja notikšot, tad gan būšot pagalam švaki, bet ieteica nedomāt sliktas domas. Jurģis paguva tikai nodomāt, ka tad viņš nepabeigs autobiogrāfiju, tomēr instinktīvi ņēma vērā ieteikumu un atgriezās pie saviem darba pienākumiem: «Kā tas spiediens īsti darbojas?» Oskars sāka mīņāties uz vietas kā cilvēks, kurš jau sen grib čurāt, un atmeta ar roku, apgalvodams, ka sargam tas neesot jāzina un tas varot arī neko nesaprast. Pats viņš arī līdz galam nesaprata, kā darbojas spiediens, un neviens nekad nebija viņam uzdevis šādu jautājumu. Vairāk par spiedienu viņu uztrauca kopējais katlu mājas tehniskais stāvoklis, kurā daļa iekārtu bija morāli novecojušas — ​tieši tā viņš arī visiem teica. Dažam labam pēc tāda raksturojuma šķitis, ka iekārtas esot aizkavējušās astoņpadsmitajā gadsimtā, zīmē šaržus un lasa Lafontēnu, tomēr Oskars neradīja tāda cilvēka iespaidu, kuram būtu interese par šādu ainu, tāpēc viņš neko no tā neuzzināja un turpināja izplatīt morāli novecojušu iekārtu vēsti. Bez tam pilēja jumts, kas lika vienai mājas sienai izskatīties brūnai un plaisāt kā izkaltuša pīrāga virsmai. Steidzami vajadzēja dabūt finansējumu, tāpēc priekšnieks joņoja pa pilsētu, runādams ar, viņaprāt, gudriem cilvēkiem. Vakarā sieva pajautāja Jurģim, kā viņam gājis jaunajā darbā, bet bikli, izlaižot tradicionālo atkāpi par to, ka gan jau viņš samuldējis ko lieku un paša vainas dēļ nedabūjis labu amatu. Viņa pat nebilda ne pušplēsta vārda, kad redzēja vīru slīcinām pelmeņus krējumā, ko viņa nevarēja ciest jau divdesmit četrus gadus. Jurģis norūca, ka ir pieņemts darbā, paralēli apdomādams, vai vajag autobiogrāfijā iekļaut faktu par vārda dienu datumu atminēšanos no galvas kā hipnotiskās varas elementu pār pretējā dzimuma pārstāvēm. Nolēma, ka padomās par to vēl rīt no rīta, un izmakšķerēja pelmeni no krējuma, kaut garšu īsti nejuta, pārdomu dziļums bija atņēmis garšas kārpiņām spēku. Pirms gulētiešanas abi lasīja katrs savu grāmatu. Sieva — ​detektīvu, bet Jurģis lasīja par pirātiem.


87

Jurģis un logs

Pirmās darbadienas pagāja, Jurģim nervozi pakšķinot pret vēderu bikšturus un cenšoties neko neaizmirst iekļaut grāmatā, proti, atstāstīt pilnīgi visu, kas ar viņu dzīvē noticis. Ik pa brīdim uzraugs uzmeta acis arī spiediena mērītājam, tūlīt pat aizmirstot redzēto, līdz interese par to teju pavisam noplaka. Katlu mājā reizēm ieskrēja arī Oskars ar kārtējo padomdevēju, sarunās nemitīgi figurēja remonts un morāli novecojušas iekārtas, bet Jurģi tas nodarbināja visai maz, viņš turpināja rakstīt pat sapnī. Viens vīrelis, atvests uz katlu māju un jautāts par projekta pieteikumu, viszinoši novīpsnāja un sacīja, ka «tur visam jābūt skaisti», ko Oskars uztvēra slimīgi nopietni. Kad projekts tika uzrakstīts, Jurģis pat iemeta aci papīru kaudzē, taču nekādu ārkārtas skaistumu tur nemanīja. Eiropā gan skaistumu uztvēra un finansējumu piešķīra. Jurģim tas nozīmēja celtnieku vazāšanos pa objektu, kaitinošo durvju virināšanu un cementa putekļus — ​katlu māja pēkšņi bija atdzīvojusies kā kapi pirms bērēm. Viņam bija arī jāattaisa vārti, kad atbrauca mašīnas ar skārda un ģipškartona kravām. Pati katlu māja uz laiku bija pārvērtusies par verdošu katlu. Autobiogrāfija rakstījās lēnāk, nekā Jurģis bija iedomājies, rakstnieka arods izrādījās grūts. Vienbrīd viņš iedeva izlasīt uzmetumu sievai, bet tā bezdievīgi kritizēja manuskriptu, sacīja, ka neko nevarot saprast, kas kam seko un kas no kā izriet. Savukārt katlu mājas rekonstrukcija gan noritēja pēc plāna, kas bija pakļauts zīmogu skūpstiem un parakstu ķeburu dzeloņdrātīm, un pēdīgi arī lentīte sagaidīja šķēru sakodienu. Jurģim vairs nevajadzēja vērot spiediena bultiņu, it nekas jaunajā ēkā nebija morāli novecojis. Viņš pat pēkšņi sāka justies lepns, ka strādā tik skaistā mājā, pārlaida raupjo pirkstu pāri flīžu šuvēm, pieklauvēja pie spīdīga katla sienas, kas atgādināja kandžas aparātu, un ieelpoja ar pilnu krūti. Šķita, ka pat skursteņa dūmi bija kļuvuši dzidrāki nekā iepriekš. Kādu vakaru Jurģis gāja mājup pēc darba maiņas, pārcilādams prātā autobiogrāfijas nobeiguma morāles variantus, un pie viņa piesteidzās satraukts kaimiņš. Viņš izprašņāja par katlu mājas logu, taču sargs tikai paraustīja plecus un brīnījās. Arī mājās loga tēma uzpeldēja, atlika viņam pārkāpt pāri slieksnim. Sieva stāstīja par sižetu televīzijā, par rakstu avīzē, par draudzeņu sašutumu un neizpratni, kā arī gribēja dzirdēt vīra komentārus par šo lietu. Jurģis centās atgaiņāties no viņas kā no oda, tomēr intuīcija lika domāt, ka noticis kaut kas patiešām nopietns. Un tā arī bija, jo no rīta viņu pie darbavietas pieķēra žurnālisti ar kameru, kuri pabāza viņam zem deguna milzu sērkociņam līdzīgu mikrofonu tik negaidīti, ka Jurģis uz mirkli apstulba un blisināja acis. Žurnāliste


88

Rvīns Varde

norādīja uz katlu mājas otrā stāva logu, aiz kura rūts varēja redzēt ķieģeļus, un aicināja viņu izteikties. Kampdams gaisu ar muti kā no strauta izskalota forele, Jurģis piepeši sajuta galvā saliekamies mozaīku no pēdējā laika notikumiem, tas bija satori. Tad viņš zibenīgi kļuva pat pārāk pašpārliecināts un skaļi pavēstīja: «Es taču viņiem teicu — ​kurš tā taisa?! Par jums taču cilvēki smiesies. Bet viņi labāk zina, kurš gan man prasīs viedokli. Atceros, taisījām mēs remontu vienā slimnīcā, vajadzēja pabeigt nedēļas laikā...» Žurnāliste mēģināja viņu pārtraukt, bet tas vairs nebija iespējams, viņš tikai sāka runāt skaļāk un vaigos iemetās sārtums: «Un viens tur bija tāds, kurš sajauca špakteli ar cietinātāju nepareizā proporcijā, jo bija duraks. Mēs divas diennaktis lipinājām ciet visus caurumus, bet beigu galā špaktele nekļuva cieta! Tas pats arī te!» Te Jurģis aizdarīja acis, it kā pasvītrodams, ka viņš abos gadījumos ne pie kā nebija vainīgs. Kad sargs taisnā parādes solī iesoļoja katlu mājā, viņš bija svēti pārliecināts, ka loga neveiksmes stāsta iemesls ir neieklausīšanās viņa padomā un pieredzē. Oskars izskatījās nomākts kā salauzts lietussargs miskastē. Viņš pat bija spiests izslēgt telefonu, jo zaudēja spēkus skaidrot ķieģeļus demonstrējošā loga funkciju no sākuma laipni, pēc tam formāli, bet tad arī sirdīgi. Vienā no sarunām viņš pat pateica, ka šis logs pilda smukuma funkciju, ko vēlāk nožēloja, nograuzdams pildspalvas galu un pārlauzdams dzēšgumiju uz pusēm. Jurģim gan viņš izstāstīja, ka neesot bijis variantu, jo tas ir Eiropas projekts, un tur visam jābūt skaistam un saskaņotam, turklāt nervozi tipināja pa istabu kā zostēviņš. Viņā klausoties, Jurģis noslēpumaini smaidīja, bet tad, nenoklausījies žēlabas līdz galam, metās uz savu sarga kambari pie nosvīdušu roku saviļņotas burtnīcas, kas lielījās ar pēdējām baltām lapām. Rezonanse ap logu bija tik liela, ka pilsētnieki satiekoties paguva tikai atvērt muti, kad otrs jau piekrītoši māja ar galvu un norādīja uz kūpošā skursteņa pusi. Viņi visi zināja, ka Eiropas nauda, kā allaž, tika tērēta nelietderīgi, labāk būtu to atdevuši viņiem. Tāpat visiem bija arī skaidrs kā diena, ka, ja viņiem tiktu piešķirtas pilnvaras minētos līdzekļus tērēt, tādas blēņas gan nekad nenotiktu. Oskars sāka lietot recepšu miegazāles, jo ik nakti viņa acu priekšā rēgojās velnišķīgais logs, kurš lēnām rotēja kā prece televīzijas veikala reklāmā. Tādēļ priekšnieks nolēma to aizlīmēt ar plēvi, cerībā, ka talsenieki par to visu aizmirsīs, bet viņam iebilda, ka to iespējams izdarīt tikai vasarā. Kādu rītu viņš pat izdomāja versiju, ka logs pie sienas pielikts ar nolūku, lai pievērstu uzmanību katlu mājas jaunajam tēlam, nekur citur tāda loga neesot, bet tad viņam pašam no šī


89

Jurģis un logs

viltus optimisma kļuva tik skumji, ka vārdos neizsacīt. Vienīgais, kas šajā situācijā jutās kā ieguvējs, bija Jurģis. Vairākas reizes dienā viņš izgāja apgaitā ap katlu māju un ikreiz pakavējās pie jaunā loga. Ja turpat viņš sastapa kādu kaimiņu vai garāmgājēju, sargs izstāstīja savu notikušā versiju, papildinādams to ar jaunām detaļām. Tādēļ arī viņa pabeigtās autobiogrāfijas pēdējās nodaļas nosaukums bija «Leģendārais Talsu katlu mājas logs un blamāža ap to».


90


91


R ūs e

A

ija

Ilgtermiņa energoefektivitāte caur izpratni un zināšanām 84 ↞

92

Aijai Rūsei ir maģistra grāds vides pārvaldībā un sociālajā antropoloģijā, kā arī ilgstoša pieredze vietējos un starptautiskos vides, būvniecības un energoefektivitātes projektos. Projektos bieži nākas sadarboties ar pašvaldībām visos Latvijas reģionos, pēdējos gados visvairāk tieši Vidzemē. Patīk dzīvot vecās mājās, kurās integrētas mūsdienīgas tehnoloģijas.


93

Ilgtermiņa energoefektivitāte caur izpratni un zināšanām

Kaut arī nacionālā līmenī Latvija respektē ES vides politikas mērķus, piemēram, šobrīd aktīvi strādājot pie Nacionālā klimata un enerģētikas plāna 2021.–2030.gadam, pašvaldību attieksme šajā jautājumā aizvien ir formāla. Cik vien iespējams, tās turas pretī klimata politikas iniciatīvām, baidās ko mainīt, domājot, ka tas ir kaut kas abstrakts un uzspiests. Tikmēr mērķi emisiju samazināšanas jomā Eiropā kļūst arvien ambiciozāki. Pavisam nesen, 2020. gada sākumā, izskanēja Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas paziņojums, ka klimata politika jeb «Zaļais kurss» ir jaunā Eiropas izaugsmes stratēģija klimatneitrālas ekonomikas sasniegšanai līdz 2050.gadam. Tā ir absolūta prioritāte, un aktivitātes atbalstam tiks piešķirts vērienīgs ES ilgtermiņa budžets. Domājot par līdz šim novēroto pretestību Latvijas pašvaldībās un to uzņēmumos, jāņem vērā vēsturiskais aspekts — tikai pirms 30 gadiem energoresursi postpadomju valstīs bija viegli pieejami un salīdzinoši lēti. Daudzviet Latvijā joprojām tiek izmantota tolaik izbūvēta siltumapgādes infrastruktūra, kas sev līdzi nes arī tā laika priekšstatus par resursu neierobežotību. Ir daudz nelielu siltumapgādes sistēmu, kurām siltumenerģijas patēriņa dati enerģijas vienībās netiek nedz apkopoti, nedz analizēti. Taču tieši šī informācija sniedz priekšstatu par to, cik efektīvi tiek izmantoti resursi. Izņēmums ir siltinātas ēkas, taču arī tajās apkopotos siltumenerģijas un elektroenerģijas patēriņa datus visbiežāk neanalizē, bet tikai iesniedz atskaitēm par piešķirto finansējumu un solīto emisiju samazinājuma sasniegšanu. Ieceri uzlikt skaitītājus katlu mājā un pašvaldību ēkās darbinieki un reizēm pat pašvaldības vadība uztver skeptiski, jo precīzas uzskaites rezultātā ir daudz vieglāk konstatēt nesaimniecisku darbību un kurināmā pārtēriņu. Citi vienkārši neredz jēgu pārmaiņām un grib darīt visu pa vecam, kā ierasts. Datu nav, tādēļ budžets pašvaldību ēku apkurei un apsaimniekošanai tiek piešķirts atbilstoši iepriekšējā gada izdevumiem par kurināmo, neatkarīgi no tā, vai ziema bijusi aukstāka vai siltāka. Ēkās, kurās nav datu monitoringa


94

Aija Rūse

vai vadības sistēmas, iekštelpu temperatūra atbilstoši āra gaisa temperatūrai tiek pieregulēta reti. Šo faktu apliecina gan pašvaldību energoplānos norādītā informācija, gan apkopotā informācija par patērētajiem siltumapgādes resursiem pēdējos trīs gados, kas saņemta no Vidzemes skolām. Programmas «Efektīvs enerģijas patēriņš izglītības iestādēs» dati liecina, ka liela daļa skolu tiek pārkurinātas, īpaši rudens un pavasara periodos. Kā norāda pašvaldību atbildīgie darbinieki, līdzīga situācija ir arī bērnudārzos. Nevēlēšanās ko mainīt un skeptiska attieksme pret saimniecisku resursu izmantošanu pašvaldībās un pašvaldību uzņēmumos radusies vairāku iemeslu dēļ. Šobrīd atbilstoši regulējumam valsts atbalsts enegoefektivitātes uzlabošanai ietver arī ēkas labiekārtošanu. Ir apsveicami, ka tiek dota iespēja sakārtot dzīvojamo fondu, tomēr šī pieeja rada maldīgu izpratni par energoefektivitātes jēdzienu. Šajā kontekstā vērts kritiski pārskatīt plaši izplatītu uzskatu, ka energoefektivitātes pasākumi ir dārgi. Taču, ja zem veicamo darbu apjoma slēpjas arī virkne ēkas labiekārtošanas darbu, kas nekādā veidā nesamazina ēkas siltumenerģijas vai elektroenerģijas zudumus, bet gan palielina kopējos renovācijas izdevumus, ir nekorekti šīs izmaksas uz kvadrātmetru attiecināt pret ēkas energoefektivitātes uzlabošanas rādītājiem. Valsts atbalsta programmas visbiežāk stingri reglamentē energoefektivitātes pasākumu īstenošanas virzienu un izmantojamās tehnoloģijas. Turpretī resursu lietderīgas izmantošanas loģika nosaka, ka katrai situācijai jāmeklē piemērotākais risinājums, bet universālas prasības šo iespēju ierobežo. Tehnoloģiju izmantošana tām nepiemērotos apstākļos rada papildu izmaksas — lielus siltumenerģijas, elektroenerģijas tēriņus vai arī dārgu apkopi. Taču, ja dod, tad ir jāņem. Piemēram, sienu biezumu, renovējot ēku par saviem līdzekļiem, projektē mazāku, nekā tad, ja ēku atjauno par ES fondu līdzekļiem. Atšķirība siltuma noturībā virs noteikta izolācijas biezuma ir nebūtiska, toties līdzekļu ietaupījums — jūtams.


95

Ilgtermiņa energoefektivitāte caur izpratni un zināšanām

Mēdz gadīties, ka pašvaldības darbiniekam, kas ir atbildīgs par energoefektivitātes pilnveidošanu, nav zināšanu par to, kurš varētu būt piemērotākais risinājums apkurei, ūdens sildīšanai, elektroapgādei, apgaismojumam. Trūkst informācijas par jaunāko tehnoloģiju izmantošanas iespējām Latvijā, ekonomisko lietderīgumu, efektivitāti, nav arī laika iedziļināties. Reizēm pastāv arī valodas barjera, jo daudz informācijas ir svešvalodā. Rezultātā kļūdaini izvēlēts risinājums rada diskomfortu un kritisku attieksmi pret nolūku, kam tas radīts — energoefektivitāti. Uzskats, ka energoefektivitāte ir saistīta tikai ar taupīšanu, ir plaši izplatīts, tomēr nepatiess. Energoefektivitātes pamatideja ir samazināt patērētās enerģijas apjomu, nesamazinot dzīves kvalitāti. Tomēr pagaidām Latvijā trūkst mehānisma, kas mudinātu domāt par energoresursu racionālu izmantošanu ilgtermiņā. Prasmīgi pieregulējot siltumapgādes sistēmu un veicot nelielus ēkas uzlabojumus, būtiskus enerģijas ietaupījumus var gūt arī nerenovētā ēkā. Renovējot ēku būtu jāmainās arī tās lietošanas paradumiem. Tādēļ, domājot par ēkām, svarīgi atcerēties, ka ir svarīgs katrs tās lietotājs, jo viņš tiešā veidā ietekmē enerģijas patēriņu. Ir vērts uzrunāt katru dzirdīgu ausi, rosinot domāt par personīgām izvēlēm, kas veicina klimata neitrālas politikas īstenošanu. Tāpat ir svarīgi skaidrot, kāpēc tas nepieciešams, kā īstenojams, un piedāvāt saprotamu atbalsta mehānismu. Jāņem vērā, ka, kaut arī enerģijas lietotāji esam visi, tomēr tikai dažiem ir tehniska izglītība un dziļāka izpratne par to, kas darāms. Lielākā daļa aprobežojas ar izpratni, ka telpā ir labi, ja tajā ir «gaišs un silts», un smeļas zināšanas publiskajā telpā vai draugu lokā. Iepriekšminētās skolu programmas ietvaros pedagogi pēc ekskursijas uz skolas katlu māju atzina, ka šai mācību iestādē strādā vairākus gadus, bet līdz šim nav aizdomājušies par to, kā skolai tiek nodrošināta apkure un ka mainot personīgos paradumus ir iespējams šo patēriņu samazināt. Energoefektivitāte Latvijā aizvien ir jauns jēdziens, Energoefektivitātes likums mūsu valstī pieņemts tikai 2016.gadā, tādēļ zinošu


resist to effic 96


tance y cienc 97


98

Aija Rūse

speciālistu aizvien trūkst. Reti kur vietējā pārvaldē ir pa darbiniekam, kurš vismaz darbu apvienošanas kārtībā veic energopārvaldnieka pienākumus. Piemēram, Zviedrijā Dalarnas reģiona vadība ar pašvaldībām par energoefektivitāti vispār atteicās runāt, kamēr netika iecelts kompetents speciālists jeb energopārvaldnieks vismaz uz 0,3 slodzi. Ja nav profesionāļa, kam resursu izmantošanas uzlabošana ir tiešais pienākums, nebūs arī rezultāta. Problēmas ir vienas un tās pašas gan Latvijā, gan citās valstīs, tikai atšķiras to risinājumi. Tādēļ ir vērts izglītoties un meklēt domubiedrus citās pilsētās un novados, izmantot to kaimiņvalstu pieredzi, kurās ir līdzīgi klimata apstākļi. Ja būs uzticamas zināšanas par to, kas nepieciešams, lai ēka patiešām būtu energoefektīva, varēs labāk izvērtēt, kādi uzlabojumi un tehnoloģijas ēkai ir vai nav vajadzīgas. Tādējādi iespējams izvēlēties piemērotāko finansēšanas modeli, dot projektētājiem skaidru uzdevumu paredzēt jaunākās, efektīvākās un videi draudzīgas tehnoloģijas, kā arī pareizi lietot ēku pēc tās renovācijas. Zviedrijas, Dānijas, Somijas, Vācijas un citu valstu pieredze pierāda, ka pārdomāta energoresursu izmantošana rada būtiskus finanšu ietaupījumus, taču ar noteikumu, ka ir izpratne par konkrētajiem apstākļiem, piemērotākajām tehnoloģijām un energopārvaldības metodēm, kā arī drosme mainīties un pārliecināt arī citus. Tas, cik veiksmīgi un saprātīgi energoefektivitātes programmas tiek realizētas pašvaldības ēkās, veido sabiedrības viedokli gan par izlietoto finansējumu, gan par energoefektivitātes ideju kopumā. Tomēr pateicoties dažādām kampaņām, izglītojošiem pasākumiem un aizvien jaunai informācijai par daudzveidīgu modernu būvmateriālu un tehnoloģiju pieejamību, pašvaldību speciālistu izpratne ar katru gadu pieaug. Ēku renovāciju, ielu apgaismojuma nomaiņu, siltumapgādes rekonstrukciju un citus energoefektivitātes pasākumus pašvaldības veic arī par saviem līdzekļiem, jo tad ir lielāka rīcības brīvība nekā ES projektos. To skaits, kuri apzinās savus ieguvumus, iesaistoties klimata pārmaiņu


99

Ilgtermiņa energoefektivitāte caur izpratni un zināšanām

politikas īstenošanā, kļūst arvien lielāks. Piemēram, kāda maza pašvaldība, ekonomējot līdzekļus, ielu apgaismojumu vakaros izslēdz agri, taču tas automātiski ieslēdzas tad, kad piebrauc autobuss no Rīgas, un deg, kamēr visi tiek līdz mājām. Pašvaldībās vāc un analizē datus aizvien lielākam skaitam ēku, lai arī tas ir laikietilpīgi, nebaidās no jauniem risinājumiem, eksperimentē. Ar būvuzņēmējiem tiek slēgti energoefektivitātes pakalpojuma līgumi (EPC — Energy performance contract), kuros gan pasūtītājs, gan izpildītājs ir ieinteresēts ēkas kvalitatīvā renovācijā un apsaimniekošanā ar zemu enerģijas patēriņu. Skolu programmas «Efektīvs enerģijas patēriņš izglītības iestādēs» ietvaros skolēni un skolotāji gada laikā, mainot paradumus, spējuši samazināt elektrības un siltumenerģijas patēriņu skolas ēkā pat par 18,52%. Cerams, jau tuvākajā nākotnē inovatīvi un efektīvi klimata politikas pasākumi būs viens no pašvaldības mūsdienīguma un kvalitātes rādītājiem. Atgriežoties pie «Zaļā kursa» prioritātēm un Nacionālā klimata un enerģētikas plāna aktivitātēm 2021.–2030.gadam, gribas cerēt, ka nosprausto mērķu sasniegšanai gan valsts, gan vietējā līmenī līdztekus atvēlētajam finansējumam būs izstrādāti veiksmīgi finanšu un politikas atbalsta mehānismi, kas, prasmīgi kombinēti ar izglītojošiem pasākumiem, rosinās izprast cēloņsakarības, kas kavē vai veicina atbildīgas vides politikas veidošanu un pārdomātu resursu izmantošanu ne tikai globāli, bet arī pašvaldību līmenī. Gribētos, lai pēc gadiem pieciem varētu teikt līdzīgi, kā reiz dzirdēju sakām kādas Norvēģijas pašvaldības pārstāvi, kad šī sieviete runāja par, viņasprāt, pašsaprotamām lietām — energoefektīvu koka ēku projektiem, kuros plānots izmantot dabīgus vietējos izejmateriālus, datu monitoringa sistēmas, saules enerģijas akumulāciju: «Kā es varu par to neuztraukties? Tā taču būs pasaule, kurā dzīvos mani bērni!»


M

ār

Māja Venēcijā. Vai jebkur citur š tiņ

M

in

s ur

ta

100

Mārtiņš Mintaurs ir vēsturnieks, kurš uzstājīgi interesējas par arhitektūru un lietām, kas ar to ir saistītas. Pazīst un lieto datoru, bet izturas aizdomīgi pret citiem virtuālo tehnoloģiju pasaules pārstāvjiem, kuru aicinājums ir padarīt mūsu sadzīvi vieglāku un labāk organizētu.


101

Māja Venēcijā. Vai jebkur citur

Riskēšu apgalvot, ka mūsdienu cilvēkam, arī tam, kurš nav pazīstams ar Josifa Brodska «Ūdenszīmi», māja Venēcijā ir ambivalents jēdziens. Tas var būt piesaistīts kādam konkrētam namam Vidusjūras lagūnas piekrastes akmens labirintā, kas valdzinājis tik daudzus stāstniekus, māksliniekus un klejotājus, bet vienlīdz labi tas var būt arī imaginārs mājoklis, sapņu tēls, kas pastāv manā iztēlē un līdzinās gaisa pilij... Norāde uz Venēciju nav nejauša, jo mūsdienās šīs kanālu pilsētas romantikai ir ne tikai nostalģiska, bet arī trauksmaina pieskaņa, ko rada bažas par pilsētas pastāvēšanu laikmetā, kad globālās klimata izmaiņas no teorijas pārvērtušās par praksi. Nostalģiskā izjūta vienmēr ir barojusi saknes plaši sazarotajam kultūras mantojuma kokam, tāpēc Venēcija ir nolemta būt arī par arhitektūras vēstures simbolu, tā izstarotā gaisma dažkārt sasniedz visai tālus pasaules nostūrus. Jautājums, kurš tajā izgaismojas un top saredzams, ir: kā savienot dzīvi vēsturiskajā ēkā ar tās autentiskuma saglabāšanu? Jautājums nav gluži tik teorētisks, kā sākumā šķiet. Divdesmitajā gadsimtā daudz, ļoti daudz ir runāts par laika garu un vietas atmosfēru arhitektūrā, vienlīdz aizrautīgi piedēvējot laika garam gan ārdošu, gan radošu ietekmi. Viena no modernā laikmeta izpausmēm ir kritiska vai pat noliedzoša attieksme pret pagātni, vai, citiem vārdiem sakot, laikmetīguma kā vērtības apzināšanās iepretim vēstures nastai. Šķiet, šodien modernisma identitāte patiesi ir noslēgusi kustību pa apli, jo mūsu uzmanības centrā ir veids, kā saglabāt šīs «vēstures nastas» atmosfēru apbūvē, kuru ir nepieciešams pakļaut laikmeta gara prasību radītajām izmaiņām. Mūsdienu tehnoloģija vairs netiecas aizstāt vēsturisko substanci, tā mēģina pielāgot šo substanci tagadnes situācijai, lai padarītu ilgāku tās eksistenci. Mantojums tādējādi iegūst dubultu identitāti, līdzīgi Jānusam tas vienlaikus raugās pagātnē un nākotnē. Ja šo situāciju pārvērstu matemātiskā izteiksmē, tās rezultāts būtu nulle kā divu pretējo lielumu, ‘plus’ un ‘mīnus’ summa. Un tieši šādu rezultātu bieži vien redzam tad, kad vēsturisko apbūvi skar cilvēka dzīves vajadzību iedvesmotā rekonstrukcija. Atmiņas par koka nama smaržu rudens saules apspīdētā Kuldīgas ielā liek atcerēties ne tikai vecās krāsas faktūru, tikpat standartizētu un unikālu kā papillārās līnijas cilvēka delnā, nospiedumu, ko tajā atstājis pieskāriens vēsajam durvju rokturim un kāpņu margām, vai caurspīdīgo mitruma dvingu nama pagalmā. Šādām idilliskām atmiņām ir pretstats — ​plastikāta pakešu logu sakropļotās historisma ēku fasādes kādreizējā kūrorta pilsētiņā Baldonē pirms gadiem divdesmit, vai gluži nesenās skumjas Turgeņeva ielā Rīgā, ieraugot, ka zem atjaunotā 19. gadsimta koka nama dzelteno


102

Mārtiņš Mintaurs

dēlīšu fasādes paslēpusies tvirta gāzbetona bloku konstrukcija. Tiesa, turpat blakus esošā koka ēka šādu «atdzimšanu» nesagaidīja, bet kādai citai tās līdziniecei dažus kvartālus tālāk bija lemts pavadīt agonijā vēl apmēram gadu pēc tam, kad šo ēku daļēji nopostīja ugunsgrēks. Jā, ēkas būvē cilvēka vajadzībām, tātad — ​ērtai un jēgpilnai izmantošanai, tas it kā būtu saprotams ikvienam. Taču arī vēsturisko namu saglabāšana notiek ne jau tikai tāpēc vien, kā tā grib arhitekti, mākslas vēsturnieki vai kultūras mantojuma entuziasti. Nav jābūt romantiķim vai senatnes dievinātājam, lai apzinātos, ka ēkas vēsturiskais izskats nav tikai dekorācija, kam attiecībā pret celtnes funkciju būtu pakārtota nozīme. Tomēr tieši šāda «funkcionāla» pieeja stājas spēkā, kad runa ir par vēsturisko ēku siltināšanu, kā redzam Strenču slimnīcas gadījumā, kurš nebūt nav vientuļš izņēmums. Šoreiz nevis privātīpašnieka patvaļa vai rocības trūkums, bet Eiropas fondu piešķirto līdzekļu apguves prasības kļūst par aizsegu nevērībai pret ēkas garu, pret to vietas atmosfēru, kas pazūd zem funkcionāli nepieciešamās celtnes energoefektivitātes uzlabošanas. Un vai tas nav arī jautājums par «gara dziedināšanu» no neizpratnes? Izmainiet cilvēka seju, un jūs viņu vairs nepazīsiet; pārveidojiet ēkas fasādi, un tā būs jau cita ēka. Līdzīgus stāstus var pavēstīt par simtgadīgo vasarnīcu likteni Jūrmalā vai 20. gadsimta starpkaru perioda savrupmāju «pārvērtībām» Ogrē vai Rīgas Mežaparkā un Pārdaugavā pēdējos trīsdesmit gados. Latvijā pārāk ierasta ir kļuvusi prakse, kas it kā liek izvēlēties starp divām alternatīvām: ēkas radikālu pārbūvi, saglabājot dekoratīvi «vēsturiskās» fasādes šķietamību, un ēkas bojāeju. Jā, tas ir arī stāsts par nodokļu politiku un tās ietekmi uz nekustamā īpašuma tirgu. Tomēr visām vēsturiskās apbūves pārvērtībām pamatā ir cilvēka vajadzības un vēlēšanās pavadīt savu ikdienas dzīvi labākos, komfortablākos un arī drošākos apstākļos. Tas ir arī jautājums par izvēli, ko nosaka attieksme pret vēsturisko apbūvi. Vai kādreiz bija citādi? Var vēlreiz atgriezties atmiņās, piemēram, par pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem Rīgā. Kamēr Vecpilsētā notiekošo restaurāciju apsprieda arhitekti laikrakstu diskusijās, citur laiks šķita stāvam uz vietas. Noputējušās, asfaltā iegrimušās, zem tumši brūnās vai pelēki zaļās krāsas slāņa «iekonservētās» koka ēkas ar aprūsējušajiem skārda jumtiem kaut kur Āgenskalnā vai Grīziņkalnā ir tēli no citas, padomju sociālisma norieta laikmeta realitātes, nejauši saglabājušies atmiņā līdzās šņācošajiem gāzētā ūdens automātiem parkos vai tikko jaušamajai mandeļu smaržai Centrālās dzelzceļa


103

Māja Venēcijā. Vai jebkur citur

stacijas uzgaidāmajā telpā. Pamazām tās pazūd no pilsētas ainavas vai arī atgriežas tajā citā, gan patiesi, gan tikai šķietami atjaunotā veidolā. Tomēr lai paliek Marsela Prusta imitācijas kārdinājums. Atmiņas nevar aizstāt tagadnes prasības. Aiz 467. sērijas deviņstāvu nama loga redzamā ainava vēl glabā septiņdesmito gadu modernisma arhitektūras priekšstatus par cilvēkam piemērotu un labvēlīgu dzīvojamo vidi. Apbūves brīvā plānojuma struktūra ir saglabājusies, iegūstot pilnvērtīgus zaļos akcentus, jo vienlaikus ar namu celtniecību iestādītie koki ir izauguši, daži no tiem līdz pat augšējiem stāviem. Pa šo laiku šis un tas ir arī mainījies. Pirms pāris gadiem dažas blakus esošās mājas iepakoja sulīgi oranžā un dzeltenīgi brūnā siltumizolējošā apšuvumā un aiz vienlaidus stiklotajām lodžijām vairs nav saskatāma tā sadzīves lietu bagātība, kas droši vien ielīksmotu antropologa sirdi, savā priekšmetiskajā tiešamībā atklājot nama iemītnieku dzīves pasaules materiālo kvalitāti. Citas deviņstāvu ēkas šajā Rīgas satelītpilsētas apkaimē vēl gaida savu kārtu, demonstrējot laika apstākļu un iedzīvotāju ikdienišķās iedarbības sekas: nosūbējušu stikla bloku atliekas kāpņu telpu ārsienās, ko papildina finiera ielāpi, patinētus keramzīta paneļus un saulē izbalojušas plastikāta apdares detaļas fasādēs. Jautājumi mēdz būt dažādi, arī retoriski. Retoriskus jautājumus uzdot nav grūti, un atbildes uz tiem dažkārt pat nav nepieciešamas. Kad 1970. un 1980. gadu sērijveida dzīvojamās ēkas kļūs par arhitektūras mantojumu? Šajā jautājumu ir saklausāma zināma ironijas piedeva. Varbūt tās iemieso pagātnes daļu, kuru tomēr negribas atcerēties, lai gan tā ir klātesoša ikdienā, jo tā gluži vienkārši ir vieta, kurā dzīvojam? Padomju modernisma arhitektūra tiem, kas šajā vidē dzimuši un auguši, bieži vien šķiet traucējoša, neglīta vai vispār «nekāda»; tas ir fons, kas nevis izceļ, bet absorbē atšķirīgo; tā ir kā inerta masa, kas eksistē pašpietiekamā realitātē, līdz to piemeklē sabrukums vai rekonstrukcija. Starp citu, dažas piecdesmito gadu nogales ēkas, kas vēl saglabājušas oriģinālo krēmkrāsas apmetumu, Rīgas priekšpilsētu vai provinces centru zaļajās ielās jau šķiet atgādinām par pasauli, kas ietilpst mantojuma kategorijā. Pēckara gados būvētajiem tipveida dzīvojamiem namiem inženiertehnisko uzlabojumu radītās izmaiņas šķiet dabisks papildinājums to ģeometriskā minimālisma stilā ieturētajai arhitektūrai. Turklāt no šiem uzlabojumiem patiesībā ir atkarīga dzelzsbetona paneļu celtnēm kritiski svarīgo armatūras konstrukciju izturība pret nolietojumu. Ja atgriežamies pie jautājuma par arhitektūras radīto atmosfēru, tad atklājas, ka šeit sīkumu nav — ​blakus


104

Mārtiņš Mintaurs

tehnoloģiskajai drošībai un komfortam ēkas un tās iemītnieku dzīves kvalitāti nosaka arī tās vizuālais tēls un pievilcība. Autentiskums, protams, ir mūsu radīta sociāla konstrukcija, un tomēr šīs ilūzijas spēks ir lielāks, nekā to apzināmies un gribam atzīt. Gan tad, kad runa ir par viduslaiku katedrāli, gan historisma laikmeta slimnīcas kompleksu, gan par kādu no 20. gadsimta «dzīvojamām vienībām».


105


B lu m b A

iegūt divus ziloņus

nd ziloni uz pusēm nevar r

a

Sadalot

100 ↞

106

Andra Blumberga ir profesore Rīgas Tehniskās universitātē. Kādreiz gribēja kļūt par arhitekti, taču nu ikdienas darbs saistīts ar divām viņas kaislībām — sistēmisku domāšanu un ietekmi uz klimata samazināšanu, taupot enerģiju ēkās. Sistēmiskā domāšana dod iespēju ieraudzīt, ka pasaulē viss ir savstarpēji saistīts ar redzamām un neredzamām saitēm. Savukārt ēku tehnoloģiju evolūcija rāda, ka cilvēce atgriežas pie saknēm, tikai tagad esam bruņojušies ar uzkrātu zināšanu bagāžu.


107

Sadalot ziloni uz pusēm nevar iegūt divus ziloņus

Mūsdienīga ēka ir videi draudzīga ēka. Tā ir ēka, kas patērē pēc iespējas mazāk enerģijas, nepieciešamo enerģiju iegūst no atjaunojamiem resursiem un ietver tehnoloģiskus risinājumus, kas ražoti videi draudzīgā veidā. Tai pat laikā tā ir ēka, kas atvieglo lietotāja ikdienu un uzlabo viņa dzīves kvalitāti. Taču tas nereti nonāk konfliktā ar ēkas arhitektoniskajiem un inženiertehniskajiem risinājumiem, jo tas, kas pirms tam bija mazsvarīgs, kļūst svarīgs, bet svarīgais — mazsvarīgs, piemēram, siltuma ieguvumi no cilvēkiem un sadzīves iekārtām pagājušajos gadsimtos būvētajās ēkās veido tikai nenozīmīgu daļu no ēkas energobilances, bet gandrīz nulles patēriņa ēkās tie ļoti būtisku ietekmi uz ēkas enerģijas patēriņu. Centieni pielāgot dažādos periodos celtās ēkas mūsdienu standartiem ietver vairākus izaicinājumus. Vēsturiskajās ēkās, kas būvētas līdz Otrajam pasaules karam, bieži nav iespējams samazināt siltuma zudumus, siltinot ārsienas, jo šādu ēku fasādes ir kultūrvēsturiska vērtība. Arī logu nomaiņa jāveic ar pietāti pret vēsturisko mantojumu, ievērojot sākotnējo dizainu. Integrēt atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas pirmskara ēkās, neradot apgrūtinājumu kultūrvēsturiskajām vērtībām — tas ir īsts pārbaudījums inženieriem un arhitektiem. Savukārt padomju laikos būvētās ēkas var siltināt no ārpuses, taču rezultātā pilsētas ainavā parādās nenosakāma laika perioda un būvniecības stila ēkas. Tomēr viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem un ēkas iedzīvotāju pamatotu uztraukumu avotiem abās šo ēku grupās ir ventilācijas nodrošināšana ēku siltināšanas gadījumā. Ja ēkā, kuras sienas tiek siltinātas, neizbūvē ventilāciju, iekštelpās var pasliktināties gaisa kvalitāte vai veidoties paaugstināts mitrums un pelējums. Savukārt pēdējos gados būvētās ēkās enerģijas patēriņš ir neliels, taču tas tiek iegūts ar risinājumiem, kas mēdz ierobežot arhitekta radošumu — jo tiek izvirzītas prasības ēkas novietojumam pret debess pusēm, stiklotās virsmas laukumiem, noēnojumam, siltuma ieguvumiem, apkures un ventilācijas sistēmām. Daudzos gadījumos tehniskie risinājumi liek atgriezties pie sen


108


109


110

Andra Blumberga

zināmiem, bet aizmirstiem paņēmieniem, piemēram, ēkas ārsienas kā siltuma akumulators. Un tas ir jauns radošs izaicinājums — bez pārlieku komplicētām arhitektoniskām struktūrām panākt nepieciešamo emocionālo iedarbību un piešķirt ēkai individuālu raksturu. Kad būvniecības procesa dalībnieki pieiet risināmajai problēmai izolēti katrs no savas puses, viņi nereti domā, ka risinājums ir pilnībā atkarīgs tieši no viņiem. Tā arhitekts iedomājas, ka visa pamatā ir veiksmīga būvapjomu saspēle un impozants ēkas tēls, bet būvinženieris par katru cenu grib kolonnu tīklu 6x6m. Šāda domugaita padara abus par upuriem ilūzijai, ka, sadalot ziloni uz pusēm, var iegūt divus ziloņus. Proti, ka sistēmas sastāvdaļas var efektīvi darboties autonomi viena no otras. Savukārt patiesā ziloņa ieraudzīšana, apzināšana un izpratne par to, kā darbojas visa sistēma kopumā, ir viens no visu laiku lielākajiem izaicinājumiem arhitektūrā un būvniecībā. Arhitektiem un būvinženieriem kopā ir jāspēj tikt pāri savām bailēm par pirmskara ēku siltināšanu no iekšpuses. Tas pavērtu iespēju samazināt enerģijas patēriņu un uzlabot dzīves kvalitāti šajā ēku grupā, nesamazinot ēkas fasādes kultūrvēsturisko vērtību, kā tas ir noticis Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Ventilācijas tehnoloģiju nozare piedzīvo renesansi un atgriešanos pie saknēm — sarežģīti tehnoloģiski risinājumi, kas ir izmantoti pēdējās sešās desmitgadēs, tiek pamazām aizstāti ar gadu tūkstošiem zināmu risinājumu modernizētām versijām. Tie balstās uz samazinātu enerģijas patēriņu un vienkāršāku ikdienas lietojumu. Taču šī paradigmas maiņa inženieriem un arhitektiem nozīmē domāšanas un pieejas maiņu. Lai arī ēku būvniecības jaunākās tendences virzās prom no tehnoloģiski sarežģītiem modeļiem, kuru darbināšana rada lielas problēmas lietotājiem, ēkās joprojām paliks daudzi risinājumi, kuri nepieciešami, lai nodrošinātu automātisku sistēmu darbību un neapgrūtinātu lietotāju ikdienu. Cilvēce mērķtiecīgi ir mēģinājusi attālināties no savas ikdienas gaitu pakārtošanas ēku vajadzību


111

Sadalot ziloni uz pusēm nevar iegūt divus ziloņus

apmierināšanai, tostarp automatizējot apkures sistēmu, lai aukstajā gada periodā cilvēks nebūtu piesiets mājai un krāsns kurināšanai. Cilvēki tiecas pēc drošības un paredzamības, tāpēc viņu rīcība bieži balstās aizspriedumos un vēlmē pieturēties pie jau zināmā. Taču mūsdienu apstākļos tas nereti aizved pa maldu ceļiem, un ar rūgtumu nākas secināt, ka šodienas problēmas ir vakardienas nepareizo risinājumu sekas. Apgūstot starpdisciplināras prasmes un kompetences, un iemācoties sadarboties ar citu nozaru pārstāvjiem, iespējams ieraudzīt visu ziloni kopumā un rast inovatīvus un radošus tehnoloģiskus risinājumus, kas būs pieņemami un saprotami visām iesaistītajām pusēm.


Ar

tis

Apkalpošana mājās ec Sv

e 112

Artis Svece ir pēc izglītības un nodarbošanās filosofs, gana daudz darbojies arī publicistikas laukā. Plašs interešu loks, kas, labvēlīgi raugoties, nolasās kā ziņkāre par apkārt notiekošo, mazāk labvēlīgi — ​kā virspusējība. Šī ziņkāre dod drosmi izteikties par lietām, kuras viņš nepārzina, piemēram, arhitektūru. Attieksme pret tehnoloģijām ir ļoti labvēlīga, bet ar nosacījumu, ka tās ir parocīgas un tajās nav jāiedziļinās — ​atkal virspusējība.


113

Apkalpošana mājās

Nekad neesmu gribējis īpašumā māju. Vismaz ne nopietni. Ar šausmām domāju, ka man vajadzētu nepārtraukti rūpēties par to — ​jālabo jumts, jātīra rensteles, jākrāso logi, jāsaprot, kāpēc pagraba sienas ir mitras, nākamnedēļ jātiekas ar elektriķi un vienreiz taču jāsaved kārtībā garāža. Tas viss man riebjas. Man gribas mājokli, kurš netraucē un neiejaucas manā dzīvē. Iespējams, ka pie vainas tas, ka mans tēvs bija padomju laika universāls meistars, kurš varēja pēc vajadzības būt celtnieks, santehniķis, galdnieks, metinātājs vai elektriķis. Mūsu mājās šīs jomas bija viņa pārziņā, un man par tām nekad nebija jādomā. Kādreiz es par to jutos mazliet vainīgs, jo tāpat kā no sievietēm tika sagaidīts, ka tās spēs gatavot ēst, sabiedrības normas paredzēja, ka vīrietim jātiek galā ar šādām mājas lietām. Bet pēdējā laikā arvien vairāk jūtu, ka sabiedrības gaidas šajā ziņā mazinās. Šo nomaiņu normās droši vien noteica vairāki paralēli procesi. Padomju sabiedrībā, kurā pagāja mana bērnība, cilvēki dzīvoja pārticīgā trūkumā. Tas nebija īsts trūkums, kad nav ko ēst, bet nepārtraukts iztrūkuma apziņas stāvoklī. Padomju sabiedrība nepārprotami bija patērētāju sabiedrība, bet specifiskā veidā — ​cilvēki ilgojās pēc materiālām lietām un bieži vien savu statusu būvēja ap patērētajām precēm, bet šīs preces nebija viegli pieejamas un tās netika piedāvātas, katram pašam bija tās jāatrod, kas savukārt prasīja specifiskas «mednieku-vācēju» zināšanas. Šīs zināšanas gāja komplektā, pirmkārt, ar noteiktām sociālām saitēm jeb sociālo kapitālu, kas padomju laikos bija ļoti noderīgs lietu iegūšanai, un, otrkārt, ar noteiktām prasmēm. To, ko nevarēja dabūt gatavu, vajadzēja izgatavot pašam. Tam bija vajadzīgs brīvais laiks, kas padomju cilvēkam bija viegli pieejams resurss. Un brīvajā laikā cilvēki kļuva par amatieriem celtniekiem, santehniķiem, drēbniekiem vai agronomiem. Īpaša vērtība bija asprātībai (krievu valodā ir vārds «smekalka» — ​asprātīgs veids, kā izdarīt kaut ko situācijā, kad pirmajā mirklī tas šķiet neiespējami). Piemēram, 1987. gadā, padomju režīma noslēgumā, latviešu arhitekte Zaiga Gaile un inženieris Māris Gailis, vēlākais Latvijas premjerministrs, izdeva grāmatu «Mēbeles jauniem cilvēkiem», kuras pamatvēstījums bija, ka jebkurš var izveidot savā dzīvoklī vai istabā modernu vidi: «Kopējais augstums sēžamajam ir ap 35 cm, tātad, ja mīkstā bloka biezums 10 cm, cokolam jābūt 25 cm augstam. To izgatavo no ēvelētiem dēļiem, galdnieku plates, finierēts skaidu plates vai saplākšņa. [..] Ja tas viss jums par sarežģītu, gluži labu pamatu mīkstajiem elementiem var sakraut no ķieģeļiem, pārliekot tiem pāri dēļus vai biezu saplāksni» (22. lpp.). Arī mūsmājās bija šī grāmata, es atceros, kā daudzkārt pētīju zīmējumus ar


114

Artis Svece

mobilām sēžamgrupām un transformējamām istabām, bet reāli neko neuztaisīju, pat ne no ķieģeļiem. Visi šie padomju pašdarinātie objekti bija robusti un ne tikai pēc definīcijas amatieriski. Droši vien tobrīd cilvēki patiešām spēja uztvert istabā novietotu kasti kā «mobilu mēbeli», un šajā prasmē no ierobežotiem resursiem radīt savu versiju par mūsdienīgu vai elegantu interjeru ir kaut kas optimistisks un simpātisks. Tomēr, šodienas acīm raugoties, viegli pamanīt zināmu primitīvumu, nenostrādātību vai naivumu, kas tolaik palika neatpazīts vai vismaz šķita veikli noslēpts. Gaiļu grāmatā ievietotie zīmējumi ir pietiekami labi izturējuši laika pārbaudi, bet to pašu nevar teikt par turpat ievietotajām fotogrāfijām, kurās redzami mūsdienīga interjera paraugi tā laika izpratnē, realizēti dzīvē. Arī mana tēva kādreizējie «risinājumi» vairākkārt ir izpelnījušies mūslaiku meistaru izbrīnu. Kad sagruva padomju režīms un Latvijā ienāca brīvais tirgus ar preču bagātību, viena no pirmajām lietām, ko cilvēki ķērās darīt, bija remonts. Izveidojās īpatnējs kvalitātes standarts, saukts par «eiroremontu» — ​šis apzīmējums ietvēra norādi ne tikai uz importētu («Eiropas», ne padomju) materiālu izmantošanu un tādu kā viduvējas viesnīcas pussterīlo stilu, bet arī dārdzību. Ne katrs varēja atļauties eiroremontu. Ideālā gadījumā to neveica pats, bet uzticēja profesionāļiem. Realitātē gan lielākajai daļai nācās tikt galā pašu spēkiem, un komentārs: «Te jau izskatās kā pēc eiroremonta,» bija teju vai augstākā uzslava, ko amatieris varēja saņemt. Tomēr pēcpadomju remontu vilnis bija arī pēdējais padomju «dari pats» (DIY) kultūras uzplaiksnījums. Katrā ziņā tā vairs nebija kultūra, kas vienoja visu sabiedrību. Pamazām veidojās vidusšķira un profesionāļu kārta ar citu izpratni par kvalitāti, laiku un pat dzimumlomām. Būt meistarīgam un izdarīgam mājas uzturēšanas darbos ir slavējami, bet neko no tā nezināt arī ir OK. Vidusšķirai veidojās savi rituāli, un viens no tipiskākajiem bija sarunas par meistariem. Viņus ir grūti dabūt, viņi ir dārgi, nav disciplinēti, un viņu gaume ir nožēlojama un izsmejama. Vienlaikus bez viņiem nevar iztikt, jo kurš gan ir spējīgs paturēt galvā visus produktus, tehnikas, tehnoloģijas, izvēles iespējas. Padomju laikā bija viena brūnā grīdas krāsa, ar kuru tad grīdu arī nokrāsoja, bet tagad pat grīdu nokrāsot vairs nebija vienkārši. Tā ka amatieru kultūras marginalizācijā sava nozīme bija gan sociālajām izmaiņām, gan brīvajam tirgum, gan tehnoloģijām. Vienlaikus tas, ka informācijas apmaiņu par to, kā kaut ko uzmeistarot, nomaina informācijas apmaiņa par


115

Apkalpošana mājās

meistaru niķiem un netikumiem, nav tikai dekadences pazīme. Patiesībā mājas uzturēšana kā amatieriska nodarbe nepazuda, drīzāk mainījās tās raksturs. No amatniecības nozares tā kļūst par menedžmenta nozari. Mājas vai dzīvokļa īpašnieka galvenais uzdevums ir strādāt ar cilvēkiem un galvenā prasme ir komunikācija. Ikvienam līdzās savai pamatnodarbei ir jābūt amatierim menedžerim. Dzimums ir otršķirīgs. Bet rezultāts tāpat tiek sociāli vērtēts. Manuprāt, amatieri mājas menedžeri vidējā termiņā sagaida grūti laiki. Iemesls ir tehnoloģiju attīstība un izmaiņas izpratnē par māju, kas savukārt rada vairākas problēmas. Mājai kā objektam laika gaitā ir palielinājušās funkcijas. Sākumā tā vairāk vai mazāk pasargāja no apkārtējās vides, mūsdienās tā nodrošina veselu virkni pakalpojumu. Mēs vairs nevaram vienkārši ienest mājā gaismu, ūdeni, ielaist tajā svaigu gaisu utml. Pati māja ir jāaprīko tā, lai varētu ieslēgt gaismu, uzlādēt telefonu, pieslēgt trauku mazgājamo mašīnu vai nodrošināt vēlamo klimatu. Māja ir šo pakalpojumu infrastruktūru kopums. Tas, ka tā ir kopums, nevis sistēma padara to amatieriski menedžējamu. Bet jau tagad ir lietas, kur vairs nevar vienkārši prasīt palīdzību santehniķim vai elektriķim, jo risinājums, kas jāatrod, ir komplekss. Gudrās mājas ideja paredz māju padarīt par vienotu sistēmu. Problēma, manuprāt, nav tajā, ka cilvēkam būtu grūti apgūt šo sistēmu, lai lietotu, bet tajā, ka, ja tajā kaut kas nobrūk, tad mūsdienu izpratnē par darbu sadalījumu un atbildību, nav neviena, kas šo sistēmu pārzina pilnībā. Katrā ziņā tas nevar būt amatieris mājas menedžeris. Patiesībā no gudrās mājas idejas, manuprāt, izriet tas, ka māja kļūst par pakalpojumu. To nav iespējams uzbūvēt un atstāt amatiera īpašnieka improvizācijām. Tās menedžments nevar izpausties tā, ka viens atbild par gudro apsildīšanas ierīci, cits par elektrību vispār, vēl kāds par santehniku, un viņu sadarbību nodrošina mājas īpašnieks. Nevar būt tā, ka vieni saliek visās sienās simtiem vadu, bet nākamie nezina, kur tie vadi atrodas, nevar būt tā, ka vieni uzstāda vienu programmatūru, otri ar to nestrādā. Tehnoloģiju attīstības loģika, cik nu to ir iespējams saprast vai prognozēt, manuprāt, vedina uz to, ka mums ir jāatsakās no priekšstata par māju kā objektu, kuru kontrolē tās saimnieks amatieris. Tai ir jākļūst par pakalpojumu kā, teiksim, mājas internetam, kurš funkcionē fonā un kura darbībā tu pats neiedziļinies, ja vien tev nav īpašu interešu un prasmju. Visticamāk priekšstats, ka māja ir objekts, kuru izgatavo un nodod īpašnieka rīcībā, vēl kādu laiku saglabāsies. Amatieriem māju menedžētājiem tas nozīmē ciešanas un nepatikšanas — ​sociālās normas no viņiem prasīs


116

Artis Svece

to, ar ko viņi patiesībā nevar tikt galā. Bet sociālās normas, kā zināms, nav vienmēr instrumentāli racionālas. Tās arī nav nemainīgas. Ja kādreiz šķita pašsaprotami, piemēram, ka automašīna ir ģimenes īpašums, tā jātur pie mājas, būtībā funkcionē kā mobila papildus istaba, šobrīd iespēja, ka bezvadītāju automašīnas kļūs par sabiedrisko pakalpojumu, šķiet gana reāla, lai gan varbūt ne acumirklīgi īstenojama. Māja kā pakalpojums, bez šaubām, radīs veselu virkni sociālu izaicinājumu, daļu no kuriem mēs jau zinām no diskusijas par interneta drošību vai tiesībām pašam labot un izmainīt elektroniskās ierīces (right to repair). Es gribēju mazliet vairāk pieminēt tikai vienu šādu izaicinājumu. Modernisti koķetēja ar domu, ka māja ir kā mašīna, viņi atteicās no dekoratīvisma par labu funkcionalitātei, tomēr priekšstati par to, kas ir eleganta vai mājīga telpa, vēl aizvien sakņojās 19. gadsimta vai pat senākos paraugos. Arī mūsdienu gudro māju laikmetā nekas daudz nav mainījies. Mēs esam gatavi skatīties uz dīvāniem, lustrām vai gleznām, bet, cik vien iespējams, vēlamies noslēpt vadus, caurules, radiatorus, pat elektroniskas iekārtas. Priekšstats, ka siena, kuru rotā attēli, interjera priekšmeti vai grāmatas, ir mājīgāka vai gaumīgāka nekā tā, kurai šķērsām novilkti skaidri saskatāmi vadi, nav pašsaprotams, tā ir noteikta izvēle, kas balstās veselā gūzmā pieņēmumu un normu, kas pēc inerces saista 19. un 21. gadsimtu. Manuprāt, šī inerce priekšstatos par mājīgumu un vēlme nomaskēt tehnisko infrastruktūru patiešām pastāv, lai gan realitātē var novērot dažādas tās pakāpes. Daži visiem zināmie arhitektu eksperimenti kā Ričarda Rodžersa pazīstamākās ēkas šos priekšstatus nav mainījuši. Mēs pieciešam, teiksim, elektriskos slēdžus, bet negribam redzēt ventilācijas trubas, radiatorus iebūvējam grīdās, televizorus noslēpjam aiz gleznām, bet ledusskapjus aiz koka paneļiem. Iespējams, gudrās mājas tehnoloģijas šo pretstatu saasina vēl vairāk. No tehnikas brīvais interjers ir fasāde, kas slēpj ārkārtīgi komplicētu tehnisku infrastruktūru. Es, protams, neņemos prognozēt tehnoloģiju attīstību, un var jau būt, ka gudrās mājas sistēmas kļūs arvien virtuālākas un tām vienkārši nebūs, ko slēpt, tāpat kā datori pēdējās desmitgadēs kļūst nevis arvien lielāki, bet otrādi — ​mazāki. Atbilstoši manis minētās problēma izzudīs. Tomēr vismaz šobrīd vēlme dzīvot iepriekšējo laikmetu telpas scenogrāfijā izskatās ārkārtīgi neparocīga un izšķērdīga. Nedomāju, ka šo problēmu var atrisināt, meklējot veidu, kā gudrās mājas tehnoloģiskos aspektus pasniegt estētiski pieņemamā veidā. Tas zināmā mērā būtu kārtējais mēģinājums apslēpt gudrās mājas tehnoloģisko dabu un


117

Apkalpošana mājās

uzburt pirmsindustriālā laikmeta ilūziju, lai cik nesakarīga vai neizdevīga tā būtu. Es nesaku, ka gudrajai mājai jābūt neglītai vai ka dizainera darbu turpmāk būtu jāuztic elektriķiem un santehniķiem, bet, manuprāt, šobrīd iezīmējas pretruna starp zināmu inerci mūsu priekšstatos par māju un gudrās mājas funkcionalitāti, kas analoģiska pretrunai starp māju objektu un māju pakalpojumu. Manuprāt, māja pakalpojums prasa jaunu dizainu. Nevis estetizāciju, bet estētikas maiņu. Jaunu, tieši gudrajai mājai piemērotu izpratni par telpu, interjeru, mājīgumu, dizainu un funkcionalitāti, pieejamību un apslēptību, stabilo un transformējamo. Šajā ziņā gudrās mājas arhitektūra, manuprāt, vēl nav pat sākusies.


118


119


Sa

lm

n h et oloģ

M

ah

a

— » u d i«v e

{1}

Kas māju padara

ki vai arhitekti?

112 ↞

ija, cilv ē

120

Dr. Maha Salmana ir Kanādā esošās Jorkvilas Universitātes Interjera dizaina nodaļas vadītāja. Viņas galvenās pētnieciskās intereses ir vernakulārā arhitektūra, ilgtspēja un cilvēku uzvedība būvētajā vidē. Viņa lieto tehnoloģiju gan darbā, gan citās dzīves jomās. Kas māju padara «viedu» — tehnoloģija, cilvēki vai arhitekti?


121

Kas māju padara «viedu» — tehnoloģija, cilvēki vai arhitekti?

Jau 1920.gados arhitekti apšaubīja savu dzīvojamo telpu statisko raksturu un lūkoja padarīt tās elastīgākas un atsaucīgākas pret lietotāju vajadzībām. 1990.gados ilgtspēja kā jēdziens visā pasaulē kļuva par modes vārdu gandrīz jebkurā jomā: ekonomikā, lauksaimniecībā, politikā, sociālajā taisnīgumā un ne tikai. Arhitektūra nebija nekāds izņēmums. Kopumā par ilgtspēju arhitektūrā nereti mēdz pieņemt: tā nozīmē ar augstajām tehnoloģijām (hi-tech) papildinātas ēkas. Pēdējo gadu laikā ilgtspējīgas ēkas ar augstajām tehnoloģijām ir ieguvušas apzīmējumu «viedās mājas». Šos mājokļus parasti uzskata par konstrukcijām, kuras ar savienojamības un tālvadības palīdzību ir padarītākas energoefektīvākas, ērtākas, drošākas un vieglāk lietojamas. Lietotāji no viedās mājas sagaida (un ražotāji tiecas nodrošināt) paaugstinātu komfortu, mazāku cilvēka iesaisti un automatizētu uzdevumu izpildi. Šādām dzīvojamām telpām ir arī nepatīkamas sekas — tās padara iemītniekus atkarīgus no viedajām tehnoloģijām un uzspiež viņiem pasīvu lomu, kamēr apkārtējā vide aktīvi parūpējas par vienkāršiem mājas darbiem, piemēram, gaismu izslēgšanu, cilvēkiem dodoties pie miera. Šādas mājas uzskata par viedām daudzo sensoru un ierīču dēļ, kuras pārvalda visus mājas aspektus ar mērķi padarīt to ērtāku un ilgtspējīgāku. Šīs sistēmas, piemēram, izslēdz nevajadzīgo apgaismojumu, aizver iemītnieku nejauši vaļā atstātos logus un veic citas automātiskas darbības, kas mazina enerģijas patēriņu. Tādējādi tehnoloģija padara viedās mājas ilgtspējīgākas. Tomēr pastāv kāds svarīgs jautājums: vai tehnoloģija ar savu pārmērīgi aktīvo iesaisti cilvēku telpas pārvaldībā nesāk ierobežot cilvēku rīcībspēju? Tehnoloģijai viedajās mājās viennozīmīgi ir aktīva loma — varbūt {1} Based on the article pat pārāk aktīva —, savukārt Sustainable and Smart: Rethinking What a Smart Home iemītnieku loma aizvien lielāIs written for the 4th International Conference on ICT for kā mērā kļūst pasīva. Tā, manuSustainability. Co-authored by prāt, ir svarīga problēma, kurai Samar Sabie, a PhD student in information science at Cornepieciešams risinājums. nell University, and Dr. Steve Easterbrook, director of the Padomāsim par dažādaSchool of Environment at the jām slavenajām celtnēm, kas University of Toronto.


122

Maha Salmana

aprīkotas ar inovatīvām ēku vadības sistēmām un tiek uzskatītas par ilgtspējīgu viedo ēku paraugiem. Vairums arhitektu par pasaulē pirmo viedo ēku uzskata Žana Nuvela augsti novērtēto Arābu pasaules institūtu Parīzē. Šī ēka ir vieda, jo tās fasāde ir klāta ar gaismjutīgām žalūzijām, kas atveras un aizveras, kontrolējot mājā ielaisto saules gaismas un siltuma daudzumu. Žalūzijas, kas tik tiešām bija vizuāli un tehnoloģiski iespaidīgas, piecu gadu laikā pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā pārstāja darboties. Tajās iekļuva putekļi, pārlieku sadārdzinot un sarežģījot to uzturēšanu. Šī aparatūras kļūme viena apturēja visas sistēmas darbību. Tagad padomāsim par viedajām mājām, kurās ieviesta tik liela aparatūras un programmatūras dažādība. Vai maz spējam iedomāties, cik sarežģīta un trausla ir šāda sistēma? Ja nu ražotājs nolemtu atjaunināt kāda sensora programmatūru, un tas rezultātā vairs nespētu sazināties ar galveno vadības paneli? Līdz ar to viena mūsu mājas funkcija vairs nedarbotos, un pastāv iespēja, ka šajā nākotnē iemītnieki būtu tik pieraduši atstāt mājas pārvaldību iekārtu ziņā, ka vairs nezinātu, kā rīkoties, ja daļa šo iekārtu atteiktos strādāt. Viņi varētu nemācēt pat paši atvērt logus, lai ielaistu mājoklī svaigu gaisu. Šis ir ekstrēms scenārijs, taču, ja interesējaties par viedajām mājām, tas ir apsvēršanas vērts. Mēs neapgalvojam, ka no viedajām mājām pilnībā jāatsakās — nepavisam ne. Mēs apgalvojam, ka pastāv citi veidi, kā padarīt mājas viedas un ērtas, vienlaikus nodrošinot iemītniekiem aktīvu un dinamisku iesaisti ēkas procesos: izmantojot vernakulāro arhitektūru. Man vernakulārā arhitektūra nozīmē būvētās vides veidošanu saskaņā ar dabisko vidi, atrašanās vietu, klimatu, vietējiem būvmateriāliem un sabiedrības vajadzībām — veidā, kas atbilst cilvēku fiziskajām, ekonomiskajām, kulturālajām un sociālajām vērtībām. Vernakulārā arhitektūra ir tautu «spogulis», kas atspoguļo vietu, laiku un kultūru. Tā ir patiesā viedā arhitektūra; to veido cilvēki cilvēkiem, un tā laika gaitā ir attīstījusies un mācībās no kļūdām


123

Kas māju padara «viedu» — tehnoloģija, cilvēki vai arhitekti?

pielāgojusies, lai apmierinātu sabiedrības vajadzības saskaņā ar apkārtējo vidi. Kā piemēru aplūkosim vernakulāro arhitektūru karstos reģionos: gan brīvi stāvošas mājas, gan mājokļu puduri ir plānoti un izkārtoti tā, lai nodrošinātu vēsa gaisa un vēja plūsmu pa ielām. Gaiss māju iekšpagalmos ir neticami vēss un spirdzinošs pat dienās, kad gaisa temperatūra ārā pārsniedz 40 grādus pēc Celsija. To nenodrošina gaisa kondicionēšana vai ventilatori — dzesēšanas efektu pilnībā īsteno pareizs fizikas principu pielietojums, veidojot spiediena atšķirību, kas savukārt dzen cauri mājai gaisu. Vēl viens būtisks elements ir masīvas sienas, kuru biezums ir pietiekams, lai neļautu karstumam iekļūt mājā dienas laikā. Naktī, kad temperatūra tuksnesī parasti krītas, sienas izstaro uzņemto siltumu atpakaļ mājā. Tomēr vernakulārajā arhitektūrā komforta nodrošināšana nav tikai pasīvā dizaina ziņā. Aktīva loma ir cilvēkiem, kuri dienas gaitā pārvietojas no telpas uz telpu, vairoties no saules un sekojot vēsajai gaisa plūsmai (un ziemā rīkojoties pretēji), stādot augus ēnai un mitrumam, mitrinot ārā esošās virsmas, lai dzesētu gaisu, atkārtoti izmantojot ūdeni mazgāšanai un lauku apūdeņošanai, vēsajos gada mēnešos mājoklī ieklājot biezus audumus un paklājus un citādi iesaistoties vides pielāgošanā. Šis process manāmi atšķiras no pasīvas mājas apdzīvošanas, kurā iemītnieki vairs nedomā par tādām vienkāršām darbībām kā apgaismojuma izslēgšana, skaļruņu skaļuma samazināšana, plūsmas regulēšana krānā, lai mazinātu ūdens patēriņu, gaisa kondicionēšanas sistēmas ieslēgšana, aizkaru aizvilkšana vai durvju aizslēgšana. Pasīvai apdzīvošanai paredzēts dizains paredz, ka vide konstatē iemītnieku vajadzības un izpilda nepieciešamās darbības. Pats galvenais — šāda ēku apdzīvošana ir aktīva. Par spīti visiem minētajiem mehānismiem, māja nenodrošina komfortu visur vienlaikus, tāpēc iemītnieki mēdz sākt dienu pagalmā, kamēr tajā valda vēsums, tad pēcpusdienā pārvietoties uz kādu no telpām ēkas perimetrā un vakarā pavadīt laiku uz jumta; viņi dažādās vietās un


comfor nowh 124


ortable here 125


126

Maha Salmana

dienas laikos veic dažādas darbības — viņi pielāgo savu rīcību, lai maksimāli izmantotu ēkas sniegtās priekšrocības. Visbeidzot, vai mēs varam sākt domāt par viedajām mājām citādi? Ko no šī visa varam secināt? Galvenais secinājums — vernakulārajās mājās izmantotās pasīvās stratēģijas ir iedarbīgākas nekā viedajās mājās iekļautās aktīvās tehnolo­ ģiskās stratēģijas. Taču, vai tas nozīmē, ka mums jāatstāj novārtā tehnoloģija un jāatgriežas pie vernakulāriem risinājumiem? Vai mēs varētu izstrādāt programmatūru, kas ļautu arhitektiem projektā vienlaikus iekļaut pasīvās tehnoloģijas stratēģijas un sensorus un lietotāju uzvedību, lai padarītu ēkas viedākas? Ignorēt tehnoloģiju viennozīmīgi nav iespējams; cilvēku dzīvesveidi un ikdienas prasības ir mainījušās, un gatavība sadzīvot ar iespējamu diskomfortu ir zemāka nekā vēl pirms gadsimta. Tehnoloģija caurstrāvo cilvēku ikdienu uzņēmējdarbībā, atpūtā, izglītībā un saziņā. Neviens nevar noliegt tehnoloģijas izšķirošo lomu globālās pandēmijas apstākļos. Bez tehnoloģijas mēs nebūtu varējuši saņemt pilnvērtīgu medicīnisko palīdzību vai iepirkties internetā, studenti nebūtu varējuši turpināt izglītību un cilvēki nebūtu varējuši sazināties ar saviem ģimenes locekļiem, draugiem un citiem tuviniekiem. Tieši tehnoloģija mums ļāva turpināt darbu, piedalīties sapulcēs un apspriesties ar kolēģiem, kā arī saglabāt saikni ar pasauli un sekot jaunākajām ziņām un notikumiem. Tehnoloģija mūs izglāba no vājprāta un vientulības; tā mums ļāva saglabāt savstarpējo saikni. Šīs pārdomas mums sniedz svarīgu mācību: «viedumu» rada nevis tehnoloģija, bet gan tās veidotāji — cilvēki. Taču — un tas ir galvenais — cilvēkiem tehnoloģija jāprot viedi izmantot. Neļausim tehnoloģijai mūs vadīt. Mums jāuzņemas vadība un jāizmanto tehnoloģijas priekšrocības, vienlaikus saglabājot mūsu kā cilvēku aktīvo lomu: lietosim tehnoloģiju viedi un neļausim viedajai tehnoloģijai lietot mūs.


127



129


D an ie

ls

Bā r

Pēc oglekļa

130

Daniels Bārbers ir Pensilvānijas Universitātes Veicmana Dizaina skolas asociētais arhitektūras profesors. Viņa pētnieciskais darbs vērsts divos galvenajos virzienos: pirmais ir saistīts ar arhīviski pamatotu arhitektoniskā modernisma vēstures revizionismu, demonstrējot vides jautājumu nozīmi kustības vēsturiskajos pavērsienos. Otrs virziens saistīts ar teorētiskā ietvasa izstrādi arhitektiem, kas pievēršas klimata krīzei. Daniela pētījumos apskatīta gan tehnoloģisku inovāciiju, gan kulturālu pārmaiņu nozīme pašreizējās klimata krīzes risināšanā.

{1}


131

Pēc oglekļa

Komforta pretstats ir diskomforts. Pēc pirmā mēs tiecamies, no otrā cenšamies vairīties. Komforts ir vērtīgs, jo tas sola konsekvenci, normalitāti un paredzamību, kas savukārt mums ļauj ražīgāk darboties vai mierīgi izgulēties. Mūsu kopīgi paustā uzticība komfortam ir sava veida sevis mierināšana — ​ka mūs nekas neapdraud un ka rītdiena līdzināsies šodienai. Komforts liecina, ka esam pacēlušies pāri dabas pasaules nekonsekvencei un triumfējuši, ne tikai pār dabu un tās untumiem, bet pār nejaušību pašā būtībā. Uz komfortu var paļauties. Tas joprojām mūs gaidīs, kad atgriezīsimies. Komforts ir neatraujami iesaistīts mūsu veidotajos interjeros un cēloņsakarību ķēdēs, kas apvieno apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmas, tām nepieciešamos šķidrumus un izrietošās oglekļa emisijas. Komforts attiecas uz daudziem dzīvošanas aspektiem — ​no piepilsētu klajā plašuma līdz luksusa apdarei automašīnās. Šajā vispārīgajā nozīmē tas ir cieši piesaistīts patēriņam. Īpaši aktuāla ir iekštelpu siltuma regulācija, jo tā ietilpst arhitektu kompetencē un tajā ir sevišķi grūti ieviest radikālas izmaiņas. Dizains ir šīs cēloņsakarību ķēdes daļa — ​tas organizē un estētiski definē saikni starp komfortu un oglekli. Dažādas komforta izpausmes ir kā pakāpieni ceļā uz pārticību. Sabiedrības slāņu nošķīrumi ir komforta nošķīrumi — ​gan plašākajā, gan šaurākajā izpratnē. Vienlaikus tie ir arī ekonomiski un ģeopolitiski nošķīrumi. Rietumi, globālie Ziemeļi, industrializētā kapitāla reģioni ir gaisa kondicionēšanas globālā teritorija, kas satur ap komforta pieejamību organizētās 21. gadsimta politiskās ekonomikas. Pakāpieni ceļā uz pārticību ir fiziski, telpiski, arhitektoniski un termāli. Pirmais līmenis ir pārtika; tam seko pajumte un patvērums no laika apstākļiem; tad siltums; un, visbeidzot, vēsums, lai mēs varētu palikt aktīvi, veseli un ražīgi, sevišķi smacējošā mitrumā. Tālāk seko precizitātes slāņi: filtrēts gaiss, izolācijas membrānas, sensori visur, visi komforta industriālā kompleksa, kurš tiecas ieskaut ķermeni kā mīļākais krekls, elementi. Būt bagātam nozīmē nekad nejust diskomfortu. Nabadzīgie dzīvo nepārtrauktā diskomfortā, tiekdamies remdēt izsalkumu, patverties no lietus un aukstuma, nekļūt par nejaušības upuriem. Tieksme pēc komforta ir tieksme pēc iespēju vienlīdzības, taisnīguma un izaugsmei un pašizpausmei labvēlīgiem apstākļiem. Taču pieejamā komforta daudzums ir ierobežots. Nevis tāpēc, ka komforts pasaulē varētu beigties, bet tāpēc, ka, ņemot vērā klimata krīzi, mums {1} Balstīts rakstā, kas kopīgi jāaprod ar domu, ka no komforpirmpublikācēts žurnālā Log ta būs jāatsakās. Precīzāk: arhitektiem (Nr. 47, 2019. gada rudens)


132

Daniels Bārbers

būs jāpalīdz mums no tā atteikties — ​par spīti dažādajiem šī uzdevuma sarežģījumiem un par spīti reālas virzības klimata jautājumos trūkumam mūsu jomā. Iekštelpu komforts ir arhitektūras ziņā, un komforta ierobežošana būs arhitektu darbs. Tā paredz apzinātu būvētās vides pārveidi. Mēs rīkojamies tā, it kā komforts ne tikai kondicionētās iekštelpās, bet arī patēriņā, pārtikas šķērdēšanā un ceļošanā, būtu mūsu kā cilvēku tiesības. Taču globālo oglekļa piesaistītājsistēmu, kuras ir tieši saistītas ar komforta nodrošināšanu, ietilpība jau ir pārsniegta. Ja mēs vairs nedrīkstam ražot oglekli, tad nevaram arī turpināt kondicionēt gaisu kā līdz šim. Ēkas jāveido, jāprojektē un jābūvē citādi. Mums jāpārskata un jāpanāk jauna vienošanās par ne vien komforta, bet arī ražīguma, līdztiesības, kvalitātes un kultūras noteikumiem. Komforts, gluži kā kapitāls, ir sadalīts nevienmērīgi — ​tas visiem netiek piešķirts vienādā mērā. No augsta komforta līmeņa ir grūti atteikties. Vēl grūtāk ir pārliecināt no tā atteikties citus. Komforts šķiet normāls, pašsaprotams, acīmredzams — ​pelnīts. Kāpēc gan neieslēgt kondicionieri smacīgā bezmiega naktī? Kāpēc gan jebkad to izslēgt? Un tomēr mums jāierobežo un jāpārskata komforta sadale, nevis jāatstāj tā pašplūsmā. Tā kā klimata krīze saasina globālo nevienlīdzību dažādās jomās, komforta pārskatīšana mums liks šo nevienlīdzību kritiski izvērtēt. Kuram ir tiesības lemt par to, vai citiem būs pieejams komforts? Kādas ir šādu tiesību uzņemšanās tehnoloģiskās, industriālās, politiskās un emocionālās aprises? Projektēšana komforta vārdā ir radījusi ēkas bez nākotnes: apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmām projektētas un pielāgotas ēkas ar stiklotām sienām un robustām mehāniskajām sistēmām diez vai spēs izdzīvot pēckomforta pasaulē. Vairums 20. gadsimta arhitektūras ikonu ir mūsdienu iekštelpu un ārtelpu termālajā kontekstā nepārdomātas; oglekļa kontekstā tās ir neapdzīvojamas, neatgūstamas, neglābjamas. Mūsu vēsture tiks pārrakstīta, mūsu konservācijas principi un uzskati par ēku vērtību mainīsies. Mēs esam liecinieki lēna (pārāk lēna), taču neatlaidīga mums ierastās hermētiskās būvētās vides norieta sākumam. Arhitekti nav apmācīti projektēt diskomfortam. Vēl ne. Mēs vairs neesam pasargāti no dabas untumiem. Daba mums uzbrūk, nosacīdama mūsu kopīgo nākotni. Iekštelpu komforta pamatā ir globāls klimata nestabilitātes pieaugums aiz loga. Iekštelpu komforts rada neparedzamību. Par spīti visiem Antropocēna — ​ģeoloģiskā «cilvēka» laikmeta — ​pasludinājumiem mēs nespējam atgriezt atmosfēru paredzamā gultnē. Vai arī — ​vismaz pagaidām — ​iztēloties


133

Pēc oglekļa

tādu cilvēces nākotni, kas būtu noturīga pret mūsu un vēl jo vairāk mūsu bērnu piedzīvoto neparedzamību. Apkures, dzesēšanas un mitruma regulēšanas sistēmas mums sniedz komfortu, vienlaikus mūs apdraudot. Patiesībā tieši šīs noslēgtās, kondicionētās telpas mūs visvairāk pakļauj dabas ietekmei. Mēs dzīvojam Komfortocēna laikmetā, kuru definē konsekventas iekštelpu vides radīšanai pakļauta pasaules kārtība. Šis laikmets būs īss, vai vismaz cilvēku iespējas to piedzīvot — ​ierobežotas. Vai tiešām mēs sevi lemsim nāvei tieksmē pēc komforta? Jā — ​vismaz ar to mēs riskējam. Gaisa kondicionēšana ir viena no galvenajiem šo eksistenciālo draudu radītājām; iekštelpu gaisa kondicionēšana ir galvenais oglekļietilpīgais imperatīvs, kuram arhitekti var pieķerties, pretoties un to pārveidot. Kā projektēšana diskomfortam var sasniegt kvalitātes un vērtības statusu? Projektēt diskomfortam nozīmē vērtēt globālo kopienu augstāk par vietējo un uzsvērt arhitektūras spēju apvienot ģeofiziku ar ģeopolitiku: vērtēt pilsētas, apbūves vietas un prakses tā, it kā ogleklim būtu nozīme. Oglekļa kontekstā, kā arī formas, teorijas un novatorisma kontekstā, arhitekti var pētīt diskomforta pieredzi. Būvētā pasaule ir nosacīta. Tā ir būvēta atbilstoši konkrētiem sociālekonomiskajiem apstākļiem, kopīgām vēlmēm un kultūras interesēm; to var nojaukt un uzbūvēt no jauna atbilstoši jauniem apstākļiem, jaunām vēlmēm un jauniem kultūras izpausmes ietvariem. Šāda pārbūve vienlaikus pārskatītu ar resursiem, ekonomiku, apmaiņu un vienlīdzību saistītās attiecības. Cilvēku pieradināšanai pie diskomforta jākļūst par jauno arhitektūras mērķi.


St en dz en

Ēr

ik s

Aizliegtais auglis

134

Jautājums joprojām ir atvērts — ​vai Ēriks Stendzenieks ir reklāmtekstu autors ar radošā direktora dotībām vai radošais direktors ar rakstnieka prasmēm? Jebkurā gadījumā viņš ir radījis dažus no izcilākajiem darbiem Latvijas reklāmā. Ērikam ir bijušas ilgas un nedaudz sarežģītas attiecības ar tehnoloģijām, jau kopš 4 gadu vecuma, kad viņš kontaktligzdā iebāza piecu collu garu naglu. Tagad viņš ir iemācījies darboties ar advancētākām iekārtām, tomēr 53 gadu vecumā joprojām nav sapratis, kā iestatīt cepeškrāsns taimeri.


135

Aizliegtais auglis

Pie Velna, nopūtās Dievs. Viņš lēni piecēlās no baltu ādu tapsētā krēsla. Šikais sēžamais bija pieredzējis labākus laikus. Izsēdētais tapsējums bija sasprēgājis un laika gaitā ieguvis saimnieka dibena formu, tikai negatīvā. Arī kabineta sienas bija baltas. Taisnību sakot, teju viss bija balts vai tuvu tam. Varēja just: saimniekam gaišie toņi ir tīkami. Visticamāk, sirdī viņš bija minimālists. Nesteidzīgi šķērsojis vidējas studijas izmēra telpu, Dievs piegāja pie pamatīga, spoži gaismas apspīdēta akvārija. Ūdens vietā tajā bija smalka smilts. Teju nemanāma uz pelēkas līkloču saknes nokareniem gredzeniem gulēja čūska. Izvilcis no balti krokotā halāta dziļumiem dzīvu peli, Dievs to novietoja akvārijā čūskas redzes laukā. Tā viņa šeit dzīvo. Nevar jau ārā laist. Tu atceries, kopš tā gadījuma ābeļdārzā... , — ​viņš sacīja. Dievs atgriezās pie galda. Ventilators skaļi dzina gaisu ne svaigākās paaudzes datora korpusā. Dievs to izslēdza un pastūma malā klaviatūru ar pagalam nolietotu taustiņu «Lai Top!» mums pierastā «Enter» vietā. Mēs zināmā mērā esam strupceļā, viņš sacīja telpas vidū sēdošajam sarunu biedram. Sarunu biedrs — ​stalts kungs — ​šķiet, mazliet pāri pusmūžam, gandrīz neizkustējās no vietas. Viņš bija atgāzies uz biroja tipa krēsla un tikko manāmi šūpojās. Tātad krēslam piemita šūpošanās funkcija. Un ritentiņi. Atglaustie, piķa melnie mati nepārprotami bija krāsoti. Ar melno krāsu atjauninātas bija arī uzacis un acu kontūras. Pirmajā mirklī viesi varēja noturēt par Tīlu Lindemanu no Rammstein. Vai varbūt Oziju Osbornu. Pēc ilga klusuma brīža, kad, šķiet, neviens vairs negaidīja atbildi, viņš, riskējot zaudēt līdzsvaru, atgāzās vēl mazlietiņ un izbrauca ar pirkstiem cauri ērkulim, ar pierastu kustību izvairoties no ragiem. Pie Dieva, — ​nopūtās Velns. Protams, runa bija par Cilvēku. Labi iecerētais projekts kaut kādā brīdī bija, kā saka, «aizbraucis pa neparedzētām sliedēm». Bet kurā tieši brīdī? Un uz kurieni? Un, galvenais, ko tagad pasākt? — Tu zini. Es viņu radīju pēc sava ģīmja un līdzības. Es viņu uzprojektēju kā baltu lapu, kas mūža ritumā tiktu viņa paša aizrakstīta ar labiem darbiem, domām un manis godināšanu. Ar līdzcietību, mīlestību un taisnumu. Ar tuvošanos Man. Mēs abi zinām, kas no tā iznācis. Tā vietā, lai dzīvotu pa gabalu no grēka, lai turētu savu autoru cieņā un godā, un ietu pa dzīvi taisns, kā zobens, lai artu laukus un gaidītu ražu, viņš jau labu laiku staigā vieglus un greizus ceļus. Kādēļ stādīt olīvju birzi, ka var noplūkt no kaimiņa


136


137


138

Ēriks Stendzenieks

birzs? Viņš negrib būt kā Es caur tiekšanos, atteikšanos no kārībām, piepūli un nožēlu. Nē. Viņš grib būt kā Es, lai darītu brīnumus. Lēti teatrāli efekti. Kādēļ prasīt Dievam padomu, ja ir Google? Kādēļ apgūt telepātiju, ja ir telefons un Skype? Kādēļ pašam meklēt atbildes uz jautājumiem, ja ir Siri? Kādēļ mocīt sevi, ar mēģinājumiem caur gara spēku apgūt teleportāciju, ja vieglāk iekāpt lidmašīnā? Kādēļ piepūlēt dvēseli, ja vienkāršāk nospiest pogu? Labi, ja uz TV pults vai mājas klimata kontroles pults, nevis kodolčemodāna. Un Tev, Velns (velns parāvis, es atvainojos), ir pamatīga atbildība par šito. — Mans draugs. You’re missing the point. Pirmkārt, es esmu, un vienmēr esmu bijis tas, kurš attur Cilvēkam pietuvoties Tev. Ja viņš taps par Tevi, viņš Tevi nogāzīs no Debesu Troņa, Velns pārlaida skatienu baltajam krēslam. — Ar tekstu «Ikviens var būt dievs». Es izlieku lamatas. Es kārdinu izdzert 14 pintes alus, ja būtu pieticis ar vienu. Es lieku Cilvēkam smagā dzērumā ap četriem naktī sūtīt nude pics saviem/ām bijušajiem/ām. Es esmu grēka un nožēlas meistars. Viņi mostas un, pirms izmazgāt zobus, viņi krīt dziļā nožēlā, ka kārtējo reizi ilgi lolotais dvēseles kāpiens Tavā Everestā ir izgāzies. — Turpini, turpini. Galu galā — ​es jau Tevi, kā kritušo eņģeli, sūtīju. Es atvainojos, ja tas bija par skarbu. «Vācies no Paradīzes dārza ar savām pekelēm» nav labākais vēstījums. — Es turpināšu, jā. By the way, Tev ir labs baznīcas vīns. Ellē tādu nedod. Tur ir Jägermeister un alus. Aizvieto 1900 gadus ellē. — Man, kā Dievam, droši vien ir pienācis mirklis pārskatīt savu noderīgumu Cilvēka ikdienā. Jā, cieņa, iespējams, ir gājusi mazumā. Tev, Velns parāvis, ir viegli runāt. Viņi negrib Dievu, viņi paši grib būt Dievs. Tu zini, kāds apgrozījums ir maketu 1:1000 biznesā? Viņi pērk un liek kopā veselas valstis 3 × 3 metru formātā. Viņi izlemj — ​tā pilsēta dzīvos vai nē. — Nu, tas ir mūsu projekta vārgs mēģinājums iejusties Tavā vai manā ādā. Ar nosvīdušu, saspringtu seju, noliecies pār 1:1000 mērogā uzbūvētu pilsētu, cilvēks jūtas visvarens. Kā Dievs, viņš to var noslaucīt ar vienu plaukstas vēzienu. Ok, tas var būt Dievs Lite, bet joprojām. Un nepaniko. — Jā, es drusku panikoju, — ​Dievs pacēla balsi. — Es atceros, kā Tu bakstīji to sava datora (norāda uz Dieva PC 286) taustiņu «Lai Top», Velns turpināja. Gaisma, ūdens, zeme, rock’n’roll un tā. Nestrādā. Bet tagad


139

Aizliegtais auglis

klausies. Es vienmēr esmu cienījis Tavas ambīcijas būt «vis — ​vis — ​vis». Tādēļ mani kārdinājumi Cilvēkam ir tikai un vienīgi lamatas. Viņš pats tās uzliek un pats tajās iekrīt. Un iekritīs. Gribi darīt brīnumus? Jā, bet tavi brīnumi, cilvēk, patlaban nav nekas vairāk, kā vāji brīnuma izstrādājumi. Artificial Intelligence? Jā, lai atbildētu uz banāliem jautājumiem. «Līdz cikiem strādā beķereja?». Mēs abi esam šeit, lai sniegtu mūsu projektam ilūziju, ka viņš sevī apvieno Tevi un Mani, Dievu un Velnu. Cilvēks taisa realitātes šovus. Cilvēkam patīk, ka Kardašjaniem ir lieli dibeni. Cilvēks taisa raidījumus, kur slavenības cep omleti. Cilvēks ar nazi griež gaļu. Cilvēks ar nazi nodur sievas mīļāko. Cilvēks izdomā atomelektrostaciju. Cilvēks nobumbo Hirošimu. Cilvēks pārvērš pasaules okeānu par šķidru plastmasu. Miljons citu piemēru. — Turpini, Velns, turpini. Kurš tad nezina, ka Tu vari kurmi no alas izrunāt. (Nevajadzēja man Tev dot to ratatam muldēšanas talantu). — Nu un lūk (Dievs parāvis)... Vai Tu šobrīd nejūties labāk? Vai Tev nav vairāk brīva laika? Teju 2000 gadus Tu sēdēji šitajā birojā 24/7/365. Katru minūti — ​miljons lūgšanu, vaidu un prasību. No «atsvabini mūs no mēra» līdz «iesvēti šo ganāmpulku» vai «dod svētību šai jahtai». Es pat nerunāšu par 20. gadsimta sākumu, kur Tavi vietnieki Zemes virsū — ​ feldfēbeļi, svētie tēvi un tā tālāk — ​iesvētīja lodes, durkļus bumbas un granātas, lai tās nogalina iespējami vairāk ienaidnieku. Piekrīti — ​līdz ar tehnoloģijām mums abiem ir krietni vairāk brīva laika. Mēs varam atgāzties krēslā. (lai arī neticami, Velns atgāzās vēl nedaudz). — Velns! Tu to pateici skaļi. Es jau sen par to domāju, — ​Dievs braucīja baltsirmo bārdu. — ​Es, Velns, esmu tik noguris klausīties, ka ticība ir balta, bet zinātne — ​melna. Vai otrādi. Bet jāpaciešas. Ticīgie rok vienu tuneli vienā virzienā. Zinīgie rok otru, tieši pretēji. Man ir smagas aizdomas, ka viņi abi satiksies. Līdzīgi, kā Euro Express no Lielbritānijas uz Franciju. — Es jau jūtu, ka būs karsti! Jo let’s face it: atšķirībā no Tevis, Dievs, cilvēkiem — ​gan ticīgajiem, gan zinīgajiem — ​ rūp tikai viņi paši. Cilvēks var Tevi kosplejot, cik ilgi grib, bet kļūt par Dievu viņam nav dots. Ar Tavu varenību viņš, egoisma vadīts, savārīs tādus sūdus, kādi pat man nenāk prātā. Tiklīdz būs iekāpis Tavās kurpēs, tūlīt game over būs klāt — ​saderam? Mums gan tā nav slikta ziņa — ​varēsim sākt projektu no jauna un šoreiz kārtīgi visu nomenedžēt. — Nesteidzini notikumus. Līdz tam mums vēl ir daudz brīva laika, — ​Dievs iemalkoja sarkanvīnu. — Uzliec kaut ko, — ​Velns izstaipījās krēslā.


140

Ēriks Stendzenieks

Dievs paķēra Bang & Olufsen pulti. Istabu piepildīja Rodžera Votersa balss: «Welcome my son, welcome to the machine…»


141


El

īn a

bi

et e

Kuratora dienasgrāmata

142

Elīna Lībiete ir NRJA arhitekte un Fold autore. Kā Latvijas paviljona kuratore Elīna ir dokumentējusi radošās komandas ceļu vairāk nekā divu gadu garumā. Katru dienu strādā tehnoloģiju ielenkumā, lai varētu pārvākties uz būdu mežā un dzīvot bez interneta. Apzinās, ka tas ir liekulīgi.


Tas viss sākās ar kādu tehnoloģiski pārsātinātu privātmājas projektu. Mūsdienīgākos un jaudīgākos inženiertehniskos risinājumus šajā ēkā mēs iekļāvām pēc klienta (retrospektīvi skatoties — ​diezgan pašmērķīgas) vēlēšanās. Par spīti labākajiem nodomiem pēc būvniecības beigām palēnām atklājās, ka šīs tehnoloģijas ir kļuvušas par apgrūtinājumu, nevis ieguvumu. Mūsu klientu reportāžas par ikdienas dzīvi jaunajā miteklī no sīkumainības pamazām pārvērtās murgainās, Kafkas cienīgās ainiņās, kurās atklājās projektēto inženiertehnisko sistēmu nepraktiskais, absurdais un klaji ļaundabīgais raksturs. Lai neizplūstu detaļās un pasargātu šo klientu identitāti un mūsu pašu godu viņu acīs, paliksim pie tā, ka šajā mājā tehnoloģiju pārbagātība sāka līdzināties cimperlīgam, neparedzamam iemītniekam, ar kura kaprīzēm mūsu klientiem nācās mācīties sadzīvot. Un kā lai sadzīvo ar mašīnu? Mūsu inženieri plātīja rokas un uzgrūda vainu programmētājiem, ražotājiem vai viens otram.

143

«Nu, vismaz arhitektūru uztaisījām labu,» mēs beigās nospriežam. Taču šī nebūt nav ne mūsu pašu, ne citu tuvu arhitektu vienīgā pieredze ar nekontrolējamām tehnoloģijām arhitektūrā. Mūsu redzeslokā līdzīgi stāsti nonāk arvien biežāk. Un sāk šķist, ka arvien biežāk šīm tehnonejēdzībām kājas aug (ne līdz galam patiesos) centienos celt ēku energoefektivitāti. Likumsakarīgi, jo klimata pārmaiņas un pūles tās novērst arhitektūrā ienes jaunus tehnoloģiskus risinājumus un regulējumus, kuru ieviešana dzīvē ne vienmēr norit gludi. Kad cīņa pret globālo sasilšanu caur birokrātijas, attīstības plānu, atbalsta fondu un regulējumu mudžekli nonāk līdz vienkāršam pasūtītājam, sākotnējā ideja ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Tas, cik bieži energoefektivitātes celšana notiek formāli nevis pēc būtības, vismaz post-padomju telpā ir ieguvis jau anekdotisku pieskaņu. Mēs patiesībā sildām ekonomiku nevis siltinām ēkas. Redzeslokā paturēt kopainu nav viegli, it sevišķi, ja kopaina nav nemaz tik skaidra. Vairākus mēnešus spraigi diskutējot un gaužoties par savām nedienām ar tehnoloģijām arhitektūrā, šis ir sakarīgākais skaidrojums, pie kā nonākam. Un, kamēr iegrožojošo birokrātisko aparātu varam turēt kā galveno grēkāzi, mūsu pašu profesionālā atbildība šajā situācijā aizslīd otrajā plānā. Ja piemiedz acis, skabargas izskatās gandrīz kā baļķi. ○○○

Mēs gūstam pārliecību, ka galvenā problēma visā šajā tehnonejēdzību sāgā ir kompleksa, visaptveroša skatījuma

Kuratora dienasgrāmata

○○○


144


145


trūkums. Vai tiešām var būt tā, ka tūkstošiem kilometrus noceļojušas un sarežģīti saražojamas ierīces ir videi draudzīgākas nekā vecie labie low tech risinājumi? Ja inženieri darītu ko vairāk par ciparu bīdīšanu tabulās, viņi būtu aizdomājušies par to, vai enerģiju rijošas ventilācijas sistēmas no Ķīnas ir racionālāks risinājums par epizodisku logu atvēršanu, ne tā? Mēs dažiem energoauditoriem caur puķēm pajautājam, vai viņi paši tic saviem novērtējumiem. Viņi daudznozīmīgi smaida.

146

○○○

Savstarpējos strīdos un dedzīgā vēlmē pēc fiksa risinājuma mums rodas ģeniāla ideja. Katram projektam jāpiešķir atbilstoša CO₂ kvota un jāļauj arhitektiem un inženieriem tā aizpildīt pēc saviem ieskatiem. Bez skatīšanās pār plecu. Bez mūžīgi nīstajiem obligātajiem vējtveriem. Savu argumentāciju balstām intuitīvā sajūtā, ka ražošanas CO₂ pēda pārsniedz oglekļa dioksīda apmēru, ko energoefektivitātes tehnoloģijas ietaupa sava dzīves cikla laikā. Ja gūglē ieraksta «manufacturing CO₂ exceeds life-cycle CO₂» («ražošanas CO₂ pārsniedz dzīves cikla CO₂»), izlec apstiprinoši raksti. Vēl apstiprinošāki tie ir, ja meklē pēc frāzes «CO₂ reducing technologies useless» («CO₂ samazinošas tehnoloģijas bezjēdzīgas»). Šajā loģikas ķēdītē zināmu lomu spēlē mūsu implicītā, bet kvēlā pārliecība, ka 21. gadsimts arhitektūrai ir sasējis rokas.

Savai idejai par CO₂ kvotu mēs ticam gandrīz trīs nedēļas. Tās ir ļoti labas nedēļas — ​viss beidzot ir sastājies savās vietās. Lai gūtu apstiprinājumu savai acīmredzamajai attapībai, mēs uzaicinām uz sarunām vairākus energoefektivitātes un vides ekspertus. Viņi, kurš nu pieklājīgāk, kurš norādot uz folijas cepurītēm un velkot paralēles ar plakanās Zemes piekritējiem, pilnībā sagrauj mūsu ilūzijas. Fakti ir skaudri un nepielūdzami — ​salīdzinājumā ar iegūto CO₂ samazinājumu ražošanas CO₂ pēda ir niecīga. Šis attiecas uz PVC paneļiem, ventilācijas sistēmām, elektromobiļiem, prefabricētām ēkām un gandrīz visu citu, kas ierakstāms šāda salīdzinājuma kategorijā. Mūsu izpratne par «kopainu» piedzīvo krasas, taču neizbēgamas korekcijas. ○○○

Elīna Lībiete

○○○


Mēs esam vīlušies, dusmīgi un degradējamies līdz nebeidzamiem iekšējiem strīdiem. Ikrīta sapulcēs valda haoss. Kādu dienu mēs nonākam līdz strīdam par to, vai globālo sasilšanu tomēr neizraisa vulkāni un govju atraugas, nevis cilvēku darbības. Daudz vēlāk, kad apspriežam šo tekstu, vilcināmies, domājot par to, vai iekļaut šo epizodi savā grēksūdzē. Izlemjam, ka, kas bijis — ​bijis.

147

○○○

Lai kaut kā uzlabotu savu noskaņojumu, izdomājam vairākas video etīdes, kas ilustrē (daļēji iztēloto, daļēji īsto) tehnoloģiju nejēdzību un mūsu pašu psiholoģisko stāvokli. Vienā uz Roomba robota uzstutēta tautumeita sijā auzas un pati tās sasūc. Citā fēns pūš vēju Latvijas karogā. Ilgi ņirgājamies par kamīnā iemontētu sprinkleru sistēmu, līdz sastrīdamies par to, vai etīde, kurā gudrās durvis nereaģē uz sava iedzērušā saimnieka balss komandu, nav pārāk līdzīga alus reklāmai. Laikam esam nedaudz novirzījušies no sava mērķa.

Mēs turpinām tikties ar dažādiem ekspertiem. Viens no viņiem iesaka kādu citu ekspertu, kurš ir uzrakstījis zinātnisku publikāciju par riskiem, ko slimnīcu ventilācijas sistēmās dzīvojošas baktērijas rada pacientu veselībai. Es to, protams, izlasu, un man patīk tas, ko redzu. Ventilācijas sistēmas ir izdevīgas bīstamiem, parazītiskiem mikroorganismiem, nevis cilvēkiem. Tas nav tev, tas ir kaut kādiem mikrobiem! Darbadienas beigās esmu par to pārliecinājusi arī visus savus kolēģus. Tā kā esmu pilnībā pārņemta ar šo tēmu, laimīgā kārtā, itin drīz kāds pacietīgs draugs pie bāra letes uzved mani uz pareizā ceļa. Paskaidro, ka šī teorija robežojas ar, labākajā gadījumā — ​urbāno mītu, sliktākajā — ​ sazvērestības teoriju. Norāda man uz citām publikācijām, kas šo teoriju apstrīd, un pilnīgi lieki atgādina, ka, pirms uzticēties autoritātēm, jāpārbauda to leģitimitāte. Mani pārņem nepatīkama un trauksmaina sajūta, ka jau kādu laiku turu rokā āmuru un redzu tikai naglas. ○○○

Pēc gariem strīdiem un vairākiem izlocīšanās mēģinājumiem mums nākas sev pašiem atzīt, ka esam bijuši intelektuāli negodīgi. Ar savu CO₂ kvotu mēs esam mēģinājuši izbraukt sveikā ar tīrām biksēm — ​noraidīt tehnoloģijas, būt

Kuratora dienasgrāmata

○○○


pietiekami progresīvi 21. gadsimtam un, to darot, vēl piedevām izskatīties dumpinieciski. Protams, kāršu namiņi, kas būvēti uz vēlamiem secinājumiem, sabrūk ātri. Mūsu gadījumā vēlamais secinājums bija — ​tehnoloģijas ir nevēlamas; tās pārņem pārāk lielu dzīves telpas daļu. Izejot no šāda sākumpunkta, ir iespējams izpildīt dažnedažādas loģikas kļūdas, lai pēc tam atkal nonāktu atpakaļ pie vēlamā secinājuma. Atšķirībā no cirkulāriem argumentiem godīgums gandrīz vienmēr ir laba pozīcija, uz kuru atkrist atpakaļ. Strauja jaunu tehnoloģiju un risinājumu ienākšana arhitektūrā rada nepatīkamas pieredzes gan ēku lietotājiem, gan arhitektiem. Taču nepatīkama pieredze nenozīmē, ka attiecīgie risinājumi būtu jāatmet kā nederīgi. Kā paši to pieredzējām, saikne starp klimata pārmaiņām, energoefektivitāti un konkrētiem arhitektoniski tehniskiem risinājumiem nav acīmredzama, it sevišķi, ja jāņem vērā arī šo aspektu mijiedarbība ar pārvaldības sistēmām, resursu plūsmu, ekonomiskiem ierobežojumiem un cilvēku psiholoģiju. Un šai problēmai nav nekādu ātro risinājumu.

148

Tehnoloģiskā progresa laikmetā, kad starp problēmu un ierīci, kas to risina, ir tik daudz vienkāršam vērotājam neizprotamu soļu, pietiekami attīstītas tehnoloģijas nav iespējams atšķirt no maģijas {1}. Līdzīgi ir arī ar daudzajiem soļiem un mehānismiem, kas saista klimata pārmaiņas ar tehnoloģijām, kas tās cenšas novērst. Taču, ja mērķis, ko šīs tehnoloģijas tiecas sasniegt, ir neskaidrs, apgrūtinājumi un kļūmes, kas rodas šī procesa rezultātā, sāk izskatīties pēc lāsta, un, gluži saprotami, ēkas lietotājā rada spītīgu pretestību. Mēs sākam pievērsties šim cilvēciskās pieredzes aspektam. Izjautājam savus kolēģus, draugus un klientus un viņu stāstos uztaustām kopīgu pavedienu — ​neizpratni par to, kā un kāpēc šīs tehnonejēdzības eksistē. Savās anekdotēs viņi nereti ievelk arī digitālās tehnoloģijas, kas savas necaurspīdības, sarežģītības un dažkārt klaji manipulatīvā dizaina dēļ nevieš savos lietotājos uzticību un apvērš tradicionālo izpratni par to, kurš kuram kalpo, — ​ierīce cilvēkam vai cilvēks ierīcei. {1} Šis ir viens no trijiem Klarka likumiem, ko sešdesmitajos noformulēja zinātniskās fantastikas autors Artūrs Č. Klarks: «Any sufficiently advanced technology is indistinguishable from magic.»

○○○

Velkot paralēles ar mūsu pašu pieredzi un centieniem saprast, kāpēc tehnoloģijas šķietami rada vairāk

Elīna Lībiete

○○○


problēmu nekā atrisina, mēs ar šiem stāstiem atgriežamies pie ekspertiem. Viņi dod izsmeļošus, sarežģītus un nebūt ne intuitīvus skaidrojumus, atklājot un izgaismojot mērķus un labos nodomus, kas dzen tehnoloģisko progresu. Viņi norāda uz šo tehnoloģiju lietotāju un projektētāju trūkumiem, izvairīšanos no atbildības un dažkārt — ​slinkumu. Viņi atzīst, ka birokrātiskā sistēma, kuras kontekstā notiek sadursme starp cilvēkiem un tehnoloģijām, nebūt nav ideāla, taču šobrīd ir labākais, uz ko kā sabiedrība esam spējīgi. Viņi apliecina, ka ekonomiskās intereses bieži pārtrumpo augstākus mērķus. Viņi atkal un atkal atkārto, ka sabiedrībai trūkst izpratnes par fundamentāliem globāliem procesiem un ar tiem saistītajām tehnoloģijām, un atgādina, ka atbilde ir izglītībā un komunikācijā starp iesaistītajām pusēm, — ​lietotājiem, dizaineriem, tehnologiem, ierēdņiem un stratēģiem.

149

Es atceros savu tehnoloģiju un vides zinātnes profesoru Stratklaidas universitātē, kurš ar apokaliptisku degsmi savos studentos mēģināja viest vismaz rudimentāru izpratni par klimata pārmaiņu nopietnību, neizbēgamību un mūsu kā arhitektu atbildību to priekšā. Tas bija vērtīgs, fascinējošs un dziļi nepatīkams kurss. Kurš gan grib reizi nedēļā klausīties tajā, ka pasaules bojāeja jau ir sākusies, ka mēs kā indivīdi un sabiedrība darām pārāk maz, un, ja mēs tūlīt radikāli nemainīsim savu attieksmi pret planētu, pastāv pamats fatālam pesimismam. Iekšēji saviebjos, kad atceros, kā parakstos zem studentu petīcijas, kas dekānam lūdz, Dieva dēļ, piešķirt mums citu profesoru, jo šis viss vienkārši ir pārāk nepatīkami un pārāk daudz. Saceru savam profesoram pazemīgu e-pastu, kurā lūdzu sniegt komentāru par kādu konkrētu tehnonejēdzību stāstu. Viņš atbild, ka priecājas par manu dalību šādā projektā, taču ir pārāk aizņemts, attīstot solārās krāsnis. Tās varētu 2.4 miljardiem planētas iedzīvotāju, kas savas maltītes joprojām gatavo uz uguns, šo darbu atvieglot un arī palīdzēt samazināt oglekļa dioksīda izmešus. Es viņam novēlu veiksmi un nospriežu, ka šī ir karmiska ironija. ○○○

Šīs grāmatas struktūra un saturs daudzējādā ziņā atspoguļo mūsu pašu pieredzes un maldus, divu gadu garumā domājot par tehnoloģijām arhitektūrā. Pirmkārt, kļūdīties un apmulst ir cilvēcīgi. Taču tieši process jeb šādi līkloču ceļi ir tas, caur ko var izveidoties īsta izpratne. Pasaule mainās

Kuratora dienasgrāmata

○○○


150

Elīna Lībiete

ātrāk, nekā spēj pielāgoties mūsu smadzenes, kas joprojām vislabāk uztver lokālus, maza mēroga procesus. Lai arī 21. gadsimta arhitektūra risina globālas, atsevišķam indivīdam grūti aptveramas problēmas, dizainam un tehnoloģijām joprojām ir jāreaģē uz vienkārša lietotāja cilvēcīgo pieredzi. Otrkārt, viedokļu daudzveidība ir neizbēgama. Mēs joprojām neesam vienisprātis par to, kā interpretēt sadursmi starp cilvēku un tehnoloģiju. Taču gribam cerēt, ka tieši savedot kopā atšķirīgas perspektīvas, iespējams no fragmentiem uzbūvēt kopainu. Pat ja tas reizēm līdzinās aklo baram, kas tausta ziloni. Treškārt, cilvēki spēj mainīties. Kad pasauli pārņēma pandēmija, mēs gaidījām saasinājumu sabiedrības neapmierinātībā ar arhitektūras tehnoloģijām. Galu galā, būtu tikai likumsakarīgi, ja, pavadot tik daudz laika iekštelpās, izgaismotos tehnoloģiju trūkumi un aspekti, kas var likt domāt, ka tās drīzāk paredzētas ēkai, nevis cilvēkam. Taču notika gluži pretējais. Vajadzības spiesta, sabiedrība pielāgojās un pieņēma digitālās tehnoloģijas vēl nepieredzētā tempā. Kad pārmaiņas ir straujas, cilvēki uztver to nopietnību un spēj attiecīgi mainīties. Diemžēl pārmaiņas, kas šobrīd arhitektūrā ienes arvien vairāk tehnoloģiju, ir pakāpeniskas, gandrīz nemanāmas. Ja vien mēs spētu mainīties un pielāgoties, pirms sākuši liesmot mūsu pašu rudzu lauki.




153


154


155

Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai (Venēcija)


156

Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai

Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai Māte Daba nu ir pavērusi ceļu Mātei Tehnoloģijai. Tā ir mūsu mājokļos, birojos un publiskajā telpā. Tehnoloģija ir kļuvusi par dzīvesveidu un pavisam noteikti mainījusi to, kā mēs mijiedarbojamies ar arhitektūru. Ēku mehānisko un digitālo sistēmu augošā sarežģītība ir radījusi jaunus apstākļus, kuriem mums jāpielāgojas. Bet kā mums sadzīvot ar allaž klātesošajām mašīnām? Jaunā tendence būvēt ar tehnoloģijām pārsātinātas ēkas ir radījusi ne tikai jaunas ērtības, bet arī pretestību un aizdomas. Mašīnas vairs nav tikai parocīgas ērtības — ​tās ir kļuvušas par neatņemamu arhitektūras daļu. Ierīču mudžekļi nu šķiet ielaužamies dzīvojamajās telpās. Viedie risinājumi rada dumjus rezultātus. Reizēm mašīnas diktē savus noteikumus, atsvešinot cilvēkus no viņiem paredzētās vides. No distopiski noskaņota viedokļa raugoties, varētu teikt, ka tehnoloģijas attīstība ir aizgājusi pārāk tālu. Bet, kā jau ar lielāko daļu argumentu, kas apgalvo, ka kaut kas ir aizgājis pārāk tālu, patiesā problēma ir bailēs no nepazīstamā. Mūsu attiecības ar tehnoloģijām ir ambivalentas, pretrunīgas un bieži vien liekulīgas. Sēžot savos rūpīgi veidotajos, ar fosilajiem kurināmajiem uzturētajos mājokļos, ir viegli aizmirst, ka mēs taču mašīnas esam radījuši paši, lai tās mums kalpotu. Kamēr arhitektūra cenšas atrast savu nozīmi, pasaulei atrodoties uz ekoloģiskas katastrofas robežas, tehnoloģijas šajā visā nav pie vainas. Gluži pretēji — ​mašīnas, tāpat kā problēmas, kuras tās risina, visbiežāk ir pašas arhitektūras produkts. Latvijas paviljona instalācija Starptautiskajā arhitektūras biennālē Venēcijā taustāmā un interaktīvā veidā iemieso mūsu pretrunīgo attieksmi pret tehnoloģijām. Melno cauruļu mudžeklis pirmajā acu uzmetienā parādās kā svešķermenis, kas gluži kā parazīts pārņēmis cilvēka apdzīvoto telpu. Taču instalācija aicina skatītāju mainīt savu attieksmi un atpazīt šajā šķietami biedējošajā svešiniekā draudzīgu kaimiņu, kas reaģē uz garāmgājēju klātbūtni un pat uzrunā viņus nesaprotamā, bet mierinošā valodā. Šī cilvēka un tehnoloģiju sadzīvošanas pieredze iedvesmo domāt par iespējamu ilgtspējīgu sadarbību starp cilvēku un mašīnām, kuras, galu galā, ir radītas mums, vienlaikus aicinot pārskatīt tehnoloģiju augošo lomu laikmetīgajā arhitektūrā. Un, ja mēs no pašreizējās globālās veselības krīzes varam ko mācīties, tad tas ir šis: kad Māte Daba mums uzgriež muguru, tehnoloģijas ātri vien no ienaidnieka pārtop par draugu. Pilsētas ir vairāk kā tikai ēku kopas, un mašīnas var aizpildīt «jaunā normālā» pārrautos savienojumus. Tehnoloģijas ir līdzeklis mērķa sasniegšanai. Tas, kas sākumā varbūt šķita «tikai ēkai», tomēr izrādās «domāts tev».


157

Pārtrauktie savienojumi

Pārtrauktie savienojumi 2020. gadā Venēcijas biennāles paviljons, reaģējot uz globālo veselības krīzi, transformētā veidolā tika izstādīts Rīgā, Latvijā. Ekspozīcija «Pārtrauktie savienojumi» vairākos līmeņos apspēlē pandēmijas izraisīto distanci — ​starp indivīdiem, mājsaimniecībām, pilsētām un valstīm. Attālināta darba un sociālās distancēšanās apstākļos cilvēki ir spiesti izolēties savos mājokļos, kur ar tehnoloģiju palīdzību pastarpināti tiek veidota saikne ar pārējo pasauli. Fiziskās saiknes ir aizstājuši digitāIi signāli. Ierasto savienojumu pārraušana mājokļos rada līdz šim nepieredzētu funkciju pārklāšanos — ​ mūsu mājas tagad ir ne tikai privātas telpas atpūtai, bet arī biroji, skolas, bērnudārzi, trenažieru zāles, bāri, restorāni un koncertzāles. Atrauta no pārējās pilsētas, dzīvojamā vide ir pieredzējusi sociālu, funkcionālu un emocionālu sabiezināšanos un pārblīvēšanos. Lai arī pandēmijas apstākļos mūsu mājokļi ir bijuši izolēti cits no cita kā vientuļas salas, digitālie risinājumi tos ir padarījuši arī caurredzamus, sapludinot robežas starp privāto un publisko telpu. Tajā pašā laikā pandēmija ir kalpojusi par atgādinājumu vispārzināmai patiesībai — ​pilsētas nav tikai atsevišķu ēku sakopojums, bet gan savstarpēji savienojumi, kas «Covid-19» vīrusa izplatības rezultātā tika pārrauti. Tāpat arī valstis ir kas vairāk par pilsētu klāsteriem, un visa planēta ir kas vairāk par neatkarīgu valstu sagrupējumu. Globālā veselības krīze ir piespiedusi rast jaunus veidus, kas spēj vismaz pagaidām nodrošināt savstarpējo savienojumu tīklu. Tagad vadi ir mūsu ielas un serveru kompleksi ir mūsu lidostas. Apvēršot sākotnējo instalācijas konceptu, tiek ilustrēta tehnoloģiju jaunā loma pandēmijas apstākļos — ​to fokusā vairs nav mājokļa iemītnieki, bet gan pasaule ārpus mājokļa sienām. Vadu mudžeklis instalācijas kodolā iemieso sociālo, funkcionālo, emocionālo un tehnoloģisko sabiezinājumu un pārsātinājumu. Ieraušanos sevī, distancēšanos un pandēmijai raksturīgo iekšpusvērstību simbolizē trauslais rāmis, kas aptver arhetipisko mājas formu. Aprīkots ar kustības sensoriem, vadu kamols reaģē uz apmeklētājiem un garāmgājējiem, sūtot viņu virzienā gaismas signālus.


158


159

Pārtrauktie savienojumi (Rīga)


Autori: Daniels Bārbers (130) Andra Blumberga (106) Edmunds Cepurītis (58) Deivids Heimans (8, 64) Anete Konste (52) Ervīns Krauklis (28) Elīna Lībiete (142) Marta Elīna Martinsone (36) Mārtiņš Mintaurs (100) Aija Rūse (92) Maha Salmana (120) Jeļena Solovjova (44) Ēriks Stendzenieks (134) Artis Svece (112) Pēters Trummers (20) Rvīns Varde (84) Vents Vīnbergs (76)

Kuratori: NRJA (Uldis Lukševics, Elīna Lībiete, Ivars Veinbergs, Ieva LāceLukševica, Zigmārs Jauja, Inga Dubinska, Līga Jumburga) Levelup (Igors Gubenko, Olga Procevska, Jekaterina Firjane)

Komisārs: Jānis Dripe

Korektore: Elīna Lībiete

Pateicība par atbalstu un sadarbību Latvijas Republikas Kultūras ministrijai.

Grāmatā izmantoti burtveidoli Suisse Works un Suisse Int’l, kurus radījis Ians Partī (Swiss Typefaces); Digestive, kuru radījis Žeremī Lands (Studio Triple); Arnold, kuru radījis Filips Noimajers. Zīme uz vāka — ​Helvetica, kuru radījuši Makss Miedingers un Eduards Hofmanis. Izdevums iespiests un iesiets Jelgavas tipogrāfijā. Papīrs: Munken Polar 120 un 300 g/m², ražots Arctic Paper rupnīcā.

© 2021 autori © 2021 NRJA ISBN 978-9934-23-373-9

Grafiskais dizains: Aleksejs Muraško Ilustrācijas: Ivars Veinbergs Tulkojums: Raxti (Mārtiņš Sīlis, Oskars Jansons)


as īn n aš u s M āk Tā no u. ir u. s su āl va m ū ū r t en tu a m s m os pa vi ivā in īta ūs as aiz pr eš d m ēs . uš ē u sv ra as M u āj ol ād at rī īn . um zg tr k un i a aš na k ai on jeb ru La , m lpi bru . i a ir k s s nu m ktū m na zk sa ija ie mu ite oja ša s i les oģ d s rh īv nā ū u ol tru ša a dz ri m asa hn ka mu izē ās ie un p Te ūs ņē an ur pm bu ku m at m , k u a rī lvē ir hu m īb tka ci de lpā dz a m te ja isa za va ra ed iz ier p

Te M h At aš nol gl ja īna oģ kl āb un s ija te im iņš oja rad s Ie hn ata c m a kri ira gu ol p īņā ā e ne etn ci vu oģ ār p n bij i u on m ija m re er uš z āl i a i i aiņ t v ģij as lab as cī r t ā id a ē o ba mr ika m. es ir m rtīb m ile ed i a Ci pi ū as ūs s za ug lvē es su u u i un m š k ā v n kd līd i pā ana u p rņo ien lab ien zi rs s re ju īga klā u ne ni sā to m is jī . bu s e d p e ša u u . la z s nā n bā je . s ku bk nā ād ko as tn i. Izdevums «Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai» pēta cilvēka pretestību tehnoloģijai caur esejām, īsstāstiem, ekspertu komentāriem un ilustrācijām. Autori apskata ērmīgu «tehnonejēdzību» piemērus, izceļot cilvēcīgā skatījuma nozīmi arhitektūrā un palīdzot cilvēkiem iemācīties sadzīvot ar mūsdienu gudrajām iekārtām.

ISBN 978-9934-23-373-9


Issuu converts static files into: digital portfolios, online yearbooks, online catalogs, digital photo albums and more. Sign up and create your flipbook.