Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning
2010
Volume 4
Daugavas telpa Rīgas pilsētvidē Dace Kalvāne, Rīgas Tehniskā universitāte, Jānis Krastiņš, Rīgas Tehniskā universitāte Atslēgas vārdi: pilsētvide, ūdensmala, teritorijas labiekārtojums, publiskā telpa, urbānā vide.
Daugavas telpa Rīgas pilsētvidē aizņem lielu teritoriju no pilsētas kopējās platības. Gadsimtu gaitā pilsēta ir attīstījusies un veidojusies gar upes krastiem. Daugavu galvenokārt izmantoja tirdzniecības un transporta vajadzībām. Pilsētas izaugsme bija pakārtota hidroloģiskajai sistēmai, kas ietekmēja gan telpisko, gan sociālo pilsētvides izveidi. Upe pilsētā ir ne tikai viens no būtiskiem pilsētbūvnieciskās attīstības pamatelementiem, bet nosaka arī pilsētas plānojuma struktūru un pilsētvides telpisko identitāti. Daugavas nozīme Rīgas pilsētas infrastruktūrā gadsimtu gaitā ir mainījusies. Jau sākot ar 13. gadsimtu, Rīgas tirgotāji, izveidojot aktīvu tirdzniecības centru pilsētā, savienoja jūras kuģniecību ar laivu kustību pa Daugavu. 19. gadsimtā, attīstoties rūpniecībai, Daugavas salas, krastmalas un attekas ir ievērojami transformētas, jo upes krastos attīstījās osta ar dzelzceļa pievadiem, noliktavas un rūpniecības uzņēmumi. Rīgas osta kļuva par vienu no vadošajām Krievijā. 20. gadsimta sākumā daļa no tās vēl atradās tieši pretī Vecrīgai un gar tagadējo 11. novembra krastmalu. Tur gan ostu, gan tirgu likvidēja tikai 1930. gadā, kad atklāja jauno Centrāltirgu. Centrā atbrīvojās plaša publiskā telpa. Otrajā pasaules karā Daugavas krastmala tika izpostīta. To atjaunoja 1949. gadā, galvenokārt piemērojot transporta vajadzībām, kā arī rekreācijai. Osta attīstījās vairāk Daugavas lejtecē, tuvāk Rīgas jūras līcim. Iztaisnojot upes krastus un attīstot rūpnieciska rakstura apbūvi gar upi, radās plašākai sabiedrībai nepieejamas un arhitektoniski mazāk atraktīvas teritorijas. Mūsdienās Rīga attīstās abos Daugavas krastos, bet upe no pilsētas publiskās aprites ir izslēgta. Upes šķērsošana pa esošajiem tiltiem transporta noslodzes stundās rada sastrēgumus. Daugavas telpa, ko jāsaprot kā akvatoriju un tai pieguļošās krastmalu teritorijas, fiziski un psiholoģiski nav izjūtama kā vienota pilsētvide. Daugavu, kas ir Rīgas pilsētbūvnieciskās kompozīcijas pamatelements, var uzskatīt par „iespēju upi”. Daugavas telpa veido plašas skatu perspektīvas un priekšplānu pilsētas siluetam. Daugavas krastmala varētu nodrošināt cilvēkiem plašas rekreācijas iespējas un ar ūdeni saistītas aktivitātes, taču piekļuve ūdenim ir nodrošināta tikai atsevišķās vietās. Dominējošie infrastruktūras elementi – maģistrālās ielas un tiltu pievedceļi – traucē piekļūt krastmalai. Gājēju celiņus un rekreācijas zonu no upes nodala intensīva autosatiksme. Veloceliņu tīkls gar Daugavu nav attīstīts. Vēsturiski izveidotie skvēri un promenādes gar Daugavas krastmalu mūsdienās ir zaudējušas savu aktualitāti. Pilsētas dzīve burtiski pagriezusi muguru Daugavai, attīstoties abos upes krastos, bet ne saistībā ar upi. Rīgas pilsētas ilgtermiņa attīstības stratēģija līdz 2025. gadam [1] paredz, ka pilsētas dzīve atgūs saikni ar Daugavu un Rīgai būs aktīva krastmala. Tāpēc dažādie
krastmalas posmi no konteineru ostas līdz Vecpilsētai un no Spīķeru rajona līdz praktiski neskartajai pilsētvidei dienvidu nomalē ir jāattīsta, paredzot vietas tūrisma vajadzībām, atpūtai un komercdarbībai. Gar Daugavas krastu plānotais nepārtrauktais gājēju un velosipēdistu celiņš no pilsētas perifērijas līdz centram būtu pievilcīgs infrastruktūras elements. Daugavas telpas un kvalitatīvas mūsdienu pilsētvides izveide un attīstības problemātika bija galvenie jautājumi arī vairākos Rīgas pilsētas organizētajos starptautiskajos plenēros un konkursos: • starptautiskajā ideju konkursā jaunajiem arhitektiem Europan 7 par Ķīpsalas ziemeļu daļas attīstību (2002. gadā) un Europan 10 par Rumbulas perspektīvo apbūvi (2009. gadā); • starptautiskajos arhitektu un pilsētplānotāju plenēros „Ķīpsalas nākotnes attīstības vīzijas” (2003. gadā), „Daugavas krastmalas attīstības perspektīvas” (2003. gadā), „Maskavas priekšpilsētas nākotnes attīstības vīzija” (2004. gadā), „Daugavas krastmalas attīstības vīzija un vides dizains Ķengaragā” (2006. gadā), „Spīķeru teritorijas attīstības nākotnes vīzija” (2006. gadā) un “Mangaļsalas nākotnes attīstības vīzija” (2007. gadā); • starptautiskajos konkursos „Kvartāla starp Kīleveina grāvi un Mūkusalas un Buru ielu perspektīvā apbūves koncepcija un vīzija” (2006.–2007. gadā) un “Strēlnieku laukuma plānojuma un telpiskās struktūras nostiprināšana un pilnveidošana” (2007. gadā); • starptautiskajā arhitektu un pilsētplānotāju seminārā „Daugavas krastmalas labiekārtošana posmā no dzelzceļa tilta līdz Salu tiltam” (2008. gadā). Starptautiskā jauno arhitektu ideju konkursā Europan 7 Ķīpsalā [2] galvenā uzmanība bija veltīta urbanizētas vides izveidei salas ziemeļu daļā. Zviedrijas arhitekti „Urban phases of dynamics” ierosināja veidot jauna dzīvojamā rajona plānojuma struktūru, konceptuāli saglabājot Ķīpsalai raksturīgo apbūves mērogu un zaļo zonu, kā arī atjaunot Ķīpsalā vēsturisko, bet laika gaitā zudušo zvejniecības funkciju. Arhitekti ieteica attīstīt salas ielu tīklu, izveidojot jaunu tiltu pāri Zundai, kas savienotu Ķīpsalas ziemeļu daļu ar Daugavgrīvas ielu. Ķīpsalas krastmalā tika piedāvāts nodrošināt rekreācijas funkciju, iekārtojot laivu piestātnes, pastaigu promenādes, veloceliņus un atpūtu vietas pie ūdens. Starptautiskajā arhitektu un pilsētplānotāju plenērā „Ķīpsalas nākotnes attīstības vīzijas” tika analizēta Daugavas kreisā krasta un Ķīpsalas perspektīvā attīstība. Ķīpsalai ir specifisks, no Vecpilsētas atšķirīgs, konteksts. Pirms diviem gadsimtiem Ķīpsala sastāvēja no vairākām salām, kuras laika gaitā ir saplūdušas vienā. Salas identitāti nosaka tās infrastruktūra un funkcionālais zonējums. Tur ir gan nelielas koka dzīvojamās ēkas, gan RTU komplekss, gan mūsdienīgs iepirkšanās centrs, gan biroju augstbūves. Ķīpsalas pilsētvides attīstībai plenēra dalībnieki ieteica: • saglabāt un attīstīt Ķīpsalas pilsētvidi, kurā dominē zaļā teritorija ar koka apbūvi;
147