Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning
2010
Volume 4
Arhitektoniski telpiskās vides sintēzes pilsētplānošanas aspekti Jānis Briņķis, Rīgas Tehniskā universitāte, Oļģerts Buka, Rīgas Tehniskā universitāte Atslēgas vārdi: teritoriju plānošana, arhitektoniskās telpas reģenerācija.
Mūsdienu arhitektūrā viens no visai perspektīviem pilsētu vides un tās strukturālo formu attīstības virzieniem saistās ar aktīvu un nepārtrauktu apdzīvoto vietu apbūves kompleksu telpisko sintēzi projektēšanas un celtniecības gaitā. Arhitektūrā telpiskās vides sintēze apbūves kompleksos aptver virkni specifisku darbības jomu, tai skaitā arī pilsētplānošanu. Jāuzsver, ka pilsētvides teritoriālā plānošana un apbūve arhitektoniski telpiskos sintēzes procesos veido primārās pamatnostādnes pilsētbūvniecības projektēšanas procesā (1. attēls). Jebkuram arhitektūras apbūves kompleksam vēsturiski ir kopīga sākotne, kas veidojusies pirmatnējā sabiedrībā līdz ar dzīves vitālajiem procesiem. Mainoties vēsturiskajiem laikmetiem, apbūves kompleksu mēroga harmoniskā koeksistence turpinās cauri gadsimtiem – līdz pat mūsdienām. Pašlaik arhitektūrā dominējošās racionālisma un komerciālisma tendences, kas balstās uz zinātnes un tehnikas progresu, rada nepieciešamība arhitektiem un dažādu nozaru pilsētplānotājiem vispusīgi un mērķtiecīgi sadarboties teritoriālo attīstības plānu projektēšanā, lai vēl vairāk tuvinātu apdzīvoto vietu apbūves kompleksus cilvēka ikdienas racionāli kompaktam sakārtojumam. Apbūves kompleksu plānojuma līmeņu mērogu un to savstarpējo sasaisti redzam 2. attēlā. Arhitektoniskā apbūves kompleksa telpiskās vides sintēzes uzdevums ir konkretizēt arhitektūras telpisko mērogu, saturu un formu, kāpināt tā emocionālo potenciālu, meklējot ceļus uz cilvēka – vides lietotāja – psiholoģisko uztveri. Pilsētvides apbūves kompleksi veidojas dažādi. Vieni tiek celti kā nobeigti pilsētbūvniecības ansambļi – pēc vienota plāna un noteiktas arhitektūras ieceres, citi aug ilgā laika posmā, pakāpeniski attīstoties uz vienotas kompozīcijas idejas bāzes. Lai kādas būtu dažādu laikmetu sociāli ekonomiskās iezīmes, galvenais pamatnoteikums, kas nodrošina nepārtrauktu apbūves kompleksa izaugsmi, ir telpiskā mēroga, ritma un plānojuma moduļa saskaņotība. Nelielas pilsētas un ar to saistīto lauku ciematu arhitektoniski māksliniecisko vērtību var noteikt viens apbūves komplekss, bet vidējām un lielām pilsētām, kā pilnvērtīgu arhitektoniski māksliniecisko potenciālu un vienību rada tikai telpiski vienota vairāku apbūves kompleksu sistēma reģionālo un pilsētvides ģenerālo attīstības plānu ietvaros. Apbūves kompleksu funkcionēšanu virza un veicina ekonomika, politika un pareiza administrēšana. Neatkarīgi no apdzīvojuma telpiskā mēroga līdzsvarots un ilgtspējīgs teritoriālā plānojuma sociālais, ekonomiskais un vides komplekss gala rezultātā fokusējas projektējamās un attīstāmās teritorijas vizuālajā tēlā (3. attēls). Apdzīvoto vietu apbūves kompleksu reģionālo un arhitektoniski kompozicionālo vidi lielā mērā veido vēsturiski izveidojušās
pilsētu un lauku apdzīvoto vietu telpiskās struktūras, apbūve un atsevišķi objekti, kas kopumā iemieso vietējās tradīcijas, kultūru, būvmākslu, celtņu mērogus un proporciju izjūtu [1]. Reģionu, novadu un pilsētu teritoriju, kā arī apbūves kompleksu funkcionālās organizēšanas un arhitektoniskās sintēzes pirmās pakāpes mērķis ir racionāla teritoriju sadalīšana atbilstošās zonās ražotņu, noliktavu, transporta celtņu, dzīvojamo un apkalpes ēku, mācību un dziedniecisko iestāžu, apzaļumoto atpūtas vietu un inženiertehnisko komunikāciju izvietošanai. Pareiza teritorijas funkcionālā zonēšana nodrošina iedzīvotāju mērķtiecīgu izvietošanu, nepieciešamo ērtību radīšanu, sanitāro prasību nodrošināšanu un teritorijas ekonomisku izmantošanu iedzīvotājiem. Līdz ar to pilsētu teritoriālā attīstībā ir sastopami dažādi, visai atšķirīgi galveno apbūves zonu savstarpējie izvietojumi, kurus nosaka pilsētas lielums un tās tautsaimnieciskais profils. Lai tuvinātu darba vietas dzīvojamām teritorijām, zonējumu shēmās projektē dzīvojamos rajonus ar ražotņu objektu izvietojumu, kuriem nav kaitīgu izdalījumu un nerada diskomforta situācijas dzīvojamā vidē. Savukārt apbūves plānošanas struktūrai jāveido racionāla pilsētvides zonu detalizēta mijiedarbība vienotā telpiskā organismā visos tās galvenos attīstības posmos. Šīsdienas pilsētbūvniecības praksē pilsētu struktūras klasificē pēc četrām tipoloģiskām pazīmēm, kuras raksturo pilsētas kopformu, transporta komunikācijas un teritoriālās attīstības iespējas: 1. statiski slēgtās – radiāli centriskās, radiāli kombinētas, taisnleņķa slēgtās; 2. dinamiski atklātās – lineārās, lineāri dalītās, lineāri zarveida; 3. kombinētās – ar statiski slēgtiem un dinamiski atklātiem plānojuma elementiem; 4. brīvās – ainaviski telpiskās, strukturāli zonālās (4. un 5. attēls). Pilsētvides struktūrā dzīvojamie kompleksi, kopā ar apbūves kvartāliem ir mūsdienu dzīvojamās apbūves galvenā forma, gan organizējot jaunās dzīvojamās teritorijas, gan arī reģenerējot pastāvošās apbūves zonas. Jāatzīmē, ka dzīvojamās teritorijas plānošanas galvenie elementi ir dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, ceļi, apzaļumojumi, kuri var veidot dažādas kompozicionālas telpiskas apbūves grupas. Apbūves kompleksa grupām strukturālās sintēzes procesā raksturīga sazarota telpiskās vides plānošanas elementu subordinācija. Dažāda tipa dzīvojamās ēkas apbūves kompleksos izvēlas ievērojot reģionālās vides ekoloģiskos apstākļus, apbūves teritoriālo izvietojumu, to lielumu, iedzīvotāju izmetināšanas specifiskās iespējas, iedzīvotāju demogrāfisko sastāvu u.c. sociālos faktorus. Apbūvējot dzīvojamos kompleksus, parasti izvēlas dažādus ēku tipus, kas pēc attiecīgu ēku sagrupēšanas pilnīgi atbilst
141