Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning
2010
Volume 4
21. gadsimta arhitektūras formālās izteiksmes ievirzes Ilze Rukmane-Poča, Rīgas Tehniskā universitāte, Jānis Krastiņš, Rīgas Tehniskā universitāte Atslēgas vārdi: 21. gs. arhitektūra, arhitektūras vēsture.
Gadsimtiem ilgi arhitektūra ir bijusi konkrētā laika sabiedrības estētisko vajadzību spogulis. 21. gadsimts līdz ar tehnoloģiju sasniegumiem un vispārējo globalizāciju paver plašas iespējas arhitektūras attīstībai un mākslu sintēzes izpausmēm. Mūsdienu arhitektūra attīstās pēc postmodernisma perioda. Postmodernisms bija pēdējais definētais stils, kas attīstījās, sākot no 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem kā pretreakcija modernismam [1]. Sākot jau no 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, intensīvi tiek meklētas inovatīvas iespējas jaunās arhitektūras izpausmēm. Pazīstamākās ievirzes ir neomodernisms, dekonstruktīvisms, High-Tech, bioniskā arhitektūra u.c. Arhitektūrā valda uzskatu daudzveidība. Joprojām populāras ir idejas, kuras savā 1908. gadā publicētajā esejā „Ornaments un noziegums” (Ornament and Crime) paudis austriešu arhitekts Ādolfs Loos (Adolf Loos) [3] un vēlāk ar savu pazīstamo lozungu „Mazāk ir vairāk” (Less is More) attīstījis vācu-amerikāņu arhitekts, modernists Ludvigs Mīs van der Roe (Ludwig Mies van der Rohe). Tikpat aktuāls ir postmodernista Roberta Čārlza Venturi (Robert Charles Venturi) pretējais lozungs „Mazāk ir mazāk” (Less is a Bore). Pēc ilgāka noklusējuma arhitektūrā atgriežas ornaments. To var uztvert gan kā izkoptas arhitektoniskās apdares detaļas atbilstoši Mīsa van der Roes sauklim „Dievs detaļās” (God is in the details) [7], gan kā ornamentālus rotājumus uz ēku fasādēm, kur ēku formu valoda var būt ļoti vienkārša, pat kā „dekorēts šķūnis” (Decorated Shed) [8]. 21. gadsimts, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, spēj savienot abas šis galēji pretējās nostādnes. Arhitektūra rada mākslas darbus. ,,Mākslas arhitektūra” (Art Architecture) ir 21. gadsimta arhitektūras jaunā identitāte. Art Arhitecture kā termins nav definēts, bet tiek lietots globālajā tīklā [9], runājot par jaunāko mūsdienu arhitektūru. Mākslas arhitektūra atspoguļo to, ka ēka seko mākslai, bet mākslu determinē sabiedrība. Pasaulē izveidotas vairākas sabiedrības un interešu grupas, kas seko sauklim Art Architecture. Parasti tie ir satrpdisciplināri radoši kolektīvi, kas savos projektos meklē radošumu, inovāciju un eksperimetus [10]. Arhitektūrai mijiedarbojoties ar citām mākslām, notiek starpdisciplinārā evolūcija. 21. gadsimtā attīstās trīsdimensionālā modelēšana, ko nodrošina “kiberarhitektūra” jeb CAD programmatūrā radītā virtuālā arhitektūra [4]. Tā paver vēl neapgūtas iespējas arhitektūras projektēšanā. Notiek eksperimenti ar datiem, laiku, telpu un virtuālās vides radīšanu, ko iespējams arī īstenot. Datorizētās vides potenciāls izpaužas divējādi – gan kā virtuālas telpas projekcija cilvēka apziņā, respektīvi, iespēja modelēt reāli neeksistējošu telpu, gan kā neaizvietojams palīglīdzeklis komplicētu telpisku struktūru projektēšanā un realizēšanā. Tas atspoguļojas daudzu mūsdienu arhitektu daiļradē. Piemēram, Žans Nuvels (Jean Nouvel) tradicionālo fasāžu vietā lieto multimēdiju ekrānus, Frenks Gērijs (Frank Gehry) veido skulpturālas, futūristiskas formas, bet Daniela Lībeskinda
(Daniel Liebeskind) darbos zūd telpas un laika robežas. Rema Kolhāsa (Rem Koolhaas) projekti, līdzīgi kino, izvirza koncepciju par reālo dzīvi kā telpu, caur kuras logu ir redzama kiberpasaule. Zahas Hadidas (Zaha Hadid) radītajā vidē ir nojauktas robežas starp ēku un skulptūru. NOX arhitektūras biroja projekts „Ūdens paviljons” (The water pavilion, H2Oexpo) [11] uztverams kā pilnīgs kiberarhitektūras paraugs [4], kur iedomātā māksla iegūst arhitektonisku tēlu. Tie ir tikai daži piemēri, kas ļauj nojaust informācijas gadsimta milzīgo ietekmi uz arhitektūru un pārējām vizuālajām mākslām, kā arī parāda to plašās mijiedarbības iespējas. Mūsdienu arhitektūrā iezīmējas daudzveidīgas formālās ievirzes. Trīs galvenās no tām ir skulpturālā arhitektūra, virsmu arhitektūra un kinētiskā arhitektūra. Skulpturālā arhitektūra (Sculptural architecture jeb Archisculpture) [12] ir ievirze, kurā galvenā vērība tiek veltīta ēkas skulpturālam tēlam. To ievadīja dekonstruktīvisms, bioniskā arhitektūra un citas pazīstamas ievirzes. Gan interjers, gan arī eksterjers ir pakļauts ēkas-skulptūras noteikumiem. Šāda arhitektūra ir iespaidīga un atraktīva, neatstājot vienaldzīgus ne skulpturālās arhitektūras piekritējus, ne oponentus. F. Gērijs, Z. Hadida un R. Kolhāss ir tieši šo ieviržu vadošie arhitekti. Arī pazīstamais norvēģu arhitektūras birojs Snøhetta nereti rada šāda veida celtnes. Viens no pirmajiem plašāk pazīstamajiem projektiem, kas atklāja atraktīvo skulpturālo arhitektūru kā efektīvu mārketingu, ir F. Gērija [13] projektētais Gugenheima muzejs Bilbao, Spānijā (1. attēls). Tas pievērsa uzmanību un piesaistīja pilsētai tūristus. Šī stratēģija pasaulē tiek saukta par “Bilbao efektu” [12]. Daudzi arhitekti savos darbos ir sekojuši šim skulpturālās arhitektūras paraugam. Tādas celtnes ir, piemēram, R. Kolhāsa projektētā Mūzikas ēka (Casa da Musica) Porto (Portugālē), Santjago Kalatravas (Santiago Calatrava) dzīvojamā ēka Turning Torso Malmē (Zviedrijā) un Z. Hadidas Zinātnes centrs Volfsburgā (Vācijā). Šīs ēkas galvenokārt ir sabiedriski objekti, kas ar savu ekspresiju pauž ēkas nozīmīgumu un veido akcentus konkrētajā pilsētvidē. Viens no jaunākajiem skulpturālās arhitektūras piemēriem ir Z. Hadidas MAXXI muzejs Romā (2. attēls), kas tika atklāts 2009. gada novembrī. Ēka tika atklāta bez mākslas darbu ekspozīcijām, tādā veidā uzsverot pašu ēku kā mākslas darbu, ko skatītāji var uztvert kā ainavisku vidi, kas atbrīvo un iedvesmo [5]. Virsmu arhitektūra (Surface architecture) atspoguļo 21. gadsimta tehnoloģiju un arhitektūras mijiedarbību, kur ne arhitektūra, ne tehnoloģija nav dominējoša vai neatkarīga. Arhitektūras profesori Deivids Lazerbarovs un Mohsens Mostafavi (David Leatherbarrow, Mohsen Mostafavi) savos pētījumos par Surface arhitecture uzsver ēku norobežojošo virsmu autonomiju (free façade), nodalot ēku nesošās un nenesošās konstrukcijas. Ēkas „āda” kļūst neatkarīga no tās struktūras, vai karājas uz tās kā aizkars vai, piemēram, apģērbs [2]. Svarīgāko virsmas īpašību nosaka materiāls, un tas rada telpisko ietekmi,
134