Scientific Journal of Riga Technical University Architecture and Urban Planning
2010
Volume 4
Par kādu zudušu sakrālās arhitektūras meistardarbu Jelgavā Jānis Zilgalvis, Rīgas Tehniskā universitāte Atslēgas vārdi: arhitektūras vēsture, sakrālā arhitektūra, Jelgavas apbūve, zudušās ēkas.
1830. gados Latvijas arhitektūrā sāka nostiprināties neogotika – viens no eklektisma stila formāli stilistiskiem virzieniem. Gotikas formas tika izmantotas sakrālajās celtnēs, muižu ēkās, pilsētu dzīvojamos namos, parku arhitektūrā un citur. Šis virziens nezaudēja savu popularitāti arī 20. gs. sākumā, cieši savijoties ar tā saukto ķieģeļu stilu. Šis “stils” savukārt saistāms ar racionālisma ideju izpausmēm Eiropas arhitektūrā 19. gs. vidū. Tika atdzīts, ka materiāls ir vienlīdznozīmīgs arhitektoniskajam un mākslinieciskajam rotājumam, tas var aizstāt vai papildināt to. Ķieģeļu ēkas kļuva par laikmeta praktisko centienu simbolu un šis materiāls sāka noteikt dažādās funkcionālās nozīmes ēku māksliniecisko tēlu. Gotikas formu un “ķieģeļu stila” sintēze izpaudās, ceļot jaunu luterāņu baznīcu Jelgavā, Dīķa un Mātera ielu stūrī (1. attēls). Jelgavas Sv. Annas baznīcai (1638.–1641., tornis 1649) vēsturiski bijušas divas draudzes – rīta jeb lauku un vakara jeb pilsētas draudze. 20. gs. sākumā dievnams abām draudzēm palicis par šauru. Jaunās baznīcas celtniecība uzsākta 1904. gadā un 1907. gadā dievnams iesvētīts. Tā bija lielākā luterāņu baznīca Zemgalē. Sākumā baznīcas nosaukums bija Nikolaja baznīca, par godu caram Nikolajam, bet no 1937. gada tā pārdēvēta par Sv. Vienības baznīcu. Baznīcas projekta autors bija arhitekts Konstantīns Pēkšēns (1859–1928) un viņam darbā palīdzēja arhitekts Aleksandrs Vanags (1873–1919). Būvdarbus izpildīja būvuzņēmējs Ludvigs Neiburgs. Lietuviešu mākslinieks Petrs Kalpoks (1880–1945) darināja metus vitrāžu gleznojumiem. P. Kalpoks kopā ar daudziem latviešu māksliniekiem, piemēram, K. Cīruli, J. Jaunsudrabiņu, P. Kalvi, P. Krastiņu un citiem mācījies V. Blūma Rīgas zīmēšanas un gleznošanas skolā. Viņš kopā ar māksliniekiem Jāni (Johanu) Valteru un Vilhelmu Purvīti 20. gs. sākumā uzturējās Kazdangas muižā Kurzemē, kur baudot muižas īpašnieka K. V. fon Manteifela viesmīlību nodarbojās ar glezniecību. Altārgleznas ”Kristus parādās Marijai Magdalēnai” (1910) autors bija gleznotājs Aleksandrs Romans (1878–1911), kura daiļradē vērojama liela tuvība ar J. Rozentāla un J. Valtera glezniecību. Īpaši spēcīgs mākslinieks bija portretu žanrā, taču ne mazāk nozīmīgi ir viņa ainavu gleznojumi. Baznīcas torņa pulksteni (1923) bija darinājis (vai dāvinājis) Eduards Eilenbergs [1; 2, 160]. Savukārt, baznīcas ērģeles 1908. gadā bija izgatavotas B. Grīneberga firmā Ščecinā. Baznīca, kurā atradās 1500 sēdvietas ar saviem iespaidīgiem apmēriem krasi izcēlās apkārtējo vienstāva un divstāvu dzīvojamo ēku vidē (2. attēls). Dievnams pilsētas ainavā veiksmīgi konkurēja ar katoļu Sv. Jura baznīcu (1904.–1906., arh. K. E. Strandmanis) un vācu draudzes Sv. Trīsvienības baznīcu (1592–1615). Šādā veidā latviešu luterāņu draudze demonstrēja savu pieaugošo varenību
vēl joprojām vāciskajā pilsētā un arī citu konfesiju klātbūtnes sakarā. 1944. gadā dievnams, padomju armijas lidmašīnu uzlidojuma laikā ar visu iekārtu izdega (3. attēls). Vēsturiskos fotoattēlos, kas tapuši tūlīt pēc ēkas izdegšanas redzams, ka baznīcu bija iespējams atjaunot. It īpaši tāpēc, ka tās mūra daļas bija saglabājušās. Taču šis dievnams bija apliecinājums Jelgavas luterāņu draudzes varēšanai, bija vietējo iedzīvotāju pašapziņas cēlājs. Vai tādu dievnamu jaunā padomju vara varēja atjaunot? Draudzei tas, protams, pēckara apstākļos nebija iespējams. Un tā, būtībā baznīca, nevis tās drupas tika nojaukta. Nekur citur neredzēts skats uz nopostīto baznīcu redzams A. Tomašūna izdevumā [4, 84]. 2001. gadā dievnama vietā uzcelta jauna dzīvojamā ēka. No baznīcas šodien saglabājusies tikai piemiņas plāksne, kas glabājas Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā (1845–1847, 1881–1882). Uz piemiņas plāksnes rakstīts: “Dievam par godu un Jelgavas latviešu, pilsētas draudzei par labu, Nikolaja baznīcu iesāka būvēt 1904. g. Darbus pabeidza un baznīcu iesvētīja 1907. g. 4. nov. 1. Ķēn. Gr. 8,29. Būvkomiteja: Berris, Biseneeks, Landsbergs, Mühlenbachs, Pauluks, mācītājs Reinhards, barons M. v. d. Ropp, Dr. Strautsels, Weiklewitz, Weissmanis, Weisbergs.” Baznīcas ārējais tēls pirmajā mirklī liekas tradicionāls – draudzes telpu sedz stāvs divslīpju jumts, izveidots šķērsjoms ar iespaidīgu zelmini un tornis, segts ar augstu piramidālu smaili ieaudzis ēkas apjomā. Taču vērīgāk ieskatoties baznīcas arhitektūrā jaušamas vairākas īpatnības, kādas nav sastopamas nevienā citā neogotikas baznīcā. Tā ir galvenā fasāde, kurā abās pusēs tornim veidoti izteikti augsti apjomi, kuri vizuāli mazina torņa vertikalitāti. Šiem apjomiem galos atrodas arī zemāki izvirzījumi. Rezultātā izveidojusies masīva fasāde, kurā tornis akcentēts tikai ar izvirzītiem kontrforsiem, kuri atrodas arī iespaidīgi augstā perspektīvā portāla abās pusēs. Šī īpatnējā fasāde īpaši labi redzama attēlā, kas datēts ar 1913. gadu [5, 14]. Baznīcas fasādes dekorētas ļoti atturīgi, kas liecina par jūgendstila laika ietekmi. Dzegas arkatūra un vietām dekors zem logailām gandrīz ir arī viss ko redzam fasādēs. Diemžēl skopas ziņas ir par sākotnējo interjeru un iekārtu. Baznīcas apsīdu sedza zvaigžņu velve ar dekoratīvi veidotām konsolēm. Draudzes telpas jumtu balstīja eksponētas koka kopnes, kas ļāva veidot ļoti augstu un plašu telpu. Iekštelpas kopumā bija ļoti atturīgi dekorētas. Ritmiski kārtots vienkāršs ornaments atradās ap arku, kas atdalīja draudzes telpu no apsīdas, griestus rotāja lineāri kārtotas ornamentālas joslas, gala sienu abās pusēs ērģeļu prospektam rotāja rozetes, draudzes telpas paneļa augšdaļu noslēdza ornamentāla josla. Vienkāršs, taču gaumīgs bija arī luktu noformējums. Draudzes telpas logus, kā redzams 1930. gadu fotoattēlos nerotāja vitrāžas. Tās droši vien atradās apsīdā un izcēlās ar īpašu greznumu. Zināma ir viena no tām – ”Kristus noņemšana no krusta” [2, 160]. Šo mākslinieciski piesātināto gleznojumu ierāmēja ornamentāla josla.
116